Court dismissed SIA Grifs AG's appeal against police fine for unlicensed security guard duties.

Lietas Nr. 129096015

Lietas arhīva Nr. 1-0140-16/15

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

2016.gada 9.septembrī

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese Dagnija Bērziņa 2016.gada 30.augustā Rīgā, Lomonosova ielā 10 rakstveida procesā izskatīja

administratīvā pārkāpuma lietu SIA ,,Grifs AG” (turpmāk - sūdzības iesniedzēja) sūdzībā par Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes

priekšnieka A.Velša (turpmāk tekstā - iestāde) 2015.gada 2.septembra lēmumu Nr. 181.

Aprakstošā daļa

2015.gada 3.jūlijā Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Koordinācijas un kontroles pārvaldes licencēšanas un atļauju sistēmas

biroja vecākais inspektors J.Matisāns sastādījis administratīvā pārkāpuma protokolu Nr. PA820144 SIA ,,Grifs AG” par to, ka 2015.gada 7.jūnijā tika

konstatēts, ka /adrese/, veikalā /Nosaukums/ apsardzes darbinieka pienākumus veicis /pers. A/ (p.k. /personas kods/), kurš ir SIA ,, GRIFS AG”

darbinieks un kurš nav saņēmis apsardzes sertifikātu. Ar šādu rīcību SIA ,,GRIFS AG” nav ievērojusi Apsardzes likuma 4.panta pirmās daļas 6.punktā

noteiktos ierobežojumus.

Protokolā norādīts, ka atbildība par šo pārkāpumu paredzēta Latvijas APK 183.1 pantā.

Ar Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes koordinācijas un kontroles pārvaldes Licencēšanas un atļauju sistēmas biroja priekšnieka

A.Sudāra lēmumu Nr. PA820144 iesniedzējai uzlikts naudas sods 250,00 EUR apmērā.

2015.gada 4.augustā iestādē saņemta SIA ,,Grifs AG” sūdzība par lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr. PA820144.

Ar Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka A.Velša 2015.gada 2.septembra lēmumu Nr. 181 atstāts negrozīts Valsts

policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes koordinācijas un kontroles pārvaldes Licencēšanas un atļauju sistēmas biroja priekšnieka A.Sudāra

pieņemtais lēmums administratīvā pārkāpuma lietā Nr. PA820144.

2015.gada 29.septembrī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā saņemta SIA ,,Grifs AG” sūdzība par iestādes lēmumu Nr. 181.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka iestādes lēmumam nepiekrīt un pārsūdz to pilnā apmērā šādu apsvērumu dēļ.

Iesniedzēja norāda, ka lēmums pieņemts, neņemot vērā sūdzības iesniedzējas pārstāvja norādījumus, ka administratīvā pārkāpuma protokolā un

lēmumā norādītajam SIA ,,GRIFS AG” uzraugam nekad nav bijis uzdots un viņš nav veicis nekādas darbības, kuras būtu atļautas tikai personām ar

atbilstošu apsardzes sertifikātu. Šādas konkrētas nelikumīgas darbības iestāde tā arī nav konstatējusi. Tā vietā iestāde lēmumā minējusi dažādu faktu

savirknējumu, kas nedz paši par sevi, nedz visi kopumā neveido nekādu administratīvo pārkāpumu.

No iestādei iesniegtā /pers. A/ un SIA ,,Grifs AG” 29.01.2015.g. darba līguma Nr.44/2015 redzams, ka viņš ir pieņemts darbā par uzraugu. Tieši

uzrauga funkcijas viņš arī ir pildījis.

Lēmumā tiek norādīts, ka /pers. A/ bijis ietērpts SIA ,,Grifs AG” darbinieka formastērpā. Likums neaizliedz komersantam ietērpt uzņēmuma

formastērpā tā darbiniekus, ieskaitot uzraugus, kas nav sertificēti apsargi un neveic viņiem ar likumu neatļautas apsardzes darbības. Lēmumā minētie

,,Apsardzes darbības licencēšanas noteikumi” (MK Nr. 757, 09.09.2014.) nosaka, kā jābūt ietērptam apsardzes darbiniekam viņa apsardzes darbību

pildīšanas laikā un šīs prasības sūdzības iesniedzējs vienmēr ir pildījis. Uz /pers. A/ formastērpa nebija norādes, ka viņš ir apsargs.

