Supreme Court vacates appeal judgment and remands case for retrial due to procedural violations and lack of defense time.

ECLI:LV:AT:2022:0630.11815006114.4.L

Lieta Nr. 11815006114, SKK-50/2022

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2022.gada 30.jūnijā

Tiesa šādā sastāvā: senatores Inese Laura Zemīte, Sandra Kaija, Inguna Radzeviča

izskatīja rakstveida procesā krimināllietu sakarā ar Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras prokurora Imanta Oruba

kasācijas protestu un apsūdzētā /pers. A/ un viņa aizstāves Ilonas Bulgakovas kasācijas sūdzībām par Rīgas apgabaltiesas 2021.gada 4.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020.gada 9.marta spriedumu

/pers. A/, personas kods /personas kods/,

atzīts par vainīgu Krimināllikuma 183.panta pirmajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīts ar piespiedu darbu uz 280 stundām un

probācijas uzraudzību uz 1 gadu.

Izlemts jautājums par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem.

[2] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020.gada 9.marta spriedumu /pers. A/ atzīts par vainīgu un sodīts pēc Krimināllikuma

183.panta pirmās daļas par izspiešanu, tas ir, pieprasījumu bez tiesiska pamata atdot mantu, piedraudot cietušajam radīt būtisku kaitējumu.

[3] Ar Rīgas apgabaltiesas 2021.gada 4.marta spriedumu, iztiesājot krimināllietu apelācijas kārtībā sakarā ar Organizētās noziedzības un citu

nozaru specializētās prokuratūras prokurora Ulda Cinkmaņa apelācijas protestu un apsūdzētā /pers. A/ un viņa aizstāves I. Bulgakovas apelācijas

sūdzībām, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020.gada 9.marta spriedums atcelts daļā par /pers. A/ atzīšanu par vainīgu un sodīšanu pēc

Krimināllikuma 183.panta pirmās daļas.

/pers. A/ atzīts par vainīgu Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 177.panta pirmajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīts,

piemērojot Krimināllikuma 49.1 panta pirmās daļas 1.punktu, ar piespiedu darbu uz 180 stundām.

Pārējā daļā pirmās instances tiesas spriedums atstāts negrozīts.

[4] Ar Rīgas apgabaltiesas 2021.gada 4.marta spriedumu /pers. A/ atzīts par vainīgu un sodīts pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas

un 177.panta pirmās daļas par to, ka mēģināja iegūt svešu mantu ar viltu.

[5] Par Rīgas apgabaltiesas 2021.gada 4.marta spriedumu Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras prokurors I. Orubs

iesniedzis kasācijas protestu, apsūdzētais /pers. A/ un viņa aizstāve I. Bulgakova iesnieguši kasācijas sūdzības.

[6] Kasācijas protestā prokurors lūdz atcelt Rīgas apgabaltiesas 2021.gada 4.marta spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas

instances tiesā sakarā ar pieļautiem Krimināllikuma pārkāpumiem un Kriminālprocesa likuma būtiskiem pārkāpumiem.

Kasācijas protestu pamato šādi argumenti.

[6.1] Apelācijas instances tiesa nepamatoti saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 130.panta otrās daļas 4.punktu atzinusi par nepieļaujamiem

pierādījumiem ziņas par faktiem, kas ietvertas cietušā /pers. B/ (/pers. B/) 2014.gada 2. un 9.oktobrī veiktajos sarunu ar apsūdzēto /pers. A/

audioierakstos.

Apelācijas instances tiesa nepamatoti atzinusi, ka ziņas par faktiem, kas fiksētas sarunu audioierakstos, iegūtas, pārkāpjot kriminālprocesa

pamatprincipus. Tiesa nav norādījusi, kādi kriminālprocesa pamatprincipi pārkāpti. Tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 128.panta otrās daļas

pārkāpumu, jo nav izvērtējusi kriminālprocesā iegūtās ziņas, ka cietušais /pers. B/ sarunas ar /pers. A/ ierakstījis diktofonā pirms kriminālprocesa

uzsākšanas un šis audioieraksts pievienots lietai cietušā nopratināšanas laikā pēc kriminālprocesa uzsākšanas. Tādēļ nepamatota ir tiesas atziņa, ka šo

pierādījumu izmantošana kriminālprocesā pārkāpj apsūdzētā /pers. A/ tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā tiesā, nenorādot, kā izpaudies šis pārkāpums.

Turklāt, atzīstot cietušā iesniegtos audioierakstus par nepieļaujamiem pierādījumiem, apelācijas instances tiesa spriedumā vienlaikus norādījusi, ka

pierādījumi kriminālprocesā nav iegūti ar Valsts policijas darbinieku provocējošu rīcību. Tiesa nav izvērtējusi Valsts policijas amatpersonu rīcību pirms

kriminālprocesa uzsākšanas un nav motivēti noraidījusi cietušā /pers. B/ un Valsts policijas darbinieku liecībās sniegtās ziņas par to, kādos apstākļos

cietušais /pers. B/ šos ierakstus ieguvis un iesniedzis pievienošanai izskatāmajai lietai.

Tādējādi apelācijas instances tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 564.panta ceturtās daļas pārkāpumu, kas atzīstams par Kriminālprocesa

likuma būtisku pārkāpumu Kriminālprocesa likuma 575.panta trešās daļas izpratnē un novedis pie nelikumīga nolēmuma.

Prokurora ieskatā kriminālprocesā iegūtās ziņas par faktiem, kas fiksētas cietušā /pers. B/ un apsūdzētā /pers. A/ sarunu ierakstos, ir ticami,

attiecināmi un pieļaujami pierādījumi. Cietušais tos ieguvis pirms kriminālprocesa uzsākšanas ar leģitīmu mērķi, nolūkā aizsargāt savas tiesības (intereses)

un iegūt pierādījumus, kas būtu par pamatu kriminālprocesa uzsākšanai un nodarījuma atklāšanai.

