Supreme Court dismisses appeal against naturalization denial due to public safety concerns based on prior criminal convictions.

ECLI:LV:AT:2019:0206.A420150516.6.S

Lieta Nr. A420150516, SKA-328/2019

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2019.gada 6.februārī

Tiesa šādā sastāvā: senatori Andris Guļāns, Anita Kovaļevska, Veronika Krūmiņa

piedaloties pieteicēja /pers. A/ pārstāvei zvērinātai advokātei Sarmītei Bitei,

atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicināto iestāžu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāvei /pers. B/ un Valsts policijas pārstāvei

/pers. C/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes

2016.gada 4.janvāra lēmuma Nr. 2 atcelšanu, sakarā ar Valsts policijas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2017.gada 30.jūnija

spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – pārvalde) lēmumu pieteicējam /pers. A/ tika atteikta naturalizācija.

[2] Nepiekrītot minētajam, pieteicējs vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu par pārvaldes lēmuma atcelšanu.

Ar Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 22.jūnija spriedumu pieteikums noraidīts.

[3] Izskatījusi lietu apelācijas kārtībā sakarā ar pieteicēja apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa ar 2017.gada 30.jūnija spriedumu

pieteikumu apmierināja. Tiesas spriedums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[3.1] Valsts policija ir likumdevēja izraudzīta iestāde, kas kompetenta sniegt atzinumu par personas naturalizācijas ierobežojumiem saistībā ar

iespējamo apdraudējumu Latvijas valsts un sabiedriskai drošībai. Sniedzot atzinumu, Valsts policija izmanto rīcības brīvību, kuru tiesai vispārīgi nav

pamata apšaubīt un pārvērtēt. Tomēr tiesai ir jāpārbauda, vai iestādes izdarītie lietderības apsvērumi ir tiesiski.

[3.2] Valsts policijas atzinums, ka pieteicējs rada draudus Latvijas valsts sabiedriskai drošībai, pamatots ar to, ka laikā no 1992.gada līdz

2010.gadam pret pieteicēju ierosināti vairāki kriminālprocesi un tiesa pieteicēju vairākas reizes atzinusi par vainīgu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā,

turklāt pieteicējs arī 14 reizes saukts pie administratīvās atbildības. Izvērtējot minētos apstākļus, pieteicēja izdarītie noziedzīgie nodarījumi un

likumpārkāpumi neapšaubāmi apdraud sabiedrisko drošību un kārtību. Tomēr vērā ņemams ir fakts, ka pieteicēja izdarītie likumpārkāpumi vairāk bija

vērsti pret personu īpašumu un veselību, arī pret satiksmes drošību, proti, pret sabiedrisko drošību un kārtību, taču tie nav bijuši tieši vērsti pret Latvijas

kā valsts drošību.

[3.3] Pieteicējs no brīvības atņemšanas vietas tika atbrīvots 2012.gada 30.janvārī, bet 2015.gada 30.janvārī, proti, tieši trīs gadus pēc soda

izciešanas pieteicējs vērsās pārvaldē ar naturalizācijas iesniegumu. Ņemot vērā minēto, Valsts policijas norādītie pieteicēja likumpārkāpumi laikā, kad

pieteicēja naturalizācijas iesniegums tika izskatīts iestādē, kopumā nevarēja radīt iespaidu par pieteicēju kā personu, kura turpina apdraudēt sabiedrisko

drošību un kārtību. Līdz ar to Valsts policijas atzinums nav pamatots, un tādējādi nav pamatots arī pārvaldes lēmums, kas ir atceļams.

[4] Par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu Valsts policija iesniedza kasācijas sūdzību, norādot turpmāk norādītos argumentus.

