Legislator Case Law & Legislation
A420372113 / AA43-1993-14 AI generated

Administrative court dismisses border guard's appeal, reinstating employee after finding disciplinary sanction excessive.

Case Number A420372113 / AA43-1993-14
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The Administrative Regional Court partially allowed the employee's appeal to revoke a disciplinary dismissal for carrying over 10 euros on duty. While the court upheld the violation of internal regulations regarding cash limits, it found the dismissal disproportionate given the employee's prior record and explanations. Consequently, the court ordered the Border Guard to reinstate the employee and cover legal costs.

Legislator headnote

AI generated

Administratīvā procesa likums 307. un 309. pants; disciplinārsods – atvaļināšana no dienesta; tiesa atceļ disciplinārsodu, ja ir izsmelti visi līdzekļi, lai panāktu iestādes mērķus, un sods ir nepieņemami smags attiecībā uz pārkāpuma smagumu.

Keywords

AI generated
administrative appeal disciplinary dismissal disproportionate sanction border guard regulations reinstatement order legal costs reimbursement proportionality principle

Cited Legislation

AI generated
Administratīvā procesa likums 126. pants 1. daļa
Administratīvā procesa likums 307. pants
Administratīvā procesa likums 309. pants
Zaudējumu atlīdzināšanas likums 7. pants 3. daļa
Ministru kabineta noteikumi Nr.859 3.7 apakšpants
Ministru kabineta noteikumi Nr.85 13. pants
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas Nr. A420372113

Lietas arhīva Nr. AA43-1993-14/18

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2014.gada 28.aprīlī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja A.Šteinberga,

tiesneši M.Osmane, V.Poķis,

piedaloties pieteicējas /pers. C/ pārstāvei /pers. D/ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts

robežsardzes pārstāvei /pers. E/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. C/ pieteikuma par Valsts robežsardzes priekšnieka

2013.gada 11.aprīļa lēmuma Nr.53 atcelšanu un /pers. C/ atjaunošanu dienestā, sakarā ar Valsts robežsardzes apelācijas sūdzību

par Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 12.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Valsts robežsardzes Ludzas pārvaldes priekšnieka 2013.gada 18.februāra pavēli Nr.34 Valsts robežsardzes Ludzas

pārvaldes Terehovas I kategorijas robežkontroles punkta (turpmāk – Robežkontroles punkts) /amats/ /pers. C/ piemērots

disciplinārsods – atvaļināšana no dienesta.

Disciplinārsods piemērots par to, ka pieteicēja, ignorējot ar Valsts robežsardzes 2011.gada 23.februāra pavēli Nr.244 apstiprināto

pagaidu iekšējo noteikumu „Valsts robežsardzes teritoriālo pārvalžu struktūrvienību, kas veic robežpārbaudi un imigrācijas kontroli,

dienesta organizācijas kārtība” (turpmāk – Pavēle Nr.244) 35.10.apakšpunkta un Valsts robežsardzes 2011.gada 28.aprīļa pavēles

Nr.547 „Par naudas summas apmēru, kuru atļauts turēt pie sevis norīkojuma laikā” (turpmāk – Pavēle Nr.547) 1.punkta prasības,

ienesa Robežkontroles punkta teritorijā naudas līdzekļus, kas pārsniedz 10 latus.

[2] Ar Valsts robežsardzes priekšnieka 2013.gada 11.aprīļa lēmumu Nr.53 (turpmāk – Lēmums) 2013.gada 18.februāra pavēle

Nr.34 tika atstāta negrozīta. Lēmums motivēts šādi.

[2.1] 2012.gada 20.decembrī pieteicēja, ierodoties Robežkontroles punkta teritorijā, lai pildītu robežnorīkojuma pienākumus,

ienesa un personīgo mantu skapītī turēja naudas summu, kas pārsniedz 10 latus. Šis pārkāpums konstatēts 2012.gada 21.decembra

pārbaudē.

