Legislator Case Law & Legislation
C30678417 / C-0988-19 ECLI:LV:RVPT:2019:0627.C30678417.9.S AI generated

Court partially allowed landlord's rent claim against tenants, awarding base rent and taxes but rejecting VAT and penalty interest.

Case Number C30678417 / C-0988-19
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The court partially dismissed the landlord's claim for rent, property taxes, and VAT against two tenants. While the tenants argued the entire claim was unjustified, the court found the base rent and tax compensation valid but rejected the VAT and penalty interest components. Consequently, the judgment ordered payment of the approved amounts while dismissing the rejected portions.

Legislator headnote

AI generated

Civil Law; Civil Procedure Law: The court applies the Civil Procedure Law to adjudicate rent and tax claims, establishing that while base rent and compensation are enforceable, specific VAT calculations and penalty interest may be rejected if not fully substantiated.

Keywords

AI generated
landlord tenant dispute rent collection claim property tax compensation VAT claim rejection penalty interest denial civil procedure law partial judgment outcome

Cited Legislation

AI generated
Constitution of the Republic of Latvia, Article 105
Civil Law, Article 3
Civil Law, Article 927
Civil Law, Article 994
Civil Law, Article 1036
Civil Law, Article 1038
Civil Law, Article 1218
Civil Law, Article 2120
Civil Law, Article 2141
Civil Law, Article 2142
Law on Privatization of State and Municipal Housing, Article 1, Section 20
Law on Privatization of State and Municipal Housing, Article 50, Section 1, Section 3
Law on Privatization of State and Municipal Housing, Article 54, Section 1, Section 2
Law on Privatization of State and Municipal Housing, Article 54, Section 2
Law on Privatization of State and Municipal Housing, Transitional Provisions, Section 40

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ECLI:LV:RVPT:2019:0627.C30678417.9.S

Lieta Nr. C30678417

Lietvedības Nr. C0988-19/3

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2019.gada 27.jūnijā

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa

šādā sastāvā: tiesnese A.Zute

ar tiesas sēdes sekretāri D.Krūmiņu,

piedaloties prasītājas pilnvarotajam pārstāvim, zvērinātam advokātam E. Baļķenam,

2019.gada 28.maijā izskatīja atklātā tiesas sēdē, Rīgā, Abrenes ielā 8, civillietu /pers. A/ prasībā pret /pers. B/ un /pers. C/ par nomas maksas,

procentu, nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas, pievienotās vērtības nodokļa piedziņu.

Aprakstošā daļa

2017.gada 9.novembrī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā saņemta /pers. A/ prasība pret /pers. C/ un /pers. B/ par nomas maksas,

procentu, nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas, pievienotās vērtības nodokļa un tiesāšanās izdevumu piedziņu. Prasītāja prasības pieteikumā lūdz

piedzīt no atbildētāja /pers. B/ parādu EUR 4674,73 un no atbildētāja /pers. C/ parādu EUR 4674,73 apmērā. Kopējā prasības summas EUR 9349,46

apmērā.

Prasība pamatota uz Latvijas Republikas Satversmes 105.pantu, Civillikuma 3.pantu, 927.pantu, 994.pantu, 1036.pantu, 1038.pantu, 1218.pantu,

2120.pantu, 2141.panta, 2142.panta, likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 1.panta 20.punktu, 50.panta pirmās daļas

3.punktu, 54.panta pirmo, otro un ceturto daļu, likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54.panta otro daļu un pārejas noteikumu

40.punktu (vēsturiskajās redakcijās līdz 26.06.2017.), likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.panta otro prim viens daļu, 13.panta

trešo daļu, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 1.panta 6.punktu, 6.panta otrās daļas 4.punktu, 17.7pantu.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnese s 2017.gada 4.decembra lēmumu apmierināts prasītājas pieteikums par prasības

nodrošināšanu civillietā Nr.C30678417 un ierakstīta ķīlas tiesību atzīme Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs/, /pers. C/, personas kods

/personas kods/, piederošajai ½ domājamai daļai no nekustamā īpašuma /adrese A/ ar kadastra numuru /numurs/, nosakot, ka nodrošinājuma summa

sniedzās līdz summai EUR 4674,73. Ierakstīta ķīlas tiesību atzīme Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs/, /pers. B/, personas kods

/personas kods/, piederošajai ½ domājamai daļai no nekustamā īpašuma /adrese A/ ar kadastra numuru /numurs/, nosakot, ka nodrošinājuma summa

sniedzās līdz summai EUR 4674,73.

2017.gada 21.decembrī tiesā saņemti atbildētāju paskaidrojumi, kuros atbildētāji norādījuši, ka prasību par 4674,73 EUR, tajā skaitā zemes

nomas maksas - 2164,48 EUR, PVN 21% - 454,54 EUR, nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas - 251,09 EUR un nokavējuma procentu -

1804,62 EUR piedziņu, neatzīst un lūdz tiesu to kā nepamatotu un nepierādītu noraidīt, sekojošu iemeslu dēļ. Tiesa ir pieņēmusi prasītājas prasības

pieteikumu, kas neatbilst Civilprocesa likuma 128.panta prasībām, t.i., tajā nav atrodams prasības summas aprēķins. Saskaņā ar matemātikas likumiem,

aprēķins ir darbību (atņemt, saskaitīt, reizināt, dalīt) kopums, nevis to rezultāts. Kā norādījusi Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija savā

11.01.2017. lietā Nr.CA- 3036-17/4, saskaņā ar Civilprocesa likuma 128.panta otrās daļas 4.punkta prasībām prasības pieteikumā norādāma prasības

summa, ja prasība novērtējama naudas izteiksmē, kā arī piedzenamās summas aprēķins, jo gan tiesai, gan atbildētājam, lai apstrīdētu prasības

pamatotību, jāsaprot, kā tiek aprēķināta piedzenamā summa.

Saskaņā ar 2008.gada 9.decembra MK noteikumu Nr.1014 “Kārtība, kādā aprēķināma maksa par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un

apsaimniekošanu”, kas izdoti saskaņā ar likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo mālu privatizāciju” 50.panta ceturto un piekto daļu, nosacījumiem,

kā arī. Dzīvokļu īpašuma likuma 13.panta 1.daļas nosacījumiem, veicamo maksājumu Jāaprēķina proporcionāli dzīvokļa īpašumā ietilpstošajai

kopīpašuma domājamai daļai, nevis pēc /pers. A/ juristu ieskatiem. Atsaucas uz Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu, ka prasības pieteikumā nav

atrodami fakti, kas apliecinātu prasības pamatotību.

Nav strīda par faktu, ka /pers. A/ ir reģistrētas īpašuma tiesības uz zemes gabalu ar kadastra numuru /numurs/kv.m. platībā, kas atrodas Rīgā,

Tomsona iela b/n. Šim nekustamajam īpašumam - zemes gabalam atvērtajā Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs/ir atrodams ieraksts

1.9. nodalījuma III daļas 1 .iedaļā (lietu tiesības, kas apgrūtina nekustamu īpašumu) - Zemes īpašniekam nepiederošas būves.

Prasītājai pieder nekustamais īpašums - dzīvokļa īpašums Nr./numurs/ (nevis kā prasītāja norāda - dzīvoklis), kas atrodas 5 stāvu dzīvojamajā ēkā,

kas atrodas /adrese/, kurai 1998.gada 3.decembri ir atvērts Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījums Nr./numurs/, kura I daļas 1.iedaļā ir ieraksts 2.1. -

atzīme - ēka saistīta ar zemes gabalu 3357 kv.m. platībā. Zemes īpašuma tiesības nav noskaidrotas. Saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 1.pantu,

ierakstiem zemesgrāmatā ir publiska ticamība.

Katram saprātīgam cilvēkam būtu skaidrs, ka neviens ieraksts Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs/un Rīgas pilsētas

zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs/neliecina par faktu, ka uz prasītājai piederošā zemes gabala ar kadastra numuru /numurs/atrodas 5 stāvu

dzīvojamā ēka ar kadastra numuru /numurs/, un skaitlis 9035 nav tas pats, kas skaitlis 3357. 5 stāvu dzīvojamajai ēkai ar kadastra numuru /numurs/, kas

atrodas /adrese/, nekad nav noteikts funkcionāli nepieciešamais zemes gabals, ko apstiprina: Valsts zemes dienesta Rīgas reģionālā nodaļa ar savu

2017.gada 11.augusta atbildi Nr.2-Q6-R/768 “Par informācijas sniegšanu”, kurā norādīts, ka zvērināts mērnieks /pers. D/ 1998.gada 17.septembrī

izgatavoja ēku (būvju) īpašumam /adrese/, kadastra numurs/numurs/, robežu plānu, kas tika apstiprināts ar Rīgas pilsētas zemes komisijas 1998.gada

5.novembra lēmumu “Par zemes gabala /adrese/ platības un robežu plāna apstiprināšanu”,

Robežu plānam ēku (būvju) īpašuma tiesību nostiprināšanai zemes grāmatā ir tikai informatīvs raksturs, kas tika izmantots Ēku (būvju) īpašuma

tiesību nostiprināšanai līdz likumīgā īpašnieka zemes īpašuma tiesību atjaunošanai Valsts zemes dienesta Rīgas reģionālā nodaļa ar savu 2017.gada

15.novembra atbildi Nr.2-09- R/1368 “Par nekustamajiem īpašumiem ar kadastra numuriem /numurs/, /numurs/”, ar kuru vienlaicīgi tiek norādīts, ka

zvērināts mērnieks /pers. D/ 1998.gada 17.septembrī izgatavoja ēku (būvju) īpašumam /adrese/, kadastra numurs /numurs/, robežu plānu, kas tika

apstiprināts ar Rīgas pilsētas zemes komisijas 1998.gada 5.novembra lēmumu ‘Par zemes gabala /adrese/ platības un robežu plāna apstiprināšanu”, un

prasības pieteikuma pievienotais zemes gabala plāns ir divi dažādi dokumenti.

Rīgas pilsētas zemes komisijas 1998.gada 5.novembra lēmums “Par zemes gabala /adrese/ platības un robežu plāna apstiprināšanu”, kas ir

administratīvs akts, kas stājies likumīgā spēkā un nav apstrīdams, kura 2.punktā skaidri un nepārprotami ir noteikts, ka Lēmumā uzrādītā platība nav

uzskatāma par zemes gabala lietojuma platību zemes nomas līguma noslēgšanai. Spēkā stājušās administratīvā aktā noteiktajam ir augstāks spēks nekā

/pers. A/ un viņas pieaicināto juristu viedoklim.

Prasītāja savā prasības pieteikumā norādījusi, ka zemes nomas līgums ir slēdzams par tā zemes gabala lietošanu, ko pašvaldības dome vai tās

pilnvarota institūcija, vai valsts akciju sabiedrība “Privatizācijas aģentūra” noteikusi kā dzīvojamajai mājai funkcionāli nepieciešamo zemes gabalu, taču

aizmirsusi prasības pieteikumā norādīt, konkrēti kas: Rīgas pašvaldības dome vai tās pilnvarota institūcija, vai valsts akciju sabiedrība “Privatizācijas

aģentūra”, un kad ir noteikusi dzīvojamajai mājai /adrese/ funkcionāli nepieciešamo zemes gabalu, kā arī nav pievienojusi savam prasības pieteikumam

šāda fakta apliecinošu dokumentu.

Sarakste pušu starpā liecina, ka prasītājai jau pirms prasības celšanas tiesā ir ticis lūgts iesniegt pierādījumus par zemes un mājas saistību, kā arī par

to, kas un kad būtu noteicis mājai funkcionāli nepieciešamo zemes gabalu, ko prasītāja nav spējusi un arī šobrīd nespēj pierādīt.

Prasītāja savā prasības pieteikumā ir norādījusi, ka likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54.panta pirmo daļu (nenorādot,

kādā šī likuma redakcijā) nosaka, ka zemes īpašniekam ir pienākums noslēgt zemes nomas līgumu ar privatizētā objekta īpašnieku.

Kā zemes īpašniece zemesgrāmatā no 2006.gada decembra ir /pers. A/, kura nav uzskatījusi un arī neuzskata, ka viņai būtu jāpilda likumā

noteiktais pienākums - noslēgt zemes nomas līgumu, t.i., ja kāds labprātīgi ar viņu neslēdz zemes nomas līgumu, celt tiesā attiecīgu prasību, kā rezultātā

tiesas spriedums varētu būt zemes nomas līguma vietā. Prasītāju neviens, izņemot viņu pašu nav novedis līdz situācijai, kad 01.09.2017. par parādiem,

tika izsludināta zemes gabala izsole, jo apzināti nav maksājusi nekustamā īpašuma nodokli, lai gan viņas rīcībā bija lieli naudas līdzekļi, ko apstiprina tiesas

nolēmums civillietā Nr.C30567814, viņa nav maksājusi pirkuma maksu par šo zemes gabalu, nav valstij samaksājusi iedzīvotāju ienākuma nodokli no

kapitāla pieauguma - no šī zemes gabala kadastrālās vērtības, faktiski ieguvusi īpašumā to, kas nekad nav piederējis iepriekš reģistrētajā īpašnieka

Vāgnera tēvam, jo daļa no zemes gabala ar kadastra numuru /numurs/ir sveši zemes gabali, kuri netika atgriezti patieso zemes īpašnieku mantiniekiem, tos

kompensējot ar Rīgas domei piederošiem zemes gabaliem, ko apstiprina Rīgas domes 1999.gada lēmumi.

