Legislator Case Law & Legislation
A42953309 / AA43-0508-11 AI generated

Administrative court dismissed taxpayer appeal against tax authority audit decision regarding late payment penalties.

Case Number A42953309 / AA43-0508-11
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Administrative Regional Court rejected the taxpayer's request to annul the tax authority's decision imposing late payment penalties. The taxpayer argued the audit violated procedural rules by ignoring their request for an extension and denying personal participation rights. The court found no procedural violations, noting the decision-maker was not biased and the penalty calculations strictly followed statutory rates.

Legislator headnote

AI generated

Administrative Procedure Law; Income Tax Law: Administrative decisions by a non-biased official regarding tax penalties are valid if based on specific legal norms and factual assessments without procedural violations.

Keywords

AI generated
administrative procedure law income tax audit late payment penalties taxpayer appeal procedural fairness

Cited Legislation

AI generated
Administrative Procedure Law
Income Tax Law
Law on Taxes and Fines
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lieta Nr.A42953309

AA43–0508–11/8

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2011.gada 21.novembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja I.Kaļiņina,

tiesneses Z.Kupce un R.Paegle,

piedaloties pieteicēja N.B. pārstāvei B.G., atbildētāja Latvijas Republikas pusē

pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvim R.V.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc N.B.

pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta 2009.gada 31.augusta lēmuma

Nr.19.1/17334 atcelšanu, sakarā ar N.B. apelācijas sūdzību par

Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 31.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) Vidzemes reģionālās

iestādes (turpmāk arī – Reģionālā iestāde) Nodokļu kontroles pārvaldes

Audita daļa no 2009.gada 30.janvāra līdz 2009.gada 15.aprīlim veica

iedzīvotāju ienākuma nodokļa (turpmāk arī – IIN) auditu N.B. par 2005. un

2007.gadu, par ko sastādīja Audita pārskatu Nr.23-2009-034 (turpmāk arī –

audita pārskats).

Ar VID Reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļas

priekšnieces 2009.gada 15.aprīļa lēmumu Nr.13.2-17/3925 (turpmāk – audita

lēmums) N.B. nomaksai budžetā noteikti Ls 22 480,33, no tiem IIN Ls

12 646,68, soda nauda Ls 6 323,35 un nokavējuma nauda Ls 3 510,30.

Vienlaikus ar minēto lēmumu tika samazināti pieteicēja deklarētie skaidras

naudas uzkrājumi uz 2005.gada 1.janvāri par Ls 22 000.

Nepiekrītot audita lēmumam, pieteicējs to apstrīdēja VID Reģionālās

iestādes direktoram, kurš ar 2009.gada 1.jūlija lēmumu Nr.4.-8./6210

(turpmāk arī – Reģionālās iestādes lēmums) audita lēmumu atstāja negrozītu.

Pēc pieteicēja sūdzības par Reģionālās iestādes lēmumu, VID

ģenerāldirektors ar 2009.gada 31.augusta lēmumu Nr.19.1/17334 (turpmāk –

Lēmums) atstāja negrozītu Reģionālās iestādes lēmumu un papildus noteica

no budžeta atmaksājamā IIN samazinājumu Ls 120,68 apmērā.

[2] Uzskatot Lēmumu par nepamatotu, pieteicējs iesniedza pieteikumu

Administratīvajā rajona tiesā. Pieteikums pamatots ar šādiem argumentiem.

[2.1] Audita pārskats sastādīts un Lēmums pieņemts pretēji

Administratīvā procesa likuma (turpmāk arī – APL) nosacījumiem,

neuzklausot auditējamās personas viedokli un argumentus par auditā

konstatēto. Audita daļai savlaicīgi tika iesniegti attaisnojuma dokumenti, kas

apliecināja, ka ierašanās un nobeiguma saruna nav iespējama un izteikts

lūgums pagarināt audita veikšanas termiņu, bet minēto lūgumu auditori

neņēma vērā, kā arī neņēma vērā, ka pieteicējs nobeiguma sarunā vēlējās

piedalīties pats personīgi. Auditoru norāde, ka pieteicējs audita procesā

piedalījies ar pilnvarotās personas starpniecību ir nekorekta, jo, kā redzams no

audita laikā veikto sarunu protokoliem, tad pieteicējs visās sarunās ir

piedalījies pats personīgi un tas liecina, ka viņš nav pilnībā deleģējis savas

dalības tiesības pilnvarotajai personai.

[2.2] Auditori nepamatoti steidzinājuši audita procesu un tādējādi

ievērojami ierobežojuši auditējamās personas tiesības uz likumīgu audita

procesu. Ir pamats uzskatīt, ka auditori vēlējās, lai saruna notiktu līdz

2009.gada 15.aprīlim, lai varētu aprēķināt papildus maksājumus budžetā par

2005.gadu. Nodokļu maksātāja viedokļa pieprasīšanai un aicinājumam uz

nobeiguma sarunu ir tikai formāls raksturs, nevis būtiska nozīme lietas

izlemšanā. VID lēmumos nav vērtēts pieteicēja norādītais, ka iestāde savas

vēstules par aicinājumu uz nobeiguma sarunu nosūtījusi tādos termiņos, kuros

nemaz nav iespējams pieprasīto izpildīt. Tādējādi ar minēto rīcību tika būtiski

ierobežotas pieteicēja tiesības uz taisnīga lēmuma pieņemšanu.

[2.3] Audita pārskatā bija izdarīta atsauce uz Cēsu rajona prokuratūras

vēstuli, bet auditori atteicās to uzrādīt pieteicējam. Pēc Audita pārskatā

sniegtās informācijas auditoru rīcībā bija tikai prokuratūras informatīva

vēstule, nevis kriminālprocesa materiāli, bez tam nav norādīts, ka procesa

virzītājs ir aizliedzis iepazīstināt pieteicēju ar šo vēstuli. Nav arī saprotams,

kāpēc VID nav vērtējis pieteicēja norādīto, ka viņš ir sniedzis paskaidrojumu

Cēsu rajona prokuratūrā par nekustamā īpašuma „/Nosaukums/” iegādi. Cēsu

rajona prokuratūra nav apstrīdējusi šo pirkuma darījumu un to, ka pieteicējs

par īpašuma iegādi norēķinājies no saviem līdzekļiem, kā arī nav konstatējusi,

ka šiem līdzekļiem nebūtu legāla izcelsme. Tāpat Audita pārskatā izdarītas

atsauces uz VID datu bāžu un citu institūciju sniegto informāciju par

pieteicēja darījumu partneriem un uz šīs informācijas pamata apstrīdēti veiktie

darījumi, bet iestāde atteicās šos pierādījumus uzrādīt, aizbildinoties, ka tā ir

ierobežotas pieejamības informācija. Līdz ar to iestāde ir noteikusi papildu

maksājumus budžetā uz tikai pašai iestādei zināmu pierādījumu pamata,

nedodot pieteicējam iespēju ar tiem iepazīties un izteikt viedokli par tiem.

Aprēķini ir veikti, neņemot vērā nodokļu maksātāja deklarētos datus un tos

pamatojošos dokumentus.

[2.4] Pieteicējs pēc VID pieprasījuma iesniedza papildu deklarācijas

par 2005., 2006. un 2007.gadu. Pirms audita uzsākšanas 2009.gada 27.janvārī

tika iesniegtas precizētās papildu deklarācijas, kurās netika veikti summu

apmēru grozījumi, bet gan uzrādīti iztrūkstošie dati. Iesniedzot precizētās

papildu deklarācijas, pieteicējs ir norādījis uz iemesliem, kāpēc veikti šie

precizējumi, VID tos nav noraidījis un atzinis par pamatotiem, un auditā

izmantojis šos precizētos datus.

Pieteicējs VID rīcībā ir nodevis arī deklarētos datus pamatojošos

dokumentus, un VID audita laikā ir saņēmis paskaidrojumus no pieteicēja

darījumu partneriem, bet visa minētā informācija bez jebkāda tiesiska

pamatojuma ir noraidīta. VID nav atbildējis, kāpēc pieteicēja auditā tiek

vērtēti citu personu ieņēmumi un izdevumi un kāpēc šim izvērtējumam par

pamatu kalpo tikai VID dati un tiek pārkāptas likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” 22.panta prasības par pienākumu pieprasīt papildu

deklarācijas.

VID nav konstatējis, ka darījumu partneru sniegtā informācija nav

patiesa vai nav atbilstoša. Atbildētājs, apstrīdot šos darījumus, ir pārkāpis

savu pilnvaru robežas un rīkojies patvaļīgi, kas rada bažas, ka iestāde

nepamatoti iejaucas privāttiesību jomā un civiltiesisko darījumu apgrozībā.

Līdz ar to ir pārkāptas APL 7., 9. un 14.1 panta prasības. VID par to, ka,

iespējams, pieteicēja darījumu partneri kādā daļā nav deklarējuši savus

ienākumus, atbildības nastu par šo iespējamo pārkāpumu nepamatoti uzliek

pieteicējam.