Ar savām darbībām pieteicēja pārkāpa Pavēles Nr.244 35.10.apakšpunktu, kas noteic, ka norīkojumam aizliegts ienest

robežšķērsošanas teritorijā vai turēt pie sevis naudas summu, kas pārsniedz Valsts robežsardzes priekšnieka ar rīkojuma dokumentu

noteikto un ārvalsts naudas vienības, kā arī Pavēles Nr.547 1.punktu, kas noteic, ka amatpersonām norīkojuma laikā atļauts ienest

struktūrvienības teritorijā vai turēt pie sevis (t.sk. transportlīdzeklī) naudas summu, kas nepārsniedz 10 latus. Pieteicēja pārkāpusi

amata apraksta 5.21.apakšpunktā noteikto: pārzināt un prast pielietot normatīvos aktus, kas reglamentē Valsts robežsardzes darbību,

robežkontroles un ārzemnieku uzturēšanās kontroles kārtību, ievērot normatīvo dokumentu prasības. Pieteicēja nav pildījusi arī

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas

likuma (turpmāk – Dienesta gaitas likums) 6.panta 1.punkta prasības: ievērot likumus un citus normatīvos aktus, kā arī 3.punkta

prasības: apzinīgi un godprātīgi pildīt amata pienākumus un augstāku amatpersonu rīkojumus (pavēles). Vienlaikus pieteicēja nav

ievērojusi Robežsardzes likuma 14.panta otrajā daļā noteikto: dienesta pienākumus robežsargi pilda saskaņā ar attiecīgiem

likumiem, Robežsardzes reglamentiem, nolikumiem un citiem normatīvajiem aktiem, kā arī priekšnieku pavēlēm un rīkojumiem.

[2.2] Atbilstoši Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta

pakāpēm disciplināratbildības likuma (turpmāk – Disciplināratbildības likums) prasībām, izvēloties disciplinārsodu, iestāde ņēmusi

vērā turpmāk minētos apstākļus.

[2.2.1] Pieteicēja ar savu rīcību radījusi klaji negatīvu priekšstatu par robežsardzes struktūrvienības darbu. Tādējādi struktūrvienības

darbs ir apdraudēts, jo būs nepieciešams ilgs laiks, līdz tiks atjaunota uzticība šīs struktūrvienības pilnvērtīgam darbam.

[2.2.2] Pieteicēja disciplinārpārkāpumu izdarījusi ar nodomu (tīši), jo viņa ir apzinājusies savas rīcības prettiesisko raksturu

(nenodrošināja naudas summas nodošanu noteiktajā kārtībā) un pieļāvusi kaitīgo seku iestāšanos (pārkāpusi aizliegumu un radījusi

negatīvu priekšstatu par Valsts robežsardzes darbību sabiedrībā, kā arī negatīvi iespaidoja disciplīnu Valsts robežsardzē).

[2.2.3] Pieteicēja dienestā Valsts robežsardzē ir no 2007.gada 27.augusta, ieņemamajā amatā no 2008.gada 2.augusta.

Apbalvota sešas reizes, disciplināri sodīta nav.

Robežkontroles punkta priekšnieks pieteicēju raksturoja kā robežsargu, kas strādā efektīvi un precīzi, prot pieņemt lēmumus savas

kompetences ietvaros. Rūpīgi iepazīstas ar normatīvajiem dokumentiem, izrāda interesi, disciplinēta. Ar lielu atbildības sajūtu izturas

pret viņai uzticēto dienesta pienākumu pildīšanu. Nepieņem nepārdomātus lēmumus. Nosvērta, izpalīdzīga, sabiedriska.

[2.2.4] Nav tādu apstākļu, kas attaisnotu pieteicējas rīcību, turot naudu personīgo mantu skapītī, nevis nododot glabāšanai

robežpārbaudes norīkojuma vecākajam. Pieteicēja sistemātiski tiek iepazīstināta ar aizliegumu dienesta pienākumu pildīšanas laikā

turēt naudas summu virs noteiktā daudzuma – gan parakstoties par robežpārbaudes norīkojuma uzdevumu, kurā katru reizi tiek

norādīts minētais aizliegums, gan saņemot mutisku jautājumu no robežpārbaudes norīkojuma vecākā par naudas līdzekļu nodošanu,

ja ir tāda nepieciešamība.

[2.2.5] 2013.gada 18.februāra pavēlē nepamatoti konstatēts pieteicējas atbildību mīkstinošs apstāklis, t.i., ka pieteicēja pie viņas

esošās naudas vienības uzrādījusi labprātīgi. Augstāka iestāde uzskata, ka apstākļi, kas mīkstina vai pastiprina pieteicējas atbildību

par disciplinārpārkāpumu, nav konstatēti.

