Supreme Court quarts sentence for theft due to procedural error in combining prior non-enforced penalty.

Lietas Nr. 11370025612

Lietas arhīva Nr. SKK-0369/16

LĒMUMS

Rīgā 2016.gada 1.augustā

Latvijas Republikas Augstākā tiesa šādā sastāvā:

tiesnese A.Branta

tiesnese V.Krūmiņa

tiesnese L.Slica

izskatīja rakstveida procesā krimināllietu sakarā ar apsūdzētā /I.M./ kasācijas sūdzību par Zemgales apgabaltiesas 2016.gada 22.marta spriedumu

un

k o ns t a t ē ja

Ar Aizkraukles rajona tiesas 2015.gada 12.janvāra spriedumu

/I.M./, /personas kods/,

atzīts par vainīgu Krimināllikuma 175.panta trešajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 7 mēnešiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piekto daļu, noteiktajam sodam pilnīgi pieskaitot ar Latgales apgabaltiesas 2014.gada 21.janvāra spriedumu

neizciesto papildsodu, galīgais sods /I.M./ noteikts brīvības atņemšana uz 7 mēnešiem un policijas kontrole uz 3 mēnešiem un 2 dienām.

Lietā vēl atzīti par vainīgiem un sodīti /D.B./, /personas kods/, /J.G./, /personas kods/, /R.C./, /personas kods/, /A.M./, /personas kods/ un /D.B./,

/personas kods/, par kuriem tiesas spriedums kasācijas kārtībā nav pārsūdzēts.

Ar Aizkraukles rajona tiesas 2015.gada 12.janvāra spriedumu /I.M./ atzīts par vainīgu un sodīts pēc Krimināllikuma 175.panta trešās daļas par

svešas kustamas mantas slepenu nolaupīšanu (zādzību) personu grupā, iekļūstot telpā.

Ar Zemgales apgabaltiesas 2015.gada 21.maija spriedumu, iztiesājot lietu apelācijas kārtībā sakarā ar Aizkraukles rajona prokuratūras prokurora

J.Butlera apelācijas protestu un apsūdzēto /I.M./, /J.G./ un /A.M./ apelācijas sūdzībām, Aizkraukles rajona tiesas 2015.gada 12.janvāra spriedums

atcelts daļā par /I.M./ noteikto galīgo sodu saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piekto daļu un saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piekto daļu nolemts

galīgo sodu /I.M./ nenoteikt.

Pārējā daļā Aizkraukles rajona tiesas 2015.gada 12.janvāra spriedums atstāts negrozīts.

Ar Augstākās tiesas 2016.gada 18.janvāra lēmumu, izskatot lietu sakarā ar Aizkraukles rajona prokuratūras prokurora J.Butlera kasācijas

protestu, Zemgales apgabaltiesas 2015.gada 21.maija spriedums atcelts daļā, ar kuru atcelts pirmās instances tiesas spriedums par /I.M./ noteikto galīgo

sodu saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piekto daļu, un daļā par galīgā soda nenoteikšanu /I.M./ saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piekto daļu.

Atceltajā daļā lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Pārējā daļā Zemgales apgabaltiesas 2015.gada 21.maija spriedums atstāts negrozīts.

Ar Zemgales apgabaltiesas 2016.gada 22.marta spriedumu, atkārtoti iztiesājot lietu apelācijas kārtībā, Aizkraukles rajona tiesas 2015.gada

12.janvāra spriedums atcelts daļā par /I.M./ noteikto galīgo sodu saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piekto daļu.

Saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piekto daļu noteiktais sods par Krimināllikuma 175.panta trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu daļēji

saskaitīts ar sodu, kas noteikts ar Rēzeknes tiesas 2013.gada 14.oktobra spriedumu, un galīgais sods /I.M./ noteikts brīvības atņemšana uz 11 mēnešiem

un policijas kontrole uz 1 gadu.

Par Zemgales apgabaltiesas 2016.gada 22.marta spriedumu apsūdzētais /I.M./ iesniedzis kasācijas sūdzību, kurā lūdz atcelt apelācijas instances

tiesas spriedumu daļā par viņam noteikto galīgo sodu saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piekto daļu un lietu šajā daļā nosūtīt jaunai izskatīšanai

apelācijas instances tiesā.