Līdz 2016.gadam /pers. A/ un viņas, kā arī iepriekšējā īpašnieka /pers. E/ pilnvarotā persona - /pers. A/ māte /pers. F/ ir kategoriski iebildušas

pret iespēju, ka zemes nomas līgumi varētu tikt slēgti ar fiziskām personām, ko apstiprina arī konkrētu tiesu nolēmumi, kas tiks celti gaismā tiesvedības

laikā, ja prasītāja šo faktu atteiksies atzīt.

Tāpat prasības pieteikuma 2. punktā prasītāja ir norādījusi, ka, ja zemes nomas līgums ar zemes gabala īpašnieku nav noslēgts, zemes gabala

īpašniekam ir tiesības prasību tiesā par zemes nomas līguma noslēgšanu vērst pret personu, kurai nodotas attiecīgās dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un

apsaimniekošanas tiesības, taču prasītāja nevēloties izmantot likumā piešķirto tiesību celt prasību pret mājas pārvaldītāju, bet gan pret katru dzīvokļa

īpašnieku.

Prasība pret atbildētājiem nav celta par zemes nomas līguma noslēgšanu, kā arī prasības pieteikumam nav pievienots prasītājas ar atbildētājiem jau

noslēgts zemes nomas līgums.

Patiesi interesanta ir norāde prasības pieteikuma 3. punktā par to, ka saskaņā ar likumu jau ir zināms - nomas priekšmets un platība - prasītājai

piederošs zemesgabals 2861 kv.m. platībā, neatsaucoties uz konkrētu likumu, kurā būtu norādīts šāds fakts.

Tā kā prasītāja ne ar vienu dokumentu nav pieradījusi faktu, ka atbildētāji lieto viņai piederošu zemi, un, ka viņa ar atbildētājiem būtu noslēgusi

attiecīgu zemes nomas līgumu vai arī tiesā cēlusi prasību par šādu tiesisko attiecību noteikšanu ar tiesas spriedumu, nav pamata atzīt, ka atbildētāji būtu

prasītājai kaut ko parādā, un būtu pienākums maksāt kavējuma procentus par neesošu parādu. Lietā nevarētu pastāvēt strīds par to, ka prasītāja būtu

samaksājusi nekustamā īpašuma nodokli, kura kompensāciju pieprasa, jo pati atzīst, ka nekustamā īpašuma nodokļa parāda dēļ ir izsolīts viņai

piederošais zemes gabals ar kadastra numuru /numurs/kv.m. platībā, kas atrodas/adrese/.

To, ka prasītāja apzināti nav veikusi nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus, kaut gan viņas rīcībā bija ļoti lieli nepamatoti saņemti naudas līdzekļi,

apstiprina likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums civillietā Nr.C30567814.

Tāpat lietā nav iesniegts neviens pierādījums, ka prasītāja valstij būtu nomaksājusi no atbildētājiem pieprasītā Pievienotās vērtības nodokļa summu.

Latvijas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta savā 2013.gada 27.jūnija spriedumā [16.11. un 16.12. punktos] lietā Nr.C28283311, ???-1323/2013 ir

norādījusi, ka -atbilstoši likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 1.panta noteikumiem iestāde, kas valsts personā iekasē valstij paredzētos nodokļu

maksājumus, tajā skaitā PVN, ir Valsts ieņēmumu dienests.

Ņemot vērā šādu regulējumu, piedzīt pievienotās vērtības nodokli jebkuras citas personas ienākumos nav pamata. Nav iesniegti pierādījumi, ka

prasītāja ar valsti par pievienotās vērtības nodokli būtu norēķinājusies. Šādā situācijā prasībā minēto summu nav pamata uzskatīt par prasītājai

pienākošos kompensāciju par jau veiktajiem maksājumiem. Atbilstoši likumu “Par nekustamā īpašuma nodokli” un “Par pašvaldībām” normām

nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus iekasē pašvaldības, kuru ienākumos arī minētā nodokļa maksājumi ieskaitāmi.

Lietas materiālos nav pierādījumu, ka prasītāja prasītā nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus būtu veikusi, līdz ar to minētos izdevumus

kompensēt nav pamata.

Vienlaicīgi vērš uzmanību uz faktu, ka prasītāja, kas par PVN maksātāju reģistrēta no 22.07.2010., mēģina ar tiesas starpniecību saņemt

pievienotās vērtības nodokli arī par laika posmu no 2007.gada līdz 2010.gadam, kad, pirmkārt, prasītāja nebija reģistrēta par PVN maksātāju, un

otrkārt, zemes noma neaplikās ar pievienotās vērtības nodokli, bet tas jau tikai liecina par šīs personas godaprāta trūkumu un mēģinājumu iedzīvoties uz

citu rēķina.

Uzskata, ka šāda veida prasītājas prasījumiem piemērojams Komerclikuma 406.pantā noteiktais saīsinātais noilguma termiņš - 3 gadi, jo, prasītāja

ir pielīdzināma individuālajam komersantam, kaut gan reģistrējusies tikai kā saimnieciskās darbības veicēja, jo ir guvusi zemes gabalu ar kadastra numuru

/numurs J/nevis to mantojot, bet gan viņas mātei /pers. F/, kas pārstāvēja arī iepriekšējo zemesgrāmatā reģistrēto īpašnieku - /pers. E/, pārformējot to

laikā, kad Augstākās tiesas Senāts pēc protesta atcēla tiesas spriedumu ar kuru /pers. E/ bija atjaunotas zemes īpašuma tiesības, uz meitas - prasītājas

vārda, /pers. A/ faktiski nesamaksājot pirkuma līgumā norādīto pirkuma maksu, ko apstiprinājis pats /pers. E/ ar Austrijas advokātu starpniecību, kā arī

/pers. E/ pilnvarotais pārstāvis Augstākas tiesas sēdes laika. Atsaucas uz Komerclikuma 75.panta nosacījumiem. Nevarētu pastāvēt strīds, ka prasītājas

kaut vai 2017.gada apgrozījums pārsniedz 28 500 euro, un, ieskaitot viņu, tikuši nodarbināti vairāk nekā piecas personas: /pers. F/, kuras kontā tiek

pieprasīts ieskaitīt maksājumus, lai faktiski izvairītos no tā, ka šos naudas līdzekļus paņem tiesu izpildītājas kā nodokļu maksājumu parādu, /pers. I/,

/pers. J/, /pers. K/ un /pers. L/, ko apstiprina 2017.gada 9.februāra pilnvara.

Saskaņā ar Latvijas Vēstneša publikāciju Nr. KMR00101311763427, /pers. A/ 24.11.2016 ir dibinājusi uzņēmumu /Nosaukums A/, reģ. Nr.

/reģistrācijas numurs/, PVN maksātāju, ar darbības veidu: „Sava vai nomāta nekustamā īpašuma izīrēšana un pārvaldīšana”, kur prasītāja ir vienīgā valdes

locekle, bet uz /pers. E/ vārda Latvijā vairs nav reģistrēts neviens nekustamais īpašums un arī vairs nevarētu tikt reģistrēts, jo šobrīd viņam rit 96 gads un

vispār nav informācijas, ka uz doto brīdi viņš vēl būtu dzīvs.

Prasītāja sava prasības pieteikuma 4. punktā ir apzināti norādījusi melus par to, ka viņai esot bijusi tiesvedība ar biedrību “/adrese/” lietā CA-0104-

08/5, jo prasītāja nekad nav bijusi šajā lietā lietas dalībniece.

Nav saprotams prasības pieteikumā izteiktais lūgums - šajā civillietā pieaicināt arī zvērinātu advokātu Erlendu Baļķenu, ar kuru prasītāja esot

vienojusies par juridiskas palīdzības sniegšanu šajā civillietā, jo neviens Civilprocesa likuma pants nenosaka tiesai šādu pienākumu. Ja /pers. A/ ar kādu

advokātu ir vienojusies par juridiskās palīdzības sniegšanu dotajā lietā un par to ir šim advokātam ari samaksājusi, tad paša zvērinātā advokāta

pienākums ir izpildīt savas uzņemtās saistības un ierasties uz tiesas sēdēm. Var tikai pieļaut, ka prasības pieteikumam pievienotais advokāta orderis

neatbilst Zvērinātu advokātu padomes apstiprinātajam atzinumam, kurā reglamentēta advokāta tiesisko statusu apliecinošā dokumenta - ordera

noformēšanas kārtība, jo citās analoģiskās lietās tajā nav norādīts ne civillietas numurs, ne pat personas, pret kuru celta prasība, uzvārds, kas norādīts

prasības pieteikumā.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 27.jūnija lēmumu lietā Nr.C32336415, SKC-1299/2017, motīvu daļā

norādīts, ka jāuzsver — no advokāta kā tiesu varai piederīgas personas, kuras kvalifikācija un spēja sniegt juridisko palīdzību ir prezumējama” (sk.

Satversmes tiesas 27.06.2003. spriedumu lietā Nr.2003-04-01 secinājumu daļas 4.1 punktu), ir pilnīgi pamatoti sagaidīt, ka viņa sagatavotie

procesuālie dokumenti tiek juridiski argumentēti.

Latvijas Zvērinātu advokātu padome atbilstoši Advokatūras likuma 48. 1 pantā noteiktajam, respektīvi, tai piešķirtās kompetences ietvaros

apstiprinājusi Atzinumu, kurā reglamentēta advokāta tiesisko statusu apliecinošā dokumenta — ordera — noformēšanas kārtība, tad šis iekšējais

normatīvais akts ir saistošs ikvienam advokātam. Ignorēdama minētā normatīvā akta prasības, zvērināta advokāte pakļāvusi apdraudējumam

pārstāvamās personas tiesības uz taisnīgu tiesu, ko tādējādi nevar uzskatīt par vienkāršu neuzmanības kļūdu, kā to centusies pozicionēt blakus sūdzības

iesniedzēja. Gluži pretēji, advokāta ordera noformējums veidā, kāds neatbilst minētajā normatīvajā aktā skaidri definētajiem noteikumiem, būtiski

apgrūtinot tiesas pienākumu pārliecināties par advokāta statusu un tiesībām veikt procesuālās darbības izpildi, izsauc pamatotas šaubas par advokāta

profesionalitāti un spēju nodrošināt kvalitatīvu juridisko palīdzību.

Tiesā 2018.gada 6.decembrī saņemti prasības pieteikuma grozījumi, ar kuriem prasītāja lūdza piedzīt no atbildētāja /pers. B/ naudas līdzekļu

parādu EUR 3666,30 (zemesgabala nomas maksas pamatparāds EUR 2204,61, kopā ar PVN EUR 2667,58, nekustamā īpašuma nodokļu

kompensācija EUR 251,14, nokavējuma procentu parāda kopsumma EUR 747,58) un no atbildētāja /pers. C/ naudas līdzekļu parādu EUR 3666,30

(zemesgabala nomas maksas pamatparāds EUR 2204,61, kopā ar PVN EUR 2667,58, nekustamā īpašuma nodokļu kompensācija EUR 251,14,

nokavējuma procentu parāda kopsumma EUR 747,58). Kopējā prasības summa sastāda EUR 7332,60. Grozīto prasību pamatojot uz Latvijas

Republikas Satversmes 91.pantu, Satversmes tiesas likuma 32.panta otro daļu, Civillikuma 1.pantu, 1651., 1652.panta 3.punktu, 1662., 1668.3.,

1754., 1756., 1757., 1759.panta pirmo punktu, 1763.panta pirmo punktu, likumu “Par nodokļiem un nodevām” 29.panta otro daļu, Pievienotās vērtības

nodokļa likuma 1.panta 2.punktu, 14.punktu, 34.panta septīto daļu, 35.panta trešo daļu.

Prasības pieteikuma precizējumos norādot, atsaucas uz likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 28. panta otro daļu.

Dzīvojamai mājai /adrese/ zemesgabals nepieciešams tajā skaitā sekojošu iemeslu dēļ: - zem prasītājai agrāk piederošās zemesgabala daļas ir šai

dzīvojamai mājai svarīga funkcionāli nepieciešamas komunikācijas (redzams pēc 05.02.2018., sertificētas mērnieces K.Mitules zemes robežu plāna ar

komunikācijām): - gāzes vads, ūdensvads, lietus kanalizācija, sadzīves kanalizācija, sakaru līnija, elektrības kabelis, siltumtrase.

Minētās komunikācijas ir vitāli nepieciešamas dzīvojamās mājas iedzīvotājiem. Nav pieļaujama situācija, ka tika izmantota prasītājas zemesgabals,

no tā negūstot nekādu labumu. Jāņem vērā art tas, ka šajā situācijā, ja kāda no komunikācijām tiek bojāta un ir nepieciešams tās remonts, tad zemes

īpašnieks var to liegt, kas savukārt var apdraudēt dzīvojamās mājas funkcionēšanu. Dzīvojamai ēkai uz 40 dzīvokļiem ir jābūt vismaz 20 autostāvvietām

ar kopējo platību 500 m2, 40 velonovietnēm ar kopējo platību 90 m2, kā to nosaka Rīgas domes 2005. gada 20. decembra saistošie noteikumi Nr. 34

"Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” 138. p., 156. punkti.

Jēdziens, kā sauc zemesgabalu, kas nepieciešams mājās, šajos likumos ir dažādi. Civillikumā nekas par to nav teikts, jēdziena nav. Likumā "Par

valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" šāds zemesgabals tiek definēts, kā dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamais zemes gabals. Likumā

“Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, šāds zemesgabals tiek definēts, kā bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem atjaunotas

īpašuma tiesības uz zemi, uz kuras atrodas daudzdzīvokļu māja. Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā tas tiek definēts, kā piesaistītais zemesgabals, par

ko obligāti jāslēdz zemes nomas līgums.

