Administrative court dismissed claim for compensation due to lack of unlawful administrative act by health inspectorate.

NORAKSTS

Lieta Nr.A42722008

A6211-09/43

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Valmierā 2009.gada 11.februārī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis G.Ploriņš,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc I.P.

pieteikuma par Veselības inspekcijas 2008.gada 13.maija lēmuma Nr.1/5/5-

1/3673 atcelšanu un morālā kaitējuma Ls 20 000 apmērā atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa

[1] 2008.gada 16.jūnijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts I.P.

(turpmāk arī pieteicējs) pieteikums par Veselības inspekcijas (turpmāk arī

Inspekcija vai atbildētājs) 2008.gada 13.maija lēmuma Nr.1/5/5-1/3673

(turpmāk – Lēmums) atcelšanu un morālā kaitējuma Ls 20 000 apmērā

atlīdzināšanu.

Ar 2008.gada 22.oktobra Administratīvās rajona tiesas tiesneses lēmumu

pieteikums pieņemts un ierosināta administratīvā lieta.

[2] No lietas materiāliem konstatējams sekojošais:

[2.1] 2008.gada 20.februārī Inspekcijas veselības aprūpes kontroles

nodaļā saņemts pieteicēja iesniegums ar lūgumu izvērtēt viņa medicīniskās

aprūpes kvalitāti. Lūgumā norādīts, ka pieteicējam atrodoties Rēzeknes pilsētas

un rajona policijas pārvaldes (turpmāk – Policijas pārvaldes) īslaicīgās

aizturēšanas vietā, 2008.gada 7.februārī, sniegta neatliekamā medicīniskā

palīdzība. Pēc apskates un palīdzības sniegšanas, ārsts esot paskaidrojis, ka

ierakstīšot medicīniskajā dokumentācijā, lai pēc atgriešanās cietumā

pieteicējam tiktu veikta veselības stāvokļa izvērtēšana, bet Daugavpils cietumā

tā neesot veikta. Šajā sakarā uzsākta lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā

Nr.P-610/36-6-234.

[2.2] Laika periodā no 2008.gada 20.februāra līdz 2008.gada 7.aprīlim,

Inspekcijas veselības aprūpes kontroles nodaļas 3.ekspertu daļas vadītāja I.L. un

3.ekspertu daļas vecākais eksperts A.S. veica ekspertīzi un 2008.gada 7.aprīlī

sastādīja atzinumu Nr.P-610/36-6-234 par pacienta I.P. medicīnisko aprūpi

(turpmāk – Atzinums). Atzinumā secināts, ka pieteicēja medicīniskajā aprūpē

pārkāpumi nav pieļauti. Ņemot vērā atzinumā secināto, Inspekcijas veselības

aprūpes kontroles nodaļas vadītāja pienākumu izpildītāja 2008.gada 7.aprīlī ar

lēmumu Nr.P-610/36-6-234 (turpmāk – Sākotnējais lēmums) izbeidza

lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā.

1.lappuse no 13

[2.3] 2008.gada 24.aprīlī Inspekcijā saņemta pieteicēja sūdzība par

Sākotnējā lēmuma apstrīdēšanu.

[2.4] Atbildētājs ar Lēmumu atstājis negrozītu Sākotnējo lēmumu.

[3] Uzskatot atbildētāja Lēmumu par nepamatotu, pieteicējs iesniedza

pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā. Savā pieteikumā pieteicējs nepiekrīt

Lēmumam un norāda turpmāk minētos argumentus:

[3.1] 2008.gada 7.februārī atrodoties Policijas pārvaldes īslaicīgās

aizturēšanas vietā pieteicēja veselības stāvoklis būtiski pasliktinājies. Rezultātā

tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Savā slēdzienā medicīnas

darbinieki atzīmēja, ka ierodoties Daugavpils cietumā, ārstiem nepieciešams

veikt pieteicēja veselības apskati un vajadzības gadījumā arī ārstēšanu, ko

apliecina Rēzeknes neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumu karte

Nr.42-1923, izraksts no ambulatorā pacienta kartes, 2008.gada 26.februāra

izraksts no Policijas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas vietas Medicīniskās

apskates žurnāla. Tomēr, ierodoties Daugavpils cietumā, pieteicēja medicīnisko

apskati ārsti nav veikuši vispār.

[3.2] Veselības inspekcija savā atbildē norāda, ka pieteicējam pašam bija

jāgriežas ar rakstisku iesniegumu pie Daugavpils cietuma mediķiem, kas pats

par sevi ir nepareizs apgalvojums.

Etapējot pieteicēju uz Rēzekni, konvojam tika nodota viņa personīgā

lieta, kurā atrodas ārstu izziņas par pieteicēja veselības stāvokli. Tādējādi, pirms

etapēšanas atpakaļ no Policijas pārvaldes uz Daugavpils cietumu, no Rēzeknes

neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumu kartes Nr.42-1923, kā arī no

Policijas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas vietas Medicīniskās apskates žurnāla,

vajadzēja izdarīt izrakstus un pievienot tos personīgajai lietai – informācijai

Daugavpils cietuma ārstiem. Taču nekas no tā visa netika izdarīts.

