Supreme Court quashes appeal court sentencing due to insufficient motivation regarding statutory mitigation and probation conditions.

ECLI:LV:AT:2026:0629.11905005021.4.L

Lieta Nr.11905005021, SKK-265/2026

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2026. gada 29. jūnijā

Senāts šādā sastāvā: senators referents Jānis Rozenbergs, senatori Aija Branta un Māris Leja

rakstveida procesā izskatīja krimināllietu sakarā ar Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta

Pirmstiesas kriminālprocesa un tiesvedības koordinācijas nodaļas virsprokurores Ingas Niedres kasācijas

protestu par Zemgales apgabaltiesas 2026. gada 4. februāra lēmumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Zemgales rajona tiesas 2024. gada 4. decembra spriedumu

[1.1] /Persona A/, personas kods /personas kods/,

atzīts par vainīgu Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un, piemērojot

Krimināllikuma 49.1 panta pirmās daļas 2. punktu, sodīts ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem 11 mēnešiem un ar

probācijas uzraudzību uz 2 gadiem 6 mēnešiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 55. pantu /Persona A/ brīvības atņemšanas sods noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku

uz 3 gadiem 6 mēnešiem.

[1.2] /Persona B/, personas kods /personas kods/,

atzīta par vainīgu Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un, piemērojot

Krimināllikuma 49.1 panta pirmās daļas 2. punktu, sodīta ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem 11 mēnešiem un ar

probācijas uzraudzību uz 2 gadiem 6 mēnešiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 55. pantu /Persona B/ brīvības atņemšanas sods noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku

uz 3 gadiem 6 mēnešiem.

[1.3] /Persona C/, personas kods /personas kods/,

atzīts par vainīgu Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un, piemērojot

Krimināllikuma 49.1 panta pirmās daļas 2. punktu, sodīts ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem 11 mēnešiem un ar

probācijas uzraudzību uz 2 gadiem 6 mēnešiem;

atzīts par vainīgu Krimināllikuma 253.2 panta pirmajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīts ar

īslaicīgu brīvības atņemšanu uz 1 mēnesi un 15 dienām.

Saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta pirmo daļu galīgais sods /Persona C/ noteikts – brīvības atņemšana uz 3

gadiem un probācijas uzraudzība uz 2 gadiem 6 mēnešiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 55. pantu /Persona C/ brīvības atņemšanas sods noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku

uz 3 gadiem 6 mēnešiem.

[2] Ar Zemgales rajona tiesas 2024. gada 4. decembra spriedumu apsūdzētie /Persona A/, /Persona B/ un

/Persona C/ atzīti par vainīgiem un sodīti pēc Krimināllikuma253.1 panta trešās daļas par to, ka personu grupā

pēc iepriekšējas vienošanās, realizācijas nolūkā, neatļauti iegādājās un pārvadāja psihotropās vielas lielā

apmērā. /Persona C/ atzīts par vainīgu un sodīts arī pēc Krimināllikuma253.2 panta pirmās daļas par to, ka,

būdams persona, kura brīdināta par kriminālatbildību par narkotisko un psihotropo vielu neatļautu iegādāšanos,

glabāšanu un lietošanu, neatļauti lietoja narkotiskās vielas.

[3] Ar Zemgales apgabaltiesas 2026. gada 4. februāra lēmumu, iztiesājot lietu sakarā ar Rietumzemgales

prokuratūras prokurora Madara Āboma apelācijas protestu, Zemgales rajona tiesas 2024. gada 4. decembra

spriedums atstāts negrozīts.

[4] Par Zemgales apgabaltiesas 2026. gada 4. februāra lēmumu Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā

departamenta Pirmstiesas kriminālprocesa un tiesvedības koordinācijas nodaļas virsprokurore I. Niedre

iesniegusi kasācijas protestu, kurā lūdz atcelt Zemgales apgabaltiesas 2026. gada 4. februāra lēmumu pilnībā un

lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Savu lūgumu prokurore pamatojusi ar šādiem argumentiem.

[4.1] Apelācijas instances tiesa pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 564. panta ceturto daļu, jo nav motivējusi,

kādēļ sods apsūdzētajiem par Krimināllikuma 253.1 panta trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu saskaņā

ar Krimināllikuma 49.1 panta pirmās daļas 2. punktu ir noteikts būtiski zemāks par Krimināllikumā noteikto

minimālo robežu. Tiesas lēmums neatbilst Kriminālprocesa likuma 511. panta otrās daļas un 512. panta pirmās

daļas prasībām.