[2.2.6] Atvaļināšana no dienesta šajā gadījumā ir atbilstošs un proporcionāls sods. Nav saskatāma lietderība mazāk smaga

disciplinārsoda piemērošanai, it sevišķi pieteicējas darbības vērtējot pēc Valsts robežsardzes noteikto uzdevumu prioritātēm un

iepriekš veiktajiem prevencijas pasākumiem. Naudas summas turēšana virs atļautā daudzuma Valsts robežsardzei ir ārkārtīgi aktuāla

problēma, kas rada nepieciešamību šādi reaģēt uz pārkāpumiem. Tieši šāda soda piemērošana ir saistīta gan ar korupcijas risku

samazināšanu, gan dienesta disciplīnas nodrošināšanu Valsts robežsardzē. Nav nozīmes arī tam, vai sabiedrība ir informēta par

notikušo, vai nē. Valsts robežsardzei pašai ir jāveicina koruptīvo risku samazināšana un šis ir viens no līdzekļiem, kā nodrošināt

dienesta disciplīnu. Brīdinājumi par naudas turēšanas aizliegumu ir izteikti vairākkārt, bet pieteicēja nav izpratusi minētā pienākuma

nozīmi, tādēļ uzticība pieteicējai ir zudusi pilnībā. Pieteicēja ir apkaunojusi arī to robežsargu darbību, kas izvēlas pienācīgi izpildīt

visus ierobežojumus un nosacījumus. Pieteicējas rīcība grauj disciplīnu kopumā.

[3] Pieteicēja iesniedza pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot atcelt Lēmumu un atjaunot pieteicēju dienestā iepriekšējā

amatā.

Pieteikums pamatoties ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

[3.1] Lietā nav strīda par to, ka 2013.gada 21.decembrī dienesta pārbaudes ietvaros pieteicējas personīgo mantu skapītī

konstatēta naudas summa 20 latu apmērā, kas ir par 10 latiem lielāka, nekā atļautais daudzums.

Tomēr, piemērojot disciplinārsodu, iestāde nav pareizi izvērtējusi administratīvā akta satura lietderību. Iestāde nav ņēmusi vērā, ka

nauda atradusies pieteicējas mantu skapītī, bet nav atradusies tieši pie viņas norīkojuma laikā. Tāpat iestāde nav ņēmusi vērā to, ka

nauda pieteicējas mantu skapītī atradusies apstākļu sakritības dēļ. 10 latus pieteicēja bija paredzējusi nodot kolēģei /pers. G/ kā

dāvanu sakarā ar bērna piedzimšanu. Naudu šim mērķim vāca pieteicējas kolēģe /pers. H/. Šo apstākli savā paskaidrojumā

apstiprina arī Robežkontroles punkta vecākais inspektors Valsts amatpersona. Naudu pieteicēja uzrādījusi labprātīgi. Tātad iestāde

nav ņēmusi vērā pārkāpuma izdarīšanas apstākļus un pārkāpuma smagumu.

[3.2] Pieņemot Lēmumu, netika ņemts vērā Robežkontroles punkta priekšnieka atzinīgais pieteicējas personības raksturojums un

pieteicējas dienesta gaita.

[4] Tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā Valsts robežsardze neatzina pieteikumu, norādot šādus papildus apsvērumus.

Iestādes ieskatā, nav nozīmes tam, vai naudas līdzekļi bijuši tieši pie pieteicējas vai viņas personīgajā mantu skapītī, jo tikai

pieteicējai bija piekļuve minētajiem naudas līdzekļiem.

Disciplinārlietas izmeklēšanā ir vērtēti visi lietas apstākļi, bet izvērtēšanas procesā pieteicējas rīcības iemesli netiek uzskatīti par

attaisnojošiem. Valsts robežsardze ir izstrādājusi pasākumus, lai samazinātu korupcijas riskus un lai robežsargam būtu iespējams

pilnvērtīgi pildīt dienesta pienākumus bez korupcijas riska iestāšanās, bet pieteicēja šos noteikumus ir ignorējusi. Disciplinārlietas

izmeklēšanas mērķis nebija pierādīt naudas līdzekļu prettiesisku iegūšanu, jo konkrētajam aizliegumam ir beznosacījuma (vispārīgs)

raksturs, ar kuru ir jārēķinās jebkuram robežsargam jebkādos dienesta apstākļos.

