Legislator Case Law & Legislation
A42402107 / A42-1644-08 AI generated

Court dismissed appeal rejecting land privatization request due to lack of legal standing and property rights.

Case Number A42402107 / A42-1644-08
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Administrative District Court dismissed the applicant's request to annul the municipal council's decision rejecting a land privatization proposal. The applicant argued the decision lacked a valid legal basis and relied on an internal commission ruling rather than binding laws. The court held that the applicant lacked standing as he did not hold property rights to the buildings on the land and could not be a privatization subject.

Legislator headnote

AI generated

Administratīvā procesa likums 5. panta 2. daļa; Privātizācijas pabeigšanas likums 5. panta 2. daļa: A citizen lacks standing to challenge a privatization rejection if they do not hold property rights to the subject matter and cannot qualify as a privatization applicant under the relevant law.

Keywords

AI generated
administrative standing land privatization property rights municipal decision legal basis requirement

Cited Legislation

AI generated
Administratīvā procesa likums 5. panta 2. daļa
Privātizācijas pabeigšanas likums 5. panta 2. daļa
Latvijas Republikas likums Par pašvaldībām 15. panta 2. punkts
Būvniecības likums

Cited Case Law

AI generated
2006.gada 8.augusta lēmums lietā Nr.SKA-402
2005.gada 15.marta lēmums lietā SKA-148
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

NORAKSTS

Lieta Nr.A42402107

Lietvedības Nr.A1644-08/12

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā, 2008.gada 1.oktobrī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis Dz. Melbārdis,

piedaloties pieteicējam G.A.,

atbildētāja – Jūrmalas pašvaldības – pusē pieaicinātās iestādes Jūrmalas pilsētas

domes pilnvarotajam pārstāvim – Intaram Ramzam,

atklātā tiesas sēdē 2008.gada 10.septembrī Rīgā, Antonijas ielā 6, izskatīja

administratīvo lietu pēc G.A. pieteikuma par Jūrmalas pilsētas domes 2006.gada

16.novembra lēmuma Nr.1129 „Par zemesgabala Jūrmalā, „Priedaine 0216”

privatizācijas ierosinājuma noraidīšanu” atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] 2007.gada 16.janvārī Administratīvajā rajona tiesā ierosināta

administratīvā lieta Nr.A42402107 pēc G.A. (turpmāk – Pieteicējs) pieteikuma par

Jūrmalas pilsētas domes (turpmāk – Atbildētāja) 2006.gada 16.novembra lēmuma

Nr.1129 „Par zemesgabala Jūrmalā, „Priedaine 0216” privatizācijas ierosinājuma

noraidīšanu” (turpmāk – lēmums) atcelšanu.

[2] 2006.gada 16.novembrī Jūrmalas pilsētas dome pieņēma lēmumu

Nr.1129, ar kuru noraidīts pašvaldībai piederoša neapbūvēta zemesgabala

Jūrmalā, „Priedaine 0216” ar kopējo platību 17404 m² (kadastra Nr./dzēsts

kadastra numurs/) privatizācijas ierosinājums un noteikts, ka zemesgabals

Jūrmalā, „Priedaine 0216” saglabājams pašvaldības īpašumā publiska pilsētas

parkmeža izveidošanai un uzturēšanai rekreācijas vajadzībām, lai atbilstoši

Latvijas Republikas likuma „Par pašvaldībām” 15.panta 2.punkta prasībām

nodrošinātu pašvaldības funkcijas – gādāt par savas administratīvās teritorijas

labiekārtošanu un sanitāro tīrību (parku, skvēru un zaļo zonu ierīkošana un

uzturēšana), izpildi.

[3] Nepiekrītot lēmumam, pieteicējs to pārsūdzējis Administratīvajā rajona

tiesā. Pieteikumā norādīts, ka lēmums ir nepamatots un atceļams šādu apsvērumu

dēļ:

[3.1] Atbildētājas Lēmumā par privatizācijas ierosinājuma noraidīšanu nav

norādīta neviena valsts pārvaldes funkcija, kuras veikšanai būtu nepieciešams

iepriekš minētais zemes gabals. Tāpat nav norādīts kādas komercdarbības

veikšanai būtu nepieciešams šis zemes gabals.

Pieteicējs uzskata, ka likuma „Par pašvaldībām” 14. un 15.pants, kas

uzskaita pašvaldības funkcijas un tiesības, paši par sevi nevar būt par pamatu

adresātam nelabvēlīga administratīvā akta pieņemšanai. Pašvaldības darbība zaļo

zonu uzturēšanā nav uzskatāma par valsts pārvaldes funkciju, ne arī par

komercdarbības veikšanu.

[3.2] Lēmums pamatots ar Jūrmalas pilsētas domes privatizācijas komisijas

lēmumu, kas nav uzskatāms par ārēju tiesību aktu. Atbilstoši administratīvā

procesa principiem, privātpersonai nelabvēlīgu administratīvo aktu iestādē var

izdot tikai balstoties uz atbilstoša juridiskā spēka normatīvajiem aktiem.