[3.3] 2006.gada 30.maija Ministru kabineta noteikumu Nr.423, II.sadaļas

11.punkts nosaka, ka brīvības atņemšanas vietas pieņemšanas nodaļā tiek veikta

notiesātā medicīniskā apskate un sanitārā apstrāde. Ierodoties Daugavpils

cietumā pieteicējs nav saņēmis medicīniskās palīdzības minimumu, līdz ar ko

aizskartas viņa cilvēka pamattiesības un apdraudēta viņa veselība.

[3.4] Ārstniecība likuma 20.pants nosaka, ka pacientam ir tiesības viņam

saprotamā veidā saņemt no ārsta informāciju par slimības diagnozi,

izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā arī par citām ārstēšanas metodēm un

prognozi. Šī paša likuma 22.pants nosaka, ka pacientam ir tiesības saņemt

sniegtās veselības aprūpes kvalitātes novērtējumu, normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā.

Ievērojot Ārstniecības likuma 20. un 22.pantos noteikto ir skaidri

redzams, ka etapējot pieteicēju uz Daugavpils cietumu, medicīniskais personāls

rupjā veidā pārkāpa un aizskāra viņa pamattiesības.

[3.5] Civillikuma 1635.pants nosaka, ka katrs tiesību aizskārums, t.i.

katra par sevi neatļauta darbība, dod tam, kam tā kaitējusi, tiesību prasīt

apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. Civillikuma

1639.pantā noteikts, ka tiesību aizskārums uzliek atbildību tam, kas pieļauj to

tādos apstākļos, kuri pēc viņa personiskajām attiecībām pret aizskārēju, dod

2.lappuse no 13

viņam kā vienam no vecākiem vai saimniekam iespēju un tātad arī uzliek

pienākumu aizkavēt tādu aizskārumu. Taču konkrētajā gadījumā Veselības

inspekcija ne tikai neaizkavēja augstāk minētos pieteicēja cilvēktiesību

aizskārējus, bet ar savu lēmumu un prettiesisko rīcību turpina apdraudēt viņa

veselību.

Civillikuma 1779.pants nosaka, ka katram ir pienākums atlīdzināt

zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis.

Ievērojot minēto tiesību normu regulējumu un pamatojoties uz Eiropas

cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3., 6.panta pirmo daļu,

to kopsakarā ar 13.pantu, kā arī 2006.gada 30.maija Ministru kabineta

noteikumu Nr.423, II.sadaļas 11.punktā noteikto secināms, ka medicīnas

pārbaudes raksturs (brīvības atņemšanas iestādē) ietver sevī pienākumu apskatīt

un sanitāri apstrādāt katru ieslodzīto bez izņēmuma. Tādējādi, pieteicējam

atgriežoties Daugavpils cietumā nebija vajadzības pašam rakstīt iesniegumu par

medicīnisko apskati.

[3.6] Ārstniecības likuma 17.panta 1.punkts nosaka to, ka valsts

garantētais medicīniskās palīdzības apjoms Ministru kabineta noteiktajā kārtībā

tiek sniegts Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un

bezvalstniekiem, kuru pasē ir personas kods un kuri reģistrēti iedzīvotāju

reģistrā, kā arī aizturētajām, apcietinātajām un ar brīvības atņemšanu

notiesātajām personām. No minētā secināms, ka laika posmā, kad pieteicējam

bija nepieciešama medicīniskā apskate un ārstēšana, ar Daugavpils cietuma

mediķu prettiesisku rīcību viņam tā tika liegta. Nesniedzot medicīnisko

palīdzību pieteicējam ir nodarīts būtisks cilvēktiesību aizskārums, kā arī

Satversmes 111.panta pārkāpums, proti nav aizsargāta pieteicēja veselība un

sniegta medicīniskā palīdzība.

[3.7] Konkrētajā situācijā, sūdzībā norādītā kompensācijas summa Ls

20 000 apmērā par pieteicējam nodarīto morālo kaitējumu ir pamatota. Dotā

kompensācijas summa ir par morālo kaitējumu augstāk minēto darbību un

bezdarbību rezultātā apdraudot pieteicēja veselību. Šajā summā ietverts arī

pieteicēja laika patēriņš no 2008.gada 8.februāra līdz 2008.gada 12.jūnijam, kad

savu tiesību aizstāvībai nācies izmantot 1200 stundas, kas pielīdzināmas

juridisko pakalpojumu sniegšanai.

[4] Administratīvajā rajona tiesā 2008.gada 6.novembrī saņemti

atbildētāja rakstveida paskaidrojumi (lietas 44.lapa). Savos rakstveida

paskaidrojumos tiesai atbildētājs paskaidro, ka pieteikumu neatzīst pilnībā un

uzskata par nepamatotu tālāk minēto apsvērumu dēļ:

[4.1] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma (turpmāk arī APL)

81.panta pirmo daļu, izskatot lietu atkārtoti pēc būtības, secināts, ka Sākotnējais

lēmums ir sastādīts pamatoti un likumīgi, izvērtējot administratīvā procesa

principus un lietderības apsvērumus tā pieņemšanai saskaņā ar APL 65. un

66.pantu, tāpēc nav tiesiska pamata to atcelt. Tādēļ ar Inspekcijas vadītāja E.H.

2008.gada 13.maija lēmumu Nr.1/5/5-1/3673 par apstrīdēto administratīvo aktu

pieteicēja sūdzība noraidīta kā nepamatota, bet Sākotnējais lēmums atstāts

negrozīts.