Apsūdzētais /I.M./ uzskata, ka viņam noteikts pārāk bargs galīgais sods. Pēc apsūdzētā domām, nosakot sodu, tiesa nav ņēmusi vērā viņa

vaļsirdīgo atzīšanos izdarītajā un apstākli, ka lieta izskatīta bez pierādījumu pārbaudes. Tiesa vairāk izvērtējusi viņa personību raksturojošās ziņas, nevis

izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Apsūdzētais uzskata, ka saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piekto daļu noteikto sodu ietekmējis apstāklis, ka lietā

piedalījies valsts nodrošināts, nevis viņa paša izvēlēts aizstāvis.

Augstākā tiesa atzīst, ka Zemgales apgabaltiesas 2016.gada 22.marta spriedums atceļams daļā par /I.M./ noteikto galīgo sodu saskaņā ar

Krimināllikuma 50.panta piekto daļu.

Kriminālprocesa likuma 511.panta otrā daļa noteic, ka spriedumam jābūt tiesiskam un pamatotam. Savukārt Kriminālprocesa likuma 512.panta

pirmā daļa noteic, ka tiesa, taisot spriedumu, pamatojas uz materiālo un procesuālo tiesību normām.

Soda noteikšanu par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem regulē Krimināllikuma 50.pants. Šā panta pirmā daļa paredz, ka gadījumos, ja persona

izdarījusi vairākus patstāvīgus noziedzīgus nodarījumus, tiesa, taisot spriedumu, nosaka sodu atsevišķi par katru noziedzīgo nodarījumu. Šādā gadījumā

galīgais sods nosakāms pēc noziedzīgo nodarījumu kopības, ietverot vieglāko sodu smagākajā vai arī pilnīgi vai daļēji saskaitot piespriestos sodus.

Savukārt šā panta piektā daļa paredz, ka tādā pašā kārtībā tiesa nosaka sodu, ja pēc sprieduma spēkā stāšanās konstatēts, ka persona vainīga vēl citā

noziedzīgā nodarījumā, ko tā izdarījusi pirms sprieduma vai prokurora priekšraksta par sodu spēkā stāšanās pirmajā lietā.

Augstākā tiesa konstatē, ka Zemgales apgabaltiesa, atkārtoti iztiesājot lietu, nav ievērojusi Krimināllikuma 50.panta piektajā daļā noteikto un

tādējādi pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 574.panta 1.punktā norādīto Krimināllikuma pārkāpumu.

Izskatāmajā lietā /I.M./ atzīts par vainīgu un sodīts pēc Krimināllikuma 175.panta trešās daļas par noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts laikā no

2011.gada 28.decembra līdz 2012.gada 28.martam.

Pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, bet pirms sprieduma taisīšanas šajā lietā /I.M./ ar Rēzeknes tiesas 2013.gada 14.oktobra spriedumu atzīts

par vainīgu un sodīts pēc Krimināllikuma 231.panta otrās daļas ar brīvības atņemšanu uz 6 mēnešiem par noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts 2012.gada

9.novembrī.

Atkārtoti iztiesājot lietu, ar Zemgales apgabaltiesas 2016.gada 22.marta spriedumu atcelts Aizkraukles rajona tiesas 2015.gada 12.janvāra

spriedums daļā par /I.M./ noteikto sodu saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piekto daļu.

Apelācijas instances tiesa spriedumā norādījusi, ka, nosakot sodu saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piekto daļu, tā pirmās instances tiesas

noteiktajam sodam par Krimināllikuma 175.panta trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu daļēji pieskaita sodu, kas noteikts ar Rēzeknes tiesas

2013.gada 14.oktobra spriedumu. Galīgais sods saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piekto daļu /I.M./ noteikts brīvības atņemšana uz 11 mēnešiem un

policijas kontrole uz 1 gadu.

Augstākā tiesa konstatē, ka ar Rēzeknes tiesas 2013.gada 14.oktobra spriedumu /I.M./ bija atzīts par vainīgu un sodīts pēc Krimināllikuma

231.panta otrās daļas ar brīvības atņemšanu uz 6 mēnešiem. Savukārt ar Latgales apgabaltiesas 2014.gada 21.janvāra spriedumu minētais Rēzeknes

tiesas spriedums atcelts daļā par /I.M./ piespriesto sodu. Ar Latgales apgabaltiesas spriedumu /I.M./ par Krimināllikuma 231.panta otrajā daļā paredzēto

noziedzīgo nodarījumu sodīts ar brīvības atņemšanu uz 6 mēnešiem un policijas kontroli uz 1 gadu.