[4.2] Apelācijas instances tiesa nav ievērojusi Krimināllikuma 35. panta otrās daļas un 46. panta trešās daļas

nosacījumus, jo noteikusi apsūdzētajiem nesamērīgi mīkstu sodu par Krimināllikuma 253.¹ panta trešajā daļā

paredzēto noziedzīgo nodarījumuun /Persona C/ noteikto galīgo sodu. Tādējādi tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa

likuma 574. panta 1. punktā norādīto pārkāpumu.

[4.3] Pirmās instances tiesas spriedums ir nekonkrēts jautājumā par to, vai attiecībā uz /Persona C/ inkriminēto

Krimināllikuma 253.² panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu par atbildību pastiprinošu apstākli

atzīta noziedzīga nodarījuma izdarīšana narkotisko vielu ietekmē.

[4.4] Abu instanču tiesas nav pietiekami motivējušas Krimināllikuma 55. panta piemērošanu apsūdzētajiem

/Persona A/, /Persona B/ un /Persona C/. Apelācijas instances tiesa, vērtējot šīs tiesību normas piemērošanu, nav

individuāli pamatojusi, kādēļ ir pamats uzskatīt, ka apsūdzētie, sodu reāli neizciešot, turpmāk neizdarīs

likumpārkāpumus, tostarp nav izvērtējusi kasācijas protestā norādītās ziņas par /Persona C/ administratīvajiem

pārkāpumiem.

Motīvu daļa

[5] Senāts atzīst, ka Zemgales apgabaltiesas 2026. gada 4. februāra lēmums ir atceļams daļā par apsūdzētajiem

/Persona A/, /Persona B/, /Persona C/noteikto sodu un galīgā soda noteikšanu /Persona C/. Lieta šajā daļā

nosūtāma jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Kriminālprocesa likuma 511. panta otrā daļa paredz, ka spriedumam jābūt tiesiskam un pamatotam. Spriedums

ir tiesisks un pamatots, ja tas atbilst Kriminālprocesa likuma 512. panta prasībām, tai skaitā šā panta pirmajai

daļai, kas noteic, ka tiesa, taisot spriedumu, pamatojas uz materiālo un procesuālo tiesību normām. Šīs prasības

attiecas arī uz apelācijas instances tiesas nolēmumu.

Kriminālprocesa likuma 564. panta ceturtajā daļā noteikts, ka apelācijas instances tiesas nolēmuma motīvu daļā

jānorāda apelācijas instances tiesas atzinums par apelācijas sūdzības vai protesta pamatotību, apstākļi, ko

noskaidrojusi apelācijas instances tiesa, pierādījumi, kas apstiprina apelācijas instances tiesas atzinumu, motīvi,

kāpēc apelācijas instances tiesa noraida kādus pierādījumus, un likumi, pēc kuriem tā vadās.

Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa, iztiesājot lietu, minētās tiesību normas nav ievērojusi.

[6] No apelācijas instances tiesas lēmuma izriet, ka apelācijas protestā bija apstrīdēts pirmās instances tiesas

secinājums par Kriminālprocesa likuma 14. pantā paredzēto tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā

termiņā pārkāpumu, Krimināllikuma 49.¹ panta pirmās daļas 2. punkta piemērošana, nosakot katram

apsūdzētajam sodu zem Krimināllikuma 253.¹ panta trešajā daļā paredzētās sankcijas minimālās robežas, kā arī

Krimināllikuma 55. panta piemērošana, nosakot apsūdzētajiem brīvības atņemšanas sodu nosacīti.

Tādējādi apelācijas instances tiesai bija pienākums ne tikai vispārīgi atsaukties uz pirmās instances tiesas

secinājumiem, bet arī pēc būtības izvērtēt apelācijas protesta argumentus par noteiktā soda tiesiskumu, soda

mēra samērīgumu un atbilstību Krimināllikuma 35. panta otrās daļas un 46. panta trešās daļas prasībām,

Krimināllikuma 49.¹ panta piemērošanas priekšnoteikumiem un Krimināllikuma 55. panta piemērošanas

pamatojumu.

[7] Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka pirmās instances tiesa pamatoti konstatējusi apsūdzēto tiesību uz

kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu un pamatoti piemērojusi Krimināllikuma 49.¹ panta

pirmās daļas 2. punktu. Tiesa norādījusi, ka lietas novilcināšana konstatējama laikā, kad lieta iztiesāta pirmās

instances tiesā, un ka pārkāpums ir pietiekami nozīmīgs, lai piemērotu Krimināllikumā paredzētās labvēlīgās

sekas.