Privatizācijas komisijas lēmums, kā iestādes iekšējais dokuments, nav pietiekošs

pamats adresātam nelabvēlīga administratīvā akta izdošanai.

[3.3] Atbildētājs nav izvērtējis apstākli, ka privātīpašumā esošs

zemesgabals turpmāk var tikt izmantots publiska pilsētas parkmeža izveidošanai

un uzturēšanai rekreācijas vajadzībām. Piesaistot privāto kapitālu, ir iespējams

īstenot iepriekš minēto mērķi un apsaimniekot zemesgabalu kvalitatīvāk un

efektīvāk. Arī likumā „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju”

2.pantu, privatizācijas mērķis ir, mainot pašvaldības īpašuma objekta īpašnieku,

radīt labvēlīgu vidi privātā kapitāla darbībai Latvijas tautsaimniecības attīstības

interesēs. Pieteicējs uzskata, ka Lēmums ir pretrunā privatizācijas būtībai un

mērķim un tādēļ ir atceļams.

[4] 2007.gada 17.aprīlī Administratīvajā rajona tiesā saņemts atbildētājas –

Jūrmalas pilsētas domes – paskaidrojums. Atbildētāja norāda, ka pieteikumu

neatzīst un uzskata par nepamatotu.

[4.1] Atbildētājs iebilst, ka Lēmumā nav norādīta neviena valsts pārvaldes

funkcija, kuras veikšanai nepieciešams strīdus zemesgabals.

Lēmums ir pamatots ar likuma „Par pašvaldībām” 15.pantu, jo saskaņā ar

augstāk minētā panta 2.punktu, pašvaldības autonomā funkcija ir gādāt par savas

administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību.

Pieņemot Lēmumu, dome ir norādījusi, ka zemesgabals ir saglabāts

pašvaldības īpašumā, pašvaldības funkciju nodrošināšanai, proti, publiska

parkmeža izveidošanai un uzturēšanai rekreācijas vajadzībām, līdz ar ko ir

izpildīts Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu

pabeigšanas likuma 6.panta sestās daļas nosacījumus, jo lēmumā ir norādīts kuras

valsts pārvaldes funkcijas veikšanai zemesgabals ir nepieciešams. Turklāt,

saskaņā ar augstāk iepriekš minētās tiesību normas nosacījumiem, pieņemot

lēmumu par privatizācijas ierosinājuma noraidīšanu, papildus lietderības

apsvērumi nav nepieciešami.

[4.2] Atbildētāja uzskata, ka nepamatots ir Pieteicēja arguments, ka,

pieņemot Lēmumu, Atbildētāja to esot pamatojusi ar Jūrmalas pilsētas domes

Privatizācijas komisijas 2006.gada 17.oktobra lēmumu, jo kā redzams no lēmuma

teksta tas ir pamatots ar likuma „Par pašvaldībām” 14. un 15. pantu, bet Jūrmalas

pilsētas domes Privatizācijas komisijas lēmums tikai ņemts vērā. Līdz ar ko nav

pārkāpts Likuma atrunas princips.

[4.3] Ņemot vērā, ka pašvaldība savā darbībā vadās ne tikai no Valsts un

pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas

pabeigšanas likuma, bet arī no citiem normatīvajiem aktiem, Atbildētāja uzskata,

ka nepamatota ir Pieteicēja norāde, ka Lēmums ir pretrunā privatizācijas būtībai

un mērķim, jo, kā jau iepriekš minēts, pašvaldības darbojas saskaņā ar likumu

„Par pašvaldībām”, kur ir noteikts, ka pašvaldība savas kompetences ietvaros

darbojas patstāvīgi, kā arī pašvaldības pienākums ir racionāli un lietderīgi

apsaimniekot pašvaldības kustamo un nekustamo mantu, kā arī gādāt par savas

administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Atbildētāja uzskata, ka pieteikums nav

pamatots un ir noraidāms, jo Atbildētāja, pieņemot Lēmumu, ir ievērojusi likuma

”Par pašvaldībām” 14. un 15.pantu, Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas

un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma 6.panta sestās daļu,

Administratīvā procesa likuma 13., 24., 34.pantu.

[5] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja uz pieteikumā minētajiem

motīviem, papildus norādot, ka atbildētājai vajadzēja ņemt vērā arī faktu, ka uz

strīdus zemes gabala atrodas būves, savukārt atbildētājas pilnvarotais pārstāvis

pieteikumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā minēto, paskaidrojot, ka strīdus

zemes gabala lietošanas mērķis ir noteikts parkmeža – rekreācijas zona, uz kuru

privatizācija attiecas sekundāri.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, izvērtējot pieteicēja pieteikumu, atbildētājas paskaidrojumus,

lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus to kopumā, secina, ka pieteikums nav

pamatots un ir noraidāms.