Samērīguma princips neparedz rīkoties ar piešķirto diskrecionāro varu tikai vienā noteiktā veidā, nevērtējot disciplinārpārkāpuma

smagumu.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 12.decembra spriedumu pieteikums tika apmierināts.

Spriedums motivēts šādi.

[5.1] Dienesta gaitas likuma 6.panta 1. un 3.apakšpunkts noteic amatpersonas pienākumus ievērot Latvijas Republikas Satversmi,

Latvijas Republikai saistošas starptautisko tiesību normas, likumus un citus normatīvos aktus, ievērot amatpersonām noteiktos ētikas

principus.

Saskaņā ar Disciplināratbildības likuma 3.panta pirmo daļu par disciplinārpārkāpumu atzīstama amatpersonas ar nodomu (tīši) vai

aiz neuzmanības izdarīta darbība vai bezdarbība, kas saistīta ar tās dienesta pienākumu pildīšanu un izpaužas kā tiesību aktos

noteiktās kārtības un prasību neievērošana.

Tātad, ja amatpersona ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības nav pildījusi normatīvajos aktos noteiktos pienākumus, tā ir saucama pie

disciplināratbildības likumā noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar Disciplināratbildības likuma 1. un 8.pantu saukšanai pie

disciplināratbildības un disciplinārsodam ir jāatbilst taisnīguma un lietderības prasībām.

[5.2] Nav strīda par lietas faktiskiem apstākļiem. Pieteicēja nedz pieteikumā, nedz tiesas sēdē neapstrīdēja pārkāpuma

izdarīšanas faktu. Arī no Lēmuma pamatojuma tiesai nerodas šaubas par to, ka disciplinārlietas izmeklēšanas gaitā ir pienācīgi

konstatēts fakts, ka pieteicēja 2013.gada 21.decembrī personīgo mantu skapītī glabāja naudas summu divdesmit latu apmērā.

Nav strīda un nerodas šaubas arī par to, ka ar minētajām darbībām pieteicēja ir pārkāpusi iekšējos normatīvajos aktos noteikto

aizliegumu – neturēt robežnorīkojuma laikā pie sevis naudas summu, kas pārsniedz desmit latus. Nav šaubu, ka pieteicēja ir

vainojama minētā aizlieguma neievērošanā, ka šādas pieteicējas darbības ir kvalificējamas kā Disciplināratbildības likuma 3.panta

pirmajā daļā paredzētais disciplinārpārkāpums un pieteicējai par šo discilinārpārkāpumu ir piemērojams sods.

Strīds ir par pieteicējai piemērotā disciplinārsoda veida tiesiskumu. Pieņemtais Lēmums ir satura izvēles administratīvais akts, tādēļ

iestādei, ievērojot piemērojamajā tiesību normā noteiktos ietvarus, un šajos ietvaros, pamatojoties uz lietderības apsvērumiem, bija

jānosaka administratīvā akta saturs (Administratīvā procesa likuma 65.panta trešā daļa). Tiesai ir jāpārbauda, vai iestāde ir pareizi

izmantojusi tai piešķirto rīcības brīvību, proti, vai rīcības brīvības robežas nav pārsniegtas, vai rīcības brīvība ir izmantota pilnīgi, vai tā

nav izmantota ļaunprātīgi (mērķim neatbilstoši) un kļūdaini.

[5.3] Saskaņā ar Disciplināratbildības likuma 13.panta otro daļu amatpersonai var piemērot šādus disciplinārsodus: 1) piezīmi; 2)

rājienu; 3) mēneša amatalgas samazināšanu par 10–20 procentiem no mēneša amatalgas uz laiku no viena mēneša līdz sešiem

mēnešiem; 4) pazemināšanu dienesta pakāpē par vienu pakāpi uz laiku no sešiem mēnešiem līdz vienam gadam; 5) pazemināšanu

amatā; 6) atvaļināšanu no dienesta.

Iestāde, atvaļinot pieteicēju no dienesta, nav pārkāpusi soda piemērošanas ārējās robežas.

[5.4] Disciplināratbildības likuma 13.panta pirmā daļa noteic, ka disciplinārsoda mērķis ir sodīt vainīgo amatpersonu un panākt, lai

tā un citas amatpersonas ievērotu dienesta disciplīnu un atturētos no disciplinārpārkāpumu izdarīšanas.