Lai gan apelācijas instances tiesa ir aprakstījusi kriminālprocesa virzību un norādījusi, ka novilcināšana

konstatējama lietas iztiesāšanas laikā pirmās instances tiesā, tā nav nošķīrusi, kuri procesa posmi atzīstami par

objektīvi attaisnojamu procesa norisi un kuri – par neattaisnotu novilcināšanu. Tāpat tiesa nav sasaistījusi šā

pārkāpuma raksturu un ilgumu ar konkrēto soda samazinājuma apmēru un nav pamatojusi, kādēļ šis pārkāpums

attaisno tik būtisku soda samazinājumu, nosakot to zem likumā paredzētās sankcijas minimālās robežas.

Krimināllikuma 253.¹ panta trešajā daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums ir sevišķi smags noziegums, par

kuru likumā paredzēts brīvības atņemšanas sods uz laiku no pieciem līdz piecpadsmit gadiem. Apsūdzētajiem,

piemērojot Krimināllikuma 49.¹ panta pirmās daļas 2. punktu, brīvības atņemšanas sods noteikts uz 2 gadiem un

11 mēnešiem, proti, ievērojami zemāk par sankcijā paredzēto minimālo robežu.

Senāts atzīst, ka Krimināllikuma 49.¹ panta piemērošana neatbrīvo tiesu no pienākuma motivēt konkrēto soda

samazinājuma apmēru. Ja tiesa secina, ka tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpums

pamato soda noteikšanu zem likumā paredzētās minimālās robežas, nolēmumā jābūt saprotamam, kā šā

pārkāpuma raksturs, ilgums un nozīmīgums ietekmējis konkrēto soda mēru.

Apelācijas instances tiesas lēmumā šāda izvērtējuma nav. Tiesas secinājums, ka pārkāpums ir pietiekami

nozīmīgs, ir vispārīgs un neļauj pārbaudīt, kādēļ konkrētajā gadījumā samērīgs ir tieši tāds soda samazinājums,

kura rezultātā par sevišķi smagu noziegumu noteiktais brīvības atņemšanas sods ir zemāks par Krimināllikuma

Sevišķās daļas panta sankcijas minimālo robežu vairāk nekā par diviem gadiem.

[8] Senāts norāda, ka, nosakot sodu, Krimināllikuma 46. pantā paredzētie soda noteikšanas vispārīgie principi

izvērtējami tā, ka visi apstākļi, kas var ietekmēt piemērojamo sodu, vērtējami kopumā un savstarpējā saistībā. Ja

lietā konstatēti gan apstākļi, kas var pamatot vieglāka soda noteikšanu, gan apstākļi, kas var pamatot bargāka

soda noteikšanu, vērtējams, kādā mērā tie savstarpēji kompensē viens otra ietekmi. Izšķirošs ir nevis šo apstākļu

skaits, bet gan katra apstākļa nozīmīgums pēc būtības (sk. Senāta 2025. gada 3. septembra lēmuma lietā Nr.

SKK‑79/2025, ECLI:LV:AT:2025:0903.18240018523.4.L, 5.6 punktu).

Apelācijas instances tiesa norādījusi, ka pirmās instances tiesa pietiekami novērtējusi Krimināllikuma 46. pantā

paredzētos soda noteikšanas vispārīgos principus, noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu,

apsūdzēto personību, kā arī pareizi konstatējusi atbildību pastiprinošo apstākli. Tomēr šāds secinājums

apelācijas instances tiesas lēmumā nav pamatots ar konkrētu to apstākļu izvērtējumu, kuri apelācijas protestā

norādīti kā pamats bargāka soda noteikšanai.

No lietas materiāliem izriet, ka apsūdzētie personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās realizācijas nolūkā

neatļauti iegādājās un pārvadāja psihotropo vielu MDMA lielā apmērā, kas sešas reizes pārsniedz likumā

noteikto liela apmēra slieksni. Noziedzīgais nodarījums izdarīts narkotisko vielu ietekmē, kas atzīts par

apsūdzēto atbildību pastiprinošu apstākli. Pirmās instances tiesa apsūdzētajiem atbildību mīkstinošus apstākļus

nekonstatēja, savukārt apelācijas instances tiesa apsūdzēto vainas atzīšanu un nožēlu neatzina par

Krimināllikuma 47. pantā paredzētu atbildību mīkstinošu apstākli, bet ņēma vērā vienīgi, vērtējot

Krimināllikuma 55. panta piemērošanu.