[6.2] Apelācijas instances tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 574.panta 2.punktā norādīto Krimināllikuma pārkāpumu, jo nepareizi piemērojusi

Krimināllikuma 15.panta ceturto daļu un 177.panta pirmo daļu, kvalificējot apsūdzētā darbības.

Apelācijas instances tiesas sniegtais noziedzīgā nodarījuma apraksts neatbilst Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 177.panta pirmajā daļā

paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm, kā arī lietas faktiskajiem apstākļiem, un ir pamatots ar nepilnīgu lietā iegūto ziņu par faktiem

izvērtējumu.

Atzīstot ziņas par faktiem, kas fiksētas cietušā /pers. B/ veiktajos sarunu ierakstos, par nepieļaujamiem pierādījumiem, apelācijas instances tiesa

nav izvērtējusi citas kriminālprocesā iegūtās ziņas par faktiem, ar kurām pamatota /pers. A/ celtā apsūdzība pēc Krimināllikuma 183.panta pirmās daļas,

un nepamatoti sniegusi jaunu par pierādītu atzīto /pers. A/ noziedzīgā nodarījuma aprakstu, kvalificējot viņa darbības kā krāpšanas mēģinājumu.

Tiesa nepareizi uzskatījusi, ka apsūdzētā /pers. A/ darbības bija vērstas uz to, lai cietušais /pers. B/ apzināti labprātīgi atdotu mantu, un cietušā

maldināšana notikusi, /pers. A/ sniedzot nepatiesas ziņas par izsoles apstrīdēšanas iespējām. Tiesa nav izvērtējusi cietušā /pers. B/ liecībās sniegtās ziņas

par /pers. A/ uzsākto noziedzīgā nodoma īstenošanu vēl pirms iespējas anulēt izsoles rezultātu, psiholoģisko piedraudējumu un pieprasījumu atdot naudu,

turpmāko /pers. A/ iniciatīvu saziņā ar cietušo, pieprasījuma raksturu un intensitāti, cietušā /pers. B/ konsekventu atteikumu bez pamata maksāt

apsūdzētajam /pers. A/, kā arī to, ka apsūdzētā /pers. A/ izteiktos draudus cietušais /pers. B/ uztvēris kā prettiesisku rīcību un viņam bija pamats baidīties

no izteiktajiem draudiem.

Ar lietā iegūtajiem pierādījumiem nav pamatots, ka cietušais labprātīgi atdevis savu mantu (naudu), tādēļ tiesai nebija pamata apsūdzētā darbībās

konstatēt krāpšanas pazīmes.

Apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi būtiska kaitējuma esību un nepamatoti atzinusi, ka ar apsūdzētā darbībām netika apdraudētas cietušā

mantiskās tiesības un netika izteikti psiholoģiski draudi nodarīt viņam būtisku kaitējumu – zaudēt tiesības iegūt īpašumā dzīvokli. Atsaucoties uz likuma

„Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 23.pantu un Augstākās tiesas 2008.gada 1.septembra lēmumu lietā Nr. SKK-351/2008,

prokurors norādījis, ka izskatāmajā lietā ir konstatējams Krimināllikuma 183.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objekts, jo Latvijas

Republikas Satversmē garantēto tiesību uz īpašumu aizskārums katrā ziņā atzīstams par personas tiesību un interešu ievērojamu apdraudējumu un veido

būtisku kaitējumu inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā.

[6.3] Apelācijas instances tiesa, nosakot apsūdzētajam /pers. A/ sodu, nav ievērojusi Krimināllikuma 35.pantā definēto soda mērķi un 46.pantā

noteiktos soda noteikšanas vispārīgos principus.

Apelācijas instances tiesa spriedumā nav pamatojusi, kādēļ tā apsūdzētajam noteikusi sodu – piespiedu darbu –, nevis brīvības atņemšanu, un kā

šāds sods sekmēs Krimināllikuma 35.pantā noteiktā soda mērķa sasniegšanu.

[7] Apsūdzētais /pers. A/ kasācijas sūdzībā lūdz atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par viņa atzīšanu par vainīgu un sodīšanu pēc

Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 177.panta pirmās daļas.

Kasācijas sūdzību pamato šādi argumenti.

[7.1] Apelācijas instances tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 20.panta pirmajā daļā paredzēto tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, un spriedums

neatbilst Kriminālprocesa likuma 511. un 512.panta prasībām.

Apelācijas instances tiesa, kvalificējot apsūdzētā darbības pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 177.panta pirmās daļas, nevis attaisnojot

viņu celtajā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 183.panta pirmās daļas, spriedumā ir grozījusi (cēlusi jaunu) apsūdzību. /pers. A/ tiesas izmeklēšanā – ne

pirmās instances, ne apelācijas instances tiesā – nav bijusi iespēja pilnvērtīgi aizstāvēties pret to, tas ir, izvēlēties aizstāvības pozīciju un paust attieksmi

pret jauno apsūdzību.

Sniedzot jaunu noziedzīgā nodarījuma aprakstu sprieduma taisīšanas laikā, apelācijas instances tiesa nav ievērojusi Kriminālprocesa likuma

23.pantā noteikto tiesas kompetenci un Kriminālprocesa likuma normas par apsūdzības grozīšanu. Tiesa nav motivējusi, vai šāda apsūdzības grozīšana

sprieduma taisīšanas laikā nepārkāpj kriminālprocesa pamatprincipus un ir nepieciešama, lai panāktu krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu.

[7.2] Apelācijas instances tiesa pierādījumu vērtēšanā pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 128.panta pārkāpumu.