Piesaistītais zemesgabals — zeme, uz kuras atrodas citas personas īpašumā esoša ēka, kas nodota ekspluatācijā un saskaņā ar kadastrālās

uzmērīšanas lietu ir dzīvojamā māja, un kura ir ēkas īpašnieka lietošanā (Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 1. panta 6. punkts).

Obligāti veicamās pārvaldīšanas darbības ir šādas: līguma par piesaistītā zemesgabala lietošanu slēgšana ar zemesgabala īpašnieku (Dzīvojamo māju

pārvaldīšanas likuma 6. panta otrās daļas 4. punkts). To pašu pienākumu dzīvokļa īpašniekiem nosaka arī likums “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo

māju privatizāciju” 50. panta pirmās daļas 3. punkts.

Atsaucas uz LR Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 27. jūnija spriedums lietā Nr. SKC-5/2018. No minētā izriezt, ka zemes

likumiskās nomas attiecības pastāv uz likuma pamata.

Atsaucas uz likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54.panta pirmo daļu, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums 6. panta

otrās daļas 4. punktu. Likumiskās nomas attiecības pastāv starp zemes gabala īpašnieku un privatizētā objekta īpašnieku. Pienākums slēgt nomas līgumu

ir abām pusēm, t.i., abām pusēm ir jāizrāda iniciatīva slēgt šāda veida nomas līgumu. Atbildētājs visādā veidā ir, ignorējis savus ar likumu uzlikto

pienākumu izpildi un nav bijis gatavs slēgt nekādu nomas līgumu, kur nu vēl maksāt nomas maksu. Taču tā kā attiecības ir likumiskas, tad rakstveida

līgums ir tikai pakārtots likumam, bez kura tā pat tiesa var noteikt visus būtiskos nomas attiecību noteikumus. Atsaucas uz likuma “Par valsts un

pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54. panta nosacījumiem un 05.10.2017. Augstākās tiesas Civillietu departaments spriedumā lietā Nr.

C24186312, SKC0250-17 sniegtām atziņām. Dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamā zemes gabala noteikšana kā privatizācijas procesa sastāvdaļa

ir izpildīta līdz ar dzīvojamās mājas privatizācijas procesa pabeigšanu.

Dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamā zemes gabala noteikšana kā privatizācijas procesa sastāvdaļa ir izpildīta līdz ar dzīvojamās mājas

privatizācijas procesa pabeigšanu, un ar šo brīdi beidzas arī dzīvojamās mājas privatizāciju veicošās institūcijas kompetence attiecībā uz funkcionāli

nepieciešamo zemes gabalu.

Atsaucas uz likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54. pantu, “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. pantu.

No 2006., līdz 31.10.2009. gadā tiesību norma noteica, ka Zemes gabala nomas maksa privatizētā dzīvokļa un mākslinieka darbnīcas īpašniekam

nedrīkst pārsniegt piecus procentus - gadā no zemes kadastrālās vērtības. b) no 01.11.2009. līdz 31.12.2017., tiesību norma noteica, ka Zemes gabala

nomas maksu nosaka, pusēm rakstveidā vienojoties. Ja puses nevar vienoties, zemes gabala nomas maksa privatizētā dzīvokļa un mākslinieka darbnīcas

īpašniekam nosakāma 6 procenti gadā no zemes kadastrālās vērtība. c) no 01.01.2018. tiesību norma noteica, ka Zemesgabala nomas maksu nosaka,

pusēm rakstveidā vienojoties. Ja puses nevar vienoties, zemes gabala nomas maksa privatizētā dzīvokļa un mākslinieka darbnīcas īpašniekam nosakāma:

no 2018.gada 1.janvāra - līdz pieciem procentiem gadā no zemes kadastrālās vērtības.

Saskaņā ar likumu “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” pārejas noteikumu 40. punktu 2007-2010. gadam Privatizētā dzīvokļa

un mākslinieka darbnīcas īpašniekam zemes gabala nomas maksa, kas noteikta atbilstoši šā likuma 54. panta otrās daļas pirmajā teikumā noteiktajai

kārtībai, 2008., 2009. un 2010. gadā nedrīkst pārsniegt iepriekšējam gadam aprēķināto zemes gabala nomas maksas apmēru vairāk kā par 25

procentiem. Šajā jautājumā jau bijuši divi Satversmes tiesas spriedumi (15.04.2009., Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2008-36-01 un 2011.

gada 27. janvāra Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2010-22-01), kuros atzīts, ka patiesa nomas maksa ir noma vismaz 6

% apmērā no zemesgabala kadastrālās vērtības, un ka nav samērīgi visu sociālo nastu uzvelt zemes īpašniekiem.

No 01.01.2010. līdz 31.12.2014. likums “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 54, panta otrā daļa noteica, ka Privatizētā

dzīvokļa un mākslinieka darbnīcas īpašnieks kompensē zemes īpašniekam nekustamā īpašuma nodokļa par zemi maksājumu.. Nomas attiecībām starp

zemes īpašnieku un privatizētā dzīvokļa īpašnieku ir nenoteikts raksturs. Atsaucas uz Civillikuma 2142. pantu, par dzīvojamās ēkas /adrese/

apsaimniekotāja - biedrības “Tomsona nams 33A” rīcības/saistību obligātumu atbildētājam.

26.08.2005., zemesgabala pirmais īpašnieks pers. S/ pret dzīvojamās ēkas /adrese/ apsaimniekotāju biedrība “Tomsona nams 33A” vērsa

prasību par zemes nomas maksas parāda piedziņu un zemes nomas līguma slēgšanu, civillieta Nr. C30314805. Tiesvedības laikā Prasītāja puse tika

aizstāta ar jauno zemes īpašnieci /pers. A/. 21.12.2005., Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pilnībā apmierināja zemes īpašnieka prasību,

iesniegtā apelācijas sūdzība tikusi noraidīta. Arī par šo spriedumu apsaimniekotājs iesniedza kasācijas sūdzību, ko 02.10.2008., LR AT Senāta senatoru

kolēģija nolēma nepieņemt izskatīšanai. Tiesvedībā bija būtiskas atziņas: - nav strīda, ka uz /pers. A/ piederošā zemesgabala daļas 2861 m2 platībā

atrodas dzīvojamā ēka /adrese/; - ka dzīvojamai ēkai /adrese/ ir piesaistīts /pers. A/ piederošs zemesgabals 2861 m2 platībā; - daudzdzīvokļu nama

dzīvokļu īpašnieki nodibinot biedrību (biedrība "Tomsona nams 33A"), minētā nama apsaimniekošanu ir nodevuši atbildētājai (biedrība “Tomsona nams

33A”); - ka biedrībai “Tomsona nams 33A”, kā dzīvojamās mājas /adrese/ iedzīvotāju pilnvarotajai personai (apsaimniekotājam), ir pienākums slēgt

zemesgabala nomas līgumu ar /pers. A/ par dzīvojamai ēkai /adrese/ piesaistīto zemesgabalu 2861 m2 platībā.

Dzīvojamās ēkas /adrese/ iedzīvotāji, kas dibinājuši biedrību "Tomsona nams 33A”, laika periodā starp apelācijas tiesas instances spriedumu un

kasācijas instances tiesas lēmumu, nolēma nevis pildīt tiesas nospriesto, bet rīkoties ļaunprātīgi, un likvidēt apsaimniekotāju, kā tas redzams no Lursoft

izziņas. Līdz ar to ļaunprātīgi ir rīkojusies arī atbildētājs. Minētais tiesas spriedums un tiesās paustās atziņas ir saistoši arī atbildētājam. Līdz ar to iepriekš

minētie un tiesvedības procesā civillietā Nr. C30314805 nodibinātie fakti, kas jau ir stājušies spēkā, nav no jauna jāpierāda, iztiesājot arī šo civillietu, kā

to nosaka Civilprocesa likuma 96. panta otrā daļa. Par pierādījumiem, ka ēkai būtu piesaistīts prasītājas zemesgabals 2861 m2. Minēto pierāda sekojoši

pierādījumi: -17.09.1998., zvērināta mērnieka Andra Pienkausa Zemesgrāmatā iesniegtais dzīvojamās ēkas /adrese/ zemes robežu plāns ēku un būvju

uzturēšanai; - 17.09.1998., zvērināta mērnieka Andra Pienkausa VZD iesniegtais dzīvojamās ēkas /adrese/ piesaistītā zemes robežu plāns, kur

zemesgabalu daļu A+B+C summa veido Prasītājai piederošā zemesgabalu daļa 2861 m2; 01.04.2003., VZD izstrādātais Prasītājas zemes robežu plāns,

kas ir ticis iztirzāts un fakti nodibināti starp pusēm esošajā tiesvedībā civillietā Nr. CG4212600, kas stājies likumīgā spēkā; starp pusēm nodibinātie fakti

civillietā Nr. C30314805, kas stājies likumīgā spēkā.

Pēc Rīgas domes nostiprinājuma līguma, par dzīvojamās ēkas /adrese/ ierakstīšanu zemesgrāmatā, redzams, ka ir pievienots dzīvojamai ēkai

/adrese/ zemes robežu plāns, kur titullapā ir skaidrs ieraksts, ka šis zemesgabala robeža plāns ir noteikts pēc Rīgas pilsētas zemes komisijas lēmuma par

zemes piešķiršanu ēku un būvju uzturēšanai. Kad atbildētājam tika nosūtīts paziņojums un piedāvājums privatizēt dzīvokli, tad atbildētājs zināja, ka

atbildētājs privatizēs dzīvokli bez zemesgabala un ka Atbildētājam būs saistoši likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” noteikumi.

Atbildētājs labprātīgi piekrita, ka būs pienākums slēgt zemes nomas līgumu par zemi uz kuras atrodas privatizētais objekts (Privatizācijas likuma 50.

panta pirmās daļas 3. punkts) un ka atbildētājs būs atbildīgs par to saistību ievērošanu, kurus Atbildētājs uzņēmies saskaņā ar pirkuma līgumu vai

vienošanās aktu un kuras paredz likums, citi spēkā esošie likumi un Ministru kabineta noteikumi (Privatizācijas likuma 51. pants (redakcijā līdz

31.10.2000)). Atsaucas uz 2016. gada 3.novembra Augstākās tiesas spriedumu lietā Nr. SKC-255/2016 (C17116307), 2016. gada 16.septembra

Augstākās tiesas spriedums lietā Nr. SKC-193/2016 (C17142610), Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu Valerijana Jonikāna un Ļubovas

Kušnires 27.06.2018., atsevišķās domas civillietā Nr. C39102313.

Par 2003.gada 1.aprīļa VZD sagatavoti zemes robežu plāni un tiesvedību civillietā Nr.04212600. Par noilgumu, atsaucas uz noilguma institūtu,

noilguma pārtraukumu, ka lietā ir konstatējams noilgumu pārtraukuma pamats, iesniegti vairāki dokumenti par tiesvedību civillietā Nr. C30314805.

Apstāklim, ka zemes nomas maksas parāda piedziņa tika prasīta par periodu no 01.06.2005.-26.08.2005., nav nekādas nozīmes, jo Civillikuma

1904. pants skaidri norāda, ka prasības celšana pārtrauc visas saistību tiesības noilgumu, kaut arī tā būtu papriekš celta tikai par šī tiesības noteiktu daļu.

Minētā norma Ir loģiska, jo uzsākot skatīt lietu pēc būtības, palielināt prasību likums Prasītājam liedz. Savukārt uzsākt tiesvedību par katra zemes nomas

maksas parādu par pusgadu, būtu muļķīgi un būt nelietderīga tiesas resursu izlietošana. Turklāt jānorāda, ka papildus parāda piedziņai tiesai tika pieteikts

lūgums arī par nomas līguma slēgšana, kas gan tika apmierināts un Atbildētājam izpildāms.

Līdz ar to šajā gadījumā par jauna noilguma tecējuma sākumu ir atzīstams 03.10.2008., kad stājās spēkā spriedums šajā tiesvedībā pret

apsaimniekotāju un līdz ar to atbildētāju. Secināms, ka prasītājam iesniedzot šo prasību noilgums vēl nav iestājies.

Lai gan ar tiesvedību pret apsaimniekotāju ir pilnīgi pietiekoši konstatēt, ka prasībai nav iestājies noilgums, tomēr jānorāda, ka arī 17.01.2012.,

Prasītājas pieprasījums atbildētājam samaksāt zemes nomas maksas parādu un uzaicinājums noslēgt zemes nomas līgumu; 01.03.2017., SIA “Verdikts”

uzaicinājums nokārtot parādu saistības; zvērināta advokāta Erlenda Baļķena pieprasījumi sākot no 22.08.2017., pret atbildētāju, pārtrauc noilgumu.

Prasītāja ir nevis komersants, bet gan vienkāršs saimnieciskās darbības veicējs, kādi ir advokāti, notāri, tiesu izpildītāji un citi. /pers. A/ par

saimnieciskās darbības veicēju kvalificējas pēc likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 11. panta 1.3 punkta.

Par nokavējuma procentu aprēķinu un kāpēc tiek rēķināts no 1. janvāra un 1. jūlija (ilguma nenoteiktais laiks). Atsaucas uz Civillikuma 2142.

pantu.

Par tiesībām prasīt nomas maksu no izsoles noslēguma līdz 2018.gada 1.februārim. Atsaucas uz Civillikuma 2086., 994. panta nosacījumiem.

