Latvian Supreme Court allows appeal against building permit denial due to co-owner consent issues.

ECLI:LV:AT:2026:0212.A420223422.10.S

Lieta Nr. A420223422, SKA-15/2026

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2026.gada 12.februārī

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Vēsma Kakste, senatores Dzintra Amerika un Indra Meldere,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona B/ pieteikumu par

labvēlīga administratīvā akta – būvatļaujas būvniecības iecerei „Bēniņu telpas virs dzīvokļa Nr. 24 pārbūve,

/Adrese C/” – izdošanu, sakarā ar pieteicējas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2023.gada

6.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējai /Persona B/ nostiprinātas īpašuma tiesības uz domājamām daļām no nekustamā īpašuma

/Adrese C/, kā arī lietošanas tiesības citstarp uz bēniņu telpām virs dzīvokļa Nr. 24 /Adrese C/ (turpmāk – bēniņu

telpas).

Pieteicējai lietošanā nodotajās bēniņu telpās ierīkots dzīvoklis. Būvdarbi veikti bez akceptēta būvprojekta un

būvatļaujas, tādēļ būvniecība atzīta par patvaļīgu.

2021.gadā pieteicēja Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentā (turpmāk – departaments) iesniedza

būvniecības ieceri „Bēniņu telpas virs dzīvokļa Nr. 24 pārbūve, /Adrese C/” (turpmāk – būvniecības iecere)

patvaļīgās būvniecības legalizācijai un lūdza izsniegt būvatļauju.

Departaments ar 2022.gada 24.maija lēmumu Nr. DA-22-13937-nd būvatļaujas izdošanu atteica, jo

būvniecības iecere nav saskaņota ar nekustamā īpašuma kopīpašniekiem. Departaments konstatēja, ka nekustamā

īpašuma kopīpašnieku 2007.gada 12.jūlija protokolu Nr. 1 (turpmāk – protokols) nav parakstījis viens kopīpašnieks

– /Persona D/, tāpēc protokolā ietvertais pilnvarojums apsaimniekotājam kopīpašnieku vārdā parakstīt visus

projektus, atļaujas un citus dokumentus, kas saistīti ar patvaļīgas būvniecības novēršanu nekustamajā īpašumā,

nevar būt spēkā. Savukārt viena kopīpašnieka pirkuma līgumā iekļautais ierobežojums domājamās daļas pircējam

atteikties no pagraba un pārējo bēniņu telpu lietošanas, kā arī neiebilst pret telpu pārbūvi dzīvokļos, nav spēkā,

iekams visi kopīpašnieki nav par to vienojušies.

[2] Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par pienākuma uzlikšanu iestādei izdot pieteicējai būvatļauju.

Pieteikumā norādīts, ka no protokola 4.punktā ietvertā pilnvarojuma apsaimniekotājam izriet, ka pieteicējai ir

tiesības īstenot būvniecības ieceri bez visu kopīpašnieku papildu piekrišanas. Savukārt kopīpašnieces /Persona D/,

kura nav parakstījusi protokolu, piekrišana bēniņu telpu pārbūvei bez nepieciešamības vēlāk saņemt papildu

piekrišanu izriet no 1998.gada 28.augusta pirkuma līguma 7.punkta.

[3] Apgabaltiesa pievienojās pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un pieteikumu noraidīja. Tiesa

atzina, ka strīdus būvdarbi ir atzīstami par kopīpašumā esošās ēkas telpu grupas pārbūvi. Attiecībā uz dzīvokļu

īpašumos nesadalītu dzīvojamo māju kopīpašuma tiesību īstenošanu piemērojams Civillikuma regulējums.

Tiesa uzskatīja, ka protokols neapliecina pieteicējas tiesības legalizēt patvaļīgo būvniecību bez visu

nekustamā īpašuma kopīpašnieku, tostarp /Persona D/, piekrišanas. Tiesa arī atzina, ka 1998.gada 28.augusta

pirkuma līguma 7.punktā iekļautais nosacījums, ka /Persona D/ atsakās no pagraba un pārējo bēniņu telpu

lietošanas un neiebilst, ka tur tiek ierīkoti dzīvokļi, neatļauj legalizēt patvaļīgo būvniecību, jo pirkuma līgums ir

saistību tiesību jomā noslēgts darījums, kas ir saistošs tikai līgumslēdzējiem un tas nerada tiesiskas sekas

pieteicējai. /Persona D/ pirkuma līguma ietvaros nav pielīgusi pienākumu neiebilst pieteicējas telpu pārbūvei, un

tas nerada tiesiskas sekas /Persona D/ attiecībā uz pieteicējas telpām. No protokola un pirkuma līguma neizriet, ka

kopīpašnieki ir piekrituši konkrēta veida būvdarbiem konkrētajā kopīpašuma daļā. Savukārt /Persona D/ atsevišķi

parakstītais saskaņojums nav derīgs, jo dokumentā nav tā datuma un parakstīšanas vietas.