[4.1] Atbilstoši Pilsonības likuma 11.panta trešajai daļai un Ministru kabineta 2013.gada 24.septembra noteikumu Nr. 1001 ,,Naturalizācijas

iesnieguma pieņemšanas un izskatīšanas kārtība” (turpmāk – noteikumi Nr. 1001) 15.1.apakšpunktam Valsts policijas kompetencē ir izvērtēt personas

atbilstību Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 1.punkta prasībām. Valsts policija uzskata, ka Pilsonības likuma kontekstā valsts intereses ir pārākas

par personas interesēm, jo Latvijas pilsonība ir privilēģija, nevis personas pamattiesība. No Pilsonības likuma 11.pantā ietvertajiem kritērijiem izriet, ka

Latvijas pilsonībā uzņem personas, kuras ar savu uzvedību un darbībām pierādījušas sevi kā godprātīgas, ir pildījušas un pildīs Latvijas Republikas

Satversmi (turpmāk – Satversme) un likumus, ir dzīvojušas un dzīvos godīgu dzīvi.

[4.2] Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 1.punktā likumdevējs norādījis divus atsevišķus naturalizācijas ierobežojumus, proti, draudus Latvijas

valsts drošībai un draudus sabiedriskai drošībai. Latvijas pilsonībā neuzņem personu, ja pastāv vismaz viens no šiem ierobežojumiem. Minēto apliecina

likumdevēja lietotais saiklis „un” starp šiem abiem ierobežojumiem. Tiesa nepareizi piemērojusi tiesību normu, jo secinājusi, ka pieteicējs nerada draudus

Latvijas valsts drošībai, tomēr nav sniegts vērtējums par pieteicēju darbību radīto apdraudējumu sabiedriskai drošībai. Turklāt apgabaltiesa nav

noskaidrojusi Pilsonības likuma 11.panta mērķi un jēgu. No Pilsonības likuma izstrādes materiāliem izriet, ka likumdevējs izstrādāja vairākus

ierobežojumus, lai nepieļautu Latvijas pilsonības piešķiršanu naturalizācijas kārtībā personām, kuras ir noziedzīgi noskaņotas un apdraud Latvijas valsti

un sabiedrisko drošību. Izvērtējumu par apdraudējumu sniedz likumdevēja izraudzītas iestādes.

[4.3] Tiesa nepareizi novērtējusi Latvijas pilsonības iegūšanas tiesiskās sekas. Latvijas valsts pilsonības iegūšana rada iespēju personai piedalīties

valsts darbā, ieņemot amatus valsts pārvaldes iestādes. Izvērtējot personas līdzšinējās darbības, Valsts policija var sagatavot atzinumu par to, vai persona

ar savu uzvedību vai darbībām radīs draudus Latvijas valsts un sabiedriskai drošībai.

[4.4] Tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka pieteicējs 2017.gada 27.martā saukts pie administratīvās atbildības par pārkāpumiem ceļu satiksmē. Lai gan

minētajam likumpārkāpumam pašam par sevi nav augsta sabiedriskā bīstamība, tomēr kopsakarā ar pieteicēja iepriekšējiem likumpārkāpumiem

secināms, ka persona ar savu uzvedību rada draudus sabiedriskai drošībai. Spriedumā šis fakts nav vērtēts, lai gan tiesas sēdē Valsts policijas pārstāvis

sniedza minēto informāciju. Līdz ar to tiesa ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmo un trešo daļu, jo nav vispusīgi, pilnīgi un objektīvi

pārbaudījusi pierādījumus un spriedumā nav norādījusi, kāpēc tā ir devusi priekšroku vienam pierādījumam salīdzinājumā ar citu pierādījumu.

Motīvu daļa

[5] Atbilstoši Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 1.punktam, ja pastāv vismaz viens no šādiem nosacījumiem, Latvijas pilsonībā neuzņem

personu, kura:

1) ar savu uzvedību vai darbībām rada draudus Latvijas valsts un sabiedriskai drošībai, valsts demokrātiskajai konstitucionālajai iekārtai, valsts

neatkarībai un teritoriālajai neaizskaramībai, tai skaitā, bet ne tikai:

a) vērsusies pret Latvijas Republikas neatkarību, demokrātisko parlamentāro valsts iekārtu vai Latvijā pastāvošo valsts varu,

b) pēc 1990.gada 4.maija paudusi fašisma, šovinisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitārisma idejas vai musinājusi uz nacionālo vai

rasu naidu vai nesaticību,

c) ir saistīta ar terorismu vai darbojas pretvalstiskā vai noziedzīgā organizācijā,

d) ir saistīta ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

[6] Kasācijas sūdzībā ir izteikti vairāki iebildumi par to, kādus secinājumus Administratīvā apgabaltiesa ir izdarījusi par Pilsonības likuma 11.panta

pirmās daļas 1.punkta saturu un piemērošanu. Ņemot vērā minēto, Senātam ir jānoskaidro attiecīgās Pilsonības likuma normas saturs.

[7] Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 1.punkts spēkā esošajā redakcijā likumā tika iekļauts ar 2013.gada 9.maijā pieņemtajiem grozījumiem

likumā.

Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 1.punkta redakciju ierosināja Ministru kabinets, norādot, ka nepieciešams noteikt ierobežojumu

naturalizēties personām, kuras saistītas ar starptautisko terorismu, ekstrēmistiskām organizācijām vai apdraud valsts drošību vai sabiedrisko kartību.

Likumdevējs uz otro lasījumu izstrādāja plašu redakciju, kas ietver arī apdraudējumus Satversmē nostiprinātām konstitucionālām vērtībām, kā arī draudus

Latvijas valsts drošībai un sabiedriskai kārtībai.

No Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 1.punkta redakcijas apspriešanas Saeimā izriet, ka „[..] būtiskākās debates [..] gan apakškomisijā,

gan arī komisijā bija saistītas ar to, ka līdzšinējā likuma redakcija pēc būtības attiecībā uz naturalizāciju nosaka, ka svarīgi ir pārbaudīt teorētiskās

zināšanas, ko pārbauda šajā naturalizācijas eksāmenā, taču, salīdzinot ar citām demokrātiskām valstīm, kurām ir naturalizācijas procedūra, Latvija īsti

nekonstatē naturalizācijas pretendenta patieso integrāciju, patieso vēlmi dzīvot šajā sabiedrībā un tādējādi arī būt patiesi integrētam. Un tādējādi, izpētot

citu Eiropas valstu pieredzi, naturalizācijas kārtību un noteikumus, mēs konstatējām, ka būtu jānostiprina arī Latvijā Pilsonības likumā, ka ir ierobežojumi

uzņemt Latvijas pilsonībā tādas personas, kuras ar savu uzvedību vai darbībām rada draudus Latvijas valsts drošībai, sabiedriskajai kārtībai vai Latvijas

Republikas Satversmē nostiprinātajām konstitucionālajām vērtībām, ja to konstatē kompetentas iestādes. Jāsaka, ka līdz šim brīdim to varēja darīt tikai

tad [..], ja tas ir pierādīts ar tiesas spriedumu. Taču [..], ja tik tiešām tiesvedība bija uzsākta pret šādu personu, bet tiesas spriedums nebija stājies spēkā,

likumā nebija pamata šo naturalizācijas procedūru apturēt vai pārliecināties par šīs personas patieso integrāciju” (Saeimas 2012.gada 6.septembra

sēde, debates par likumprojektu Nr. 52/Lp11 „Grozījumi Pilsonības likumā”, otrais lasījums, deputāte Inese Lībiņa-Egnere ). No Saeimas

deputātu debatēm izriet, ka likumdevējs vēlējies noteikt stingrus ierobežojums naturalizācijai un tādēļ izstrādāt kritērijus, kas nodrošinātu to, ka Latvijas

pilsonībā netiktu uzņemtas Latvijai nelojālas personas (Saeimas 2012.gada 6.septembra sēde, debates par likumprojektu Nr. 52/Lp11 „Grozījumi

Pilsonības likumā”, otrais lasījums, deputāts Dzintars Rasnačs).