Līdz ar to apelācijas instances tiesai bija pienākums pamatot, kāpēc apstākļi, kas saistīti ar procesa ilgumu,

apsūdzēto personību un viņu attieksmes maiņu pret celto apsūdzību apelācijas instances tiesā, pēc sava

nozīmīguma atsver noziedzīgā nodarījuma sevišķo smagumu, tā izdarīšanu realizācijas nolūkā personu grupā,

psihotropās vielas lielo apmēru un atbildību pastiprinošo apstākli. Šāds kopvērtējums apelācijas instances tiesas

lēmumā nav sniegts.

Tādēļ Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas secinājums par apsūdzētajiem noteiktā soda samērīgumu nav

pietiekami motivēts.

[9] Senāts par pamatotu atzīst arī kasācijas protesta argumentu, ka apelācijas instances tiesa nav pietiekami

pamatojusi Krimināllikuma 55. panta piemērošanu.

[9.1] Krimināllikuma 55. panta pirmā daļa redakcijā, kas bija spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā,

noteica, ka, nosakot brīvības atņemšanas sodu ilgāku par trim mēnešiem, bet ne ilgāku par pieciem gadiem, vai

ne ilgāku par trim gadiem, ja izdarīts sevišķi smags noziegums, tiesa, ņemot vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma

raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību un citus lietas apstākļus, var vainīgo notiesāt nosacīti, ja iegūst

pārliecību, ka vainīgais, sodu neizciešot, turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus.

Judikatūrā nostiprināta atziņa, ka, lemjot par iespēju notiesāt personu nosacīti, ir jāievēro kriminālsoda mērķi.

Proti, ir jāizvērtē, kā konkrētās krimināltiesiskās represijas piemērošana sekmēs taisnīguma atjaunošanu,

noziedzīgu nodarījumu recidīvu novēršanu, aizsargās sabiedrisko drošību, atturēs citu personu no noziedzīgu

nodarījumu izdarīšanas, sekmēs notiesāto personu resocializāciju. Jāievēro ne tikai vainīgā personību

raksturojošie dati, bet arī fakti, kas saistīti ar noziedzīgu nodarījumu (noziedzīgu nodarījumu smagums, izdarīto

noziedzīgo nodarījumu skaits, nodarītais kaitējums utt.). Turklāt tiesai pēc visu šo minēto apstākļu izvērtēšanas

ir jārodas pārliecībai, ka, sodu neizciešot, vainīgais turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus (Senāta 2018. gada 8.

augusta lēmums lietā Nr. SKK-434/2018, ECLI:LV:AT:2018:0808.11087170715.4.L).

Turklāt Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta un Krimināllietu tiesu palātas tiesnešu 2008. gada

1. jūlija kopsapulces lēmuma 23. un 24. punkts noteic, ka gadījumā, ja tiesa atzīst par iespējamu piemērot

nosacītu sodu personai, kura izdarījusi smagu vai sevišķi smagu noziegumu, pieņemtais lēmums īpaši jāmotivē,

tostarp pievēršot uzmanību vispārējās prevencijas mērķa sasniegšanai. Nosacīta notiesāšana ir pieļaujama tikai

tad, ja tiesai ir pārliecība, ka vainīgais, sodu neizciešot, turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus. Nebūtu

piemērojama nosacīta notiesāšana tikai tāpēc, ka vainīgais iepriekš nav sodīts vai sodāmība dzēsta, ka viņš

nožēlo izdarīto. (pieejams: http://www.at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/tiesnesu-kopsapulcu-lemumi/kriminallietu-

departaments)

[9.2] Apelācijas instances tiesa, pamatojot Krimināllikuma 55. panta piemērošanu, norādījusi uz apsūdzēto

personību raksturojošām ziņām, tostarp to, ka apsūdzētie iepriekš nav sodīti, atsevišķi apsūdzētie ir nodarbināti,

apsūdzētajiem /Persona A/ un /Persona B/ ir mazgadīgs bērns, kā arī uz to, ka apelācijas instances tiesā

apsūdzētie vainu atzina un izdarīto nožēloja. Apelācijas instances tiesa arī norādījusi, ka pret apsūdzētajiem nav

uzsākti jauni kriminālprocesi, un no tā secinājusi, ka apsūdzētie izdarījuši nepieciešamos secinājumus par

likumpārkāpumu nepieļaujamību.

Senāts atzīst, ka šāds pamatojums nav pietiekams Krimināllikuma 55. panta piemērošanai.

