Labor dispute dismissed: Court rejected claims of unfair dismissal and defamation regarding alleged shoplifting.

Lietas arhīva Nr. CA-0573-21/33

ECLI:LV:RAT:2021:0301.C30604919.12.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2021. gada 1. martā

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese referente Dace Jansone,

tiesnese Inese Grauda,

tiesnesis Mārtiņš Sviķis

rakstveida procesā izskatīja civillietu /pers. A/ prasībā pret sabiedrību ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/” par darba devēja uzteikuma atzīšanu

par spēkā neesošu, atjaunošanu darbā, darba samaksas un morālā kaitējuma piedziņu, kā arī cieņas un goda aizskarošu ziņu atsaukšanu sakarā ar /pers.

A/ apelācijas sūdzībām par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020. gada 24. septembra spriedumu un 2020. gada 13. novembra

papildspriedumu.

A p r a k s t o š ā d a ļ a

[1] /pers. A/ (turpmāk arī – prasītājs) cēlis tiesā prasību, kura vēlāk tika papildināta, pret sabiedrību ar ierobežotu atbildību “/nosaukums/”

(turpmāk arī – atbildētāja), kurā, pamatojoties uz Darba likuma 9. panta otro daļu, 29. panta pirmo, trešo, astoto daļu, 46. pantu, 47. panta pirmo daļu,

48. pantu 125. pantu, 128. panta pirmo daļu lūdzis tiesu:

1) atzīt par prettiesisku un spēkā neesošu atbildētājas 2019. gada 13. maija uzteikumu;

2) atjaunot prasītāju iepriekšējā darbā pie atbildētājas;

3) piedzīt no atbildētājas par labu prasītājam vidējo izpeļņu par visu piespiedu kavējuma laiku no 2019. gada 17. maija līdz 2020. gada

20. augustam 21 786,18 EUR un 68,51 EUR par katru dienu no 2020. gada 20. augusta līdz sprieduma izpildei;

4) piedzīt no atbildētājas par labu prasītājam neizmaksāto darba algu 668,80 EUR un neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju 277,79 EUR;

5) atzīt, ka atbildētāja ir pārkāpusi atšķirīgas attieksmes aizliegumu un diskriminējusi prasītāju, kā arī radījusi prasītājam nelabvēlīgas sekas un

piedzīt no atbildētājas par labu prasītājam morālā kaitējuma kompensāciju 5000 EUR;

6) uzlikt pienākumu atbildētājai 20 dienu laikā no sprieduma stāšanās spēkā dienas atsaukt prasītāja godu un cieņas aizskarošo ziņu – /pers. A/ ir

veicis zādzību atbildētājas veikalā, atsaukt un apmainīt dokumentus, kuros šī ziņa ietverta, pret tādiem, kuros šī ziņa – /pers. A/ ir veicis zādzību

atbildētājas veikalā – nav, un piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai morālā kaitējuma kompensāciju 500 EUR.

Prasības pieteikums pamatots ar šādiem apstākļiem.

[1.1] 2019. gada 4. martā prasītājs kā darbinieks un atbildētāja kā darba devēja noslēdza darba līgumu, ar kuru prasītājs tika pieņemts darbā par

veikala “/nosaukums A/” vadītāju, profesiju klasifikatoru kods 1221 03, ar mēneša algu 1404,49 EUR (turpmāk arī – darba līgums).

Atbilstoši darba līgumam prasītājam tika noteikts pārbaudes laiks no 2019. gada 4. marta līdz 2019. gada 3. jūnijam.

Atbildētāja 2019. gada 13. maijā izsniedza prasītājam uzteikumu, paziņojot par darba līguma izbeigšanu ar 2019. gada 16. maiju. Darba līguma

uzteikums pamatots ar Darba likuma 47. panta 1. punktu.

Atbildētāja nav izmaksājusi darba algu prasītājam par maija mēnesi.

[1.2] Darba devēja vēlējās uzspiest prasītājam izmaksāt veikala darbiniecēm ienākumus, kuri nav uzrādīti grāmatvedības uzskaitē, tai skaitā

piemērot naudas sodus par pieļautajām kļūdām veiktajos darbos, kas tiek ieturēti no šādi izmaksājamiem ienākumiem. Prasītājs tam nepiekrita, līdz ar to

tika sodīts, prettiesiski atbrīvojot viņu no darba.

Turklāt, gan pieņemot darbā, gan ikdienā atbildētāja pievērsa īpašu uzmanību prasītāja dzimumam, norādot, ka veikalā ir sieviešu kolektīvs un,

iespējams, prasītājs tajā neiederas, jo šādā kolektīvā un apģērbu tirdzniecībā pastāv īpaši noteikumi.

[1.3] Atbilstoši Darba likuma 9. panta otrajai daļai un 125. pantam darba devējam ir pienākums pierādīt, ka darba līguma uzteikums ir tiesiski

pamatots, tas ir veikts darba līgumā noteiktajā kārtībā un prasītājam nav radītas nelabvēlīgas sekas sakarā ar izlietotājām tiesībām nepiekrist prettiesiskai

rīcībai.

Prasītājs uzskata, ka ir kvalificēts darbinieks, sūdzības par viņa darba izpildes kvalitāti nekad nav bijušas, bet bijušas tikai atzinīgas atsauksmes.

Prasītāja un darba devējas atšķirīgajiem viedokļiem par “aplokšņu algu” maksāšanu nav nekāda sakara ar darba devēja pārbaudi attiecībā uz atbilstību

veicamajam darbam.

[1.4] Atbilstoši Darba likuma 47. pantam darba devējam ir tiesības darbinieka pārbaudes laikā rakstveidā uzteikt darba līgumu, nenorādot

uzteikuma iemeslu. Taču šādam iemeslam ir jāpastāv un jābūt saistītam ar darbinieka pārbaudi un neatbilstību darba pienākumu izpildei. Strīda gadījumā

darba devējam ir pienākums pierādīt, ka darba līgums ir uzteikts, jo darbinieks neatbilst viņam uzticētā darba veikšanai.

Atbildētāja ir pārkāpusi Darba likuma 47. panta pirmo daļu un 48. pantu, uzsakot darba līgumu, neievērojot pārbaudes jēgu un mērķi. Atbildētāja

uzteica darba līgumu pārbaudes laikā sakarā ar Darba likuma 9. un 29. panta pirmajā un devītajā daļā norādītajiem apstākļiem.

Ņemot vērā, ka uzteikuma iemesls nav saistīts ar pārbaudes mērķi un jēgu, uzteikums atzīstams par spēkā neesošu, prasītājs atjaunojams darbā ar

vidējo izpeļņu par visu darba piespiedu kavējuma laiku.

Morālā kompensācija, kas atbilstu prasītājam nodalītajam kaitējumam, ir 5000 EUR.

[1.5] Saskaņā ar Darba likuma 128. panta pirmo daļu atbildētājai darba samaksa par 2019. gada maiju kurā ietilpa darba algas par laika periodu

no 2019. gada 1. maija līdz 2019. gada 16. maijam un neizmantotā atvaļinājuma kompensācija bija jāizmaksā 2019. gada 16.maijā. Darba alga par

2019. gada maiju periodā no 2019. gada 1. maija līdz 2019. gada 16. maijam ir 1404,49:21*10 = 668,80 EUR. Vidējā dienas izpeļņa atbilstoši Darba

likuma 75. panta otrai un ceturtajai daļai ir (1404,49+1404,49) : (21+20)= 68,51 EUR. Neizmantotā atvaļinājuma kompensācija ir 74:365 * 20 * 68,51

= 277,79 EUR.