Analizējot Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 1.punkta redakcijas izstrādi, secināms, ka uz otro lasījumu sagatavotā redakcija deputātus

nepamierināja un tādēļ tika pieņemts lēmums precizēt normas tekstu. Piemēram, Saeimas deputāts Valdis Liepiņš norādīja, ka „[..] uz trešo lasījumu

mums jāmaina šī redakcija un jāpapildina, lai neiznāk tā, ka par zaptes burkas nozagšanu [..] nevar naturalizēties [..] neatkarīgi no tā, cik liela burka un

cik garšīga zapte” (Saeimas 2012.gada 6.septembra sēde, debates par likumprojektu Nr. 52/Lp11 „Grozījumi Pilsonības likumā”, otrais

lasījums).

Uz trešo lasījumu tika sagatavota Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 1.punkta redakcija, kas paredz, ka „Latvijas pilsonībā neuzņem personu,

kura ar savu uzvedību vai darbībām rada draudus Latvijas valsts un sabiedriskajai drošībai, valsts demokrātiskajai konstitucionālajai iekārtai, valsts

neatkarībai un teritoriālajai neaizskaramībai. Un šo faktu konstatēšanai sākotnēji nav nepieciešams tiesas spriedums, bet pēc tam šo faktu pārbauda un

notiek atbilstoša tiesas kontrole” (Saeimas 2013.gada 9.maija sēde, debates par likumprojektu Nr. 52/Lp11 „Grozījumi Pilsonības likumā”,

trešais lasījums, deputāte Inese Lībiņa-Egnere).

Tātad likumdevēja iecere bija panākt līdzsvaru starp iespēju uzņemt Latvijas pilsonībā personas, kuras jūtas piederīgas Latvijas valstij un ir

integrētas Latvijas sabiedrībā, un nepieciešamību noteikt stingrus ierobežojumus, lai aizsargātu valsts un sabiedrisko drošību no bīstamām un nelojālām

personām.

[8] Likumdevējs Pilsonības likuma 11.panta pirmajā daļā formulējis vienas kategorijas naturalizācijas ierobežojumus. Minētie ierobežojumi ir vērsti

uz to, lai liegtu iespēju kļūt par Latvijas pilsoņiem personām, kuras vēršas pret Latvijas valsts iekārtu un teritoriālo integritāti (Pilsonības likuma

11.panta pirmās daļas 1.punkta „a” un „c” apakšpunkts) vai iesaistītas organizētās noziedzības izplatībā (Pilsonības likuma 11.panta pirmās

daļas 1.punkta „c” un „d” apakšpunkts), kā arī izplata agresiju un naidu saturošas idejas (Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 1.punkta

„b” apakšpunkts).

Visas minētās darbības likumdevējs uzskatījis par tādām, kas rada draudus Latvijas valsts un sabiedriskai drošībai, valsts demokrātiskajai

konstitucionālajai iekārtai, valsts neatkarībai un teritoriālajai neaizskaramībai. Par to liecina likumdevēja izvēlēta Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas

1.punkta juridiskā konstrukcija. Proti, likumdevējs vispirms, lietojot augstas abstrakcijas tiesību jēdzienus, ir definējis tās vērtības (drošība, demokrātiskā

konstitucionālā iekārta, valsts neatkarība un teritoriālā integritāte), kuras atspoguļotas Satversmē un caurauž Latvijas valstiskumu. Savukārt Pilsonības

likuma 11.pantā pirmās daļas 1.punkta apakšpunktos likumdevējs ir konkretizējis to, kādā veidā apdraudējums Latvijas valstij var izpausties, jo normas

tekstā likumdevējs lietojis vārdus ,,tai skaitā”, aiz kuriem seko kols un noteiktu darbību uzskaitījums. Tādā veidā likumdevējs ar piemēriem ir ilustrējis

tiesību normā pausto gribu. Vienlaikus likumdevējs apdraudējuma veidus nav reglamentējis izsmeļoši, jo ar vārdu ,,bet ne tikai” palīdzību norādījis, ka var

pastāvēt arī cita veida apdraudējumi Latvijas valstij.