[2.5] Administratīvā procesa likums nosaka pierādīšanas pienākumu kā

nodokļu maksātājam tā arī iestādei, un iestāde nav tiesīga patvaļīgi, bez

pierādījumiem, uz šaubu un vēlmes noteikt papildus maksājumus budžetā

pamata noteikt, ka darījumi nav notikuši. Turklāt iestāde bez iebildumiem ir

atzinusi šo līdzekļu izlietojumu, nenorādot, kāda ir šo līdzekļu izcelsme.

VID, pieņemot Lēmumu, nav ievērojis Administratīvā procesa likumā

noteiktos vispārējos tiesību principus, nodokļu likumos noteikto apliekamā

ienākuma noteikšanas un iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas

kārtību, soda naudas noteikšanas kārtību.

VID rīcībā tika nodoti attaisnojuma dokumenti, auditējamās personas

paskaidrojumi, trešo personu paskaidrojumi un citi dokumenti, kas pamato

deklarēto datu patiesumu – skaidras naudas uzkrājumu esamību uz 2005.gada

sākumu un aizdevuma atmaksas saņemšanu 2007.gadā, kas izlietoti

nepieciešamajiem izdevumiem, un, veicot aprēķinus, izmantojot deklarētos

datus, slēpts apliekams ienākums par 2005. un 2007.gadu nav konstatējams.

[3] VID rakstveida paskaidrojumā pieteicēja pieteikumu neatzīst

pilnībā un uzskata par nepamatotu un noraidāmu tālāk minēto apsvērumu dēļ.

[3.1] Tā kā pieteicēja izdevumi 2005. un 2007.gadā pārsniedza

ienākumus šajā periodā, tad iestādei atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” 22.panta otrajai, trešajai un 3.1 daļai bija pamats pieprasīt

pieteicējam iesniegt 2005., 2006. un 2007.gada ienākumu un papildu

deklarācijas, kā arī, izmantojot tās rīcībā esošo informāciju, noteikt nodokļu

maksājumus uz aprēķina pamata, piemērojot Ministru kabineta 2006.gada

19.septembra noteikumu Nr.780 „Noteikumi par papildu deklarācijas par

ienākumiem, ieņēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem, īpašumiem un to

vērtības maiņu veidlapu un kārtību, kādā Valsts ieņēmumu dienests uz

aprēķinu pamata nosaka iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja apliekamo

ienākumu” (turpmāk arī – noteikumi Nr.780) 16.5.apakšpunktā noteikto

naudas plūsmas metodi.

Iestāde saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 21.pantu

bija tiesīga arī analizēt un izvērtēt informāciju par pieteicēja un viņa norādīto

darījumu partneru darījumiem un to rezultātā gūtajiem ienākumiem arī pirms

auditējamajā periodā.

[3.2] Attiecībā uz nepieciešamību pārbaudīt aizdevēju spēju izsniegt

aizdevumus Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

(turpmāk arī – Senāts) 2008.gada 11.jūlija spriedumā lietā Nr.SKA-341/2008

norādījis, ka šādās lietās ir jānoskaidro, vai attiecīgās personas rīcībā

konkrētajā datumā varēja atrasties norādītie naudas līdzekļi. Tādējādi iestāde

bija tiesīga vērtēt pieteicēja norādīto aizdevumu izsniedzēju spēju izsniegt

viņam aizdevumus konkrētajā apmērā.

[3.3] Attiecībā uz pieteicēja saņemto aizdevumu no J.K. 2004.gadā

Ls 22 000 apmērā, VID norādīja, ka J.K. minētajā periodā nebija pietiekamu

ienākumu aizdevuma izsniegšanai pieteicējam, tādējādi iestāde pamatoti tos

neatzina kā pieteicēja skaidras naudas uzkrājumus uz 2005.gada 1.janvāri,

turklāt arī pieteicējs papildu deklarācijā norādījis, ka viņam uz 2005.gada

1.janvāri nebija skaidras naudas uzkrājumu.

[3.4] Saistībā ar aizdevumu saņemšanu no A.G. un Ģ.A. VID norādīja,

ka, tā kā iestāde neguva pierādījumus, ka A.G. rīcībā 1996.gadā varēja būt

Ls 20 000 un Ģ.A. rīcībā Ls 14 000, ko aizdot pieteicējam, un VID rīcībā nav

ticamas informācijas par pieteicēja uzkrājumiem 1996.gadā, kā arī aizdevuma

atmaksu minētajām personām 2001.gadā Ls 37 000, tad iestāde pamatoti

apšaubīja pieteicēja aizdevuma izsniegšanu R.C. 1996.gadā un tā saņemšanu

2007.gadā.

[3.5] Attiecībā uz pieteicēja norādīto par tiesībām iepazīties ar lietā

esošo tiesībaizsardzības iestādes sniegto informāciju VID norāda, ka, tā kā

Valsts policijas Cēsu rajona policijas pārvaldes 2008.gada 26.jūnija vēstule

VID Reģionālās iestādes Cēsu nodaļai ir ierobežotas pieejamības informācija

Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 6.punkta, APL 54.panta

otrās daļas un 61.panta un likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16.panta

4.punkta izpratnē, tad iestādei nebija pamata iepazīstināt pieteicēju ar minētās

vēstules saturu.

[3.6] VID amatpersonas, pieteicēja un viņa pilnvarotās personas

sarunas laikā 2009.gada 26.martā pieteicējs tika iepazīstināts ar pārbaudes

laikā konstatētajiem apstākļiem un viņam tika lūgts izteikt savu viedokli, kas

arī no pieteicēja puses tika izdarīts. Tāpat iestāde nodrošināja pieteicējam arī

tiesības iepazīties ar audita pārskatu un izteikt savu viedokli audita nobeiguma

sarunā 2009.gada 6., 8. un 14.aprīlī. Līdz ar to iestāde saskaņā ar APL

62.pantu ir uzklausījusi pieteicēju un noskaidrojusi pieteicēja viedokli un

argumentus. VID nesaskata tiesiskuma, patvaļas aizlieguma, procesuālā

taisnīguma, kā arī pamatojuma principu pārkāpumus iestādes rīcībā.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 31.marta spriedumu

noraidīts pieteicēja pieteikums par Lēmuma atcelšanu.

Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[4.1] Ar Lēmumu pieteicējam samazināts skaidras naudas uzkrājums uz

2005.gada 1.janvāri par Ls 22 000, kā arī noteikts pienākums veikt

maksājumus valsts budžetā par papildus IIN nodokli Ls 12 646,68, IIN soda

naudu Ls 6323,35 un IIN nokavējuma naudu Ls 3510,30.

No izskatāmās lietas materiāliem tiesa konstatēja, ka lietā ir strīds par

to, vai VID pamatoti secinājis, ka pieteicējs 2004.gadā nevarēja saņemt

aizņēmumu Ls 22 000 apmērā no J.K., līdz ar to, vai pamatoti nav atzinis to

kā skaidras naudas uzkrājumu uz 2005.gada 1.janvāri. Lietā pastāv strīds arī

par to, vai VID pamatoti nav atzinis pieteicēja aizdevuma izsniegšanu R.C.

1996.gadā, kā arī tā atmaksu 2007.gadā.

[4.2] Tiesa, citējot likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta

5.punktu, 23.panta sesto daļu, likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

21.pantu un 22.panta otro daļu, secināja, ka VID ir tiesības pārbaudīt

maksātāja deklarācijā uzrādīto datu ticamību, kā arī uz aprēķinu pamata

noteikt ar nodokli apliekamo ienākumu un maksājamo iedzīvotāju ienākuma

nodokli.

[4.3] Atsaucoties uz likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

22.panta pirmo, ceturto un piekto daļu tiesa konstatēja, ka VID ir izmantojis

savu kompetenci un 2008.gada 28.aprīlī ar vēstuli Nr.13.1.-16/4684

pieteicējam pieprasījis 30 dienu laikā no vēstules saņemšanas iesniegt Gada

ienākumu deklarāciju (turpmāk – Gada deklarācija) par 2005., 2006. un

2007.gadu un Papildu deklarāciju par ienākumiem, ieņēmumiem, naudas un

citiem uzkrājumiem, īpašumiem un to vērtības maiņu” (turpmāk – Papildu

deklarācija) par 2005., 2006. un 2007.gadu, kurās viņam bija tiesības paust

savu viedokli un pamatot naudas līdzekļu rašanos. Pieprasītās deklarācijas

pieteicējs VID Reģionālajā iestādē iesniedzis 2008.gada 29.jūlijā, savukārt

2009.gada 27.janvārī viņš iesniedzis precizētas Papildu deklarācijas par 2005.

un 2007.gadu un Gada deklarācijas par 2005. un 2007.gadu, kā arī 1996.gada

19.jūnijā starp pieteicēju un R.C. noslēgtā aizdevuma līguma kopiju. Šajā

aizdevuma līgumā norādīts, ka R.C. pieteicējam aizdod Ls 37 000. Savukārt

2009.gada 30.janvārī audita sākuma sarunas laikā pieteicējs iesniedzis

2004.gada 26.novembrī starp viņu un J.K. noslēgtā aizdevuma līguma kopiju

par saņemto aizņēmumu Ls 22 000 apmērā. Tomēr, ne pieteicēja iesniegtās

deklarācijas, ne arī minēto aizdevuma līgumu kopijas, nav atzīti par

pietiekamiem iestādes viedokļa maiņai par pieteicēja skaidras naudas

uzkrājumiem Ls 22 000 apmērā uz 2005.gada 1.janvāri, kā arī par pieteicēja

aizdevuma izsniegšanu R.C. 1996.gadā un tā atgriešanu 2007.gadā.