Vidējās izpeļņas par visu darba piespiedu kavējuma laiku (no 2019. gada 17. maija l ī d z 2020. gada 22. jūlijam) ir

(11+19+23+22+21+23+20+18+22+20+22+20+19+20+16) x 68,51 = 20 278,96 EUR. Attiecīgi uz iespējamā sprieduma datuma 2020. gada

20. augustu (no 2019. gada 17. maija līdz 2020. gada 21. augustam) ir (11+19+23+22+21+23+20+18+22+20+22+20+19+20+23+15) x 68,51 =

21 786,18 EUR.

[1.6] 2019.gada 14.augustā atbildētājas pārstāvis tiesā iesniedza paskaidrojumus, norādot, ka 2019.gada 10.maijā prasītājs atbildētājas veikalā

veicis zādzību. Analoģiskas ziņas atbildētāja ir izplatījusi visiem saviem darbiniekiem un citām personām (nenosakāmam personu lokam). Minētā izplatītā

ziņa ir nepatiesa.

Civillikuma 2352.1 pants kopsakarā ar Civillikuma 1635. pantu paredz atbildību par personas cieņas un goda aizskarošu ziņu izplatīšanu.

Fakti ir pakļauti patiesības pārbaudei, un to pastāvēšana var tikt pierādīta. Gadījumā, ja kāds apgalvo faktu, kas aizskar personas godu un cieņu,

tad šī fakta izplatītājam jāpierāda izteikuma atbilstība patiesībai. Neviena persona nedrīkst pārkāpt nevainīguma prezumpciju un apsūdzēt kādu krimināli

sodāmu darbību izdarīšanā, neatkarīgi no tā vai šāds izteikums pausts ziņās vai viedokļa formātā. Ja ar izteikumiem piedēvē personai krimināli sodāmu

rīcību, tad šai personai ir jāpierāda šāda izteikuma patiesīgums un tiesai jāpārbauda vai šie izteikumi atbilst faktiem (sk. Augstākās tiesas 2017. gada

6. marta spriedums lietā Nr. SKC-98/2017 6.2.2. punkts).

Atbildētājas izplatītās nepatiesās ziņas, ka prasītājs ir vainojams noziedzīgā un krimināli sodāmā darbībā, ir vērtējamas kā nevainīguma

prezumpcijas pārkāpums.

Apmierinot prasību, kas pamatota ar Civillikuma 2352.1 pantu, tiesai sprieduma rezolutīvajā daļā jānorāda nepatiesās ziņas atsaukšanas veids,

kārtība un termiņi. Līdz ar to ir pamats uzlikt par pienākumu atbildētājai 20 dienu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas atsaukt prasītāja godu un

cieņu aizskarošo ziņu, ka viņš ir veicis zādzību atbildētājas veikalā.

Konkrētajā gadījumā par samērīgu un tiesu praksei atbilstošu atlīdzinājuma apmēru ir uzskatāmi 500 EUR.

[2] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020. gada 24. septembra spriedumu noraidīta /pers. A/ prasība par darba devēja uzteikuma

atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu darbā, darba samaksas un morālā kaitējuma piedziņu.

Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem.

[2.1] Tiesa konstatēja, ka darba tiesiskās attiecības starp prasītāju un atbildētāju nodibinātas 2019. gada 4.martā, noslēdzot darba līgumu. Lietā

nepastāv strīds par to, ka prasītājs laika posmā no 2019. gada 4. marta līdz 2019. gada 16. maijam strādāja sabiedrības ar ierobežotu atbildību

“/nosaukums/” veikalā “/nosaukums A/” /adrese/, par vadītāju.

Saskaņā ar darba līguma 5. punktu prasītājam tika noteikta bruto darba alga 1404,49 EUR, bet saskaņā ar 6. punktu noteikts darba laiks – 40

stundas nedēļā.

Atbilstoši amata aprakstam (lietas 9.-10. lapa), prasītāja darba galvenajos pienākumos ietilpa organizēt preču tirdzniecību veikalā un vadīt viņam

pakļauto veikala darbinieku darbu. Prasītāja, kā veikala vadītājam, pienākumos ietilpa plānot savu darba dienu, vadoties no tiešā priekšnieka dotajiem

uzdevumiem un pienākumiem. Daļu darba laika plānojot kā tiešās tirdzniecības laiku, līdzdarbojoties tirdzniecības zālē kā konsultantam. Prasītājs bija

atbildīgs par preču izvietojumu veikalā un skatlogos, to veidojot pēc tiešā priekšnieka vadlīnijām.

[2.2] Saskaņā ar darba līguma 8. punktu prasītājam bija noteikts pārbaudes laiks – no 2019. gada 4. marta līdz 2019. gada 3. jūnijam.

Atbildētāja paziņoja prasītājam, ka ar 2019. gada 16. maiju tiek uzteikts darba līgums, pamatojoties uz Darba likuma 47. panta 1. punktu, jo

prasītājs nav izturējis pārbaudes laiku. Atbildētājas ieskatā prasītājs kā veikala vadītājs izrādījās nekompetents personāla vadībā, nepārzināja noliktavas

sistēmu, neapguva atbildētājam piederošo preci un sadarbības partneriem piederošo preci, kā arī zaudēja uzticību saistībā ar preces izņemšanu no

veikala.

Savukārt prasītājs norāda, ka darba devējs darba līgumu uzteica pārbaudes laikā saistībā ar Darba likuma 9. panta un 29. panta pirmajā un

devītajā daļā norādītajiem apstākļiem. Proti, darba līgums tika uzteikts, pārkāpjot atšķirīgas attieksmes aizliegumu dzimuma dēļ, un tika radītas

nelabvēlīgas sekas sakarā ar atteikšanos izmaksāt aplokšņu algas.

Tādējādi tiesa secināja, ka starp pusēm pastāv strīds par uzteikuma iemesliem.

Likumdevējs ir noteicis, ka saskaņā ar Darba likuma 47. pantu pārbaudes laikā uzsakot darba līgumu, darba devējam nav pienākums norādīt

uzteikuma iemeslu, pretēji kā tas ir uzteicot darbu saskaņā ar Darba likuma 101. pantu.

Lai arī likumdevējs ļauj neminēt uzteikuma iemeslu, uzteicot darba līgumu pārbaudes laikā, tomēr šādam iemeslam ir jāpastāv un tas nevar pārkāpt

atšķirīgas attieksmes aizliegumu (sk. Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-2504/2013 7.2. punktu).

[2.3] Saskaņā ar Darba likuma 29. pantu, dibinot darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot

darbinieku amatā, nosakot darba apstākļus, darba samaksu vai profesionālo apmācību, vai kvalifikācijas paaugstināšanu, kā arī uzteicot darba līgumu,

aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka dzimuma.

Tiesa, novērtējot visus lietā iesniegtos pierādījumus un liecinieku sniegtās liecības, nekonstatēja, ka atbildētāja būtu pieļāvusi atšķirīgu attieksmi pret

prasītāju saistībā ar dzimumu. Tiesai nav pamata apšaubīt atbildētājas norādīto argumentu, ka gadījumā, ja atbildētāja uzskatītu, ka vīrieši neiederas

sieviešu kolektīvā, tad nekad nebūtu aicinājusi uz darba intervijas finālu tikai vīriešus un nekad nebūtu pieņēmusi darbā vīrieti, šajā gadījumā – prasītāju.

