Legislator Case Law & Legislation
A42423306 / A42-2348-07 AI generated

Court dismissed customs declaration appeal, ruling tax authority correctly applied penalty for reduced duty rate.

Case Number A42423306 / A42-2348-07
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Administrative District Court rejected the company's request to annul the State Revenue Service's decision to impose additional duties and penalties. The company argued that the declaration was accurate and that the reduced duty rate lacked legal basis, while the Revenue Service contended the declarant bears responsibility for information accuracy. The court held that the penalty law applies to any unauthorized reduction of payable duties, including cases where a lower duty rate is applied without legal justification.

Legislator headnote

AI generated

According to the Law on Customs Duties and the Law on Taxes and Levies; the tax authority is justified in applying penalty provisions for unauthorized reduction of payable duties even when the reduction stems from an incorrectly applied lower duty rate rather than a direct reduction of the tax base.

Keywords

AI generated
customs declaration duty rate reduction tax penalty application declarant liability administrative review

Cited Legislation

AI generated
Law on Customs Duties and Levies, Article 19, Paragraph 2
Law on Taxes and Levies, Article 32, Paragraph 1
Cabinet of Ministers' Decree No. 504 of 4 November 2002 'Order for the Declaration and Simplified Customs Clearance', Point 5
Law on Administrative Procedure, Articles 246-251 and 289-291
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

NORAKSTS

Lieta Nr.A42423306

Lietvedības Nr. A 2348-07/12

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā, 2007.gada 12.decembrī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnesis Dz.Melbārdis,

piedaloties pieteicējas Sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Norma 55” pilnvarotajai

pārstāvei I.M.,

atbildētāja Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta

pilnvarotajam pārstāvim Raimondam Drabovicam,

atklātā tiesas sēdē 2007.gada 21. novembrī Antonijas ielā 6, Rīgā, izskatīja

administratīvo lietu, kas ierosināta pēc Sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Norma 55”

(turpmāk arī – pieteicēja) pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora

(turpmāk arī – atbildētājs) 2006. gada 18. maija lēmuma Nr. 19/13779 (turpmāk arī –

Lēmums) atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] 2006. gada 21. jūnijā Administratīvajā rajona tiesā ir saņemts pieteicēja pieteikums

par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2006. gada 18. maija lēmuma Nr.

19/13779 atcelšanu. Ar minēto lēmumu pieteicējai Valsts ieņēmumu dienests papildus

aprēķināja un nomaksai budžetā noteica Ls 8676,44, tajā skaitā pievienotās vērtības

nodokli (turpmāk - PVN) Ls 661,72, muitas nodokli Ls 3676,50 un soda naudu Ls

4338,22.

[2] Pieteicēja uzskata, ka Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2006. gada 18.

maija lēmums Nr. 19/13779 ir prettiesisks un atceļams. Savu viedokli pieteicēja pamato

ar šādiem argumentiem:

[2.1] uzņēmumam nebija nodoma samazināt nepieciešamos muitas maksājumus - VAD

aizpildīja deklarants, bet deklarācijas noformēšanas pareizību un aprēķināto nodokļu

pamatotību pārbaudīja muitas darbinieks;

[2.2] lēmumā nav konkrēta pamatojuma - kāpēc nebija likumīga pamata piemērot

Brīvās tirdzniecības līgumā (turpmāk – BTL) likmi 0 %, ja netika iesniegti

preferenciālie preču izcelsmes sertifikāti, ja preču izcelsmes valsts bija Turcija, ar kuru

pastāvēja brīvās tirdzniecības līgums.

[2.3] Kāpēc ir aprēķināta soda nauda, ja visu muitas maksājumu pareizību pārbaudīja

muitas darbinieks, kurš ir VID ierēdnis. Kādēļ nodokļu maksātājiem ir jāuztur šādi

darbinieki, kuri tikai liek zīmogus un ne par ko neatbild, bet uzņēmumam šī cilvēka

nekompetences dēļ ir jāmaksā soda nauda.