Neievērojot Kriminālprocesa likuma 128.panta trešajā daļā noteikto, apelācijas instances tiesa nepamatoti noteikusi augstāku ticamību cietušā

/pers. B/ liecībām nekā liecinieka /pers. C/ un apsūdzētā /pers. A/ liecībām. Atzīstot ziņas par faktiem, kas fiksētas cietušā /pers. B/ iegūtajos sarunu

audioierakstos, par nepieļaujamiem pierādījumiem izskatāmajā lietā, vienlaikus tiesa spriedumā ir atsaukusies uz tām.

Kriminālprocesa likuma 128.panta otrās daļas pārkāpums pieļauts, jo apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi visus kriminālprocesa laikā iegūtos

faktus vai ziņas par faktiem to kopumā un savstarpējā sakarībā. Cietušā /pers. B/ liecībās sniegtās ziņas par faktiem ir pretrunā ar liecinieču /pers. D/ un

/pers. E/ liecībām, nav vērtētas /pers. F/ liecības. Neizvērtējot lietā iegūtos pierādījumus atbilstoši Kriminālprocesa likuma normām, apelācijas instances

tiesa nepamatoti konstatējusi, ka pirms izsoles nav bijusi panākta vienošanās par izsoles gaitu, un apsūdzētais /pers. A/ zvanījis cietušajam, lai pieprasītu

„solīto” naudu. Tiesa nav ņēmusi vērā, ka atbilstoši Kriminālprocesa likuma 19.panta trešajai daļai visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams

novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.

[7.3] Apelācijas instances tiesa, atzīstot, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 14.pantu apsūdzētā tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu

saprātīgā termiņā pirmās instances tiesā ir pārkāptas, piemērojusi Krimināllikuma 49.1 panta pirmās daļas 1.punktu, bet ne Krimināllikuma 58.pantu.

Tiesa nav vērtējusi tos apstākļus, ka prokurora lūgumi noteikt ekspertīzi, aicināt uz tiesu lieciniekus, atlikt tiesas sēdi un dot laiku sagatavoties tiesas

debatēm arī ir kavējuši lietas izskatīšanu, un tādēļ ņemami vērā, atbrīvojot personu no kriminālatbildības.

[7.4] Apelācijas instances tiesa nav ievērojusi Kriminālprocesa likuma 455.pantā noteiktās tiesības visiem lietas dalībniekiem vienādi izmantot

procesuālās tiesības iztiesāšanā. Tiesa nav devusi apsūdzētajam pietiekamu laiku sagatavoties pēdējam vārdam salīdzinājumā ar prokuroram doto laiku

sagatavoties tiesas debatēm.

[8] Aizstāve I. Bulgakova kasācijas sūdzībā lūdz atcelt Rīgas apgabaltiesas 2021.gada 4.marta spriedumu un izbeigt kriminālprocesu.

Apelācijas instances tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 574.panta 1. un 2.punktā norādītos pārkāpumus, Kriminālprocesa likuma 19.panta

trešās daļas, 20.panta pirmās daļas, 23., 123.panta, 126.panta otrās daļas, 127.panta otrās daļas, 128.–130.panta, 524.panta pirmās daļas 7.punkta,

527.panta pirmās un otrās daļas, 564.panta astotās daļas pārkāpumus.

Kasācijas sūdzību pamato šādi argumenti.

[8.1] Apelācijas instances tiesa, atzīstot apsūdzēto /pers. A/ par vainīgu cita noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un sniedzot jaunu noziedzīgā

nodarījuma aprakstu, pārkāpusi apsūdzētā tiesības uz aizstāvību.

Atzīstot apsūdzēto /pers. A/ par nevainīgu pret viņu celtajā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 183.panta pirmās daļas un attaisnojot, un vienlaikus

atzīstot par vainīgu Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 177.panta pirmajā daļā, apelācijas instances tiesa faktiski uzrādījusi apsūdzētajam jaunu

apsūdzību sprieduma pasludināšanas brīdī. Lai arī tiesa /pers. A/ atzinusi par vainīgu vieglāka noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, viņam tika liegtas tiesības

paust attieksmi pret jauno apsūdzību. Turklāt apelācijas instances tiesa papildinājusi sākotnējo apsūdzību, norādot, ka /pers. A/ maldinājis cietušo /pers.

B/, pielietojot viltu. Par šiem apstākļiem apsūdzētajam nebija iespējas uzdot jautājumus cietušajam un lieciniekiem. Tiesa šādā veidā pretēji

Kriminālprocesa likuma 455.panta trešajai daļai ir pasliktinājusi apsūdzētā stāvokli un pārkāpusi viņa tiesības uz aizstāvību.

[8.2] Apelācijas instances tiesa spriedumā nav izvērtējusi apsūdzētā /pers. A/ un viņa aizstāves I. Bulgakovas apelācijas sūdzību argumentus par to,

ka policijas darbinieki pieļāvuši procesuālus pārkāpumus, sniedzot ieteikumus cietušajam /pers. B/ un provocējot viņu uz prettiesisku darbību – ierakstīt

sarunu ar apsūdzēto –, pievienojot krimināllietas materiāliem apsūdzētā fotogrāfijas un veicot cietušā /pers. B/ iesniegtā diktofona apskati un tajā esošo

ierakstu atšifrējumu.

Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka cietušā /pers. B/ iegūtie sarunu ieraksti nav izmantojami pierādīšanā, tādēļ par nepieļaujamu pierādījumu

atzīstams arī minēto sarunu atšifrējuma pārskats.

[8.3] Apelācijas instances tiesa apsūdzētā darbībās kļūdaini konstatējusi Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 177.panta pirmajā daļā

paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes.