Lēmumā tiek norādīta nepatiesa informācija, kas balstīta uz SIA /Nosaukums/ pārstāvja viedokli, ka SIA ,,Grifs AG” esot bijis jānodrošina tikai un

vienīgi sertificētu apsargu klātbūtne objektā. Tieši šādu apgalvojumu SIA /Nosaukums/ nekad nav izteicis, bet jebkurā gadījumā tā būtu nepamatota

prasība, jo tā neatbilst SIA /Nosaukums/ un SIA ,,GRIFS AG” savstarpējā 26.07.2015. līguma pārdrošības pakalpojumu sniegšanu, Agreement on

provision of security Services (turpmāk tekstā - līgums) noteikumiem, kuros šādas prasības nav.

Iesniedzēja uzskata, ka lēmums tiek balstīts uz vairākiem patiesībai neatbilstošiem faktiem.

Iestāde lēmumā norāda uz to, ka jāņem vērā Apsardzes darbības likuma (turpmāk – ADL) 18.panta 1.daļas norma. Lai arī šī tiesību norma

neattiecas uz apskatāmo gadījumu, jo tajā noteiktās darbības nav notikušas, būtībā tā faktiski apstiprina SIA ,,Grifs AG” sūdzības pamatotību. Proti,

ADL 18. panta 1.daļas norma norāda uz šādām apsardzes darbinieku apsardzes darbībām: personu tiesību un brīvību ierobežošana, personas

aizturēšana (attiecīgi 2. un 4. punkts), tiesības pieprasīt, lai persona izbeidz noziedzīgu darbību un ievēro apsargājamajā objektā noteikto kārtību un

nepakļaušanās gadījumā - izraidīt personu no apsargājamā objekta (l.p.2.d.l.punkts), apsargājamā objektā pārbaudīt personu dokumentus

(l.p.2.d.2.punkts). Turklāt, apsardzes darbiniekiem ir tiesības likumā noteiktos gadījumos izmantot dienesta suņus, šaujamieročus un speciālos līdzekļus.

Minētās likumā tieši nosauktās darbības patiešām ir tiesības un pienākums veikt tikai sertificētam apsardzes darbiniekam. Taču, neko no šīm iepriekš

norādītajām darbībām sūdzības iesniedzējs nav uzdevis veikt uzraugam /pers. A/, viņš to nav veicis, un iestāde to nav konstatējusi. Tādējādi, uzņēmuma

administratīva sodīšana par šo darbību veikšanu ir nelikumīga.

Iestāde atsaucas uz Drošības Nozares Kompāniju Asociācijas valdes priekšsēdētāja A.Marcinkeviča kunga izteikumiem Saeimas parlamentārās

izmeklēšanas komisijā. Šie izteikumi ir pilnīgi pamatoti, turklāt jāpiebilst, ka SIA ,,Grifs AG” ir viens no minētās asociācijas dibinātājiem un aktīvākajiem

tās biedriem. Tieši SIA ,,Grifs AG” ir vērsis asociācijas un līdz ar to arī Valsts policijas uzmanību uz gadījumiem, kad Valsts policija atsevišķiem

komersantiem izvirza atšķirīgas prasības vienādos apstākļos, kā tas varētu būt arī, piemēram, iestādes minētajā ,,Ludzas Zeme” publikācijā. Taču nav

saprotams, kādēļ šie lēmumā aprakstītie gadījumi attiecināti uz SIA ,,Grifs AG”, jo pretēji ,,Maksima” un ,,Ludzas zeme” publikācijā minētajiem

veikaliem - SIA ,,GRIFS AG”, nestrādā, kā tas minēts - " tikai dežuranti" vai ,,veikala iekšējais drošības dienests”, bet tas ir specializēts apsardzes

uzņēmums ar vairākiem simtiem sertificētu darbinieku, viens no lielākajiem Latvijā, ar ilggadēju darbību un labu reputāciju. Konkrētajā lēmumā norādītajā

veikalā /Nosaukums/, atbilstoši objekta lielumam rūpēties par vispārējo drošību ir norīkoti divi sertificēti apsargi un viens uzraugs, kuri strādā maiņās.

