Court dismisses claim due to expiration of limitation period under Commercial Law transition rules.
Legislator summary
AI generatedThe court dismissed the plaintiff's small claims action for debt collection against the defendant. The plaintiff failed to file the lawsuit within the three-year limitation period required by the Commercial Law, as the first reminder was sent in 2013 and the claim filed in 2014. Consequently, the court ruled that the plaintiff lost the right to sue because the limitation period had expired.
Legislator headnote
AI generatedKomerclikuma 406.pants; Komerclikuma pārejas noteikumu 16.pants: The limitation period for commercial claims expires three years after the claim arises, and transition rules apply to shorten this period if the Civil Law period has not yet expired.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lieta Nr. C29580514
Nr. C-2352/15
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā 2015.gada 17.martā
Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa
šādā sastāvā: tiesnese L.Mikulāne
rakstveida procesā izskatīja civillietu valsts AS „Latvijas Attīstības finanšu institūcija Altum” maza apmēra prasībā pret /pers. B/ par parāda
piedziņu.
Aprakstošā daļa
2014.gada 19.maijā valsts AS „Latvijas Attīstības finanšu institūcija Altum” (pirms nosaukuma maiņas – valsts AS „Latvijas Hipotēku un zemes
banka”) cēlusi Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā maza apmēra prasību pret /pers. B/ par parāda piedziņu, norādot, ka 2007.gada 7.jūnijā pušu
starpā ticis noslēgts pasaules kartes izsniegšanas un apkalpošanas līgums Nr.138800, saskaņā ar kuru atbildētājai uz laiku līdz 2009.gada 7.jūnijam ticis
piešķirts kredītlimits Ls 1500 apmērā. Ņemot vērā to, ka atbildētāja līdz 2009.gada 7.jūnijam nebija atmaksājusi piešķirto kredītlimitu, 2014.gada
4.martā atbildētājai ticis nosūtīts 2014.gada 27.februāra brīdinājums Nr.2.10.16/330 ar aicinājumu izpildīt saistības 10 dienu laikā no brīdinājuma
saņemšanas dienas, ko atbildētāja nebija izdarījusi.
Pamatojoties uz Civillikuma 1587., 1753., 1756.pantu, 1759.panta 1.punktu, 1765., 1934. un 1943.pantu, prasītāja lūdz tiesu piedzīt no
atbildētājas neatmaksāto kredītlimitu 1541,34 EUR apmērā, kā arī samaksātos tiesas izdevumus, nosakot prasītājai tiesības saņemt no atbildētājas 6%
gadā no neatmaksātā kredītlimita par laiku līdz sprieduma izpildei.
Rakstveida paskaidrojumus par celto prasību atbildētāja /pers. B/ tiesai nebija iesniegusi, lai gan no lietas materiāliem izriet, ka atbildētāja ir
saņēmusi maza apmēra prasības pieteikuma norakstu.
Ņemot vērā to, ka neviena no pusēm nebija lūgusi izskatīt lietu tiesas sēdē, tiesa uzskatīja par iespējamu izskatīt lietu rakstveida procesā, par ko
pusēm 2015.gada 17.februārī tika paziņots Civilprocesa likuma 56.pantā noteiktajā kārtībā.
Motīvu daļa
Tiesa, pārbaudījusi un novērtējusi lietas materiālos esošos rakstveida pierādījumus, uzskata, ka maza apmēra prasība nav pamatota un ir
noraidāma.
No lietas materiālos esošās 2007.gada 7.jūnija pasaules kartes izsniegšanas un apkalpošanas līguma Nr.138800 kopijas (lietas 8.-14.lapa)
redzams, ka starp valsts AS „Latvijas Attīstības finanšu institūcija Altum” (pirms nosaukuma maiņas – valsts AS „Latvijas Hipotēku un zemes banka”) un
/pers. B/ tika noslēgts līgums, saskaņā ar kuru prasītāja izsniegusi atbildētājai pasaules karti ar kredītlimitu Ls 1500 apmērā, nosakot kredītlimita
izmantošanas gala termiņu līdz 2009.gada 7.jūnijam.