Apelācijas instances tiesas atzinums, ka apsūdzētais /pers. A/ cietušo maldinājis, sniedzot nepatiesas ziņas par izsoles apstrīdēšanas iespējām, ir

pretrunā ar lietā iegūtajiem pierādījumiem par to, ka cietušajam /pers. B/ bija zināmi izsoles noteikumi un tās apstrīdēšanas kārtība. Atzinumi par

apsūdzētā vainīgumu Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 177.panta pirmajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā ir pretrunā arī ar liecinieku

/pers. F/ un /pers. C/ liecībās sniegtajām ziņām par vienošanos ar cietušo nesolīt lielāku maksu izsoles laikā. Tiesa spriedumā nav pamatojusi mantkārības

esību /pers. A/ darbībās, kas juridiskajā literatūrā atzīta par vienu no obligātajām krāpšanas pazīmēm.

No apelācijas instances tiesas sprieduma motīvu daļas apsūdzētā darbībās nav konstatējama arī krāpšanas mēģinājuma subjektīvo pusi

raksturojošā pazīme – tiešais nodoms.

[8.4] Apelācijas instances tiesa spriedumā nav norādījusi motīvus soda noteikšanai /pers. A/ par Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un

177.panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, kas ir mazāk smags noziegums, salīdzinot ar pirmās instances tiesas spriedumā noteikto sodu

par Krimināllikuma 183.panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, kas ir smags noziegums.

Vērtējot, vai lietā nav pārkāptas apsūdzētā tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka

tiesvedības ilgumu būtiski ietekmējis prokurora nepamatotais lūgums pirmās instances tiesā par fonoskopiskās ekspertīzes noteikšanu. Ekspertīze veikta

audioierakstiem, kurus tiesa atzinusi par nepieļaujamiem pierādījumiem.

[8.5] Apelācijas instances tiesas spriedums neatbilst Kriminālprocesa likuma 511. un 512.panta nosacījumiem.

Taisot pēc būtības jaunu spriedumu, apelācijas instances tiesai bija jāievēro Kriminālprocesa likuma 524.–527.panta prasības, kādas noteiktas

pirmās instances tiesas spriedumam. Apelācijas instances tiesa sprieduma ievaddaļā nav norādījusi Krimināllikuma pantu, pēc kura /pers. A/ apsūdzēts,

kā arī nav norādīts aizstāvis. Aizstāves ieskatā apelācijas instances tiesas spriedums ir gan attaisnojošs – pēc Krimināllikuma 183.panta pirmās daļas, gan

notiesājošs – pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 177.panta pirmās daļas, bet sprieduma rezolutīvajā daļā tiesa nav norādījusi savu lēmumu

par /pers. A/ inkriminēto Krimināllikuma 183.panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu.

[9] Apsūdzētā /pers. A/ aizstāve I. Bulgakova Kriminālprocesa likuma 578.panta otrās daļas kārtībā iesniegusi rakstveida iebildumus par kasācijas

protestu un lūdz to noraidīt kā nepamatotu, nepiekrītot prokurora viedoklim par apsūdzētā darbību juridisko kvalifikāciju, lietā konstatēto faktisko

apstākļu vērtējumu un sodu ietekmējošo apstākļu izvērtējumu.

Motīvu daļa

[10] Senāts atzīst, ka Rīgas apgabaltiesas 2021.gada 4.marta spriedums atceļams pilnībā un lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai apelācijas instances

tiesā.

Kriminālprocesa likuma 511.panta otrā daļa noteic, ka spriedumam jābūt tiesiskam un pamatotam. Spriedums ir tiesisks un pamatots, ja tas atbilst

Kriminālprocesa likuma 512.panta nosacījumiem. Kriminālprocesa likuma 512.panta pirmā daļa noteic, ka tiesa, taisot spriedumu, pamatojas uz

materiālo un procesuālo tiesību normām.

Apelācijas instances tiesas nolēmuma saturs noteikts Kriminālprocesa likuma 564.pantā. No šā panta ceturtās daļas izriet, ka apelācijas instances

tiesas nolēmuma motīvu daļā norādāms apelācijas instances tiesas atzinums par apelācijas sūdzības vai protesta pamatotību, apstākļi, ko noskaidrojusi

apelācijas instances tiesa, pierādījumi, kas apstiprina apelācijas instances tiesas atzinumu, motīvi, kāpēc apelācijas instances tiesa noraida kādus

pierādījumus, un likumi, pēc kuriem tā vadās.

Lietas izskatīšana apelācijas instances tiesā ir lietas otrreizēja izskatīšana pēc būtības un tā ir papildu garantija tiesas nolēmuma tiesiskumam un

pamatotībai. Apelācijas instances tiesai apelācijas sūdzībās norādītie juridiski nozīmīgie apstākļi, proti, noziedzīgā nodarījuma sastāva esamība vai

neesamība apsūdzētā rīcībā, ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus, judikatūru un apsūdzības formulējumu, kā arī citi apstākļi krimināltiesisko attiecību

taisnīgam noregulējumam, jāizvērtē un atzinums jāpamato ar likumu, pārbaudītajiem, novērtētajiem pierādījumiem (Augstākās tiesas 2017.gada

10.oktobra lēmums lietā Nr. SKK?532/2017 (ECLI:LV:AT:2017:1010.15830406610.1.L)).

Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa, izskatot lietu, minētās Kriminālprocesa likuma normas un Augstākās tiesas judikatūru nav ievērojusi.

[11] Senāts atzīst par pamatotiem prokurora kasācijas protesta argumentus par to, ka apelācijas instances tiesa lietā iegūtos pierādījumus, ar

kuriem pamatota /pers. A/ celtā apsūdzība, nav izvērtējusi atbilstoši Kriminālprocesa likuma 128.panta otrajai daļai. Tiesa atbilstoši Kriminālprocesa

likuma 564.panta ceturtās daļas prasībām nav sniegusi atzinumus, kas pamatoti ar lietā esošo pierādījumu vērtējumu, un nav sniegusi motīvus, kāpēc

noraidīti cietušā iesniegtie pierādījumi – sarunu audioieraksti.

