Regional court allows family allowance to Gambian minor on temporary residence permit due to low income and parental costs.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lieta Nr.A420291417

AA43-0486-21/3

ECLI:LV:ADAT:2021:0615.A420291417.14.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2021. gada 15. jūnijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Sandra Gintere,

tiesneses Kristīne Kalvāne un Linda Vīnkalna

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu par

labvēlīga administratīvā akta, piešķirot ģimenes valsts pabalstu, izdošanu, sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par

Administratīvās rajona tiesas 2018. gada 29. maija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs /pers. A/ ir Gambijas valsts pilsonis, kuram sakarā ar mācībām dota iespēja uzturēties Latvijā līdz

2022. gada 31. maijam. Pēc pilngadības sasniegšanas /datums/pieteicējam piešķirts personas kods un izsniegta

termiņuzturēšanās atļauja.

Pieteicējs vērsās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (turpmāk – VSAA) ar iesniegumu, lūdzot piešķirt ģimenes

valsts pabalstu.

Ar VSAA 2017. gada 28. jūnija lēmumu Nr.17/1241361 atteikts piešķirt ģimenes valsts pabalstu, jo pieteicējs Latvijā

uzturas uz termiņuzturēšanās atļaujas pamata.

[2] Izskatot pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumu, VSAA direktors ar 2017. gada 16. augusta lēmumu Nr.17/1527413

(turpmāk – Lēmums) apstrīdēto lēmumu atstāja negrozītu, cita starp pamatojot šādi.

Valsts sociālo pabalstu likuma 6. panta otrās daļas 2. punkts paredz ģimenes valsta pabalsta piešķiršanas nosacījumus

par bērnu, kas vecāks par 15 gadiem. Minētā likuma 4. panta pirmajā daļā noteikts, ka tiesības uz valsts sociālajiem

pabalstiem ir Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem ir piešķirts personas kods un kuri

pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā. Šā panta otrajā daļā noteikts, ka tiesību uz valsts sociālajiem pabalstiem nav personām,

kuras Latvijā saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju. Pieteicējam pēc pilngadības sasniegšanas ir izsniegta termiņuzturēšanās

atļauja, tādēļ VSAA nav tiesiska pamata piešķirt ģimenes valsts pabalstu.

Nav pamatots pieteicēja viedoklis, ka viņš tiek diskriminēts attiecībā pret tiem pilngadību sasniegušajiem bērniem, kuri

pēc aizbildnības beigšanās turpina saņemt ģimenes valsts pabalstu līdz 24 gadu vecumam, ja mācās kādā izglītības iestādē.

Tiesību normas ģimenes valsts pabalsta piešķiršanai un izmaksai neparedz šā pabalsta izmaksu pabalsta saņēmējam pēc

bērna 19 gadu vecuma sasniegšanas neatkarīgi no tā, vai viņš turpina mācības vai nē.

[3] Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, piešķirot ģimenes

valsts pabalstu, izdošanu. Pieteikumā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[3.1] Pieteicējs ir Gambijas pilsonis, viņš atbilst ārvalstnieka definīcijai un viņam saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu

likuma 4. panta pirmo daļu ir tiesības uz valsts sociālajiem pabalstiem. Pieteicējs nav sasniedzis 19 gadu vecumu un turpina

mācības /Nosaukums A/, tādējādi ir izpildījušies Valsts sociālo pabalstu likuma 6. panta otrās daļas 23. punkta (acīmredzot

domāts 2. punkts) nosacījumi ģimenes valsts pabalsta piešķiršanai, ģimenes valsts pabalsts pieteicējam būtu izmaksājams

līdz 19 gadu vecumam.

[3.2] Pieteicējs norādīja, ka viņa gadījumā piemērojama Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula

(EK) Nr.883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (turpmāk – Regula Nr.883/2004). Saskaņā ar minētās

regulas 4. pantu personām, uz kurām attiecas šī regula, pienākas tādi paši pabalsti un ir tādi paši pienākumi kā tie, ko

dalībvalsts tiesību akti paredz tās piederīgajiem.