Vērtējot apstākli, ka kopīpašuma domājamās daļas, kuras piederēja /Persona D/, šā brīža īpašniece /Persona

C/ piekrīt būvatļaujas izsniegšanai, tiesa norādīja uz pieteicējas tiesībām atkārtoti vērsties būvvaldē, ja šajā lietā

tiesas konstatētās būvniecības ieceres saskaņošanas problēmas var tikt novērstas.

[4] Pieteicēja iesniedza kasācijas sūdzību par apgabaltiesas spriedumu. Sūdzībā norādīts, ka tiesa nepamatoti

uzskatīja, ka būvniecības ieceres īstenošanai nav iegūts pienācīgs kopīpašnieku saskaņojums. Tiesa nav ņēmusi

vērā, ka jau sniegta piekrišana ir saistoša arī kopīpašnieka maiņas gadījumā un tajā nav jābūt norādītiem

konkrētiem darbiem. Sūdzībā vērsta uzmanība, ka kopīpašnieki /Persona C/ un /Persona E/, kurus tieši skar

pieteicējas veiktā būvniecība, ir devuši piekrišanu būvniecībai. Pieteicēja uzskata, ka tiesa nonākusi pie netaisnīga

lietas iznākuma.

[5] Departaments paskaidrojumā par kasācijas sūdzību uzskata to par nepamatotu.

Motīvu daļa

[6] Senātam jāizšķir, vai tiesa pamatoti secinājusi, ka pieteicējas būvniecības iecerei nav saņemta visu

kopīpašnieku piekrišana.

[7] Civillikuma 1067.panta pirmā daļa noteic, ka īpašuma tiesība, kas pieder uz vienu un to pašu nedalītu

lietu vairākām personām nevis reālās, bet tikai domājamās daļās, tā ka sadalīts vienīgi tiesību saturs, ir kopīpašuma

tiesība. Atbilstoši Civillikuma 1068.pantam rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu, kā visumā, tā arī noteiktās

atsevišķās daļās, drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu; bet, ja kāds no viņiem rīkojas atsevišķi, tad šī rīcība

ne vien nav spēkā, bet arī uzliek pēdējam pienākumu atlīdzināt pārējiem zaudējumus, kas viņiem ar to nodarīti.

Neviens atsevišķs kopīpašnieks nevar bez visu pārējo piekrišanas ne apgrūtināt kopīpašuma priekšmetu ar lietu

tiesībām, ne atsavināt to visā tā sastāvā vai pa daļām, ne arī kaut kādi to pārgrozīt. Tādēļ katram kopīpašniekam ir

tiesība protestēt pret tādu viena vai visu pārējo kopīpašnieku rīcību, un šo tiesību viņam nevar atņemt ar balsu

vairākumu. Izņēmums no šiem noteikumiem pielaižams tajā gadījumā, kad kāds no kopīpašniekiem izdara

kopīpašuma priekšmetā tādas pārgrozības, ko prasījusi nepieciešama vajadzība, piemēram, nepieciešamu ēkas

izlabojumu.

Attiecīgi, lai legalizētu patvaļīgo būvniecību, pieteicējai ir nepieciešams iesniegt iestādei visu kopīpašnieku

piekrišanu tai.

[8] Atbilstoši Ministru kabineta 2014.gada 2.septembra noteikumu Nr. 529 „Ēku būvnoteikumi” 9.punktam

trešo personu saskaņojumu (izņemot Būvniecības likuma 14.panta 1.1 un 1.2daļā minēto gadījumu) noformē kā

atsevišķu vienošanos (piemēram, dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmums, balsošanas protokols), lai no tā izrietētu

nepārprotama šo personu piekrišana katram konkrētam apgrūtinājumam, kas skar attiecīgo personu.

No minētās normas jēgas izriet, ka trešo personu saskaņojumam ir jābūt apzinātam un nepārprotamam, bet ar

jēdzienu „atsevišķa vienošanās” nav saprotama noteikta civiltiesiskās vienošanās forma, jo tas būtu pretrunā

civiltiesībās valdošajam līgumu brīvības principam. Attiecīgi dokumenta formai nav izšķirošas nozīmes, vērtējot

saskaņojuma esību un saturu. Piemēram, Senāts jau iepriekš ir norādījis, ka kopīpašnieki līgumā par kopīpašuma

lietošanas kārtības noteikšanu var vienoties arī par nosacījumiem būvniecības saskaņošanai (Senāta 2012.gada

16.marta sprieduma lietā Nr. SKA‑49/2012, A42569306, 10. un 11.punkts).