[11.1] Prokurors pamatoti norādījis, ka tiesa nav izvērtējusi ziņu par faktiem, kas fiksētas /pers. B/ un /pers. A/ sarunu audioierakstos, pieļaujamību

atbilstoši Kriminālprocesa likuma 130.panta nosacījumiem.

No sprieduma motīvu daļas redzams, ka tiesa, vērtējot cietušā /pers. B/ veikto sarunu audioierakstu pieļaujamību, secinājusi, ka /pers. B/ saistībā

ar viņam izteiktajiem pieprasījumiem maksāt naudu vērsies policijā, taču kriminālprocess netika uzsākts. Policijas darbinieki cietušajam ieteikuši sarunas

ierakstīt un tad vērsties policijā. Tiesa norādījusi, ka šādas cietušā sniegtās ziņas par faktiem apstiprinās ar liecinieka /pers. G/ liecībām, savukārt no

liecinieces /pers. H/ liecībām izriet, ka izskatāmajā lietā operatīvās darbības pasākumi netika veikti.

Apelācijas instances tiesa atsaukusies uz Kriminālprocesa likuma 123., 127.–130.pantu, spriedumā citējot to saturu, un norādījusi, ka sarunu

audioieraksti nav iegūti Kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā un saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 130.panta otrās daļas 4.punktu atzīstami par

nepieļaujamiem pierādījumiem, jo iegūti, pārkāpjot kriminālprocesa pamatprincipus. Kriminālprocess uzsākts tikai pēc sarunu audioierakstu nodošanas

policijai. Vienlaikus tiesa atzinusi, ka policijas darbinieki nav provocējuši /pers. B/, bet viņu rīcība raksturo attieksmi pret darba pienākumu veikšanu.

Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa atzinumu, ka ziņas par faktiem, kas fiksētas /pers. B/ iegūtajos sarunu audioierakstos, ir nepieļaujami

pierādījumi, paudusi apgalvojuma formā bez atsauces uz lietā iegūtajiem pierādījumiem. Tiesa nav vērtējusi, vai cietušā /pers. B/ un liecinieka /pers. G/

liecībās norādītās ziņas par to, ka pirms kriminālprocesa uzsākšanas policijas darbinieki ieteikuši /pers. B/ ierakstīt sarunas ar /pers. A/, ir atzīstamas par

policijas darbinieku iesaistīšanos pierādījumu ieguvē, kā arī nav vērtējusi aizstāves apelācijas sūdzības argumentu par iespējamu policijas darbinieku

provokāciju, ņemot vērā lietā konstatētos faktus. Savukārt kriminālprocesa pamatprincipi norādīti Kriminālprocesa likuma 2.nodaļas 6.–25.pantā.

Apelācijas instances tiesa, atzīstot, ka audioieraksti iegūti, pārkāpjot kriminālprocesa pamatprincipus, nav norādījusi, kāds Kriminālprocesa likumā

paredzētais kriminālprocesa pamatprincips pārkāpts.

[11.2] Senāts atzīst par pamatotu prokurora norādi kasācijas protestā, ka apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi pierādījumus par /pers. A/

piedraudējumu cietušajam /pers. B/ liegt iegūt īpašumā dzīvokli un nav noraidījusi pierādījumus, kas pamato ar noziedzīgo nodarījumu radīto būtisko

kaitējumu.

Apelācijas instances tiesa bez pamatojuma atzinusi, ka /pers. A/ nav inkriminēts cietušā /pers. B/ mantisko tiesību un tiesību uz īpašumu

apdraudējums, kas paredzēts Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā. Prokurors kasācijas protestā pamatoti, atbilstoši tiesību doktrīnai paudis

argumentu, ka arī tiesības iegūt tiesības uz īpašumu ir ar Satversmes 105.pantu aizsargātās tiesības.

Tiesa nav vērtējusi pierādījumus, kas apstiprina apsūdzētā psiholoģisko draudu izteikšanu cietušajam par viņa mantisko tiesību un tiesību iegūt

īpašuma tiesības uz dzīvokli apdraudējumu un to atbilstību būtiska kaitējuma tvērumam likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas

kārtību” 23.pantā. Pamatots ir prokurora protestā norādītais arguments, ka tiesa nav vērtējusi un sniegusi atzinumu par to, kāpēc ir noraidītas cietušā

liecībās sniegtās ziņas arī par konsekvento atteikumu maksāt /pers. A/, /pers. A/ piedraudējuma intensitāti un sarunu saturu, kas bija par pamatu

cietušajam to uztvert kā reālus draudus neiegūt dzīvokļa īpašumu.

Senāts atzīst, ka, neizvērtējot lietā iegūtos pierādījumus to kopumā un savstarpējā sakarībā, tajā skaitā par cietušajam radīto būtisko kaitējumu, un

nemotivējot, kāpēc noraidīti cietušā iesniegtie pierādījumi – sarunu audioieraksti –, ar kuriem pamatota /pers. A/ celtā apsūdzībā pēc Krimināllikuma

183.panta pirmās daļas, apelācijas instances tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 564.panta ceturtās daļas pārkāpumu, tādējādi pieļaujot

Kriminālprocesa likuma 511.panta otrās daļas un 512.panta pirmās daļas pārkāpumu. Norādītie pārkāpumi atzīstami par Kriminālprocesa likuma

būtiskiem pārkāpumiem šā likuma 575.panta trešās daļas izpratnē, kas noveduši pie nelikumīga nolēmuma, un ir pamats apelācijas instances tiesas

lēmuma atcelšanai un lietas nosūtīšanai jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

[12] Senāts atzīst par pamatotu kasācijas protesta argumentu, ka apelācijas instances tiesa nepareizi kvalificējusi /pers. A/ darbības pēc

Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 177.panta pirmās daļas.

