Legislator Case Law & Legislation
A420186622 / A42-00345-23 ECLI:LV:ADRJRIT:2023:0728.A420186622.2.S AI generated

Court dismissed VAT exemption claim for paid tennis lessons, ruling they are taxable business income.

Case Number A420186622 / A42-00345-23
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Administrative District Court of Riga rejected a non-profit organization's request to cancel a tax authority decision imposing Value Added Tax on paid tennis lessons. The applicant argued that the lessons constituted tax-exempt services for children's rights protection under specific VAT provisions, while the tax authority classified them as taxable business income. The court held that the statutory definition of services for children's rights protection requires a significant contribution to fundamental rights, which paid recreational lessons do not meet.

Legislator headnote

AI generated

PVN likuma 52. panta 1. daļa 10. punkts; PVN likuma 52. panta 1. daļa 12. punkts: Paid recreational sports lessons for children do not qualify as services rendered for the protection of children's rights under VAT exemption provisions.

Keywords

AI generated
Value Added Tax exemption children's rights protection non-profit organization taxable business income administrative review statutory interpretation recreational services

Cited Legislation

AI generated
PVN likuma 52. panta pirmās daļas 10. punkts
PVN likuma 52. panta pirmās daļas 10. punkts aplūkojams kopsakarā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma, Sabiedriskā labuma organizāciju
PVN likuma 52. panta pirmās daļas 12. punkts
PVN likuma 52. panta pirmās daļas 12. punkts paredz kā neapliekamus ar PVN valsts atzītu izglītības iestāžu pakalpojumus vispārējās izglītības,
Bērnu tiesību aizsardzības likums
Sabiedriskā labuma organizāciju likums
Biedrību un nodibinājumu likums
Administratīvā procesa likums 251. panta 6. daļa

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas arhīva Nr. A42-00345-23/26

ECLI:LV:ADRJRIT:2023:0728.A420186622.2.S

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

S P R I E D U

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2023. gada 28. jūlijā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnesis Romāns Dončenko,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz biedrības /Nosaukums A/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu

dienesta ģenerāldirektores /datums 1/lēmuma Nr. /numurs 1/ atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk arī – dienests) veica pieteicējas biedrības /Nosaukums A/ datu atbilstības pārbaudi par 2018., 2019. un

2020. gadu. Administratīvais process iestādē noslēdzās ar dienesta ģenerāldirektores /datums 1/lēmumu Nr. /numurs 1/ (turpmāk arī – Lēmums), ar kuru

pieteicējai noteikts pienākums samaksāt budžetā pievienotās vērtības nodokli (turpmāk – PVN) 20 612,11 euro un nokavējuma naudu 6882,92 euro

apmērā. Lēmuma kopsavilkumā norādīts, ka pieteicējas organizētās tenisa nodarbības bērniem un jauniešiem par maksu ir uzskatāmas par interešu

izglītību un saņemtā maksa par šīm nodarbībām ir klasificējama kā ieņēmumi no saimnieciskās darbības, kas ir apliekami ar PVN. Pieteicējai bija

pienākums reģistrēties PVN maksātāju reģistrā, jo tās sniegto pakalpojumu kopējā vērtība bija pārsniegusi likumā noteikto slieksni, un no pārsnieguma

summas aprēķināt un iemaksāt valsts budžetā PVN, ko biedrība pēc vairākkārtīgiem dienesta aicinājumiem nebija izdarījusi.

[2] Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par Lēmuma atcelšanu. Pieteikums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[2.1] Lēmumā nav ievērotas Latvijas Republikas Satversmē aizsargātās bērnu tiesības un tiesības uz veselīgu dzīvesveidu, nav ņemtas vērā

sabiedrības intereses, nav ievērots tiesiskuma un tiesiskās paļāvības princips, nav izdarīti lietderības apsvērumi. Dienests atsaucies uz principu „konsultē

vispirms”, tomēr dienesta ilgstošā sarakste ar biedrību ir bijusi pretrunīga un maldinoša.

[2.2] Tenisa nodarbības bērniem un jauniešiem jākvalificē kā ar PVN neapliekams pakalpojums Pievienotās vērtības nodokļa likuma (turpmāk –

PVN likums) 52. panta pirmās daļas 10. punkta un Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) (turpmāk – PVN direktīva)

132. panta 1. punkta „m” apakšpunkta izpratnē.

PVN likuma 52. panta pirmās daļas 10. punkts aplūkojams kopsakarā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma, Sabiedriskā labuma organizāciju

likuma un Biedrību un nodibinājumu likuma normām, izmantojot sistēmisko, teleoloģisko un vēsturisko tiesību normu interpretācijas metodi. Dienests,

neveicot tiesību normu interpretāciju un neizvērtējot lietderības apsvērumus un sabiedrības intereses, ir nonācis pie nepareiziem secinājumiem.

Biedrības sniegtie pakalpojumi ir atbrīvojami no nodokļa saskaņā ar PVN likuma 52. panta pirmās daļas 10. punktu, jo tie tiek sniegti bērniem un

jauniešiem, tie atbilst bērnu un jauniešu tiesību aizsardzības mērķiem un biedrībai ir piešķirts un spēkā esošs sabiedriskā labuma organizācijas statuss

sporta atbalsta jomā.

