Court dismissed customs declaration appeal, ruling tax authority correctly applied penalty for reduced duty rate.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative District Court rejected the company's request to annul the State Revenue Service's decision to impose additional duties and penalties. The company argued that the declaration was accurate and that the reduced duty rate lacked legal basis, while the Revenue Service contended the declarant bears responsibility for information accuracy. The court held that the penalty law applies to any unauthorized reduction of payable duties, including cases where a lower duty rate is applied without legal justification.
Legislator headnote
AI generatedAccording to the Law on Customs Duties and the Law on Taxes and Levies; the tax authority is justified in applying penalty provisions for unauthorized reduction of payable duties even when the reduction stems from an incorrectly applied lower duty rate rather than a direct reduction of the tax base.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
NORAKSTS
Lieta Nr.A42423306
Lietvedības Nr. A 2348-07/12
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā, 2007.gada 12.decembrī
Administratīvā rajona tiesa
šādā sastāvā: tiesnesis Dz.Melbārdis,
piedaloties pieteicējas Sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Norma 55” pilnvarotajai
pārstāvei I.M.,
atbildētāja Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta
pilnvarotajam pārstāvim Raimondam Drabovicam,
atklātā tiesas sēdē 2007.gada 21. novembrī Antonijas ielā 6, Rīgā, izskatīja
administratīvo lietu, kas ierosināta pēc Sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Norma 55”
(turpmāk arī – pieteicēja) pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora
(turpmāk arī – atbildētājs) 2006. gada 18. maija lēmuma Nr. 19/13779 (turpmāk arī –
Lēmums) atcelšanu.
Aprakstošā daļa
[1] 2006. gada 21. jūnijā Administratīvajā rajona tiesā ir saņemts pieteicēja pieteikums
par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2006. gada 18. maija lēmuma Nr.
19/13779 atcelšanu. Ar minēto lēmumu pieteicējai Valsts ieņēmumu dienests papildus
aprēķināja un nomaksai budžetā noteica Ls 8676,44, tajā skaitā pievienotās vērtības
nodokli (turpmāk - PVN) Ls 661,72, muitas nodokli Ls 3676,50 un soda naudu Ls
4338,22.
[2] Pieteicēja uzskata, ka Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2006. gada 18.
maija lēmums Nr. 19/13779 ir prettiesisks un atceļams. Savu viedokli pieteicēja pamato
ar šādiem argumentiem:
[2.1] uzņēmumam nebija nodoma samazināt nepieciešamos muitas maksājumus - VAD
aizpildīja deklarants, bet deklarācijas noformēšanas pareizību un aprēķināto nodokļu
pamatotību pārbaudīja muitas darbinieks;
[2.2] lēmumā nav konkrēta pamatojuma - kāpēc nebija likumīga pamata piemērot
Brīvās tirdzniecības līgumā (turpmāk – BTL) likmi 0 %, ja netika iesniegti
preferenciālie preču izcelsmes sertifikāti, ja preču izcelsmes valsts bija Turcija, ar kuru
pastāvēja brīvās tirdzniecības līgums.
[2.3] Kāpēc ir aprēķināta soda nauda, ja visu muitas maksājumu pareizību pārbaudīja
muitas darbinieks, kurš ir VID ierēdnis. Kādēļ nodokļu maksātājiem ir jāuztur šādi
darbinieki, kuri tikai liek zīmogus un ne par ko neatbild, bet uzņēmumam šī cilvēka
nekompetences dēļ ir jāmaksā soda nauda.
[2.4] Pieteicējs arī norāda, ka nevienā no lēmumā norādītajām tiesību normām – Muitas
likuma 165. panta pirmajā daļā, 171. un 172. pantā, nav norādes, ka SIA ,,Norma-55”,
ievedot preces LR muitas teritorijā un deklarējot tās ar lēmumā norādītajiem VAD, bija
jāpiemēro muitas nodokļa MFN (VLR) likme. Tāpat SIA ,,Norma – 55” norāda, ka
visas tiesību normas, ar kurām ir pamatots lēmums, nav spēkā.