Tādējādi, vērtējot saskaņojuma (piekrišanas) esību, nozīme piešķirama tās izteikuma nepārprotamībai. Ja

šāda griba ir skaidri izteikta un pierādāma, saskaņojums uzskatāms par notikušu neatkarīgi no tā, vai tas ietverts

atsevišķā dokumentā vai cita civiltiesiska darījuma (piemēram, līguma) sastāvā.

[9] Tiesa spriedumā atzinusi, ka 1998.gada 28.augusta pirkuma līguma, ar kuru kopīpašniece /Persona D/

ieguva īpašuma domājamās daļas, 7.punktā iekļautais nosacījums, ka /Persona D/ atsakās no pagraba un pārējo

bēniņu telpu lietošanas un neiebilst, ka tur tiek ierīkoti dzīvokļi, neatļauj legalizēt strīdus patvaļīgo būvniecību, jo

pirkuma līgums ir saistību tiesību jomā noslēgts darījums, kas ir saistošs tikai līgumslēdzējiem un tas nerada

tiesiskas sekas pieteicējai.

Senāts piekrīt, ka pirkuma līgums ir saistību tiesību jomā noslēgts darījums, kas ir saistošs līgumslēdzējiem,

tātad arī /Persona D/. Tomēr neatkarīgi no minētā tiesa nav pēc būtības pārbaudījusi un pamatojusi, vai šā līguma

7.punkts nevar tikt uzskatīts par saskaņojumu bēniņu telpu pārbūvei. Senāts nesaskata šķēršļus tam, ka pirkuma

līgumā varētu būt ietverts šāds saskaņojums kopīpašuma telpu pārbūvei, uz ko varētu paļauties cits kopīpašnieks

(sal.Senāta 2012.gada 16.marta sprieduma lietā Nr. SKA-49/2012, A42569306, 12.punkts). Senāts savā praksē ir

norādījis, ka, ievērojot Civillikuma normas (1520.–1522.pants), tiesība, kas izriet no līguma, citai personai (ne

līgumslēdzējai) kļūst patstāvīga un neatkarīga no tā gribas, kam apsolījums dots, tad, kad viņa pati pievienojas

līgumam. Kamēr trešā persona nav pievienojusies līgumam, tas pastāv tikai starp tā slēdzējiem. Tomēr nav

saskatāms, ka vispārīgā gadījumā pievienošanās faktam būtu vajadzīgs formāls šīs citas personas apstiprinājums un

ka pievienošanās nevarētu izrietēt tieši no tiesību īstenošanas fakta, ja vien pēc šīs personas darbībām var droši

secināt gribas esību pievienoties līgumam (turpat, 13.punkts). Tādēļ nav pamatots no apgabaltiesas sprieduma

izrietošais secinājums, ka 1998.gada 28.augusta pirkuma līguma 7.punktā iekļautais nosacījums nevar radīt

tiesiskas sekas pieteicējai.

[10] Tāpat Senāts jau iepriekš ir atzinis, ka var būt arī situācijas, kad personai, kura sniedz saskaņojumu,

subjektīvu apsvērumu dēļ nav būtiski, kādi būs konkrētas būves parametri, un tā var izvēlēties sniegt arī vispārīgu

piekrišanu. Tādēļ Senāts nevar piekrist no apgabaltiesas sprieduma izrietošajam secinājumam, ka piekrišana

būvniecībai, kas sniegta pirms būvprojekta izstrādes, viennozīmīgi liedz to atzīt par derīgu (Senāta 2024.gada

31.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-121/2024, ECLI:LV:AT:2024:1031.A420194320.21.S, 7.punkts).

Senāts arī norādījis, ka atsevišķa dokumenta formā sniegtam saskaņojumam jābūt noformētam tādējādi, lai no

tā izrietētu nepārprotama piekrišana būvdarbiem. Minētais, vērtējot kopīpašnieku saskaņojumu būvniecībai

kopīpašumā, nav saprotams tādējādi, ka atsevišķajā procesuālajā dokumentā obligāti jābūt uzskaitītiem konkrētiem

būvniecības darbiem, kuriem kopīpašnieki piekrīt. Tomēr prasība noformēt saskaņojumu nepārprotami paredz, ka

no saskaņojuma jābūt saprotamam, ka kopīpašnieks patiešām piekritis konkrēta veida būvdarbiem konkrētajā

kopīpašuma daļā (Senāta 2019.gada 28.februāra sprieduma lietā Nr. SKA-254/2019,

ECLI:LV:AT:2019:0228.A420198416.2.S, 7.punkts).