3.lappuse no 13

[4.2] Pieņemot Lēmumu ir ievērotas materiālās un procesuālās tiesību

normas, kā arī administratīvā procesa principi, pilnīgi noskaidroti un pareizi

izvērtēti lietas faktiskie apstākļi. Lēmums ir tiesisks un pamatots.

[4.3] Attiecībā uz pieteikumā minētajiem argumentiem atbildētājs

norāda, ka tas tiesiski, savu pilnvaru ietvaros, ievērojot Administratīvā procesa

likumā nostiprinātos principus, atbilstoši APL 81.pantā ietvertajam

regulējumam, atkārtoti izskatīja lietu pēc būtības kopumā, pārbaudot lietderības

apsvērumus, kā arī veicot pārējās nepieciešamās darbības lietas objektīvai

izvērtēšanai (šo argumentu pamatojums izklāstīts Lēmuma [1]-[8] punktos),

līdz ar ko atkārtoti atbildētājs savā paskaidrojumā neanalizē faktus un

argumentus, kas apstiprina Lēmuma tiesiskumu.

[4.4] Attiecībā par pieteicēja prasījumu atlīdzināt viņam nodarīto morālo

kaitējumu, ko pieteicējs novērtējis Ls 20 000 (divdesmit tūkstoši lati) apmērā

atbildētājs norāda sekojošo. APL 92.pants noteic, ka ikviens var prasīt atbilstīgu

atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī

morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes

faktisko rīcību. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas

likuma 1.pants noteic, ka likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Satversmē

un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu

par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu

(turpmāk zaudējumu atlīdzinājums), kas nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes

prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību. Šī likuma

4.panta pirmā daļa noteic, ka iestāde zaudējumus var nodarīt ar darbību izdodot

prettiesisku administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar

bezdarbību, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies.

No minētā secināms, ka zaudējumu (arī morālā kaitējuma) atlīdzinājuma

priekšnoteikums ir iestādes prettiesisks akts, prettiesiska faktiska rīcība vai

prettiesiska bezdarbība. Tā kā Lēmums ir tiesisks, zaudējumu atlīdzināšanas

priekšnosacījums šajā lietā nepastāv.

[5] Pieteicējs ir piekritis administratīvās lietas izskatīšanai rakstveida

procesā (lietas 42.lapa). Līdz ar to atbilstoši Administratīvā procesa likuma

114.pantam lieta izskatīta rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus

kopsakarā ar procesa dalībnieku lietā iesniegtajiem rakstveida

paskaidrojumiem, secina, ka pieteikums par Lēmuma atcelšanu ir noraidāms.

[7] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 103.pantu, administratīvā

procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā akta vai

iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības

brīvības ietvaros. Tiesa administratīvajā procesā noskaidro, vai administratīvais

akts un iestādes faktiskā rīcība atbilst APL noteikumiem un citām tiesību

normām.

[8] No lietas materiāliem tiesa konstatē sekojošus lietas apstākļus:

4.lappuse no 13

[8.1] 2008.gada 20.februārī Inspekcijas veselības aprūpes kontroles

nodaļā saņemts pieteicēja iesniegums ar lūgumu izvērtēt viņa medicīniskās

aprūpes kvalitāti. Lūgumā norādīts, ka pieteicējam atrodoties Policijas

pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas vietā, 2008.gada 7.februārī, sniegta

neatliekamā medicīniskā palīdzība. Pēc apskates un palīdzības sniegšanas, ārsts

esot paskaidrojis, ka ierakstīšot medicīniskajā dokumentācijā, lai pēc

atgriešanās cietumā pieteicējam tiktu veikta veselības stāvokļa izvērtēšana, bet

Daugavpils cietumā tā neesot veikta. Šajā sakarā uzsākta lietvedība

administratīvā pārkāpuma lietā Nr.P-610/36-6-234 (lietas 62.lapa).

[8.2] Laika periodā no 2008.gada 20.februāra līdz 2008.gada 7.aprīlim,

Inspekcijas veselības aprūpes kontroles nodaļas 3.ekspertu daļas vadītāja I.L. un

3.ekspertu daļas vecākais eksperts A.S. veica ekspertīzi un 2008.gada 7.aprīlī

sastādīja Atzinumu. Tajā secināts, ka pieteicēja medicīniskajā aprūpē

pārkāpumi nav pieļauti (lietas 55. – 58.lapa).

Ņemot vērā atzinumā secināto, Inspekcijas veselības aprūpes kontroles

nodaļas vadītāja pienākumu izpildītāja 2008.gada 7.aprīlī ar Sākotnējo lēmumu

izbeidza lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā (lietas 54.lapa).

[8.3] 2008.gada 24.aprīlī Inspekcijā saņemta pieteicēja sūdzība par

Sākotnējā lēmuma apstrīdēšanu. Sūdzībā norādīts, ka ārstu pienākumos ietilpa

nekavējoties lemt jautājumu par rekomendēto plānveida veselības apskati līdz

ar pieteicēja ierašanos Daugavpils cietumā, bet tas netika veikts. Tādējādi

būtiski apdraudot pieteicēja dzīvību (lietas 52.lapa).

[8.4] Atbildētājs ar Lēmumu atstājis negrozītu Sākotnējo lēmumu (lietas

47. – 51.lapa).