[4.4] Izvērtējot, vai VID pamatoti secinājis, ka pieteicējs 2004.gadā

nevarēja saņemt aizņēmumu Ls 22 000 apmērā no J.K., tiesa atzina, ka J.K.

rīcībā uz 2004.gadu nevarēja būt tādi naudas līdzekļi, no kuriem Ls 22 000

viņš varētu aizdot pieteicējam. Pie šādas atziņas tiesa nonāca šādu apsvērumu

dēļ.

[4.4.1] Pieteicējs 2008.gada 29.jūlijā, iesniedzot Papildu deklarāciju par

2005.gadu, nav norādījis skaidras naudas uzkrājumus uz 2005.gada 1.janvāri

– Ls 22 000, tātad nav deklarējis no J.K. saņemto aizņēmumu. Pieteicējs

atbilstoši Noteikumu Nr.780 7.punkta nosacījumiem ar parakstu ir apliecinājis

Papildu deklarācijas aizpildīšanas pareizību un pilnību.

Pieteicējs no J.K. 2004.gadā saņemto aizņēmumu deklarējis tikai

2009.gada 27.janvārī iesniegtajā precizētajā Papildu deklarācijā par

2005.gadu, kurā šis aizņēmums arī tiek norādīts kā pieteicēja skaidrās naudas

uzkrājumu avots uz 2005.gada 1.janvāri.

Tādējādi pieteicējs sākotnēji nav uzrādījis skaidras naudas Ls 22 000

uzkrājumu esamību, bet par to informējis VID tikai pēc lēmuma par audita

veikšanu saņemšanas 2009.gada 27.janvārī, tas ir, 5 mēnešus un 29 dienas pēc

iesniegtās Papildu deklarācijas par 2005.gadu. Līdz ar to tiesa augstāku

ticamību piešķīra Papildu deklarācijā par 2005.gadu norādītajam, ka

pieteicējam nav skaidras naudas uzkrājumi uz 2005.gada 1.janvārī, kā arī tam,

ka pieteicējs nav saņēmis aizņēmumu Ls 22 000 no J.K., nevis jau vēlāk

precizētajā Papildus deklarācijā par 2005.gadu norādītajam.

[4.4.2] VID Reģionālā iestāde 2009.gada 5.februārī J.K. nosūtījusi

pieprasījumu sniegt informāciju par pieteicējam izsniegtajiem naudas

līdzekļiem un to izcelsmi, savukārt 2009.gada 2.martā VID saņemts J.K.

paskaidrojums. Paskaidrojumā J.K. norādījis, ka 2004.gada 26.novembrī

pieteicējam izsniedzis skaidrā naudā aizdevumu Ls 22 000 apmērā, par ko

noformēts aizdevuma līgums. J.K. arī paskaidroja, ka attiecīgajā periodā viņa

rīcībā bija pietiekami naudas līdzekļi, lai varētu izsniegt šādu aizdevumu,

tomēr, ievērojot vispārējās tiesības uz konfidencialitāti un personas datu

neaizskaramību, viņš nevēlas VID norādīt konkrēto naudas līdzekļu izcelsmi.

Papildus J.K. norādījis uz aizņemtajiem līdzekļiem bankā, kā arī uz to, ka

pārbaudāmajā periodā viņš nav nodarbojies ar saimniecisko darbību, tātad nav

veicis savu ieņēmumu un izdevumu precīzu uzskaiti, kā arī nav saglabājis

ieņēmumus un izdevumus apliecinošos dokumentus. Savam paskaidrojumam

J.K. pievienojis 2004.gada 26.novembra naudas aizdevuma līgumu, kas

noslēgts starp viņu un pieteicēju par bezprocentu Ls 22 000 aizdevumu, ko

viņš aizdeva pieteicējam, kā arī 2008.gada 10.decembra aktu par to, ka

pieteicējs J.K. atmaksāja 2004.gada 26.novembrī izsniegto aizdevumu

Ls 22 000.

Administratīvo tiesu praksē ir nostiprinājusies atziņa, ka nodokļu lietās,

lai nodibinātu faktu, vai pušu starpā ir noslēgts aizdevuma līgums,

nepieciešams noskaidrot arī citus faktiskos apstākļus, piemēram, vai aizdevēja

rīcībā bija norādītie naudas līdzekļi (sal. Senāta 2008.gada 11.jūlija

sprieduma lietā SKA-341/2008 8.punkts). Tādējādi VID pamatoti pārbaudījis,

vai J.K. 2004.gadā bijuši brīvi naudas līdzekļi, lai izsniegtu pieteicējam

aizdevumu Ls 22 000 apmērā.

[4.4.3] Lai noskaidrotu, vai J.K. ir bijuši brīvi skaidrās naudas līdzekļi,

ko izsniegt pieteicējam, VID analizējis un vērtējis J.K. ienākumus un

izdevumus laika posmā no 1996.gada līdz 2004.gadam. Minētās izvērtēšanas

rezultātā VID secinājis, ka J.K. nevarēja būt lieli naudas līdzekļi, kurus varētu

aizdot pieteicējam.

Izvērtējot audita laikā iegūto informāciju, īpaši ņemot vērā J.K.

paskaidrojumā ietverto norādi uz bankas aizdevumu kā naudas līdzekļu avotu,

kā arī to, ka saskaņā ar VAS „Latvijas Hipotēku un zemes banka” 2003.gada

22.maija aizdevuma līgumu Nr.80773/01 J.K. bija jāveic un viņš arī pilnībā

veica aizdevuma pamatsummas un aizdevuma procentu maksājumus, tiesa

secināja, ka J.K. nevarēja būt tik lieli naudas līdzekļi, lai viņš varētu izsniegt

bezprocenta aizdevumu Ls 22 000 apmērā pieteicējam. Tiesa atzina, ka

situācija, kad J.K. naudas līdzekļus aizņēmies no bankas, par tiem maksājis

arī aizņēmuma procentus, bet tai pašā laikā pieteicējam izsniedzis

bezprocentu aizdevumu uz vairāk nekā četriem gadiem, būtu pretēja loģikas

likumiem. Turklāt pretēja loģikas likumiem šāda rīcība būtu ne tikai saistībā

ar aizņēmuma procentu maksājumiem, bet arī saistībā ar naudas vērtības

samazināšanos, jo laika posmā no 2004.gada līdz 2008.gada beigām naudas

vērtība attiecībā pret precēm un pakalpojumiem ir samazinājusies pat

vairākkārtīgi.

[4.5] Izvērtējot, vai VID pamatoti nav atzinis pieteicēja aizdevuma

izsniegšanu R.C. Ls 37 000 apmērā 1996.gadā, kā arī tā atmaksu 2007.gadā,

tiesa atzina, ka pieteicēja rīcībā 1996.gadā nevarēja būt tādi naudas līdzekļi,

no kuriem Ls 37 000 viņš varētu aizdot R.C., līdz ar to R.C. pieteicējam

2007.gadā nevarēja šos naudas līdzekļus atgriezt. Pie šādas atziņas tiesa

nonāca sekojošu apsvērumu dēļ.

[4.5.1] Pieteicējs gan Papildu deklarācijā par 2005.gadu, gan arī

precizētajā Papildu deklarācijā par 2005.gadu norādījis uz taksācijas gada

sākumā neatmaksāto aizdevumu Ls 37 000 apmērā, kuru pieteicējs izsniedzis

R.C.

Papildu deklarācijai par 2005.gadu pieteicējs pievienojis 1996.gada

19.jūnija aizdevuma līguma kopiju, kurā savukārt norādīts, ka minētajā

datumā R.C. aizdod pieteicējam Ls 37 000. Tādējādi konstatējamas būtiskas

pretrunas, jo saskaņā ar minēto līgumu aizdevējs ir tieši R.C., nevis pieteicējs.

[4.5.2] 2009.gada 30.janvārī audita sākuma sarunas laikā pieteicējs

paskaidrojis, ka 1996.gada 19.jūnijā noslēgtā aizdevuma līguma tekstā ir

ieviesusies kļūda, un nevis R.C. pieteicējam ir aizdevis Ls 37 000, bet otrādi –

pieteicējs aizdevis šo naudas summu R.C. Kā apliecinājumu minētajam

pieteicējs 2009.gada 30.janvārī VID iesniedzis 2008.gada 23.janvārī starp

pieteicēju un R.C. noslēgtās vienošanās kopiju. Vienlaikus ar 2008.gada

23.janvārī noslēgtās vienošanās kopiju pieteicējs VID iesniedzis zvērinātas

notāres 2009.gada 22.janvāra apliecinājumu par to, ka pieteicējs un R.C.

parakstus uz minētās vienošanās ir atzinuši par saviem.