[3] Valsts ieņēmumu dienests neatzīst pieteicēja pieteikumu par Valsts ieņēmumu
dienesta ģenerāldirektora 2006. gada 18. maija lēmuma Nr. 19/13779 atcelšanu
balstīdamies uz šādiem apsvērumiem (lietas 20. – 21. lapa):
[3.1] No lietas materiāliem izriet, ka SIA ,,Norma – 55”, ievedot preces un noformējot
muitas deklarācijas, piemēroja Brīvās tirdzniecības līgumā paredzēto ievedmuitas
nodokļa 0 procenta likmi, to pamatojot ar Bulgārijas uzņēmuma ,,Omega”
nepreferenciāliem preču izcelsmi apliecinošiem dokumentiem ,,Certificate of Origin”.
[3.2] Tā kā muitas iestādē tika iesniegti nepreferenciālie preču izcelsmes sertifikāti, tad
SIA ,,Norma-55” nebija likumīga pamata piemērot nodokļa 0 procentu likmi, bet muitas
nodokļa aprēķins bija jāveic saskaņā ar Muitas likuma 165.panta pirmo daļu, 171. pantu
un 172. pantu un likuma ,,Par muitas nodokli (tarifiem)” 5.panta pirmās daļas 2.punktu,
kas paredz vislielākās labvēlības režīma likmes piemērošanu.
[3.3] Muitas likuma 173. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka lai piemērotu muitas
nodokļa likmes saskaņā ar šī likuma 171.panta piektās daļas 3. un 4.punktu, tiek
noteikta priekšrocību piešķirošā (preferenciālā) preču izcelsme, kas jāpierāda
dokumentāri, iesniedzot muitas iestādē preču izcelsmes sertifikātu un citus izcelsmi
apliecinošus dokumentus, kas noteikti starpvalstu līgumos un normatīvajos aktos.
[3.4] Saskaņā ar Brīvās tirdzniecības līguma starp Latvijas Republiku un Turcijas
Republiku C Protokolu preču izcelsmi var apliecināt ar preferenciālo preču izcelsmes
sertifikātu EUR. l, vai ar izcelsmes deklarāciju.
Ņemot vēra, ka SIA ,,Norma – 55” muitas iestāde nav iesniegusi Turcijas
Republikas preferenciālo preču izcelsmes sertifikātu EUR. l vai izcelsmes deklarāciju,
tad VID Vidzemes reģionālā iestāde pamatoti veica SIA ,,Norma -55” muitas
maksājumu pārrēķinu un noteica nodokļu parādu Ls 8676,44, tajā skaitā, muitas nodokli
Ls 3676,50, pievienotās vērtības nodokli Ls 661,72 un soda naudu Ls 4338,22.
[4] Tiesas sēdē Pieteicējas pārstāvis pieteikumu uzturēja uz tajā un pieteikuma
papildinājumos minētajiem motīviem, norādot, ka muitas iestāde nav izprasījusi
nepieciešamo informāciju no eksportētāja valsts, Bulgārijas uzņēmums, kas atrodas
brīvajā muitas zonā, proti, īpaša statusa zonā, ir apliecinājis, ka preču izcelsme ir
Turcija. Atbilstoši BTL prasībā, precēm, kas nepārsniedz 6000 EUR, nav nepieciešams
preferenciālais preču izcelsmes sertifikāts EUR 1, un pietiek ar izcelsmes deklarāciju.
[5] Tiesas sēdē atbildētāja pārstāvis pieteikumu neatzina uz Lēmumā un
paskaidrojumos tiesai minētajiem motīviem.
Motīvu daļa
[6] Iepazinusies ar administratīvās lietas materiāliem, noklausījusies pieteicējas un
atbildētāja pārstāvja paskaidrojumus, tiesa atzīst, ka pieteicējas pieteikums ir
noraidāms.
[7] Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 103. pantā ir noteikts tiesas
pienākums, izskatot administratīvo lietu, pārbaudīt iestādes izdota administratīvā akta
vai faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumus rīcības brīvības ietvaros.
Tiesiskums tiek vērtēts, pārbaudot, vai iestāde ir rīkojusies saskaņā ar procesuālajām un
materiālajām tiesību normām. Lietderības apsvērumi tiek vērtēti, pārbaudot, vai
administratīvais akts izdots pamatoti un vai tas pārlieku neierobežo personas intereses,
samērojot tās ar sabiedrības interešu aizsardzību.