[2.4] Pieteicējs arī norāda, ka nevienā no lēmumā norādītajām tiesību normām – Muitas

likuma 165. panta pirmajā daļā, 171. un 172. pantā, nav norādes, ka SIA ,,Norma-55”,

ievedot preces LR muitas teritorijā un deklarējot tās ar lēmumā norādītajiem VAD, bija

jāpiemēro muitas nodokļa MFN (VLR) likme. Tāpat SIA ,,Norma – 55” norāda, ka

visas tiesību normas, ar kurām ir pamatots lēmums, nav spēkā.

[3] Valsts ieņēmumu dienests neatzīst pieteicēja pieteikumu par Valsts ieņēmumu

dienesta ģenerāldirektora 2006. gada 18. maija lēmuma Nr. 19/13779 atcelšanu

balstīdamies uz šādiem apsvērumiem (lietas 20. – 21. lapa):

[3.1] No lietas materiāliem izriet, ka SIA ,,Norma – 55”, ievedot preces un noformējot

muitas deklarācijas, piemēroja Brīvās tirdzniecības līgumā paredzēto ievedmuitas

nodokļa 0 procenta likmi, to pamatojot ar Bulgārijas uzņēmuma ,,Omega”

nepreferenciāliem preču izcelsmi apliecinošiem dokumentiem ,,Certificate of Origin”.

[3.2] Tā kā muitas iestādē tika iesniegti nepreferenciālie preču izcelsmes sertifikāti, tad

SIA ,,Norma-55” nebija likumīga pamata piemērot nodokļa 0 procentu likmi, bet muitas

nodokļa aprēķins bija jāveic saskaņā ar Muitas likuma 165.panta pirmo daļu, 171. pantu

un 172. pantu un likuma ,,Par muitas nodokli (tarifiem)” 5.panta pirmās daļas 2.punktu,

kas paredz vislielākās labvēlības režīma likmes piemērošanu.

[3.3] Muitas likuma 173. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka lai piemērotu muitas

nodokļa likmes saskaņā ar šī likuma 171.panta piektās daļas 3. un 4.punktu, tiek

noteikta priekšrocību piešķirošā (preferenciālā) preču izcelsme, kas jāpierāda

dokumentāri, iesniedzot muitas iestādē preču izcelsmes sertifikātu un citus izcelsmi

apliecinošus dokumentus, kas noteikti starpvalstu līgumos un normatīvajos aktos.

[3.4] Saskaņā ar Brīvās tirdzniecības līguma starp Latvijas Republiku un Turcijas

Republiku C Protokolu preču izcelsmi var apliecināt ar preferenciālo preču izcelsmes

sertifikātu EUR. l, vai ar izcelsmes deklarāciju.

Ņemot vēra, ka SIA ,,Norma – 55” muitas iestāde nav iesniegusi Turcijas

Republikas preferenciālo preču izcelsmes sertifikātu EUR. l vai izcelsmes deklarāciju,

tad VID Vidzemes reģionālā iestāde pamatoti veica SIA ,,Norma -55” muitas

maksājumu pārrēķinu un noteica nodokļu parādu Ls 8676,44, tajā skaitā, muitas nodokli

Ls 3676,50, pievienotās vērtības nodokli Ls 661,72 un soda naudu Ls 4338,22.

[4] Tiesas sēdē Pieteicējas pārstāvis pieteikumu uzturēja uz tajā un pieteikuma

papildinājumos minētajiem motīviem, norādot, ka muitas iestāde nav izprasījusi

nepieciešamo informāciju no eksportētāja valsts, Bulgārijas uzņēmums, kas atrodas

brīvajā muitas zonā, proti, īpaša statusa zonā, ir apliecinājis, ka preču izcelsme ir

Turcija. Atbilstoši BTL prasībā, precēm, kas nepārsniedz 6000 EUR, nav nepieciešams

preferenciālais preču izcelsmes sertifikāts EUR 1, un pietiek ar izcelsmes deklarāciju.

[5] Tiesas sēdē atbildētāja pārstāvis pieteikumu neatzina uz Lēmumā un

paskaidrojumos tiesai minētajiem motīviem.

Motīvu daļa

[6] Iepazinusies ar administratīvās lietas materiāliem, noklausījusies pieteicējas un

atbildētāja pārstāvja paskaidrojumus, tiesa atzīst, ka pieteicējas pieteikums ir

noraidāms.