Pēc zemesgrāmatas nodalījuma redzams, ka no izsoles noslēguma dienas līdz 01.02.2018., zemesgabala īpašnieks bija prasītāja /pers. A/, un tikai

viņai bija tiesības saņemt augļus - zemes piespiedu nomas maksu. Šīs tiesības ar likumu (Civillikuma 994. panta otrā daļa) līdz 02.02.2018., izsoles

uzvarētājam nebija.

Nav pieļaujama situācija, ka prasītājai pazūd tiesības, bet paliek pienākumi. Civillikuma 1218. panta otrā daļa nosaka, ka visas uz kalpojošo lietu

gulstošās reālnastas, nodokli un nodevas, kā arī kārtējās un ārkārtējās piegādes, apdrošināšanas prēmijas, uztura devumi u. t. I., jānes un jāpilda

lietotājam. Turklāt likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 7. panta pirmās daļas 1. punkts nosaka, ka nekustamā īpašuma nodokli sāk maksāt ar

nākamo taksācijas gadu pēc īpašuma tiesību vai valdījuma tiesību rašanās, izņemot šādus gadījumus: ja īpašumu atsavina, veicot maksātnespējas procesu

vai vēršot piedziņu uz nekustamo īpašumu. īpašuma tiesību ieguvējs nekustamā īpašuma nodokli maksā, sākot ar nākamo mēnesi pēc tam, kad stājies

spēkā tiesas nolēmums, ar kuru apstiprināta nekustamā īpašuma izsole.

Papildus jāņem vērā, ka izsoles uzvarētājam ir vēl pienākums viena mēneša laikā veikt atbilstošus maksājumus (Civilprocesa likuma 611. panta otrā

daļa), lai varētu tikai pretendēt uz savu īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā. Nesamaksājot likumā norādīto, izsoles uzvarētājs zaudē izsoles

nodrošinājumu. Tajā pašā laikā ir jārēķinās, ka izsoles aktus apstiprina tiesa, kura izsoli var atzīt arī par spēkā neesošu (Civilprocesa likuma 617. panta

pirmā daļa).

Ja pieņem, ka šajā jautājumā piemērojams būtu Civillikuma 2086. pants, tad tas pavērtu plašu loku izsolēs nodarboties ar dažādām ļaunprātībām.

Tā piemēram, persona piesakās izsolē, nosola, bet nesamaksā atlikušos naudas līdzekļus, ko paredz Civilprocesa likuma 611. panta otrā daļa. Protams,

ka šī persona zaudē izsoles nodrošinājumu, bet tad šī persona teorētiski var mēnesi dabūt no īpašuma visus augļus un labumus, kā to nosaka Civillikuma

2086. pants. Tad bieži var sanākt tā, ka samaksātais izsoles nodrošinājums ir mazāks, nekā tie labumi un augļi, ko var iegūt (logi, dārgi lifti, radiatori,

u.tml., ko izsoles uzvarētājs mēneša laikā teorētiski varētu izņemt, plus nomas vai īres maksas). Protams, ka pieņemot šādu interpretāciju, daļa

sabiedrības locekļu ātri uztvers esošo juridisko “jauninājumu”, un mēs kopumā ātri nonāksim pie absurdām situācijām, kas pasliktinās tiesisko apziņu

sabiedrībā un samazinās uzticamību tiesu sistēmai.

Līdz ar to ne velti Civillikuma 994. pantā ir skaidra norāde, ka nekustamajiem īpašumiem par īpašnieku var tikt atzīti tikai tie, kas par tādiem ir

ierakstīti zemesgrāmatā, un ka nevienam ieguvējam nav nekādu tiesību, kamēr viņš nav par īpašnieku ierakstīts zemesgrāmatā.

Par nokavējuma procentiem. Par atbildētāja brīvprātīgu piekrišanu nomāt no prasītājas zemesgabalu. Kā tas redzams no zemesgrāmatas

nodalījuma, kas atrodas lietā, tad dzīvojamā ēka /adrese/ zemesgrāmatā tika ierakstīta 03.12.1998. No šī paša nodalījuma redzams, ka ēka privatizācijai

tiks nodota bez zemesgabala, un, ka ēka ir saistīta ar zemesgabalu 3357 m2 platībā.

Atsaucas uz likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, 19.01.1999., Ministru kabineta noteikumi Nr. 20 "Dzīvojamās mājas

privatizācijai nepieciešamo dokumentu sagatavošanas noteikumi" 3.punkts. 27.06.2018., Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu Valerijana

Jonikāna un Ļubovas Kušnires atsevišķas domas civillietā Nr. C39102313. Līdz ar to atbildētājam ir muļķīgi atsaukties uz to, ka atbildētājs neko par

zemes nomu nezina, nezina, ka jāslēdz nomas līgums un nezina kam jāmaksā.

Zemes nomas attiecībās ir abpusējs ar likumu uzlikts pienākums saistīties, kuru ignorēja nevis prasītāja, bet gan pats atbildētājs, izdomājot dažādus

šķietami pamatojošus iemeslus nesaistīties. Tad Atbildētāju neapmierina Prasītājas īpašuma tiesības un atbildētājs tās nesekmīgi apstrīdēja tiesā, tad

uzskatīja, ka spēkā stājies tiesas spriedums pret apsaimniekotāju par zemes nomu nav atbildētājam saistošs, un visbeidzot tēlojot muļķi, ka nekas nekam

nav piesaistīts un nekas līdz ar to nav jānomā.

Tiesā ir iesniegti virkne pierādījumu, kas pierāda, ka atbildētājs ir zinājis, ka daļa no prasītājas zemesgabala viņam ir jānomā un kāda ir šī

zemesgabala platība. To pierāda divas tiesvedības no kurām viena jau tika aprakstīta iepriekš, t.i., Prasītājas prasība pret ēkas apsaimniekotāju -

biedrību “Tomsona nams 33A”. Minētajās tiesvedībās ir nodibināti vairāki fakti, kurās piedalījās tās pašās puses un tie atkārtoti nebūtu jāpierāda.

Tiesvedībā civillietā Nr. C04212600, kas sākās 2006. gadā un tika pabeigta pēc 10 gadiem un 4 mēnešiem, kā puses bija arī /pers. A/ un trešā

persona ar patstāvīgiem prasījumiem - pats atbildētājs. Atbildētājs brīvprātīgi (12.06.2012., Vidzemes apgabaltiesas sprieduma 21-23. lpp.) atzīst, ka

dzīvojamai ēkai /adrese/ ir piesaistīts prasītājai piederošā zemesgabala daļa 2861 m2 platībā, un ka Atbildētājs šajā tiesvedībā vēlas sev īpašuma tiesības

uz to. Balstoties uz šiem apstākļiem, tiesas tos tā arī vērtēja (12.06.2012., Vidzemes apgabaltiesas sprieduma 39-40. lpp.). Atbildētāja prasību pirmā

instance noraidīja. Arī apelācijas instances tiesa - LR Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta 19.11.2015., atbildētāja apelācijas sūdzību noraidīja. Turklāt

jānorāda, ka apelācijas instances tiesa ir pilnībā pievienojusies pirmās instances tiesas secinātam (apelācijas instances tiesas sprieduma 84.lpp.). Arī

atbildētāja kasācijas sūdzība izskatīšanai netika pieņemta un spriedums varēja stāties spēkā 24.10.2016., kas ir saistošs arī šajā lietā.

Nevar būt strīda, ka prasītājai ar atbildētāju par dzīvokli/telpām nomas attiecības jau ir. Līdz ar to, kaut vai ar to apstākli, ka nomas attiecības ir jau

pastāvējušas vairāk kā gadu, tad ir pamatoti pieņemt, ka atbildētājam bija pienākums maksāt nomas maksu pusgadu uz priekšu jeb no katra gada 1.

janvāra un 1. jūlija.

Prasītājai pienākošies naudas līdzekļi par zemes nomu ilgstoši ir atradušies pie atbildētāja. Pa šo laiku atbildētājs ar tiem varēja dažādi rīkoties, tai

skaitā pavairot tos. To savukārt nevarētu teikt par prasītāju, kurai, piemēram pienākošie naudas līdzekļi par 2007.gadu, šodien jau ir ievērojami zaudējuši

savu vērtību.

Par procentiem un atbildētāja pienākumu tos samaksāt. Atsaucas uz Civillikuma 855., 1068., 2141.pantiem.

Nokavējuma procenti ir maksa par naudas vai cita kapitāla lietojumu pēc tam, kad iestājies maksājuma pienākums, kas nav sajaucams ar

līgumsodu, kas līgumā var tikt nosaukta arī par soda naudu, ko puse apņēmusies ciest līguma pienācīgas neizpildes gadījumā .

Tā kā prasītājai maksājamā nomas maksa vēl joprojām ir palikusi atbildētāja lietojumā, pie kam prettiesiski, jo nav veikti zemes nomas maksājumi,

kā to par pienākumu atbildētājam maksāt uzliek likums, tad par to būtu maksājami procenti, ko zemes nomas gadījumos sauc par nokavējuma

procentiem (CL 2141. pants).

Nokavējuma jeb likumiskie procenti zemes nomas attiecībās. Uz likuma pamata procenti maksājami Civillikuma 1759. pantā noteiktajos darījums

ar dažiem precizējumiem citos pantos, piemēram 958., 1946., 1994. pantā vai citos likumos. Prasītājs ir izvērtējis esošo situāciju, kā arī iepazinies ar

cienījamā profesora K.Torgāna viedokli viņa jaunajā grāmatā (Saistību tiesības) un secinājis, ka piemērot nokavējuma procentu likmi 18,25 % apmērā,

tomēr ir nepamatoti. Līdz ar to nokavējuma procentu noteikšanā būtu piemērojami likumiskie nokavējuma procenti 6 % apmērā gadā vai 0,016438 %

dienā, no nesamaksātās zemes nomas maksas parāda un nekompensētā nekustamā īpašuma nodokļa.

Pēc aprēķina redzams, ka neviens no likumiskajiem nokavējuma procentiem nepārsniedz pamatparāda apmēru.

Par prasītāja pienākumu sākumā vērsties pret apsaimniekotāju - biedrību “Tomsona nams 33A” un tikai tad pret atbildētāju. Atbilde uz šiem

Iebildumiem ir atrodama likumos un judikatūrā.

Par PVN. 2018. gada 27. jūnijā Latvijas Republikas Augstākā tiesas Civillietu departaments lietā Nr. SKC-5/2018 (C39102313) paplašinātā

tiesnešu sastāvā nosprieda, ka daudzdzīvokļu māju likumiskās nomas apmērā 6 % ir iekļauti visi zemes īpašnieka nodokļi, tai skaitā PVN, ja zemes

īpašnieks ir PVN maksātājs. Tā kā šādam viedoklis nespēja pievienoties 3 sastāva tiesneši no 9, jo tika uzrakstītas atsevišķas domas, tad tas tikai vairāk

atstāja jautājumu, nekā atbildes. Prasītājs uzskata, ka minēto judikatūru jāvērtē kritiski, jo pretējā gadījumā tas valstij var atstāt smagas sekas.

Izveidojusies judikatūra civillietās. Jākonstatē, ka šī visai pretrunīgā sprieduma pirmsākumi meklējami 2015.gada 28.decembra LR Augstākās

tiesas Civillietu departamenta spriedumā lietā Nr. SKC-110/2015 (C28261709), ar kuru arī tika atzīts, ka daudzdzīvokļu māju likumiskās nomas

apmērā 6 % ir iekļauti visi zemes īpašnieka nodokļi, tai skaitā PVN ja zemes īpašnieks ir PVN maksātājs. Atsaucas uz 2015. gada 28. decembra LR

Augstākās tiesas Civillietu departamenta, lietā Nr. SKC-110/2015 sniegtām atziņām. Apkopojot tiesas atziņas, par to, ka PVN ir iekļaujams

zemesgabala nomas maksā: - PVN regulējumu nosaka Latvijas Republikas nacionālie normatīvie akti. Zemes nomas attiecību regulējums ir speciālāks

pret PVN likuma regulējumu, un tā normas būtu piemērojamas. Saeima nav atrunājusi PVN piemērošanu zemesgabala piespiedu nomas attiecībās,

tādējādi nav paredzējis, ka PVN zemes iznomātājam būtu jākompensē un ja likumdevējs būtu vēlējies, tad šo regulējumu būtu pieņēmis. Ka zemes

īpašnieks ir tas kas maksā PVN, un tikai PVN maksātājam ir pienākums pret valsti, bet ne zemes nomniekam.. Visi maksājumi, tai skaitā PVN, ir

iekļaujams likumdevēja noteiktajā maksimālajā nomas maksā. Līdzīga rakstura atziņās ir atrodamas arī 2018. gada 27. jūnijā Latvijas Republikas

Augstākā tiesas Civillietu departamenta spriedumā, lietā Nr. SKC-5/2018 (C39102313).

Lai arī tam nav izšķiroša ietekme taču prasītājs jau sākotnēji norāda, ka no 2009. gada 1.novembra līdz 2017.gada 31.decembrim pamatojoties uz

2009.gada 15.aprīļa Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2008-36-01 zemes nomas maksas atlīdzība zemes īpašniekam nekad nav

bijusi aprobežota ar maksimālo zemes nomas maksas apmēru, kā to kļūdaini norāda kasācijas tiesu instance. Tā ir aplama normas interpretācija. Nomas

maksa varēja būt 1 % no piesaistītās zemes kadastrālās vērtības vai pat piemēram 20 % no piesaistītās zemes kadastrālās vērtības, vai kāds cits

ekvivalents vai noteikta summa. Taču tikai gadījumā ja puses vienoties nevarēja, tad zemes nomas maksa ir 6 % no piesaistītās zemes kadastrālās

vērtības, kā to noteica likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54. panta otrā daļa.