[9] Tiesa konstatē, ka pieteicējs pārsūdzējis Lēmumu, ar kuru saskaņā ar

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 239.panta

1.punktu, 285.pantu un 286.panta pirmās daļas 1.punktu Sākotnējais lēmums

par administratīvās lietas izbeigšanu lietā Nr.P-610/36-6-234 atstāts negrozīts,

bet pieteicēja sūdzība noraidīta. Lēmums pieņemts, pamatojoties uz Atzinumu

par pieteicējam sniegto medicīnisko aprūpi.

Tas nozīmē, ka pārsūdzētais Lēmums ir administratīvais akts

administratīvā pārkāpuma lietā. Tiesa atzīst, ka konkrētajā lietā administratīvais

akts, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 81.panta piektajai daļai, savu

galīgo noformējumu ieguvis ar atbildētāja Lēmumu par apstrīdēto administratīvo

aktu, tādēļ tiesai ir jāizvērtē minētā administratīvā akta tiesiskums.

[10] Tiesa, pārbaudot, vai atbildētājs, pieņemot Lēmumu, ir ievērojis

procesuālos un formālos priekšnoteikumus, secina sekojošo:

[10.1] LAPK 238.1 pants noteic, ka saņemot pieteikumu vai citus

materiālus par administratīvo pārkāpumu, šā kodeksa 247.pantā minētajām

personām diennakts laikā jāsastāda administratīvā pārkāpuma protokols vai

jāpieņem viens no šādiem lēmumiem: 1) par lietvedības uzsākšanu

administratīvā pārkāpuma lietā; 2) par atteikšanos uzsākt lietvedību

administratīvā pārkāpuma lietā; 3) par materiālu nosūtīšanu pēc piekritības; 4)

par materiālu nosūtīšanu pašvaldības administratīvajai komisijai jautājuma

izlemšanai par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu, ja

5.lappuse no 13

pārkāpumu izdarījis nepilngadīgais vecumā no 11 līdz 14 gadiem. Izņēmuma

gadījumā šādu lēmumu var pieņemt desmit dienu laikā. Lēmumu var noformēt

kā atsevišķu dokumentu vai rezolūciju.

No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka saņemot pieteicēja sūdzību,

2008.gada 20.februārī, Inspekcija lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā

uzsāka ar lēmumu rezolūcijas veidā 2008.gada 21.februārī (lietas 62.lapa).

Tādējādi, ievērojot LAPK 238.1 pantā noteikto tiesisko regulējumu.

[10.2] Pārbaudot to, vai atbildētājs ir ievērojis Administratīvā procesa

likuma 62.pantā nostiprināto administratīvā procesa dalībnieka uzklausīšanas

pienākumu, tiesa secina, ka šis pienākums ir izpildīts. Tiesas ieskatā

uzklausīšanas pienākums izpaužas ne tikai kā administratīvā procesa dalībnieka

iztaujāšana un īpašas iespējas došana sniegt paskaidrojumus lietā, bet arī kā to

argumentu, kas ir ietverti iesniegumā, pārbaudīšana un izvērtēšana. Minētais,

tiesas ieskatā, īpaši attiecas uz gadījumiem, kad administratīvo procesu iestādē

uzsāk privātpersona, jo iesniegumā jau tiek minēti tie apsvērumi, kādēļ persona

vērsusies iestādē un ko tā vēlas panākt. Tiesas ieskatā visiem būtiskajiem

argumentiem būtu jābūt šādā iesniegumā, pretējā gadījumā nebūtu pamata

vērsties iestādē ar lūgumu par iesniedzējam labvēlīga administratīvā akta

izdošanu vai labvēlīgas faktiskās rīcības veikšanu. Līdz ar to, iestādei, kurā tiek

iesniegts šāds iesniegums, ir jāizvērtē šie argumenti un jādod tiem savs

vērtējums.

Konkrētajā gadījumā pieteicējs ierosinājis administratīvo procesu iestādē

atbilstoši Administratīvā procesa likuma 55.panta 1.punktam, 2008.gada

20.februārī iesniedzot iesniegumu (sūdzību) Inspekcijai, ar lūgumu izvērtēt, vai

attiecībā pret pieteicēju nav pārkāptas Ārstniecības likuma normas,

cilvēktiesības un citas tiesību normas.

Atbildētājs, pieņemot Lēmumu, ir vērtējis pieteicējam sniegtās

medicīniskās aprūpes kvalitāti un tās atbilstību tiesību normām, tāpat arī

izvērtējis pieteicēja sūdzībā norādītos argumentus.

[11.3] Konkrētajā gadījumā atbildētājs, pieņemot Lēmumu ir saņēmis

Pieteicēja medicīnisko dokumentāciju, proti, Rēzeknes neatliekamās

medicīniskās palīdzības izsaukuma karti Nr.42-1923, izrakstu no Policijas

pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas vietas medicīniskās apskates žurnāla (lietas

64.lapa), Daugavpils cietuma medicīnas daļas ārsta V.T. paskaidrojumu (lietas

66.lapa), Rēzeknes neatliekamās medicīniskās palīdzības feldšeres S.S.

paskaidrojumu (lietas 65.lapa) un Policijas pārvaldes priekšnieka V.Č.

informatīvo vēstuli (lietas 64.lapa). Minētā dokumentācija Lēmumā analizēta

un vērtēta kopsakarā ar pieteicēja sniegtajiem paskaidrojumiem un pārējo

pieteicēja medicīnisko dokumentāciju.

