Court dismisses appeal in traffic fine case where driver failed to stop at red light despite video evidence gaps.
Legislator summary
AI generatedThe appellate court upheld the first-instance judgment reducing the traffic fine from 55 to 40 euros while rejecting the appellant's appeal. Although the appellant argued that video footage did not clearly identify them as the driver, the court noted they had previously admitted to driving the vehicle in their submissions. Consequently, the court found no evidence of procedural errors or lack of proof regarding the appellant's identity as the driver.
Legislator headnote
AI generatedLatvijas APK 149.5panta 2. daļa; 289.12panta 2. daļa 1. punkts, 289.22 pants: An administrative penalty decision stands when the appellant fails to prove they were not the driver despite prior admissions, and the court finds no procedural violations by the officer.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. 131035515
Lietas arhīva Nr. 104AA-0719-16/23
SPRIEDUMS
Rīgā 2016.gada 28.septembrī
Rīgas apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnesis G.Stūris, tiesnese D.Kalniņa un tiesnese I.L.Zemīte
rakstveida procesā izskatīja /pers. A/, personas kods /personas kods/, iesniegto apelācijas sūdzību administratīvā pārkāpuma lietā, kurā ar Rīgas
pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2016.gada 27.maija spriedumu grozīts Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes
priekšnieka vietnieka p.i. 2015.gada 16.oktobra lēmums Nr.2090, nosakot, ka /pers. A/ par Latvijas APK 149.5panta otrajā daļā paredzētu pārkāpumu
uzlikt naudas sodu 40 euro apmērā. Pārējā daļā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieka p.i.
2015.gada 16.oktobra lēmums Nr.2090 atstāts negrozīts, bet /pers. A/ sūdzība noraidīta.
Iepazinusies ar apelācijas sūdzības motīviem un administratīvā pārkāpuma lietas materiāliem, apelācijas instances tiesa
k o ns t a t ē j a
2015.gada 4.septembrī sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols Nr.PF326233 (turpmāk – Sākotnējais lēmums) un pieņemts lēmums par
/pers. A/ (turpmāk – Sūdzības iesniedzēja) saukšanu pie administratīvās atbildības atbilstoši Latvijas APK 149.5panta otrajai daļai, uzliekot naudas sodu
55 euro apmērā.
Sūdzības iesniedzēja Sākotnējo lēmumu pārsūdzēja un ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka
vietnieka p.i. (turpmāk – Iestāde) 2015.gada 16.oktobra lēmumu Nr.2090 (turpmāk – Lēmums) tas atstāts negrozīts.
Nepiekrītot Lēmumam, Sūdzības iesniedzēja to pārsūdzēja Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā.
Ar Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2016.gada 27.maija spriedumu Lēmums grozīts, nosakot, ka Sūdzības iesniedzējai par Latvijas
APK 149.5panta otrajā daļā paredzētu pārkāpumu uzlikt naudas sodu 40 euro apmērā. Pārējā daļā Lēmums atstāts negrozīts, bet Sūdzības iesniedzējas
sūdzība noraidīta.
Tiesas spriedumā atrodams, ka lietā sastādīts Sākotnējais lēmums, kurā norādīts, ka 2015.gada 4.septembrī plkst.19:23 Sūdzības iesniedzēja
vadīja transportlīdzekli /TL marka/, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/, (turpmāk – Transportlīdzeklis) Rīgā, pa Brīvības gatvi no Stāmerienas ielas
puses Lielvārdes ielas virzienā un krustojumā ar Lielvārdes ielu veica kreisā pagrieziena manevru brīdī, kad luksoforā nebija ieslēgts atļaujošais (zaļās
bultas) signāls un kustība nebija atļauta, lai izdarītu kreisā pagrieziena manevru uz Lielvārdes ielas pusi. Līdz ar to konstatēts, ka Sūdzības iesniedzēja
neievēroja Ceļu satiksmes noteikumu (turpmāk – CSN) 56.6.apakšpunkta prasības un saukta pie administratīvās atbildības atbilstoši Latvijas APK
149.5panta otrajai daļai, uzliekot naudas sodu 55 euro apmērā.