Tāpat ticams un neapstrīdēts ir fakts, ka atbildētājas uzņēmumā kā apģērbu pārdevēji un konsultanti ir strādājuši daudzi vīrieši. Turklāt liecinieks

/liecinieks A/ tiesas sēdē liecināja, ka vēl joprojām strādā atbildētājas uzņēmuma veikalā.

Ar liecinieku /liecinieks B/, /liecinieks C/, /liecinieks A/, /liecinieks D/, /liecinieks E/, /liecinieks F/ sniegtajām liecībām neapstiprinās fakts, ka

atbildētāja būtu pārkāpusi nelabvēlīgu seku radīšanas aizliegumu. Tiesa nekonstatēja tādus faktus, kas dotu pamatu atzīt, ka darba līguma uzteikuma

pamatā ir bijis nelabvēlīgu seku radīšanas aizlieguma pārkāpums. Lietā nav apstiprinājies, ka atbildētāja darbiniekiem maksātu aplokšņu algas. Tāpat visi

liecinieki liecināja, ka darba algu saņem ar pārskaitījumu uz bankas norēķinu kontu.

Tiesa norādīja, ka lietā netiek vērtēti prasītāja pārstāvja 2019. gada 31. jūlijā tiesā iesniegtie pierādījumi – iespējamie grāmatvedības dokumenti,

tajā skaitā iespējamie prasītāja klientu privātie dati – e-pasta adreses, dzimšanas dati un dzīvesvietas adreses, par kuru likumīgu iegūšanu un atrašanos

prasītāja rīcībā vairāk kā gadu pēc atbrīvošanas no amata, tiesai pastāv šaubas.

[2.4] Tiesas ieskatā vairāki lietā iesniegtie pierādījumi – atbildētājas lietā iesniegtais Valsts policijas paziņojums par kriminālprocesa uzsākšanu par

preces zādzības faktu 2019. gada 10. maijā ap plkst. 16.30 SIA “/nosaukums/” un 2019. gada 10. maijā sastādītais akts Nr. 01.05/2019, kura situācijas

aprakstā norādīts, ka prasītājs, ejot prom no veikala, starp personīgām mantām no veikala iznesa maku, un nevarēja pierādīt tā iegādes dokumentus,

liecina par to, ka prasītājam darba līguma uzteikums galvenokārt saistīts ar uzticības zaudēšanu.

Prasītājam darbs pārbaudes laikā tika uzteikts arī viņa spēju, zināšanu un neatbilstības ieņemamajam amatam dēļ. Minēto pierāda atbildētājas lietā

iesniegtie pierādījumi – prasītāja un atbildētājas tirdzniecības vadītājas e-pasta sarakste, no kuras izriet, ka tirdzniecības vadītāja prasītājam vairākkārtēji

norādīja uz nepadarītajiem darbiem (lietas 47.- 49. lapa) un liecinieces /liecinieks G/ tiesas sēdē sniegtā liecība, no kuras izriet, ka prasītājam tika

aizrādīts par nepadarītajiem un nekvalitatīvi padarītajiem darbiem un neatbilstošu attieksmi pret padotajiem, kā arī darba laika neievērošanu. Tāpat no

liecinieces /liecinieks B/ un /liecinieks C/ sniegtajām liecībām izriet, ka prasītājs bija pieļāvis kļūdas, sastādot grāmatvedībai iesniedzamos dokumentus.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesai nav šaubu, ka prasītājam darba līguma uzteikums ir noticis, ievērojot Darba likuma noteikumus, tas nav saistīts

ar atšķirīgas attieksmes principa pārkāpumu vai nelabvēlīgu seku radīšanu prasītājam. Līdz ar to prasība daļā par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu ir

nepamatota un noraidāma.

[2.5] Tiesa konstatēja, ka prasījums daļā par darba algas piedziņu par 2019.gada maiju ir nepamatots un noraidāms, jo lietā iesniegts atbildētājas

2019. gada 17. maija maksājuma uzdevums, no kura izriet, ka prasītājam 2019. gada 17. maijā izmaksāta visa pienākošā darba samaksa par

2019. gada maiju 687,41 EUR apmērā.

[2.6] Ievērojot to, ka prasījumi par atjaunošanu darbā, vidējās izpeļņas piedziņu par darba piespiedu kavējumu ir pakārtoti prasījumam par darba

devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, tiesa atzina, ka atsevišķi vērtēt minētos prasījumus nav pamata un prasība arī šajā daļa ir noraidāma kā

nepamatota.

[2.7] Prasītājs lūdza piedzīt no atbildētājas morālā kaitējuma atlīdzību 5000 EUR.

Civillikuma 1635. pants paredz, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī

morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Atbildība rodas tikai pret cietušo un, nosakot naudas kompensāciju par morālo kaitējumu, vērā ņemama kaitējuma esamība vai ciešanas, kas

saistītas ar personas mantisko tiesību un labumu samazinājumu, prettiesiskā rīcība (darbība vai bezdarbība), kuras rezultātā radies kaitējums, šīs personas

vaina, cēloniskais sakars starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem (G. Kuzmane, zvērināta advokāta palīdze, Jurista Vārds, 2002. gada

12. februāris).

Tiesa secināja, ka lietā nav pierādījumu, kas liecinātu ka no atbildētājas puses būtu pieļauta kāda neatļauta prettiesiska darbība, kuras rezultātā

prasītājam būtu nodarīts morālais kaitējums. Tiesa lietā ir arī nodibinājusi, ka darba līguma uzteikums ir noticis, ievērojot Darba likuma noteikumus, līdz ar

to nav konstatējama atbildētājas prettiesiska rīcība. Tādējādi atzīstams, ka prasījums daļā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu nav pamatots un ir

noraidāms.

[3] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020. gada 13. novembra papildspriedumu noraidīta /pers. A/ prasība pret sabiedrību ar

ierobežotu atbildību “/nosaukums/” daļā par pienākuma uzlikšanu atbildētājai 20 dienu laika no sprieduma spēkā stāšanās dienas atsaukt prasītāja godu

un cieņu aizskarošo ziņu – /pers. A/ ir veicis zādzību atbildētājas veikalā, atsaukt un apmainīt dokumentus, kuros šī ziņa ietverta, pret tādiem, kuros šī ziņa

– /pers. A/ ir veicis zādzību atbildētājas veikalā – nav, un morālā kaitējuma kompensācijas 500 EUR apmērā piedziņu.

Papildspriedums pamatots ar šādiem motīviem.

[3.1] Spriedumā nav vērtēts prasītāja 2019. gada 21. augustā iesniegtais prasības papildinājums, kurā ietverts prasījums uzlikt par pienākumu

atbildētājai 20 dienu laika no sprieduma stāšanās spēkā dienas atsaukt prasītāja godu un cieņu aizskarošo ziņu – /pers. A/ ir veicis zādzību atbildētājas

veikalā, atsaukt un apmainīt dokumentus, kuros šī ziņa ietverta, pret tādiem, kuros šī ziņa nav, un piedzīt no atbildētājas par labu prasītājam morālā

kaitējuma kompensāciju 500 EUR.