[7] Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 103. pantā ir noteikts tiesas

pienākums, izskatot administratīvo lietu, pārbaudīt iestādes izdota administratīvā akta

vai faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumus rīcības brīvības ietvaros.

Tiesiskums tiek vērtēts, pārbaudot, vai iestāde ir rīkojusies saskaņā ar procesuālajām un

materiālajām tiesību normām. Lietderības apsvērumi tiek vērtēti, pārbaudot, vai

administratīvais akts izdots pamatoti un vai tas pārlieku neierobežo personas intereses,

samērojot tās ar sabiedrības interešu aizsardzību.

[8] Tiesa lietā konstatē šādus faktus.

[8.1] SIA „Norma-55” deklarējusi Latvijas Republikas muitas teritorijā izlaišanai

brīvam apgrozījumam (piemērojot muitas procedūru IM-4 - izlaišana brīvam

apgrozījumam) importētās preces ar vienotajiem administratīvajiem dokumentiem

(turpmāk – VAD) Nr. 0226/3-100606 (28.01.2003.), 0226/3-101641 (04.03.2003.),

0226/3-102390 (24.02.2004.), 022.6/4-105213 (26.03.2003.), 0226/3-103076

(15.04.2003.), 0226/3-104425 (27.05.2003,), 0226/3-105204 (17.06.2003.), 0226/3-

106188 (14.07.2003.), 0226/3-107457 (14.08.2003.), 0226/3-108641 (10.09.2003.),

0226/3-109993 (10.10.2003.), 0226/3-110982 (03.11.2003.), 0226/3-112374

(04.12,2003.), 0226/3-112553 (05.12.2003.), 0226/4-100701 (26.01.2004.), 0226/4-

101902 0226/4-103862 (06.04.2004.), 0226/4-105133 (28.04.2004.), (29.04.2004.),

deklarējot preces ar Latvijas kombinētās nomenklatūras (LKN) kodiem: 420310000,

610711000, 610791900, 610799000, 610821000, 610829000, 610891900, 610892000,

610990900, 611011100, 611212000, 611520900, 611593990, 611599000, 620112900,

620113100, 620212100, 620462310, 620469500, 620520000, 620590900, 620711000,

62071900, 62081990, 620829000, uzrādot, kā eksportējošo uzņēmumu Bulgārijas

uzņēmumu "OMEGA" (Free Zone - Svilengrad, 6500 Svilengrad, Bulgaria).

[8.2] Muitas nodokļa aprēķins importētajām precēm veikts saskaņā ar Muitas likuma

165. panta pirmo daļu, 171. pantu, 173. pantu, likuma "Par muitas nodokli (tarifiem)" 5.

panta pirmās daļas 3. punktu, likuma "Par muitas nodokli" 6.panta pirmās daļas 3.

punktu, pamatojoties uz iesniegtajiem preču izcelsmi apliecinošajiem

nepreferenciālajiem sertifikātiem "Certificate of Origin" Nr. 0241018, 0241065,

0241099, 02411137, 0241252, 0241270, 0241335, 0241391, 0241456, 0241524,

0241584,0241670, 0241669, 0241028,0241079, 0241185, 0241209, 0241211, kuros, kā

preču izcelsmes valsts norādīta Turcija. Deklarējot preces, SIA "Norma - 55" VAD 36.

ailē uzrādījusi priekšrocību kodu "TTR", kas apliecina Brīvās tirdzniecības līgumu ar

Turciju un piemērojusi BTL likmi – 0%.

[8.3] VID ir konstatējusi, ka muitas iestādēs ir iesniegti Bulgārijā izsniegti

nepreferenciālajie preču izcelsmes sertifikāti "Certificate of Original" Nr. 0241018,

0241065, 0241099, 0241137, 0241252, 0241270, 0241335, 0241391, 0241456,

0241524, 0241584, 0241670, 0241669, 0241028, 0241079, 0241185, 0241209,

0241211, kuros kā preču izcelsmes valsts noradīta Turcija. Uz to pamata pieteicēja

importētajām precēm muitošanas brīdī ir piemērojusi tarifa 0% likmi, kas piemērojama

gadījumos, kad preču izcelsme tiek apliecināta ar preferenciālo preču izcelsmes

sertifikātu. Tā kā muitas iestādē tika iesniegti nepreferenciālie preču izcelsmes

sertifikāti, tad nebija likumīga pamata piemērot nulles procentu likmi.