[7] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 103.pantu

administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole par iestādes izdotā

administratīvā akta (..) tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības

ietvaros(..).

Administratīvajā procesā tiesa noskaidro, vai administratīvais akts izdots,

ievērojot procesuālos un formālos priekšnoteikumus, vai tas atbilst materiālo

tiesību normām, vai administratīvā akta pamatojums attaisno adresātam uzlikto

pienākumu.

Administratīvā akta tiesiskums tiek vērtēts, pārbaudot, vai iestāde, to

izdodot, rīkojusies saskaņā ar materiālajām un procesuālajām normām.

Lietderības apsvērumi tiek vērtēti, pārbaudot, vai administratīvais akts

izdots pamatoti un vai tas pārlieku neierobežo personas intereses, samērojot tās ar

sabiedrības interešu aizsardzību.

[8] Tiesa konstatē, ka lietā ir strīds par to, vai atbildētāja, pieņemot lēmumu

par atteikumu nodot pieteicējam privatizācijai pašvaldībai piederošu neapbūvētu

zemesgabalu Jūrmalā, „Priedaine 0216” ar kopējo platību 17404 m² (kadastra

Nr./dzēsts kadastra numurs/) (turpmāk arī – Zemes gabals), ir rīkojusies atbilstoši

Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu

izmantošanas pabeigšanas likuma 6.panta trešajā daļā noteiktajam.

Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu

izmantošanas pabeigšanas likuma (turpmāk arī – Pabeigšanas likums) 6.panta

panta trešajā daļā ir noteikts, ka pašvaldības dome (padome), lemjot par valsts vai

pašvaldības īpašuma objekta, kā arī apbūvēta un neapbūvēta zemesgabala

nodošanu privatizācijai, izvērtē, vai attiecīgais objekts vai zemesgabals ir

nepieciešams valsts pārvaldes funkciju vai valsts vai pašvaldības komercdarbības

veikšanai.

Saskaņā ar šī panta sestajā daļā noteikto, pašvaldības dome (padome) var

pieņemt lēmumu par atteikumu nodot privatizācijai pašvaldības īpašuma objektu,

kā arī pašvaldībai piederošu apbūvētu un neapbūvētu zemesgabalu. Tāpat šajā

pantā ir teikts, ka lēmumā par atteikumu nodot privatizācijai pašvaldības īpašuma

objektu, kā arī apbūvētu un neapbūvētu zemesgabalu norādāms, kuras valsts

pārvaldes funkcijas veikšanai vai kādas komercdarbības veikšanai attiecīgais

objekts vai zemesgabals nepieciešams.

Tiesa konstatē, ka lietā nav strīda par to, ka, atbilstoši iepriekš minētā

likuma 6.panta sestajā daļā noteikto, atbildētājas kompetencē ietilpst lēmuma

pieņemšana par atteikumu nodot privatizācijai pašvaldības īpašuma objektu.

[9] Vadoties no iepriekš minētā un Administratīvā procesa likuma 103. un

250. panta normām, tiesai ir jāizvērtē, vai atbildētājas lēmums atbilst

Administratīvā procesa likuma un citām tiesību normām, galvenokārt, vai tas

atbilst Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu

izmantošanas pabeigšanas likuma 6.panta trešās daļas noteikumiem, proti, vai

atbildētāja atteikumu ir pietiekoši pamatojusi, ka attiecīgais Zemes gabals ir

nepieciešams valsts pārvaldes funkciju vai pašvaldības komercdarbības veikšanai.

Tiesa konstatē, ka Lēmums ir pamatots ar Zemes gabala nepieciešamību

pašvaldības autonomo funkciju veikšanai, proti, ar pašvaldības funkciju gādāt par

savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību, kas izriet no

likuma „Par pašvaldībām” 15. panta 2. punkta. Atteikuma mērķis – publiska

pilsētas mežaparka ierīkošana pašvaldības iedzīvotāju rekreācijas vajadzībām.

[10] Kā izriet no administratīvo tiesu prakses, atteikums ir negatīvs

administratīvs akts, kas neko nemaina personas tiesiskajā stāvoklī un tam nav

turpinošas iedarbības. Līdz ar to, nav iespējams runāt par atteikuma kā tāda spēka

zaudēšanu vai atcelšanu. Atceļot atteikumu, personas tiesiskajā stāvoklī nekas

nemainās. Tāpēc arī atteikuma gadījumā pieteikuma priekšmets tiesā ir labvēlīga

administratīvā akta izdošana (skat. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2007.gada 3.marta spriedumu lietā SKA-34/2007).

No minētā izriet, ka atteikumu kā negatīvu aktu nav iespējams atcelt, bet

vērtēt, vai iespējama labvēlīga administratīvā akta izdošana.