Likumdevējs šādu tiesību normu satura veidošanas paņēmienu izmantojis, apzinoties, ka nav iespējams izsmeļoši uzskaitīt visus veidus, kā normā

minētās vērtības var tikt apdraudētas, taču vēloties arī dot vadlīnijas tiesību piemērotājiem šo atklāto tiesību jēdzienu interpretācijai un piemērošanai. Kā

norādījusi deputāte Inese Lībiņa-Egnere, likumdevējs attiecīgajā tiesību normā ,,[..] skaidri devis ne vien ģenerālklauzulu, bet mēģinājis jau to konkretizēt

trijos piemēros, un tiesību piemērotājs analogi konkrētajā situācijā var tātad meklēt, vai tik tiešām par šāda veida draudiem valsts drošībai ir runa vai nav

runas” (Saeimas 2012.gada 6.septembra sēde, debates par likumprojektu Nr. 52/Lp11 „Grozījumi Pilsonības likumā”, otrais lasījums).

[9] Izskatāmajā gadījumā ir strīds par to, vai pieteicējs rada apdraudējumu tieši Latvijas valsts un sabiedriskajai drošībai.

Likumdevējs jēdzienus „Latvijas valsts un sabiedriskai drošībai” saistījis ar saikli „un”, norādot, ka tie saista divus vienlīdzīgus teikuma locekļus, kas

paskaidro vienu un to pašu vārdu. Attiecīgajā gadījumā likumdevējs paskaidrojis drošības jēdzienu, konkretizējot, ka persona var radīt apdraudējumu

gan Latvijas valstij, gan sabiedrībai. Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 1.punktā lietotais jēdziens „drošība” nozīmē stāvokli vai apstākļus, kad

(kāds) nav apdraudēts, nav pakļauts briesmām (Latviešu valodas vārdnīca. Rīga: Avots, 2006, 257.lpp.). Līdz ar to pats drošības jēdziens ietver

novērtējumu par to, vai ir sasniegts tāds līmenis, kas rada apdraudējumu un pakļauj briesmām šajā normā minētās vērtības.

Likumdevējs, konkretizējot apdraudējuma veidus, ir norādījis, ka apdraudējums Latvijas valsts drošībai izpaužas kā vēršanās pret Latvijas

Republikas teritoriālo integritāti un neatkarību, demokrātisko parlamentāro valsts iekārtu vai Latvijā pastāvošo valsts varu. Savukārt apdraudējums

sabiedriskajai drošībai var izpausties kā terorisms, nacionālā vai rasu naida kurināšana un darbība noziedzīgās organizācijās. Tomēr, kā jau tika norādīts,

apdraudējuma veidu uzskaitījums nav izsmeļošs un konkrētas lietas faktiskie apstākļi var norādīt arī uz citām personas aktivitātēm, kas rada

apdraudējumu Latvijas valsts un sabiedriskai drošībai.

Līdz ar to ir būtiski noskaidrot, ko nozīmē jēdzieni „valsts drošība” un „sabiedriskā drošība”.

[10] Sabiedrības drošība ir viena no konstitucionālajām vērtībām, kuras labad var ierobežot Satversmē noteiktās pamattiesības (Satversmes

116.pants). Satversmes tiesa norādījusi, ka jēdziena „sabiedrības drošība” saturs demokrātiskās valstīs ir orientēts uz publisko interešu aizsardzību. Līdz

ar to likumdevēja izraudzītajām institūcijām ir jābūt pilnvarotām izpildīt savu leģitīmo mērķi – sargāt valsts drošību, bet tām nevar tikt dota nekontrolējama

iespēja pārkāpt pamattiesības un brīvības. Ir jāpanāk līdzsvars starp demokrātiskas sabiedrības tiesībām uz valsts drošību un personas tiesībām

(Satversmes tiesas 2004.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 13.punkts). No Satversmes tiesas spriedumiem izriet arī tas, ka

leģitīmais mērķis – „sabiedrības drošība” – ietver sevī arī nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību (Satversmes tiesas 2000.gada 30.augusta

sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 6.punkts). Savukārt tiesību zinātnē norādīts, ka sabiedrības drošība kā leģitīmais mērķis tradicionāli orientējas uz

nepieciešamību nodrošināt pamattiesībās konkretizētās piecas pamatvērtības – cilvēka dzīvību, brīvību, veselību, godu un īpašumu (Pleps J. Satversmes

116. panta komentārs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža

zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 119.-776.lpp.).