Lietas materiāli nedod pamatu secinājumam, ka iestāde, izvēloties pieteicējai sodu, vadījusies no mērķiem, kas nav saskanīgi ar

likumā paredzētajiem. Proti, rīcības brīvība nav izmantota ļaunprātīgi.

[5.5] Saskaņā ar Disciplināratbildības likuma 15.panta pirmo daļu, piemērojot disciplinārsodu, ņem vērā: 1) disciplinārpārkāpuma

izdarīšanas apstākļus; 2) disciplinārpārkāpuma raksturu; 3) disciplinārpārkāpuma radīto zaudējumu un kaitējumu; 4) amatpersonas

vainas formu; 5) atbildību mīkstinošos apstākļus; 6) atbildību pastiprinošos apstākļus; 7) disciplinārsoda piemērošanas lietderības

apsvērumus (vai pārkāpums nav mazsvarīgs, vai tas ir radījis nelabvēlīgas sekas); 8) piemērojamā disciplinārsoda samērīgumu ar

izdarīto disciplinārpārkāpumu.

No Lēmuma pamatojuma izriet, ka iestāde ir apsvērusi visus Disciplināratbildības likuma 15.panta pirmajā daļā paredzētos apstākļus

(sk. sprieduma 2.2.2. – 2.2.5.punktu). Cita starp no Lēmuma aprakstošās daļas izriet, ka tika uzklausīts arī pieteicējas paskaidrojums

par pārkāpuma apstākļiem, taču, kā tiesas sēdē paskaidroja Valsts robežsardzes pārstāve, iestāde, lai gan nav apšaubījusi

pieteicējas paskaidrojuma ticamību, uzskatījusi, ka pieteicējas norādītajiem apstākļiem nav izšķirošas nozīmes.

Iestādei nevar pārmest rīcības brīvības nepilnīgu izmantošanu.

[5.6] Rīcības brīvības pareizas izmantošanas priekšnoteikumi ir privātpersonai piemēroto nelabvēlīgo seku nepieciešamība

leģitīma mērķa sasniegšanai, piemērotība, vajadzība un atbilstība (Administratīvā procesa likuma 66.panta pirmā daļa). Tiesa

neapšauba, ka Lēmums bija nepieciešams leģitīma mērķa sasniegšanai, proti, tas bija nepieciešams, lai sodītu pieteicēju un

veicinātu dienesta disciplīnas ievērošanu Valsts robežsardzē. Tāpat tiesa atzīst, ka piemērotais sods ir piemērots, jo ar izraudzītā

disciplinārsoda piemērošanu iepriekš minētais mērķis, ciktāl tas attiecas uz pieteicēju, var tikt sasniegts pilnīgi, savukārt attiecībā uz

citu personu atturēšanu no disciplīnas pārkāpumu izdarīšanas, situācija vismaz var tikt uzlabota.

Tomēr, izvērtējot Lēmuma vajadzību un atbilstību, t.i., vai mērķi nav iespējams sasniegt ar līdzekļiem, kuri mazāk ierobežo

administratīvā akta adresātu un vai sabiedrības ieguvums būs samērīgs ar pieteicējai nelabvēlīgajām sekām, tiesa secina, ka

Lēmums neatbilst minētajiem lietderības kritērijam.

[5.7] Saskaņā ar Disciplināratbildības likumu atvaļināšana no amata ir pats smagākais disciplināratbildības soda veids, tādēļ tas ir

piemērojams vienīgi tajos gadījumos, kad jebkura cita soda piemērošana ir neatbilstoša.

Kā jau minēts iepriekš, iestāde ir vērtējusi Disciplināratbildības likuma 15.panta pirmajā daļā nosauktos apstākļus. Tiesa piekrīt

iestādes vērtējumam, ka pieteicēja pārkāpumu izdarījusi ar nodomu (tīši), kā arī tam, ka lietā nav konstatējami atbildību mīkstinoši vai

pastiprinoši apstākļi.

Vienlaikus, kā uzskata tiesa, Lēmumā nepamatoti liels uzsvars tiek likts uz to, ka pieteicēja ar savu rīcību radījusi klaji negatīvu

priekšstatu par robežsardzes struktūrvienības darbu, ka pieteicējas izdarītā pārkāpuma rezultātā ir negatīvi iespaidota disciplīna

Valsts robežsardzē, kā arī, ka būs nepieciešams ilgs laiks, līdz tiks atjaunota uzticība konkrētās struktūrvienības pilnvērtīgam darbam.