Vēršam uzmanību, ka līgums nav noslēgts par fiziskas apsardzes veikšanu, bet par drošības pasākumiem. Šos drošības pasākumus veic līgumā noteiktā

kārtībā SIA ,,Grifs AG” kvalificēts personāls. Tāpat vēršam uzmanību uz to, ka arī uzraugiem SIA ,,Grifs AG” pastāv speciāla apmācību kārtība, par ko

ir informēta Valsts policija. Tādēļ, ja iestāde norāda, ka tā vērtē apstākļus un materiālus to kopsakarā, nav izprotams, kādēļ kopsakarā netiek vērtēti, bet

tiek noklusēti, iepriekšminētie būtiskie fakti.

Iesniedzēja norāda, ka iestādes rīcība zināmā mērā tikai norāda uz to, ka tā neizrāda patiesas rūpes par būtisku pārkāpumu novēršanu apsardzes

darbības jomā, bet veic neizprotamu administratīvo sodu piemērošanas kampaņu viegli kontrolējamā uzņēmumā, kurš pats sabiedriskā kārtā aktīvi

iesaistās drošības pakalpojumu kvalitātes celšanā Latvijā.

Iesniedzēja norāda, ka citu personu brīvību ierobežošana nebūt ne visos gadījumos ir vienīgi sertificētu apsargu ekskluzīvas tiesības. Proti,

neatkarīgi no ADL tiesības aizsargāt savu īpašumu regulē arī Satversmei atbilstošas Civillikuma normas. Šīs īpašuma un Saistību tiesību normas lietu

īpašniekam pret viņu vērstas nelikumīgas darbības gadījumā dod atļautas pašaizstāvības tiesības (Civillikuma 1040.p., 1636.p., 1733.p.). Jebkuram

pilsonim, ieskaitot uzraugus, pastāv pilsoņa pienākums savu iespēju un likuma ietvaros novērst iespējamu noziegumu. Tādēļ, nav pamatota un ir pat

sabiedriski kaitīga Valsts policijas Lēmumā vērojamā tendence, jebkuru citas personas brīvības ierobežošanu attiecināt tikai un vienīgi uz sertificēta

apsarga ekskluzīvām tiesībām un pienākumiem. Visas darbības, ko iestāde savā lēmumā min, kā pamatojumu administratīva soda uzlikšanai, konkrēti:

atrašanās darbavietā, reaģēšana uz situācijām, savā būtībā nav nekas cits, kā parasti uzrauga pienākumi, ko ikdienā veic un ir tiesīgi veikt arī ierindas

tirdzniecības uzņēmumu darbinieki, kam nav nekādas saistības ar specializētiem drošības komersantiem.

Iesniedzēja uzskata, ka, tādējādi iestāde pārkāpj privātpersonu tiesību ievērošanas, tiesiskuma, tiesību normas saprātīgas piemērošanas principu un

patvaļas aizlieguma princips. Iestāde nav novērtējusi visus svarīgos un tikai objektīvi nozīmīgos faktus, kas ir būtiski lietas pareizai izlemšanai un, lai

lēmums atbilstu mērķim, kura dēļ iestādei ir piešķirta attiecīgā rīcības brīvība pieņemt lēmumu.

Ievērojot sūdzībā norādītos apstākļus un pamatojoties uz Latvijas APK 272., 288. pantu, 298.12 p. 2 daļas 2) punktu, Civillikuma 1040.p., 1404.,

1636.p. un 1733. pantu, iesniedzēja lūdz tiesu atcelt Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes 2015.gada 2.septembra lēmumu Nr. 181 par

pārsūdzēto lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr. PA82014 un izbeigt lietu.