Lēmums par pieteicēja privatizācijas ierosinājuma noraidīšanu ir negatīvs

administratīvais akts, kurš neizmaina pieteicēja tiesisko stāvokli.

[11] Kā norādījis Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departaments, skatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai

ir jāpārbauda, vai pastāv labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumi.

Nelabvēlīgais administratīvais akts, ar kuru iestāde atteikusi apmierināt pieteicēja

prasījumu, šādā gadījumā ir vērtējams vienīgi kā lietas iepriekšējās ārpustiesas

izskatīšanas rezultāts, tas ir, priekšnoteikums, lai persona varētu vērsties tiesā ar

pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, bet šī nelabvēlīgā

administratīvā akta atcelšana nav patstāvīgs pieteikuma priekšmets. Šāda

nostādne izriet no apstākļa, ka atteikumam izdot labvēlīgu aktu, kas ir negatīvs

administratīvais akts, atcelšana nedod pieteicējam labumu, kuru viņš vēlas iegūt

(..). Tādu dod vienīgi labvēlīga akta izdošana. Savukārt izdot šādu aktu ir pamats

vienīgi tad, ja pastāv visi tā izdošanas priekšnoteikumi. Tādēļ tiesai ir jāpārbauda,

vai šie priekšnoteikumi pastāv. Šī pārbaude tiesai jāveic neatkarīgi no tā, ar

kādiem apstākļiem iestāde pamatojusi savu atteikumu izdot labvēlīgu

administratīvo aktu. Gadījumā, ja tiek pieņemts lēmums par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, iepriekš izdotais atteikums automātiski zaudē spēku.

Tādējādi atteikuma izdot labvēlīgu administratīvo aktu atcelšana, vienlaikus

neuzliekot pienākumu izdot labvēlīgu administratīvu aktu, ir bezjēdzīga, jo tā

nerada tiesiskas sekas. Līdz ar to atteikuma izdot labvēlīgu administratīvo aktu

tiesiskums pārbaudāms, skatot prasījumu par labvēlīga administratīvā akta

izdošanu, nevis vērtējams kā patstāvīgs prasījums par administratīvā akta

atcelšanu (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr.SKA-415/2006

17. punktu, 2007.gada 4.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA– 14/2007 17.punktu,

2007.gada 14.marta sprieduma lietā Nr.84/2007 9.1. un 9.2.punktu).

Ņemot vērā iepriekš norādīto, tiesa pieteicēja pieteikumu vērtē kā

pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru Zemes gabals tiktu

nodots privatizācijai.

[12] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka lietā pastāv arī strīds par to, vai

atbildētāja varēja nenodot attiecīgo Zemes gabalu privatizācijai, balstoties tikai uz

Privatizācijas pabeigšanas likuma 6.panta trešo daļu, proti, Zemes gabals ir

nepieciešams valsts pārvaldes funkciju vai valsts vai pašvaldības komercdarbības

veikšanai un likuma „Par pašvaldībām” 14. un 15. pantu, kuros ir noteikts, kādas

funkcijas ir nodotas pašvaldības kompetencē.

No Privatizācijas pabeigšanas likuma 6.panta trešās daļas izriet, ka lēmumā

par atteikumu nodot privatizācijai pašvaldības īpašuma objektu, kā arī apbūvētu

un neapbūvētu zemesgabalu norādāms, kuras valsts pārvaldes funkcijas veikšanai

vai kādas komercdarbības veikšanai attiecīgais objekts vai zemesgabals

nepieciešams.

Pieteicējs uzskata, ka atbildētājas Lēmumā norādītā pašvaldības autonomā

funkcija, proti, likuma „Par pašvaldībām” 15. panta 2. punkta noteiktā pašvaldības

autonomā funkcija – gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu un

sanitāro tīrību (parku, skvēru un zaļo zonu ierīkošana un uzturēšana) – nav

uzskatāma par valsts funkciju, tāpēc atbildētājai nebija likumīga pamata pieņemt

pieteicējam nelabvēlīgu lēmumu.

No Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1. panta 2. punkta izriet, ka pašvaldība

ir atvasināta publiska persona. Tai ar likumu piešķirta sava autonoma

kompetence, kas ietver arī sava budžeta veidošanu un apstiprināšanu. Savukārt šī

likuma 8. panta ceturtajā daļā ir teikts, ka pašvaldība, pildot valsts pārvaldes

funkcijas, kas saskaņā ar likumu nodotas tās autonomā kompetencē atrodas

Ministru kabineta pārraudzībā. interpretējot šī panta tiesību normu, secināms, ka

pašvaldībai nodotās autonomas funkcijas ir tās pašas valsts funkcijas, kuras ar tīri

praktisku mērķi tiek uzticēts pildīt vietējai pašvaldībai. Saskaņā ar Latvijas

Republikas Satversmes 111. pantu Valsts aizsargā cilvēku veselību un saskaņā ar

115. pantu Valsts aizsargā ikviena indivīda tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. No šīm