Tiesa konstatē, ka atbildētājs, pieņemot Lēmumu, ir atsaucies uz

pieteicēja iebildumiem par apstrīdēto administratīvo aktu, tāpat arī atbildējis uz

pieteicēja izteiktajiem argumentiem un apsvērumiem, kas ir objektīvi, taisnīgi

un vērsti uz tiesiska lēmuma panākšanu. Līdz ar to tiesa secina, ka atbildētājs ir

ievērojis pieteicēja uzklausīšanas pienākumu, kā arī Administratīvā procesa

likuma 81.panta ceturtajā daļā nostiprināto pienākumu, proti, ja iesniegumā par

6.lappuse no 13

administratīvā akta apstrīdēšanu minēts apstrīdēšanas pamatojums, augstākas

iestādes lēmuma pamatojumā norādāmi argumenti attiecībā uz šo iesniedzēja

pamatojumu.

Konstatējot, ka atbildētājs pieņemot Lēmumu ir ievērojis procesuālās

tiesību normas, tiesai nepieciešams vērtēt Lēmuma atbilstību materiālo tiesību

normām.

[12] Pārbaudot, vai Lēmums atbilst materiālo tiesību normām, tiesa

konstatē, ka lietā pastāv strīds par to, vai Daugavpils cietuma ārstiem bija

pienākums veikt pieteicēja medicīnisko apskati, t.i. novērtēt viņa veselības

stāvokli, nekavējoties pēc pieteicēja atgriešanās cietumā 2008.gada 8.februārī

arī tādā gadījumā, ja no viņa netika saņemts iesniegums, proti, sūdzības par

veselības stāvokli.

[13] Ārstniecības likuma 10.pants noteic, ka veselības aprūpes

profesionālo un darbspējas ekspertīzes kvalitāti ārstniecības iestādēs kontrolē

Veselības inspekcija, kura saskaņā ar Ministru kabineta 2007.gada 11.jūlija

rīkojumu Nr.432 „Par Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes

kvalitātes kontroles inspekcijas, Valsts farmācijas inspekcijas un Valsts

sanitārās inspekcijas reorganizāciju un Veselības inspekcijas izveidošanu” no

2007.gada 1.oktobra ir pārņēmusi Medicīniskās aprūpes un darbspējas

ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas funkcijas. Savukārt saskaņā ar

minētā likuma 22.pantu, pacientam ir tiesības saņemt sniegtās veselības aprūpes

kvalitātes novērtējumu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Ministru kabineta 2005.gada 29.marta noteikumu Nr.218 „Medicīniskās

aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas nolikums”

10.punkts, kā arī no 2008.gada 5.februāra spēkā esošā Veselības inspekcijas

nolikuma 11.punkts, nosaka, ka inspekcijas vadītājs pieņem lēmumu par

apstrīdēto inspekcijas amatpersonas izdoto administratīvo aktu vai inspekcijas

amatpersonas vai darbinieka faktisko rīcību. Inspekcijas vadītāja lēmumu var

pārsūdzēt tiesā.

No minētajām tiesību normām izriet, ka Veselības inspekcijas ārsti

eksperti sniedz atzinumu par pacientam veiktās veselības aprūpes kvalitāti un

tādējādi ārstam ekspertam, ņemot vērā šajā atzinumā konstatēto, ir jāpieņem

lēmums par lietvedības uzsākšanu vai neuzsākšanu administratīvā pārkāpuma

lietā vai uzsāktās lietvedības izbeigšanu.

Savukārt ārsta eksperta pieņemto lēmumu personai ir tiesības apstrīdēt

Veselības inspekcijas vadītājam, bet lēmumu par apstrīdēto administratīvo aktu

pārsūdzēt tiesā, ko pieteicējs arī ir izdarījis.

Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka atbildētājs ir ievērojis minētajās tiesību

normās noteikto, proti, atkārtoti pēc būtības izvērtējis Sākotnējo lēmumu,

sniedzot atbildes uz pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumā ietvertajiem

argumentiem.

[14] Saskaņā ar LAPK 228.pantu Veselības inspekcija izskata šā

kodeksa 42., 43., 45., 45.1, 45.2, 45.3 , 46.1 un 46.2 pantā paredzēto

administratīvo pārkāpumu lietas, (..). Savukārt, LAPK 45.1 panta pirmā daļa

noteic, ka par medicīniskās aprūpes, medicīnisko atzinumu vai ekspertīzes

7.lappuse no 13

pārkāpumiem uzliek naudas sodu līdz simt latiem, bet otrā daļa paredz, ka par

tādiem pašiem pārkāpumiem, ja tie izdarīti atkārtoti gada laikā pēc

administratīvā soda piemērošanas, uzliek naudas sodu līdz divsimt piecdesmit

latiem.

Tātad, atbildētājam bija jāpārbauda, vai ārstniecības personu rīcībā ir

LAPK 45.1panta pirmajā daļā paredzētais administratīvais pārkāpums. Šādas

pārbaudes veikšana bija arī pieteicēja mērķis, jo viņš to lūdza savā iesniegumā,

proti, pārbaudīt, vai ārstu rīcībā nav konstatējami Ārstniecības likuma,

cilvēktiesību un citu tiesību normu pārkāpumi.