2016.gada 23.augustā tiesā saņemts iesniedzējas pārstāvja zvērināta advokāta G.Āboliņa lūgums par tiesas procesa maiņu uz mutvārdu procesu,

kā arī liecinieka /pers. A/ izsaukšanu uz tiesas sēdi un nopratināšanu. Ar tiesneses 2016.gada 2.septembra lēmumu, kas noformēts rezolūcijas veidā,

iesniedzējas lūgums ir noraidīts, pamatojoties uz Latvijas APK 245.-2 panta noteikumiem.

Motīvu daļa

Saskaņā ar Latvijas APK 289. 6 pantā noteikto tiesa iesniedzēja sūdzību izskata rakstveida procesā, ievērojot šā kodeksa divdesmit trešajā ,,a”

nodaļā noteikto tiesvedības kārtību.

Tiesa, iepazinusies ar sūdzību un Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka A.Velša 2015.gada 2.septembra lēmumu Nr.

181, pārbaudījusi lietas materiālus, izvērtējusi sūdzības iesniedzējas sūdzību, iestādes lēmuma motivāciju, atzīst, ka sūdzība ir noraidāma, bet Valsts

policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka A.Velša 2015.gada 2.septembra lēmums Nr. 181 atstājams negrozīts.

Saskaņā ar Latvijas APK 289.6panta septīto daļu tiesa, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, izlemj šādus jautājumus:

1) vai ir noticis administratīvais pārkāpums;

2) vai persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir vainīga šā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā;

3) vai persona ir sodāma par šo administratīvo pārkāpumu;

4) vai ir apstākļi, kas pastiprina vai mīkstina atbildību;

5) kāds administratīvais sods piemērojams personai;

6) vai apmierināms pieteikums par zaudējumu atlīdzību, kam par labu un kādā apmērā tas piedzenams;

7) kā rīkoties ar lietiskajiem pierādījumiem un citām administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā izņemtajām lietām, mantām un piemēroto garantijas

naudu.

Atbilstoši Latvijas APK 289. 12 panta otro daļu, rajona (pilsētas) tiesa, izskatot sūdzību vai protestu administratīvā pārkāpuma lietā, taisa vienu no

šādiem spriedumiem:

1) atstāj lēmumu negrozītu, bet sūdzību vai protestu noraida;

2) atceļ lēmumu un izbeidz lietu;

3) atceļ lēmumu un taisa spriedumu, ar kuru konstatē personas vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, un uzliek sodu;

4) groza soda mēru ietvaros, kas paredzēti normatīvajā aktā par atbildību par administratīvo pārkāpumu.

Savukārt Latvijas APK 289.13 panta trešā daļa nosaka, ka, ja tiesnesis izskatot sūdzību atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs

un pilnībā pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas iestādes nolēmuma motivācijai. Šādā gadījumā

izvērstāks argumentu izklāsts nav nepieciešams.

Vadoties no procesuālās ekonomijas un Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 2.oktobra

spriedumu lietā Nr. SKA-378/2008 (sk. 22.punktu) norādījumiem, kur Senāts, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, vairākkārt savos

nolēmumos ir norādījis, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet, ka tiesas pienākums ir argumentēt

spriedumus, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu. Tiesnešiem ir jāuzklausa argumenti, bet viņiem nav pienākuma

detalizēti atrunāt jebkuras iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem

no tiesību viedokļa (sk. Senāta 2004.gada 23.novembraspriedumu lietā Nr. SKA-216/2004 8.punktu; 2005.gada 22.novembra spriedumu lietā

Nr. SKA-378/2005 12.punktu).

Apsardzes darbības likuma 1.panta 2.punkts nosaka, ka apsardzes darbinieks ir fiziska persona, kas saņēmusi apsardzes sertifikātu un veic

apsardzes darbību.

Apsardzes darbības likuma 1.panta 1.punkts noteic, ka apsardzes darbība ir apsardzes tehnisko sistēmu ierīkošana, nekustamā īpašuma, kravas,

preču vai citas kustamās mantas, skaidras naudas vai vērtspapīru un fizisko personu apsardze, iekšējās kārtības un drošības nodrošināšana apsargājamos

objektos, apsardzes konsultāciju sniegšana, kā arī citi pasākumi vai pasākumu kopums, ko veic apsardzes darbinieks, apsardzes komersants vai iekšējās

drošības dienests, lai novērstu prettiesiskus vai citādus apsargājamā objekta apdraudējumus.