Zemgales apgabaltiesa, nosakot /I.M./ sodu saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piekto daļu, daļēji pieskaitījusi sodu, kas noteikts ar Rēzeknes

tiesas 2013.gada 14.oktobra spriedumu un galīgo sodu /I.M./ noteikusi brīvības atņemšanu uz 11 mēnešiem un policijas kontroli uz 1 gadu, lai gan

policijas kontrole ar Rēzeknes tiesas 2013.gada 14.oktobra spriedumu /I.M./ nebija noteikta. Policijas kontrole /I.M./ noteikta ar Latgales apgabaltiesas

2014.gada 21.janvāra spriedumu.

Augstākā tiesa atzīst, ka Zemgales apgabaltiesas pieļautais Kriminālprocesa likuma 574.panta 1.punktā norādītais pārkāpums, tas ir,

Krimināllikuma Vispārīgās daļas panta nepareiza piemērošana, atzīstams par būtisku Kriminālprocesa likuma pārkāpumu šā likuma 575.panta trešās

daļas izpratnē.

Vienlaikus Augstākā tiesa atzīst par nepamatotu kasācijas sūdzībā pausto apgalvojumu, ka tiesas nepienācīgās darba organizācijas dēļ, proti, tikai

2016.gada 18.martā paziņojot par tiesas sēdes laiku, apsūdzētais nav varējis noslēgt vienošanos ar aizstāvi, līdz ar to pārkāptas viņa tiesības uz paša

izvēlētu aizstāvi.

Tiesības uz advokāta palīdzību ir Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajā teikumā ietverto tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanas

instruments un šo tiesību neatņemama sastāvdaļa (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 6.oktobra sprieduma lietā Nr.2003-08-01 Secinājumu daļas

1.punktu). Minētās normas mērķis ir nodrošināt visām personām, tostarp kriminālprocesā, savlaicīgu, pieejamu un kvalitatīvu juridisko palīdzību.

Vienlaikus personai nav tiesību prasīt valstij nodrošināt, lai juridisko palīdzību sniedz konkrēts advokāts (sk. Latvijas Republikas Satversmes

komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 160.lapa).

Kriminālprocesa likuma 80.panta trešajā daļā noteikts – ja persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav noslēgusi vienošanos par aizstāvību, bet

aizstāvja piedalīšanās ir obligāta, vai persona vēlas aizstāvja piedalīšanos, procesa virzītājs paziņo attiecīgās tiesas darbības teritorijas zvērinātu advokātu

vecākajam par nepieciešamību nodrošināt aizstāvja piedalīšanos kriminālprocesā.

No lietas materiāliem redzams, ka Zemgales apgabaltiesa kā procesa virzītājs vairākkārt, tas ir, 2016.gada 4.februārī, 1. un 15.martā, lūgusi

apsūdzēto /I.M./ informēt tiesu par nepieciešamību nodrošināt viņam aizstāvja piedalīšanos tiesas sēdē (lietas 4.sējuma 118., 135., 136.lapa). Turklāt

2016.gada 1.martā apsūdzētais /I.M./ informēts par 2016.gada 22.martā nozīmēto tiesas sēdi (lietas 4.sējuma 135.lapa). Pēc iesnieguma saņemšanas no

/I.M./ 2016.gada 18.martā ar lūgumu tiesas sēdē viņam nodrošināt aizstāvja piedalīšanos, tiesa šajā pašā datumā nosūtījusi zvērinātu advokātu

vecākajam paziņojumu (lietas 4.sējuma 137.lapa). Apelācijas instances tiesas sēdē apsūdzētā /I.M./ aizstāvību veicis advokāts J.Ernstsons, pret kuru

apsūdzētais tiesas sēdē iebildumus nav izteicis (lietas 4.sējuma 150.lapa).

Apsūdzētajam /I.M./ drošības līdzeklis nav piemērots. Augstākā tiesa atzīst, ka šajā tiesvedības stadijā drošības līdzeklis /I.M./ nav piemērojams.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 585. un 587. pantu, Augstākā tiesa

n o l ē m a

Atcelt Zemgales apgabaltiesas 2016.gada 22.marta spriedumu daļā par /I.M./ noteikto sodu saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piekto

daļu. Atceltajā daļā lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesnese A.Branta

Tiesnese V.Krūmiņa

Tiesnese L.Slica