Tādēļ tiesai jāvērtē, vai no 1998.gada 28.augusta pirkuma līguma 7.punktā norādītā, ka /Persona D/ neiebilst,

ka bēniņos tiek ierīkoti dzīvokļi, pietiekami skaidri neizriet, kādai būvniecībai kopīpašniece piekritusi. Tāpat no

tiesas sprieduma secināms, ka tiesa nav aplūkojusi citus apstākļus, kuri var ļaut novērtēt, kāda informācija savukārt

bijusi protokolu parakstījušo kopīpašnieku rīcībā.

[11] Senāts arī atzinis, ka kopīpašnieka piekrišanas došana būvniecībai ir kopīpašnieku civiltiesiskās

attiecības. No šāda aspekta piekrišanas došana ir darījums kopīpašnieku starpā, kurš vispārīgi, tas ir, ja vien paši

darījuma dalībnieki tieši nav vienojušies par ko citu vai nav konstatējams gribas īstuma trūkums, proti, nepastāv

maldības, spaidu vai viltus apstākļi, nav atsaucams. Tāpat tas nav ierobežots ar termiņu. Lai arī tiesību normas

vairāk neregulē šādas piekrišanas korelāciju ar paša būvniecības procesa norisi, tostarp piekrišanas pāreju citām

personām, tomēr atbilstoši jēgai piekrišana ir saistāma ar to darbību izpildi, kurām tā dota. Tādēļ personai, kuras

mērķis ir veikt attiecīgo darbību (būvniecību) un kura tam saņēmusi cita kopīpašnieka piekrišanu, vispārīgi jābūt

iespējai to izpildīt, tostarp pabeigt. Nodibinot šīs tiesiskās attiecības ar kopīpašnieku, persona var uzsākt saskaņotās

darbības izpildi, turklāt tādējādi, ka uzsākt pašu darbību vai tai paredzētās procedūras atkarībā no tā, vai konkrētais

gadījums paredz iestādes atļaujas nepieciešamību. Jaunajam kopīpašniekam, kas ir stājies kāda cita vietā, ir

jāsamierinās ar šo būvniecības procesu un tādējādi tam ir saistoša arī iepriekšējā īpašnieka dotā piekrišana. Citiem

vārdiem sakot, personas uzsākto tiesību īstenošanu nevar ietekmēt izmaiņas kopīpašnieku sastāvā. Ievērojot tiktāl

norādīto, apstāklis, ka būvniecības procesa laikā ir mainījies kopīpašnieks un pati veiktā būvniecība pilnībā

neatbilst obligātajiem noteikumiem par to, pats par sevi neiznīcina saņemtās un īstenotās (vai īstenot uzsāktās)

piekrišanas spēku (Senāta 2019.gada 5.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-30/2019,

ECLI:LV:AT:2019:0605.A420426913.2.S, 11.punkts).

Tādēļ situāciju pats par sevi nemaina arī tas, ka /Persona D/ vairs nav šā īpašuma kopīpašniece. Ja ir

atzīstams, ka viņa ir devusi piekrišanu pieteicējas būvniecībai, šāda piekrišana nav nepieciešama no jaunā

kopīpašnieka.

[12] Savukārt, ja atzītu, ka pieteicēja nav ieguvusi /Persona D/ piekrišanu būvniecībai, tiesai ir jānovērtē

apstāklis, vai kopīpašuma domājamās daļas, kuras piederēja /Persona D/, šā brīža īpašniece /Persona C/ piekrīt

būvatļaujas izsniegšanai. Tiesa norādījusi, ka minētais apstāklis pieteicējai ļauj vienīgi atkārtoti vērsties iestādē

būvatļaujas saņemšanai. Tomēr tiesa nav ņēmusi vērā, ka pieteicēja ir iesniegusi pieteikumu par labvēlīga

administratīvā akta – būvatļaujas – izdošanu. Tas nozīmē, ka tiesai jāpārbauda arī tie apstākļi un to ietekme uz

rezultātu lietā, kas nepieciešami labvēlīga administratīvā akta izdošanai un tādējādi, kas pastāv konkrētās lietas

izskatīšanas laikā tiesā.

[13] Apkopojot minēto, Senāts atzīst, ka pārsūdzētais spriedums nav tiesisks un ir atceļams.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 1.punktu, 348.panta pirmās daļas

2.punktu un 351.pantu, Senāts

nosprieda

atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2023.gada 6.decembra spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai

Administratīvajā apgabaltiesā;

atmaksāt /Persona B/ par kasācijas sūdzību samaksāto drošības naudu 70euro.

Spriedums nav pārsūdzams.

V. Kakste Dz. Amerika I. Meldere