normām izriet valsts pienākums rūpēties par iedzīvotāju veselības aizsardzību un

labvēlīgas dzīves vides saglabāšanu. Šis pienākums nosaka arī attiecīgas valstiski

svarīgas funkcijas – darbību ar mērķi saglabāt iedzīvotājiem labvēlīgu vidi –

esamību. Daļēji šī funkcija, atbilstoši likuma „Par pašvaldībām” 15. panta

2. punktam, ir nodota vietējās pārvaldes pārziņā. Līdz ar to, konkrētajā gadījumā

nav pamata mākslīgi nodalīt valsts funkcijas no likumā noteiktajām pašvaldības

funkcijām. No tā tiesa secina, ka pašvaldības funkcija gādāt par savas

administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību (parku, skvēru un zaļo

zonu ierīkošana un uzturēšana) korelē ar valsts funkciju nodrošināt iedzīvotāju

veselības aizsardzību un labvēlīgas dzīves vides saglabāšanu.

[13] No lietas materiāliem, proti, no Jūrmalas pilsētas zemes komisijas

2003. gada 4. aprīļa lēmuma Nr.117 „Par zemesgabala izveidošanu Jūrmalā,

Priedaine 0216” (lietas lapa 25) tiesa konstatē, ka Zemes gabala atrodas dabas

pamatnes teritorijā un uz tā atrodas pilsētas mežs. Ar šo lēmumu Zemes gabala

izmantošanas mērķis ir noteikta kā pilsētas parkmeža izmantošanas zona. No

pārsūdzētā Lēmuma, Zemes gabala Zemesgrāmatu apliecības (lietas lapa 4), kā

arī no Jūrmalas pilsētas domes Būvvaldes 2008. gada 5. septembra izziņas (lietas

lapa 42) par Zemes gabala ir secināms, ka Zemes gabala galvenais zemes

lietošanas veids ir dabas pamatnes, parki, zaļās zonas un citas rekreācijas nozīmes

objektu teritorijas, ja tajās atļautā saimnieciskā darbība nav pieskaitāma pie kāda

cita klasifikācijā norādīta lietošanas mērķa, pie kam pamatdaļa no Zemes gabala

teritorijas ir mežs (16’421 kv. m no 17’404 kv. m kopējās platības), savukārt otra

daļa (apm. 983 kv.m platībā) atrodas valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļu

100 m aizsardzības teritorijā. No minētā var secināt, ka uz Zemes gabala

privatizācijas nosacījumiem ir attiecināms ne tikai Privatizācijas pabeigšanas

likums, bet arī Meža likuma tiesiskais regulējums, jo pieteicējs vēlas, lai tiktu

nodota privatizācijai meža zeme.

Saskaņā ar Meža likuma 44.1 panta otro daļu pašvaldībai ir tiesības pieņemt

lēmumu par atteikumu nodot privatizācijai vai atsavināšanai tai piekrītošo vai

piederošo meža zemi Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un

privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likumā noteiktajos gadījumos,

kā arī gadījumos, kad meža zeme nepieciešama rekreācijas vajadzībām.

Tādejādi pašvaldībai ir tiesības atteikt nodot privatizācijai tai piederošo

meža zemi divos gadījumos:

1) meža zeme ir nepieciešama pašvaldības funkciju vai komercdarbības

veikšanai;

2) meža zeme ir nepieciešama rekreācijas vajadzībām.

[14] Tiesa konstatē, ka konkrētajā gadījumā, atbildētājs, pieņemot lēmumu,

ar kuru tas ir atteicis nodot privatizācijai Zemes gabalu, to ir pieņēmis,

pamatojoties uz Privatizācijas pabeigšanas likuma 6.panta sesto daļu, norādot

pašvaldības patstāvīgo funkciju, kas ir noteikta likuma „Par pašvaldībām”

15.panta 2.punktā – gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu un

sanitāro tīrību (parku, skvēru un zaļo zonu ierīkošana un uzturēšana). Pie tam

Lēmumā arī norādīts, ka Zemes gabals ir nepieciešams rekreācijas vajadzībām

mežaparka ierīkošanai.

[15] Pie šādiem apstākļiem tiesa nekonstatē pārsūdzētā Lēmuma

neatbilstību Privatizācijas pabeigšanas likuma un Meža likuma prasībām.

Līdz ar to tiesa atzīst, ka atbildētājas lēmums noraidīt privatizācijas

ierosinājumu ir tiesisks un pamatots. Tādejādi nav pamata apmierināt pieteicēja

pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

[16] Pieteicējs pieteikumā ir norādījis, ka atbildētāja nav vērtējusi faktu, ka

arī privātīpašumā esošs zemesgabals turpmāk var tikt izmantots publiska pilsētas

parkmeža izveidošanai un uzturēšanai rekreācijas vajadzībām. Pieteicējs uzskata,

ka Lēmums ir pretrunā privatizācijas būtībai un mērķiem. No minētā var secināt,

ka pieteicējs uzskata, ka atbildētāja, pieņemot lēmumu, nav izdarījis lietderības

apsvērumus.