Valsts drošības jēdziens Satversmes 116.pantā expressis verbis nav minēts, tomēr Satversmes tiesa demokrātiskas iekārtas aizsardzību saista ar

valsts drošību (Satversmes tiesas 2010.gada 7.oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 12.2.punkts).

Turklāt Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 1.punktā norādīto jēdzienu „Latvijas valsts un sabiedriskai drošībai” likumdevējs ir konkretizējis arī

citos normatīvajos aktos. Piemēram, likumdevēja un sabiedrības vairākuma priekšstats par to, kāda uzvedība demokrātiskā tiesiskā valstī nav

akceptējama un apdraud harmonisku sabiedrības funkcionēšanu, ir ietverts Krimināllikumā (Satversmes tiesas 2017.gada 24.novembra sprieduma

lietā Nr. 2017-07-01 16.punkts). Savukārt Nacionālās drošības likumā likumdevējs ir definējis, ka drošība ir valsts un sabiedrības īstenotu vienotu,

mērķtiecīgu pasākumu rezultātā sasniegts stāvoklis, kurā ir garantēta valsts neatkarība, tās konstitucionālā iekārta un teritoriālā integritāte, sabiedrības

brīvas attīstības perspektīva, labklājība un stabilitāte.

Līdz ar to jēdziens „Latvijas valsts un sabiedriskai drošībai” aptver iepriekš minētās konstitucionālās vērtības un īpaši svarīgās atsevišķu personu,

sabiedrības un valsts intereses.

Vienlaikus jāņem vērā, ka ne jebkura personas sodāmība, iepriekš izdarīti noziedzīgi nodarījumi un likumpārkāpumi automātiski liecina par to, ka

persona rada apdraudējumu Latvijas valsts un sabiedriskai drošībai. Ierobežojumu naturalizēties sodāmības dēļ likumdevējs ir paredzējis kā atsevišķu

kritēriju, ietverot to Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 5.punktā. Līdz ar to personas sodāmība, iepriekš izdarītie noziedzīgie nodarījumi un

likumpārkāpumi ir vērtējami katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā likumdevēja dotās vadlīnijas.

[11] Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 1.punktā ir teikts, ka persona draudus Latvijas valsts un sabiedriskai drošībai rada „ar savu uzvedību

vai darbībām”.

Ar vārdu „uzvedība” likumdevējs ir apzīmējis darbību un rīcību kopumu (arī dzīvesveidu), kurā iezīmējas personas noteikta izturēšanās līnija un

attieksme pret noteiktām vērtībām un lietu kārtību. Savukārt vārda „darbības” lietojums norāda uz apzinātu, aktīvu un mērķtiecīgu rīcību un aktivitātēm

(Latviešu valodas vārdnīca. Rīga: Avots, 2006, 202. un 1139.lpp.). Tādējādi likumdevējs norādījis, ka apdraudējumu Latvijas valsts un sabiedriskai

drošībai persona var radīt gan ar savu aktīvu darbību, gan ar noteiktas attieksmes paušanu un izrādīšanu.

Saikļa „vai” lietojums starp abiem vārdiem liecina, ka tās ir divas alternatīvas izpausmes. Līdz ar to tiesību piemērotājam ir jākonstatē vismaz viena

no minētajām izpausmēm.

Turklāt, lietojot divus dažādus apzīmējumus, likumdevējs ir uzsvēris, ka apdraudējums var izpausties dažādos veidos, tostarp arī viena darbība vai

izteikumi var liecināt par to, ka pastāv pamatotas aizdomas par apdraudējuma iespējamību.