Apsardzes darbības likuma 4.panta l.daļas 6.punkts nosaka, ka - apsardzes darbībā ir aizliegts uzdot pildīt apsardzes darbinieka pienākumus

personai, ar kuru nav noslēgts darba līgums un kura nav saņēmusi apsardzes sertifikātu, izņemot gadījumu, kad uz laiku, kas nepārsniedz divus mēnešus,

ir pieņemts mācību praksē praktikants, kurš akreditētā izglītības iestādē apgūst apsardzes sertifikāta saņemšanai nepieciešamo apmācību. Praktikants

apsardzes darbību var veikt tikai apsardzes darbinieka vadībā. Apsardzes darbinieks vienlaikus var vadīt (apmācīt) tikai vienu praktikantu.

Likumprojekta „Apsardzes darbības likums” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācija), Tiesību akta projekta izstrādes

nepieciešamība 2.punktā ir norādīts, ka Apsardzes darbībā nereti tiek konstatēti gadījumi, kad apsardzes komersanti nodarbina personas bez apsardzes

sertifikātiem, bez darba līgumiem vai tiek slēgti uzņēmumu līgumi gadījumos, kad jāslēdz darba līgumi, kā arī tiek izmantoti citi likuma prasībām

neatbilstoši risinājumi, tādejādi radot nevienlīdzīgu konkurenci tiem komersantiem, kas strādā godīgi.

Prasības speciālās atļaujas (licences) saņemšanai ir minimālas (Apsardzes darbības likuma 6.pants) un nav diferencētas atkarībā no apsardzes

pakalpojumu veidiem. Nav noteiktas prasības, kas jāizpilda, sniedzot vienu vai otru apsardzes pakalpojumu. Tādejādi komersanti uzņemas līguma

saistības, kuras paši nav spējīgi izpildīt. Tiek slēgti apakšuzņēmuma līgumi, neinformējot par to klientu. Atsevišķos gadījumos šādi līgumi tiek noslēgti ar

komersantiem, kuros ir nelegālā nodarbinātība, nodokļu parādi un citi pārkāpumi. Šādās situācijās ciešs arī klients, jo nesaņem kvalitatīvu pakalpojumu.

Minētā likumprojekta anotācijas 4.punkts nosaka, ka projekta mērķis ir uzlabot apsardzes pakalpojumu kvalitāti, pastiprinot prasības apsardzes

komersantiem, pilnveidot apsardzes darbības tiesisko regulējumu, lai efektīvāk varētu izskaust pārkāpumus apsardzes darbības jomā (nodarbināšanas

bez darba līgumiem vai apsardzes sertifikātiem, negodīga konkurence u.c.), kā arī lai uzlabotu apsardzes pakalpojumu kvalitāti (skat.www.likumi.lv).

Atbildība par šo pārkāpumu paredzēta pēc Latvijas APK 183. 1 panta - par normatīvajos aktos noteikto apsardzes darbības ierobežojumu vai

nosacījumu pārkāpšanu vai pienākumu nepildīšanu , (…) uzliek naudas sodu juridiskajām personām no EUR 70,00 līdz EUR 500,00.

Lietā nepastāv strīds par to, ka /pers. A/ 2015.gada 7.jūnijā /adrese/, veikalā /Nosaukums/ apsargājamā objektā pildījis SIA „GRIFS AG”

uzliktos darba pienākumus.

Lietā pastāv strīds par to, vai SIA „GRIFS AG” pamatoti saukta pie administratīvās atbildības pēc Latvijas APK 183.1 panta.

Latvijas APK nosaka, ka par administratīvo pārkāpumu atzīstama prettiesiska, vainojama (ar nodomu vai aiz neuzmanības izdalīta) darbība vai

bezdarbība, kura apdraud valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību un par kuru likumā

paredzēta administratīva atbildība.