[2.3] Lēmumā pieļauta kļūda, nenošķirot PVN likuma 52. panta pirmās daļas 10. un 12. punktu, kuros noteikti atšķirīgi pamatojumi atbrīvošanai

no PVN nomaksas. Pieteicējai nav valsts akreditētas privātās izglītības iestādes statuss, un tā nenodrošina bērniem licencētu izglītības programmu un

neīsteno interešu izglītību PVN likuma 52. panta pirmās daļas 12. punkta izpratnē.

[2.4] Dienests kļūdaini atsaucies uz Ministru kabineta 2013. gada 3. janvāra noteikumiem Nr. 17 „Pievienotās vērtības nodokļa likuma normu

piemērošanas kārtība un atsevišķas prasības pievienotās vērtības nodokļa maksāšanai un administrēšanai” (turpmāk – noteikumi Nr. 17) un Eiropas

Savienības Tiesas judikatūru.

[2.5] Būtisks aspekts ir pieteicējas darbības bezpeļņas mērķis. Likumdevējs nav noteicis aizliegumu veikt vecāku iemaksas. Tās daļēji sedz

izdevumus, ievērojot tenisa sporta veida specifiku. Pieteicējas gada pārskatā atspoguļotie bilances posteņi nenorāda uz ieņēmumu un izdevumu struktūru

kā peļņu.

[2.6] Pieteicējas ieņēmumus ir jāvērtē kā pakalpojumus sporta atbalstīšanas jomā, nevis izglītības jomā, jo ar PVN neapliek ne sabiedriskā labuma

organizācijas sniegtos pakalpojumus, ne valsts atzītas izglītības iestādes sniegtos pakalpojumus. Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā atzīts, ka saskaņā ar

nodokļu neitralitātes principu dalībvalstis atbrīvojuma piešķiršanas nolūkā nedrīkst pieļaut diferencēšanu atkarībā no juridiskās formas vai tās

organizācijas formas.

[2.7] Pieteicēja izlieto ienākumus nekomerciālām darbībām, kuras vērstas uz sabiedriskā labuma nodrošināšanu. Tiesību normās nav definēts

sporta atbalstīšanas saturs, un tas ir izsecināms tiesību normu interpretācijas ceļā, aplūkojot Sporta likuma, Sabiedriskā labuma organizāciju likuma,

Biedrību un nodibinājumu likuma normas un citus tiesību avotus. Pieteicējas gadījumā ir jāņem vērā, ka pakalpojumu sniegšana un ar to saistītie ieņēmumi

ir vērsti uz biedrības kā bezpeļņas organizācijas mērķu sasniegšanu un pilsoniski un sabiedriski nozīmīgu aktivitāšu īstenošanu, darbojoties biedrībā.

[2.8] No tiesību normām neizriet, ka sporta atbalstīšana attiecas tikai uz izglītību, tai skaitā interešu izglītību. Interešu izglītība, kas saņem valsts un

pašvaldības dotācijas, tiek nostādīta nepamatoti labvēlīgākā situācijā. Pieteicēja treniņu nodarbības nav organizējusi peļņas gūšanas nolūkā.

[2.9] Lēmums nesatur administratīvā akta pamatojumu un neietver lietderības apsvērumus.

[2.10] Pieteicēja nepiekrīt Lēmumā norādītajam strīda priekšmetam. Tas nebija norādīts dienesta sākotnējā lēmumā. Tādēļ pieteicēja uzskata, ka

šajā lietā nevar būt vai nevar pastāvēt strīds Administratīvā procesa likuma 103. panta pirmās daļas izpratnē.

[3] Dienests rakstveida paskaidrojumos tiesai neatzīst pieteikumu un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz Lēmumā ietverto argumentāciju. Papildus

norāda šādus apsvērumus.

[3.1] Lēmums pamatots ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23. panta 5.1 daļu, kas noteic obligātā administratīvā akta izdošanu un līdz ar to

neparedz iespēju iestādei vērtēt budžetā maksājamo nodokļu un nokavējuma naudas aprēķina samērīgumu. Tādēļ dienestam nebija pienākuma vērtēt

Lēmuma izdošanas lietderību.

[3.2] Pieteicējas atsauce uz sabiedriskā labuma organizācijas statusu nav pamatota. Dienests jau Lēmumā norādīja, ka par sabiedriskā labuma

darbību nevar uzskatīt jebkuru sabiedrībai (vai kādai tās daļai) sniegtu pakalpojumu. Sabiedriskā labuma organizācijas sniegts pakalpojums arī tiktāl,

ciktāl par to tiek prasīta atlīdzība, nav vērtējams kā sabiedriskā labuma darbība, bet gan kā saimnieciskā darbība. Pieteicējas sniegtais pakalpojums pēc

būtības atbilst izglītības interešu nodarbībai. Lēmumā ir izskaidrots, kādēļ pieteicējas darbība, sniedzot sporta (tenisa) nodarbības bērniem par maksu,

neatbilst PNV likuma 52. panta pirmās daļas 10. punktā noteiktajam.