[8.4] Lietā nav strīda par faktiem, kas attiecas uz konkrēto preču ievešanu un

deklarēšanu, norādot attiecīgu (0%) likmi. Lietā ir strīds par to, vai pieteicēja pamatoti

piemērojusi ievedmuitas nulles procentu likmi. Pieteicēja, deklarējot preces, ir

iesniegusi preču izcelsmes apliecinājumu – Bulgārijas Industriālās asociācijas

sertifikātu, kurā ir minēts, ka preču izcelsmes valsts ir Turcija.

[9] Atbilstoši Muitas likuma 171.panta pirmajai daļai (tiesību normas spriedumā

norādītas redakcijā, kura bija spēkā preču deklarēšanas laikā, konkrētā norma spēkā

līdz 2003. gada 31. augustam), preces, kuras pārvieto pāri muitas robežai, tiek apliktas

ar muitas nodokli, kura likmes nosaka saskaņā ar likumu „Par muitas nodokli

(tarifiem)”. Muitas likuma 173.panta pirmajā daļā noteikts, ka priekšrocību piešķirošā

(preferenciālā) preču izcelsme tiek noteikta, lai piemērotu muitas nodokļa likmes

saskaņā ar šā likuma 171.panta piektās daļas 3. un 4.punktu vai izmantotu Latvijas

Republikai sniegtos tirdzniecības atvieglojumus – Vispārējo priekšrocību sistēmu un

Vispārējo priekšrocību tarifu sistēmu. Ministru kabinets apstiprina kārtību, kas

nodrošina minēto tirdzniecības atvieglojumu izmantošanu. Atbilstoši minētā panta

otrajai daļai, priekšrocību piešķirošās (preferenciālās) preču izcelsmes noteikšana tiek

veikta starpvalstu preču tirdzniecības līgumos noteiktajā kārtībā. Likuma „Par muitas

nodokli (tarifiem)” 5.pantā noteikts ievedmuitas un izvedmuitas nodokļu likmju

iedalījums. Atbilstoši minētā panta pirmās daļas 3.punktam, tiek izdalīta likme, kas

piemērojama tirdzniecībā ar valstīm, ar kurām Latvijai ir spēkā brīvās tirdzniecības

režīms.

[10] Muitas likuma 173.panta trešajā daļā noteikts, ka priekšrocību piešķirošā

(preferenciālā) izcelsme ir jāpierāda dokumentāri, iesniedzot muitas iestādēm preču

izcelsmes sertifikātu un citus izcelsmi apliecinošus dokumentus, kas noteikti

attiecīgajos starptautiskajos līgumos un normatīvajos aktos. Muitas iestādes var

pieprasīt arī citus preču izcelsmes pierādījumus. Atbilstoši Brīvās tirdzniecības līguma

starp Latvijas Republiku un Turcijas Republiku, kas apstiprināts ar Saeimā 1999.gada

4.martā pieņemto likumu „Par Latvijas Republikas un Turcijas Republikas brīvās

tirdzniecības līgumu” (turpmāk – BTL), „C” protokola 16.panta 1.punktam, puses valsts

izcelsmes produkcija, importējot to citā puses valstī gūst labumu no šā līguma,

iesniedzot a) kustības sertifikātu EUR.1, kura paraugs dots III Pielikumā; vai b) (1)

pantā aprakstītajos gadījumos, deklarāciju, kuras teksts dots IV Pielikumā, ko iesniedz

eksportētājs uz rēķina - faktūras, kravas pavadzīmes vai jebkura cita komerciāla

dokumenta, kas apraksta attiecīgo produkciju pietiekami detalizēti, lai to varētu

identificēt (turpmāk – "deklarāciju uz rēķina - faktūras").

Tiesa ir konstatējusi, ka pieteicējs nav iesniedzis EUR 1 sertifikātu, bet gan

deklarāciju, līdz ar to ir vērtējams, vai iesniegtā deklarācija atbilst tiesību normu

prasībām. Tiesa konstatē, ka deklarācija ir iesniegta kā atsevišķs dokuments (lietas

lapas 38, 43), proti, nav izpildīta uz rēķina – faktūras, kā to prasa likums. Tiesas ieskatā

šis pārkāpums nav tik būtisks, lai deklarāciju uzskatītu par spēkā neesošu, tāpēc

vērtējami arī citi aspekti.