Lai gan var pieņemt, ka pieteicējas izdarītais pārkāpums atstāja zināmu iespaidu uz attiecīgās Valsts robežsardzes struktūrvienības

reputāciju, taču apgalvojumus par to, ka šāds iespaids bijis klaji negatīvs, ļoti ilgstošs, ka tas dezorganizējis struktūrvienības darbu,

neapstiprina nekādi pierādījumi. Bez atbilstošiem pierādījumiem šie iestādes apgalvojumi vērtējami kā pārspīlēti un tos nedrīkst

izmantot bargākā disciplinārsoda piemērošanai.

Turklāt iestāde nepamatoti par nebūtiskiem uzskatīja pieteicējas paskaidrojumus par disciplinārpārkāpuma izdarīšanas apstākļiem.

Apsverot, vai ir zudusi uzticība konkrētajai personai kā valsts amatpersonai, iestādei bija jāvērtē arī tas, vai amatpersona savlaicīgi,

saprotami un ticami spēj izskaidrot savas prettiesiskās rīcības motīvus, tādējādi mazinot vai pastiprinot aizdomas par tās

iesaistīšanos koruptīvās darbībās. Konkrētajā gadījumā pieteicēja paskaidrojumu ir sniegusi jau pārkāpuma atklāšanas dienā,

norādot, ka liekā nauda desmit latu apmērā atradās viņas personīgo mantu skapītī, jo pieteicēja grasījās šo naudu atdot dāvanai

sakarā ar kolēģes bērna piedzimšanu, taču aizmirsusi to izdarīt. Kā jau minēts iepriekš, iestāde šāda paskaidrojuma ticamību

neapstrīd. Arī tiesai nav pamata šo paskaidrojumu vērtēt kā nepatiesu, jo pieteicēja to ir sniegusi neilgi pēc pārkāpuma atklāšanas,

kā arī lietas materiāli liecina, ka šādu paskaidrojumu ir apstiprinājis vismaz vēl viens cits Robežkontroles punkta ierēdnis (/pers. J/).

Var piekrist iestādes argumentam, ka pieteicējas norādītie apstākļi neatbrīvo viņu no atbildības, taču, šos apstākļus arī nevar uzskatīt

par tik nebūtiskiem, lai tos neņemtu vērā, izvēloties samērīgu sodu.

Tiesa ņem vērā arī to, ka pieteicēja disciplinārlietas materiālos tiek raksturota pozitīvi, viņa nav iepriekš izdarījusi

disciplinārpārkāpumus, apbalvota sešas reizes.

Līdz ar to no Lēmumā norādītajiem apstākļiem neizriet racionāls secinājums, ka pārkāpumam atbilstošs disciplinārsods ir tieši

atvaļināšana no dienesta, un nevis cits, mazāk bargs sods. Tiesas vērtējumā, nekonstatējot pieteicējas vainu pastiprinošus apstākļus,

nepierādot īpašu nelabvēlīgu seku iestāšanos, nepierādot pieteicējas paskaidrojumu neatbilstību patiesībai, kā arī, izvērtējot

pieteicējas raksturojumu un dienesta gaitu, iestādei nebija pamata konstatēt, ka pieteicējas atvaļināšana no dienesta būs samērīga.

Tādēļ Lēmums atzīstams par prettiesisku un atceļams, bet iestādei izliekams pienākums veikt darbības, lai novērstu administratīvā

akta izpildes sekas, t.i., atjaunotu pieteicēju dienestā.

[6] Par Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 12.decembra spriedumu Valsts robežsardze iesniedza apelācijas sūdzību,

norādot šādus apsvērumus.

[6.1] Konkrētā administratīvā akta vajadzība izriet no disciplinārā procesa kopumā, jo, ja nebūtu nepieciešamība tādā veidā reaģēt

uz konstatēto pieteicējas disciplinārpārkāpumu, nebūtu arī vajadzības izdot Lēmumu. Lēmuma atbilstība tiesiskajam mērķim ir

izvērtēta un pamatota – izanalizēta korupcijas risku samazināšanas iespējamība, kā arī dienesta disciplīnas nodrošināšana, kas

saskaņā ar Disciplināratbildības likuma mērķiem, kā arī šī likuma 2.1pantu ir Valsts robežsardzes pienākums. Tādējādi Valsts

robežsardze kā iestāde ir tiesīga noteikt prioritātes, kas izriet no aktuāliem uzdevumiem, kā arī noteikt paaugstinātas sankcijas par

prioritāšu neievērošanu.