Ja personai ir likumā paredzētajā kārtībā izsniegta termiņuzturēšanās atļauja, tas nozīmē, ka persona atbilstoši Eiropas

Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulai (ES) Nr.1231/2010, ar ko Regulu (EK) Nr.883/2004 un Regulu

(EK) Nr.987/2009 attiecina arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas neattiecas tikai viņu

valstspiederības dēļ (turpmāk – Regula Nr.1231/2010) likumīgi dzīvo Latvijā. Valsts sociālo pabalstu likuma 4. panta otrā

daļa ir pretrunā Regulas Nr.1231/2010 normām. Ņemot vērā Administratīvā procesa likuma 15. panta pirmajā un ceturtajā

daļā noteikto un to, ka regulas ir tieši piemērojamas, VSAA bija jāpiemēro minētās regulas, nevis nacionālā tiesību norma.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2018. gada 29. maija spriedumu pieteicēja pieteikums noraidīts, motivējot šādi.

[4.1] Lietā nav strīda, ka pabalsta pieprasīšanas brīdī pieteicējs atbilda Valsts sociālo pabalstu likuma 6. panta

2. punkta tiesību normā izvirzītajiem kritērijiem pabalsta saņemšanai – mācās vispārējās izglītības iestādē, nav stājies

laulībā, ir bijis aizbildnībā un ir sasniedzis 18 gadu vecumu.

[4.2] Valsts sociālo pabalstu likuma 4. panta otrā daļa noteic, ka tiesību uz valsts sociālajiem pabalstiem nav

personām, kuras Latvijā saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju. Ņemot vērā, ka pieteicējs Latvijā ir saņēmis termiņuzturēšanās

atļauju, tiesa atzina par pamatotu Lēmumā secināto, ka VSAA nav tiesiska pamata pieteicējam piešķirt ģimenes valsts

pabalstu.

[4.3] Tiesa norādīja, ka, ievērojot Regulas Nr.883/2004 2. panta 1. punktā noteikto, uz trešo valstu valstspiederīgajiem,

kāds ir arī pieteicējs, šī regula nav attiecināma.

[5] Pieteicējs par Administratīvās rajona tiesas 2018. gada 29. maija spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, norādot,

ka Valsts sociālo pabalstu likuma 4. panta otrā daļa neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 91. un

109. pantam. Tiesa nav vērtējusi pamattiesību ierobežojuma samērīgumu un, pretēji Augstākās tiesas Administratīvo lietu

departamenta (turpmāk – Senāts) 2013. gada 11. februāra lēmumā lietā Nr.SA-1/2013 norādītajam, nav vērsusies ar

pieteikumu Satversmes tiesā. Tas, iespējams, novedis pie lietas nepareizas izspriešanas.

Bērna tiesību aizsardzība un attiecīgs atbalsts ģimenei, kura rūpējas par bērnu, ir ģimenes valsts pabalsta jēga.

Pieteicēja situācija attiecībā uz ģimenes valsts pabalsta mērķi ir salīdzināma ar tām personām, uz ko Valsts sociālo pabalstu

likuma 6. panta otrās daļas 2. punkts attiecas gramatiski, proti, personām, kas atrodas Latvijā uz cita pamata, bet ne uz

termiņuzturēšanās atļaujas pamata.

[6] VSAA rakstveida paskaidrojumā norādīja, ka pirmās instances tiesa ir izvērtējusi visus lietas apstākļus, tiesas

spriedums ir pareizs.

[7] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2018. gada 21. decembra spriedumu pieteicēja pieteikums noraidīts.

Senāts ar 2020. gada 22. decembra spriedumu Nr.SKA-474/2020 (turpmāk – Senāta spriedums) atcēla apgabaltiesas

spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai apgabaltiesai.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja apelācijas sūdzība ir pamatota un

pieteikums ir apmierināms.

[9] Pieteicējs ar 2017. gada 17. jūnija iesniegumu (lietas 21. lapa) vērsās VSAA, lūdzot piešķirt ģimenes valsts

pabalstu sakarā ar to, ka viņš bija aizbildnībā, kas beidzās /datums/, un viņš turpina mācības /Nosaukums A/.

VSAA atteikums balstīts Valsts sociālo pabalstu likuma 4. panta pirmās daļas tiesību normā, kas noteic, ka tiesību uz

sociālajiem pabalstiem nav personām, kuras Latvijā saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju.