[3.3] Attiecībā uz pieteikumā norādīto, ka dienests ignorējis to, ka PVN likuma 52. panta pirmās daļas 10. un 12. punktā ir noteikti divi atšķirīgi

pamati atbrīvošanai no PVN, dienests paskaidro turpmāko. Dienests bija secinājis, ka pieteicējas saņemtajai maksai par tenisa nodarbībām bērniem un

jauniešiem nav piemērojams PVN likuma 52. panta pirmās daļas 12. punktā noteiktais atbrīvojums no PVN, jo pieteicēja nav valsts akreditēta privātās

izglītības iestāde.

[3.4] Attiecībā uz pieteikumā norādīto, ka lietā esošais strīds nebija minēts dienesta sākotnējā lēmumā, dienests paskaidro turpmāko. Pieteicējai

maksājumi budžetā tika noteikti ar dienesta sākotnējo lēmumu, un ar šā lēmuma izdošanu pieteicējai radās tiesības to apstrīdēt. Pirms tam strīds nevarēja

pastāvēt, jo pieteicējai nebija, ko apstrīdēt.

[4] Sagatavojot lietu iztiesāšanai, tiesnesis lūdza lietas dalībniekus atbildēt uz jautājumiem par lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.

Dienesta atbilde saņemta tiesā 2023. gada 28. jūnijā. Dienests norāda, ka lietā ir strīds tikai par to, vai ieņēmumi, kas saņemti no vecākiem par

tenisa nodarbībām bērniem un jauniešiem, ir veikti saimnieciskās darbības ietvaros vai pieteicējas darbība veikta statūtos noteikto mērķu sasniegšanai.

Atbilstoši pieteicējas 2018., 2019. un 2020. gada uzņēmumu pārskatu pielikumos norādītajam pieteicējas ieņēmumi, kas saņemti no vecākiem par tenisa

nodarbībām bērniem un jauniešiem, nav veikti saimnieciskās darbības ietvaros. Pieteicējas gada pārskatu pielikumos norādīts, ka saimnieciskās darbības

ietvaros veiktie darījumi ir tikai reklāmas pakalpojumi. Savukārt postenī „Citi ieņēmumi” papildus ir ietvertas biedrību dotācijas un biedrību iemaksas, kas

varētu atbilst biedrības mērķim, nevis saimnieciskajai darbībai. Tādējādi ieņēmumi, kas tiek gūti biedrības mērķu realizācijas nolūkā, nav ietverti

pieteicējas nodokļu uzrēķinā un nekādā veidā neietekmē pārsūdzēto Lēmumu. Dienesta ieskatā, pieteicējas ieņēmumi, kas saņemti no vecākiem par

tenisa nodarbībām bērniem un jauniešiem, ir veikti saimnieciskās darbības ietvaros, proti, tā ir interešu izglītība, kas ir apliekama ar PVN, jo pieteicēja

nav akreditētā izglītības iestāde. PVN likuma izpratnē interešu izglītības pakalpojumiem PVN atbrīvojums piemērojams tādos gadījumos, ja to sniedz

izglītības iestāde un šī izglītības iestāde ir reģistrēta Izglītības iestāžu reģistrā. Identisku viedokli ir paudusi arī Finanšu ministrija 2022. gada 28. decembra

vēstulē, kas adresēta Administratīvajai rajona tiesai administratīvajā lietā Nr. A420223822. Dienests arī paskaidro, ka datu atbilstības pārbaudes

ietvaros ņēma vērā rēķinos norādīto datumu, savukārt pieteicēja skaidrojusi, ka tā kārto grāmatvedību atbilstoši naudas plūsmai, līdz ar to pieteicējas

gada pārskatos norādītie ieņēmumi var nesakrist ar attiecīgā perioda rēķinu summu. Dienests arī norāda, ka biedrībām „Latvijas tenisa savienība” un „VL

tenisa skola Jūrmala” izrakstītie rēķini dienesta aprēķinos netika ņemti vērā, jo tās bija biedrību iemaksas par nodarbību organizēšanu, kas varētu atbilst

biedrības mērķim, nevis tās saimnieciskajai darbībai, un tādēļ minētie rēķini neietekmē pārsūdzēto Lēmumu. Papildus tam, dienests informē, ka Lēmumā

ir tikusi identificēta matemātisku aprēķinu kļūda. Ievērojot minēto, dienests /datums 2/ pieņēma lēmumu Nr. /numurs 2/ par labojumiem Lēmumā, ar kuru

pieteicējai budžetā maksājamais PVN noteikts 20 610,37 euro apmērā un nokavējuma nauda – 6882,60 euro apmērā.

Pieteicēja tiesneša noteiktajā termiņā viedokli nesniedza.

[5] Pieteicēja nav lūgusi tiesu izskatīt lietu mutvārdu procesā tiesas sēdē, tādēļ saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112. 1 panta pirmajā un

ceturtajā daļā noteikto tiesa izskata lietu rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[6] Vispirms tiesa pievērsīsies jautājumam par lietā esošo strīda priekšmetu.