Tiesa kritiski vērtēja pieteicēja iesniegto 2008.gada 23.janvārī noslēgto

vienošanos, jo gluži saprotami būtu, ka, gadījumā, ja šāda vienošanās bija

noslēgta jau 2008.gada 23.janvārī, pieteicējs šo vienošanos būtu pievienojis

Papildu deklarācijai par 2005.gadu un iesniedzis kopā ar 1996.gada 19.jūnija

aizdevuma līguma kopiju. Pieteicējs to nav izdarījis. Arī pats 1996.gada

19.jūnija aizdevuma līgums neatbilst ekonomiskajam pamatojumam.

Pirmkārt, aizdevums ir izsniegts uz salīdzinoši ilgu laiku – ilgāk par 10

gadiem. Otrkārt, tā atdošanai ir paredzēts konkrēts datums – 2007.gada

6.marts. Treškārt, 1996.gadā, aizdodot tik ievērojamu naudas summu

Ls 37 000 kā bezprocentu kredītu, bet 2007.gadā saņemot to atpakaļ, ņemot

vērā naudas vērtības daudzkārtēju samazināšanos, pieteicējs pēc būtības būtu

cietis finanšu zaudējumus, kas ir pretrunā ar aizdevumu ekonomisko būtību.

[4.5.3] 2009.gada 3.martā VID Reģionālajā iestādē saņemts R.C.

2009.gada 26.februāra paskaidrojums, kurā viņš norādīja, ka 1996.gada

19.jūnijā uz aizdevuma līguma pamata no pieteicēja aizņēmies naudu

Ls 37 000. R.C. arī norādīja, ka pieteicējs šo naudu bija sakrājis, lai uzsāktu

savu biznesu, bet vēlāk no šīs domas atteicies. R.C. arī norādīja, ka aizdevuma

līgumā bija paredzēts, ka naudu viņš atgriezīs 2007.gada 6.martā, kā arī to, ka

naudu viņš pieteicējam atgriezis norādītajā datumā, pilnā apmērā, skaidrā

naudā.

Savukārt pieteicējs 2009.gada 11.marta paskaidrojumā norādījis, ka

2007.gadā tika saņemta aizdevuma atmaksa no R.C., kurš aizdevumu

atmaksāja pa daļām, trīs mēnešu laikā, tai skaitā 2007.gada 6.janvārī Ls 2000,

2007.gada 6.februārī Ls 2000 un 2007.gada 6.martā Ls 33 000.

Tādējādi minētajos paskaidrojumos konstatējamas pretrunas par

Ls 37 000 parāda atdošanu, jo R.C. norāda, ka parādu atdevis pilnā apmērā

2007.gada 6.martā, bet pieteicējs norāda, ka aizdevums atgriezts trijās reizēs –

2007.gada 6.janvārī, 6.februārī un 6.martā.

[4.5.4] Pieteicējs savā 2009.gada 25.februāra paskaidrojumā norādījis,

ka 1996.gada 10.janvārī viņš aizņēmies naudu Ls 20 000 no A.G., bet

1996.gada 3.martā Ls 14 000 no Ģ.A. Naudu pieteicējs aizņēmies, lai uzsāktu

privāto biznesu, bet tas nav izdevies, tādēļ naudu aizdevis savam draugam

R.C. Kā apstiprinājumu paskaidrojumā minētajam pieteicējs VID iesniedzis

1996.gada 10.janvārī parakstītās parādzīmes kopiju par to, ka pieteicējs no

A.G. līdz 2001.gada 10.janvārim aizņemas Ls 20 000, kā arī 1996.gada

3.martā noslēgtā aizdevuma līguma kopija par to, ka Ģ.A. aizdod pieteicējam

līdz 2001.gada 3.martam naudu Ls 14 000 apmērā.

No minētajiem dokumentiem secināma pretrunīga situācija, proti,

pieteicējs, lai uzsāktu uzņēmējdarbību aizņemas Ls 34 000, bet, kad viņa

iecere neizdodas, naudu nevis aizdevējiem atgriež, bet aizdod to tālāk R.C.

Turklāt sanāk, ka Ls 34 000 viņam ir jāatdod 2001.gadā, bet Ls 37 000 no

R.C. viņš saņems tikai 2007.gadā. Tiesas ieskatā, tas ir pretrunā ar loģikas

likumiem, tādēļ minētā informācija vērtējama kritiski.

[4.5.5] Tiesa norādīja, lai nodibinātu faktu, vai pušu starpā ir noslēgts

aizdevuma līgums, nepieciešams noskaidrot arī citus faktiskos apstākļus,

piemēram, vai aizdevēja rīcībā bija norādītie naudas līdzekļi (sal. Senāta

2008.gada 11.jūlija sprieduma lietā SKA-341/2008 8.punkts). Tādējādi

atbildētājs pamatoti pārbaudījis, vai A.G. un Ģ.A. 1996.gadā bijuši brīvi

naudas līdzekļi, lai izsniegtu pieteicējam aizdevumus attiecīgi Ls 20 000 un

Ls 14 000 apmērā.

Izvērtējot VID veiktās A.G. un Ģ.A. finanšu pārbaudes laikā iegūto

informāciju, tiesa secināja, ka atbildētājs pamatoti atzinis, ka 1996.gadā ne

vienam, ne arī otram nebija tādi naudas līdzekļi, lai varētu pieteicējam

izsniegt aizdevumus, attiecīgi Ls 20 000 un Ls 14 000 apmērā.

[4.5.6] Tiesa arī secināja, ka, ņemot vērā audita laikā iegūto

informāciju par pieteicēja saimniecisko darbību, VID pamatoti secinājis, ka

laika posmā no 1996.gada līdz 2001.gadam viņam nebija pieejami tik

apjomīgi naudas līdzekļi, lai varētu atmaksāt aizdevumus A.G. un Ģ.A.

Ls 34 000 kopsummā.

[4.6] APL 154.panta pirmā daļa noteic, ka tiesa novērtē pierādījumus

pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi

pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta

uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pants noteic, ka gadījumā, ja

nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam nodokļu

maksājumu lielumam, pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu

nodrošina nodokļu maksātājs. Arī Senāts 2007.gada 4.aprīļa spriedumā lietā

Nr.SKA-93 norādījis, ka gadījumā, ja VID pamatoti apšauba, vai darījums ir

faktiski noticis, tad atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pantam

nodokļu maksātājam ir jāiesniedz papildu pierādījumi. (..) Šādos gadījumos

attiecībā uz faktiem, kas veicina labvēlīga lēmuma pieņemšanu, ir dabiski un

atbilstoši pierādījumu nastu uzlikt privātpersonai, nevis pārvaldei (sal.: Nehl

P.H. Principles of Administrative Procedure in EC Law. Oxford: Hart

Publishing, 1999, 114. un 115.lpp.).

Ņemot vērā spriedumā konstatēto, ka J.K. rīcībā 2004.gadā nebija tādu

naudas līdzekļu, lai viņš pieteicējam varētu aizdot Ls 22 000, kā arī to, ka

pieteicējs nav iesniedzis ne VID, ne arī tiesā pierādījumus, kas apliecinātu

precizētajā Papildu deklarācijā par 2005.gadu uzrādīto skaidras naudas

uzkrājumu Ls 22 000 apmērā esamību uz 2005.gada 1.janvāri, tiesa secināja,

ka atbildētājs pamatoti nav atzinis pieteicēja norādīto naudas summu

Ls 22 000 kā skaidras naudas uzkrājumu uz 2005.gada 1.janvāri. Savukārt,

ņemot vērā spriedumā konstatēto, ka pieteicēja rīcībā 1996.gadā nevarēja būt

tādi naudas līdzekļi, no kuriem Ls 37 000 viņš varētu aizdot R.C., līdz ar to

R.C. pieteicējam 2007.gadā arī nevarēja šos naudas līdzekļus arī atgriezt, tiesa

secināja, ka VID pamatoti nav atzinis pieteicēja aizdevuma izsniegšanu R.C.

1996.gadā, kā arī tā atmaksu 2007.gadā.

[4.7] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 1.panta pirmās daļas

3.punkts noteic, ka IIN ir nodoklis, ar ko apliek fiziskās personas gūtos

ienākumus, un tas sastāv no nodokļa par ienākumiem no saimnieciskās

darbības, ja tie nav uzņēmumu ienākuma nodokļa objekts, un nodokļa no

citiem ienākuma avotiem. Savukārt Noteikumu Nr.780 16.5.apakšpunktā

noteikta viena no VID nodokļu revīzijas (audita) ietvaros, aprēķinot

ienākumu, izmantojamajām metodēm – naudas plūsmas metode.

Atzīstot, ka pieteicējam uz 2005.gada 1.janvāri nebija skaidras naudas

uzkrājumu Ls 22 000 apmērā, kā arī to, ka R.C. 2007.gadā pieteicējam

neatmaksāja aizņēmumu Ls 37 000 apmērā, tiesa secināja, ka atbildētājs

pamatoti noteicis pieteicēja nedeklarēto ar IIN apliekamo ienākumu

2005.gadā Ls 18 779,61 un 2007.gadā Ls 32 445,78. Tādējādi tiesa atzina, ka

atbildētājs Lēmumā pamatoti, ņemot vērā attiecīgā taksācijas perioda darba

algu, attaisnotos izdevumus, neapliekamo minimumu, noteicis galīgo papildus

aprēķināto IIN 2005.gadā Ls 4616,87 (25 % no Ls 18 623,65 – 39,04) un

2007.gadā Ls 8029,81(25 % no Ls 32 445,78 – 81,64).