[3.2] No Civillikuma 2352.1 panta normas gramatiskā tulkojuma izriet, ka pamats uz civiltiesisko aizsardzību saskaņā ar šo tiesību normu rodas, ja

par personu ir izplatītas nepatiesas, godu un cieņu aizskarošas ziņas. Ja strīda faktiskais sastāvs neatbilst vismaz vienam no iepriekš minētajiem kritērijiem,

nav iemesla uz izspriežamo gadījumu attiecināt tiesiskās sekas, kas izriet no Civillikuma 2352.1 panta. Savukārt gadījumi, kuros aizskaroši izteikumi:

1) pauž viedokli, 2) nav publiskoti (izteikti vienīgi aizskartajai personai), Civillikuma 2352.1 panta regulējuma jomā neietilpst.

Likumdevējs ziņu izplatīšanu noteicis kā obligātu kritēriju civiltiesiskai atbildībai goda un cieņas aizskāruma gadījumā. Ievērojot minēto, nav dibināta

iemesla uzskatīt, ka Civillikuma 2352.1 panta normu tiesiskais sastāvs aptver arī tādus gadījumus, kad indivīda godu un cieņu aizskaroši izteikumi neiziet

ārpus aizskārēja un aizskartās personas saziņas ietvara, proti, minētās normas nav tulkojamas paplašināti (sk. Senāta Civillietu departamenta

2018. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr. SKC-159/2018).

Judikatūrā un tiesību doktrīnā atzīts, ka aizskarošam izteikumam ir jābūt ziņai, kura ir izplatīta, tas ir, darīta zināma ne tikai adresātam, bet vēl

nenoteiktam personu lokam, un tādējādi sabiedrībā radīts iespējamais konkrētās personas reputācijas aizskārums (sk. Latvijas Republikas Civillikuma

komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. – R.: Mans īpašums, 2000, 635. –

636. lpp., Augstākās tiesas 2003. - 2004. gada tiesu prakses apkopojuma „Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko

aizsardzību” 21. lpp.).

Minētās likuma normas izpratnē jēdziens “izplatīt” nozīmē publiskot kādu informāciju tādā veidā, ka tās saturs tiek izpausts jebkuram nejaušam šīs

ziņas interesantam, nevis tikai konkrētam tās adresātam. Vēršanās ar iesniegumu valsts iestādē nav uzskatāma par konkrētajā dokumentā ietverto ziņu

izplatīšanu (sk. Senāta Civillietu departamenta 2017. gada 28. novembra spriedumu lietā Nr. SKC184/2017).

[3.3] Tiesa no atbildētājas lietā iesniegtajiem pierādījumiem – Valsts policijas paziņojuma par kriminālprocesa uzsākšanu par preces zādzības faktu

2019. gada 10. maijā ap plkst. 16.30 SIA “/nosaukums/” un 2019. gada 10. maijā sastādīto aktu Nr. 01.05/2019, kura situācijas aprakstā norādīts, ka

prasītājs, ejot prom no veikala, starp personīgām mantām no veikala iznesa maku, un nevarēja pierādīt tā iegādes dokumentus, secina, ka atbildētāja ir

vērsusies kompetentā iestādē ar lūgumu prasītāju atzīt par vainojamu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, veikt šādu faktu pārbaudi kriminālprocesuālajās

normās paredzētā kārtībā, un Valsts policijā ir uzsākts kriminālprocess Nr. 11092112219 pēc Krimināllikuma 180. panta pirmās daļas par

SIA “/nosaukums/” piederošās preces zādzības faktu 2019. gada 10. maijā ap plkst. 16.30, /adrese/.

Tiesa atzina, ka atbildētājas rīcība, kas saistīta ar vēršanos Valsts policijā, nav atzīstama par godu un cieņu aizskarošu rīcību, bet liecina vienīgi par

to, ka atbildētājs ir izmantojis likumā paredzētās tiesības vērsties valsts iestādē – Valsts policijā ar iesniegumu. Tāpat nav konstatējamas tādas

atbildētājas darbības, kas būtu kvalificējamas kā ziņu izplatīšana Civillikuma 2352.1 panta izpratnē. Lietā nav pierādījumu, ka atbildētāja būtu izplatījusi

visiem saviem darbiniekiem un citām personām (nenosakāmam personu lokam) ziņas par vēršanos Valsts policijā saistībā ar uzsākto kriminālprocesu

Nr. 11092112219. Turklāt arī lietā pieaicinātie liecinieki neliecināja, ka viņu rīcībā būtu šāda informāciju.

Ņemot vērā to, ka lietā nav pierādījumu, kas liecinātu, ka atbildētāja būtu izplatījusi nepatiesas ziņas, t.i., no atbildētājas puses būtu pieļauta rīcība,

kuras rezultātā prasītājam varētu būtu nodarīts morālais kaitējums, atzīstams, ka arī prasība daļā prasītāja godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un

par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu nav pamatota un ir noraidāma.

[4] Par Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020. gada 24. septembra spriedumu un 2020. gada 12. novembra papildspriedumu apelācijas

sūdzības iesniedzis /pers. A/, pārsūdzot spriedumu un papildspriedumu pilnā apmērā un lūdzot tiesu apmierināt prasību.

Apelācijas sūdzības pamatotas ar šādiem apstākļiem.

[4.1] Atsaucoties uz judikatūrā nodibināto stingro metodoloģiju pierādījumu vērtēšanai, prasītājs norāda, ka pirmās instances tiesa ir selektīvi

atlasījusi pierādījumus un tiesa ir vērtējusi vienīgi atbildētājas pierādījumus un liecinieku liecības atrauti no atbildētājas paskaidrojumiem.

Judikatūrā atzīts, ka sākotnējie paskaidrojumi ir ticamāki par vēlāk iesniegtiem paskaidrojumiem, ko pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā.

Sākotnējos paskaidrojumos atbildētāja uzsvērti norādīja, ka tai nav jāpaskaidro atlaišanas iemesls, un, atlaižot darbinieku pārbaudes laikā, tā drīkst

rīkoties voluntāri.

Tiesa nav veikusi pierādījumu salīdzināšanu. Tiesa uzteikumu saistījusi ar prasītāja nepienācīgu darba pienākumu izpildi vienīgi balstoties uz

liecinieces /liecinieks G/ liecībā sniegto viedokli un elektroniskā pasta vēstuli, kas satur viņas emocionālo attieksmi. Liecība nesatur nevienu konkrētu

faktu par prasītāja nepienācīgu darba pienākumu pildīšanu.

Darba likuma 9. pantam ir divējāda funkcija. No vienas puses tiek aizsargāts darbinieks kā sociāli vājāko darba tiesisko attiecību dalībnieks. No

otras puses tas ir vērsts uz likuma ievērošanas sekmēšanu, publisko interešu aizsardzībai. Likumdevējs ir radījis mehānismu, kas nepieļauj vienas puses

subjektīvi motivētu patvaļu, bet pieprasa, lai darba devējas darbības, tai skaitā darbinieka vērtēšana, notiktu objektīvi un ar pamatojumu.

[4.2] Vērtējot iegūtos pierādījumus, tiesa nav pamanījusi uzskatāmu mobinga gadījumu.

Judikatūrā vairākkārt norādīts, ka mobings ir grūti identificējama un tik pat grūti pierādāma rīcība – it īpaši ņemot vērā, ka mobingu īstenojušās

personas attieksme pret upuri pati par sevi var nebūt prettiesiska. Prettiesisks ir šīs rīcības mērķis padarīt upura atrašanos konkrētajā vietā par neciešamu

(sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 26. marta spriedums lietā Nr. A42607608). Tiesai ir pienākums būt īpaši

rūpīgai un nepamatoti nepārnest mobinga pierādīšanas pienākumu uz darbinieku. Darba likumā nav regulējuma ar mobingu saistītajiem jautājumiem, tajā

skaitā atlīdzības noteikšanai par morālo kaitējumu realizētā mobinga dēļ.