[17] No Privatizācijas pabeigšanas likuma izriet, ka pašvaldība nevar

nepieņemt administratīvo aktu, ja ir saņemts privatizācijas ierosinājums, tādējādi

šādā gadījumā pašvaldībai ir jāizdod administratīvais akts un jānosaka tā saturs –

nodot vai nenodot privatizācijai pašvaldības īpašuma objektu vai zemesgabalu.

Privatizācijas pabeigšanas likuma 6.panta sestā daļa paredz, ka lēmumā par

atteikumu nodot privatizācijai pašvaldības īpašuma objektu, kā arī apbūvētu un

neapbūvētu zemesgabalu norādāms, kuras valsts pārvaldes funkcijas veikšanai vai

kādas komercdarbības veikšanai attiecīgais objekts vai zemesgabals nepieciešams.

Tiesas ieskatā likumdevējs, paredzot pašvaldībai tiesības atteikt nodot

privatizācijai pašvaldības īpašuma objektu, kā arī apbūvētu vai neapbūvētu

zemesgabalu un nosakot, ka atteikums ir jāpamato ar valsts pārvaldes funkciju vai

nepieciešamību komercdarbībai, jau ir izdarījis lietderības apsvērumus un

samērojis privātpersonu tiesību aizskārumu ar sabiedrības interešu ieguvumu.

Proti, likumdevējs ir atzinis, ka pašvaldības īpašuma objekta, kā arī apbūvēta un

neapbūvēta zemesgabala saglabāšana pašvaldības īpašumā valsts pārvaldes

funkcijas vai komercdarbības veikšanai, ir pamatota ar sabiedrības interešu

ieguvumu. Savukārt pašvaldības lēmums saglabāt savā īpašumā īpašuma objektu,

kā arī apbūvētu vai neapbūvētu zemesgabalu nav administratīvais akts un nav

pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā, bet ir atzīstams par iekšēju lēmumu

(sal.sk. Administratīvās apgabaltiesas 2006.gada 1.novembra lēmumu lietā Nr.

AA 2771-06/12). Līdz ar to šajā gadījumā pašvaldībai nav pienākuma izdarīt

lietderības apsvērumus, lai secinātu, vai saglabājot savā īpašumā īpašuma objektu,

apbūvētu vai neapbūvētu zemes gabalu tā nebūs aizskārusi kādas privātpersonas

tiesības. Pie tam nevienai privātpersonai valsts negarantē tiesību aizsardzību uz

vēl neiegūtu īpašumu.

[18] Lai radītu apstākļus ekonomikas pārejai uz tirgus attiecību principiem,

liekot saimnieciskās attīstības pamatā privāto iniciatīvu, lai likvidētu

saimnieciskās darbības valsts monopolu, strukturāli pārkārtotu tautas saimniecību,

kā arī atjaunotu taisnīgumu, Augstākā Padome 1991. gada 20. martā pieņēma

lēmumu „Par valsts īpašumu un tā konversijas pamatprincipiem”. Minētā lēmuma

1. punkts paredzēja ekonomiskās reformas ietvaros veikt valsts īpašuma

konversiju, denacionalizējot un privatizējot valsts un pašvaldību īpašuma

objektus. Savukārt minētā lēmuma 5. punkts paredzēja valsts un pašvaldību

īpašuma privatizācijas pamatprincipus, tostarp veikt privatizāciju, ņemot vērā

tautas saimniecības nozaru īpatnības, demonopolizācijas nepieciešamību, kā arī

fizisko un juridisko personu gatavību iegādāties valsts īpašumu.

Pamatojoties uz šajā lēmumā norādītajiem valsts īpašuma konversijas

pamatprincipiem, tika pieņemti likumi, kas regulēja zemes reformu, namīpašumu

denacionalizāciju un atdošanu bijušajiem īpašniekiem, kā arī likums „Par valsts

un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju”.

Atbilstoši likuma „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju”

2. panta pirmajai daļai privatizācijas mērķis ir īpašuma tiesību maiņa un valsts un

pašvaldību veiktās komercdarbības sašaurināšana.