[4.8] Ņemot vērā likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3 panta

pirmajā daļā, likuma „Par nodokļiem un nodevām” 29.panta otrajā daļā un

32.panta pirmajā un trešajā daļā minēto tiesisko regulējumu, tiesa atzina, ka

VID pieteicējam pamatoti noteicis IIN soda naudu par 2005.gadu – Ls

2308,44 (50 % no Ls 4 616,87), IIN soda naudu par 2007.gadu – Ls 4014,91

(50 % no Ls 8 029,81), IIN nokavējuma naudu par 2005.gadu Ls 2349,99

(Ls 4 616,87 × 1018 dienas × 0,05 %), kā arī IIN nokavējuma naudu par

2007.gadu Ls 1160,31 (Ls 8 029,81 × 289 dienas × 0,05 %).

[4.9] Pieteicējs norāda, ka auditori nepamatoti steidzinājuši audita

procesu un tādējādi ievērojami ierobežojuši auditējamās personas tiesības uz

likumīgu audita procesu. Ir pamats uzskatīt, ka auditori vēlējās, lai saruna

notiktu līdz 2009.gada 15.aprīlim, lai varētu aprēķināt papildus maksājumus

budžetā par 2005.gadu. Pieteicējs arī norāda, ka VID lēmumos nav vērtēts

pieteicēja norādītais, ka iestāde savas vēstules par aicinājumu uz nobeiguma

sarunu nosūtījusi tādos termiņos, kuros nemaz nav iespējams pieprasīto

izpildīt, tādējādi ar minēto rīcību tika būtiski ierobežotas pieteicēja tiesības uz

taisnīga lēmuma pieņemšanu.

No izskatāmās lietas materiāliem tiesa konstatēja, ka VID amatpersonas

2006.gada 26.martā notikušajā sarunā, kurā piedalījās gan pieteicējs, gan arī

viņa pārstāve, pieteicēju iepazīstināja ar pārbaudes laikā konstatētajiem

apstākļiem un viņam tika lūgts izteikt savu viedokli, kas arī no pieteicēja

puses tika izdarīts. Tiesa arī konstatēja, ka VID Reģionālā iestāde 2009.gada

2.aprīlī ar vēstuli Nr.13.2.-8/3463, kas pieteicējam nosūtīta elektroniski,

pieteicēju uzaicinājusi ierasties uz audita nobeiguma sarunu 2009.gada

6.aprīlī plkst.10.30, uz ko pieteicējs ar 2009.gada 3.aprīļa iesniegumu

atbildējis, ka no minētā datuma viņam ir darbnespējas lapa A, tādēļ viņš lūdz

nobeiguma sarunas atlikt. 2009.gada 6.aprīlī VID Reģionālā iestāde ar vēstuli

Nr.13.2-8/3577 atkārtoti uzaicinājusi pieteicēju ierasties uz audita nobeiguma

sarunu 2009.gada 8.aprīlī plkst.13.00, uz ko pieteicējs norādot, ka viņa

pārstāve 2009.gada 8.aprīlī nevar ierasties uz nobeigumu sarunu, lūdza atlikt

nobeiguma sarunu. 2009.gada 9.aprīlī VID Reģionālā iestāde ar vēstuli

Nr.13.2-8/3750 trešo reizi pieteicēju uzaicinājusi ierasties uz audita

nobeiguma sarunu 2009.gada 14.aprīlī, bet arī šajā datumā ne pieteicējs, ne

viņa pārstāve uz nobeiguma sarunām neieradās. Tādējādi VID bija

nodrošinājis pieteicējam arī tiesības iepazīties ar audita pārskatu un izteikt

savu viedokli audita nobeiguma sarunā 2009.gada 6., 8. un 14.aprīlī, ko

pieteicējs neizmantoja ne personīgi, ne arī ar savas pārstāves starpniecību.

Turklāt tiesa norādīja, ka pieteicējam visa nodokļu audita laikā bija tiesības

sniegt gan paskaidrojumus, gan iesniegt dokumentus, ko viņš arī vairākkārtīgi

izmantojis, piemēram, 2008.gada 29.jūlijā iesniedzot Papildu deklarācijas,

kurām pievienoti dažādi dokumenti, 2009.gada 27.janvārī iesniedzot

precizētās Papildu deklarācijas, 2009.gada 11.martā sniedzot paskaidrojumu,

2009.gada 26.martā piedaloties sarunās un ierakstot sarunu protokolā savu

viedokli un tml.. Vienlaikus tiesa arī norādīja uz to, ka pieteicējs 2009.gada

26.marta nobeiguma sarunas protokolā ierakstījis, ka pilnībā savu viedokli par

sarunas protokolā norādīto informāciju iesniegs VID līdz 2009.gada 1.aprīlim,

ko pieteicēja pilnvarotā persona arī izdarījusi, 2009.gada 1.aprīlī nosūtot

iesniegumu VID.

Ņemot vērā minēto, tiesa konstatēja, ka VID amatpersonas pamatoti,

ievērojot likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta pirmajā daļā

noteiktās VID tiesības pēc nodokļu revīzijas (audita) noteikt vai precizēt

nodokļu un informatīvo deklarāciju sastāvdaļās norādāmās summas,

apliekamos ienākumus (zaudējumus), nodokļu (nodevu) aprēķinus atbilstoši

nodokļu jomu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem, kā arī uzlikt soda

naudu triju gadu laikā pēc normatīvajos aktos noteiktā maksāšanas termiņa,

t.i., līdz 15.aprīlim, kā arī likuma „Par nodokļiem un nodevām” 18.pantā

noteiktos VID pienākumus, tai skaitā kontrolēt nodokļu, nodevu, kā arī citu

valsts noteikto maksājumu aprēķināšanas un maksāšanas pareizību (2.punkts),

kā arī piemērot sankcijas nodokļu (nodevu) likumu pārkāpējiem, pamatojoties

uz likumiem un Ministru kabineta noteikumiem (4.punkts), 2009.gada

15.aprīlī ar audita lēmumu pabeidza pieteicēja nodokļu auditu. Līdz ar to

pieteicēja argumentu, ka atbildētājs ir pārkāpis viņa tiesības uz taisnīga

lēmuma pieņemšanu, tiesa atzina par nepamatotu un noraidāmu.

[4.10] Pieteicējs norāda, ka audita pārskatā izdarīta atsauce uz Cēsu

rajona prokuratūras vēstuli, bet auditori atteikušies to uzrādīt pieteicējam.

No izskatāmās lietas materiāliem tiesa konstatēja, ka Audita pārskata

31.lapā ir norādīts, ka 2007.gada 20.augustā Cēsu rajona prokuratūrā uzsāktā

kriminālprocesa Nr.12400002507 materiālos ir norādīts, ka pieteicējs naudu

nekustamā īpašuma „/Nosaukums/” iegādei ir sakrājis no ieņēmumiem

komercdarbībā. Savukārt Lēmumā norādīts, ka izskatāmajā lietā atrodas Cēsu

rajona policijas pārvaldes VID adresētā 2008.gada 26.jūnija vēstule Nr.20/17-

6036, ar kuru pieteicējs nav iepazīstināts, jo saskaņā ar Informācijas atklātības

likuma 5.panta otrās daļas 6.punktu (dienesta vajadzībām) tā ir uzskatāma par

ierobežotas pieejamības informāciju.

Tiesas sēdē atbildētāja pārstāve iesniedza minēto Cēsu rajona policijas

pārvaldes vēstuli, kura satur norādi par pieteicēja 2007.gada 16.maijā iegādāto

nekustamo īpašumu „/Nosaukums/”, par ko pieteicējs samaksājis Ls 30 000

skaidrā naudā, kā arī lūgumu izvērtēt pieteicēja ienākumu izcelsmi.

Informācijās atklātības likuma 8.1 panta pirmā daļa noteic, ka par

informāciju dienesta vajadzībām uzskatāma: 1) Latvijā radīta aizsargājama

informācija, kas saistīta ar valsts drošību un nesatur valsts noslēpumu;

2) informācija, kuru Latvijai nodevusi ārvalsts, starptautiska organizācija vai

tās institūcija un kura klasificēta kā „restricted”, kā arī ar šo informāciju

saistītā Latvijā radītā informācija. Savukārt Ministru kabineta 2005.gada

26.aprīļa noteikumu Nr.280 „Kārtība, kādā aizsargājama informācija dienesta

vajadzībām” 2.punkts noteic, ka Latvijā radītai informācijai statusu

„informācija dienesta vajadzībām” nosaka iestādes vadītājs ar rakstisku

rīkojumu vai informācijas autors saskaņā ar iestādes vadītāja apstiprinātu

ierobežotās pieejamības informācijas sarakstu, ievērojot Informācijas

atklātības likumā noteiktās prasības.

Konkrētajā gadījumā tiesa nekonstatēja, ka Cēsu rajona policijas

pārvaldes VID adresētajai 2008.gada 26.jūnija vēstulei Nr.20/17-6036 būtu

noteikts statuss – dienesta vajadzībām, tādējādi secināms, ka atbildētājs

nepamatoti ierobežojis pieteicēja tiesības iepazīties ar konkrēto dokumentu.

