Supreme Court quashes lower court ruling for failing to assess evidence regarding prior property rights notification.

Lieta Nr.A42884509

SKA – 714/2013

spriedums

Rīgā 2013.gada 31.oktobrī

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:

senatore I.Skultāne

senatore V.Krūmiņa

senatore R.Vīduša

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „Kuldīgas RPB” pieteikumu par Skrundas

pilsētas ar lauku teritoriju domes 2009.gada 30.jūnija lēmuma „Par pirmpirkuma tiesību izmantošanu” atcelšanu, sakarā ar Skrundas

novada pašvaldības kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 26.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja SIA „Kuldīgas RPB” (iepriekš – Kuldīgas rajona patērētāju biedrība) saskaņā ar 1995.gada 23.augusta līgumu nopirka

mājīpašumu, kas atrodas Kuldīgas rajonā, Skrundas pagastā. Līguma puses apņēmās noslēgt līgumu arī par zemes gabala

pārdošanu pēc īpašuma tiesību iegūšanas uz to. Tā kā 2005.gada 11.augustā ēkas pārdevējai atjaunotas īpašuma tiesības uz zemes

gabalu, 2009.gada 11.maijā pieteicēja un ēkas pārdevēja noslēdza zemes gabala pirkuma līgumu.

2009.gada 18.jūnijā pieteicēja vērsās Skrundas pilsētas ar lauku teritoriju domē (turpmāk – dome) ar iesniegumu, kurā lūdza domi

atteikties no pirmpirkuma tiesībām uz ēku un zemes gabalu.

Dome ar 2009.gada 30.jūnija lēmumu (prot.Nr.8) nolēma izmantot pirmpirkuma tiesības uz nekustamo īpašumu, kuru veido zemes

gabals 3400 m2 platībā un ēkas, atbilstoši 1995.gada 23.augusta pirkuma līguma par mājīpašuma atsavināšanu noteikumiem un

2009.gada 11.maija pirkuma līguma par zemes gabala atsavināšanu noteikumiem.

Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par minētā domes lēmuma atcelšanu.

[2] Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu noraidīja.

Senāts ar 2012.gada 31.jūlija spriedumu atcēla apgabaltiesas spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai apgabaltiesai, atzīstot,

ka tiesa nav objektīvi noskaidrojusi visus lietas apstākļus, nav savākusi pietiekamus pierādījumus, lai tās rīcībā būtu pilnīga un ticama

informācija, kas nepieciešama lietas izskatīšanai.

[3] Izskatījusi lietu atkārtoti apelācijas kārtībā, Administratīvā apgabaltiesa ar 2013.gada 26.marta spriedumu pieteikumu apmierināja,

proti, atzina domes lēmumu par prettiesisku. Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Apgabaltiesai šajā lietā ir jāvērtē, vai dome normatīvajos aktos noteiktā kārtībā bija informēta par 1995.gada 23.augusta līguma

noslēgšanu un vai domei tādējādi bija iespējams jau 1995.gadā izlemt jautājumu par ēkas pirmpirkuma tiesību izmantošanu. Tā kā

lēmums šobrīd ir izpildīts un domes īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu ir nostiprinātas zemesgrāmatā, tiesai jāvērtē lēmuma

tiesiskums.

[3.2] Ministru kabineta 1994.gada 7.jūnija noteikumu Nr.110 „Par kārtību, kādā pašvaldības izmanto nekustamā īpašuma pirmpirkuma

tiesības” (turpmāk – noteikumi Nr.110) 2.punkts noteica pienākumu pārdošanas akta norakstu iesniegt pašvaldības domei, savukārt

pašvaldībai bija noteikts pienākums par to izsniegt kvīti, tādējādi apliecinot pārdošanas akta saņemšanu un apstiprinot, ka

pašvaldībai ir zināms par pirmpirkuma tiesību izmantošanas iespēju.

No Latvijas nacionālā arhīva izziņām secināms, ka tiesai šobrīd vairs nav iespējams pārbaudīt, vai pieteicēja 1995.–1998.gadā

pašvaldībā iesniedza 1995.gada pirkuma līgumu, jo ir beidzies saņemto dokumentu glabāšanas termiņš vai arī attiecīgie dokumenti

arhīvā nav nodoti. Līdz ar to tiesai jāvērtē pārējie lietā esošie pierādījumi.

[3.3] Pieteicēja konsekventi norāda, ka tā jau 1995.gadā pašvaldībai iesniedza pirkuma līgumu, bet pašvaldība neizsniedza kvīti par

līguma saņemšanu.

Fakts, ka dome tiesā nav iesniegusi pierādījumus par kvīts izsniegšanu par pieteicējas 2009.gada 19.jūnijā iesniegto pirkuma līgumu,

ļauj vērtēt šaubas par labu pieteicējai. Proti, ja pašvaldība kvīti pieteicējai neizsniedza 2009.gadā, tad ir samērā ticami, ka šāda kvīts

pieteicējai netika izsniegta arī iepriekš, kaut arī pārdevuma akts pašvaldībā tika iesniegts.