Gadījumā, ja mobingu realizē darba devējs, šādu darbību saturs ir tuvs Darba likuma 9. panta pirmās daļas un 29. panta pirmās un devītās daļas

aizliedzošo, imperatīvo normu sastāviem. Risinot jautājumu par atlīdzību par morālo kaitējumu darba devēja īstenota mobinga gadījumā, pēc analoģijas ir

piemērojama Darba likum 29. panta astotā daļa, neuzliekot darbiniekam pienākumu pierādīt morālā kaitējuma esamību atbilstoši Civillikuma

1635. pantam (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 23. decembra spriedumu lietā Nr. SKC-1755/2014. 2016. gada

13. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-1068/2016, 2017. gada 17. oktobra spriedums lietā Nr. SKC-1267/2017 16. punkts).

Pirmās instances tiesa šādu metodoloģiju nav izmantojusi un pilnīgi nepamatoti atsaukusies uz Civillikuma 1635. pantu un zaudējumu konstatēšanas

teoriju, kā arī uz to, ka nav konstatējama neatļauta prettiesiska darbība, kuras rezultātā prasītājam būtu nodarīts morālais kaitējums. Līdz ar to tiesa ir

piemērojusi nepareizās materiālo tiesību normas, kā rezultātā spriedums neatbilst Civilprocesa likuma 189. pantam.

Atbilstoši Eiropas Savienības tiesību efektivitātes principam, kas dalībvalstīm uzliek pienākumu nodrošināt, lai jebkurš indivīds varētu efektīvi

realizēt ar Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem piešķirtās tiesības, darba tiesībās – Darba likuma 9. panta otrajā daļā 29. panta trešajā daļā un

125. pantā ir noteikts apgrieztais pierādīšanas pienākums gadījumā, ja prasītājs (darbinieks) ir norādījis uz faktiem vai apstākļiem, kas varētu liecināt par

nelabvēlīgu seku radīšanu viņam vai varbūtēju diskrimināciju.

Ņemot vērā to, ka normatīvie tiesību akti neregulē jautājumu par pierādīšanas pienākumu mobinga gadījumos, ir pamats pēc analoģijas ar atšķirīgas

attieksmes aizlieguma pārkāpuma lietām piemērot Darba likuma 29. panta trešajā daļā noteikto apgrieztās pierādīšanas principu. Tas nozīmē, ka

darbiniekam prasības pieteikumā norādot uz apstākļiem vai personu darbībām, kas pirmšķietami (prima facie) liecina par mobinga izpausmēm, ir

pienākums pamatot šo darbību atbilstību vienlīdzīgas attieksmes principam pārceļas uz darba devēju (sk. Augstākās tiesas 2017. gada 6. aprīļa

sprieduma lietā Nr. SKC-308/2017 9. punkts).

Atbildētāja nepierādīja, ka nelabvēlīgai rīcībai pret prasītāju bija objektīvs attaisnojums. Turklāt tiesa nepamatoti vērtēja atbildētājas attieksmi pret

citiem darbiniekiem un to pamatotību, kas lietā nebija izvērtēšanas priekšmets.

Lietā tika noskaidrotas atbildētājas darbības, kas apliecināja nepamatotu subjektīvu nelabvēlīgu attieksmi pret prasītāju un šīs darbības precīzi

atbilst mobinga izpausmēm. Šādu darbību veikšanu atzina arī atbildētāja.

[4.3] Tiesa bez jebkādiem pierādījumiem un to vērtēšanas konstatēja zādzību un to piedēvēja prasītājam, tādējādi pārkāpjot Satversmes 92. panta

otro teikumu un Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā garantētās pamattiesības.

Tiesas uzskats, ka prasītāja prasījums par goda un cieņas aizskārumu ir saistīts ar atbildētājas vēršanos policijā, ir pretrunā ar pieteikto prasījumu.

Atbildētāja ir vērsusies policijā pēc prasītāja pieteiktā prasījuma par cieņas un goda aizskāruma. Tādējādi atbildētājs nav lūdzis vērtēt atbildētājas

darbību saistībā ar iesniegumā norādītajām ziņām. Tiesa šo prasījumu izskatīja nevis pieturoties pie prasītāja noteiktajām prasījuma robežām, bet patvaļīgi

lietu skatījusi pēc sevis noteiktajām lietas izskatīšanas robežām.

Tiesai nebija arī pamata atzīt, ka iesnieguma iesniegšana policijā un krimināllietas uzsākšana ir pietiekams pamats ziņas izplatīšanai, ka prasītājs ir

zaglis. Tiesai bija pienākums izvērtēt atbildētājas darbības ziņu izplatīšanā – atbildētājas darbiniekiem, ietverot ziņu dokumentos, kas iesniegti civillietā, bet

nevēršoties kompetentajā institūcijā.

Tikai pēc tam, kad prasītājs cēla prasību tiesā, vērsās Valsts ieņēmumu dienestā, atbildētāja vērsās ar iesniegumu policijā par it kā zādzību, lai arī

notika nenozīmīgs pārpratums vai pat provokācija no atbildētājas puses.

[4.4] Pirmās instances tiesa rīkojās pretēji Civilprocesa likuma 93. panta ceturtajā daļā noteiktajam principam un nepamatoti radīja šķēršļus

prasītājam iesniegt pierādījumus. Līdz ar to prasītājs lūdz apelācijas instances tiesu uz tiesu izsaukt lieciniekus: /liecinieks F/, /liecinieks E/, /liecinieks H/,

/liecinieks I/, /liecinieks J/, /liecinieks K/, /liecinieks L/, /liecinieks L/, /liecinieks N/, /liecinieks D/, /liecinieks A/, /liecinieks G/, /liecinieks B/, /liecinieks C/,

jo pirmās instances tiesā nepietiekoši tika savākti un vērtēti pierādījumi.

Atsaucoties uz tiesību doktrīnā un judikatūrā paustajām atziņām par pierādījumu novērtēšanas, prasītājs norāda, ka tiesai nav tiesības izvēlēties,

kurus pierādījumus vērtēt un kurus atstāt bez ievērības, turklāt viens no galvenajiem kritērijiem pierādījumu vērtēšanā ir to ticamības noteikšana, kas

jāsaprot pierādījumu atbilstības objektīvajai realitātei un lietas faktiskajiem apstākļiem noteikšana.

Konkrētajā gadījumā ir jānoskaidro, vai lietā iesniegtie pierādījumi ir īsti, lai nepieļautu viltotu pierādījumu izmantošanu. Konstatējot, ka ir strīds par

ziņu avota – pierādījuma ticamību, šāds pierādījums ir pakļauts īpašai pārbaudes procedūrai, kuru paredz Civilprocesa likuma 179. pants.

Ņemot vērā, ka liecinieki apzināti meloja, prasītājs bija pieteicis lūgumu par poligrāfa ekspertīzi, ko tiesa noraidīja, nenorādot nekādus motīvus.