Tiesa, iepazīstoties ar lietas materiāliem, secinājusi, ka tie kopumā un savstarpējā sakarībā pierāda minētā pārkāpuma esamību, un tiesa atbilstoši
Latvijas APK 289.13panta trešajai daļai pievienojusies Lēmumā norādītajai argumentācijai par pārkāpumu konstatējošiem apstākļiem.
Spriedumā norādīts, ka ar lietas materiāliem ir pierādīts un to neapstrīd Sūdzības iesniedzēja, ka Sākotnējā lēmumā norādītajā laikā un vietā viņa
vadīja Transportlīdzekli. Sūdzības iesniedzēja apstrīd to, ka Iestāde nepamatoti ir konstatējusi, ka viņa pārkāpa CSN 56.6.apakšpunktu, jo viņa
rīkojusies atbilstoši minēto noteikumu 143.punktam un 56.1.apakšpunktam, proti, viņa bija iebraukusi krustojumā, kad luksofora papildsekcijā mirgoja
zaļās bultas signāls. Zaļš mirgojošs signāls ir informējošais, nevis aizliedzošais, un šis signāls atļauj kustību, tādēļ viņa iebraukusi krustojumā, kad to atļāva
luksofora signāls, un veica Sākotnējā lēmumā norādīto manevru saskaņā ar CSN 143.punktu.
Tiesa, norādot uz CSN 4., 10.punktu, 56.6.apakšpunktu, konstatējusi, ka no notikuma videoieraksta redzams, ka Sūdzības iesniedzēja, lai izdarītu
kreisā pagrieziena manevru, veic kreisā pagrieziena manevru brīdī, kad luksoforā nebija ieslēgts atļaujošais (zaļās bultas) signāls un kustība nebija atļauta.
Videoierakstā redzams, ka videoieraksts veikts no policijas dienesta transportlīdzekļa un notikuma vieta policijas darbiniekam ir pilnībā pārredzama.
Kaut arī no videoieraksta skatleņķa nav redzami luksofora papildsekcijas signāli, kas jāievēro un attiecas uz Sūdzības iesniedzējas vadīto
Transportlīdzekli, tomēr ir labi redzams brauktuves kreisajā pusē pa diagonāli no dienesta transportlīdzekļa izvietotais luksofors un tā signāli. Policijas
darbinieks ziņojumā norādījis, ka luksofora papildsekcijas signāli, kas attiecas uz Sūdzības iesniedzējas vadīto Transportlīdzekli, viņam vizuāli bija
redzami.
Izvērtējot notikuma videoierakstā redzamo, policijas darbinieka ziņojumā norādīto un Rīgas domes Satiksmes departamenta sniegto informāciju par
luksoforu darbību lietā apskatāmajā vietā, tiesa secinājusi, ka brīdī, kad luksofora objektā, kas no policijas dienesta transportlīdzekļa ir pārredzams pa
diagonāli, iedegas un deg dzeltenais signāls, tad Sūdzības iesniedzējai saistošā luksofora objekta papildsekcija, kas apzīmēts kā V3, jau ir izslēgta.
Spriedumā norādīts, ka videoieraksts fiksēts ar tehnisko iekārtu un līdz ar to notikuma fiksācija un pārredzamība notiek no šīs iekārtas noteikta
skatleņķa, kas var pilnībā neaptvert situāciju kopumā, atšķirībā no policijas darbinieka redzamības, kurš atrodas dienesta transportlīdzeklī un var
pārredzēt ceļu satiksmi kopumā. Policijas darbinieks ziņojumā norādījis, ka luksofora papildsekcijas signāli, kas attiecas uz Sūdzības iesniedzējas vadīto
Transportlīdzekli, viņam vizuāli bija redzami.
Tādējādi tiesa atzinusi, ka apstāklis, ka videoierakstā pilnībā nav redzami luksofora papildsekcijas signāli, kas jāievēro un attiecas uz Sūdzības
iesniedzējas vadīto Transportlīdzekli, nerada šaubas par lietā konstatēto pārkāpumu, jo to apliecina gan videoierakstā redzamie apstākļi kopumā, gan
pārējie lietā iegūtie pierādījumi (dienesta ziņojums, administratīvā pārkāpuma protokols, luksoforu darbības shēma un diagramma).