No pieteikumā ietvertās argumentācijas tiesai saprotams, ka pieteicēja nepiekrīt Lēmumā noformulētajam dienesta redzējumam attiecībā uz lietā

pastāvošo strīdu. Lēmumā norādīts, ka lietā ir strīds par šādiem jautājumiem: vai pieteicējas organizētās tenisa nodarbības bērniem un jauniešiem par

maksu ir uzskatāmas par interešu izglītību, vai saņemtā maksa par minētajām nodarbībām ir klasificējama kā ieņēmumi no saimnieciskās darbības

(pakalpojumu sniegšanas ieņēmumi), kas apliekami ar PVN, kā arī par to, vai uz minētajiem ieņēmumiem attiecināmas PVN likuma 59. panta pirmās

daļas prasības, proti, vai pārsniegums par noteikto PVN reģistrācijas slieksni (40 000 euro) ir apliekams ar nodokli. Pieteicēja uzskata, ka šajā lietā

nevar pastāvēt strīds Administratīvā procesa likuma 103. panta pirmās daļas izpratnē; pieteicēja uzskata to par nepamatotu.

Tiesa norāda, ka tiesiskam strīdam tiesvedības procesā ir jāpastāv jebkurā gadījumā. Ar strīdu kā tādu ir jāsaprot lietas dalībnieku atšķirīgie

viedokļi par konkrēto tiesisko attiecību noregulējumu.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 103. panta pirmajai daļai administratīvā procesa tiesā būtība citstarp ir tiesas kontrole pār iestādes izdota

administratīvā akta tiesiskumu. Minētajā normā nostiprināts vispārīgs administratīvā akta tiesiskuma kontroles princips – tiesas uzdevums pārliecināties,

vai iestādes izdotais administratīvais akts atbilst tā izdošanas laikā spēkā esošajām procesuālo un materiālo tiesību normām (sk. Senāta 2023. gada

17. marta sprieduma lietā Nr. SKA?61/2023 ( ECLI:LV:AT:2023:0317.A420339316.32.S) 7. punktu).

Lieta ierosināta atbilstoši Administratīvā procesa likuma 184. panta pirmās daļas 1. punktā minētajam pieteikuma priekšmetam, proti, prasījums ir

par dienesta izdotā administratīvā akta – Lēmuma – atcelšanu. Īstenojot kontroli pār Lēmumu, tiesai atbilstoši pieteicējas iebildumiem jāizvērtē, vai

dienests konkrētajos apstākļos pamatoti izdeva pieteicējai nelabvēlīgo administratīvo aktu. Vērtējums par Lēmuma tiesiskumu aptver to, vai dienests ir

piemērojis atbilstošās nodokļu tiesību normas un ir pareizi tās interpretējis.

Līdz ar to, plašākā nozīmē šajā lietā ir strīds par to, vai dienesta izdotais Lēmums ir tiesisks, proti, vai tas atbilst vai neatbilst tiesību normām

(Administratīvā procesa likuma 84. pants). Sašaurinot strīda būtību, tiesa konstatē, ka strīds ir par to, vai pieteicējas saņemtā maksa par tenisa

nodarbībām bērniem un jauniešiem saskaņā ar nodokļu tiesību normām ir apliekama ar PVN vai arī uz to atzīstams nodokļu tiesību normās paredzētais

atbrīvojums no PVN. Lai nonāktu pie atbilstošiem secinājumiem, šajā aspektā no tiesību viedokļa var tikt aplūkoti arī tostarp tādi koncepti kā „interešu

izglītība”, „saimnieciskā darbība”, „pakalpojumi” u. tml. Tātad, lietā pēc būtības ir strīds par tiesību jautājumiem.

[7] Tiesa lietā konstatē turpmāk minētos faktiskos apstākļus.

[7.1] Pieteicēja norādījusi savā 2018. gada pārskatā postenī „Ienākumi no saimnieciskās darbības” 26 265 euro, postenī „Citi ieņēmumi” –

70 414 euro (lietas 6. sējuma 103.?109. lapa).

Pieteicēja 2018. gadā izrakstījusi rēķinus par reklāmas pakalpojumiem kopsummā 26 265 euro apmērā.

Pieteicēja 2018. gadā izrakstījusi rēķinus par tenisa nodarbībām bērniem 50 590 euro apmērā: janvārī – 5190 euro (lietas 2. sējuma 2.?

38. lapa), februārī – 4885 euro (turpat, 39.?74. lapa), martā – 4705 euro (turpat, 75.?112. lapa), aprīlī – 4650 euro (turpat, 115.?151. lapa),

maijā – 4500 euro (turpat, 152.?188. lapa), jūnijā – 4045 euro (turpat, 189.?219. lapa), jūlijā – 4055 euro (turpat, 220.?252. lapa), augustā –

1705 euro (lietas 3. sējuma 2.?27. lapa), septembrī – 4440 euro (turpat, 28.?58. lapa), oktobrī – 4485 euro (turpat, 59.?89. lapa), novembrī –

4640 euro (turpat, 90.?123. lapa), decembrī – 3290 euro (turpat, 124.?154. lapa).

[7.2] Pieteicēja norādījusi savā 2019. gada pārskatā postenī „Ienākumi no saimnieciskās darbības” 10 010 euro, postenī „Citi ieņēmumi” –

70 704 euro (lietas 6. sējuma 110.?116. lapa).

Pieteicēja 2019. gadā izrakstījusi rēķinus par reklāmas pakalpojumiem kopsummā 10 010 euro apmērā.