Pašvaldībai bija zināms, ka pieteicēja ir ēkas tiesiskā valdītāja, jo jau 1995.gadā paziņojums par nekustamā īpašuma nodokli tika

nosūtīts pieteicējai. Turklāt 2005.gada lēmumā par īpašuma tiesību uz zemi atjaunošanu norādīts, ka uz zemes atrodas personai

nepiederoša būve. No Valsts zemes dienesta vēstules izriet, ka nekustamā īpašuma valsts kadastra reģistrā dati par attiecīgo

pieteicējas zemes lietojumu tika reģistrēti, pamatojoties uz Skrundas zemes komisijas sniegto informāciju.

Pieteicēja norāda, ka ēkas nomas līgumu starp pieteicēju un Skrundas arodvidusskolu no arodvidusskolas puses ir parakstījusi

skolas direktore, kas ir arī pašvaldības deputāte, un ka pirkuma līgumā tika ietverts pilnvarojums pieteicējai ēkas pārdevējas vārdā

kārtot īpašuma tiesību uz zemi atjaunošanas jautājumu un pieteicēja to arī darīja. Minēto apstiprina pieteicējas pārstāvja tiesas sēdē

iesniegtais iesnieguma projekts par īpašuma tiesību uz zemi atjaunošanu, kurā norādīts, ka tam tiek pievienota pirkuma līguma kopija.

Minētie apstākļi apstiprina, ka pašvaldībai jau 1995.gadā bija zināms par to, ka ēku ir nopirkusi pieteicēja. Minētie pierādījumi ir arī

pietiekami, lai atzītu, ka pieteicēja bija normatīvajos aktos noteiktā kārtībā 1995.gadā iesniegusi pašvaldībai ēkas pirkuma aktu, bet

pašvaldība neizvēlējās izmantot pirmpirkuma tiesības. Šie pierādījumi vērtējami par labu pieteicējai, ņemot vērā to, ka pieteicēja pēc

namīpašuma pirkuma līguma noslēgšanas ir samaksājusi ēkas pārdevējai par namīpašumu 1995.gada līgumā norādīto naudas

summu, tātad pieteicējas rīcība un iepriekš norādītie apstākļi apstiprina to, ka pieteicējai bija mērķis iegūt īpašuma tiesības uz

namīpašumu jau 1995.gadā.

[4] Dome iesniegusi kasācijas sūdzību par minēto apgabaltiesas spriedumu, norādot, ka apgabaltiesa ir pārkāpusi Administratīvā

procesa likuma 154.panta pirmo un otro daļu, 103.panta otro daļu, 107.panta ceturto daļu, 247.panta pirmo daļu, 307.panta ceturto

daļu, 251.panta piekto daļu, kā arī nepareizi interpretējusi noteikumu Nr.110 2.punktu.

[5] Pieteicēja iesniegusi paskaidrojumus par kasācijas sūdzību, paužot viedokli, ka tā ir nepamatota.

Motīvu daļa

[6] Senāts, nosūtot lietu jaunai izskatīšanai apgabaltiesai, spriedumā bija norādījis, ka lietā ir būtiski pārbaudīt, vai domei bija zināms

1995.gada 23.augusta līgums, proti, vai pieteicēja jau 1995.gadā pašvaldībai iesniedza pirkuma līgumu, bet pašvaldība neizmantoja

pirmpirkuma tiesības uz ēku. No Senāta sprieduma izriet, ka tiesai ir jāpārbauda, vai domē nav saglabājušies lietvedības dokumenti

par pārdošanas akta saņemšanu un kvīts par to, kā arī citi pieteicējas norādītie apstākļi, kas varētu liecināt par to, ka gandrīz 14 gadu

laikā no ēkas pirkšanas līdz zemes pirkšanai, pašvaldībai tomēr ir bijis zināms 1995.gada 23.augusta līgums.

No apgabaltiesas sprieduma redzams, ka tiesa ir izprasījusi ziņas no arhīva un noskaidrojusi, ka šobrīd vairs nav iespējams pēc

domē saņemtajiem dokumentiem pārbaudīt, vai pieteicēja no 1995.–1998.gadam iesniedza pašvaldībā ēkas pirkuma līgumu, jo

attiecīgie dokumenti vai nu nav arhīvam nodoti, vai arī beidzies to glabāšanas termiņš.

Līdz ar to nav gūstami tieši, noteikumos Nr.110 minētie pierādījumi tam, ka ēkas pirkuma līgums 1995.gadā bija iesniegts domei

nolūkā noskaidrot pašvaldības viedokli par pirmpirkuma tiesību izmantošanu. Ievērojot minēto, apgabaltiesa pamatoti ir vērtējusi citus

pierādījumus, kas kopumā varētu liecināt par to, ka domei ēkas pirkuma līgums bija zināms.

[7] Taču, Senāta ieskatā, apgabaltiesas vērtētie apstākļi un pierādījumi neliecina, ka apgabaltiesa ir objektīvi un vispusīgi

noskaidrojusi patiesos lietas apstākļus un pilnīgi un pareizi izvērtējusi visus lietā esošos pierādījumus.