Lietā ir strīds par to, vai pieteicējam kā Gambijas pilsonim, kurš Latvijā uzturas saskaņā ar termiņuzturēšanās atļauju, ir

sasniedzis 18 gadu vecumu un turpina mācības, ir tiesības uz ģimenes valsts pabalstu.

[10] Valsts sociālo pabalstu likums (šeit un turpmāk tiesību normas redakcijā, kas bija spēkā pabalsta

pieprasīšanas brīdī un Lēmuma pieņemšanas brīdī, ja nav norādīts citādi) noteica turpmāko.

Likuma 2. pants paredz, ka valsts sociālie pabalsti ir valsts atbalsts naudas izmaksu veidā, kuru saņem pie noteiktām

iedzīvotāju grupām piederīgas personas situācijās, kad ir nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs personas nespēj gūt

ienākumus.

Atbilstoši likuma 3. panta pirmās daļas 1. punktam ģimenes valsts pabalsts ir regulāri izmaksājams valsts sociālais

pabalsts.

Reglamentējot tiesības uz valsts sociālajiem pabalstiem, likuma 4. panta pirmā daļa noteic, ka tiesības ir Latvijas

pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods un kuri pastāvīgi dzīvo Latvijas

teritorijā. Atbilstoši šā panta otrajai daļai tiesību uz valsts sociālajiem pabalstiem nav personām, kuras Latvijā saņēmušas

termiņuzturēšanās atļauju. Panta trešā daļa noteic, ka tiesības uz cita starp ģimenes valsts pabalstu ir visām šā panta pirmajā

daļā minētajām personām, ja to bērniem vai to adoptētajiem bērniem ir piešķirts personas kods.

Tādējādi, lai personai rastos tiesības uz valsts sociālo palīdzību un secīgi, lai tā varētu saņemt naudas izmaksas

saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma tiesību normām, ir jāizpildās konkrētiem nosacījumiem. Tostarp, lai personai

rastos tiesības uz valsts sociālo palīdzību, tai jābūt likumā noteiktā kārtībā piešķirtam personas kodam un pastāvīgi jādzīvo

Latvijā.

Likumdevējs ir noteicis, ka valsts sociālos pabalstus nav tiesību saņemt personai, kura saņēmusi termiņuzturēšanās

atļauju, proti, personai, kura Latvijā uzturas noteiktu laika periodu. Atbilstoši Imigrācijas likuma 23. panta pirmās daļas

10. punktam termiņuzturēšanās atļauju šajā likumā noteiktajā kārtībā ārzemniekam ir tiesības pieprasīt uz Latvijas Republikā

akreditētas izglītības iestādes audzēkņa vai pilna laika studenta mācību laiku. Līdz ar to ārzemnieks, kurš termiņuzturēšanās

atļauju saņēmis uz mācību laiku, nevar pretendēt uz valsts sociālo pabalstu piešķiršanu, jo neatbilst kritērijam par pastāvīgu

dzīvesvietu Latvijā.

[11] Administratīvā procesa likuma 350. panta pirmā daļa noteic, ka tiesību normu interpretācija (tulkojums), kas

izteikta kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāta tiesai, kura šo lietu izskata no jauna.

Senāta sprieduma 7. punktā atzīts par pareizu apgabaltiesas secinājums, ka lietā nav piemērojamas Eiropas Savienības

tiesību normas, un norādīja, ka līdzīgos apstākļos Eiropas Savienības Tiesa ir uzsvērusi, ka atšķirīgā attieksme (lietā par

ģimenes valsts pabalsta piešķiršanu) ir saistīta vienīgi ar nacionālo tiesību piemērošanu un nav saskatāms neviens elements,

kas dotu pamatu Eiropas Savienības tiesību piemērošanai (Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 7. maija rīkojuma lietā

C-496/14 15., 19., 20.punkts).

Senāts atzina, ka konkrētajā gadījumā ir konstatējams tiesisks šķērslis ģimenes valsts pabalsta piešķiršanai pieteicējam.