No lietas materiāliem izriet, ka pārbaudes laikā tika konstatēts, ka objektā /adrese/, veikalā /Nosaukums/ 2015.gada 7.jūnijā, laika posmā no

plkst. 19:00 līdz 19:15 atradās tikai viens SIA „GRIFS AG” darbinieks - /pers. A/, pie tam, kuram nav apsardzes sertifikāta, kurš paskaidroja, ka viņš

tikai mācās, ka ir licis eksāmenu jau vienu reizi, ka konstatējot pārkāpumu veikalā, viņš spiež trauksmes pogu (27.lietas lapa).

No lietas materiāliem izriet, ka minētā persona darba pienākumus veica SIA „GRIFS AG” apsardzes darbinieka formas tērpā.

Ministru kabineta 2014.gada 9.decembra noteikumu Nr.757 „Apsardzes darbības licencēšanas noteikumi”36.2.apakšpunktā ir noteiktas prasības

attiecībā uz apsardzes darbinieku formas tērpiem, lai tos varētu atšķirt no pārējiem darbiniekiem. No minētā secināms, ka šādi tiek maldināta sabiedrība,

jo primāri apsardzes darbinieks tiek identificēts pēc formas tērpa.

Tiesa konstatē, ka no noslēgtā 29.01.2015. darba līgumā 44/2015 starp SIA „GRIFS AG” un /pers. A/, kurš pieņemts par uzraugu (profesijas kl.

kods nr. 5419 14) darbinieks veica pienākumus atbilstoši amata aprakstam. No darba līguma Nr. 44/2015 pielikuma Nr. 1 ,,Amata apraksts” noteikts:

mērķis – novērst zādzības un vardarbību, veikt īpašuma un materiālo vērtību uzraudzību, pārzināt apsargājamo objektu apsardzes un ugunsdrošības

signalizāciju (13.lietas lapa).

Tiesa atzīst, ka iestāde pareizi konstatēja, ka konkrētajā gadījumā /pers. A/ pildīja apsargam uzliktos pienākumus, kas izriet no amata aprakstā

noteiktā darba mērķa: novērst zādzības un vardarbību, veikt īpašuma un materiālo vērtību uzraudzību, pārzināt apsargājamo objektu apsardzes un

ugunsdrošības signalizāciju, ko apstiprina /pers. A/ savā paskaidrojumā.

Tiesa pievienojās iestādes viedoklim, ka izšķiroša un būtiska nozīme ir nevis tam, kā tiek nosaukts konkrētais amats, proti, uzraugs vai sargs, bet

gan tam, kāda ir šī amata ietvaros veicamo pienākumu būtība un saturs.

Tiesa iesniedzējas argumentus par to, ka /pers. A/ darba tiesiskajās attiecībās pilda uzrauga funkcijas, nevis apsardzes ietvaros veicamos

pienākumus, vērtē kā iesniedzējas aizstāvības pozīciju ar mērķi izvairīties no soda.

Tiesa, iepazīstoties ar lietas materiāliem, piemēram, SIA /Nosaukums/ paskaidrojumu par to, ka SIA apsardzi veikalā /adrese/ saskaņā ar līgumu

veic SIA ,,GRIFS AG” un ka starp pusēm nav noslēgti līgumi par ēkas vai teritorijas uzraugu pakalpojumiem, nonāk pie secinājuma, ka SIA ,,GRIFS

AG” uzdevusi pildīt apsardzes darbinieka pienākumus personai, kura nav saņēmusi apsardzes sertifikātu, līdz ar to iesniedzēja pārkāpa Apsardzes

darbības likuma 4.panta 1.daļas 6.punktā noteikto (20.lietas lapa). Šo faktu apliecina arī Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes

Koordinācijas un kontroles pārvaldes Licencēšanas un atļauju sistēmas biroja vecākā inspektora J.Matisāna dienesta ziņojumu par to, ka protokolā

norādītajā vietā un laikā, veicot pārbaudi apsargājamā objektā /adrese/, veikalā /Nosaukums/ konstatēts, ka SIA ,,Grifs AG” apsardzes darbinieks

/pers. A/ pildīja darba pienākumus bez apsardzes sertifikāta (26.lietas lapa).

Tiesa atzīst, ka iestāde sūdzības iesniedzējas rīcību ir pareizi kvalificējusi pēc Latvijas APK 183.1panta.