Atbilstoši minētā līguma 21.panta 1.punkta „a” un „b” apakšpunktam, deklarāciju

uz rēķina-faktūras, kā minēts 16.panta 1.punkta „b” apakšpunktā, var izrakstīt atzīts

eksportētājs BTL 22.panta izpratnē, kā arī jebkurš cits eksportētājs sūtījumam, kas

sastāv no viena vai vairākiem iepakojumiem, kas satur izcelsmes produkciju, kuru

kopējā vērtība nepārsniedz 6000 eiro.

Savukārt, atbilstoši Brīvās tirdzniecības līguma „C” protokola 22.panta

1.punktam, eksportētājvalsts muitas iestādes var pilnvarot jebkuru eksportētāju („atzīts

eksportētājs”), kas veic regulārus šīs produkcijas sūtījumus šā līguma ietvaros, aizpildīt

deklarācijas uz rēķina-faktūras, neatkarīgi no attiecīgās produkcijas vērtības. Minētā

panta 2. punktā ir teikts, ka muitas iestādes var garantēt atzīta eksportētāja statusu,

uzstādot jebkuru nosacījumu, kuru tā uzskata par atbilstošu, savukārt 3. punktā noteikts,

ka muitas iestādes piešķir atzītam eksportētājam muitas pilnvaras numuru, kas jāuzrāda

deklarācijā uz rēķina-faktūras. proti, no minētājām normām jāsecina, ka par atzītu

eksportētāju var kļūt persona, kuru par tādu ir atzinusi eksportētājvalsts, proti, Turcijas

muitas iestādes, tāpat no šīs normas secināms, ka eksportētājam ir jābūt tieši tās valsts

uzņēmumam, no kuras nāk attiecīgās preces, proti, ir jābūt Turcijas uzņēmumam.

[11] Pieteicēja ir iesniegusi muitas iestādēm Bulgārijas Industriālās asociācijas

sertifikātus, kuros ir minēts, ka preču izcelsmes valsts ir Turcija, un eksportētājs –

Bulgārijas uzņēmumu "OMEGA" (Free Zone - Svilengrad, 6500 Svilengrad, Bulgaria).

No minētā kopsakarā ar BTL prasībām, tiesa secina, ka sertifikātu ir izsniegusi

organizācija (uzņēmums) – Bulgārijas Industriālā asociācija, kas nav Turcijas

uzņēmums, tāpat nav konstatēts, ka Turcijas muitas iestādes ir attiecīgi pilnvarojušas šo

institūciju izsniegt attiecīgus sertifikātus Turcijas valsts vārdā, tāpat Bulgārijas

uzņēmumu "OMEGA", kas norādīts kā eksportētājs, nav Turcijas muitas iestāžu

pilnvarots, vismaz pieteicēja tādu pilnvarojumu nav iesniegusi. Līdz ar to nav

konstatēta BTL prasībām atbilstoša eksportētāja pilnvara (atļauja).

Ņemot vērā minēto, ir secināms, ka Bulgārijas uzņēmumam "OMEGA" nav

nepieciešamā atzītā eksportētāja statusa.

[12] Pieteicējas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka neatkarīgi no tā, vai Bulgārijas

uzņēmumam "OMEGA" ir piešķirts atzītā eksportētāja statuss, ievedmuitas nulles

procentu atvieglojumi ir piemērojami, jo sūtījumos preču kopējā vērtība nav pārsniegusi

6000 eiro, kā tas paredzēts Brīvās tirdzniecības līguma „C” protokola 21.panta 1.punkta

„b” apakšpunktā.

Atbilstoši minētā līguma „C” protokola 21.panta 1.punkta „b” apakšpunktam,

deklarāciju uz rēķina-faktūras, kā minēts 16.panta 1.punkta „b” apakšpunktā, var

izrakstīt jebkurš eksportētājs sūtījumam, kas sastāv no viena vai vairākiem

iepakojumiem, kas satur izcelsmes produkciju, kuru kopējā vērtība nepārsniedz 6000

eiro. Tiesas ieskatā šajā gadījumā ir svarīgs jēdziena „izcelsmes produkcija” saturs.