Proti, Valsts sociālo pabalstu likuma 4. panta otrā daļa paredz, ka tiesību uz valsts sociālajiem pabalstiem nav personām,

kuras Latvijā saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju. No minētās normas nepārprotami secināms, ka likumdevējs uz šādām

personām nav vēlējies attiecināt valsts sociālo pabalstu sistēmu. Izskatāmajā lietā faktiskie apstākļi neatbilst tiem apstākļiem,

kuriem izpildoties, ir tiesības uz pabalstu (Senāta sprieduma 15. un 16. punkts).

Vienlaikus, ņemot vērā to, ka lieta ir netipiska, Senāts secināja, ka, noraidot pieteicēja tiesības saņemt ģimenes valsts

pabalstu, pretēji sociāli atbildīgas valsts principam netiktu nodrošināts sociālais taisnīgums (sprieduma 18. punkts).

Senāta sprieduma 19. punktā atzīts, ka izskatāmo lietu iespējams izlemt, neapstrīdot likuma normas konstitucionalitāti.

[12] Senāta sprieduma 15. punktā norādīts uz šādiem būtiskiem faktiskajiem apstākļiem.

Pieteicējs ir citas valsts pilsonis, 18 gadu sasniegšanas brīdī bijis aizbildnībā, viņam Latvijā izsniegta termiņuzturēšanās

atļauja. Ģimenes valsts pabalstu ģimene līdz pieteicēja pilngadībai nav saņēmusi, bet bērna tiesību aizsardzības apsvērumu

dēļ Ministru kabinets ģimeni ir atbalstījis, piešķirot vienreizēju pabalstu. 2017. gada 7. jūnijā Ministru kabinets izdeva

rīkojumu Nr.299 „Par vienreizēja pabalsta piešķiršanu aizbildnei /pers. B/ par aizbildnībā esoša nepilngadīgā Gambijas

pilsoņa /pers. A/ (/pers. A/) uzturēšanu”.

Minētā Ministru kabineta rīkojuma anotācijā norādīts, ka pieteicējs ieceļoja Latvijā 2015. gada 3. oktobrī bez likumisko

pārstāvju pavadības. 2015. gada 10. novembrī viņš vērsās Valsts robežsardzē ar pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā

statusa piešķiršanu Latvijas Republikā. Pieteicējs kā patvēruma meklētājs sākotnēji uzturējās patvēruma meklētāju

izmitināšanas centrā, bet 2016. gada 15. februārī ar Ropažu bāriņtiesas lēmumu tika ievietots audžuģimenē. 2016. gada

4. martā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde Patvērumu lietu nodaļa pieņēma lēmumu nepiešķirt pieteicējam bēgļa un

alternatīvo statusu. Tika izdots izbraukšanas rīkojums, kura darbība līdz pilngadības sasniegšanai tika apturēta, lai

nodrošinātu pieteicēja kā nepilngadīgas personas tiesības un intereses.

Pirmās instances tiesas sēdē pieteicēja bijusī aizbildne, kas izskatāmajā lietā ir pieteicēja pilnvarotā persona,

paskaidroja, ka pieteicējs nelegāli ieceļojis Latvijā kopā ar futbola komandu un meklējis iespējas uzturēties Latvijā legāli. Tā

kā pieteicējam nav vecāku (par viņiem nekas nav zināms), pārstāve paņēmusi pieteicēju aizbildnībā, pēc tam viņam piešķirta

termiņuzturēšanās atļauja. Pieteicējs, mācoties skolā, apguvis latviešu valodu, arī pēc pilngadības sasniegšanas turpinot

dzīvot pie bijušās aizbildnes un vēlētos saistīt savu dzīvi ar Latviju. Arī kasācijas sūdzībā norādīts, ka pieteicējs joprojām

dzīvo bijušās aizbildnes ģimenē.

Secināms, ka pieteicējs nav izraidīts, kad viņam iestājās pilngadība, bet tika izsniegta termiņuzturēšanās atļauja sakarā

ar mācībām Latvijas izglītības iestādē. Kā pirms pilngadības sasniegšanas aizbildnībā esošai personai pieteicējam būtu

tiesības saņemt ģimenes valsts pabalstu sakarā ar izglītības iegūšanu līdz 20 gadu vecumam. Tomēr tas nav bijis iespējams

sakarā ar to, ka viņam nav no tiesību normām izrietoša pamata, lai pastāvīgi uzturētos Latvijā.