Tiesa, izvērtējot izdarītā pārkāpuma būtību, secina, ka Latvijas APK 183. 1 pantā pilnībā aptver konkrētā pārkāpuma faktiskos apstākļus un uz

šiem faktiskajiem apstākļiem ir attiecināmas tiesību normas tiesiskās sekas, proti, lietas faktiskie apstākļi pilnībā sakrīt ar normas tiesisko sastāvu.

Tiesa atzīst, ka lietas materiālos esošie pierādījumi ir pietiekami un atzīstami par pieļaujamiem, lai nešaubīgi apgalvotu, ka SIA ,,GRIFS AG” ir

pamatoti saukta pie administratīvās atbildības pēc Latvijas APK 183.1 panta.

Tiesa atzīst, ka amatpersonu – policijas darbinieku – sastādītajiem dokumentiem, tajā skaitā administratīvā pārkāpuma protokolam Nr. PA820144

un policijas darbinieku dienesta ziņojumam konkrētajā lietā, a apriori ir publiska ticamība, un tos iespējams apšaubīt, tikai iesniedzot pierādījumus, kas to

apstiprina. Lietas izskatīšanas gaitā šādi pierādījumi netika iesniegti.

Saskaņā ar likuma „Par policiju” 10.panta pirmās daļas 6.punktu policijas darbinieka pamatpienākumos ietilpst administratīvo pārkāpumu

konstatēšana, pārtraukšana un novēršana, vainīgo noskaidrošana, protokolu sastādīšana, lietu izskatīšana par šiem pārkāpumiem, savukārt 12.panta

pirmās daļas 4.punkts policijas darbiniekam devis tiesības veikt likumā noteiktos pasākumus administratīvo pārkāpumu lietvedības nodrošināšanai.

Saskaņā ar likuma „Par policiju” 27.pantu policijas darbinieks par prettiesisku rīcību ir atbildīgs likumā un dienesta reglamentā noteiktajā kārtībā.

Lietas izskatīšanas gaitā netika konstatēti fakti, kas apliecinātu to, ka policijas darbinieki tieši vai netieši būtu personīgi ieinteresēti sastādīt

administratīvā pārkāpuma protokolu un lēmumu lietā Nr. PA820144 SIA ,,GRIFS AG”. Tādi pierādījumi, kas liktu apšaubīt policijas darbinieku

objektivitāti, netika konstatēti. Tāpat tiesa nekonstatē procesuālus pārkāpumus, kas būtu par pamatu lēmuma atcelšanai un sūdzības apmierināšanai.

Tiesa atzīst, ka nav pamata apšaubīt policijas darbinieku sniegto lietas apstākļu izklāstu, un nav iespējams saskatīt saprātīgu pamatojumu un

izskaidrojumu tam, kāpēc lai viņi sniegtu nepatiesu lietas atspoguļojumu.

Viena no galvenajām tiesību normas pazīmēm ir tā, ka tiesību norma satur obligātus priekšrakstus jeb vispārsaistošu regulējumu. Ar tiesību normu

palīdzību, ievērojot taisnīguma un vienlīdzības principus, valsts panāk gan jau radušās, gan potenciālas interešu konflikta situācijas atrisinājumu

(Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03(99)).

Iesniedzējas arguments par to, ka iestāde un policijas darbinieki ir interpretējuši lietas faktiskos apstākļus pēc saviem ieskatiem, lietas izskatīšanas

laikā nav apstiprinājies. Tiesa, pārbaudot lietas materiālus, procesuālus pārkāpumus nekonstatē.

Tas apstāklis, ka iesniedzējam ir savs viedoklis par Latvijas APK piemērošanu vēl nenozīmē, ka pārkāpums nav noticis, un ka ir pieļauti

procesuālie pārkāpumi.