[4.5] Pirmās instances tiesa atsaukusies uz Senāta Civillietu departamenta 2018. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr. SKC-184/2017, norādot, ka

goda un cieņas aizskaršana nevar notikt savstarpējā personu privātā sarunā starp aizskārēju un aizskarto, bet ir jābūt arī vēl trešajai personai. Minētā tēze

nav attiecināma uz strīdus lietu, jo prasībā nav norādīts, ka atbildētāja sarakstē būtu apvainojusi viņu zādzībā. Pretēji minētajam, atbildētāja šādas ziņas ir

izplatījusi nenosakāmam personu lokam – atbildētājas darbiniekiem un citām personām (sadarbības partneriem). Minēto loku nav iespējams precīzi

noteikt. Ziņas izplatīšanas fakts ir pierādīts ar liecinieku liecībām, piemēram, /liecinieks G/ liecību, un prasītāja saraksti ar darba kolēģiem.

Turklāt Senāts minētajā lietā atzinis, ka jebkurai personai ir pienākums respektēt citas personas godu un cieņu un atturēties no tādām darbībām,

kas to aizskar, tai skaitā, personas nedrīkst goda un cieņas aizskarošas ziņas par citu personu ietvert dokumentos, kas adresēti valsts iestādēm.

Gadījumos, kad prasītājs cēlis prasību saistībā ar godu un cieņas aizskarošu ziņu ietveršanu dokumentā, prasītājam nav jāpierāda šī dokumenta publiska

izplatīšana.

Ar Senāta Civillietu departamenta spriedumu lietā Nr. SKC-41/2020 augstāk minētā atziņa ir precizēta, norādot, ka personas godu un cieņu var

aizskart arī ar ziņām vai nesamērīgi aizskarošu viedokli, kas ietverts iesniegumā valsts vai pašvaldības institūcijai. Gadījumos, kad persona minētajās

institūcijās vērsās godprātīgi, tad atbildība par godu un cieņu aizskarošu ziņu vai viedokļu izplatīšanu nevar iestāties. Turpretim, ja, piemēram, persona

savā iesniegumā apzināti apgalvo nepatiesus faktus par citu personu vai arī vēršas acīmredzami nekompetentajā institūcijā, lai sasniegtu mērķus, kuru

sasniegšanai tiesības vērsties konkrētajā institūcijā nemaz nav paredzētas, tad šāds iesniedzējs nevar paļauties uz likuma aizsardzību. Tātad tiesai, izskatot

strīdu par goda un cieņas iespējamu pārkāpumu, ir rūpīgi jāizvērtē gan izplatītā informācija, gan tās izplatīšanas konteksts.

[5] Prasītājs/pers. A/ apelācijas instances tiesā iesniedza lūgumu par poligrāfa ekspertīzes noteikšanu.

Lūgumā norādīts, ka liecinieku liecība ir pierādījums, kas jānovērtē, nosakot to attiecināmību, pieļaujamību, ticamību un pietiekamību. Tiesai ir

pienākums pārbaudīt un novērtēt visus pierādījumus, kurus tā pieņēmusi, arī liecinieku liecības.

Prasītājs uzskata, ka liecinieki, sniedzot liecības ir melojuši, līdz ar to ir nepieciešams pārbaudīt liecinieku /liecinieks A/ un /liecinieks C/ sniegtās

liecības 2020.gada 31.janvāra tiesas sēdē, nosakot poligrāfisko ekspertīzi.

Pastāvot iespējai, ka liecinieks spēj melot par lietā būtiskiem apstākļiem un šaubām par konkrētas liecības patiesīgumu, tiesai ir pienākums nozīmēt

atbilstošu ekspertīzi, ja procesa dalībnieks pieteic šādu lūgumu.

[6] Atbildētāja sabiedrība ar ierobežotu atbildība “/nosaukums/” iesniegusi tiesā rakstveida paskaidrojumus par apelācijas sūdzību, kuros lūgusi

tiesu noraidīt /pers. A/ prasību.

[6.1] No atbildētājas iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka prasītājs nodibināja darba tiesiskās attiecības ar viltu, melojot gan par savu izglītību, gan

par darba pieredzi, kas apstiprina to, ka prasītājs nav kompetents veikt atbildīgos veikala vadītāja amata pienākumus. Prasītājam nav nedz izglītības, nedz

darba pieredzes, kas nepieciešama darbu veikšanai, ko prasītājs pat necentās atspēkot. Tādējādi prasītājs ir atzinis, ka, stājoties darba tiesiskajās

attiecībā pie atbildētājas, viņš ir rīkojies negodprātīgi, savā CV norādot nepatiesas ziņas.

[6.2] Pēc atbildētājas paskaidrojumu sniegšanas prasītājs pieprasīja uz tiesu izsaukt virkni liecinieku, pret ko atbildētāja iebilda.

Tiesa apmierināja prasītāja lūgumu un uz tiesu uzaicināja piecus viņa paša izvēlētos lieciniekus: /liecinieks D/, /liecinieks A/, /liecinieks G/, /liecinieks

B/ un /liecinieks C/. Liecinieki tiesas sēdē liecināja, ka prasītājs ir nekompetents, neprecīzs, rupjš, neadekvāts, nekārtīgs utt., kas nav savienojams ar

darba pienākumu pildīšanu. Pēc minēto liecinieku iztaujāšanas, tiesa pēc prasītāja lūguma aicināja uz tiesas sēdi vēl divu lieciniekus: /liecinieks F/ un

/liecinieks E/. Arī šo liecinieku liecības, tāpat kā visas pārējās, apstiprināja, ka atbildētājs ir godprātīgs nepiekopj aplokšņu algu maksāšanas politiku.

Prasītāja izvēlētie liecinieki uz visiem jautājumiem atbildēja skaidri, nepārprotami un precīzi.

Attiecīgi nepamatots ir prasītāja apgalvojums, ka no Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020. gada 24. septembra spriedumu motīvu

daļas nav saprotama pierādījumu selektīvā atlase, jo tiesa ir vērtējusi vienīgi atbildētājas iesniegtos pierādījumus un liecinieku liecības atrauti no

atbildētājas paskaidrojumiem.

[6.3] Atbildētājs nenoliedz, ka sākotnējie paskaidrojumi ir atzīstami par ticamākiem nekā tie, kas ir sniegti vēlāk. Atbildētājs norāda, ka viņš tiesā

nav sniedzis ne pretrunīgas liecības, ne pretrunīgus un vienu no otra izslēdzošus pierādījumus.

Viens no daudzajiem darba līguma uzteikuma iemesliem bija tas, ka prasītājs bez jebkāda pamata vai attaisnojuma neapmeklēja ar tiešajiem darba

pienākumiem saistītas apmācības un sapulces. Saskaņā ar amata apraksta 3.1. punktu prasītājam bija jānodrošina, lai veikala darbinieki būtu apmācīti

darbam ar klientu. Prasītājs 2019. gada 8. aprīlī ar e-pasta starpniecību tika informēts par apmācībām, kas notika 2019. gada 10. aprīlī. Šajā e-pastā

atbildētāja tirdzniecības vadītāja /liecinieks G/ precīzi informēja, kad tā partneris ieradīsies veikalā, lai veiktu personāla apmācības. Prasītājs to ignorēja

un neieradās uz apmācībām. Tas norāda uz prasītāja paviršo un nenopietno attieksmi pret savu amatu un norāda uz prasītāja neieinteresētību pret

pamatprocesiem ikdienas darbā. Svarīgi uzsvērt, ka tiesas sēdē prasītāja pārstāvis norādīja, ka prasītājs uz šīm apmācībām nav ieradies, jo šīs apmācības

ir notikušas brīvdienā, tomēr no lietā esošajiem pierādījumiem – e-pasta sarakstes, ir konstatējams, ka apmācības notika darba dienā.