Ievērojot to, ka ārsti eksperti savā Atzinumā šādus pārkāpumus

ārstniecības personu rīcībā nav konstatējuši, tad tika pieņemts Sākotnējais

lēmums par lietvedības izbeigšanu administratīvā pārkāpuma lietā.

[15] Lietvedība administratīvo pārkāpumu lietās tiek veikta, ievērojot

LAPK normas. Atbilstoši LAPK 272.pantam, institūcijai (amatpersonai),

izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, jānoskaidro, vai ir izdarīts

administratīvais pārkāpums, vai attiecīgā persona ir vainīga tā izdarīšanā, vai šo

personu var saukt pie administratīvās atbildības, vai ir atbildību mīkstinoši un

pastiprinoši apstākļi, vai ir nodarīts mantisks zaudējums, kā arī jānoskaidro citi

apstākļi, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Savukārt, atbilstoši LAPK

275.panta pirmajai daļai, lietu ir iespējams izlemt, pieņemot lēmumu par

administratīvā soda uzlikšanu vai par lietvedības izbeigšanu (kodekss paredz

vēl vienu risinājumu nepilngadīgo lietās).

Apstākļus, kuriem ir nozīme administratīvā pārkāpuma lietas izlemšanā,

amatpersonas nosaka uz pierādījumu pamata. Saskaņā ar LAPK 243.pantu

pirmo un otro daļu, pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuri fakti,

uz kuru pamata institūcijas (amatpersonas) likumā noteiktajā kārtībā nosaka

administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību, personas vainu un citus

apstākļus. Šos faktus konstatē ar personas paskaidrojumiem, kuru sauc pie

administratīvās atbildības, ar cietušā liecībām, eksperta atzinumu, lietiskajiem

pierādījumiem, un citiem dokumentiem.

[16] No administratīvās lietas materiāliem tiesa konstatē, ka

administratīvās pārkāpuma lietas lietvedības ietvaros atbildētājs ir ieguvis un

izvērtējis sekojošus pierādījumus:

[16.1] Izrakstu no pieteicēja ambulatorā pacienta medicīniskās kartes, par

laika posma no 2007.gada 29.novembra līdz 2008.gada 31.janvārim (lietas

56.lapa);

[16.2] Neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukuma karti Nr.42-

1923, kurā ietverta informācija par medicīniskās palīdzības sniegšanu

pieteicējam 2008.gada 7.februārī, Policijas pārvaldes īslaicīgajā aizturēšanas

vietā, kā arī rekomendēta ārsta konsultācija (lietas 55. – 56.lapa);

[16.3] Izrakstu no Policijas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas vietas

medicīniskās apskates žurnāla, kurā pieteicējam rekomendēta ārsta konsultācija

(64.lapa);

[16.4] Daugavpils cietuma medicīnas daļas ārsta V.T. 2008.gada

26.februāra paskaidrojumu, kurā norādīts, ka pieteicējs 2008.gada 8.februārī

8.lappuse no 13

atbraucis ar etapu no Rēzeknes, un ierodoties Daugavpils cietumā viņam

sūdzības par veselības stāvokli nav bijušas, pie ārsta nav griezies (lietas

66.lapa);

[16.5] Rēzeknes neatliekamās medicīniskās palīdzības feldšeres S.S.

2008.gada 3.aprīļa paskaidrojumu, kurā norādīts, ka rekomendācija veikt ārsta

apskati bija domāta Rēzeknes slimnīcas vai Policijas pārvaldes īslaicīgās

aizturēšanas vietas ārstam. Par ārsta apskates rekomendāciju bija pateikts

policijas darbiniekam un to dzirdēja arī pacients (lietas 65.lapa);

[16.6] Policijas pārvaldes priekšnieka 2008.gada 14.marta informācija

par pieteicēja veselības problēmām 2008.gada 7.februārī, laikā, kad viņš

atradies Policijas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas vietā. Informācijā arī

norādīts, ka 2008.gada 8.februāra rītā pieteicējs par sāpēm vēderā nav sūdzējies

(lietas 63.lapa).

Ņemot vērā šajā punktā minēto tiesa secina, ka atbildētājs pienācīgi ir

pārbaudījis un vērtējis pieteicēja rakstveida sūdzībā norādītos argumentus,

kurus pieteicējs atkārto arī savā pieteikumā.

Tādējādi atzīstams, ka risinot jautājumu savas kompetences ietvaros,

veicot lietvedību administratīvajā lietā, atbildētājs ir objektīvi noskaidrojis lietas

apstākļus, uzklausot arī iesniedzēju.

[17] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka gan Atzinumā, gan

Sākotnējā lēmumā, gan arī Lēmumā atbildētājs ir secinājis, ka ārstniecības

personu darbībās nav konstatējams administratīvais pārkāpums.

Latvijas sodu izpildes kodeksa 78.panta pirmā daļa noteic, ka ar brīvības

atņemšanu notiesātajiem un apcietinātajiem brīvības atņemšanas iestāžu

medicīniskie dienesti valsts garantēto medicīnisko palīdzību sniedz Ministru

kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā. Pārējo medicīnisko palīdzību ar brīvības

atņemšanu notiesātie un apcietinātie saņem Ārstniecības likumā noteiktajā

kārtībā.