[12.1] Pirmās instances tiesa apsūdzēto /pers. A/ atzinusi par vainīgu un sodījusi pēc Krimināllikuma 183.panta pirmās daļas. Tiesa, izvērtējot

pierādījumus lietā, konstatējusi visas nepieciešamās un obligātās šā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes.

Savukārt apelācijas instances tiesa atzinusi, ka /pers. A/ darbībās nav inkriminētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmju, atcēlusi pirmās instances

tiesas spriedumu un taisījusi pēc būtības jaunu – notiesājošu – spriedumu, ar kuru atzinusi /pers. A/ par vainīgu Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un

177.panta pirmajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā (likuma redakcijā līdz 2014.gada 28.oktobrim).

Apelācijas tiesa sniegusi jaunu pierādītā noziedzīgā nodarījuma aprakstu, atbilstoši kuram atzinusi, ka /pers. A/ ar viltu mēģinājis iegūt svešu mantu.

Aprakstā norādīts, ka 2014.gada 26.septembrī rīkotajā izsolē /pers. B/ ieguvis tiesības iegādāties valstij piederoša dzīvokļa īpašumu Nr. 3 /adrese/.

/pers. A/, zinot par izsoli un uzskatot, ka par šīs izsoles rezultātu /pers. B/ jāatlīdzina 400 euro citām personām, kuras arī piedalījušās izsolē,

2014.gada 29.septembrī piezvanījis /pers. B/ un pieprasījis atdot 400 euro. Savu prasību /pers. A/ pamatojis ar to, ka tā ir kompensācija citiem izsoles

dalībniekiem par viņu atturēšanos no solīšanas minētās izsoles laikā, un tas ļāvis /pers. B/ iegūt tiesības iegādāties savā īpašumā dzīvokli par zemāko cenu.

Tādējādi /pers. A/ pielietojis viltu un maldinājis cietušo /pers. B/.

Neraugoties uz /pers. B/ paskaidrojumiem, ka šādu naudas pieprasījumu uzskata par nepamatotu, /pers. A/ 2014.gada 30.septembrī zvanījis /pers.

B/, norādījis, ka zina kur viņš dzīvo, un piedāvājis atbraukt uz mājām, lai /pers. B/ varētu norēķināties. 2014.gada 1.oktobrī /pers. A/ zvanījis /pers. B/ un

noteicis tikšanos 2014.gada 2.oktobrī. Tikšanās laikā /pers. A/ bez tiesiska pamata atkārtojis savu prasību /pers. B/ atdot „solīto” naudu. /pers. B/

paskaidrojis, ka viņš nevienam neko nav solījis. /pers. A/, pielietojot viltu, maldinājis /pers. B/ par to, ka prasītās naudas nesamaksāšanas gadījumā tiks

veiktas darbības, kuru rezultātā /pers. B/ zaudēs izsolē iegūtās tiesības iegādāties minēto dzīvokli, kā arī zaudēs iemaksāto izsoles reģistrācijas maksu

35,57 euro un drošības naudu 261,37 euro. /pers. A/, maldinot /pers. B/, norādījis, ka nesamaksāšanas gadījumā tiks iesniegts lūgums par izsoles

rezultātu anulēšanu un /pers. B/ šo dzīvokli nedabūs, aicinot viņu izvēlēties, kas ir svarīgāks – dzīvoklis vai 400 euro.

Tikšanās laikā 2014.gada 9.oktobrī /pers. A/ vēlreiz /pers. B/ skaidrojis maksāšanas iemeslu un paziņojis, ka nemaksāšanas gadījumā /pers. B/

būšot nepatikšanas un nākamreiz viņi tiksies Iecavā.

/pers. A/ noziedzīgo nodarījumu nav izdarījis līdz galam no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, jo 2014.gada 9.oktobrī /pers. B/ vērsies policijā ar

iesniegumu par /pers. A/ prettiesiskajām darbībām.

[12.2] Juridiskajā literatūrā ir teikts, ka noziedzīga nodarījuma sastāvs (corpus delicta) ir Krimināllikumā paredzēto visu objektīvo un subjektīvo

pazīmju kopums, kas ir nepieciešams un pietiekams, lai kādu darbību vai bezdarbības aktu atzītu par noteikta veida noziedzīgu nodarījumu (Krastiņš U.,

Liholaja V., Niedre A. Krimināltiesības. Vispārīgā daļa. Trešais papildinātais izdevums. Tiesu namu aģentūra, 2008, 68. lpp.).

Noziedzīga nodarījuma sastāvs ir noziedzīga nodarījuma kvalifikācijas pamats. Lai pareizi kvalificētu noziedzīgu nodarījumu, ir jākonstatē pilnīga

atbilstība starp noziedzīgā nodarījuma faktiskajām pazīmēm un Krimināllikuma normā paredzētā konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm. Tikai

tajā gadījumā, kad noziedzīgā nodarījuma faktiskās pazīmes sakrīt ar konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm, kas paredzētas Krimināllikumā,

ir pamats atzīt, ka ir izdarīts noziedzīgs nodarījums, un ir iespējams to pareizi kvalificēt (Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināl tiesības.

Vispārīgā daļa. Trešais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 85. lpp.).

Noziedzīgā nodarījuma faktiskās pazīmes tiek atspoguļotas apsūdzībā un tiesas par pierādītu atzītā noziedzīgā nodarījuma aprakstā.

Saskaņā ar Krimināllikuma 177.panta pirmo daļu krāpšana ir svešas mantas vai tiesību uz šādu mantu iegūšana, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos

vai ar viltu. No šā panta dispozīcijas izriet, ka krāpšanu var izdarīt divos veidos – ar viltu vai ļaunprātīgi izmantojot personas uzticēšanos.