Jāņem vērā arī tas, ka likumdevējs uzticējis Ministru kabinetam noteikt institūcijas, kas izvērtē personas atbilstību Pilsonības likuma 11.panta pirmās

daļas 1.punktā noteiktajiem kritērijiem (Pilsonības likuma 11.panta trešā daļa). Ministru kabinets attiecīgo izvērtēšanas kārtību ir noteicis noteikumos

Nr. 1001. Noteikumu Nr. 1001 15.punkts noteic, ka par personu, kura vēlas iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā, rakstiski tiek pieprasīta

informācija no Valsts robežsardzes (ja personas deklarētā dzīvesvieta ir pierobežā), Satversmes aizsardzības biroja, Drošības policijas, Valsts policijas,

Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas un Muitas kriminālpārvaldes, Ieslodzījuma vietu pārvaldes, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja un

Militārās policijas, Militārās izlūkošanas un drošības dienesta. Turklāt pārvalde ir tiesīga rakstiski pieprasīt informāciju no citām valsts pārvaldes iestādēm,

ja ir nepieciešams pārliecināties par personas atbilstību Pilsonības likuma nosacījumiem (noteikumu Nr. 1001 16.punkts). Līdz ar to katra valsts

pārvaldes iestāde savas kompetences ietvaros sniedz tās rīcībā esošo informāciju par personas, kura vēlas iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā,

darbībām un uzvedību.

Ņemot vērā to, ka likumdevējs minētajām institūcijām ir piešķīris tiesības uzkrāt dažādas ziņas par personu un atsevišķos gadījumos veikt operatīvo

darbību, tad secinājumi par personas uzvedību vai darbībām var tikt pamatoti ar dažādos veidos iegūtām ziņām.

[12] Vārdu „rada draudus” lietojums Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 1.punktā norāda uz to, ka personas rīcība ir vērsta uz noteiktu

negatīvu seku radīšanu. Līdz ar to minētā vārdkopa visupirms attiecas uz personas uzvedību vai darbībām, kuras pašreiz apdraud Latvijas valsts un

sabiedrisko drošību. Tātad draudiem jābūt reāliem.

Tomēr jāņem arī vērā, ka jēdziens „draudi” ietver iebiedēšanu un nākotnes ieceres (apsolījumu) radīt noteiktu kaitējumu, veikt uzbrukumu un radīt

negatīvas sekas (Latviešu valodas vārdnīca. Rīga: Avots, 2006, 225.lpp.). Līdz ar to personas uzvedība vai darbības var radīt apdraudējumu Latvijas

valsts un sabiedriskajai drošībai arī nākotnē. Tādējādi apdraudējums var būt arī potenciāls.

Tas nozīmē, ka, piemērojot Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 1.punktu, ir jākonstatē reālā vai potenciālā apdraudējuma iespējamība Latvijas

valsts un sabiedriskai drošībai.

[13] Senāts konstatē, ka Administratīva apgabaltiesa izskatāmajā lietā ir pareizi interpretējusi Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 1.punktu.

Administratīvā apgabaltiesa ir secinājusi, ka Valsts policijas 2015.gada 30.oktobra atzinums, ka pieteicējs rada draudus Latvijas valsts sabiedriskajai

drošībai, nav pamatots. Lai gan pieteicējs iepriekš vairākkārt saukts pie kriminālatbildības un administratīvās atbildības, tomēr apgabaltiesas vērtējumā

pieteicēja uzvedība pēc pēdējā soda izciešanas neliecina par iespējamo apdraudējumu Latvijas valsts un sabiedriskajai drošībai. Senāts jau norādīja, ka

iepriekš izdarītie noziedzīgie nodarījumi un likumpārkāpumi paši par sevi neliecina, ka persona šobrīd vai tuvākajā nākotnē radīs apdraudējumu Latvijas

valsts un sabiedriskajai drošībai. Lai konstatētu apdraudējuma iespējamību, ir jābūt detalizētiem argumentiem, kas norāda, ka pastāv cēloņsakarība starp

personas darbībām un uzvedību un objektīvi pastāvošu vai potenciālu Latvijas valsts un sabiedriskās drošības apdraudējumu. Ņemot vērā to, ka Valsts

policijas atzinumā šādu argumentu nav un arī lietā konstatētie fakti par to neliecina, apelācijas instances tiesa pareizi secināja, ka Valsts policijas atzinums

un līdz ar to arī pārsūdzētais lēmums nav pamatoti.