Ministru kabineta 2007.gada 20.marta noteikumu Nr.199 „Noteikumi

par apcietināto un notiesāto personu veselības aprūpi izmeklēšanas cietumos un

brīvības atņemšanas iestādēs” (turpmāk – Noteikumi) 4.punkts noteic, ka ne

vēlāk kā triju dienu laikā pēc ieslodzītā uzņemšanas cietumā ārstniecības

persona veic ieslodzītā veselības pārbaudi. Noteikumu 6.punkts noteic, ka

primārās veselības aprūpes pakalpojumus ieslodzītajiem sniedz cietuma

medicīnas daļā vai ieslodzītā atrašanās vietā. Plānveida primārās veselības

aprūpes pakalpojumus sniedz cietuma dienas kārtībā noteiktajā pacientu

pieņemšanas laikā. Noteikumu 7.1. apakšpunkts noteic, ka primārās veselības

aprūpes pakalpojumus ieslodzītais saņem pēc paša iniciatīvas vēršoties pie

cietuma ārsta, ārsta palīga vai zobārsta.

Savukārt, Ārstniecības likuma 5.pants noteic, ka ikvienam ir pienākums

rūpēties un katrs ir atbildīgs par savu veselību.

Ņemot vērā šajā punktā minēto tiesību normu regulējumu, tiesa secina,

ka Noteikumu 4.punktā ietvertā tiesību norma, proti, ne vēlāk kā triju dienu

laikā pēc ieslodzītā uzņemšanas cietumā ārstniecības persona veic ieslodzītā

veselības pārbaudi, attiecas uz notiesātajiem, kuri tiek ievietoti cietumā uz

9.lappuse no 13

tiesas nolēmuma pamata vai tiek pārvietoti no viena cietuma uz citu pastāvīgai

izmitināšanai. Savukārt, attiecībā uz gadījumiem, kad notiesāto īslaicīgi

konvojē, saistībā ar nozīmēto tiesu vai procesuālo darbību veikšanai, uz citu

cietumu vai īslaicīgo aizturēšanas vietu, Noteikumu 4.punkta tiesiskais

regulējums nav attiecināms. Pie šāda secinājuma tiesa nonāca interpretējot

Noteikumu 4., 6. un 7.1. punktus to kopsakarībā.

Pielietojot teleoloģisko interpretācijas pamatmetodi tiesa konstatēja, ka

Noteikumu 4.punktā ietvertā tiesiskā regulējuma mērķis ir nodrošināt, lai

attiecīgā cietuma medicīnas personāla rīcībā būtu informāciju par katra

ieslodzītā, kurš nonāk cietumā, veselības stāvokli. Šī informācija tad arī

iegūstama no notiesātajiem, kuri tiek ievietoti cietumā uz tiesas nolēmuma

pamata vai tiek pārvietoti no viena cietuma uz citu pastāvīgai izmitināšanai.

Savukārt, attiecībā par personām, kuras īslaicīgi tiek konvojētas procesuālo

darbību veikšanai vai uz tiesas sēdēm, minētā norma neattiecas, jo medicīnas

personālam jau ir informācija par viņu veselības stāvokli. Tādēļ šādā gadījumā

nepieciešams ievērot Noteikumu 7.1. apakšpunktā minēto tiesisko regulējumu,

proti, primārās veselības aprūpes pakalpojumus ieslodzītais saņem pēc paša

iniciatīvas vēršoties pie cietuma ārsta, ārsta palīga vai zobārsta.

[18] No administratīvās lietas materiāliem tiesa konstatē, ka pieteicējs

Daugavpils cietumā ieradies 2007.gada 5.aprīlī, tālākai soda izciešanai un

cietumā uzturējās līdz 2008.gada 25.septembrim (lietas 73.lapa).

Saskaņā ar izrakstu no pieteicēja ambulatorās pacienta medicīnas kartes,

par laika posmu no 2007.gada 29.novembrim līdz 2008.gada 31.janvārim,

pieteicējs vairākkārtīgi bija griezies pie cietuma medicīnas personāla par savām

veselības problēmām. Piemēram, 2008.gada 2.janvārī, kad pieteicēju apskatījis

ķirurgs, kā arī 2008.gada 10.janvārī, kad atvests uz cietuma medicīnas daļu

(lietas 57.lapa).

Tādējādi tiesa secina, ka cietuma medicīnas personālam bija informācija

par pieteicēja veselības stāvokli. Pieteicējam, savukārt, veselību problēmu

gadījumā pašam, saskaņā ar Ārstniecības likuma 5.pantā un Noteikumu 7.1.

apakšpunktā noteikto, bija jārūpējas par savu veselību un jāpaziņo cietuma

medicīnas personālam par veselības problēmām.

[18] Tiesa izvērtējot lietā esošos procesa dalībnieku paskaidrojumus un

pierādījumus, ievērojot prasījuma robežas, lietā konstatē, ka 2008.gada 13.maijā

atbildētājs ir pieņēmis lēmumu Nr.1/5/5-1/3673 par lietvedības izbeigšanu

administratīvā pārkāpuma lietā Nr.P-610/36-6-234, kurā konstatēts, ka

pieteicēja medicīniskā aprūpe ir atbilstoša un adekvāta noteiktajām diagnozēm

un sniegtā medicīniskā palīdzība atbilst Ārstniecības likuma un Noteikumu

prasībām. Tādējādi konstatējot, ka ārstniecības personu rīcībā nav LAPK 45.1

pantā paredzētā administratīvā pārkāpuma.