Senāts uzskatīja, ka tiesiskais regulējums Valsts sociālo pabalstu likuma 4. pantā attiecībā uz termiņuzturēšanās atļauju

ieguvušām personām ir izstrādāts citādiem pēc jēgas gadījumiem, ne tādiem kā šajā lietā. Proti, pieteicējs nav persona, kura

ir vispārīgā kārtībā ieceļojusi Latvijā un uzturas šeit kādu laiku, likumā paredzētajā kārtībā iegūstot attiecīgās uzturēšanās

atļaujas. Jau no paša sākuma pieteicēja ieceļošana un palikšana Latvijā ir atšķirīga, un Senāts ir pārliecināts, ka tas prasa

atšķirīgu, likumdevēja neparedzētu risinājumu. Ja sekotu likuma plānam, tad izskatāmajā lietā būtu jāpieņem netaisnīgs

lēmums (Senāta sprieduma 18. punkts).

[13] Pieteicējs apgabaltiesai norādīja, ka uztur prasījumu par ģimenes valsts pabalsta izmaksu par periodu no

/datums/līdz /datums/, proti, par laika periodu no dienas, kad viņš kļuva 18 gadus vecs, un līdz 20 gadu vecuma

sasniegšanai.

Nav strīda par faktiskajiem apstākļiem, kas norādīti Senāta spriedumā. Pēc lietas izskatīšanas Senātā apgabaltiesai ir

tapuši zināmi jauni faktiskie apstākļi un VSAA ieskatā tie norāda, ka pieteicējam nebija tiesības saņemt ģimenes valsts

pabalstu. Apgabaltiesa minētajam iestādes viedoklim nepiekrīt turpmāk minēto apsvērumu dēļ.

[14] Atbilstoši informācijai par pieteicējam izsniegtajām termiņuzturēšanās atļaujām (lietas 115.–120. lapa)

konstatējams: 1) no 2017. gada 4. janvāra līdz 20. martam pieteicējam uzturēšanās dokuments izsniegts kā aizbildnībā

esošai personai; 2) 2017. gada 14. martā termiņuzturēšanās atļauja izsniegta līdz 2022. gada 31. maijam kā skolēnam ar

tiesībām strādāt 20 stundas nedēļā (termiņuzturēšanās atļaujas nosacījumi periodā līdz 2019 gada 29. maijam tika mainīti);

3) no 2019. gada 29. maija pieteicējs turpināja uzturēties Latvijā kā darba ņēmējs pie noteikta darba devēja.

VSAA sniegtā informācijai par apdrošinātās personas iemaksām (lietas 110., 112.–114. lapa ) norāda, ka laika

periodā, par kuru pieteicējs pieprasīja ģimenes valsts pabalstu, viņš bija nodarbināts un guva darba ienākumus: 1) periodā

no 2017. gada 19. decembra līdz 2019. gada 21. februārim viņš strādāja SIA /Nosaukums B/; 2) periodā no 2019. gada

15. marta līdz 27. maijam – SIA /Nosaukums C/.

Pieteicējs apgabaltiesai paskaidroja, ka paralēli mācībām /Nosaukums A/ viņam bija nepieciešams nopelnīt sev iztiku

(lietas 128. lapa).

Konkrētajā gadījumā konstatējams, ka pieteicējam bija tiesības strādāt nepilnu darba laiku (līdz 20 stundām nedēļā) un

no 2017. gada 19. decembra viņš arī strādāja, vienlaikus pieteicējs mācījās /Nosaukums A/ (lietas 111. lapa).

[15] Satversmes 109. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba

un citos likumā noteiktajos gadījumos.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka sociālās aizsardzības sistēma ir vērsta uz to, lai izlīdzinātu dažāda veida sociālo risku

sekas. Satversmes 109. pantā ietvertais sociālo risku uzskaitījums nav izsmeļošs, un likumdevējam ir pienākums sociālās

aizsardzības sistēmā ietvert arī citus sociālos riskus. Daļa no riskiem, kuri likumdevējam ir obligāti jāietver šajā sistēmā,

izriet no citos Satversmes pantos nostiprinātajām personu pamattiesībām un ar tām saistītajiem valsts pienākumiem,

piemēram, attiecībā uz bērnu tiesībām un atbalstu ģimenei (Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā

Nr.2010-17-01 7. punkts).