Pieteicēja 2019. gadā izrakstījusi rēķinus par tenisa nodarbībām bērniem 42 635 euro apmērā: janvārī – 3900 euro (lietas 3. sējuma 155.?

183. lapa), februārī – 4300 euro (turpat, 184.?214. lapa), martā – 4540 euro (turpat, 215.?246. lapa), aprīlī – 4210 euro (lietas 4. sējuma 2.?

30. lapa), maijā – 4530 euro (turpat, 31.?62. lapa), jūnijā – 2820 euro (turpat, 63.?83. lapa), jūlijā – 1530 euro (turpat, 84.?96. lapa), augustā –

1090 euro (turpat, 97.?111. lapa), septembrī – 3200 euro (turpat, 112.?133. lapa), oktobrī – 3650 euro (turpat, 134.?159. lapa), novembrī –

5450 euro (turpat, 160.?190. lapa), decembrī – 3415 euro (turpat, 191.?221. lapa).

[7.3] Pieteicēja norādījusi savā 2020. gada pārskatā postenī „Ienākumi no saimnieciskās darbības” 6970 euro, postenī „Citi ieņēmumi” –

59 813 euro (lietas 6. sējuma 117.?104. lapa).

Pieteicēja 2020. gadā izrakstījusi rēķinus par reklāmas pakalpojumiem kopsummā 6970 euro apmērā.

Pieteicēja 2020. gadā izrakstījusi rēķinus par tenisa nodarbībām bērniem 46 095 euro apmērā: janvārī – 5890 euro (lietas 4. sējuma 222.?

261. lapa), februārī – 4925 euro (lietas 5. sējuma 2.?35. lapa), martā – 2720 euro (turpat, 36.?78. lapa), jūnijā – 1750 euro (turpat, 79.?

96. lapa), jūlijā – 4830 euro (turpat, 97.?131. lapa), augustā – 5475 euro (turpat, 132.?165. lapa), septembrī – 8920 euro (turpat, 166.?

232. lapa), novembrī – 4315 euro (turpat, 235.?250. lapa), decembrī – 7270 euro (lietas 6. sējuma 24.?46. lapa).

[8] Tiesa konstatē, ka uz lietā izšķiramo strīdu ir attiecināmas šādas tiesību normas.

Saskaņā ar PVN likuma 3. panta pirmo daļu PVN maksātājs ir persona, kura patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisko darbību neatkarīgi

no šīs darbības mērķa vai rezultāta. Nereģistrēts nodokļa maksātājs saskaņā ar PVN likuma 3. panta otrās daļas 1. punkta „b” apakšpunktu ir nodokļa

maksātājs, kurš, izmantojot šajā likumā noteiktās tiesības, nav reģistrējies dienesta PVN maksātāju reģistrā.

PVN likuma 4. panta pirmā daļa noteic, ka saimnieciskā darbība ir jebkura sistemātiska, patstāvīga darbība par atlīdzību (tai skaitā jebkuru

ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbība, lauksaimnieciska darbība). Saskaņā ar PVN likuma 5. panta pirmās daļas 2. punktu ar nodokli

apliekamie darījumi ir saimnieciskās darbības ietvaros iekšzemē veikti darījumi – pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību.

Atbilstoši PVN likuma 34. panta desmitajai daļai, ja nereģistrēta nodokļa maksātāja ar nodokli apliekamo preču piegāžu un sniegto pakalpojumu

vērtība 12 mēnešu laikā pārsniedz šā likuma 59. panta pirmajā daļā noteikto reģistrācijas slieksni, šā nodokļa maksātāja ar nodokli apliekamā darījuma

vērtība līdz reģistrācijas brīdim ir summa, kas pārsniedz 40 000 euro; aprēķinātā nodokļa summa ir iekļaujama darījuma vērtībā. PVN likuma 59. panta

pirmā daļa noteic, ka iekšzemes nodokļa maksātājs ir tiesīgs nereģistrēties dienesta PVN maksātāju reģistrā, ja tā veikto ar nodokli apliekamo preču

piegāžu un sniegto pakalpojumu kopējā vērtība iepriekšējo 12 mēnešu laikā nav pārsniegusi 40 000 euro.

No minētā izriet, ka jebkura persona, kura veic saimniecisko darbību, ir PVN maksātājs. Līdz reģistrācijas brīdim dienesta PVN maksātāju

reģistrā nereģistrēta nodokļu maksātāja ar PVN apliekamā summa ir darījumu vērtības summa, kas pārsniedz 40 000 euro. Ar PVN apliekamas ir

saimnieciskās darbības ietvaros veiktas preču piegādes un pakalpojumu sniegšana.

[9] Biedrību un nodibinājumu likuma 2. pants noteic, ka biedrība ir brīvprātīga personu apvienība, kas nodibināta, lai sasniegtu statūtos noteikto

mērķi, kam nav peļņas gūšanas rakstura. Vienlaikus minētā likuma 7. panta pirmā daļa noteic, ka biedrībai ir tiesības papilddarbības veidā veikt

saimniecisko darbību, kas saistīta ar sava īpašuma uzturēšanu vai izmantošanu, kā arī veikt citu saimniecisko darbību, lai sasniegtu biedrības un

nodibinājuma mērķus. Panta otrā daļa noteic, ka biedrības ienākumus drīkst izmantot vienīgi statūtos noteiktā mērķa sasniegšanai. Peļņu, kas gūta no

biedrības un nodibinājuma veiktās saimnieciskās darbības, nedrīkst sadalīt starp biedrības biedriem vai nodibinājuma dibinātājiem.