Atbildētājas neapmierinātību ar prasītāja darba pienākumu izpildi apliecina arī 2019. gada 30. aprīļa e-pasta vēstule, kas arī atrodas lietas

materiālos, kurā atbildētājas tirdzniecības vadītāja skaidri un nepārprotami norāda uz lietām, kas prasītājam kā veikala vadītājam ir jāizdara un kas tieši ir

neapmierinošs prasītāja darbu pienākumu izpildē. Šajā vēstulē prasītājam tika uzdoti vairāki skaidri un nepārprotami uzdevumi, ko viņš tā arī neizpildīja.

Vēl viens no darba līguma uzteikuma iemesliem bija tas, ka prasītājs bez jebkāda tiesiska pamata tika pieķerts, no darba vietas iznesot atbildētājai

piederošu preci. Par šo faktu nekavējoties tika sastādīts un apsardzes firmas SIA “GRIFS AG” apstiprināts pārkāpuma akts, kas atrodas šajā civillietā.

Par minēto tika ierosināts kriminālprocess. Atbildētāja ieskatā preces iznešana no veikala bez jebkāda tiesiska pamata nav savienojama ar veikala

vadītāja amata pienākumu pildīšanu.

[6.4] Prasītājs norāda, ka atbildētāja pret viņu izmantojusi mobingu. Šādu argumentu prasītājs pirmo reizi izvirzīja apelācijas sūdzībā, lai gan jaunu

argumentu izvirzīšana apelācijas sūdzībā nav pieļaujama. Turklāt prasītājs nepaskaidro, kādā veidā pret viņu izmantotas mobinga metodes un kas to

pierāda.

[6.5] Atbildētājai nav izprotama prasība par naudas piedziņu saistībā ar goda un cieņas aizskārumu. Atbildētāja nekad nevienam nav izplatījusi

ziņas, ka prasītājs ir zaglis. Prasītājs nepaskaidro, kurš un kad ir viņu nosaucis par zagli, kas to ir dzirdējis un cik plašai sabiedrības daļai tas ir kļuvis

zināms. Atbildētāja likumīgie un līgumiskie pārstāvji šādas ziņas par prasītāju nav izpauduši. Prasītāja aizdomas, kas izteiktas trešajai personai, nevar tikt

kvalificētas kā ziņu izplatīšana, bet ir personīgais viedoklis.

[6.6] Attiecībā uz liecinieku liecībām atbildētāja norāda, ka prasītāja apgalvojums par viltotu pierādījumu izmantošanu neiztur nekādu kritiku.

Pirmkārt, prasītājs pats izvēlējās, kurus lieciniekus izsaukt uz tiesu. Otrkārt, tas vien, ka liecinieku liecības un tiesā iesniegtie pierādījumi nesaskan ar

prasītāja cerībām un vēlmēm, nenozīmē to, ka pierādījumi ir viltoti.

Noklausoties visu liecinieku liecības tiesas sēžu audio ierakstos, neviena liecība nesatur nedz pretrunīgas, nedz melīgas ziņas, nedz arī tiešas vai

netiešas norādes uz to, ka atbildētāja maksātu aplokšņu algas, vēl jo vairāk kaut ko tādu licis darīt prasītājam.

[7] Pamatojoties uz Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10. pantu, Civillietu tiesas kolēģija atzina par iespējamu lietu izskatīt

rakstveida procesā, par ko lietas dalībnieki tika informēti likumā noteiktajā kārtībā, nosakot termiņu līdz 2021.gada 22. februārim rakstveida

paskaidrojumu un procesuālo lūgumu iesniegšanai.

M o t ī v u d a ļ a

[8] Novērtējusi lietā iegūtos pierādījumus, apsvērusi apelācijas sūdzībās norādītos argumentus, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija atzīst,

ka /pers. A/ prasība ir noraidāma pilnīgi.

[9] Prasītājs apelācijas sūdzībā lūdzis apelācijas instances tiesā nopratināt lieciniekus /liecinieks F/, /liecinieks E/, /liecinieks H/, /liecinieks I/,

/liecinieks J/, /liecinieks K/, /liecinieks L/, /liecinieks L/, /liecinieks N/, /liecinieks D/, /liecinieks A/, /liecinieks G/, /liecinieks B/, /liecinieks C/, jo pirmās

instances tiesa rīkojās pretēji Civilprocesa likuma 93. panta ceturtajā daļā noteiktajam principam un nepamatoti radīja šķēršļus prasītājam iesniegt šos

pierādījumus.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst pieteikto lūgumu par liecinieku nopratināšanu par nepamatotu un noraidāmu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 430. panta ceturto daļu, ja apelācijas instances tiesā lietas dalībnieks iesniedz vai lūdz pārbaudīt pierādījumus,

kurus viņam bija iespējams pieteikt lietas izskatīšanā pirmās instances tiesā, un ja apelācijas instances tiesa nekonstatē attaisnojošus iemeslus, kāpēc

pierādījumi netika iesniegti pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesa pierādījumus nepieņem.

Apelācijas sūdzībā norādīto liecinieku nopratināšanai nav pamata, jo lieciniekus bija iespējams nopratināt pirmās instances tiesā. Daļa no

norādītajiem lieciniekiem, jau tika nopratināti pirmās instances tiesā (/liecinieks D/, /liecinieks A/, /liecinieks G/, /liecinieks B/ un /liecinieks C/, /liecinieks

F/ un /liecinieks E/), turklāt prasītājs pats pirmās instances tiesā izvēlējās, kurus lieciniekus izsaukt un nopratināt tiesā. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka

prasītājam bija liegta iespēja iesniegt pierādījumus. Apstāklis, ka prasītāju neapmierināja liecinieku sniegto liecību saturs, nenozīmē, ka ir nepieciešama šo

liecinieku atkārtota nopratināšana.

[10] Prasītājs apelācijas instances tiesā ir iesniedzis atkārtotu lūgumu par poligrāfa ekspertīzes noteikšanu, jo prasītāja ieskatā pastāv iespēja, ka

liecinieki /liecinieks C/ un /liecinieks A/ ir melojuši par lietā būtiskiem apstākļiem.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka pieteiktais lūgums par poligrāfa ekspertīzes noteikšanu ir noraidāms.

Saskaņā ar Civilprocesa 121. panta pirmo daļu ekspertīzi lietā tiesa nosaka pēc puses lūguma gadījumos, kad lietai nozīmīgu faktu noskaidrošanai

nepieciešamas speciālas zināšanas zinātnē, tehnikā, mākslā vai citā nozarē.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka liecinieku lietā sniegtās liecības tiesai pašai ir iespējams novērtēt to kopsakarā ar pārējiem lietā esošiem

pierādījumiem, un nav nepieciešams ar zinātniskām metodēm pārbaudīt sniegto liecību patiesumu.

Turklāt prasītājs, apšaubot liecinieku liecības, nepamatoti atsaucās uz Civilprocesa likuma 179. pantu, kas noteic, ka lietas dalībnieks var iesniegt

motivētu pieteikumu par rakstveida pierādījuma viltojumu, kas pārbaudāms, nosakot ekspertīzi vai pieprasot citus pierādījumus. Liecinieku liecības nav

rakstveida pierādījumi, kuru viltojumu būtu iespējams pārbaudīt Civilprocesa likuma 179. panta kārtībā, līdz ar to minētā panta piemērošanai nav pamata.