[8] Tiesa lietā konstatē šādus faktus.
[8.1] SIA „Norma-55” deklarējusi Latvijas Republikas muitas teritorijā izlaišanai
brīvam apgrozījumam (piemērojot muitas procedūru IM-4 - izlaišana brīvam
apgrozījumam) importētās preces ar vienotajiem administratīvajiem dokumentiem
(turpmāk – VAD) Nr. 0226/3-100606 (28.01.2003.), 0226/3-101641 (04.03.2003.),
0226/3-102390 (24.02.2004.), 022.6/4-105213 (26.03.2003.), 0226/3-103076
(15.04.2003.), 0226/3-104425 (27.05.2003,), 0226/3-105204 (17.06.2003.), 0226/3-
106188 (14.07.2003.), 0226/3-107457 (14.08.2003.), 0226/3-108641 (10.09.2003.),
0226/3-109993 (10.10.2003.), 0226/3-110982 (03.11.2003.), 0226/3-112374
(04.12,2003.), 0226/3-112553 (05.12.2003.), 0226/4-100701 (26.01.2004.), 0226/4-
101902 0226/4-103862 (06.04.2004.), 0226/4-105133 (28.04.2004.), (29.04.2004.),
deklarējot preces ar Latvijas kombinētās nomenklatūras (LKN) kodiem: 420310000,
610711000, 610791900, 610799000, 610821000, 610829000, 610891900, 610892000,
610990900, 611011100, 611212000, 611520900, 611593990, 611599000, 620112900,
620113100, 620212100, 620462310, 620469500, 620520000, 620590900, 620711000,
62071900, 62081990, 620829000, uzrādot, kā eksportējošo uzņēmumu Bulgārijas
uzņēmumu "OMEGA" (Free Zone - Svilengrad, 6500 Svilengrad, Bulgaria).
[8.2] Muitas nodokļa aprēķins importētajām precēm veikts saskaņā ar Muitas likuma
165. panta pirmo daļu, 171. pantu, 173. pantu, likuma "Par muitas nodokli (tarifiem)" 5.
panta pirmās daļas 3. punktu, likuma "Par muitas nodokli" 6.panta pirmās daļas 3.
punktu, pamatojoties uz iesniegtajiem preču izcelsmi apliecinošajiem
nepreferenciālajiem sertifikātiem "Certificate of Origin" Nr. 0241018, 0241065,
0241099, 02411137, 0241252, 0241270, 0241335, 0241391, 0241456, 0241524,
0241584,0241670, 0241669, 0241028,0241079, 0241185, 0241209, 0241211, kuros, kā
preču izcelsmes valsts norādīta Turcija. Deklarējot preces, SIA "Norma - 55" VAD 36.
ailē uzrādījusi priekšrocību kodu "TTR", kas apliecina Brīvās tirdzniecības līgumu ar
Turciju un piemērojusi BTL likmi – 0%.
[8.3] VID ir konstatējusi, ka muitas iestādēs ir iesniegti Bulgārijā izsniegti
nepreferenciālajie preču izcelsmes sertifikāti "Certificate of Original" Nr. 0241018,
0241065, 0241099, 0241137, 0241252, 0241270, 0241335, 0241391, 0241456,
0241524, 0241584, 0241670, 0241669, 0241028, 0241079, 0241185, 0241209,
0241211, kuros kā preču izcelsmes valsts noradīta Turcija. Uz to pamata pieteicēja
importētajām precēm muitošanas brīdī ir piemērojusi tarifa 0% likmi, kas piemērojama
gadījumos, kad preču izcelsme tiek apliecināta ar preferenciālo preču izcelsmes
sertifikātu. Tā kā muitas iestādē tika iesniegti nepreferenciālie preču izcelsmes
sertifikāti, tad nebija likumīga pamata piemērot nulles procentu likmi.