Tādejādi privatizācija tika uzsākta ar mērķi, lai sašaurinātu valsts un

pašvaldību veikto komercdarbību un veicinātu ekonomikas pāreju uz tirgus

ekonomiku. Tomēr ar privatizācijas procesu netika par pašmērķi nostādīts, ka

valstij un pašvaldībām būtu pilnībā jāatsakās no to īpašumā esošajiem īpašuma

objektiem, apbūvētiem vai neapbūvētiem zemes gabaliem. Tas nozīmē, ka

pašvaldībai, konstatējot, ka tai īpašuma objekts, apbūvēts vai neapbūvēts

zemesgabals ir nepieciešams tai uzticētās valsts pārvaldes funkcijas vai

komercdarbības veikšanai, ir jāizdod konkrēta satura administratīvais akts –

jāatsaka nodot privatizācijai pašvaldības īpašuma objektu, kā arī apbūvētu vai

neapbūvētu zemesgabalu.

Līdz ar to pašvaldībai, konstatējot, ka konkrētais īpašuma objekts, apbūvēts

vai neapbūvēts zemes gabals ir nepieciešams valsts pārvaldes funkcijas vai

komercdarbības veikšanai, nav nepieciešams izdarīt lietderības apsvērumus.

[19] Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta pirmo daļu valsts

pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām. Tā darbojas normatīvajos aktos

noteiktās kompetences ietvaros. Valsts pārvalde savas pilnvaras var izmantot tikai

atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim.

Tā kā tiesas kompetencē neietilpst valsts pārvaldes vietā pieņemt lēmumus,

bet gan tikai veikt kontroli pār valsts pārvaldes iestāžu pieņemto lēmumu

tiesiskumu, tai skaitā pārbaudīt, vai valsts pārvaldes iestāde lēmumu ir pieņēmusi

atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim, tad, izskatot pieteikumu par valsts vai

pašvaldības īpašuma objekta, apbūvēta vai neapbūvēta zemesgabala nodošanu

privatizācijai, tiesa nevar valsts pārvaldes vietā pieņemt lēmumu par valsts vai

pašvaldības īpašuma nodošanu privatizācijai. Šajā gadījumā tiesa var vienīgi

pārbaudīt, vai valsts pārvaldes iestāde lēmumu par privatizācijas ierosinājuma

noraidīšanu ir pieņēmusi atbilstoši privatizāciju regulējošo tiesību normu jēgai un

mērķim. Proti, vai iestāde nav pieļāvusi tīšu privatizācijas procesu regulējošo

tiesību normu pārkāpumu, izskatot katru konkrēto lietu atbilstoši tās faktiskajiem

un tiesiskajiem apstākļiem.

[20] Tiesas sēdē pieteicējs norādīja, ka atbildētāja bez visa pieteikumā

minētā bez pamata ir lēmusi par neapbūvēta zemes gabala neprivatizēšanu, bet

nav ņēmusi vērā to, ka uz Zemes gabala atrodas trīs būves, kuras izmanto

pieteicējs un uzskata par savai saimniecībai piederošām būvēm, proti, uz Zemes

gabala atrodas divas palīgceltnes – šķūnis un pirts ēka, kā arī viena atsevišķa būve

– šķidrās degvielas cisterna. Pieteicējs tiesas sēdē iesniedza Valsts zemes dienesta

Lielrīgas reģionālās nodaļas Būves kadastra uzmērīšanas lietu, kas izgatavota pēc

pieteicēja pasūtījuma (lietas 59.-68. lapas).

No pieteicēja iesniegtajiem pierādījumiem, kā arī no tiesas izprasītās

informācijas no Valsts zemes dienesta (lietas 54.lapa), tiesa konstatē, ka uz

Zemes gabala tik tiešām atrodas trīs būves:

- šķūnis (kadastra apzīmējums /dzēsts kadastra numurs/);

- pirts (kadastra apzīmējums /dzēsts kadastra numurs/);

- šķidrās degvielas cisterna (kadastra apzīmējums /dzēsts kadastra

numurs/).

Tāpat no šīs informācijas izriet, ka visu šo būvju piederība nav noskaidrota

(arī zemesgrāmatā tās nav ierakstītas (skat. Zemesgrāmatu apliecību (lietas

42.lapa), tāpat divām ēkām, proti, šķūnim (kadastra apzīmējums /dzēsts kadastra

numurs/) un pirtij (kadastra apzīmējums /dzēsts kadastra numurs/) ir patvaļīgas

būvniecības pazīmes.

Tiesas skatījumā lietas būtību, proti, atteikumu privatizēt Zemes gabalu,

nemaina pieteicēja iepriekš minētie apstākļi, jo pat gadījumā, ja atbildētāja,

izvērtējot privatizācijas tiesības un lietderību, būtu piemērojusi Privatizācijas

pabeigšanas likuma normas, kas attiecas uz apbūvēta zemesgabala privatizāciju,

Zemes gabals nevarētu tikt nodots pieteicējam privatizācijai. Līdz ar to nav

pamata lemt arī par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Minēto tiesa var

pamatot ar šādiem argumentiem.