Joma, par kuru pieteicēja tika disciplināri sodīta, Valsts robežsardzē noteikta par aktuālu problēmu dienesta disciplīnas

nodrošināšanā (katru reizi, amatpersonai ierodoties dienesta pienākumu izpildes laikā un vietā, atgādinot par aizliegumu turēt pie

sevis naudas līdzekļus ārpus pieļaujamajām robežām). Tādējādi Valsts robežsardzei ir tiesības prasīt no pieteicējas visprecīzāko šī

pienākuma izpildi, kā arī, izvērtējot visus apstākļus, piemērot visbargāko disciplinārsodu šāda rakstura disciplinārpārkāpumam.

[6.2] Iestāde nepiekrīt tiesas secinājumam par iestādes pārspīlēto apgalvojumu par pieteicējas klaji radītā negatīvā priekšstata par

Valsts robežsardzes darbības radīšanas negatīvajām sekām attiecībā uz struktūrvienības darba dezorganizāciju un negatīvo seku ļoti

ilgstošo ietekmi. Lēmumā, izdarot šādus secinājumus, Valsts robežsardze pamato savu rīcību, akcentējot preventīvo pasākumu

neefektīvu ietekmi, ja tiek piemērots mazāk bargs disciplinārsods.

[6.3] Valsts robežsardze disciplinārsodu nosaka, ņemot vērā disciplinārpārkāpuma raksturu un pieteicējas paskaidrojumu, bet

konkrētajā gadījumā neattaisno pieteicējas rīcību tādā mērā, lai tiktu piemērots cits disciplinārsods, proti, pieteicējas paskaidrojumā

norādītie rīcības iemesli neatsver izdarītā disciplinārpārkāpuma smagumu. Tādējādi Valsts robežsardze kopumā uzskata, ka, izdodot

Lēmumu, ir rīkojusies tiesiski, piešķirto pilnvaru apjomā un nesaskata pamatotību atzīt Lēmumu par prettiesisku.

[7] Tiesas sēdē Valsts robežsardzes pārstāve apelācijas sūdzību uzturēja. Pieteicējas pārstāve apelācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus un noklausījusies procesa dalībnieku paskaidrojumus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka

apelācijas sūdzība nav pamatota.

[9] Apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa spriedumā ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un tās

spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pietiekams. Līdz ar to apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma

307.panta ceturto daļu pievienojas Administratīvās rajona tiesas sprieduma motivācijai (sk. šī sprieduma 5.1.-5.7.punktu), to

neatkārtojot.

[10] Apelācijas sūdzība pamatota ar argumentu, ka attiecīgā disciplinārsoda piemērošana bija nepieciešama, lai sasniegtu

tiesisku mērķi – mazinātu korupcijas risku un nodrošinātu dienesta disciplīnu. Iestāde uzsver, ka nav nozīmes ne naudas summas

apmēram, ne iemesliem, kuru dēļ nauda atradusies pie pieteicējas, bet izšķiroša nozīme piešķirama apstāklim, ka iestāde bija

veikusi preventīvus pasākumus (iepazīstināšana ar normatīvajiem aktiem, atgādinājumi, brīdinājumi), lai persona apzinātos attiecīgo

noteikumu nozīmīgumu.

Apgabaltiesa piekrīt iestādes argumentam, ka pieteicējas norādītie apstākļi neatbrīvo viņu no atbildības, taču apgabaltiesa uzskata,

ka šos apstākļus arī nevar uzskatīt par tik nebūtiskiem, lai tos neņemtu vērā, izvēloties samērīgu sodu.

No Lēmuma izriet, ka pieteicējai nebija spēkā esošu disciplinārsodu, attiecīga veida pārkāpumu pieteicēja izdarījusi pirmo reizi.