No lietas materiālos esošajām muitas deklarācijām (lietas lapas 34, 35, 40, 41)

redzams, ka katrā sūtījumā preču kopējā vērtība nav pārsniegusi 6000 eiro, tomēr no

BTL 21.panta 1.punkta „b” apakšpunkta un paša BTL, kas noslēgts starp Latvijas

republiku un Tercijas Republiku, būtības izriet, ka eksportētājam ir jābūt tieši Turcijas

uzņēmumam, nevis Bulgārijas uzņēmumam. Pie šāda slēdziena tiesa nonāk tāpēc, ka

konkrētais līgums ir noslēgts starp Latvijas Republiku un Turcijas Republiku, nevis

starp Latvijas Republiku un Bulgāriju. Līdz ar to ar terminu „Izcelsmes produkcija” šī

līguma ietvaros ir saprotama produkcija, kas ražota vienīgi Latvijā vai Turcijā,

nodrošinot noteiktas priekšrocības šo valstu ražotājiem un preču eksportētājiem

savstarpējās tirdzniecības attiecībās. Bez tam saskaņā ar BTL 21.panta 5.punktu,

deklarācijām uz rēķina - faktūras jāsatur eksportētāja paraksts. Kā jau minēts uz

rēķiniem – faktūrām nav Turcijas eksportētāja paraksta, kas vismaz apliecinātu BTL

prasību ievērošanu, bet tos ir parakstījusi Bulgārijas firma. Citi rēķini-faktūras vai citi

dokumenti, kas paliecinātu, ka preču izcelsme tik tiešām ir Turcija, nav iesniegti ne

muitas iestādēm, ne tiesai.

[13] Pieteicējas pārstāve tiesas sēdē arī norādīja, ka Bulgārijā ir notikusi tikai preču

pārkraušana nevis eksportēšana. Tāpēc preču piegāde uzskatāma par tiešo piegādi,

proti, no Turcijas.

No lietas materiālos esošajām muitas deklarācijām (lietas lapas 34, 35, 40, 41),

kuras noformējusi pati pieteicēja, proti, pati ir atbildīga par deklarācijās sniegto ziņu

atbilstību patiesajiem apstākļiem, ir redzams, ka eksportētājs ir Bulgārijas uzņēmums

"OMEGA". Tas pats konstatējams no muitas iestādēs iesniegtajiem rēķiniem (lietas

lapas (36, 37, 42), tāpat kā eksportētājs minētais Bulgārijas uzņēmums ir norādīts arī

iesniegtajos Izcelsmes sertifikātos (lietas lapas 38, 43), kā arī tiem pievienotajos

manifestos (lietas lapas 39, 44). Pieteicējas pārstāve tiesas sēdē nevarēja paskaidrot,

kāpēc kā eksportētājs visos dokumentos ir norādīts Bulgārijas uzņēmums "OMEGA".

[14] Šādos apstākļos [11], [12], [13] tiesa atzīst, ka nepamatoti tikuši izmantoti

atbilstoši Brīvās tirdzniecības līgumam noteiktie atvieglojumi, proti, nulles procentu

ievedmuitas likme, jo Brīvās tirdzniecības līgumā noteiktie priekšnosacījumi nav

konstatēti.

[15] Pieteikumā norādīts, ka VID nepamatoti pieteicējai noteicis soda naudu. Tiesa

noteikto soda naudu atzīst par pamatotu turpmāk minēto argumentu dēļ.

[15.1] Pieteicēja norāda, ka soda nauda piemērojama tikai likuma „Par

nodokļiem un nodevām” 1. panta 14. punktā noteiktajā gadījumā, proti, gadījumā, ja ir

konstatēta apzināta izvairīšanās no nodokļu nomaksas. Šajā gadījumā, pieteicējprāt, nav

saskatāma apzināta rīcība, jo pieteicēja ir labticīga preču saņēmēja un nevar atbildēt par

Bulgārijas firmas, kas veica preču pārkraušanu, izsniegtajiem pavaddokumentiem.