Tāpat tiesa spriedumā norādījusi, ka no lietas materiāliem izriet, ka policijas darbinieks atradās notikuma vietā un pārkāpumu fiksēja vizuāli,
atrodoties nelielā attālumā no Sūdzības iesniedzējas vadītā transportlīdzekļa.
Tāpat tiesa spriedumā norādījusi, ka atbilstoši Latvijas APK 248.pantam policijas darbinieks pārkāpuma apstākļus jau sākotnēji norādījis
Sākotnējā lēmumā un vēlāk tos apstiprinājis arī dienesta ziņojumā.
Atsaucoties uz Latvijas APK 243.panta ceturto daļu, tiesa atzinusi, ka lietā nav iegūtas pamatotas un objektīvas ziņas, kas liktu apšaubīt policijas
darbinieka fiksētos apstākļus, tostarp Sākotnējā lēmumā fiksētos apstākļus.
Tapat tiesa atzinusi, ka, ņemot vērā, ka Sākotnējais lēmums tika sastādīts pārkāpuma konstatēšanas vietā, tad Sūdzības iesniedzējas norādītie
apstākļi, ka dienesta ziņojums tika sniegts vēlāk pēc Sākotnējā lēmuma sastādīšanas, nemazina šo pierādījumu nozīmi, jo jau sākotnēji notikuma vietā
policijas darbinieks bija fiksējis un norādījis pārkāpuma apstākļus, ko izvērstāk atspoguļoja dienesta ziņojumā. Minētie procesuālie dokumenti pamato
lietā konstatēto pārkāpumu un tie nav pretrunā ar pārējiem pierādījumiem, tostarp videoierakstā fiksētajiem apstākļiem. Līdz ar to šos pierādījumus tiesa
ir atzinusi par pieļaujamiem un ticamiem, kas pierāda pārkāpuma esamību.
Vērtējot Sūdzības iesniedzējas norādītās šaubas par to, ka videoierakstā redzamais policijas darbinieks nevarēja būt policijas darbinieks, kurš
vadīja dienesta transportlīdzekli, kā tas norādīts Lēmumā, jo viņš piegāja pie apturētā transportlīdzekļa no citas puses, un, iespējams, procesuālo darbību
vai tās daļu veica kāds cits policijas darbinieks, tiesa atzinusi, ka minētais neizslēdz lietā konstatētos pierādījumus, to ticamību un pieļaujamību. Tiesa
konstatējusi, ka no lietas materiāliem redzams, ka Sākotnējo lēmumu sastādījis policijas darbinieks T.Jansons un šis policijas darbinieks arī ir sniedzis
dienesta ziņojumu par notikuma apstākļiem. Līdz ar to tiesa atzinusi, ka tai nav pamata apšaubīt policijas darbinieka fiksētās ziņas, un lietā nav arī iegūtas
pamatotas ziņas, kas liktu apšaubīt šo apstākļu ticamību un pieļaujamību lietā.
Vērtējot Sūdzības iesniedzējas norādīto, ka viņa iebrauca krustojumā pie luksofora mirgojošā zaļā signāla un tālāk rīkojās atbilstoši CSN
143.punktam, tādējādi uzskatot, ka nav pārkāpusi minēto noteikumu 56.6.apakšpunktu, tiesa atzinusi, ka Sūdzības iesniedzēja, lai izdarītu kreisā
pagrieziena manevru, veica kreisā pagrieziena manevru un iebrauca krustojumā tad, kad luksoforā nebija ieslēgts atļaujošais (zaļās bultas) signāls un
kustība nebija atļauta.
Atsaucoties uz Latvijas APK 243.panta astoto daļu un 244.pantu, tiesa norādījusi, ka konkrētajā lietā tiesa nesaskata tādas pretrunas vai
apstākļus, kas izslēgtu pārkāpuma esamību, un secināja, ka Sūdzības iesniedzēja ir pamatoti saukta pie administratīvās atbildības par lietā fiksēto
pārkāpumu.