Senāts atzinis, ka no minētajām tiesību normām izriet, ka biedrības institūta būtisks elements ir tās darbības bezpeļņas raksturs, tomēr vispārīgi

biedrībai nav liegts papildus tās pamatdarbībai – biedrības statūtos noteikto mērķu īstenošanai – veikt arī saimniecisko darbību, ja vien šī saimnieciskā

darbība ir saistīta ar biedrības īpašuma izmantošanu un uzturēšanu vai kā citādi vērsta uz biedrības statūtos noteikto mērķu sasniegšanu (sk. Senāta

2019. gada 31. janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-234/2019 ( ECLI:LV:AT:2019:0131.A420299315.2.S) 6. punktu).

[10] Saskaņā ar Senāta, kā arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūru tāda pazīme kā personas mērķis vai nolūks veikt tieši saimniecisko darbību,

netiek prasīta kā obligāta, lai personas darbības kvalificētu kā saimniecisko darbību. Saimniecisko darbību kā tādu raksturo trīs kumulatīvas pazīmes –

patstāvība, sistemātiskums un atlīdzība. Citiem vārdiem, darbības raksturu noteic pašas darbības būtība un personas mērķi, kurus tā ar attiecīgo darbību

vēlas panākt, piemēram, gūt peļņu. Iemeslam, kura dēļ darbība tikusi uzsākta, nav izšķirošas nozīmes. Tādēļ arī apstākļi, kuri ir radījuši nepieciešamību

veikt attiecīga rakstura darbību (saimniecisko), var nebūt atkarīgi no personas gribas un mērķa. Būtiski ir, vai pati darbība, ievērojot tās apjomu, raksturu

un ieguvumu, kuru persona var sagaidīt, atbilst saimnieciskās darbības būtībai. Jēdzienam „saimnieciskā darbība” ir objektīvs raksturs tādā nozīmē, ka

pati darbība tiek aplūkota atsevišķi neatkarīgi no tās mērķiem vai rezultātiem (Senāta 2013. gada 27. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-430/2013

8. punkts, Eiropas Savienības Tiesas 2012. gada 19. jūlija sprieduma lietā C?263/11 28. punkts ). Turklāt atbilstoši PVN direktīvas 9. panta

1. punkta pirmajai daļai „nodokļa maksātājs” ir jebkura persona, kas patstāvīgi veic jebkuru saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības mērķa un

rezultāta (Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 2. jūnija sprieduma lietā C?263/15 21. punkts).

Lai pakalpojumu sniegšanu varētu kvalificēt kā darījumu par atlīdzību, pietiek konstatēt, ka pastāv tieša saikne starp šo pakalpojumu sniegšanu un

atlīdzību, ko par tiem faktiski ir saņēmis nodokļa maksātājs. Šāda tieša saikne tiek konstatēta, ja starp pakalpojuma sniedzēju un tā saņēmēju pastāv

tiesiskas attiecības, kurās ir savstarpējs izpildījums, un pakalpojumu sniedzēja saņemtā samaksa ir faktiska atlīdzība par pakalpojuma saņēmējam sniegto

pakalpojumu (Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 29. oktobra sprieduma lietā C?174/14 32. punkts). No darījuma rakstura, darījuma

partneriem, to statusa, darījuma vietas u.c. apstākļiem ir atkarīga kārtība, kādā darījums tiks aplikts ar nodokli, nodokļa likme vai atbrīvojums no

nodokļa. Līdz ar to darījuma esībai un tā elementu (darījuma dalībnieki, preces un pakalpojumi un to vērtība, darījuma vieta u. c.) patiesumam ir primāra

nozīme jebkādos darījumos neatkarīgi no tā, vai tiek piegādāta prece vai pakalpojums (Senāta 2020. gada 30. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA?

92/2020 5. punkts).

[11] Tiesa konstatē no pieteicējas 2018., 2019. un 2020. gada pārskatiem (lietas 6. sējuma 103.?123. lapa) un tiem pievienotajiem ziņojumiem

(paskaidrojumiem) (turpat, 137.?141. lapa), ka pieteicējas darbības mērķis citstarp ir bijis nodrošināt tenisa nodarbības bērniem un jauniešiem.

Pieteicēja par bērnu tenisa treniņu organizēšanu ir saņēmusi maksu par sniegtajiem pakalpojumiem. Pēc būtības, tas atbilst civiltiesiska darījuma

noslēgšanai, pieteicējai par noteiktu samaksu apņemoties nodrošināt bērna piedalīšanos tenisa treniņos, bet vecākiem uzņemoties pienākumu par to

samaksāt. Tiesai nav pamata uzskatīt šādus darījumus par ziedojuma līgumiem, kas paredzētu brīvprātīgu naudas līdzekļu nodošanu biedrības rīcībā

tālākam izlietojumam pēc tās ieskata, pretī neprasot kāda labuma saņemšanu.