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka mantas iegūšana krāpšanas ceļā izpaužas tādējādi, ka vainīgais apmāna cietušo, kura īpašumā vai valdījumā

atrodas manta, un apmānītais, būdams maldināts, mantu vai tiesības uz mantu šai personai atdod labprātīgi, uzskatot, ka tā viņam pienākas (Krastiņš U.,

Liholaja V., Niedre A. Krimināl tiesības. Sevišķā daļa. Trešais papildinātais izdevums. Zinātniskais redaktors prof. Krastiņš U., Rīga: Tiesu

namu aģentūra, 2009, 392. lapa).

Krimināllikuma 183.panta pirmajā daļā paredzēta atbildība par pieprasījumu bez tiesiska pamata atdot mantu vai tiesības uz mantu vai izdarīt kādas

mantiska rakstura darbības, piedraudot ar vardarbību cietušajam vai viņa tuviniekiem, piedraudot izpaust apkaunojošas ziņas par cietušo vai viņa

tuviniekiem, piedraudot iznīcināt viņu mantu vai radīt viņiem citu būtisku kaitējumu (izspiešana), bet norādītā panta otrajā daļā atbildība paredzēta par

izspiešanu, ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās vai ja tā izdarīta, lietojot vardarbību, ieročus vai sprāgstošas vielas.

Cietušā gribas ietekmēšanai un pieprasījuma nodrošināšanai izspiedējs izmanto šādus paņēmienus: 1) piedraud ar vardarbību cietušajam vai viņa

tuviniekam; 2) piedraud izpaust apkaunojošas ziņas par cietušo vai viņa tuviniekiem; 3) piedraud iznīcināt viņu mantu; 4) piedraud nodarīt cietušajam vai

viņa tuviniekiem citu kaitējumu.

Izskatāmajā lietā /pers. A/ celta apsūdzība pēc Krimināllikuma 183.panta pirmās daļas un noziedzīgā nodarījuma aprakstā norādītas /pers. A/

darbības, ar kurām viņš izdarīja izspiešanu, t.i., pieprasījumu bez tiesiska pamata atdot mantu, piedraudot cietušajam radīt būtisku kaitējumu.

Senāts konstatē, ka apelācijas instances tiesa pierādītā noziedzīgā nodarījuma aprakstā pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 177.panta

pirmās daļas iekļāvusi tādus faktiskos apstākļus, kādi norādīti /pers. A/ inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā pēc Krimināllikuma 183.panta pirmās

daļas, papildinot aprakstu ar apgalvojumu par iemeslu, kura dēļ /pers. A/ noziegumu nav izdarījis līdz galam.

Senāts norāda, ka Krimināllikuma 183.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes ir nošķiramas no 177.pantā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma sastāva pazīmēm. Apelācijas instances tiesa kļūdaini secinājusi, ka noziedzīgā nodarījuma aprakstā atspoguļotās noziedzīgā nodarījuma

faktiskās pazīmes un norādītās /pers. A/ darbības, pieprasot cietušajam naudu 400 euro, to pastiprinot ar piedraudējumu radīt būtisku kaitējumu, ir tādi

apstākļi, kas raksturo Krimināllikuma 177.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes.

Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa, kvalificējot apsūdzētā /pers. A/ darbības, nepareizi piemērojusi Krimināllikuma

15.panta ceturto daļu un 177.panta pirmo daļu. Apelācijas instances tiesas pieļautais Krimināllikuma pārkāpums, nepareizi piemērojot likuma 15.panta

ceturto daļu un 177.panta pirmo daļu, novedis pie nelikumīga nolēmuma un ir pamats apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanai un lietas nosūtīšanai

jaunai izskatīšanai.

Senāts norāda, ka apelācijas instances tiesai, atkārtoti izskatot lietu, vispirms ir jānoskaidro noziedzīgā nodarījuma faktiskie apstākļi, kas pamatoti

ar visu pierādījumu vērtējumu lietā, un jāvērtē, vai šie apstākļi atbilst celtajai apsūdzībai. Noziedzīgā nodarījuma faktisko apstākļu noskaidrošanai ir

nozīme noziedzīgā nodarījuma kvalificēšanā. Savukārt, lai pareizi kvalificētu noziedzīgo nodarījumu, ir jākonstatē noziedzīgā nodarījuma obligātās pazīmes

– noziedzīgā nodarījuma objekts, objektīvā puse, subjekts un subjektīvā puse.

[13] Senāts atzīst, ka apsūdzētā /pers. A/ un viņa aizstāves I. Bulgakovas kasācijas sūdzību argumenti par kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā

termiņā apelācijas instances tiesā ir izvērtēti.

No apelācijas instances tiesas sprieduma redzams, ka tiesa ir izvērtējusi Kriminālprocesa likuma 14.panta nosacījumus un atzinusi, ka

kriminālprocesa atrašanās pirmās instances tiesā bez virzības nepilnu gadu ir ilgs bezdarbības periods. Tiesa, nosakot sodu, šo apstākli ir ņēmusi vērā,

piemērojusi Krimināllikuma 49.1 panta pirmās daļas 1.punktu un sodu apsūdzētajam mīkstinājusi.

[14] Senāts atzīst par nepamatotu apsūdzētā /pers. A/ kasācijas sūdzības argumentu, ka tiesa nav ievērojusi Kriminālprocesa likuma 455.pantu,

nedodot apsūdzētajam pietiekamu laiku sagatavoties pēdējam vārdam salīdzinājumā ar prokuroram doto laiku sagatavoties debatēm.