Tāpat tiesa norādījusi, ka apstāklis, ka Sūdzības iesniedzēja paskaidrojumu sniedza vēlāk, nevis pārkāpuma konstatēšanas vietā, tiek vērtēts
kopumā ar lietas materiāliem. Kaut arī pēc notikuma sniegtie paskaidrojumi var mazināt to objektivitāti salīdzinājumā ar paskaidrojumiem, kas sniegti
uzreiz pēc notikuma, tomēr tie nezaudē pierādījuma nozīmi un tiek vērtēti kopā ar citiem pierādījumiem. Savukārt vērtējot Sūdzības iesniedzējas
paskaidrojumus, tiesa secinājusi, ka tie var tikt attiecināti uz subjektīvu situācijas novērtējumu, vadot transportlīdzekli.
Norādot uz Latvijas APK 248.pantu, tiesa atzinusi, ka Sākotnējā lēmumā pārkāpuma būtība ir norādīta iepriekš minētajā apjomā, lai persona,
kurai administratīvā pārkāpuma protokols ir sastādīts, varētu zināt, par ko tiek saukta pie administratīvās atbildības.
Vērtējot Sūdzības iesniedzējas norādīto, ka videoierakstā redzams, ka notikums fiksēts plkst.19:17, bet Sākotnējā lēmumā tas norādīts
plkst.19:23, liecina par notikuma (pārkāpuma) laika neprecizitāti, tiesa atzinusi, ka šis apstāklis nav vērtējams kā tāds, kas būtiski ietekmētu Sākotnējā
lēmumā fiksēto pārkāpuma aprakstu vai ietekmētu personas, kura tiek saukta pie administratīvās atbildības, tiesības zināt, par ko tā tiek saukta pie
administratīvās atbildības.
Vērtējot Sūdzības iesniedzējas norādīto, ka viņai nebija iespējas pilnībā īstenot Latvijas APK 260.panta otrajā daļā noteiktās tiesības, tiesa,
atsaucoties uz Latvijas APK 260.panta otro daļu, 21.nodaļu, 262.pantu, norādījusi, ka no lietas materiāliem izriet, ka Sūdzības iesniedzējai bija zināmas
Latvijas APK 260.pantā noteiktās tiesības un viņa tās varēja īstenot. Sūdzības iesniedzēja ieradās policijas iestādē kopā ar personu, kuru Iestādē
norādīja kā savu aizstāvi, un iepazinās ar notikuma vietas videoierakstu. Sūdzības iesniedzēja nenoliedz, ka notikuma vietā, kad tika apturēts viņas
vadītais Transportlīdzeklis, tika norādīts par konstatēto pārkāpumu, kam viņa nepiekrita un piedāvāts noskatīties notikuma videoierakstu. Savukārt, kad
notikuma vietā tika norādīts par videoreģistratora atskaņošanas mazo formātu, viņai tika paskaidrots par iespēju ar videoierakstu iepazīties policijas
iestādes telpās, ko Sūdzības iesniedzēja izmantoja. Līdz ar to tiesa atzina, ka lietā nepastāv tādi apstākļi, kas būtu par pamatu Lēmuma atcelšanai.
Vērtējot Sūdzības iesniedzējai noteikto sodu, tiesa atzinusi, ka par Latvijas APK 149. 5panta otrajā daļā paredzētu pārkāpumu Sūdzības
iesniedzējai ir uzlikts naudas sods maksimālā apmērā –55 euro. Tiesas ieskatā, lai pārkāpējam piemērotu maksimālo soda apmēru, ir jāizvērtē visi
apstākļi, kas noteic soda piemērošanas kritērijus, un maksimālais sods piemērojams tad, ja visi kritēriji soda mērķa sasniegšanai apliecina šāda soda
veida un apmēra piemērošanu. Izvērtējot šos apstākļus kopumā, tiesa secināja, ka Sūdzības iesniedzējai uzliktā naudas soda apmērs ir grozāms, nosakot
to 40 euro apmērā. Nosakot šādu soda apmēru, tiesa atzina, ka tādējādi tiek nodrošināta gan samērīguma principa ievērošana, gan soda funkciju izpilde,
tostarp, lai pārkāpējs turpmāk nepieļautu šādus pārkāpumus.