[8.4] Lietā nav strīda par faktiem, kas attiecas uz konkrēto preču ievešanu un
deklarēšanu, norādot attiecīgu (0%) likmi. Lietā ir strīds par to, vai pieteicēja pamatoti
piemērojusi ievedmuitas nulles procentu likmi. Pieteicēja, deklarējot preces, ir
iesniegusi preču izcelsmes apliecinājumu – Bulgārijas Industriālās asociācijas
sertifikātu, kurā ir minēts, ka preču izcelsmes valsts ir Turcija.
[9] Atbilstoši Muitas likuma 171.panta pirmajai daļai (tiesību normas spriedumā
norādītas redakcijā, kura bija spēkā preču deklarēšanas laikā, konkrētā norma spēkā
līdz 2003. gada 31. augustam), preces, kuras pārvieto pāri muitas robežai, tiek apliktas
ar muitas nodokli, kura likmes nosaka saskaņā ar likumu „Par muitas nodokli
(tarifiem)”. Muitas likuma 173.panta pirmajā daļā noteikts, ka priekšrocību piešķirošā
(preferenciālā) preču izcelsme tiek noteikta, lai piemērotu muitas nodokļa likmes
saskaņā ar šā likuma 171.panta piektās daļas 3. un 4.punktu vai izmantotu Latvijas
Republikai sniegtos tirdzniecības atvieglojumus – Vispārējo priekšrocību sistēmu un
Vispārējo priekšrocību tarifu sistēmu. Ministru kabinets apstiprina kārtību, kas
nodrošina minēto tirdzniecības atvieglojumu izmantošanu. Atbilstoši minētā panta
otrajai daļai, priekšrocību piešķirošās (preferenciālās) preču izcelsmes noteikšana tiek
veikta starpvalstu preču tirdzniecības līgumos noteiktajā kārtībā. Likuma „Par muitas
nodokli (tarifiem)” 5.pantā noteikts ievedmuitas un izvedmuitas nodokļu likmju
iedalījums. Atbilstoši minētā panta pirmās daļas 3.punktam, tiek izdalīta likme, kas
piemērojama tirdzniecībā ar valstīm, ar kurām Latvijai ir spēkā brīvās tirdzniecības
režīms.
[10] Muitas likuma 173.panta trešajā daļā noteikts, ka priekšrocību piešķirošā
(preferenciālā) izcelsme ir jāpierāda dokumentāri, iesniedzot muitas iestādēm preču
izcelsmes sertifikātu un citus izcelsmi apliecinošus dokumentus, kas noteikti
attiecīgajos starptautiskajos līgumos un normatīvajos aktos. Muitas iestādes var
pieprasīt arī citus preču izcelsmes pierādījumus. Atbilstoši Brīvās tirdzniecības līguma
starp Latvijas Republiku un Turcijas Republiku, kas apstiprināts ar Saeimā 1999.gada
4.martā pieņemto likumu „Par Latvijas Republikas un Turcijas Republikas brīvās
tirdzniecības līgumu” (turpmāk – BTL), „C” protokola 16.panta 1.punktam, puses valsts
izcelsmes produkcija, importējot to citā puses valstī gūst labumu no šā līguma,
iesniedzot a) kustības sertifikātu EUR.1, kura paraugs dots III Pielikumā; vai b) (1)
pantā aprakstītajos gadījumos, deklarāciju, kuras teksts dots IV Pielikumā, ko iesniedz
eksportētājs uz rēķina - faktūras, kravas pavadzīmes vai jebkura cita komerciāla
dokumenta, kas apraksta attiecīgo produkciju pietiekami detalizēti, lai to varētu
identificēt (turpmāk – "deklarāciju uz rēķina - faktūras").
Tiesa ir konstatējusi, ka pieteicējs nav iesniedzis EUR 1 sertifikātu, bet gan
deklarāciju, līdz ar to ir vērtējams, vai iesniegtā deklarācija atbilst tiesību normu
prasībām. Tiesa konstatē, ka deklarācija ir iesniegta kā atsevišķs dokuments (lietas
lapas 38, 43), proti, nav izpildīta uz rēķina – faktūras, kā to prasa likums. Tiesas ieskatā
šis pārkāpums nav tik būtisks, lai deklarāciju uzskatītu par spēkā neesošu, tāpēc
vērtējami arī citi aspekti.