[11] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432. panta piekto daļu apelācijas instances tiesas sprieduma motīvu daļā norāda šā likuma 193. panta

piektajā daļā minētos apstākļus, kā arī motivē attieksmi pret pirmās instances tiesas spriedumu. Ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas

spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas

sprieduma argumentācijai. Šādā gadījumā šā likuma 193. panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pārsūdzētajā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020. gada 24. septembra spriedumā un 2020. gada

13. novembra papildspriedumā ietvertā argumentācija, ar kādu ir noraidīta /pers. A/ prasība ir pareiza un pilnībā pietiekama, līdz ar to pievienojas pirmās

instances tiesas sprieduma argumentācijai, atkārtoti to neizklāstot.

[12] Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka apelācijas sūdzības argumenti nevar būt par pamatu prasības apmierināšanai.

[12.1] Civillietu tiesas kolēģija atzīst par nepamatotu apelācijas sūdzības argumentu, ka pirmās instances tiesa ir selektīvi atlasījusi pierādījumus un,

vērtējot tos, nav pamanījusi uzskatāmu mobinga gadījumu.

Judikatūrā arī attiecībā uz darba līguma uzteikumu pārbaudes laikā Augstākā tiesa atzinusi, ka gan diskriminācijas aizliegums, gan nelabvēlīgu seku

radīšanas aizliegums ir pakārtots aizliegumam darba devējam rīkoties pretēji likumam. Lai arī darba devēja uzteikuma atzīšana par spēkā neesošu

veicama, pamatojoties uz Darba likuma normām[..], jāņem vērā, ka abi iepriekš minētie likumiskie aizliegumi saturiski ir pakārtoti Civillikuma 1415. pantā

ietvertajam noteikumam, ka neatļauta darbība nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu. Tātad darba devēja uzteikuma kā vienpusēja tiesiska darījuma

priekšmets vienlīdz nevar būt Darba likuma 9. pantā un 29. pantā ietverto aizliegumu pārkāpjošas darbības (sk. Augstākās tiesas 2017. gada

14. novembra spriedums lietā Nr. SKC-762/2017).

Gadījumā, ja darba līgums tiek uzteikts pārbaudes laikā, lai gan Darba likuma 47. pantā pirmā daļa neuzliek par pienākumu norādīt šāda uzteikuma

iemeslu, tomēr tiesai ir jāpārbauda, vai atbrīvošana no darba nav bijusi saistīta ar diskriminācijas aizliegumu un nelabvēlīgu seku radīšanas aizliegumu, ja

uz tiem ir norādīts prasības pieteikumā.

Prasītājs prasību par darba līguma uzteikuma prettiesiskumu pamatoja ar diviem konkrētiem apstākļiem – darba līgums tika uzteikts, pārkāpjot

atšķirīgas attieksmes aizliegumu dzimuma dēļ, un tika radītas nelabvēlīgas sekas sakarā ar atteikšanos izmaksāt “aplokšņu algas”. Šos abus apstākļus

pirmās instances tiesa ir rūpīgi izvērtējusi, savukārt Civillietu tiesas kolēģija šai argumentācijai ir pievienojusies.

Savukārt arguments, ka darba devējs ir īstenojis mobingu pirmo reizi norādīts tikai apelācijas sūdzībā, līdz ar to saskaņā ar Civilprocesa likuma

426. panta otro daļu nav pakļauts izvērtēšanai apelācijas instances tiesā.

[12.2] Prasītājs apelācijas sūdzībā norāda, ka tiesa bez jebkādiem pierādījumiem un to vērtēšanas konstatēja zādzību un to piedēvēja prasītājam,

tādējādi pārkāpjot Satversmes 92. panta otro teikumu un Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā garantētās pamattiesības.

Tiesai bija pienākums izvērtēt atbildētājas darbības ziņu izplatīšanā saviem darbiniekiem, kā arī ietverot ziņu dokumentos, kas iesniegti civillietā, kas nav

izdarīts.

Pirmās instances tiesa pamatoti atzina, ka atbildētājas rīcība, kas saistīta ar vēršanos Valsts policijā, nav atzīstama par godu un cieņu aizskarošu

rīcību, bet liecina vienīgi par to, ka atbildētājs ir izmantojis likumā paredzētās tiesības vērsties valsts iestādē – Valsts policijā ar iesniegumu.

Savukārt attiecībā uz ziņas par zādzības faktu izplatīšanu atbildētājas darbiniekiem un citām personām (nenosakāmam personu lokam) lietā nav

pierādījumu. Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka par faktu, ka prasītājs 2019. gada 10. maijā starp personīgām mantām no veikala iznesa viņam

nepiederošu maku, apsardzes firma SIA “GRIFS AG” sastādīja aktu, līdz ar to notikušais pašsaprotami kļuva zināms atbildētājas darbiniekiem, un to

nevar uzskatīt par nepatiesu ziņu izplatīšanu.

Atbildētāja uz minēto zādzību šīs lietas ietvaros norādīja, lai pamatotu apstākli, ka prasītājs bija zaudējis uzticību, kas atbildētājas ieskatā ir viens no

darba līguma uzteikuma iemesliem pārbaudes laikā. Lietā ir pierādīts, ka prasītājs bez jebkāda tiesiska pamata tika pieķerts, no darba vietas iznesot

atbildētājai piederošu preci, par ko vēlāk tika ierosināts arī kriminālprocess. Civillietu tiesas kolēģija piekrīt atbildētājas argumentam, ka preces iznešana

no veikala bez jebkāda tiesiska pamata nav savienojama ar veikala vadītāja amata pienākumu pildīšanu, līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka atbildētāja

jebkādā veidā būtu aizskārusi prasītāja godu un cieņu.

Tāpat ir nesaprotams prasījums daļā par ziņu atsaukšanu, jo nav norādīts, kādā veidā ziņas būtu atsaucamas, ja informācija par iespējamo zādzību

ir iesniegta civillietā kā pierādījums prasītāja negodprātībai.

[12.3] Pirmās instances tiesa konstatēja, ka lietā iesniegts atbildētājas 2019. gada 17. maija maksājuma uzdevums, no kura izriet, ka prasītājam

2019. gada 17. maijā izmaksāta visa pienākošā darba samaksa par 2019. gada maiju 687,41 EUR apmērā, līdz ar to prasījums šajā daļā tika noraidīts.

Lai gan prasītājs pārsūdzēja pirmās instances tiesas spriedumu pilnībā, apelācijas sūdzībā nav norādīts neviens arguments, kā izpaužas sprieduma

nepareizība šajā daļā. Līdz ar to apelācijas instances tiesai nav pamata atkārtoti izvērtēt šo prasījumu.

R e z o l u t ī v ā d a ļ a

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 431. - 434.pantu, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija

n o s p r i e d a

Noraidīt /pers. A/ prasību pret SIA “/nosaukums/” par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesosošu, atjaunošanu darbā, pienākuma

uzlikšanu atsaukt godu un cieņu aizskarošas ziņas, darba samaksas un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Latvijas Republikas Senātā 30 dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas, kasācijas sūdzību

iesniedzot Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā.

Tiesnese D. Jansone

Tiesnese I. Grauda

Tiesnesis M. Sviķis