Arī sniedzot reklāmas pakalpojumus, pieteicēja ir veikusi saimniecisko darbību, kas biedrībai principiāli nav liegts. Proti, pieteicēja kā biedrība ir

darbojusies ne tikai tās nosprausto mērķu sasniegšanai, bet arī veikusi saimniecisko darbību, kas tai ir devusi papildu ienākumus.

Tiesa uzskata, ka pieteicējas sniegtie pakalpojumi pēc savas būtības ir tādi, ko var sniegt jebkurš komersants, proti, sniegt reklāmas pakalpojumus,

organizēt sporta pasākumus, nodarbības sporta spēles prasmju apmācībā u. tml. Raugoties no šāda aspekta, pieteicējas izvēlētā bezpeļņas organizācijas

darbības forma pēc savas būtības ir formāla, jo pieteicēja faktiski darbojusies kā saimnieciskās darbības veicēja. Tiesas ieskatā dienests pamatoti

secināja, ka pieteicējai no tās saimnieciskās darbības ietvaros sniegtajiem pakalpojumiem ir jāaprēķina PVN, jo pieteicējas sniegto pakalpojumu kopējā

vērtība vienā konkrētā brīdī pārsniedza likumā noteikto 40 000 euro slieksni, kas uzliek saimnieciskās darbības veicējam pienākumu reģistrēties ar PVN

apliekamo personu reģistrā un par sniegtajiem pakalpojumiem aprēķināt PVN.

[12] Pieteicēja uzskata, ka tai ir tiesības uz PVN atbrīvojumu, jo pieteicēja ir bezpeļņas organizācija, kura sabiedrības interesēs sniegusi

pakalpojumus sporta atbalstīšanas un bērnu tiesību aizsardzības jomā.

Tiesai ir jānoskaidro, vai pieteicējas gadījumā pastāv tiesību normās paredzētie izņēmumi pieteicējas pakalpojumu – tenisa maksas nodarbību

bērniem – atbrīvošanai no PVN.

[13] Pieteicēja atsaucas uz PVN direktīvas 132. panta 1. punkta „m” apakšpunktu, kas noteic, ka dalībvalstis atbrīvo no nodokļa konkrētus

pakalpojumus, kas cieši saistīti ar sportu vai fizisko audzināšanu un ko bezpeļņas organizācijas sniedz personām, kas piedalās sporta vai fiziskās

audzināšanas pasākumos.

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka PVN direktīvas 132. panta 1. punkta „m” apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav tiešas

iedarbības, tādēļ, ja dalībvalsts tiesību aktos, ar kuriem ir transponēta šī tiesību norma, no PVN ir atbrīvots tikai ierobežots tādu pakalpojumu skaits, kas

ir cieši saistīti ar sportu vai fizisko audzināšanu, bezpeļņas organizācija nevar tieši atsaukties uz šo tiesību normu valsts tiesās, lai iegūtu atbrīvojumu citiem

pakalpojumiem, kas ir cieši saistīti ar sportu vai fizisko audzināšanu un ko šī organizācija sniedz personām, kuras veic šo darbību un kuras nav atbrīvotas

saskaņā ar šo tiesisko regulējumu (Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 20. decembra sprieduma lietā C?488/18 42. punkts).

Ievērojot minēto, tiesa norāda, ka pieteicēja nevar prasīt tiešu PVN direktīvas 132. panta 1. punkta „m” apakšpunkta piemērošanu izskatāmajā

lietā.

[14] Tiesas ieskatā ir jāņem vērā arī Eiropas Savienības Tiesas atzītais, ka bezpeļņas organizācijas sniegtie ar sportu saistītie pakalpojumi tiek

izslēgti no atbrīvojuma piemērošanas, ja to pamatmērķis ir gūt organizācijai papildu ienākumus, veicot darījumus, kas tieši konkurē ar komercuzņēmumu

darījumiem, par kuriem ir jāmaksā PVN (Eiropas Savienības Tiesas 2008. gada 6. oktobra sprieduma lietā C?253/07 33. punkts).

Tiesas ieskatā tenisa nodarbības bērniem un jauniešiem var sniegt jebkurš komersants, tādējādi pieteicēja, tos sniedzot, faktiski ir tieši konkurējusi

ar šādiem komersantiem. Tiesa var piekrist, ka sporta nodarbību sniegšana bērniem vispārīgi atbilst sabiedrības interesēm, jo veicina gan veselīga

dzīvesveida popularizēšanu, gan saturīgu brīvā laika pavadīšanu bērniem un jauniešiem. Tajā pašā laikā, ja biedrības mērķis ir sporta atbalstīšana, tad

pakalpojumu sniegšanai par atlīdzību nebūtu jākļūst par tās darbības galveno virzienu.