Līdz ar to VID ir pieļāvis procesuālu pārkāpumu. Administratīvo tiesu praksē

atzīts, ka procesuālu pārkāpumu dēļ administratīvais akts atceļams tikai tad, ja

attiecīgais procesuālais pārkāpums ietekmē administratīvo aktu pēc būtības,

tas ir, ja iespējama cēloņsakarība starp procesuālās normas pārkāpumu un

procesa rezultātu (sk. Senāta 2007.gada 22.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-

52/2007 12.punktu un 2004.gada 23.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-

216/2004 9.punktu).

Tiesas ieskatā atbildētāja pieļautais procesuālais pārkāpums nav

atzīstams par būtisku, jo nav ietekmējis procesa rezultātu, līdz ar to tas nevar

būt par pamatu Lēmuma atcelšanai.

[4.11] Atbilstoši administratīvo tiesu judikatūrai, kas veidojusies,

ievērojot arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, tiesai ir pienākums

argumentēt spriedumus, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz

jebkuru argumentu. Tiesnešiem ir jāuzklausa argumenti, bet viņiem nav

pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz

jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata

par nozīmīgiem no tiesību viedokļa. Tikai tad, ja tiesa nav analizējusi kādu

būtisku vai izšķirošu argumentu, ir konstatējams pārkāpums. Tas, cik daudz

spriedums ir jāargumentē, atkarīgs no lietas apstākļiem (sk. Senāta

2006.gada 12.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-280/2006 8.punktu).

Ievērojot minēto, tiesa atsevišķi izvērtēja tikai tos argumentus, kas

tiesas ieskatā ir nozīmīgi no tiesību viedokļa un kas var ietekmēt tiesas

spriedumu pēc būtības.

[4.12] Tiesa atzina, ka VID pamatoti aprēķinājis pieteicējam papildus

nomaksai budžetā IIN Ls 12 646,68, soda naudu Ls 6323,35 un nokavējuma

naudu Ls 3510,30, samazinot pieteicēja skaidras naudas uzkrājumus uz

2005.gada 1.janvāri Ls 22 000 apmērā, kā arī papildus nosakot no budžeta

atmaksājamā IIN samazinājumu Ls 120,68 apmērā.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 31.marta spriedumu

pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību, pamatojoties uz turpmāk minētajiem

argumentiem.

[5.1] Tiesa bez ievērības atstājusi faktu, ka VID faktiski pārkāpis

deklarāciju pārbaudi, bez attaisnojuma un pamatojuma iejaucies personu

civiltiesiskajos darījumos, veicis to apstrīdēšanu, nevērtējot šādas iejaukšanās

sekas. Gadījumā, ja pietecēja ieņēmumi un izdevumi vērtēti ne tikai pārbaudot

Gada ienākumu deklarācijas un citu personu iesniegtos paziņojumus VID, bet

arī pieprasot iesniegt Papildu deklarācijas par pārbaudāmo periodu un

salīdzinot tajās norādīto informāciju, tad VID bija pienākums pieprasīt

deklarācijas no pieteicēja darījumu partneriem, jo arī šo personu ienākumi

un izdevumi sastāv ne tikai no VID Gada ienākumu deklarācijās

deklarētajiem datiem.

Tiesa atzinusi par pietiekamu, ka VID, lai izdarītu secinājumus par

pieteicēja darījumu partneriem, vadījies tikai no VID rīcībā esošajiem datiem

– Gada ienākumu deklarācijām, citu personu iesniegtiem paziņojumiem, kā

arī pilnīgi ignorējis un bez jebkāda pamatojuma noraidījis šo personu sniegtos

paskaidrojumus un apliecinājumus par darījumu faktisko esamību un citus

lietā esošos pierādījumus – aizdevumu un aizdevumu atmaksas izlietojumu

noteiktiem mērķiem, aizdevumu atmaksu aizdevējiem.

[5.2] Tiesa kā vienīgo un pamata pierādījumu skaidras naudas

uzkrājumu Ls 22 000 apmērā apstrīdēšanai un aizdevuma atmaksas Ls 37 000

apmērā saņemšanai atzinusi faktu, ka pieteicējs sākotnēji iesniegtajā

deklarācijā šos datus nav atbilstoši deklarējis. Šāda rīcība ir pretrunā ar

normatīvajos aktos ietverto kārtību Pieteicējs ir izskaidrojis labojumu

iemeslus, proti, pieteicējs, bez kvalificēta speciālista palīdzības sākotnēji

sastādot Papildu deklarācijas, nav deklarējis daļu veikto darījumu, tomēr šīs

nepilnības ir novērstas likumā noteiktajā terminā. Tiesa ar savu rīcību ir

nepamatoti ierobežojusi personas tiesības uz deklarāciju precizēšanu un

radījusi situāciju, ka persona nav tiesīga kļūdīties deklarāciju aizpildīšanā un

ja šādas kļūdas tiek pieļautas, tad personai tas rada nodokļu sekas.

[5.3] Tiesa norādījusi, ka VID ir analizējis un vērtējis J.K. ienākumus

un izdevumus, bet faktiski šāds vērtējums nav veiks. Tiesa nepamatoti

atzinusi par pietiekamu un pamatotu VID veikto vispārīgo J.K. ieņēmumu un

izdevumu pārbaudi, nepieprasot personai Papildu deklarācijas par šo periodu,

lai gan normatīvie akti nosaka skaidru un nepārprotamu šādas pārbaudes

kārtību un tā šajā situācijā nav ievērota.

Tāpat bez jebkāda pamatojuma tiesa atzinusi par pamatotu VID rīcību

apstrīdot iestādei sniegto J.K. paskaidrojumu. Faktiski ne VID, ne tiesa nav

konstatējusi nekādus pierādījumus, kas varētu būt iemesls apšaubīt šo

darījumu starp J.K. un pieteicēju, kā arī pilnībā ignorējuši faktu, ka pieteicējs

ir veicis aizdevuma atmaksu J.K.

[5.4] Tiesa sava vērtējuma pamatojumam sniegusi viedokli par

aizdevuma attiecību nodibināšanas pamatu, pilnībā neievērojot to, ka

personām saskaņā ar Civillikumu ir tiesības nodibināt saistības un savstarpēji

vienoties par darījuma būtiskajām sastāvdaļām un blakusnoteikumiem un

neviens normatīvais akts nenosaka VID vai tiesas tiesības ierobežot šādus

darījumus. Secinājumi izdarīti bez pierādījumiem un pieteicēja iesniegtie

pierādījumi noraidīti bez pamatojuma.

[5.5] Izvērtējot pieteicēja un R.C. 2007.gada darījumu, proti,

aizdevuma Ls 37 000 apmērā atmaksu, gan VID, gan tiesa vērtējusi

1996.gada un 2001.gada notikumus, bet nav ņēmusi vērā un nav pārbaudījusi

2007.gada notikumus, nepieprasot likumā paredzētās deklarācijas.

[5.6] Tiesa savā spriedumā nav vērtējusi daļu pieteicēja pieteikumā un

mutiski tiesas sēdē izteikto argumentu.

[5.7] Tiesa pretēji Senāta praksei atzinusi, ka VID bija tiesīgs neveikt

nobeiguma sarunu ar pieteicēju un pieņemt lēmumu par audita rezultātiem,

taktiski neuzklausot nodokļu maksātāja viedokli.

Tiesa nepamatoti vadījusies tikai no saviem subjektīviem apsvērumiem,

nav ņēmusi vērā visu lietā esošo informāciju, apzināti izvairījusies no

papildus informācijas, paskaidrojumu un pierādījumu vērtēšanas un

pieprasīšanas. Šāda rīcība ir pretlikumīga un pretēja administratīvā procesa

likumā noteiktajiem vispārējiem tiesību principiem.

[6] Par pieteicēja apelācijas sūdzību VID iesniedza paskaidrojumu,

norādot, ka apelācijas sūdzībā nav izteikts neviens arguments, kas varētu būt

pamats pieteikuma apmierināšanai.

[6.1] Piekrītot, ka pieteicēja rīcībā 1996.gadā nevarēja būt tādi naudas

līdzekļi, no kuriem Ls 37 000 viņš varētu aizdot R.C., līdz ar to R.C.

pieteicējam 2007.gadā arī nevarēja šos naudas līdzekļus arī atdot, lietā nav

nozīmes apelācijas sūdzībā minētajam par pieteicēja un R.C. darījumu

attiecībām 2007.gadā.

[6.2] VID, piekrītot sprieduma norādītajam, ka pieteicējs 2004.gadā

nevarēja saņemt aizņēmumu Ls 22 000 no J.K., neiebilst pret pieteicēja

iespējamo darījumu partneru uzklausīšanu tiesas sēdē.

[6.3] Pieteicējs, pretēji likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pantā

paredzētajam nodokļu maksātāja pierādīšanas pienākumam, nav iesniedzis

ticamus pierādījumus apelācijas sūdzībā minētajam par papildus deklarācijās

(un to labojumos un precizējumos) un nobeiguma sarunā pieteicēja norādītās

informācijas atbilstību īstenībai un darījumu faktisko norisi.