Par Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesneses 2016.gada 27.maija spriedumu Sūdzības iesniedzēja ir iesniegusi apelācijas sūdzību,
kurā lūdz atcelt minēto tiesas spriedumu un izbeigt lietu. Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka pirmās instances tiesa ir nepareizi novērtējusi lietā esošos
pierādījumus, kas novedis pie lietas nepareizas izspriešanas.
Sūdzības iesniedzēja norāda, ka lietā esošais videoieraksts tika izdarīts plkst.19:17, bet protokolā ir norādīts pārkāpuma izdarīšanas laiks –
plkst.19:23. Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tiesa ir nepareizi novērtējusi šo laika starpību kā “neprecizitāti”, kura neesot vērtējama kā apstāklis, kas
būtiski ietekmētu protokolā fiksēto pārkāpuma aprakstu. Sūdzības iesniedzēja norāda, ka videoierakstā ir labi redzams laiks – stundas, minūtes un
sekundes, un, ņemot vērā to, ka videoieraksts tika veikts no policijas dienesta transportlīdzekļa, nevis ar stacionāro videonovērošanas iekārtu, protokola
sastādīšanas brīdī šis videoieraksts bija pieejams policijas darbiniekam. Tādējādi, ja policijas darbinieks būtu sastādījis protokolu par videoierakstā
fiksēto, viņš būtu norādījis protokolā atbilstošu pārkāpuma izdarīšanas laiku – plkst.19:17.
Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka pirmās instances tiesa ir nepareizi konstatējusi, ka no notikuma videoieraksta redzams, ka Sūdzības iesniedzēja
veica kreisā pagrieziena manevru brīdī, kad luksoforā nebija ieslēgts atļaujošais (zaļās bultas) signāls un kustība nebija atļauta, lai izdarītu kreisā
pagrieziena manevru. Sūdzības iesniedzēja norāda, ka videoierakstā nav redzams, kurš tajā brīdī atradās automobiļa vadītāja vietā. Arī pirmās instances
tiesa spriedumā ir konstatējusi, ka notikuma vietas videoierakstā nevar konkrēti saredzēt personas, kas atrodas transportlīdzekļa salonā. Policijas
darbinieka ziņojumā arī nav norādīta persona, kura vadīja transportlīdzekli plkst.19:17. Tādējādi lietā nav pierādījumu tam, ka plkst.19:17 tieši Sūdzības
iesniedzēja vadīja videoierakstā redzamo transportlīdzekli.
Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā un izvērtējusi faktu, ka policijas darbinieka ziņojumā norādītās detaļas
būtiski atšķiras no tām, kuras Sūdzības iesniedzēja norādīja savā sūdzībā, bet Iestāde nav sniegusi nekādus paskaidrojumus par šīm atšķirībām. Iestāde
arī nav paskaidrojusi, kāpēc videoierakstā redzamais laiks būtiski – par 6 minūtēm, atšķiras no protokolā norādītā pārkāpuma izdarīšanas laika. Tiesa
nav ņēmusi vērā, bet Iestāde nav paskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ visā policijas darbinieka lēmuma pārsūdzēšanas termiņā Sūdzības iesniedzējai nebija
nodrošināta iespēja iepazīties ar notikuma vietas videoierakstu. No minētā Sūdzības iesniedzēja secinājusi, ka protokolā fiksētais un videoierakstā
redzamais ir divi savā starpā nesaistīti notikumi, tādēļ lietā esošo videoierakstu nevarot izmantot kā pierādījumu tam, kas ir norādīts protokolā. Tādējādi
pie administratīvās atbildības tiekot saukta persona, kura nav konstatēta kā pārkāpējs, jo videoierakstā nav redzama persona, kura tajā brīdī atradās pie
automobiļa stūres, ko atzinusi arī pirmās instances tiesa. Savukārt protokolā fiksētais nav uzskatāms par CSN 56.6.apakšpunkta pārkāpumu.