Civillikuma 1893.pants noteic, ka saistību tiesības izbeidzas, ja tiesīgā persona tās pienācīgi neizlieto likuma noteiktā noilguma termiņā. Savukārt
Civillikuma 1910.pants noteic, ka ar noilguma termiņa notecējumu izbeidzas nevien prasības tiesība, bet arī pati saistību tiesība. Tādēļ noilgušu prasījumu
nevar izlietot arī kā ierunu, piemēram, ieskaitam.
Civillikuma 1895.pants noteic, ka visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti
īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.
Saskaņā ar Komerclikuma 389.pantu, ja darījums ir komercdarījums tikai vienam no darījuma dalībniekiem, šā likuma noteikumi par
komercdarījumiem ir vienlīdz piemērojami arī pārējiem darījuma dalībniekiem, ciktāl normatīvajos aktos patērētāju tiesību aizsardzības jomā vai citos
likumos nav noteikts citādi.
Savukārt Komerclikuma 406.pants noteic, ka no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma
termiņš. Saskaņā ar minētā likuma pārejas noteikumu 16.punktu, ja šā likuma D daļas spēkā stāšanās dienā Civillikumā vai citā likumā noteiktais
noilguma termiņš nav notecējis, bet šā likuma D daļa nosaka īsāku noilguma termiņu, piemērojams šā likuma D daļā noteiktais noilguma termiņš, kurš
skaitāms no 2010.gada 1.janvāra. Ja pēc šāda aprēķina noilguma termiņš iznāk garāks par līdzšinējo noilguma termiņu, noilguma termiņš izbeidzas tajā
dienā, kad tas būtu notecējis saskaņā ar Civillikumu vai citu normatīvo aktu.
Civillikuma 1905.pants noteic, ka atgādinājums parādniekam pārtrauc noilgumu.
No lietas materiālos esošajām 2013.gada 14.janvāra brīdinājuma Nr.2.10.16/67, 2014.gada 27.februāra brīdinājuma Nr.2./0.16/330, kā arī
pasta iestādē nodoto sūtījumu sarakstu kopijām (lietas 26.-27., 46.-47.lapa) izriet, ka prasītāja nosūtīja atbildētājai minētos brīdinājumus, pieprasot
noteiktajā termiņā izpildīt no līguma izrietošās saistības, attiecīgi 2013.gada 14.janvārī un 2014.gada 4.martā.
Ņemot vērā to, ka konkrētajā gadījumā atbilstoši Komerclikuma pārejas noteikumu 16.punktam termiņš prasības celšanai skaitāms no
2010.gada 1.janvāra, bet pirmais atgādinājums atbildētājai nosūtīts tikai 2013.gada 14.janvārī, savukārt prasības pieteikums tiesai nosūtīts 2014.gada
16.maijā (lietas 28.lapa), tiesa atzīst, ka prasītāja ir nokavējusi Komerclikumā noteikto prasības celšanas termiņu un līdz ar to ir zaudējusi tiesību prasības
kārtībā vērsties pret atbildētāju sakarā ar 2007.gada 7.jūnija pasaules kartes izsniegšanas un apkalpošanas līguma Nr.138800 neizpildi.
Pēc tiesas ieskata, prasītājas iesniegtajam 2007.gada 30.maija pieteikumam par Hiponet pakalpojuma izmantošanu (lietas 39.-45.lapa) nav
nozīmes, jo, pirmkārt, tas nav uzskatāms par kreditora atgādinājumu Civillikuma 1905.panta izpratnē. Otrkārt, minētais dokuments pats par sevi
neapliecina to, ka atbildētāja laikā no 2010.gada 1.janvāra līdz 2012.gada 31.janvārim būtu izmantojusi Hiponet pakalpojumu, kura ietvaros būtu
saņēmusi arī prasītājas atgādinājumus par saistību izpildi.
Šādos apstākļos prasība nav pamatota un ir noraidāma, jo ar prekluzīva termiņa izbeigšanos ir izbeigušās prasītājas tiesības celt prasību pret
atbildētāju.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 97. un 193.pantu, tiesa
nosprieda:
valsts AS „Latvijas Attīstības finanšu institūcija Altum”, reģistrācijas Nr.40003132437, maza apmēra prasību pret /pers. B/, personas kods
/personas kods/, par parāda piedziņu noraidīt.
Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā 20 (divdesmit) dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, 2015.gada 17.marta, Rīgas
apgabaltiesā, iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā.
Tiesnese L.Mikulāne