Pirmkārt, secinājums, ka pret apsūdzētajiem nav uzsākti jauni kriminālprocesi, pats par sevi nepamato

pārliecību, ka apsūdzētie turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus. Krimināllikuma 55. panta pirmajā daļā lietotais

jēdziens ,,likumpārkāpumi” nav sašaurināms tikai līdz noziedzīgiem nodarījumiem. Tādēļ, vērtējot nosacītas

notiesāšanas piemērošanas iespējamību, tiesai jāvērtē arī lietas materiālos esošas ziņas par personas

administratīvajiem pārkāpumiem un citu prettiesisku rīcību, ja šādas ziņas ir nozīmīgas prognozei par personas

turpmāko uzvedību.

Otrkārt, nosacītas notiesāšanas piemērošanas priekšnoteikums ir ar faktiem pamatota prognoze, ka vainīgais

turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus. Likums neprasa absolūtu garantiju, tomēr varbūtībai, ka likumpārkāpumi

nākotnē netiks izdarīti, jābūt ievērojami lielākai par varbūtību, ka tie atkārtosies.

Apelācijas instances tiesa šādu prognozi nav pamatojusi ar tādu konkrētu un savstarpēji saistītu apstākļu

izvērtējumu, kas ļautu pārbaudīt Krimināllikuma 55. panta piemērošanas pareizību.

[9.3] Vienlaikus Senāts atzīst, ka kasācijas protestā norādītās ziņas par /Persona C/ administratīvajiem

pārkāpumiem pašas par sevi nevar būt pamats apelācijas instances tiesas lēmuma atcelšanai, ja šādas ziņas

nebija iepriekš lietas materiālos. Apelācijas instances tiesai nevar pārmest tādu ziņu neizvērtēšanu, kuras tai

nebija iesniegtas. Kasācijas instances tiesa nepārbauda jaunus faktiskos apstākļus un pati nekonstatē faktus, kas

nav tikuši vērtēti iepriekšējās tiesu instancēs.

[9.4] Senāts norāda, ka apelācijas instances tiesas lēmumā nav pietiekami izvērtēts arī vispārējās prevencijas

mērķis.

Apsūdzētie atzīti par vainīgiem sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas saistīts ar psihotropās

vielas neatļautu apriti lielā apmērā realizācijas nolūkā. Šāda noziedzīga nodarījuma raksturs objektīvi rada

paaugstinātu apdraudējumu sabiedrības drošībai. Turklāt nodarījums izdarīts personu grupā pēc iepriekšējas

vienošanās un narkotisko vielu ietekmē.

Tādēļ, nosakot brīvības atņemšanas sodu nosacīti, apelācijas instances tiesai bija pienākums īpaši motivēt, kā

šāds soda izpildes veids nodrošinās ne vien apsūdzēto resocializāciju, bet arī taisnīguma atjaunošanu,

sabiedrības drošības aizsardzību un citu personu atturēšanu no līdzīgu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Apelācijas instances tiesas lēmumā šāds izvērtējums pēc būtības nav sniegts.

[9.5] Apelācijas instances tiesa lēmuma noslēgumā norādījusi, ka nav pamata apsūdzētajiem noteiktā soda

pastiprināšanai un nav pamata Krimināllikuma 55. panta piemērošanas tiesiskuma apšaubīšanai.

Senāts atzīst, ka šāds secinājums ir deklaratīvs. Tas nav balstīts uz pilnīgu un savstarpēji saistītu to apstākļu

izvērtējumu, kuriem ir nozīme nosacītas notiesāšanas piemērošanā. Apelācijas instances tiesa nav pietiekami

pamatojusi, kāpēc, ņemot vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, atbildību pastiprinoša apstākļa esību un

apelācijas protestā izteiktos iebildumus par soda mērķa sasniegšanu, pirmās instances tiesas noteiktais sods ir

atzīstams par taisnīgu un samērīgu un kā nosacīta notiesāšana konkrētajā gadījumā sasniedz Krimināllikuma 35.

panta otrajā daļā noteikto soda mērķi.

[10] Senāts par pamatotu atzīst arī kasācijas protesta argumentu par nepietiekamu motivāciju attiecībā uz

/Persona C/ pēc Krimināllikuma 253.² panta pirmās daļas noteikto sodu un galīgo sodu.