[7] Tiesas sēdē pieteicēja pārstāve uzturēja pieteikumā ietverto

prasījumu, pamatojoties uz pieteikumā un apelācijas sūdzībā norādītajiem

argumentiem.

Atbildētāja pārstāvis tiesas sēdē pieteikumu neatzina, pamatojoties uz

Lēmumā un rakstveida paskaidrojumā norādītajiem apsvērumiem.

Tiesas sēdē tika nopratināts liecinieks J.K.

Motīvu daļa

[8] Uzklausījusi lietas dalībnieku paskaidrojumus un pārbaudījusi lietas

materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja apelācijas sūdzība

nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[9] Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtā daļa noteic, ja

tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var

norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šajā

gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma

motīvu daļā var nenorādīt.

Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedumā

ietvertais pamatojums ir pareizs un pietiekams, līdz ar to Administratīvā

apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai (sk. šī

sprieduma 4.punktu) un atkārtoti to nenorāda.

[10] Apgabaltiesa konstatē, ka pieteicēja apelācijas sūdzībā izteiktie

galvenie argumenti par Lēmumu ir līdzīgi pieteikumā norādītajiem

argumentiem, kurus pirmās instances tiesa ir izvērtējusi, tādēļ apgabaltiesa

atkārtoti tos nevērtē. Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances

tiesa ir noskaidrojusi visus būtiskos lietas apstākļus un pareizi

pretargumentējusi pieteicēja iebildumus.

Atbilstoši APL 154.panta pirmajā daļā noteiktajam tiesai ir atļauts

novērtēt lietā esošos pierādījumus, t.i., ziņas par faktiem, pēc savas iekšējās

pārliecības. Izskatāmajā gadījumā pirmās instances tiesa lietā konstatētās

ziņas par faktiem ir izvērtējusi vispusīgi, vadoties no tiesiskās apziņas, kas

balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem un

spriedumā pamatojusi, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku

salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienu faktu par pierādītu, bet

citu – par nepierādītu. Apgabaltiesa atzīst šo vērtējumu par pareizu, un, kā

norādīts iepriekš, šo izvērtējumu neatkārto.

Apgabaltiesa, tiesas sēdē nopratinot liecinieku J.K., nav saņēmusi tāda

satura ziņas par faktiem, kuras pirmās instances tiesa sprieduma nebūtu

izvērtējusi (sk. šā sprieduma 4.4.punktu). Tā kā apgabaltiesa pievienojas

pirmās instances tiesas secinājumiem, atzīstot tos par pareiziem un pilnībā

pietiekošiem, tiesas sēdē nopratinātā liecinieka liecības nevar būt par pamatu

atzīt pieteicēja saņemto aizdevumu no J.K. Ls 22 000 apmērā.

[11] Izvērtējot pieteicēja apelācijas sūdzībā izteikto iebildumu

pamatotību, apgabaltiesa norāda turpmāko.

[11.1] Pieteicējs apelācijas sūdzībā iebilst pret to, ka VID ir veicis

vispārīgu J.K. ieņēmumu un izdevumu pārbaudi, nepieprasot personai Papildu

deklarācijas par šo periodu, lai gan normatīvie akti šādu pienākumu nosaka.

Apgabaltiesa konstatē, ka audita pārskatā ir ietverta J.K. (lietas II

sējuma 50. – 51.lapa) brīvo skaidrās naudas līdzekļu analīze, uzskaitot visas

VID darbības nepieciešamās informācijas saņemšanai.

VID tiesības saņemt šāda veida informāciju, precizējot nodokļu

maksātāja ienākumu lielumu, ir noteiktas likuma “Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 22.panta piektajā daļā, kas audita uzsākšanas laikā noteica, ka VID,

precizējot maksātāja ienākumu lielumu, ir tiesīgs pieprasīt un bez maksas

saņemt no visiem komersantiem (arī kredītiestādēm), nerezidentu

pastāvīgajām pārstāvniecībām, iestādēm, organizācijām, biedrībām,

nodibinājumiem un citām personām visu apliekamā ienākuma lieluma

precizēšanai nepieciešamo informāciju par maksātāja darījumiem,

ienākumiem, izmaksātajām summām, nodotajām vērtībām, īpašumiem un

citām lietām. Iegūtā informācija ir konfidenciāla un izmantojama apliekamā

ienākuma lieluma un maksājamā nodokļa apmēra precizēšanai, to ir aizliegts

nodot citām personām, izņemot izmeklēšanas institūcijas un tiesas, kas

iesniegušas pieprasījumus likumos noteiktajos gadījumos.

Apgabaltiesa konstatē, ka VID ir pārbaudījis J.K. ienākumu apmēru

laika periodā no 1996.gada līdz 20004.gadam, kad, pēc pieteicēja apgalvotā,

viņš bija saņēmis bezprocenta aizdevumu Ls 22 000 apmērā no J.K.

Apgabaltiesa konstatē, ka, pārbaudot J.K. ienākumus, VID mērķis

nebija saistīts ar apliekamā ienākuma noteikšanu ar J.K. VID darbības

apliekamā ienākuma noteikšanai audita laikā tika veiktas tikai attiecībā uz

pieteicēju.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.panta trešajā daļā ir

noteiktas VID darbības, kādas ir jāizpilda gadījumos, ja maksātāja deklarētie

ienākumi vai VID rīcībā esošajos pārskatos (paziņojumos) uzrādītie maksātāja

ienākumi neatbilst viņa izdevumiem taksācijas gadā, proti, šādos gadījumos

VID pieprasa iesniegt papildu deklarāciju par ienākumiem, ieņēmumiem,

naudas un citiem uzkrājumiem, īpašumiem un to vērtības maiņu, kā arī

taksācijas gada ienākumu deklarāciju, ja tā nav iesniegta šajā likumā

noteiktajā kārtībā.

No minētā izriet, ka attiecībā uz personu, kurai netiek noteikts

apliekamais ienākums, bet vienīgi tiek precizēts ienākumu lielums konkrētajā

laika posmā, deklarāciju iesniegšanas pieprasījums nav obligāts.

Līdz ar to apgabaltiesa atzīst, ka nav pamatots pieteicēja viedoklis, ka

viņš tika nostādīts nevienlīdzīgā situācijā ar citām personām, jo situācijas

vienlīdzīgums izvērtējams salīdzinājumā ar tām personām, kurām tiek veikts

audits, nevis ar tām personām, kurām audits netiek veikts.

[11.2] Nav pamatots pieteicēja apelācijas sūdzībā norādītais, ka pirmās

instances tiesa sava vērtējuma pamatojumam sniegusi viedokli par aizdevuma

attiecību nodibināšanas pamatu, neievērojot to, ka personām saskaņā ar

Civillikumu ir tiesības nodibināt saistības un savstarpēji vienoties par

darījuma būtiskajām sastāvdaļām un blakusnoteikumiem, neviens normatīvais

akts nenosaka VID vai tiesas tiesības ierobežot šādus darījumus.

Apgabaltiesa norāda, ka tiesas pārbaudes priekšmets izskatāmajā lietā ir

saistīts vienīgi ar Lēmuma tiesiskuma pārbaudi, kas nekādā veidā neietekmē

citu personu iespējami noslēgto darījumu izpildi.

[11.3] Kā pamatoti norādīja pirmās instances tiesa, atbilstoši

administratīvo tiesu praksē nostiprinātajām atziņām tiesai ir jāsniedz

detalizēta argumentācija tikai uz tiem pieteicēja iebildumiem, kuri uzskatāmi

par nozīmīgiem no tiesību viedokļa.

Apgabaltiesa, izskatot lietu pēc būtības, ir izvērtējusi visus pieteicēja

iebildumus, bet procesuālās ekonomijas dēļ detalizētu izklāstu par lietā

nenozīmīgiem pieteicēja iebildumiem spriedumā nesniegs.

[12] Pirmās instances tiesa pamatoti atzina (sk. šā sprieduma

4.8.punktu), ka VID pieteicējam tiesiski noteikusi IIN soda naudu par 2005.

un 2007.gadu, balstoties uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta

trešo daļu (redakcijā uz audita lēmuma pieņemšanas laiku) 50 procentu

apmērā no nedeklarētās budžetā iemaksājamās nodokļu summas.

Vērtējot Lēmumu daļā par soda naudas noteikšanu pieteicējam, ir

svarīgi konstatēt, vai soda nauda ir uzlikta saskaņā ar likumu un vai soda

naudas uzlikšana sasniedz noteiktu mērķi.

Kā uzskata Senāts (2005. gada 14. janvāra spriedums lietā Nr. SKA-

4), soda naudas mērķis ir panākt, lai nodokļu maksātāji pildītu savus

pienākumus nodokļu jomā, kā arī sodīt pārkāpējus. Tādējādi soda naudas ir

paredzētas kā līdzeklis, kas nodrošina, lai valsts atbilstoši attiecīgajiem

likumiem saņemtu nodokļus (sal.: Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma

Janosevic v. Sweden (iesniegums No. 34619/97) 107. punktu).

Apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējs nepamatoti nav samaksājis IIN par

apliekamajiem ienākumiem 2005. un 2007.gadā, un šāda darbība rada budžetā

maksājamās nodokļu summas nepamatotu samazinājumu, tādējādi nodokļu

maksātājs nepilda savu pienākumu un valsts nesaņem nodokli. Ievērojot

minēto, soda naudas piemērošana konkrētajā gadījumā ir tiesiska un

pamatota.

