Supreme Court dismisses appeal as lower court correctly identified sand extraction as mining, not pond creation.

ECLI:LV:AT:2025:0815.A420224420.40.L

Lieta Nr. A420224420, SKA-492/2025

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2025.gada 15.augustā

[1] Senātā saņemta atbildētājas Mārupes novada pašvaldības kasācijas sūdzība par Administratīvās

apgabaltiesas 2025.gada 6.janvāra spriedumu, ar kuru apmierināti pieteikumi un atcelts Mārupes novada domes

2020.gada 2.jūlija lēmums Nr. 1 un 2021.gada 17.marta administratīvais līgums Nr. 1/4-4/23-2021, kas noslēgts

starp Mārupes novada domi un trešo personu SIA „KVL Baltic”.

Ar minēto lēmumu akceptēta trešās personas paredzētā darbība – dīķa ierīkošana nekustamo īpašumu

/Nosaukums A/ un /Nosaukums B/ teritorijā aptuveni 30 ha platībā, kurā perspektīvā iecerēts attīstīt

dīķsaimniecību, un dīķa ierīkošanas gaitā paredzēta derīgo izrakteņu ieguve, iegūstot līdz 100 000 m3 smilts gadā

desmit gadu periodā (turpmāk – paredzētā darbība), savukārt ar administratīvo līgumu noteikta domes lēmuma

izpildes kārtība.

Apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, pārsūdzētajā spriedumā atzina,

ka trešās personas iecerētā paredzētā darbība konkrētajos faktiskajos apstākļos pēc būtības ir derīgo izrakteņu

ieguve, nevis dīķsaimniecības attīstīšana. Tiesa atzina, ka trešā persona paredzēto darbību ir raksturojusi kā

dīķsaimniecības izveidi, lai tādējādi „apietu” Mārupes novada domes 2013.gada 18.jūnija saistošajos noteikumos

Nr. 11 „Mārupes novada teritorijas plānojuma 2014.–2026.gadam Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi

un Grafiskā daļa” (turpmāk – Mārupes Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi) paredzēto, ka

lauksaimniecības teritorijā nav pieļaujama derīgo izrakteņu ieguve. Tiesa arī atzina, ka paredzētā darbība ir

vērtējama kā derīgo izrakteņu iegūšana, nevis dīķsaimniecības izveide tāpēc, ka plānoto derīgo izrakteņu ieguves

apjomu dēļ šai darbībai ir piemērojams likuma „Par zemes dzīlēm” 11.1panta regulējums un nepieciešama zemes

dzīļu izmantošanas licence.

[2] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 338.1panta otrās daļas 2.punktu tiesnešu kolēģija var

atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, ja, izvērtējot kasācijas sūdzībā minētos argumentus, nerodas šaubas par

pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā.

Senatoru kolēģija turpmāk norādīto apsvērumu dēļ atzīst, ka kasācijas sūdzībā norādītie argumenti nerada

šaubas par apgabaltiesas sprieduma tiesiskumu, turklāt šie argumenti nenorāda uz tādu šīs lietas izspriešanai

būtisku tiesību jautājumu, kura risināšana būtu nozīmīga judikatūras veidošanai.

[3] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa nav ievērojusi likuma „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 26.panta

ceturto daļu, atbilstoši kurai paredzētās darbības akceptu var pārsūdzēt, ja ir pārkāptas sabiedrības tiesības uz

informāciju vai līdzdalību. Šādi iebildumi pieteikumos neesot izteikti. Tiesa arī neesot ņēmusi vērā, ka atbilstoši

Vides aizsardzības likuma 9.panta trešajai daļai, uz kuru atsaucas pieteicēji, lai domes rīcību atzītu par prettiesisku,

esot jākonstatē nevis vienkārši potenciāls vides kaitējums, bet gan tas, ka vides tiesību aizskārums vai

apdraudējums ir īsts, nozīmīgs un nopietns. Tiesa spriedumā neesot pamatojusi, kāpēc trešās personas iecerētā

derīgo izrakteņu ieguve nodarīs kaitējumu videi un pārkāps vides aizsardzības tiesības.