[20.1] Privatizācijas pabeigšanas likuma 5. panta pirmajā daļā ir teikts, ka

valsts vai pašvaldības īpašuma objekta privatizācijas ierosinājumu likuma “Par

valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 12.panta pirmajā un otrajā

daļā vai 31.panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajā kārtībā un valstij vai

pašvaldībai piederoša vai piekrītoša apbūvēta un neapbūvēta zemesgabala

privatizācijas ierosinājumu likuma “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu

privatizāciju” 65.pantā noteiktajā kārtībā ir tiesības iesniegt līdz 2006.gada

31.augustam. Savukārt šī panta otrajā daļā ir noteikts to personu loks, kas ir

tiesīgas iesniegt apbūvēta zemesgabala privatizācijas ierosinājumu, proti, to varēja

iesniegt vienīgi šādas personas:

1) persona, kuras īpašuma tiesības uz ēkām (būvēm), kas atrodas uz šā

zemesgabala, ir nostiprinātas zemesgrāmatā,

vai

2) persona, kuras īpašuma tiesības uz ēkām (būvēm), kas atrodas uz šā

zemesgabala, nav nostiprinātas zemesgrāmatā likumos noteikto ierobežojumu dēļ,

bet kura ieguvusi tiesības uz šīm ēkām (būvēm) privatizācijas rezultātā.

Atbilstoši Senāta Administratīvo lietu departamenta judikatūrai, lai

noteiktu, vai personai piemīt subjektīvās publiskās tiesības, apstiprinoši jāatbild

uz vienu no šādiem jautājumiem: 1) vai personai ir no objektīvajām tiesībām

izrietošas tiesības no valsts pārvaldes institūcijas kaut ko prasīt; 2) vai konkrētajā

gadījumā personai ir tiesības prasīt, lai valsts pārvaldes institūcija neiejauktos

viņas tiesībās (sk., piemēram, 2006.gada 8.augusta lēmuma lietā Nr.SKA-402

7.punktu; 2005.gada 15.marta lēmuma lietā SKA-148 12.punktu).

Ņemot vērā, ka pieteicējs nav neviena no iepriekš likumā minētajām

personām, proti, pieteicējam īpašuma tiesības uz ēkām (būvēm), kas atrodas uz

Zemes gabala, nav nostiprinātas zemesgrāmatā, kā arī viņš tās nav ieguvis

privatizācijas rezultātā, pieteicējs nevarēja būt par privatizācijas subjektu pat

gadījumā, ja atbildētājs būtu vērtējis attiecīgo privatizācijas ierosinājumu kā

apbūvēta zemesgabala privatizācijas ierosinājumu.

[20.2] Kā jau iepriekš tika konstatēts (skat. [10] un [11] punktus), tiesa

pieteicēja pieteikumu vērtē kā pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta

izdošanu, ar kuru Zemes gabals tiktu nodots privatizācijai. Tā kā ja pieņemtu, ka

ir skatāms privatizācijas ierosinājums par Zemes gabalu apbūvētu zemesgabalu,

tad tiesa, atbilstoši Privatizācijas pabeigšanas likuma 5. panta otrajā daļā

noteiktajam, nevarētu lemt par pieteicējam labvēlīga administratīvā akta izdošanu

tāpēc, ka viņš nav Privatizācijas pabeigšanas likuma 5. panta otrās daļas subjekts.

Līdz ar to nav pamata arī uzskatīt, ka atbildētājas lēmums, kas būtu pieņemts,

vadoties no minētajiem apstākļiem, būtu pieteicējam labvēlīgs.

Vienlaicīgi, ņemot vērā to, ka pieteicējs uz Zemes gabala esošās būves

uzskata par savu īpašumu, tiesa norāda, ka šādā gadījumā pieteicējam, pirmkārt, ir

jāpierāda savas īpašuma tiesības uz attiecīgajām būvēm civiltiesiskā kārtībā,

otrkārt, jānovērš nelikumīgās būvniecības pazīmes Būvniecības likuma noteiktā

kārtībā.

[21] Ņemot vērā iepriekš norādīto un nekonstatējot priekšnoteikumus, lai

atbildētāja nodotu privatizācijai Zemes gabalu, tiesa secina, ka pieteicēja

pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējs tiktu

atzīts par Zemes gabala privatizācijas pretendentu, nav pamatots un ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251. un 289.-291.pantu,

administratīvā rajona tiesa

nosprieda:

noraidīt G.A. pieteikumu par Jūrmalas pilsētas domes 2006.gada

16.novembra lēmuma Nr.1129 „Par zemesgabala Jūrmalā „Priedaine 0216”

privatizācijas ierosinājuma noraidīšanu” atcelšanu un labvēlīga administratīvā

akta izdošanu.

Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā Administratīvajā apgabaltiesā

divdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas

sūdzību Administratīvajā rajona tiesā.

Spriedums sastādīts 2008.gada 1.oktobrī.

Tiesnesis (paraksts) Dz.Melbārdis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis________________ Dz.Melbārdis

Rīgā, 2008.gada 1.oktobrī