Prasītājs praktiski pilnībā pievienojas tiesnešu Normunda Salenieka, Valerijana Jonikāna un Ļubovas Kušnires atsevišķajām domām PVN

piemērošanas jautājumā. Taču tā pat kā kasācijas instances tiesa, tā arī šie tiesneši ir palaiduši garām divus būtiskus apstākļus, kas tiesai bija obligāti

jāņem vērā.

Atsaucas uz Padomes Direktīvu 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu. Iepazīstoties ar

Direktīvu kopumā var nonākt tikai pie viena kopēja secinājuma, ka PVN vienmēr ir aprēķināms papildus preces cenai vai pakalpojuma vērtībai, jo to

nosaka vairākas Direktīvas tiesību normas. Līdz ar to tiesas secinājums, ka PVN nodoklis ir iekļaujams nomas maksā un pats zemes īpašnieks pēc tam

norēķinās par šo PVN ar valsti, par to nesaņemot no patiesā PVN maksātāja - zemes nomniekiem, PVN samaksu, ir aplami un pretēji Eiropas

Savienības teritorijā nodibinātai PVN sistēmai.

Taču lai vai kāds būs šīs judikatūras ceļš un piemērošana vispārējās tiesu instancēs, tomēr skaidrs ir viens, ka tās mūžs beigsies 2019. gada 1.

maijā, jo no šīs dienas likumdevēja pieņemtās normas zemes likumiskās nomas jautājumos ar Satversmes tiesas spriedumu ir atzītas par spēkā neesošām

un tās zaudēs savu spēku.

Iepriekšējā parāda aprēķinā, par vienu no pamatiem atbildētāja parāda aprēķinam tika ņemts izejošais bāzes skaitlis - dzīvojamās mājas dzīvokļu

īpašumu kopējā platība (2837,62 m2). Jānorāda, ka šis skaitlis tika pieņemts neprecīzi, jo ēkas lietderīgā dzīvojamā platība (telpas, kurās dzīvo

iedzīvotāji) ir 2848,80 m2. Tas nozīmē, ka iepriekšējais aprēķins tika aprēķināts nepareizi, jo bāzes skaitlis atšķiras par 11,18 m2. Līdz ar to parādu

apmērs ir koriģējams. Taču arī šāds pieņēmums parāda aprēķinā nav pareizs, jo bez dzīvojamās mājas lietderīgās platības ir arī cita platība, piemēram

palīgtelpu (trepju telpu) platība, ko izmanto visi. Līdz ar to dzīvojamās mājas dzīvokļa īpašnieks, kam pieder lielāka lietderīgā platība, maksās mazāku

zemes likumisko nomas maksu, nekā tas iedzīvotājs, kam pieder mazāka dzīvojamā platība. Tā kā abi šie dzīvokļa īpašnieki kopā izmanto kopējās

telpas, tad nav taisnīgi un arī likumīgi, ka mazākas lietderīgās platības īpašnieks maksās lielāku zemes nomas maksu, nekā lielāka dzīvokļa īpašnieks.

Kā atzina Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments savā 2013.gada 1.oktobra spriedumā lietā Nr. SKC-97/2013, tad dzīvojamās mājas

dzīvokļa īpašnieks par nomas maksas samaksu nes dalītu atbildību attiecīgās īpašumā esošās domājamās daļās apmērā.

Atsaucas uz Dzīvokļa īpašuma likuma 13. panta otro daļu, un Civillikuma 1071.pantu. Līdz ar to prasītājs par pamatotu uzskata ņemt vērā nevis

atbildētāja dzīvokļa platības procentuālu attiecību pret kopējo dzīvojamās mājas lietderīgo dzīvojamo platību, bet gan Atbildētājam piederošās

kopīpašuma domājamās daļas no daudzdzīvokļu mājas procentuālo attiecību pret visu kopējo domājamo daļu, savu pienākumu apmēra noteikšanai.

Norāda, ka līdz šīs prasības grozījumu sastādīšanas diena atbildētājs nav veicis nekādu samaksu. Katra individuāla atbildētāja parāda apmērs uz

2019.gada 8 janvārī (tiesas sēde) veido: 2007. gada parāds – zemesgabala nomas maksas kopējais parāds EUR 69,52. Nomas maksas apmērs šajā

gadā ir 5 % no ēkai piesaistītā zemesgabala kadastrālās vērtības kas arī tiek ņemts vērā šajā aprēķinā. 2008. gada parāds – zemesgabala nomas maksas

kopējais parāds EUR 86,90. Attiecīgajā gadā nomas maksas pieaugums pret iepriekšējo gadu nepieaug vairāk, kā par 25 % no iepriekšējā gada

kopējās nomas maksas. 2009.gada parāds - zemesgabala nomas maksas kopējais parāds 108,62. Attiecīgajā gadā nomas maksas pieaugums pret

iepriekšējo gadu nepieaug vairāk, kā par 25 % no iepriekšējā gada kopējās nomas maksas. 2010.gada parāds - zemesgabala nomas maksas kopējais

parāds EUR 131, 86, nekustamā īpašuma nodokļa kompensācija par visu gadu EUR 39,56, likumisko nokavējuma procentu kopējais parāds EUR

89,95, kopā EUR 261, 37. Attiecīgajā gadā nomas maksas pieaugums pret iepriekšējo gadu nepieaug vairāk, kā par 25 % no iepriekšējā gada kopējās

nomas maksas. 2011.gada parāds - zemesgabala nomas maksas kopējais parāds EUR 277, 88, nekustamā īpašuma nodokļa kompensācija par visu

gadu EUR 50,92, likumisko nokavējuma procentu kopējais parāds EUR 153,01, kopā EUR 481,81. Nomas maksas apmērs šajā gadā ir 6 % no ēkai

piesaistītā zemesgabala kadastrālās vērtības, kas arī tiek ņemts vērā šajā aprēķinā. 2012.gada parāds - zemesgabala nomas maksas kopējais parāds

EUR 277, 88, nekustamā īpašuma nodokļa kompensācija par visu gadu EUR 63,64, likumisko nokavējuma procentu kopējais parāds EUR 138,46,

kopā EUR 479,98. Nomas maksas apmērs šajā gadā ir 6 % no ēkai piesaistītā zemesgabala kadastrālās vērtības, kas arī tiek ņemts vērā šajā aprēķinā.

2013.gada parāds - zemesgabala nomas maksas kopējais parāds EUR 277, 88, nekustamā īpašuma nodokļa kompensācija par visu gadu EUR 46,32,

likumisko nokavējuma procentu kopējais parāds EUR 112,01, kopā 436,21. Nomas maksas apmērs šajā gadā ir 6 % no ēkai piesaistītā zemesgabala

kadastrālās vērtības, kas arī tiek ņemts vērā šajā aprēķinā. 2014.gada parāds - zemesgabala nomas maksas kopējais parāds EUR 304,22, nekustamā

īpašuma nodokļa kompensācija par visu gadu EUR 50,70, likumisko nokavējuma procentu kopējais parāds EUR 101,38, kopā EUR 456,30. Nomas

maksas apmērs šajā gadā ir 6 % no ēkai piesaistītā zemesgabala kadastrālās vērtības, kas arī tiek ņemts vērā šajā aprēķinā. 2015.gada parāds -

zemesgabala nomas maksas kopējais parāds EUR 304,22, likumisko nokavējuma procentu kopējais parāds EUR 68,71, kopā EUR 372,93. Nomas

maksas apmērs šajā gadā ir 6 % no ēkai piesaistītā zemesgabala kadastrālās vērtības, kas arī tiek ņemts vērā šajā aprēķinā. 2016.gada parāds -

zemesgabala nomas maksas kopējais parāds EUR 304,22, likumisko nokavējuma procentu kopējais parāds EUR 50,47, kopā EUR 354,69. Nomas

maksas apmērs šajā gadā ir 6 % no ēkai piesaistītā zemesgabala kadastrālās vērtības, kas arī tiek ņemts vērā šajā aprēķinā. 2017.gada parāds -

zemesgabala nomas maksas kopējais parāds EUR 304,22, likumisko nokavējuma procentu kopējais parāds EUR 32,33, kopā EUR 336,45. Nomas

maksas apmērs šajā gadā ir 6 % no ēkai piesaistītā zemesgabala kadastrālās vērtības, kas ari tiek ņemts vērā šajā aprēķinā. 2018.gada parāds -

zemesgabala nomas maksas kopējais parāds EUR 22,23, likumisko nokavējuma procentu kopējais parāds EUR 1,36, kopā EUR 23,59. Nomas

maksas apmērs šajā gadā ir 5 % no ēkai piesaistītā zemesgabala kadastrālās vērtības, kas arī tiek ņemts vērā šajā aprēķinā.

Kopējais parāds uz 2019.gada 8.janvāri vienam atbildētājam veido zemesgabala nomas maksas kopējais parāds EUR 2204,61, nekustamā

īpašuma nodokļa kompensācija EUR 251,14, likumisko nokavējuma procentu parāda kopsumma EUR 747,58, kopā EUR 3203,33.

Atbildētāji ir tie, kas maksā PVN, bet prasītājs saskaņā ar PVN Direktīvu ir PVN nomaksas atbildīgā persona.

Atbildētājs pats ir apzināti izvairījies no PVN nodokļa samaksas, par ko valsts nebūtu vainojama. Līdz ar to valstij ciest zaudējumus par to, ka

atbildētājs ir apzināti izvairījies maksāt zemes nomu, arī tad, kad Prasītāja nav vēl bijusi PVN maksātāja, nav nekāda pamata. Valsts jau tā ir cietusi

zaudējumus, jo šo PVN daļu nav saņēmusi. Tā kā prasītāja ir reģistrēta PVN reģistrā, tad pamatojoties uz Pievienotās vērtības likuma 1. panta 2.

punktu, 3. panta otrās daļas 1. punkta a) apakšpunktu, 5. panta pirmās daļas 2. punktu, 32. panta trešo daļu, 34. panta pirmā daļa, 34. panta trešo daļu,

34. panta septīto daļu, 35. panta trešo daļu, 41. panta pirmās daļas 1. punktu, tad papildus Prasītājai pienākošajai zemes nomas maksai ir piemērojams

PVN 21 % apmērā. Kopā ar PVN parāds sastāda EUR 3666,30.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2019.gada 14.janvāra lēmumu daļēji apmierināts /pers. B/ un /pers. C/ pilnvarotās pārstāves

pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu daļā. Grozīts ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses 2017.gada 4.decembra lēmumu

piemērotais prasības nodrošinājuma apmērs un atcelts prasības nodrošinājums kopējās summas EUR 2016,86 apmērā. Saglabājot ierakstīto ķīlas tiesību

atzīmi Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs/, /pers. C/, piederošajai ½ domājamai daļai no nekustamā īpašuma /adrese A/ ar kadastra

numuru /numurs/, nosakot, ka nodrošinājuma summa sniedzās līdz summai EUR 3666,30 un ierakstīto ķīlas tiesību atzīmi Rīgas pilsētas zemesgrāmatas

nodalījumā Nr./numurs/, /pers. B/, piederošajai ½ domājamai daļai no nekustamā īpašuma /adrese A/ ar kadastra numuru /numurs/, nosakot, ka

nodrošinājuma summa sniedzās līdz summai EUR 3666,30. Pārējā daļā atbildētāju pieteikums noraidīts.

Atbildētāji par iesniegtās prasības precizējumiem paskaidrojumus tiesā nav iesnieguši.

Prasītājas pārstāvis tiesas sēdē uzturēja prasību atbilstoši tiesai iesniegtajiem prasības pieteikuma grozījumiem un sniedza paskaidrojumus atbilstoši

prasības pieteikumā norādītajiem argumentiem un apsvērumiem. Prasītāja pārstāvis tiesas sēdē, izmantojot Civilprocesa likuma 166.pantā paredzētās

tiesības, iesniedza rakstveida paskaidrojumus, tos nolasot, kas pievienoti lietas materiāliem.

Atbildētāju pilnvarotā pārstāve uz tiesas sēdi nav ieradusies. Par tiesas sēdi atbildētāju pilnvarotajai pārstāvei paziņots saskaņā ar Civilprocesa

likuma 56.panta otrās daļas noteikumiem, nosūtot tiesas pavēsti uz iesniegumā norādīto e-pasta adresi 05.04.2019., no Pavēstu uzziņas redzams, ka

saņēmējs 23.04.2019. elektroniski paziņojis par pavēstes saņemšanu. Tiesas sēdē netika konstatēti Civilprocesa likuma 209. un 210.pantā norādītie

apstākļi lietas izskatīšanas atlikšanai.

Pie šādiem apstākļiem un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 156.panta pirmo daļu, tiesa atzīst, ka lietas izskatīšana iespējama bez atbildētāju

pilnvarotās pārstāves klātbūtnes.

Motīvu daļa

Uzklausot prasītājas pilnvarotā pārstāvja tiesas sēdē sniegtos paskaidrojumus, iepazīstoties ar prasības pieteikumā un atbildētāju rakstveida

paskaidrojumos norādītajiem argumentiem un apsvērumiem, pārbaudot un novērtējot lietā esošos rakstveida pierādījumus, tiesa uzskata, ka prasība ir

pamatota un apmierināma daļēji turpmāk norādītu apsvērumu dēļ.