Apelācijas instances tiesa, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, izvērtējusi apelācijas sūdzības motīvus, uzskata, ka Rīgas
pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2016.gada 27.maija spriedums atstājams negrozīts, bet iesniegtā apelācijas sūdzība noraidāma.
Apelācijas instances tiesa piekrīt Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2016.gada 27.maija spriedumā dotajam apstākļu un lietā esošo
pierādījumu novērtējumam, secinot, ka pierādījumu vērtējums ir pareizs un pietiekošs. Līdz ar to apelācijas instances tiesa saskaņā ar Latvijas APK
289.22pantu, 289.13panta trešo daļu pievienojas pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam, sprieduma argumentācijai un uzskata, ka nav
nepieciešams vēlreiz atkārtot faktus un analizēt atzinumus šajā nolēmumā. Pirmās instances tiesas pieņemtais nolēmums ir motivēts un pamatots ar
Latvijas APK normām.
Apelācijas instances tiesa konstatē, ka Sūdzības iesniedzēja savā apelācijas sūdzībā ir norādījusi uz apstākļiem, kāpēc pirmās instances tiesas
spriedums, viņasprāt, ir nepamatots un atceļams, taču apelācijas instances tiesa uzskata, ka apelācijas sūdzība tomēr nesatur tādus jaunus un būtiskus
faktus, kas jau nebija zināmi, taisot nolēmumu Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā un kas pamatotu šī nolēmuma atcelšanu.
Apelācijas instances tiesa norāda, ka Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību
tiesas atziņām, vairākkārt savos nolēmumos norādījis, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet tiesas
pienākums argumentēt spriedumus, bet tas nav jāsaprot kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu. Tiesai ir jāuzklausa argumenti, bet nav
pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par
nozīmīgiem no tiesību viedokļa (skat. Senāta 2010.gada 11.marta sprieduma lietā Nr.SKA-66/2010 14.punktu, 2012.gada 21.februāra rīcības
sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-186/2012 10.punktu, 2013.gada 1.jūlija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-584/2013 10.punktu).
Iepazīstoties ar apelācijas sūdzībā minētajiem argumentiem, apelācijas instances tiesa konstatē, ka tie daļēji jau ir tikuši vērtēti, izskatot lietu Rīgas
pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā. Kā norādīts iepriekš apelācijas instances tiesa piekrīt iepriekš izklāstītajiem secinājumiem un neatkārto pirmās
instances tiesas spriedumā ietverto faktu un apstākļu vērtējumu. Tajā pašā laikā, lai sniegtu atbildi uz Sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzībā
norādītajiem un vēl neatbildētajiem jautājumiem, apelācijas instances tiesa izvērtē tos Sūdzības iesniedzējas argumentus, kas no jauna iekļauti viņas
iesniegtajā apelācijas sūdzībā un nav tikuši vērtēti Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā.
Norādot uz pirmās instances tiesas taisītā sprieduma nepamatotību, Sūdzības iesniedzēja paudusi, ka pirmās instances tiesa neesot pilnīgi un
objektīvi izvērtējusi visus lietas faktiskos apstākļus.
Apelācijas instances tiesa norāda, ka saskaņā ar Latvijas APK 243.panta pirmo daļu pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras šajā
kodeksā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās
personas savas kompetences ietvaros izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir
nozīme lietas pareizā izlemšanā. Tāpat apelācijas instances tiesa norāda, ka saskaņā ar Latvijas APK 244.pantu institūcija (amatpersona) pierādījumus
novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un
tiesiskās apziņas.
Pārbaudot administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, apelācijas instances tiesa nekonstatē, ka pirmās instances tiesa nebūtu izvērtējusi un nebūtu
ņēmusi vērā kādu būtisku apstākli, kam būtu nozīme lietas pareizā izspriešanā, pirmās instances tiesas spriedumā ir sniegts pietiekošs lietas materiālu
vērtējums, lai atzītu, ka Sūdzības iesniedzēja ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, par kuru ir saukta pie administratīvās atbildības. Apelācijas instances
tiesa atzīst, ka Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus. Fakts, ka Sūdzības iesniedzēja
pauž atšķirīgu viedokli, vērtējot viņas veiktās darbības un lietā esošos pierādījumus, un nonāk pie citiem secinājumiem, pats par sevi nevar kalpot par
pamatu sprieduma atcelšanai.