Atbilstoši minētā līguma 21.panta 1.punkta „a” un „b” apakšpunktam, deklarāciju
uz rēķina-faktūras, kā minēts 16.panta 1.punkta „b” apakšpunktā, var izrakstīt atzīts
eksportētājs BTL 22.panta izpratnē, kā arī jebkurš cits eksportētājs sūtījumam, kas
sastāv no viena vai vairākiem iepakojumiem, kas satur izcelsmes produkciju, kuru
kopējā vērtība nepārsniedz 6000 eiro.
Savukārt, atbilstoši Brīvās tirdzniecības līguma „C” protokola 22.panta
1.punktam, eksportētājvalsts muitas iestādes var pilnvarot jebkuru eksportētāju („atzīts
eksportētājs”), kas veic regulārus šīs produkcijas sūtījumus šā līguma ietvaros, aizpildīt
deklarācijas uz rēķina-faktūras, neatkarīgi no attiecīgās produkcijas vērtības. Minētā
panta 2. punktā ir teikts, ka muitas iestādes var garantēt atzīta eksportētāja statusu,
uzstādot jebkuru nosacījumu, kuru tā uzskata par atbilstošu, savukārt 3. punktā noteikts,
ka muitas iestādes piešķir atzītam eksportētājam muitas pilnvaras numuru, kas jāuzrāda
deklarācijā uz rēķina-faktūras. proti, no minētājām normām jāsecina, ka par atzītu
eksportētāju var kļūt persona, kuru par tādu ir atzinusi eksportētājvalsts, proti, Turcijas
muitas iestādes, tāpat no šīs normas secināms, ka eksportētājam ir jābūt tieši tās valsts
uzņēmumam, no kuras nāk attiecīgās preces, proti, ir jābūt Turcijas uzņēmumam.
[11] Pieteicēja ir iesniegusi muitas iestādēm Bulgārijas Industriālās asociācijas
sertifikātus, kuros ir minēts, ka preču izcelsmes valsts ir Turcija, un eksportētājs –
Bulgārijas uzņēmumu "OMEGA" (Free Zone - Svilengrad, 6500 Svilengrad, Bulgaria).
No minētā kopsakarā ar BTL prasībām, tiesa secina, ka sertifikātu ir izsniegusi
organizācija (uzņēmums) – Bulgārijas Industriālā asociācija, kas nav Turcijas
uzņēmums, tāpat nav konstatēts, ka Turcijas muitas iestādes ir attiecīgi pilnvarojušas šo
institūciju izsniegt attiecīgus sertifikātus Turcijas valsts vārdā, tāpat Bulgārijas
uzņēmumu "OMEGA", kas norādīts kā eksportētājs, nav Turcijas muitas iestāžu
pilnvarots, vismaz pieteicēja tādu pilnvarojumu nav iesniegusi. Līdz ar to nav
konstatēta BTL prasībām atbilstoša eksportētāja pilnvara (atļauja).
Ņemot vērā minēto, ir secināms, ka Bulgārijas uzņēmumam "OMEGA" nav
nepieciešamā atzītā eksportētāja statusa.
[12] Pieteicējas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka neatkarīgi no tā, vai Bulgārijas
uzņēmumam "OMEGA" ir piešķirts atzītā eksportētāja statuss, ievedmuitas nulles
procentu atvieglojumi ir piemērojami, jo sūtījumos preču kopējā vērtība nav pārsniegusi
6000 eiro, kā tas paredzēts Brīvās tirdzniecības līguma „C” protokola 21.panta 1.punkta
„b” apakšpunktā.
Atbilstoši minētā līguma „C” protokola 21.panta 1.punkta „b” apakšpunktam,
deklarāciju uz rēķina-faktūras, kā minēts 16.panta 1.punkta „b” apakšpunktā, var
izrakstīt jebkurš eksportētājs sūtījumam, kas sastāv no viena vai vairākiem
iepakojumiem, kas satur izcelsmes produkciju, kuru kopējā vērtība nepārsniedz 6000
eiro. Tiesas ieskatā šajā gadījumā ir svarīgs jēdziena „izcelsmes produkcija” saturs.