Šajā sakarā senatoru kolēģija paskaidro, ka likuma „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 26.panta regulējums

akcentē sabiedrības tiesības uz informāciju un līdzdalību ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā un šā panta ceturtā

daļa attiecīgi paredz, ka sabiedrības nepienācīga informēšana vai līdzdalības tiesību pienācīga nenodrošināšana pati

par sevi ir pamats paredzētās darbības akcepta lēmuma pārsūdzēšanai un secīgi – atzīšanai par prettiesisku. Tomēr

minētais regulējums nav interpretējams tādējādi, ka sabiedrības pārstāvji paredzētās darbības akceptu varētu

pārsūdzēt tikai tad, ja lēmuma pieņemšanas procesā pārkāpti sabiedrības informēšanas un līdzdalības

nodrošināšanas pienākumi. Jāņem vērā, ka Vides aizsardzības likuma 9.panta trešā daļa noteic, ka sabiedrība ir

tiesīga apstrīdēt un pārsūdzēt valsts iestādes vai pašvaldības administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas neatbilst

vides normatīvo aktu prasībām, rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi. Attiecīgi minētā norma tieši noteic

sabiedrības tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt administratīvo aktu, kas neatbilst vides normatīvo aktu, tostarp –

teritorijas plānošanas normatīvo aktu, prasībām.

Izskatāmajā gadījumā tiesa ir atzinusi, ka paredzētā darbība neatbilst Mārupes novada Teritorijas

izmantošanas un apbūves noteikumiem, jo tie lauksaimniecības teritorijā nepieļauj pamatdarbību – derīgo izrakteņu

ieguvi (kas, tiesas vērtējumā, ir patiesā paredzētās darbības būtība, lai arī formāli darbība pieteikta kā

dīķsaimniecības izveide). Šādos apstākļos tiesai nebija nepieciešams papildus argumentēt, vai paredzētā darbība

rada kaitējumu videi, jo neatbilstība teritorijas plānojumam un dabas resursu – derīgo izrakteņu – ieguve neatļautā

vietā pašsaprotami ir vērtējama kā būtisks vides tiesību pārkāpums un kaitējums videi.

[4] Kasatore arī argumentē, ka tiesa ir nepareizi interpretējusi likuma „Par zemes dzīlēm” 11.1pantu un

Mārupes Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu normas, atzīstot, ka paredzētā darbība neatbilst

lauksaimniecības teritorijā pieļautajam izmantošanas veidam. Kasatore uzsver, ka lauksaimniecības teritorijā ir

atļauta dīķsaimniecības izveide un pakārtoti tam – derīgo izrakteņu (smilts) ieguve tādā apjomā, kāds nepieciešams

dīķu izrakšanai, turklāt dīķu izmērs (dziļums) netiekot ierobežots. Smilts ieguve kā dabiski pakārtota pamatdarbībai

– dīķu izveidošanai – pati nevarot tikt vērtēta kā konkrētajā teritorijā paredzēta pamatdarbība. Ja persona esot

iecerējusi dīķsaimniecības izveidi, kas ir atļauta lauksaimniecības teritorijā, tad neesot nozīmes dīķu izbūves

rezultātā iegūtajiem smilts apjomiem.

Šajā sakarā senatoru kolēģija uzsver, ka apgabaltiesa (pievienojoties pirmās instances tiesas motivācijai)

nav noliegusi, ka atbilstoši Mārupes Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem dīķsaimniecība ir atļautais

izmantošanas veids lauksaimniecības teritorijā un ka derīgo izrakteņu iegūšana līdz ar to ir atļauta kā dīķa izveidei

pakārtota darbība (pirmās instances tiesas sprieduma 11.1.punkts, kurā norādītajiem secinājumiem apgabaltiesa

pievienojusies). Tomēr vienlaikus tiesa pamatoti ir atzinusi, ka ūdenstilpes izveide nevar būt formāla darbība, lai aiz

tās nomaskētu primāro mērķi – derīgo izrakteņu iegūšanu. Konkrētajā gadījumā, vispusīgi izvērtējot lietā

noskaidrotos apstākļus (piemēram, to, ka pirms paredzētās darbības pieteikšanas trešā persona ģeoloģiskās izpētes

rezultātā noskaidroja derīgo izrakteņu (smilts) krājumus konkrētajā teritorijā, ka dīķa izveidi trešā persona plānoja

tieši līdz tādam dziļumam, kādā atbilstoši ģeoloģiskajai izpētei atrodama derīgā smilts, ka potenciāli iegūstamās

smilts apjomus, platības un termiņu trešā persona plānoja saistībā ar to, kāds būs pieprasījums pēc smilts, turklāt

karpu audzēšanai nemaz nav piemēroti tik dziļi dīķi), tiesa ir secinājusi, ka trešā persona dīķsaimniecības izveidi ir

plānojusi kā aizsegu derīgo izrakteņu ieguvei (pirmās instances tiesas sprieduma 11.2.–11.8.punkts, kam

apgabaltiesa pievienojusies). Tieši tāpēc tiesa atzina, ka konkrētajā gadījumā paredzētā pamatdarbība patiesībā ir

derīgo izrakteņu ieguve, nevis dīķsaimniecības izveide.