Civilprocesa likuma 93.panta pirmā daļa nosaka, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus.

Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība. Savukārt Civilprocesa likuma 96.panta piektā daļa

nosaka, ka pusei nav jāpierāda fakti, kurus šajā likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 97.pantu, tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota ar tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un

objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

Civillikuma 1402.pants nosaka, ka saistību tiesības rodas vai nu no tiesiska darījuma, vai no neatļautas darbības, vai pēc likuma.

Kā redzams no lietas materiāliem pievienotā Nodalījuma noraksta izdrukas no Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas Zemesgrāmatu nodaļas

Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījuma Nr./numurs/(kadastra Nr./numurs/) un aktuālajiem ierakstiem VVDZ prasītājai no 2006.gada 1.decembra līdz

2018.gada 2.februārim bija nostiprinātas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu Tomsona ielā, Rīgā, kas sastāv no zemes gabala 9 035 m2 platībā.

Savukārt atbildētājiem /pers. C/ un /pers. B/ atbilstoši ierakstam Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas Zemesgrāmatu nodaļas Rīgas pilsētas

zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs/(kadastra Nr./numurs/) 2010.gada 22.janvārī katram atbildētājam uz ½ domājamo daļu nostiprinātas īpašuma

tiesības uz dzīvokļa īpašumu Nr.35, 5707/282392 pie dzīvokļa īpašuma piederošajām kopīpašuma domājamām daļām no daudzdzīvokļu mājas /adrese/.

Lietā nav strīda par faktu, ka zemes nomas līgums starp zemes gabala īpašnieku un dzīvokļa īpašuma īpašniekiem nav ticis noslēgts.

No tiesā iesniegtā prasības pieteikuma un tā grozījumiem izriet, ka konkrētais strīds izriet no piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām, kas pastāv uz

likuma pamata starp zemes īpašnieku un uz zemes īpašuma atrodošās daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas dzīvokļa īpašniekiem.

Zemes īpašnieka un daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas īpašnieku savstarpējās attiecības ir dalītā īpašuma (kad zeme un uz tās esošā ēka (būve) ir

patstāvīgi īpašuma objekti) rezultāts (likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas

spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 14.pants). Šādos gadījumos ēkas īpašnieks un zemes īpašnieks savstarpējās tiesiskās attiecības par zemes

lietošanu nodibina, izpildot likumā noteiktu pienākumu. Zinātniskajā literatūrā tāds tiesību institūts tiek saukts par piespiedu nomu (sk. Satversmes tiesas

2009.gada 13.februāra sprieduma lietā Nr.2008-34-01 12.punkts).

Piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās zemes nodošana lietošanā nenotiek, jo nekustamā īpašuma reformas rezultātā izveidojies zemes lietojums

pastāv kā ar likumu noteiktas zemes īpašnieka tiesības saņemt nomas maksu, īpašnieka tiesības lietot zemi un pienākums veikt samaksu par lietoto nomas

priekšmetu (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 3.novembra spriedums lietā Nr.C17116307, SKC-

255/2016).

Tiesa atzīst, ka lietas izskatīšanas gaitā ir pierādīts fakts, ka atbildētājiem, katram ½ domājamā daļa no piederošā nekustamā īpašuma – dzīvokļa

īpašuma Nr./adrese/, atrodas uz prasītājai piederošā zemes gabala turpmāk norādītu apsvērumu dēļ.

Kā redzams no lietas materiāliem pievienotā Nodalījuma noraksta izdrukas no Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas Zemesgrāmatu nodaļas

Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījuma Nr./numurs/uz zemes gabala atrodas īpašniekam nepiederošas būves un no pievienotās informatīvās izdrukas no

VZD Kadastra informācijas sistēmas teksta datiem, uz zemes gabala, ar kadastra Nr./numurs/, kurš reģistrēts zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs/,

atrodas būve, ar kadastra apzīmējumu Nr./numurs P/, adrese – /adrese/, tai skaitā arī dzīvokļa īpašums Nr.35.

Tāpat no lietas materiāliem pievienotajiem VZD Zemes robežu plāniem un Valsts zemes dienesta informatīvās vēstules apliecina faktu, ka

atbildētājiem piederošais nekustamais īpašums, dzīvokļa īpašums Nr.35 atrodas dzīvojamā mājā /adrese/, kuras daļa atrodas uz prasītājai piederošā

zemes gabala, ar kadastra Nr./numurs/, kurš reģistrēts zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs/.

Tiesa atzīst, ka konkrētajā strīdā būtiskais apstāklis ir, ka pušu attiecības pastāv neatkarīgi no viņu gribas. Satversmes tiesa ir norādījusi, ja uz

zemes esošā ēka (būve) ir patstāvīgs īpašuma objekts, kas nepieder zemes īpašniekam, starp zemes un ēkas īpašnieku pastāv piespiedu nomas tiesiskās

attiecības. Šī tiesiskā attiecība – piespiedu noma – rodas uz likuma pamata ar īpašuma tiesiska valdījuma iegūšanas brīdi (sk. Satversmes tiesas

2009.gada 13.februāra sprieduma lietā Nr.2008-34-01 12.punkts), un pastāvēs neatkarīgi no tā, vai starp pusēm ir noslēgta rakstiska vienošanās

(nomas līgums).

Tāpat arī Augstākā tiesa ir atzinusi, ka nedz zemes, nedz ēkas īpašnieks (tiesiskais valdītājs) šo stāvokli ietekmēt nevar un abiem jārēķinās ar esošo

situāciju (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 26.oktobra spriedums lietā SKC-336/2016, 10.2. punkts).

Kā izriet no atbildētāju tiesā sniegtajiem paskaidrojumiem, lietā pastāv strīds par to, vai dzīvojamai mājai /adrese/, ir noteikts funkcionāli

nepieciešamais zemes gabals.

Tiesa pievienojas Augstākās tiesas spriedumos izteiktajām atziņām par to, ka dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamā zemes gabala noteikšana

kā privatizācijas procesa sastāvdaļa ir izpildīta līdz ar dzīvojamās mājas privatizācijas procesa pabeigšanu (sk. Augstākās tiesas 2009.gada 21.janvāra

spriedums lietā Nr. SKC- 3/2009 (C39084206)), un šādi noteiktā funkcionāli nepieciešamā zemes gabala robežas un platība kļūst saistoša gan

personām, kas iegūst īpašumā dzīvokļa īpašumu, gan zemes īpašniekam (sk. Augstākās tiesas 2010.gada 19.marta spriedums lietā Nr.SKA-79/2010

(A42434106), 2013.gada 28.maija lēmums lietā Nr.SKA-516/2013 (6-7003113/25), 2013.gada 9.jūlija spriedums lietā Nr.SKA-159/2013

(A42675708)).

Kamēr attiecībā uz administratīvā kārtībā privatizācijas procesā noteikto dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamo zemes gabalu nav izdarīti

grozījumi, zeme atbilstoši izstrādātajam plānam ir atzīstama par nodotu lietošanā privatizētās dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekiem un zemes īpašniekam

nav tiesību šo zemi izmantot pēc saviem ieskatiem. Proti, kamēr nav izdarīti grozījumi, par funkcionāli nepieciešamo zemi uzskatāma tā, kas par tādu

noteikta privatizācijas procesa ietvaros (sk. Augstākās tiesas 2010.gada 19.marta spriedums lietā Nr. SKA-79/2010 (A42434106), 2013.gada

9.jūlija spriedums lietā Nr.SKA-159/2013 (A42675708)).

Lietā nav strīda par to, ka dzīvojamā māja /adrese/, bija nodota privatizācijai un pie dzīvojamās mājas ierakstīšanas zemesgrāmatā bija noteikta

zemes platība, kura atbilstoši izstrādātajam plānam ir atzīstama par nodotu lietošanā privatizētās dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekiem un zemes

īpašniekam nav tiesību šo zemi izmantot pēc saviem ieskatiem.

Tiesa par pamatotu atzīst prasītājas pilnvarotā pārstāvja prasības pieteikumā norādītais, ka izskatāmajā lietā ir jāņem vērā Rīgas apgabaltiesas

2008.gada 21.maija spriedums lietā Nr.C30314805 (Nr.CA-0104-08/5), ar kuru uzlikts par pienākumu dzīvokļa īpašnieku biedrībai “Tomsona nams

33A” noslēgt ar /pers. A/ zemes nomas līgumu saskaņā ar prasības pieteikumam pievienotā līguma projekta nosacījumiem un piedzīt zemes nomas

maksas parādu. Minētais spriedums ir stājies likumīgā spēkā un no minētā sprieduma motīvu daļas ir nepārprotami secināms, ka dzīvojami mājai /adrese/,

piesaistāmais zemes gabals ir noteikts 2 861 m2 platībā.

Tiesa atzīst, ka minētais spriedums ir attiecināms uz konkrētās lietas izskatīšanu, ņemot vērā judikatūrā, konkrēti, Augstākās tiesas Civillietu

departamenta 2016.gada 22.novembra spriedumā lietā SKC-226/2016 izteiktās atziņas. Augstākā tiesa atzina, ja spriedumā kā nomniece norādīta

biedrība, tad tas negroza faktu, ka pēc likuma piespiedu noma pastāv starp zemes īpašnieku un ēkas īpašnieku, vēl jo vairāk, ar biedrību piespiedu

nomas attiecības nodibinātas tieši tādēļ, ka tā ir persona, kurai dzīvokļu īpašnieki nodevuši attiecīgās dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un

apsaimniekošanas tiesības un pārvaldnieka uz pārvaldīšanas uzdevuma pamata iegūtas saistības attieksies uz ikvienu dzīvojamās mājas (dzīvokļa)

īpašnieku, kuram ir pienākums uzdevuma izpildei nodrošināt nepieciešamo finansējumu neatkarīgi no tā, vai līgumu pārvaldnieks slēdz savā vārdā

(īpašnieku kopības vietā) vai dzīvokļu īpašnieku vārdā kā pilnvarnieks (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 20.aprīļa spriedums

lietā Nr. SKC-5/2016 7.punktu).

Tiesa uzskata par nepamatotu atbildētājas pārstāves iebildumus, ka konkrētajā gadījumā funkcionāli nepieciešamais zemes gabals nav noteikts, bet

ir noteikts piesaistāmais zemes gabals dzīvojamās ēkas ierakstīšanai zemesgrāmatā, jo minētais apgalvojums ir pretrunā likumā “Par valsts un pašvaldību

dzīvojamo māju privatizāciju” noteiktajam.

Saskaņā ar likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 1.panta 16.punktu termins “dzīvojamās mājas sagatavošana

privatizācijai” ir tiesisko un organizatoriski tehnisko darbību kopums, kas jāveic, lai noteiktu dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamo zemes gabalu un

reģistrētu šo māju vai māju un zemi zemesgrāmatā līdz dzīvojamās mājas privatizācijas uzsākšanai.

Tiesa secina, ka likumdevējs bija skaidri noteicis, lai dzīvojamo māju varētu reģistrēt zemesgrāmatā bija nepieciešams noteikt funkcionāli

nepieciešamo zemes gabalu.

Konkrētajā gadījumā dzīvojamai mājai /adrese/, funkcionāli nepieciešamais zemes gabals ir noteikts ar Rīgas pilsētas zemes komisijas 1998.gada

5.oktobra lēmumu. Ar minēto lēmumu zemes komisija nolēma apstiprināt zemes gabala (kadastra Nr./numurs/, kas izveidots apvienojot bijušo zemes

gabalu 24.grupā, Nr.191, Nr.192, Nr.193 un Nr.194 daļas) /adrese/, ar platību 3 357 m2 zvērināta mērnieka /pers. D/ (licences Nr.94) izgatavoto

zemes robežu plānu ēku un būvju īpašuma tiesību nostiprināšanai, norādot, ka uz minētā zemes gabala atrodas dzīvojamā ēka /adrese/.

Tāpat pēc 1998.gada 17.septembra un 2003.gada 1.aprīļa zemes robežu plāniem ir redzams, ka prasītājai pieder gruntsgabali A, B un C, kas

veido kopsummu 2 861 m2.

Atbildētāji ir cēluši iebildumus, norādot, ka 1998.gada 17.septembra zemes robežu plānam ir informatīvs raksturs un Rīgas pilsētas zemes

komisijas 1998.gada 5.oktobra lēmuma 2.punktā ir norāde, ka lēmumā norādītā platība nav uzskatāma par zemes gabala lietojuma platību zemes nomas

līguma slēgšanai. Tiesa norāda, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 97.panta otrās daļas prasībām pierādījumi tiek vērtēti kopumā, nevienam pierādījumam

nepiešķirot kādu īpašu, svarīgāku nozīmi attiecībā pret citiem. Tiesa atzīst, ka dzīvojamo māju nevar nodot privatizācijai, kamēr nav noteikts tai

funkcionāli nepieciešamais zemesgabals un konkrētajā gadījumā ir noteikts funkcionāli nepieciešamais zemes gabals 3 357 m2 platībā, no kura 2 861 m2

pieder prasītājai.

Tāpat jāņem vērā, ka strīdus zemes vienība, ar kadastra Nr./numurs/ir reģistrēta Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā, ko

apliecina Valsts zemes dienesta informatīvās vēstules, tai skaitā, 2017.gada 15.augusta vēstule Nr.2-06-R/771. Tāpat Rīgas pilsētas zemes komisijas

2017.gada 27.decembra vēstule Nr. ZK- 17-32ap apliecina, ka pēc prasītājas pārstāvja pieprasījuma par dzīvojamai mājai /adrese/, piesaistītā

zemesgabala platību zemes komisija sniedza atbildi, nosūtot Rīgas pilsētas zemes komisijas 1998.gada 5.novembra lēmuma Nr.41/8 kopiju.