No lietas materiālos esošajām muitas deklarācijām (lietas lapas 34, 35, 40, 41)
redzams, ka katrā sūtījumā preču kopējā vērtība nav pārsniegusi 6000 eiro, tomēr no
BTL 21.panta 1.punkta „b” apakšpunkta un paša BTL, kas noslēgts starp Latvijas
republiku un Tercijas Republiku, būtības izriet, ka eksportētājam ir jābūt tieši Turcijas
uzņēmumam, nevis Bulgārijas uzņēmumam. Pie šāda slēdziena tiesa nonāk tāpēc, ka
konkrētais līgums ir noslēgts starp Latvijas Republiku un Turcijas Republiku, nevis
starp Latvijas Republiku un Bulgāriju. Līdz ar to ar terminu „Izcelsmes produkcija” šī
līguma ietvaros ir saprotama produkcija, kas ražota vienīgi Latvijā vai Turcijā,
nodrošinot noteiktas priekšrocības šo valstu ražotājiem un preču eksportētājiem
savstarpējās tirdzniecības attiecībās. Bez tam saskaņā ar BTL 21.panta 5.punktu,
deklarācijām uz rēķina - faktūras jāsatur eksportētāja paraksts. Kā jau minēts uz
rēķiniem – faktūrām nav Turcijas eksportētāja paraksta, kas vismaz apliecinātu BTL
prasību ievērošanu, bet tos ir parakstījusi Bulgārijas firma. Citi rēķini-faktūras vai citi
dokumenti, kas paliecinātu, ka preču izcelsme tik tiešām ir Turcija, nav iesniegti ne
muitas iestādēm, ne tiesai.
[13] Pieteicējas pārstāve tiesas sēdē arī norādīja, ka Bulgārijā ir notikusi tikai preču
pārkraušana nevis eksportēšana. Tāpēc preču piegāde uzskatāma par tiešo piegādi,
proti, no Turcijas.
No lietas materiālos esošajām muitas deklarācijām (lietas lapas 34, 35, 40, 41),
kuras noformējusi pati pieteicēja, proti, pati ir atbildīga par deklarācijās sniegto ziņu
atbilstību patiesajiem apstākļiem, ir redzams, ka eksportētājs ir Bulgārijas uzņēmums
"OMEGA". Tas pats konstatējams no muitas iestādēs iesniegtajiem rēķiniem (lietas
lapas (36, 37, 42), tāpat kā eksportētājs minētais Bulgārijas uzņēmums ir norādīts arī
iesniegtajos Izcelsmes sertifikātos (lietas lapas 38, 43), kā arī tiem pievienotajos
manifestos (lietas lapas 39, 44). Pieteicējas pārstāve tiesas sēdē nevarēja paskaidrot,
kāpēc kā eksportētājs visos dokumentos ir norādīts Bulgārijas uzņēmums "OMEGA".
[14] Šādos apstākļos [11], [12], [13] tiesa atzīst, ka nepamatoti tikuši izmantoti
atbilstoši Brīvās tirdzniecības līgumam noteiktie atvieglojumi, proti, nulles procentu
ievedmuitas likme, jo Brīvās tirdzniecības līgumā noteiktie priekšnosacījumi nav
konstatēti.
[15] Pieteikumā norādīts, ka VID nepamatoti pieteicējai noteicis soda naudu. Tiesa
noteikto soda naudu atzīst par pamatotu turpmāk minēto argumentu dēļ.
[15.1] Pieteicēja norāda, ka soda nauda piemērojama tikai likuma „Par
nodokļiem un nodevām” 1. panta 14. punktā noteiktajā gadījumā, proti, gadījumā, ja ir
konstatēta apzināta izvairīšanās no nodokļu nomaksas. Šajā gadījumā, pieteicējprāt, nav
saskatāma apzināta rīcība, jo pieteicēja ir labticīga preču saņēmēja un nevar atbildēt par
Bulgārijas firmas, kas veica preču pārkraušanu, izsniegtajiem pavaddokumentiem.
Tiesa šādu argumentu konkrētajā gadījumā neatzīst par pamatotu un uzskata, ka
personai, lai tā izmantotu atvieglojumus nodokļu samaksai ir jāzina tie
priekšnosacījumi, kuri dod šādas tiesības un konkrētā gadījumā bija jāpārbauda, vai tie
reāli pastāv.