Kasācijas sūdzībā nav vērā ņemamu argumentu, kas norādītu uz tiesas kļūdām faktisko apstākļu

novērtēšanā vai atspēkotu tiesas apsvērumus par to, ka paredzētās darbības patiesā būtība konkrētajā gadījumā ir

derīgo izrakteņu ieguve. Tas vien, ka trešā persona dokumentos norādījusi, ka plāno dīķsaimniecības izveidi, un tas,

ka trešajai personai arī izsniegta būvatļauja, neizslēdz to, ka dīķsaimniecības izveide tiek izmantota kā aizsegs

derīgo izrakteņu ieguvei. Turklāt kasācijas instances tiesas kompetencē jebkurā gadījumā nav lietas faktisko

apstākļu pārvērtēšana.

Lielu daļu kasācijas sūdzības veido nepiekrišana tiesas secinājumam, ka paredzētā darbība ir vērtējama kā

derīgo izrakteņu ieguve arī tādēļ, ka paredzētā smilts ieguves apjoma dēļ atbilstoši likuma „Par zemes dzīlēm”

11.1pantam trešajai personai ir nepieciešams iegūt zemes dzīļu izmantošanas licenci. No kasācijas sūdzības

noprotams, ka kasatore nepiekrīt, ka katru reizi, kad dīķa izveides procesā paredzēts iegūt tādu smilts apjomu, kura

dēļ nepieciešama zemes dzīļu izmantošanas licence, attiecīgā darbība vērtējama kā derīgo izrakteņu ieguve, nevis

kā dīķa izveide. Tomēr kasatore nav pamatojusi, kāpēc šie iebildumi liecinātu par to, ka tiesa nonākusi pie

nepareiza lietas izskatīšanas rezultāta. Kā jau minēts, galvenais iemesls, kāpēc tiesa atzina, ka paredzētā darbība

neatbilst teritorijas plānojumam, ir vairāku apstākļu kopuma dēļ izdarītais tiesas secinājums, ka dīķsaimniecības

izveide konkrētajā gadījumā tiek izmantota kā aizsegs patiesajai darbībai – derīgo izrakteņu ieguvei. Atsauce uz

likuma „Par zemes dzīlēm” 11.1panta regulējuma piemērošanu izmantota tikai kā papildu arguments. Līdz ar to, pat

ja piekristu kasatores pozīcijai, ka vispārīgi zemes dzīļu izmantošanas licences nepieciešamībai pašai par sevi nav

izšķirošas nozīmes, tas neradītu pamatu apšaubīt tiesas secinājumu par paredzētās darbības būtību konkrētajā

gadījumā. Līdz ar to šie argumenti nevar būt pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai. Turklāt apgabaltiesa,

paredzētās darbības patiesās būtības noskaidrošanā pievērošot uzmanību arī tam, kādam derīgo izrakteņu apjomam

ir nozīme zemes dzīļu izmantošanas licences kontekstā, ir vadījusies no Senāta iepriekš akceptētās nostājas, ka to,

vai konkrēta darbība ir uzskatāma par dīķsaimniecību vai par derīgo izrakteņu ieguvi, objektīvi var nošķirt pēc tā,

kādā apjomā dīķa izveidošanas procesā tiek iegūti derīgie izrakteņi (Senāta 2024.gada 12.septembra rīcības sēdes

lēmuma lietā Nr. SKA-772/2024,ECLI:LV:AT:2024:0912.A420272522.10.L, 4.punkts).

[5] Apkopojot minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu,

senatoru kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar Mārupes novada pašvaldības kasācijas sūdzību par

Administratīvās apgabaltiesas 2025.gada 6.janvāra spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore I. Višķere Senatore D. Makarova Senatore I. Meldere