Kriminālprocesa likuma 18.pants par procesuālo pilnvaru līdzvērtību noteic, ka kriminālprocesā iesaistītajām personām ir pilnvaras (tiesības un

pienākumi), kas nodrošina tām normatīvajos aktos noteikto uzdevumu un garantēto tiesību līdzvērtīgu īstenošanu.

Kriminālprocesa likuma 455.pants noteic kriminālprocesā iesaistīto personu procesuālās tiesības iztiesāšanā. Šī panta pirmā daļa visām

kriminālprocesā iesaistītajām personām garantē vienādu tiesību apjomu tiesas sēdē, tajā skaitā pieteikt lūgumus un piedalīties tiesas debatēs.

Kriminālprocesa likuma 505.pants noteic tiesas debašu norisi un kriminālprocesā iesaistīto personu runu secību, savukārt šā likuma 504.panta

otrajā daļā noteiktas tiesas tiesības pieņemt lēmumu par procesa dalībniekiem nepieciešamo laika ilgumu, lai sagatavotos tiesas debatēm.

Apsūdzētā tiesības uz pēdējo vārdu paredzētas Kriminālprocesa likuma 508.pantā. Saskaņā ar šīs tiesību normas nosacījumiem apsūdzētā tiesības

teikt pēdējo vārdu tiek nodrošinātas pēc tiesas debašu pabeigšanas, turklāt apsūdzētais drīkst atteikties no pēdējā vārda. Savukārt šā panta trešajā daļā

norādīts, ka apsūdzētā pēdējā vārda ilgums nav ierobežots, taču tiesas sēdes priekšsēdētājs var pārtraukt apsūdzētā pēdējo vārdu, ja viņš runā par

apstākļiem, kam nav sakara ar lietu.

No apelācijas instances tiesas sēdes audio protokola konstatējams, ka prokurors lūdzis laiku 20 minūtes, lai sagatavotos tiesas debatēm. Tiesas

debatēs prokurors teicis apsūdzības runu un apsūdzētā /pers. A/ aizstāve – aizstāvības runu. Pēc tiesas debašu pabeigšanas apsūdzētais ir vēlējies

izmantot tiesības teikt pēdējo vārdu un pieteicis lūgumu tiesai par viņam nepieciešamo laiku – vienu nedēļu –, lai sagatavotos pēdējam vārdam. Lūgumu

apsūdzētais pamatojis ar to, ka pēc apelācijas instances tiesas sēdē dzirdētās prokurora runas tiesas debatēs prokurors turpinājis uzturēt viedokli, ka

apsūdzētajam piemērojams soda veids – brīvības atņemšana. Tiesa daļēji apmierinājusi apsūdzētā /pers. A/ lūgumu un pieņēmusi lēmumu par 10 minūšu

pārtraukumu tiesas sēdē, dodot apsūdzētajam izskatāmajā lietā laiku sagatavoties pēdējam vārdam. Pēc pārtraukuma apsūdzētais teicis pēdējo vārdu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka nacionālajām tiesām ir jāvērtē, vai ievērots Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 6.panta 3.punkta b) apakšpunkts, kas noteic, ka ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības vismaz uz laiku un

līdzekļiem, kas nepieciešami, lai sagatavotu savu aizstāvību. Šajā punktā garantēto tiesību aizstāvību mērķis ir nodrošināt vienlīdzības principu ievērošanu

starp apsūdzēto un prokuroru. Apsūdzētajam ir jāpiešķir tikai tie līdzekļi, kas palīdz vai var palīdzēt viņam sagatavoties aizstāvībai (Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2005.gada 20.janvāra spriedums lietā „Mayzit v. Russia”, iesnieguma Nr. 63378/00, 79. punkts).

Jautājums par apsūdzētajam atvēlētā laika un līdzekļu atbilstību ir jāizvērtē, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļus (Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2012.gada 12.janvāra spriedums lietā „Iglin v. Ukraine”, iesnieguma Nr. 39908/05, 65. punkts).

Ievērojot Kriminālprocesa likumā iekļauto normatīvo regulējumu par kriminālprocesā iesaistīto personu pilnvarām, Senāts uzskata, ka prokurora un

aizstāvja runas tiesas debatēs nodrošina tām likumā noteikto uzdevumu un garantēto tiesību līdzvērtīgu īstenošanu tiesas sēdē. Savukārt apsūdzētā tiesības

teikt pēdējo vārdu ir šīs personas ekskluzīvas tiesības, nodrošinot apsūdzētā procesuālo tiesību īstenošanas iespēju, un šo tiesību izmantošana garantē

viņa tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā tiesā.

Apsūdzētais /pers. A/ kasācijas sūdzībā nav pamatojis, kāpēc izskatāmajā lietā nav ievērota procesuālo pilnvaru līdzvērtība ar prokuroram doto

laiku sagatavoties apsūdzības runai tiesas debatēs.

[15] Ievērojot to, ka lieta apelācijas instances tiesā izskatāma no jauna atbilstoši Kriminālprocesa likuma prasībām, pārējie kasācijas protesta un

kasācijas sūdzību argumenti kasācijas instances tiesā netiek izvērtēti, jo tie ir saistīti ar lietas izskatīšanu pēc būtības, pierādījumu vērtējumu un soda

noteikšanu apsūdzētajam. Minētie jautājumi neietilpst kasācijas instances tiesas kompetencē.

[16] Apsūdzētajam /pers. A/ drošības līdzekļi nav piemēroti. Senāts atzīst, ka šajā kriminālprocesa stadijā drošības līdzekļa piemērošanai

apsūdzētajam nav tiesiska pamata.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 585., 587.pantu, tiesa

nolēma:

atcelt Rīgas apgabaltiesas 2021.gada 4.marta spriedumu pilnībā un lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.

Lēmums nav pārsūdzams.

I.L. Zemīte S. Kaija I. Radzeviča