Valsts sociālo pabalstu likuma 2. pants paredz, ka valsts atbalsts naudas izmaksu veidā tiek izmaksāts situācijās, kad

personai ir nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs personas nespēj gūt ienākumus.

Minētā likuma 6. panta (atbilstoši Senāta spriedumā norādītajam – redakcijā, kas bija spēkā 2018. gada 1. janvārī)

otrās daļas 2. punkts noteic, ka ģimenes valsts pabalstu piešķir par katru bērnu, kas: ir vecāks par 15 gadiem, mācās

vispārējās izglītības vai profesionālās izglītības iestādē un nav stājies laulībā. Šādā gadījumā pabalstu piešķir uz laiku,

kamēr bērns apmeklē izglītības iestādi, bet ne ilgāk kā līdz dienai, kad viņš sasniedz 20 gadu vecumu vai stājas laulībā. Ja

bērns, kurš bijis aizbildnībā, ir sasniedzis 18 gadu vecumu, pabalstu piešķir pašam pilngadību sasniegušajam bērnam.

Apgabaltiesa norāda, ka atbilstoši regulējumam, kas bija spēkā 2017. gadā, pabalstu par personu, kura mācās, varēja

piešķirt, līdz tā sasniedz 19 gadu vecumu.

Senāta sprieduma 14. punktā norādīts, ka, paredzot valsts pabalstu ģimenes ar bērniem atbalstam, likumdevējs ir

izveidojis sistēmu, ka, sākot ar bērna 15 gadu vecumu, materiālais atbalsts ir sniedzams atkarībā no bērna skolas gaitām. Šis

ir vecums, kad tiek iegūta pamatizglītība, kas saskaņā ar Satversmes 112. panta trešo teikumu ir obligāta. Ja bērns turpina

mācīties, ģimene turpina saņemt ģimenes valsts pabalstu. Ņemot vērā, ka izglītības iegūšana var turpināties arī pēc 18 gadu

vecuma, kad liela daļa jauniešu vēl paši nepelna, likumdevējs ir noteicis iespēju ģimenei saņemt valsts atbalstu līdz bērna 20

gadu vecumam. Vienīgā atšķirība, kas rodas, bērnam sasniedzot 18 gadu vecumu, ir noteikta attiecībā uz saņēmēja subjektu

atkarībā no tā, vai bērns ir bijis aizbildnībā. Kā to paredz Valsts sociālo pabalstu likuma 6. panta otrās daļas 2. punkts, ja

bērns ir bijis aizbildnībā, tad turpmākos divus gadus, ja izpildās pārējie kritēriji, ģimenes valsts pabalstu izmaksā pašam

jaunietim.

Minētā ģimenes valsts pabalsta piešķiršanas kārtība, ja runā par piederību valstij, ir plānota attiecībā uz tiem

iedzīvotājiem, kuriem ir tiesības pastāvīgi uzturēties Latvijā. Tas ir skaidri pateikts Valsts sociālo pabalstu likuma 4. pantā

attiecībā uz jebkuru no valsts piešķirtajiem sociālajiem pabalstu, tostarp ģimenes valsts pabalstu.

Senāts secināja, ka attiecībā uz ģimenes valsts pabalsta izmaksu pilngadību sasniegušajiem pirms tam aizbildnībā

esošajiem bērniem, kuri turpina mācības izglītības iestādē, nav zināmi citi līdzīgi gadījumi izskatāmajai lietai (turpat 19.

punkts).