Apelācijas instances tiesa norādījusi, ka pirmās instances tiesa, nosakot sodu /Persona C/ par Krimināllikuma

253.² panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, esot novērtējusi sodu ietekmējošos apstākļus, un ka

nav pamata uzskatīt, ka pirmās instances tiesa nebūtu ievērojusi Krimināllikuma 46. panta ceturtās daļas

nosacījumus un Krimināllikumā paredzēto soda mērķi.

Tomēr apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi un nav motivēti atbildējusi uz protesta argumentu, ka pirmās

instances tiesas spriedums ir nekonkrēts jautājumā par to, vai /Persona C/ par Krimināllikuma 253.² panta

pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu par atbildību pastiprinošu apstākli atzīta noziedzīga nodarījuma

izdarīšana narkotisko vielu ietekmē. Šim jautājumam ir nozīme gan soda noteikšanā par konkrēto noziedzīgo

nodarījumu, gan galīgā soda noteikšanā pēc noziedzīgo nodarījumu kopības. Apelācijas instances tiesai, atstājot

negrozītu /Persona C/ noteikto sodu par Krimināllikuma 253.² panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo

nodarījumu un galīgo sodu, bija pienākums novērst pirmās instances sprieduma neskaidrību vai pamatot, kādēļ

šī neskaidrība neietekmē soda noteikšanas tiesiskumu.

Tādējādi apelācijas instances tiesas secinājums par /Persona C/ noteiktā soda un galīgā soda tiesiskumu nav

pienācīgi motivēts.

[11] Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa nav ievērojusi Kriminālprocesa likuma 564.

panta ceturtās daļas prasības, jo nav sniegusi motivētu atzinumu par apelācijas protesta būtiskajiem

argumentiem. Apelācijas instances tiesa nav nodrošinājusi tādu Krimināllikuma 46., 49.¹ un 55. panta

nosacījumu izvērtējumu, kas ļautu pārbaudīt šo normu piemērošanas pareizību.

Līdz ar to virsprokurores kasācijas protests ir pamatots, Zemgales apgabaltiesas 2026. gada 4. februāra lēmums

atceļams daļā par visiem apsūdzētajiem noteikto sodu, kā arī par galīgā soda noteikšanu /Persona C/ un lieta

nosūtāma jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

[12] Izskatot lietu no jauna, apelācijas instances tiesai jāņem vērā šajā lēmumā norādītais un apelācijas protesta

robežās jāpārbauda argumenti par Krimināllikuma 49.¹ panta pirmās daļas 2. punkta piemērošanu, konkrētā soda

samazinājuma apmēra pamatojumu, sodu ietekmējošo apstākļu izvērtējumu to kopumā un savstarpējā saistībā,

kā arī individuāli jāizvērtē Krimināllikuma 55. panta piemērošanas priekšnoteikumi attiecībā uz katru

apsūdzēto.

[13] Pirmstiesas kriminālprocesā apsūdzētajiem /Persona A/ un /Persona B/ piemēroti drošības līdzekļi –

dzīvesvietas maiņas paziņošana un aizliegums izbraukt no valsts, bet /Persona C/ piemērots drošības līdzeklis –

dzīvesvietas maiņas paziņošana. Šie drošības līdzekļi ar pirmās instances tiesas spriedumu un apelācijas

instances tiesas lēmumu atstāti negrozīti. Senāts atzīst, ka apsūdzētajiem noteikto drošības līdzekļu piemērošana

turpināma. Piemērotie drošības līdzekļi izskatāmajā lietā atzīstami par samērīgiem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 585. pantu un 587. panta pirmās daļas 2. punktu, Senāts

nolēma

atcelt Zemgales apgabaltiesas 2026. gada 4. februāra lēmumu daļā:

par /Persona A/ noteikto sodu pēcKrimināllikuma 253.1 panta trešās daļas;

par /Persona B/ noteikto sodu pēcKrimināllikuma 253.1 panta trešās daļas;

par /Persona C/ noteikto sodu pēcKrimināllikuma 253.1 panta trešās daļas un Krimināllikuma 253.2 panta

pirmās daļas un saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta pirmo daļu noteikto galīgo sodu;

atceltajā daļā nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Zemgales apgabaltiesā;

pārējā daļā apelācijas instances tiesas lēmumu atstāt negrozītu.

Atstāt negrozītus /Persona A/ un /Persona B/ piemērotos drošības līdzekļus – dzīvesvietas maiņas paziņošanu un

aizliegumu izbraukt no valsts.

Atstāt negrozītu /Persona C/ piemēroto drošības līdzekli – dzīvesvietas maiņas paziņošanu.

Lēmums nav pārsūdzams.

J.Rozenbergs A.Branta M.Leja