Personas paļaušanās, ka izmantot atvieglojumu ir pietiekams pamats, neatbrīvo
viņu no atbildības. Pieteicēja norāda, ka rīkojusies atbilstoši preces izcelsmes
apliecinājuma uzrakstam uz preces pavaddokumentiem, kurus nav bijis pamats
apšaubīt.
Tiesa vērš uzmanību, ka, atbilstoši Ministru kabineta 2002.gada 4.novembra
noteikumu Nr.504 „Preču deklarēšanas un vienkāršotās muitošanas kārtība” 5.punktam,
deklarētājs vai tā pilnvarotais pārstāvis ir atbildīgs par muitas iestādē iesniegtajā
deklarācijā norādīto ziņu pareizību un pievienoto dokumentu autentiskumu, visu to
saistību ievērošanu, kuras paredzētas, piemērojot deklarētajām precēm konkrētas muitas
procedūras.
[15.2] Muitas likuma 19.panta otrajā daļā noteikts, ka juridisko personu atbildība
par muitas maksājumu pareizu un savlaicīgu nesamaksāšanu, par darbībām, kuru
rezultātā muitas maksājumi nav samaksāti pilnā apjomā, kā arī par izvairīšanos no
muitas maksājumu veikšanas iestājas saskaņā ar likumu „Par nodokļiem un nodevām”
un citiem normatīvajiem aktiem.
Savukārt, atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta pirmajai daļai,
ja nodokļu maksātājs, pārkāpdams nodokļu likumu prasības, nodokļu administrācijai
iesniegtajās deklarācijās vai nodokļu aprēķinos samazina nodokļu bāzi (ar nodokli
apliekamo objektu) un no tās aprēķināmo nodokļa summu, nodokļu administrācija
aprēķina un par labu budžetam no nodokļu maksātāja piedzen samazināto nodokļu
summu un soda naudu tās apmērā, ja konkrēto nodokļu likumos nav paredzēts cits soda
naudas apmērs.
Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst par pareizu, ka tā kā likums „Par muitas nodokli
(tarifiem)” soda sankcijas neparedz, VID pamatoti piemērojis likuma „Par nodokļiem
un nodevām” 32.pantu.
[15.3] Pieteicēja arī norādījusi, ka minētajā tiesību normā soda nauda paredzēta
par nodokļu bāzes (ar nodokli apliekamo objektu) samazināšanu, bet konkrētajā
gadījumā tikusi piemērota samazināta muitas nodokļa likme. Tiesa uzskata, ka likuma
„Par nodokļiem un nodevām” 32.pantā paredzētās soda naudas noteikšana ir vērsta tieši
uz budžetā maksājamo nodokļu nepamatotu samazināšanu, tādējādi minētā tiesību
norma ir piemērojama arī gadījumos, ja ar nodokli apliekamā objekta, proti, nodokļu
bāzes samazināšana nav konstatējama, bet samazināta tieši nodokļu summa, kā šajā
gadījumā, piemērojot nepamatotu (samazinātu) nodokļa likmi.
Turklāt Muitas likuma 19.panta otrajā daļā atbildība noteikta tieši par muitas
maksājumu pareizu nesamaksāšanu, par darbībām, kuru rezultātā muitas maksājumi nav
samaksāti pilnā apjomā, kā arī par izvairīšanos no muitas maksājumu veikšanas.
[16] Šādos apstākļos tiesa atzīst, ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms.
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-
291.pantu, tiesa
nosprieda:
Sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Norma 55” pieteikuma par Valsts ieņēmumu
dienesta ģenerāldirektora 2006. gada 18. maija lēmuma Nr. 19/13779 atcelšanu
noraidīt.
Šo spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā Administratīvajā apgabaltiesā
divdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību
Administratīvajā rajona tiesā.
Spriedums sastādīts 2007. gada 12.decembrī.
Tiesnesis /paraksts/ Dz.Melbārdis
NORAKSTS PAREIZS
Administratīvās rajona tiesas
tiesnesis _______________________ Dz.Melbārdis
Rīgā, 2007. gada 12.decembrī