Iestāde ir vispārīgi norādījusi uz pārkāpuma saistību ar korupcijas riskiem, taču Lēmumā nav pamatots, ka disciplinārlietas apstākļi

radītu konkrētas ar faktiem pamatotas aizdomas par korupciju. Konkrētajā gadījumā nav pierādīts, ka naudas summas turēšana virs

atļautā apmēra ir saistīta ar koruptīvām darbībām. Izskatāmajā lietā konstatēts, ka pieteicēja ir nevis pieļāvusi koruptīvus darījumus,

bet gan nav ievērojusi vienu no dienesta gaitu reglamentējošām pavēlēm. Šāds pārkāpums ir tikai netieši saistīts ar korupcijas riskus

ierobežojošiem pasākumiem, tādēļ galēju līdzekļu piemērošana, apgabaltiesas ieskatā, nav pamatota.

[11] Kā izriet no iestādes sniegtās informācijas, kopš Valsts robežsardzes 2011.gada 28.aprīļa pavēles Nr.547 „Par naudas

summas apmēru, kuru atļauts turēt pie sevis norīkojuma laikā” izdošanas brīža līdz 2014.gada aprīlim Valsts robežsardze ir pieņēmusi

8 lēmumus par disciplinārsodu piemērošanu saistībā ar attiecīgiem pārkāpumiem. Par 2012.gada 21.decembrī konstatētajiem

pieteicējas, /pers. N/, /pers. O/ un /pers. H/ pārkāpumiem ierosinātās disciplinārlietas bijušas pirmās šāda veida disciplinārlietas, un

visām personām, neskatoties uz naudas summas apmēru un personu paskaidrojumiem, piemērots disciplinārsods – atvaļināšana no

dienesta.

Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka ir bijuši izsmelti visi iestādes rīcībā esošie līdzekļi, lai panāktu iestādes izvirzītos mērķus.

[12] Pieteicējas pārstāve tiesas sēdē lūdza atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 300 euro apmērā, kas saistīti ar pieteicējas pārstāvību

lietā Administratīvajā apgabaltiesā (2014.gada 3.marta kvīts AV Nr.97619).

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešajā daļā noteikts, ka mantiskais zaudējums aptver arī izmaksas, kas saistītas ar

juridisko palīdzību. Šo izmaksu maksimālo apmēru nosaka Ministru kabinets.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2011.gada 8.novembra noteikumu Nr.859 „Noteikumi par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās

palīdzības izmaksu maksimālo apmēru” 3.7.apakšpunktu valsts atlīdzina izmaksas par pārstāvību tiesā – 20 latus stundā.

Zvērināta advokāta palīdze /pers. D/ pārstāvēja pieteicēju 2014.gada 7.aprīļa tiesas sēdē. Savukārt 2014.gada 10.marta tiesas sēdē

pieteicējas pārstāvība nebija noformēta atbilstoši Administratīvā procesa likuma 38.panta pirmās daļas nosacījumiem. Līdz ar to

konkrētajā gadījumā pieteicējai atlīdzināmas izmaksas par viņas pārstāvību tiesā 20 latu apmērā.

[13] Ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmajai daļai piespriež

no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Pieteicēja samaksājusi valsts nodevu 20 latu apmērā par

pieteikuma iesniegšanu.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un

atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc tiesas vai

tiesneša nolēmuma stāšanās spēkā Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta

līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.

Ņemot vērā minēto, no atbildētāja pusē pieaicinātās iestādes Valsts robežsardzes piespriežama pieteicējas samaksātā valsts

nodeva 28,46 euro apmērā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

apmierināt /pers. C/ pieteikumu.

Atcelt no pieņemšanas dienas Valsts robežsardzes priekšnieka 2013.gada 11.aprīļa lēmumu Nr.53 un uzlikt Valsts robežsardzei

pienākumu viena mēneša laika no sprieduma spēkā stāšanās dienas atjaunot /pers. C/ dienestā Valsts robežsardzē.

Uzlikt Valsts robežsardzei par pienākumu atlīdzināt /pers. C/ ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas 28,46 euro apmērā.

Uzlikt Valsts robežsardzei par pienākumu atlīdzināt /pers. C/ (personas kods /personas kods/) valsts nodevu 28,46 euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdēs priekšsēdētāja (paraksts) A.Šteinberga

Tiesneši (paraksts) M.Osmane

(paraksts) V.Poķis

Noraksts pareizs

Administratīvās apgabaltiesas tiesnese A.Šteinberga

2014.gada 28.aprīlī