[16] Vienīgais šķērslis, lai pieteicējs varētu pretendēt uz ģimenes valsts pabalstu laikā, kamēr viņš mācījās, ir tas, ka

pieteicējam ir termiņuzturēšanās atļauja Latvijā. Taču lietas apstākļi tomēr norāda uz to, ka pieteicējs nav persona, kura ir

vispārīgā kārtībā ieceļojusi Latvijā un uzturas šeit kādu laiku, likumā paredzētajā kārtībā iegūstot attiecīgu termiņuzturēšanās

atļauju, piemēram, sakarā ar darbu vai mācībām. Pieteicējs, būdams nepilngadīgs, ieceļoja Latvijā 2015. gada 3. oktobrī,

pieprasīja bēgļa statusu, bet to neieguva. Sākotnēji viņš uzturējās patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, bet 2016. gada

15. februārī ar Ropažu bāriņtiesas lēmumu tika ievietots audžuģimenē. Pieteicējs Latvijā mācījās skolā, apguva latviešu

valodu, arī pēc pilngadības sasniegšanas turpināja dzīvot pie bijušās aizbildnes un turpināja izglītības procesu, vienlaikus

stājoties darba tiesiskajās attiecībās, lai iegūtu iztikas līdzekļus. Nav strīda, ka pieteicēja dzīvesvieta joprojām ir Latvijā.

Apgabaltiesa šādos faktiskajos apstākļos atzīst, ka, noraidot pieteicēja tiesības saņemt ģimenes valsts pabalstu laikā,

kamēr viņš mācījās, pretēji sociāli atbildīgas valsts principam netiktu nodrošināts sociālais taisnīgums. Proti, pieteicējs būtu

nevienlīdzīgā situācijā ar citiem jauniešiem, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir bijuši aizbildnībā un pēc 18 gadu vecuma turpina

mācīties.

Minēto secinājumu nemaina apstāklis, ka pieteicējs guva darba ienākumus laikā, kad pieprasīja ģimenes valsts pabalstu.

Valsts sociālo pabalstu likuma normas nenoteic, ka personai, kura ir darbspējīgā vecumā un saņem algota darba

ienākumus, nav tiesības uz ģimenes valsts pabalstu. Konkrētu sociālo pabalstu piešķiršanā varētu būt nozīme personas

ienākumu apjomam, taču tā tas nav pieteicēja gadījumā. No lietas faktiskajiem apstākļiem izriet, ka pieteicējs pēc

pilngadības sasniegšanas turpināja dzīvot pie bijušās aizbildnes. Tas, savukārt, nozīmē, ka bijušajai aizbildnei bija konkrēti

izdevumi saistībā ar pieteicēja dzīvesvietas nodrošināšanu un uzturu. Nenoliedzami, ka jaunietim ir konkrētas vajadzības,

kuru īstenošanai nepieciešami naudas līdzekļi, un pieteicējs tos ieguva, 2017. gada decembrī uzsākot strādāt. No izziņas par

apdrošinātās personas iemaksām izriet, ka viņa ienākumi pirms nodokļu nomaksas lielākoties bija nedaudz virs 200 euro

mēnesī, dažos mēnešos tie bija 28 euro, 134 euro un 146 euro, proti, tie nesasniedza minimālās mēneša darba algas

apmēru. Atbilstoši Ministru kabineta 2015. gada 24. novembra noteikumu Nr.656 „Noteikumi par minimālās mēneša darba

algas apmēru normālā darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu” 2. punktam redakcijā, kas bija

spēkā 2017., 2018. un 2019.gadā, minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros attiecīgi bija 380 euro, 430 euro

un 430 euro.

[17] Apkopojot minēto, apgabaltiesa secina, ka pieteicēja prasījums par ģimenes valsts pabalsta izmaksu ir

apmierināms.

Pirmās instances tiesas spriedums nav pareizs.

[18] Tā kā pieteikums ir apmierināms daļā, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmo daļu pieteicējam

atlīdzināma par pieteikumu samaksātā valsts nodeva 30 euro un par apelācijas sūdzību samaksātā valsts nodeva 60 euro,

kopā 90 euro.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmo daļu, 245. pantu, 304. panta pirmo daļu, 307. un

309. pantu, 329. panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

apmierināt /pers. A/ pieteikumu.

Uzlikt pienākumu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai mēneša laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā izdot /pers. A/

(/pers. A/) labvēlīgu administratīvo aktu, piešķirot ģimenes valsts pabalstu par periodu no /datums/līdz /datums/.

Piespriest no Latvijas Republikas par labu /pers. A/ (/pers. A/) (personas kods /personas kods/) samaksāto valsts

nodevu 90 euro.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente S. Gintere

Tiesneses K. Kalvāne

L. Vīnkalna