[14] Valsts policija ir vērsusi uzmanību uz to, ka Administratīvā apgabaltiesa spriedumā nav atspoguļojusi izvērtējumu par to, ka pieteicējs

tiesvedības laikā ir saukts pie administratīvās atbildības. Tomēr no tiesas sēdes protokola apelācijas instancē ir gūstams apstiprinājums tam, ka tiesa šo

faktu ir vērtējusi (lietas materiālu 117.–122.lpp.). Var piekrist, ka tiesa ir pieļāvusi kļūdu, to neatspoguļojot spriedumā, un, tieši otrādi, spriedumā

norādot, ka kopš naturalizācijas iesnieguma izskatīšanas pieteicējs nav saukts pie administratīvās atbildības. Taču šī kļūda nav ietekmējusi lietas

iznākumu, jo nav konstatējams, ka pārkāpumiem ceļu satiksmē, par kuru pieteicējs 2017.gada 27.martā saukts pie administratīvās atbildības un kuram

atbilstoši Valsts policijas kasācijas sūdzībā norādītajam nav augsta sabiedriskā bīstamība, liecinātu par to, ka pieteicējs rada Pilsonības likuma 11.panta

pirmās daļas 1.punktā minētos draudus Latvijas valsts un sabiedriskajai drošībai. Līdz ar to šis apstāklis nevar būt pamats Administratīvas apgabaltiesas

sprieduma atcelšanai.

[15] Administratīvā apgabaltiesa arī kļūdaini norādījusi, ka, sniedzot atzinumu, Valsts policija izmanto rīcības brīvību. Pilsonības likuma 11.pants

nepiešķir kompetentām iestādēm rīcības brīvību. Šajā tiesību normā iestādēm nav piešķirta iespēja izvēlēties piemērojamās tiesiskās sekas. Normā ir

lietoti nenoteiktie tiesību jēdzieni, kurus tiesību piemērotājam katrā konkrētā gadījumā ir jāpiepilda ar saturu. Tas nozīmē, ka kompetentajai iestādei ir

jāsniedz argumenti, kas pamatoti ar faktiem, un jāpiedāvā apvērumi par to, vai konstatējama objektīvi pastāvoša vai potenciāli iespējama saikne

(cēloņsakarība) starp konkrētas personas aktivitātēm (darbību un uzvedību) un Latvijas valsts un sabiedriskās drošības vai citu Pilsonības likuma

11.panta pirmās daļas 1.punktā minēto vērtību apdraudējumu.

Atšķirībā no iestādes rīcības brīvības, kurā tiesa var iejaukties tikai izņēmuma gadījumā (sk. Administratīvā procesa likuma 254.panta otro

daļu), nenoteiktā tiesību jēdziena piepildīšanu ar saturu parasti tiesa var pārbaudīt (Senāta 2013.gada 11.janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-53/2013

(A42680309) 8.punkts). Turklāt šajā gadījumā, kā tas jau tika norādīts, tiesību normas izstrādes materiāli skaidri liecina, ka likumdevējs gribēja pakļaut

tiesas kontrolei iestādes secinājumus par personas radīto Pilsonības likuma 11.panta pirmās daļas 1.punktā minēto vērtību apdraudējumu.

Līdz ar to var secināt, ka Administratīvā apgabaltiesa ir pieļāvusi argumentācijas kļūdu teorētiskā jautājumā. Taču tas nav ietekmējis lietas

iznākumu, jo tiesa ir pārbaudījusi Valsts policijas atzinumu pēc būtības. Līdz ar to šī kļūda nevar būt pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta pirmās daļas 1.punktu un 351.pantu, Senāts

nosprieda

atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2017.gada 30.jūnija spriedumu, bet Valsts policijas kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

A. Guļāns A. Kovaļevska V. Krūmiņa