Tiesa šādu argumentu konkrētajā gadījumā neatzīst par pamatotu un uzskata, ka

personai, lai tā izmantotu atvieglojumus nodokļu samaksai ir jāzina tie

priekšnosacījumi, kuri dod šādas tiesības un konkrētā gadījumā bija jāpārbauda, vai tie

reāli pastāv.

Personas paļaušanās, ka izmantot atvieglojumu ir pietiekams pamats, neatbrīvo

viņu no atbildības. Pieteicēja norāda, ka rīkojusies atbilstoši preces izcelsmes

apliecinājuma uzrakstam uz preces pavaddokumentiem, kurus nav bijis pamats

apšaubīt.

Tiesa vērš uzmanību, ka, atbilstoši Ministru kabineta 2002.gada 4.novembra

noteikumu Nr.504 „Preču deklarēšanas un vienkāršotās muitošanas kārtība” 5.punktam,

deklarētājs vai tā pilnvarotais pārstāvis ir atbildīgs par muitas iestādē iesniegtajā

deklarācijā norādīto ziņu pareizību un pievienoto dokumentu autentiskumu, visu to

saistību ievērošanu, kuras paredzētas, piemērojot deklarētajām precēm konkrētas muitas

procedūras.

[15.2] Muitas likuma 19.panta otrajā daļā noteikts, ka juridisko personu atbildība

par muitas maksājumu pareizu un savlaicīgu nesamaksāšanu, par darbībām, kuru

rezultātā muitas maksājumi nav samaksāti pilnā apjomā, kā arī par izvairīšanos no

muitas maksājumu veikšanas iestājas saskaņā ar likumu „Par nodokļiem un nodevām”

un citiem normatīvajiem aktiem.

Savukārt, atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta pirmajai daļai,

ja nodokļu maksātājs, pārkāpdams nodokļu likumu prasības, nodokļu administrācijai

iesniegtajās deklarācijās vai nodokļu aprēķinos samazina nodokļu bāzi (ar nodokli

apliekamo objektu) un no tās aprēķināmo nodokļa summu, nodokļu administrācija

aprēķina un par labu budžetam no nodokļu maksātāja piedzen samazināto nodokļu

summu un soda naudu tās apmērā, ja konkrēto nodokļu likumos nav paredzēts cits soda

naudas apmērs.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst par pareizu, ka tā kā likums „Par muitas nodokli

(tarifiem)” soda sankcijas neparedz, VID pamatoti piemērojis likuma „Par nodokļiem

un nodevām” 32.pantu.

[15.3] Pieteicēja arī norādījusi, ka minētajā tiesību normā soda nauda paredzēta

par nodokļu bāzes (ar nodokli apliekamo objektu) samazināšanu, bet konkrētajā

gadījumā tikusi piemērota samazināta muitas nodokļa likme. Tiesa uzskata, ka likuma

„Par nodokļiem un nodevām” 32.pantā paredzētās soda naudas noteikšana ir vērsta tieši

uz budžetā maksājamo nodokļu nepamatotu samazināšanu, tādējādi minētā tiesību

norma ir piemērojama arī gadījumos, ja ar nodokli apliekamā objekta, proti, nodokļu

bāzes samazināšana nav konstatējama, bet samazināta tieši nodokļu summa, kā šajā

gadījumā, piemērojot nepamatotu (samazinātu) nodokļa likmi.

Turklāt Muitas likuma 19.panta otrajā daļā atbildība noteikta tieši par muitas

maksājumu pareizu nesamaksāšanu, par darbībām, kuru rezultātā muitas maksājumi nav

samaksāti pilnā apjomā, kā arī par izvairīšanos no muitas maksājumu veikšanas.

[16] Šādos apstākļos tiesa atzīst, ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-

291.pantu, tiesa

nosprieda:

Sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Norma 55” pieteikuma par Valsts ieņēmumu

dienesta ģenerāldirektora 2006. gada 18. maija lēmuma Nr. 19/13779 atcelšanu

noraidīt.

Šo spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā Administratīvajā apgabaltiesā

divdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvajā rajona tiesā.

Spriedums sastādīts 2007. gada 12.decembrī.

Tiesnesis /paraksts/ Dz.Melbārdis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis _______________________ Dz.Melbārdis

Rīgā, 2007. gada 12.decembrī