[13] Izvērtējot Lēmumu daļā par pieteicējam noteikto nokavējuma

naudu, apgabaltiesa konstatē turpmāko.

[13.1] Nokavējuma nauda par 2005.gadu pieteicējam aprēķināta par

laika posmu no 2006.gada 18.aprīļa līdz 2009.gada 29.janvārim (1018 dienas)

Ls 2349,99 apmērā.

Attiecībā uz materiālajām tiesību normām darbojas vispārējs tiesību

princips, ka katra tiesiskā attiecība apspriežama pēc tām tiesību normām, kas

bija spēkā tiesiskās attiecības rašanās, grozīšanas un izbeigšanās brīdī.

Tā kā pieteicējam IIN par 2005.gadu bija jāsamaksā līdz 2006.gada

17.aprīlim, tad tiesību normas, kas noteica nodokļu administrācijas tiesības

aprēķināt pieteicējam nokavējuma naudu, jāaplūko redakcijā uz 2006.gada

18.aprīli.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3 panta pirmā daļa

noteica, ja maksātājs, pārkāpdams šā likuma prasības, nav aprēķinājis nodokli

no visa apliekamā ienākuma, kas atbilstoši šim likumam ir apliekams ar

nodokli, izņemot tos ienākumus, no kuriem nodoklis bija jāietur izmaksas

vietā darba devējam vai citai personai, viņam ir jāsamaksā iztrūkstošā

nodokļa summa un soda nauda iztrūkstošās nodokļa summas apmērā.

Savukārt minētā panta otrā daļa noteica, ka maksātājs nesamaksāto

(iztrūkstošo) nodokļa summu un soda naudu samaksā 30 dienu laikā no

dienas, kad saņemts nodokļu administrācijas lēmums par to. Ja maksājumi

šajā laikā nav veikti, par katru nokavēto maksājumu izdarīšanas dienu, sākot

ar 31.dienu pēc nodokļu administrācijas lēmuma saņemšanas, tiek aprēķināts

nesamaksātās (iztrūkstošās) nodokļa summas un soda naudas palielinājums

atbilstoši Latvijas Bankas noteiktajai refinansēšanas likmei, nokavējuma

nauda no nesamaksātās (iztrūkstošās) nodokļa summas un soda nauda.

No minētā normatīvā regulējuma izriet, ka likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” 31.3 pantā kā speciālajā tiesību normā attiecīgajā laika

posmā bija paredzēta iespēja aprēķināt IIN nemaksātājiem nokavējuma naudu

tikai tādos gadījumos, ja nodokļu administrācija bija noteikusi pienākumu

nodokļu maksātājam samaksāt IIN un soda naudu, bet nodokļu maksātājs šo

pienākumu nav izpildījis.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 2.panta otrās daļas pirmais

teikums noteica, ka šis likums attiecas uz visiem nodokļiem un nodevām, ja

konkrētā nodokļa likums neparedz citu, konkrētā nodokļa vai nodevas

specifikai atbilstošu kārtību, kura nedrīkst būt pretrunā ar šo likumu.

Apgabaltiesa konstatē, ka likumdevējs attiecībā uz visiem valstī

noteiktajiem nodokļiem likumā „Par nodokļiem un nodevām” bija noteicis

vispārējo pienākumu tos savlaicīgi aprēķināt un samaksāt (sk. šā likuma

15.panta pirmās daļas 1. un 2.punktu), kā arī noteicis nodokļu maksātājam,

kurš nav savlaicīgi samaksājis nodokli, nelabvēlīgu seku iestāšanos par

pienākuma nepildīšanu – nokavējuma naudas aprēķināšanu (sk. šā likuma

29.panta otro daļu).

Tā kā pieteicējam budžetā maksājamais IIN tika aprēķināts 2009.gada

15.aprīlī, bet pienākums samaksāt IIN par 2005.gadu pilnā apmērā bija līdz

2006.gada 17.aprīlim, apgabaltiesai izskatāmajā gadījumā ir jāpiemēro

vispārējā likuma (likuma „Par nodokļiem un nodevām”) normas par

nokavējuma naudas aprēķinu redakcijā uz 2006.gada 18.aprīli, jo likumdevējs

speciālajā likumā (likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”) nav noteicis,

ka IIN nodokļu maksātāji būtu atbrīvojami no pienākuma maksāt nokavējuma

naudu par savlaicīgi neaprēķināto un nesamaksāto IIN.

Tāpēc apgabaltiesa uzskata, ka uz izskatāmo gadījumu nav attiecināma

Senāta nodibinātā prakse, ka, nosakot nodokļu maksātāju pienākumu maksāt

nokavējuma naudu par 2005.gadu, nav piemērojama likuma „Par nodokļiem

un nodevām” 29.panta otrās daļas norma, bet ir piemērojama speciālā likuma

„Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” norma (sk. Senāta 2011.gada 1.jūnija

spriedumu lietā Nr.SKA-107/2011).

Apgabaltiesa atzīst, ka nokavējuma naudas aprēķināšanas kārtība, kāda

būtu piemērojama izskatāmajā gadījumā arī pieteicējam, likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” nav noteikta, savukārt pienākums maksāt

nokavējuma naudu par savlaicīgi nesamaksāto IIN par 2005.gadu ir noteikts

vispārējā tiesību normā, un pieteicējs līdzīgi kā citi nodokļu maksātāji no šāda

pienākuma nav atbrīvots.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 29.panta otrā daļa noteica, ka

par nodokļu un nodevu maksājuma (arī soda naudas) samaksas termiņa

nokavējumu maksātājam tiek aprēķināta nokavējuma nauda – no laikā

nenomaksātā pamatparāda 0,05 procenti par katru nokavēto dienu, ja konkrētā

nodokļa likumā nav noteikti citi nokavējuma naudas apmēri.

Apgabaltiesa konstatē, ka gan likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 31.panta trešajā daļā, gan likuma „Par nodokļiem un nodevām”

29.panta otrajā daļā tika noteikta vienāda nokavējuma naudas likme – 0,05

procentu apmērā par katru nokavēto nodokļa samaksas dienu.

Apgabaltiesa atzīst, ka nokavējuma naudu par 2005.gada IIN savlaicīgu

nemaksāšanu pieteicējam VID aprēķināja saskaņā ar likuma „Par nodokļiem

un nodevām” 29.panta otrās daļas tiesību normu, līdz ar to šāds aprēķins ir

noteikts pamatoti un tiesiski.

[13.2] Nokavējuma nauda par 2007.gadu pieteicējam aprēķināta par

laika posmu no 2008.gada 16.aprīļa līdz 2009.gada 29.janvārim (289 dienas)

Ls 1160,31 apmērā.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.3 panta pirmā daļa

(redakcijā uz 2008.gada 16.aprīli) noteica, ja maksātājs, pārkāpdams šā

likuma prasības, nav aprēķinājis nodokli no visa apliekamā ienākuma, kas

atbilstoši šim likumam ir apliekams ar nodokli, izņemot tos ienākumus, no

kuriem nodoklis bija jāietur izmaksas vietā darba devējam vai citai personai,

viņam ir jāsamaksā iztrūkstošā nodokļa summa, nokavējuma nauda un soda

nauda atbilstoši likumā „Par nodokļiem un nodevām” noteiktajam apmēram.

Tā kā nokavējuma naudas aprēķinā pieteicējam par 2007.gada IIN

savlaicīgu nemaksāšanu VID pamatojās uz likuma „Par nodokļiem un

nodevām” 29.panta otrās daļas tiesību normu, šāds aprēķins ir tiesisks.

[14] Pārbaudot Lēmuma atbilstību procesuālajiem un formālajiem

priekšnoteikumiem, apgabaltiesa konstatē, ka Lēmumu konkrētajā

administratīvajā lietā izdevusi amatpersona, kam šī lieta ir piekritīga – VID

ģenerāldirektors. Lēmuma izdošanā apgabaltiesa nekonstatē atkāpes no

procesuālajiem priekšnoteikumiem attiecībā uz faktu vākšanu un lietas

apstākļu noskaidrošanu. Lēmums izdots, ievērojot noteiktos formālos un

procesuālos priekšnoteikumus, kā arī VID ir vērtējis lietas tiesiskos un

faktiskos apstākļus un tos Lēmumā norādījis, Lēmums ir pamatots ar

konkrētām tiesību normām, Lēmums satur pieteicēja sūdzībā norādīto

argumentu vērtējumu. Pastāvot šādiem apstākļiem, apgabaltiesa atzīst, ka

Lēmums ir tiesisks un pamatots, līdz ar to attaisno pieteicējam uzlikto

pienākumu iemaksāt valsts budžetā papildus aprēķināto IIN, soda naudu un

nokavējuma naudu, un nav pamata tā atcelšanai.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka

Lēmums ir tiesisks un nav pamata tā atcelšanai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307., 309. un

325.pantu, 329.panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt N.B. pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2009.gada

31.augusta lēmuma Nr.19.1/17334 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot

kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.Kaļiņina

Tiesneses Z.Kupce

R.Paegle