Tāpat Sūdzības iesniedzēja, ņemot vērā laika starpību starp videoieraksta izdarīšanu plkst.19:17 un Sākotnējā lēmumā norādīto pārkāpuma
izdarīšanas laiku plkst.19:23, kā arī apstākli, ka videoierakstā nav redzama persona, kura tajā brīdī atradās pie automobiļa stūres, secinājusi, ka lietā nav
pierādījumu tam, ka plkst.19:17 tieši Sūdzības iesniedzēja vadījusi videoierakstā redzamo transportlīdzekli.
Pārbaudot administratīvā pārkāpuma lietas materiālos esošo videoierakstu, apelācijas instances tiesa konstatē, ka tajā tiešām nevar redzēt, ka tieši
Sūdzības iesniedzēja ir Transportlīdzekļa vadītāja. Taču apelācijas instances tiesa minēto videoierakstu vērtē kopumā ar citiem administratīvā pārkāpuma
lietā esošajiem pierādījumiem.
Proti, apelācijas instances tiesa konstatē, ka Sūdzības iesniedzēja ne Sākotnējā lēmumā, ne Iestādei adresētajā 2015.gada 12.septembra sūdzībā,
ne tiesai adresētajā 2015.gada 4.novembra sūdzībā nav apstrīdējusi to, ka tieši viņa ir bijusi Transportlīdzekļa vadītāja Sākotnējā lēmumā norādītajā laikā
un vietā. Turklāt apelācijas instances tiesa konstatē, ka Sūdzības iesniedzēja gan Iestādei adresētajā 2015.gada 12.septembra sūdzībā, gan tiesai
adresētajā 2015.gada 4.novembra sūdzībā ir sniegusi savu vērtējumu viņas kā Transportlīdzekļa vadītājas veiktajām darbībām, kuras, vēl jo vairāk, var
apstiprināt Transportlīdzekļa īpašnieks, kurš tajā brīdī atradies Transportlīdzeklī.
Tāpat apelācijas instances tiesa konstatē, ka no administratīvā pārkāpuma lietā esošā policijas darbinieka ziņojuma izriet, ka Transportlīdzekli
vadījusi sieviete, kurai notikuma vietā tika sastādīts Sākotnējais lēmums. Tāpat no Sākotnējā lēmuma izriet, ka lēmums sastādīts tieši Sūdzības
iesniedzējai.
Apelācijas instances tiesa, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, nekonstatē, ka policijas darbinieks būtu rīkojies, pārkāpjot
savas dienesta pilnvaras attiecībā pret Sūdzības iesniedzēju, kā arī neatrada lietā nevienu ticamu un pārliecinošu pierādījumu tam, ka policijas darbinieks
būtu personīgi ieinteresēts noformēt Sūdzības iesniedzējai Sākotnējo lēmumu bez pamatota iemesla, sagrozot lietas faktiskos apstākļus.
Līdz ar to apelācijas instances tiesa Sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzībā iepriekš minēto apgalvojumu uzskata par neatbilstošu lietā
konstatētajiem apstākļiem un vērtē to kā vēlēšanos izvairīties no administratīvās atbildības par izdarīto administratīvo pārkāpumu.
Apelācijas instances tiesa, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, nekonstatē apstākļus, kuru dēļ iesniegtā apelācijas sūdzība būtu
apmierināma, Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2016.gada 27.maija spriedums būtu atceļams un administratīvā pārkāpuma lieta izbeidzama.
Pamatojoties uz augstāk izklāstīto un saskaņā ar Latvijas APK 289.12panta otrās daļas 1.punktu, 289.22 pantu Rīgas apgabaltiesa
no s p r ie d a
Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2016.gada 27.maija spriedumu atstāt negrozītu, bet apelācijas sūdzību noraidīt.
Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.
Tiesnesis G.Stūris
Tiesnese D.Kalniņa
Tiesnese I.L.Zemīte