[8] Apgabaltiesa kā apstākli, kas liecina par to, ka dome zināja, ka pieteicēja ir ēkas tiesiskā valdītāja, ir minējusi, ka jau 1995.gadā

paziņojums par nekustamā īpašuma nodokli, kas atrodas lietas 1.sējuma 7.lapā, tika nosūtīts pieteicējai. Kā redzams no minētajā

lapā esošā nekustamā īpašuma maksāšanas paziņojuma, tas sastādīts par 2005.gadā, nevis 1995.gadā maksājamo nodokli, turklāt

nevis ēkai, bet zemes gabalam.

Nav saprotams, kādu apsvērumu dēļ tiesa ir ņēmusi vērā kā vienu no pierādījumiem tam, ka domei 1995.gadā bija iesniegts ēkas

pirkuma akts, lietas 2.sējuma 23.lapā esošo pieteicējas pārstāvja iesniegto iesnieguma projektu par īpašuma tiesību uz zemi

atjaunošanu, kurā norādīts, ka tam tiek pievienota pirkuma līguma kopija. Minētajā iesnieguma projektā nav norādīts ne tā

sastādīšanas datums (vien norādīts 1999.gads), ne izejošo dokumentu reģistrācijas numurs, ne arī kādas atzīmes, ka tas tiešām

iesniegts pašvaldībā, lai varētu prezumēt, ka līdz ar minēto iesniegumu pašvaldībai iesniegts arī ēkas pirkuma līgums.

[9] Tajā pašā laikā apgabaltiesa vispār nav vērtējusi apstākli, ka 2009.gada 18.jūnija iesniegumā domei pieteicēja ir lūgusi domi

atteikties no pirmpirkuma tiesībām gan uz ēku, gan zemes gabalu, pievienojot ne tikai 2009.gada 11.maija zemes pirkuma līguma,

bet arī 1995.gada 23.augusta ēkas pirkuma līguma kopiju (sk. lietas 1.sēj. 177.lpp.). Turklāt 2009.gada 30.jūnijā sastādītajā un

pieteicējas amatpersonas parakstītajā pielikuma pie 2007.gada 24.maija nomas līguma 1.4.punktā noteikts, ka līguma pielikums

stājas spēkā ar brīdi, kad dome ar lēmumu atteiksies no pirmpirkuma tiesībām uz ēkām ar būves kadastra Nr./numurs A/ un zemes

gabalu 3400 m2platībā (sk. lietas 1.sēj. 106.lpp.). Minētais apstāklis varētu likt apšaubīt to, vai jau 1995.gadā pieteicēja bija

paziņojusi domei par ēkas pirkumu, jo tiesību normās nav paredzēta jautājuma par pirmpirkuma tiesību izmantošanu atkārtota

izlemšana.

[10] Apgabaltiesa vispār nav vērtējusi arī Skrundas pilsētas ar lauku teritoriju zemes komisijas 1998.gada 9.novembra lēmumu

Nr.154, ar kuru pieteicējai noteikta zemes platība 2500 m 2 /adrese/ ēku un būvju īpašuma tiesību nostiprināšanai zemesgrāmatā, un

Skrundas pilsētas ar lauku teritoriju domes 1998.gada 9.decembra lēmumu Nr.104, ar kuru pieteicējai apstiprināta adrese zemes

gabalam /adrese/ ēku un būvju reģistrēšanai zemesgrāmatā (sk. lietas 2.sēj. 20.-21.lpp.). Minētie dokumenti būtu vērtējami

kopsakarā, pirmkārt, ar Nomas līgumā, kuru 2007.gada 24.maijā pieteicēja noslēgusi ar Skrundas arodvidusskolu, norādīto, ka ēka

ar kadastra Nr./numurs A/, par kuras pirmpirkuma tiesībām pēc 1995.gada 23.augusta līguma lēmusi dome pārsūdzētajā lēmumā,

ietilpst ēku (būvju) īpašumā, kura adrese /adrese/ (sk. lietas 1.sēj. 5., 103.lpp., arī 111.lpp. ). Otrkārt, ar Zemes robežu noteikšanas

aktiem – 1999.gada 22.janvāra aktu par zemes robežu noteikšanu dabā /adrese/ un 2005.gada 18.maija aktu par zemes robežu

noteikšanu dabā zemesgabalam /adrese/ (sk. lietas 1.sēj. 160.-161.lpp.).

[11] Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka apgabaltiesa ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 103.panta otro daļu, 107.panta

ceturto daļu un 154.pantu, kas ir pamats sprieduma atcelšanai. Līdz ar to pārējos kasācijas sūdzības arguments Senāts nevērtē.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 2.punktu, 348.panta 2.punktu un 351.pantu, Latvijas

Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

nosprieda

Atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 26.marta spriedumu un lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai Administratīvajai

apgabaltiesai.

Atmaksāt Skrundas novada pašvaldībai samaksāto drošības naudu Ls 50 (piecdesmit lati).

Spriedums nav pārsūdzams.

Senatore I.Skultāne

Senatore

V.Krūmiņa

Senatore

R.Vīduša