Tiesa atzīst, ka iepriekš norādītais neatņem ēkas (būves) īpašniekam tiesības celt prasību, apstrīdot īpašuma uzturēšanai un normālai ekspluatācijai

vajadzīgās zemes vienības platību, pamatojot savus iebildumus ar attiecīgiem pierādījumiem, piemēram, Valsts zemes dienesta atzinumu, sertificēta zemes

ierīcības speciālista sagatavotu projektu u.tml. Tikai balstoties uz attiecīgiem pierādījumiem, tiesa varētu nonākt pie secinājuma, ka ēkas uzturēšanai un

ekspluatācijai nav nepieciešams lietot zemi kādā tās daļā. Līdzīgs viedoklis ir pausts Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018.gada 25.septembra

sprieduma lietā Nr.C29850113 (SKC-143/2018) 10.3.punktā.

Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka ar lietā esošajiem dokumentiem ir pierādīts, ka dzīvojamai mājai /adrese/, ir noteikts funkcionāli nepieciešamais

zemes gabals 3 357 m2 platībā, no kura 2 861 m2 pieder prasītājai, un minētā platība 2 861 m2 ir uzskatāma par dzīvojamās mājas nomas platību.

Izdarot secinājumu, ka starp pusēm pastāvēja piespiedu zemes nomas attiecības uz likuma pamata, tiesa uzskata, ka atbildētājiem ir pienākums

maksāt zemes nomas maksu.

Tiesa atzīst, ka nav pamatoti atbildētāju iebildumi par to, ka prasītājas prasījumam ir iestājies Komerclikumā 406.pantā noteiktais noilgums.

Saskaņā ar Komerclikuma 406.panta nosacījumiem, ka no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits

noilguma termiņš. Tādējādi, lai starp pusēm pastāvošās tiesiskās attiecības atzītu par komercdarījumu, jākonstatē, ka vismaz viens no darījuma

dalībniekiem saskaņā ar Komerclikuma 1.panta pirmo daļu ir komersants, proti, komercreģistrā ierakstīta fiziska persona (individuāls komersants) vai

komercsabiedrība (personālsabiedrība un kapitālsabiedrība).

Atbilstoši Komerclikuma 388.pantam komercdarījumi ir komersanta tiesiskie darījumi, kas saistīti ar komercdarbību. Komercdarbība

Komerclikuma 1.panta otrās daļas izpratnē ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants.

Lietā nav strīda par faktu, ka prasītāja nav ierakstīta Komercreģistrā kā komersants, līdz ar to tiesa atzīst, ka izskatāmajā lietā nav piemērojami

Komerclikuma 406.panta noteikumi par trīs gadu noilguma termiņu attiecībā uz prasītājas prasījumu, jo tiesiskās attiecības starp pusēm neizriet no

komercdarījuma, līdz ar to nav pamata piemērot Komerclikuma normas attiecībā uz tiesiskajām attiecībām, kas pastāv starp pusēm.

Prasītāja atbilstoši tiesā iesniegtajiem 2018.gada 6.decembra prasības pieteikuma grozījumiem lūgusi piedzīt no atbildētājiem zemes nomas maksu

kopējās summas EUR 4409,22 par laiku no 2010.gada janvāra, kad atbildētājiem tika reģistrētas īpašuma tiesības zemesgrāmatā uz dzīvokli Nr.35,

/adrese/, līdz 2018.gada 1.februārim, kad prasītājas īpašuma tiesības zemesgrāmatā tika dzēstas.

Ievērojot minēto, tiesa atzīst ka prasītājai ir tiesības saņemt zemes nomas maksas maksājumus līdz brīdim, kad prasītājai zemesgrāmatā bija

reģistrētas īpašuma tiesības uz konkrēto zemes īpašumu, proti – līdz 2018.gada 1.februārim.

Tiesa atzīst par pamatotu prasītājas pilnvarotā pārstāvja argumentu, ka nomas maksājums ir jāaprēķina proporcionāli dzīvokļa īpašumā

ietilpstošajai kopīpašuma domājamai daļai, kā to noteic Dzīvokļa īpašuma likuma 13.panta pirmās daļas prasības.

Lietā pastāv strīds par piespiedu nomas maksājumu matemātisko aprēķinu. Atbildētāji paskaidrojumos norādījuši, ka prasītājs nav norādījis

piedzenamās summas aprēķinu un, ka piespiedu nomas maksājums ir jāaprēķina proporcionāli dzīvokļa īpašumā ietilpstošajai kopīpašuma domājamai

daļai, nevis prasītājas juristu ieskatiem. Minēto atbildētāju iebildumu tiesa atzīst par pamatotu, ka nomas maksājums ir jāaprēķina proporcionāli dzīvokļa

īpašumā ietilpstošajai kopīpašuma domājamai daļai, jo tas atbilst Dzīvokļa īpašuma likuma 13.panta pirmās daļas noteikumiem.

Tiesa konstatē, ka prasītājas aprēķins satur minēto sakarību, jo aprēķins ir veidots, rēķinot dzīvokļa vai neapdzīvojamās telpas platības attiecību

pret atsevišķo īpašumu kopējo platību. No lietas materiāliem pievienotām Nodalījuma noraksta izdrukām redzams, ka atbildētājiem piederošā dzīvokļa

īpašuma Nr.35 sastāvā ietilpst 5707/282392 domājamās daļas no dzīvojamās mājas.

Aprēķinot nomas maksas apmēru, prasītāja ir norādījusi visa zemesgabala (9035 m2) kadastrālo vērtību, attiecību starp dzīvojamai ēkai piesaistītā

un kopējā zemes gabala platību (2861 no 9035 = 31,6657%), dzīvojamai mājai piesaistītā zemesgabala kadastrālo vērtību, gada kopējo dzīvojamās

ēkas maksājamo nomas maksu un konkrētā dzīvokļa nomas maksu.

Prasītājas norādītā dzīvokļa platības procentuālā attiecība pret dzīvojamās mājas atsevišķo īpašumu kopējo platību ir vienāda ar dzīvokļa īpašumā

ietilpstošas domājamās daļas no dzīvojamās mājas attiecību.

Ņemot vērā, ka atbildētāji neapstrīd prasītājas aprēķināto un likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo privatizāciju” noteikto zemes nomas

procentuālo apmēru pa gadiem, tad tiesai to nav pamata apšaubīt.

Tādējādi tiesa atzīst par pamatotu, ka zemes nomas maksa aprēķināma 6% apmērā no zemes kadastrālās vērtības, ievērojot, ka nomas maksas

apmērs 2009.un 2010.gadā nedrīkst pārsniegt iepriekšējam gadam aprēķināto zemes gabala nomas maksas apmēru vairāk kā par 25 procentiem.

Ņemot vērā konstatēto, tiesa atzīst, ka par labu prasītājai no atbildētāja /pers. B/ ir piedzenams nomas maksājums attiecībā uz dzīvokļa īpašumu

Nr.35, /adrese/, Nr.35 (1/2 domājamā daļa), /adrese/ par 2010.gadu – EUR 131,86, par 2011.gadu – EUR 277,88, par 2012.gadu – EUR 277,88,

par 2013.gadu – EUR 277,88, par 2014.gadu – EUR 304,22, par 2015.gadu – EUR 304,22, par 2016.gadu – EUR 304,22, par 2017.gadu – EUR

304,22, par 2018.gadu – EUR 22,23, kopā EUR 2204,61. No atbildētāja /pers. C/ par labu prasītājai piedzenami zemes nomas maksas maksājumi

attiecībā uz dzīvokļa īpašuma Nr.35 (1/2 domājamā daļa), /adrese/ par 2010.gadu – EUR 131,86, par 2011.gadu – EUR 277,88, par 2012.gadu –

EUR 277,88, par 2013.gadu – EUR 277,88, par 2014.gadu – EUR 304,22, par 2015.gadu – EUR 304,22, par 2016.gadu – EUR 304,22, par

2017.gadu – EUR 304,22, par 2018.gadu – EUR 22,23, kopā EUR 2204,61.

Tiesai nav pamata apšaubīt parāda esamību, jo saskaņā ar Civillikuma 1838.pantu samaksas izdarīšanas fakts jāpierāda tam, kas to apgalvo.

Prasītāja lūdz piedzīt no atbildētājiem nekustamā īpašuma kompensāciju kopējās summas EUR 502,28 apmērā par laiku no 2010.gada 1.janvāra

līdz 2014.gada 31.decembrim, savukārt atbildētāji tiesai iesniegtajos rakstveida paskaidrojumos norādījuši, ka nekustamā īpašuma nodokļa

kompensācija nav piedzenama, jo pati prasītāja to nav apmaksājusi.

Tiesa atzīst, ka atbilstoši likuma ,,Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54.panta otro daļu (likuma redakcijās, kas bija spēkā

no 2010.gada 1.janvāra līdz 2014.gada 31.decembrim) un šā likuma pārejas noteikumu 44.un 51.punktu, prasītāja kā zemes īpašniece pamatoti

pieprasījusi no atbildētājas kompensēt prasītājai nekustamā īpašuma nodokļa par zemi maksājumu. Vienlaikus, ņemot vērā to, ka atbildētāji neiebilst pret

pašu nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas apmēru, tiesai saskaņā ar Civilprocesa likuma 96.panta piekto daļu nav pamata to apšaubīt.

Tiesa atzīst atbildētāju iebildumus par nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas piedziņu par nepamatotiem, jo, kā redzams no lietas materiāliem

pievienotā Nodalījuma noraksta izdrukas par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas Zemesgrāmatu nodaļas Rīgas pilsētas zemesgrāmatas

nodalījumu Nr.100000105800 (kadastra Nr./numurs/) par Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes vērstajām piedziņām, zvērinātas tiesu

izpildītājas I.Krukas aprēķiniem, Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes informācijas, tad atbildīgā iestāde par minēto nodokļu iekasēšanu ir

vērsusi piedziņu un tiesai nav pamata apšaubīt, ka izpilde ir notikusi, jo atbildētāji paskaidrojumos ir norādījuši, ka piedziņa ir vērsta uz prasītājai

piederējušo zemes nekustamo īpašumu.

Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka prasība par nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas piedziņu par laiku no 2010.gada 1.janvāra līdz 2014.gada

31.decembrim no atbildētājiem, kopējās summas EUR 502,28 apmērā no katra atbildētāja EUR 251,14, ir pamatota un apmierināma.

Prasītāja saskaņā ar tiesā iesniegtajiem 2018.gada 6.decembra prasības pieteikuma grozījumiem lūgusi piedzīt no atbildētājiem nokavējuma

procentus, no katra atbildētāja EUR 747,58 apmērā par laiku no 2010.gada 1.janvāra līdz 2018.gada 4.decembrim.

Savukārt atbildētāji tiesā iesniegtajos rakstveida paskaidrojumos iebilduši pret minēto prasījumu, norādot, ka prasītāja nav pierādījusi, ka atbildētāji

lieto viņas zemi, ka zemes nomas līgums nav noslēgts, nav celta prasība par minēto zemes nomas attiecību noteikšanu ar tiesas spriedumu, līdz ar to nav

pamata atzīt, ka atbildētājiem būtu izveidojies parāds pret prasītāju un atbildētājiem nav pienākuma maksāt nokavējuma procentus par neesošu parādu.

Lietā nav strīda par faktu, ka starp pusēm zemes nomas līgums nav noslēgts un pušu starpā pastāv attiecības, kurām ir tikai līdzība ar nomas

attiecībām.

Augstākās tiesas praksē vairākkārt norādīts, ka, pastāvot piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām, iztrūkst pušu labprātīgas vienošanās elements.

Piespiedu nomas attiecībām ir tikai nosacīta līdzība ar līgumiskām attiecībām, jo būtībā šīs attiecības ir likumiskas (sk. Augstākās tiesas Senāta

2009.gada 25.februāra spriedumu lietā Nr. SKC-71/2009, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 25.augusta spriedumu lietā

Nr.SKC-104/2016, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 20.decembra spriedumu lietā Nr. SKC-349/2016, Augstākās tiesas

Civillietu departamenta 2017.gada 31.janvāra spriedums lietā Nr.SKC-4/2017). Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka Civillikuma 2141.panta noteikumi

par nomnieka pienākumu maksāt nomas maksu nav attiecināmi uz konkrēto gadījumu, jo minētā tiesību norma ir attiecināma uz līgumiskajām, nevis

likumiskajām nomas tiesiskajām attiecībām.

No Civillikuma 1759.panta 1.punkta izriet, ka nokavējuma procenti jāmaksā arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata, ja pieļauts samaksas

nokavējums, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs.

Tādējādi tiesa atzīst ka, lai varētu apmierināt prasību daļā par nokavējuma procentu piedziņu, prasītājai ir jāpierāda nokavējums.

Ņemot vērā, ka konkrētajā gadījumā atbildētāji parādu nav atzinuši, jo atbildētāji uzskata, ka prasītāja nav pierādījusi strīdus dzīvojamai mājai

funkcionāli nepieciešamā zemes gabala platību, tiesas ieskatā prasītājai jāpierāda konkrētā parāda pieprasīšana no atbildētājiem par prasībā norādīto

laika periodu, lai būtu iespējams konstatēt faktu, ka atbildētāja pieļāvusi samaksas nokavējumu.