Tāpat ir jāņem vērā, ka PVN direktīvā ietvertais atbrīvojums no nodokļa neattiecas uz visām darbībām sabiedrības interesēs, bet tikai uz tām, kas

minētajā normā ir uzskaitītas un ļoti sīki raksturotas (Eiropas Savienības Tiesas 1998. gada 12. novembra sprieduma lietā C?149/97 18. punkts;

2006. gada 14. decembra sprieduma lietā C?401/05 24. punkts). Vārdi, kas izmantoti, lai apzīmētu šos atbrīvojumus, ir interpretējami šauri, ņemot

vērā, ka tās ir atkāpes no vispārējā principa, ka PVN tiek iekasēts par katru pakalpojumu, ko pret atlīdzību sniedzis nodokļu maksātājs (Eiropas

Savienības Tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā C?287/00 43. punkts, 2003. gada 20. novembra sprieduma lietā C?8/01 36. punkts).

Tādējādi atbrīvojums nodokļu jomā ir jāinterpretē šauri. Gan iestādei, gan tiesai ir jārespektē likumdevēja griba. Turklāt, ievērojot to, ka PVN

direktīvas 132. panta 1. punkta „m” apakšpunkts nav tieši piemērojams, tad nacionālajai tiesai ir jāraugās uz valsts tiesisko regulējumu PVN jomā.

[15] Gadījumi, kad preces un pakalpojumi netiek aplikti ar PVN, ir uzskaitīti PVN likuma 52. panta pirmajā daļā. Tiesa secina, ka bezpeļņas

organizācijām ir pieejams atbrīvojums no PVN, ja tiek ievēroti likuma normā noteiktie kritēriji. Tas nozīmē, ka PVN direktīvas 132. panta 1. punkta „m”

apakšpunktā ietvertie nosacījumi Latvijas normatīvajā regulējumā ir transponēti.

PVN likuma 52. panta pirmās daļas 12. punkts paredz kā neapliekamus ar PVN valsts atzītu izglītības iestāžu pakalpojumus vispārējās izglītības,

profesionālās izglītības, augstākās izglītības un interešu izglītības jomā, kā arī ar šiem izglītības pakalpojumiem cieši saistītu pakalpojumu sniegšanu un

preču piegādi, ko veic minētās izglītības iestādes.

Pieteicējas gadījumā minētā likuma norma nav piemērojama, jo pieteicēja, lai arī būdama bezpeļņas organizācija, nav valsts atzīta izglītības iestāde.

Šajā sakarā atzīmējams, ka interešu izglītības programmu ir tiesīgas īstenot arī bezpeļņas organizācijas, ja tās ir reģistrētas Izglītības iestāžu reģistrā.

Prasības ievērot izglītības jomu regulējošajās tiesību normās noteikto kārtību izglītības iestādes reģistrācijai nepadara PVN likuma 52. panta pirmās daļas

12. punktu par neizpildāmu.

[16] Pieteicēja norāda, ka izskatāmajā gadījumā ir piemērojams PVN likuma 52. panta pirmās daļas 10. punkts, kas par neapliekamām ar PVN

atzīst preču piegādes un pakalpojumu sniegšanu bērnu un jauniešu tiesību aizsardzības mērķiem, ko veic sabiedriskā labuma organizācijas.

Tiesa pieteicējas interpretācijai nepiekrīt.

Tiesa uzskata, ka tenisa nodarbības par maksu nevar atzīt par pakalpojumu sniegšanu bērnu un jauniešu tiesību aizsardzības mērķiem tikai tādēļ, ka

šo pakalpojumu saņēmēji ir bērni un jaunieši un ka sporta nodarbības vispārīgi veicina bērnu orientāciju uz veselīgu dzīvesveidu. Tiesa ieskatā minētās

likuma normas kontekstā ar jēdzienu „bērnu un jauniešu tiesības” pamatā ir jāsaprot Bērnu tiesību aizsardzības likuma 2. nodaļā uzskatītās bērna

pamattiesības, tādas kā tiesības uz dzīvību un attīstību, uz ģimeni, uz individualitāti, uz privāto dzīvi, personas neaizskaramību un brīvību, uz pilnvērtīgiem

dzīves apstākļiem, uz izglītību un jaunradi u. c. Attiecīgi par pakalpojumiem, kas tiek sniegti bērnu un jauniešu tiesību aizsardzības mērķiem, ir jāuzskata

tādi, kas sniedz nozīmīgu ieguldījumu minēto tiesību nodrošināšanā un šo tiesību aizskārumu novēršanā vai to izraisīto seku mazināšanā. Tiesa uzskata, ka

dienests ir pareizi klasificējis pieteicējas sniegtos pakalpojumus kā interešu izglītību. Tiesas ieskatā interešu izglītība nav uzskatāma par pakalpojumu

sniegšanu bērnu un jauniešu tiesību aizsardzības mērķiem PVN likuma 52. panta pirmās daļas 10. punkta tvērumā.

[17] Apkopojot visu iepriekš secināto, tiesa atzīst, ka dienests pamatoti uzskatīja pieteicējas 2018., 2019. un 2020. gadā saņemto maksu par

tenisa nodarbībām bērniem un jauniešiem par ieņēmumiem no saimnieciskās darbības, kas ir apliekami ar PVN, un aprēķināja pieteicējai budžetā

maksājamās summas.

Līdz ar to Lēmums ir tiesisks un tā atcelšanai nav pamata, bet pieteicējas pieteikums ir jānoraida.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 251. panta sesto daļu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt biedrības /Nosaukums A/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores /datums 1/lēmuma Nr. /numurs 1/ atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnesis R. Dončenko