Tiesa atzīst, ka iestāde pareizi izvērtējusi lietas faktiskos apstākļus un pieņēmusi likumīgu un pamatotu lēmumu daļā par iesniedzēja saukšanu pie

administratīvās atbildības. Tiesa pievienojas iestādes lēmumā minētajai motivācijai un to neatkārto.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka ar lietā esošajiem materiāliem ir pierādīts, ka iesniedzēja 2015.gada 7.jūnijā uzdevusi pildīt apsardzes

darbinieka pienākumus /pers. A/ veikalā /Nosaukums/ /adrese/, kurš nav saņēmis apsardzes sertifikātu, par ko atbildība paredzēta Latvijas APK 183. 1

pantā, līdz ar to nav pamata lietvedības izbeigšanai, pamatojoties uz Latvijas APK 239.panta 1.punktu.

Spēkā esošā likuma redakcija nosaka, ka par Latvijas APK 183. 1 pantā par normatīvajos aktos noteikto apsardzes darbības ierobežojumu vai

nosacījumu pārkāpšanu, vai pienākumu nepildīšanu , (…) uzliek naudas sodu juridiskajām personām no EUR 70,00 līdz EUR 500,00.

Tiesa atzīst, ka iestāde pareizi izvērtējusi lietas faktiskos apstākļus un pieņēmusi likumīgu un pamatotu lēmumu daļā par iesniedzēja saukšanu pie

administratīvās atbildības. Tiesa pievienojas iestādes lēmumā minētajai motivācijai un to neatkārto.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka ar lietā esošajiem materiāliem ir pierādīts, ka SIA ,,GRIFS AG” ir izdarījusi pārkāpumu, par ko

atbildība paredzēta Latvijas APK 183.1 pantā, līdz ar to nav pamata iestādes lēmuma atcelšanai.

Kā redzams no iestādes lēmuma, nosakot sodu, ievēroti Latvijas APK 32., 33., 34. pantā paredzētie principi soda uzlikšanai, proti, iestāde

vērtējusi izdarītā pārkāpuma raksturu, viņas vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošus un pastiprinošus apstākļus.

Izvērtējusi visus sodu ietekmējošos apstākļus, kas ņemti vērā pie soda noteikšanas, tiesa secina, ka naudas soda 250,00 EUR apmērā

piemērošana bija pamatota, uzliktais naudas sods ir tuvu minimālajam sodam panta sankcijā, uzliktais naudas sods atbilstošs izdarītā pārkāpuma

raksturam un citiem sodu ietekmējošiem apstākļiem, kas norādīti Lēmumā, tāpēc nav pamata uzliktā naudas soda samazināšanai.

Līdz ar to tiesa atzīst, ka SIA ,,GRIFS AG” pamatoti saukta pie administratīvās atbildības un sodīta pēc Latvijas 183.1 panta un ka uzlikts

atbilstošs sods sankcijas ietvaros.

Pieņemot sūdzību, ierosinot un izskatot lietu pēc būtības, ir ievērotas iesniedzēja Satversmes 92. pantā garantētās tiesības uz savu tiesību un

likumisko interešu aizstāvību taisnīgā tiesā.

Netiek pārkāpta arī iesniedzējas nevainības prezumpcija, jo sūdzības iesniedzēja vaina administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, par kuru

atbildība paredzēta Latvijas APK 183.1 pantā, ir pierādīta, bet sūdzība un tajā minētie apgalvojumi, nav pamatoti.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz augstākminēto un saskaņā ar Latvijas APK 1.pantu, 8.pantu, 243.pantu, 244.pantu, 289.6pantu, 289.12panta otrās daļas

2.punktu, 289.13pantu, 289.17pantu, 289.18pantu, tiesa

nosprieda

Atstāt negrozītu Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka A.Velša 2015.gada 2.septembra lēmumu Nr. 181

(administratīvā pārkāpuma protokols Nr. PA820144 un 17.07.2015. lēmums Nr. PA820144), bet SIA ,,GRIFS AG”, reģistrācijas numurs

40003585832, sūdzību noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt 10 (desmit) darba dienu laikā no tā paziņošanas dienas Rīgas apgabaltiesā, apelācijas sūdzību iesniedzot Rīgas

pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā.

Spriedums pieejams tiesas kancelejā no 2016.gada 9.septembra.

Tiesnese: (personiskais paraksts) Dagnija Bērziņa