Prasītāja ir iesniegusi tiesā 2012.gada 17.janvāra /pers. A/ sagatavotas vēstules ar aicinājumu slēgt zemes nomas līgumu un informāciju par zemes

nomas parāda apmēru uz 2011.gada 31.decembri EUR 828,75 apmērā, katram atbildētājam, par periodu no 2008.gada 1.jūnija līdz 2011.gada

31.decembrim, taču, kā redzams no ierakstiem Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas Zemesgrāmatu nodaļas Rīgas pilsētas zemesgrāmatas

nodalījumā Nr./numurs/, atbildētāju īpašuma tiesības uz dzīvokli nostiprinātas zemesgrāmatā 2010.gada 22.janvārī. Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka pie

apstākļiem, kad nomas līgums pušu starpā nav ticis noslēgts, un prasītāja nav pierādījusi, ka atbildētāji ir bijuši informēti par katra mēneša nomas maksas

apmēru un nav tikuši brīdināti par konkrēto parādu, nosakot konkrētu termiņu parāda samaksai, tiesai nav pamata atzīt, ka nomas maksas maksājumiem

ir iestājies nokavējums.

Augstākās tiesas praksē vairākkārt norādīts, ka, pastāvot piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām, iztrūkst pušu labprātīgas vienošanās elements.

Piespiedu nomas attiecībām ir tikai nosacīta līdzība ar līgumiskām attiecībām, jo būtībā šīs attiecības ir likumiskas (sk. Augstākās tiesas Senāta 2009.gada

25.februāra spriedumu lietā Nr. SKC-71/2009, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 25.augusta spriedumu lietā Nr.SKC-104/2016,

Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 20.decembra spriedumu lietā Nr. SKC-349/2016, Augstākās tiesas Civillietu departamenta

2017.gada 31.janvāra spriedums lietā Nr.SKC-4/2017).

Līdz ar to tiesa atzīst, ka Civillikuma 2141.panta noteikumi nav attiecināmi uz konkrēto gadījumi, jo minētā tiesību norma attiecas uz līgumiskajām

nomas attiecībām nevis likumiskajām.

No Civillikuma 1759.panta 1.punkta izriet, ka nokavējuma procenti jāmaksā arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata, ja pieļauts samaksas

nokavējums, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs.

Tiesa atzīst ka, lai varētu apmierināt prasību daļā par nokavējuma procentu piedziņu, prasītājai ir jāpierāda nokavējums.

Ņemot vērā, ka konkrētajā gadījumā atbildētāji nekad parādu nav atzinuši, jo primāri uzskata, ka prasītāja nav pierādījusi strīdus dzīvojamai mājai

funkcionāli nepieciešamā zemes gabala platību, tad tiesas ieskatā prasītājai bija jāpierāda konkrētā parāda pieprasīšana no atbildētājiem par konkrēto

periodu.

Tiesa atzīst, ka pie apstākļiem, ka nomas līgums pušu starpā nav noslēgts, ka prasītāja nav pierādījusi, ka atbildētāja ir bijusi informēta par katra

mēneša nomas maksas aprēķinu, ka ir brīdināta par konkrēto parādu, nosakot konkrētu termiņu parāda nomaksai, tad tiesai nav pamata atzīt, ka nomas

maksājumiem ir iestājies nokavējums.

Pie šādiem apstākļiem tiesa atzīst, ka prasība par nokavējumu procentu piedziņu no atbildētājiem kopējās summas EUR 1495,16 apmērā ir

noraidāma kā nepamatota.

Prasītāja lūdz piedzīt no atbildētājiem pievienotās vērtības nodokli no katra atbildētāja EUR 462,97 apmērā.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 5.panta sestās daļas prasībām, piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru.

Tiesa pievienojas judikatūrā izteiktajām atziņām, ka zemes piespiedu nomas maksas apmērs, ievērojot šo attiecību izņēmuma rakstura juridisko

dabu, nav padarīts par atkarīgu no tā, vai pēc īpašuma reformas zemes īpašnieks kļūst vai nekļūst par pievienotās vērtības nodokļa maksātāju un vai

nākamais zemes īpašnieks ir vai nav šī nodokļa maksātājs. Līdz ar to ēkas īpašniekam nav jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis papildus tiesas

noteiktajai nomas maksai (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018.gada 27.jūnija spriedums lietā Nr.C39102313, SKC-5/2018).

Tiesa uzskata, ka izskatāmajā lietā ir pamats piemērot Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018.gada 27.jūnija spriedumā lietā

Nr.C39102313, SKC-5/2018 izteiktās atziņas par pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu nomas maksai, kas izriet no piespiedu zemes nomas

tiesiskajām attiecībām, ņemot vērā, ka izskatāmajā lietā lietas apstākļi daļā par pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu zemes nomas maksai ir analogi.

Pie šādiem apstākļiem prasītājas prasība par pievienotās vērtības nodokļa no katra atbildētāja EUR 462,97 apmērā piedziņu nav pamatota un ir

noraidāma.

Prasības pieteikumā un tiesas sēdē prasītāja sniegtos paskaidrojumos, minētos pārējos argumentus, lietai pievienotos pierādījumus un atbildētāju

paskaidrojumos norādītos argumentus tiesa nevērtē, jo tie nevar ietekmēt tiesas nolēmumu, kā arī ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas. Kā

vairāk kārt atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums

argumentēt spriedumu, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu (sk., piem., 61.punktu 1994.gada 19.aprīļa

spriedumā „Van de Hurk v The Netherlands” (iesnieguma Nr.16034/90). Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti, bet viņiem nav pienākums

detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem

no tiesību viedokļa (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas 1986.gada 13.oktobra lēmumu).

Civilprocesa likuma 195.pants noteic, ka, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda prasītāja tiesības par

laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt procentus, norādot to apmēru. Atbilstoši Civillikuma 1765.pantam likumiskie procenti nosakāmi seši

procenti no simta gadā.

Ņemot vērā to, ka tiesa ir atzinusi prasību par parāda piedziņu par pamatotu, prasītājai nosakāmas tiesības par laiku no sprieduma pasludināšanas

līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt no atbildētājiem sešus procentus no simta gadā no nesamaksātās parāda summas katram atbildētājam EUR

2204,61, ņemot vērā Civillikuma 1763.pantā noteikto, ka procentu pieaugums apstājas, sasniedzot pamatkapitāla lielumu.

Civilprocesa likuma 41.panta pirmā daļa noteic, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas

izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram, bet

atbildētājiem – proporcionāli tai prasījumu daļai, kurā prasība noraidīta.

Iesniedzot prasību tiesā, prasītāja samaksājusi valsts nodevu EUR 590,83, valsts nodevu par prasības nodrošināšanu EUR 71,14 un ar lietas

izskatīšanu saistītos izdevumus EUR 7,34, kopā EUR 669,31.

Prasītāja atbilstoši 2018.gada 6.decembra prasības pieteikuma grozījumiem lūgusi apmierināt prasību par kopējo summu EUR 7332,60, savukārt

prasība apmierināta par summu EUR 4911,50, tas ir 66,98 % apmērā no sākotnējās prasības kopējās summas.

Līdz ar to no atbildētājiem par labu prasītājai ir piedzenami arī prasītājas samaksātie tiesas izdevumi t.i. 66,98 % (prasības apmierinātā daļa

procentos)) no prasītājas samaksātiem tiesas izdevumiem, kopā piedzenami tiesas izdevumi EUR 448,30 apmērā, no katra atbildētāja EUR 224,15.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.panta otro daļu ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no atbildētāja par labu prasītājam, ja viņa

prasījums ir apmierināts pilnīgi vai daļēji [..]. Ar lietas vešanu saistītie izdevumi – proti, izdevumi advokāta palīdzības samaksai, prasībās, kurām ir

mantisks raksturs, un kurās prasības summa nepārsniedz 8 500,00 euro, ir atlīdzināmi to faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par 30 procentiem no

prasījumu apmierinātās daļas, kā to noteic Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta “a” apakšpunkts. Savukārt Civilprocesa likuma 44.panta

ceturtā daļa paredz, ja prasība ir izskatīta tikai pirmās instances tiesā, atlīdzināmie izdevumi advokāta palīdzības samaksai nedrīkst pārsniegt 50 procentus

no šā panta pirmajā daļā noteiktā maksimālā atlīdzības apmēra.

Par šā panta pirmās daļas 1.puntā minēto atlīdzināmo izdevumu faktisko apmēru uzskata gan izdevumus, kuri jau ir samaksāti, gan izdevumus, par

kuriem saskaņā ar advokāta un puses vienošanos par juridiskās palīdzības sniegšanu ir izrakstīts rēķins.

Lietas materiāliem pievienots zvērināta advokāta E.Baļķena 2018.gada 7.februārī izrakstītais rēķins Nr.T33A-35-1 /pers. A/ par juridisko

palīdzību pirmajā tiesu instancē prasībā pret atbildētājiem par summu EUR 689,70. Lietā ir iesniegts zvērinātā advokāta E.Baļķena orderis un pilnvara,

kā arī no lietas materiāliem redzams, ka tiesā iesniegtos prasības grozījumus ir parakstījis zvērināts advokāts Erlends Baļķens, kurš arī ir piedalījies

civillietas izskatīšanā tiesas sēdēs.

Prasījumu apmierinātā daļa konkrētajā lietā veido EUR 4911,50 , līdz ar to 30 % no apmierinātās prasības summas ir EUR 1473,45, kas ir

maksimālā summa, ko tiesa šajā lietā var piedzīt advokāta palīdzības samaksai.

Ievērojot Civilprocesa likuma 44.panta ceturtās daļas nosacījumus, ka prasība ir izskatīta tikai pirmās instances tiesā, advokāta palīdzības samaksa

atlīdzināma 50 % apmērā no minētā maksimālā atlīdzības apmēra, ņemot vērā minēto, no atbildētājiem par labu prasītājai piedzenami izdevumi advokāta

palīdzības samaksai kopējās summas EUR 689,70 apmērā.

Civilprocesa likuma 204.1 pants noteic, ka, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu un par tiesāšanās izdevumu piedziņu, tiesa nosaka

termiņu sprieduma labprātīgai izpildei, kas nedrīkst būt garāks par 10 dienām no sprieduma spēkā stāšanās dienas. Ņemot vērā minēto, tiesa nosaka

termiņu sprieduma labprātīgai izpildei – 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Rezolutīvā daļa

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Civilprocesa 5.pantu, 8.pantu, 10., 15., 34., 41., 44.pantus, 93., 97.pantiem, 140.panta sesto daļu, 190.,

195. un 204.1 pantu, tiesa

n o s p r i e d a:

daļēji apmierināt /pers. A/ prasību pret /pers. B/ un /pers. C/ par nomas maksas, procentu, nekustamā īpašuma nodokļa kompensācijas,

pievienotās vērtības nodokļa piedziņu.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. A/, personas kods /personas kods/, zemes nomas maksas parādu EUR

2204,61, nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju EUR 251,14, tiesas izdevumus EUR 224,15, ar lietas vešanu saistītos izdevumus EUR 344,85

apmērā, kopā EUR 3024,75 (trīs tūkstoši divdesmit četri euro un 75 centi).

Piedzīt no Vladimira Fedotjeva, personas kods /personas kods/, par labu /pers. A/, personas kods /personas kods/, zemes nomas maksas parādu

EUR 2204,61, nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju EUR 251,14, tiesas izdevumus EUR 224,15, ar lietas vešanu saistītos izdevumus EUR

344,85 apmērā, kopā EUR 3024,75 (trīs tūkstoši divdesmit četri euro un 75 centi).

Samaksa izdarāma prasītājas norādītajā AS “SEB banka” kontā Nr./konta numurs/.

Noteikt /pers. A/, tiesības par laiku no sprieduma pasludināšanas dienas līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt no /pers. B/ likumiskos 6%

no simta gadā no neatmaksātās parāda pamatsummas EUR 2204,61, ievērojot Civillikuma 1763.panta nosacījumus, ka procentu pieaugums apstājas,

sasniedzot pamatkapitāla lielumu.

Noteikt /pers. A/i, tiesības par laiku no sprieduma pasludināšanas dienas līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt no Vladimira Fedotjeva

likumiskos 6% no simta gadā no neatmaksātās parāda pamatsummas EUR 2204,61, ievērojot Civillikuma 1763.panta nosacījumus, ka procentu

pieaugums apstājas, sasniedzot pamatkapitāla lielumu.

Noraidīt prasību daļā par pievienotās vērtības nodokļa kopējās summas EUR 925,94 apmērā un aprēķināto nokavējuma procentus kopējās

summas EUR 1495,16 apmērā piedziņu.

Grozīt ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2019.gada 14.janvāra lēmumu grozīto ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas

tiesneses 2017.gada 4.decembra lēmumu piemēroto prasības nodrošinājumu, ierakstīto ķīlas tiesību atzīmi Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā

Nr./numurs/, /pers. C/, piederošajai ½ domājamai daļai no nekustamā īpašuma /adrese A/ ar kadastra numuru /numurs/, nosakot, ka nodrošinājuma

summa sniedzas līdz summai EUR 2455,75 apmērā un /pers. B/, piederošajai ½ domājamai daļai no nekustamā īpašuma /adrese A/ ar kadastra numuru

/numurs/, nosakot, ka nodrošinājuma summa sniedzas līdz summai EUR 2455,75.

Noteikt atbildētājiem sprieduma labprātīgas izpildes termiņu – 10 dienas pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas un pieejamības dienas tiesas kancelejā, 2019.gada 27.jūnija, Rīgas

apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā, iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā.

Tiesnese A.Zute