[19] Saskaņā ar LAPK 9.pantu par administratīvo pārkāpumu atzīstama

prettiesiska, vainojama (ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīta) darbība vai

bezdarbība, kura apdraud valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu

tiesības un brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību un par kuru likumā

paredzēta administratīvā atbildība.

10.lappuse no 13

Saskaņā ar LAPK 243.pantu par pierādīšanas līdzekļiem, ar kuriem var

konstatēt faktus, uz kuru pamata institūcijas nosaka administratīvā pārkāpuma

esamību vai neesamību, pie administratīvās atbildības sauktās personas vainu

un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā, kalpo protokols par

administratīvo pārkāpumu, tās personas paskaidrojumi, kuru sauc pie

administratīvās atbildības, cietušā un liecinieku liecības, eksperta atzinums,

lietiskie pierādījumi, protokols par priekšmetu un dokumentu izņemšanu, citi

dokumenti, (..).

Tātad, par pierādījumiem šajā lietā var kalpot medicīniskā

dokumentācija, ekspertu atzinumi, administratīvā procesa dalībnieku

paskaidrojumi, kuri ir apstiprināti ar citiem lietā pārbaudītiem un novērtētiem

pierādījumiem (APL 161.panta pirmā daļa), kā arī citi pierādījumi.

Ņemot vērā to, ka administratīvās lietas ietvaros nevienas ārstniecības

personas rīcībā netika konstatēts administratīvais pārkāpums, tad neviena

persona arī nevar tikt saukta pie administratīvās atbildības, jo nav pierādījumu,

kas to apliecinātu.

[20] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa konstatē, ka atbildētājs Lēmumu

pieņēmis savas kompetences ietvaros, pamatojoties uz pierādījumiem,

lietvedības gaitā noskaidrojis LAPK 272.pantā noteiktos apstākļus, saskaņā ar

LAPK 244.pantu novērtējot pierādījumus, pieņēmis Lēmumu, kas atbilst lietā

konstatētiem apstākļiem un tiesību normām.

Tādējādi, pieteicēja pieteikums daļā par Lēmuma atcelšanu ir noraidāms

kā nepamatots.

[21] Pieteicējs pieteikumā norādījis argumentu, ka savā slēdzienā

Rēzeknes ātrās medicīniskās palīdzības darbinieki atzīmējuši, ka ierodoties

Daugavpils cietumā, ārstiem nepieciešams veikt pieteicēja medicīnisko apskati

un vajadzības gadījumā arī ārstēšanu, ko apliecina Rēzeknes neatliekamās

medicīniskās palīdzības izsaukumu karte Nr.42-1923, izraksts no ambulatorā

pacienta kartes, 2008.gada 26.februāra izraksts no Policijas pārvaldes īslaicīgās

aizturēšanas vietas Medicīniskās apskates žurnāla.

Minētais arguments ir nepamatots un noraidāms, jo kā jau tiesa to

norādīja iepriekš [16.2], [16.3], gan izsaukumu kartē Nr.42-1923, gan arī

izrakstā no Policijas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas vietas Medicīniskās

apskates žurnāla norādīts: „Rekomendēta ārsta konsultācija”. Tādējādi minētā

rekomendācija nevis uzliek pienākumu Daugavpils cietuma ārstiem veikt

pieteicēja medicīnisko apskati, bet ņemot vērā pieteicēja veselības stāvokli

iesaka viņam griezties pie ārstiem.

[22] Pieteicējs kā nākošo argumentu norādījis, ka 2006.gada 30.maija

Ministru kabineta noteikumu Nr.423, II.sadaļas 11.punkts nosaka, ka brīvības

atņemšanas vietas pieņemšanas nodaļā tiek veikta notiesātā medicīniskā apskate

un sanitārā apstrāde. Tomēr ierodoties Daugavpils cietumā viņš nav saņēmis

medicīniskās palīdzības minimumu, līdz ar ko aizskartas viņa cilvēka

pamattiesības un apdraudēta viņa veselība.

Minētais pieteicēja arguments ir nepamatots un noraidāms, jo viņa

norādītā tiesību norma nosaka notiesātā medicīniskās apskates un sanitārās

11.lappuse no 13

apstrādes vietu nevis kārtību. Kā jau tiesa norādīja iepriekš [17], [18], tad

pieteicējam veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai bija nepieciešama paša

iniciatīva, vēršoties pie cietuma medicīniskā personāla.

[23] Attiecībā par pārējiem pieteicēja argumentiem, tiesa norāda, ka

atbildes sniegtas jau iepriekš, proti, [17] un [18]. Tādējādi tie atzīstami kā

nepamatoti un noraidāmi.

[24] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92.pantu ikviens ir tiesīgs

prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko

kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņiem nodarīts ar administratīvo aktu vai

iestādes faktisko rīcību.

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma

1.pants noteic, ka likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Satversmē un

Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par

mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu (turpmāk

zaudējumu atlīdzinājums), kas nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku

administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību. Šā likuma 4.panta pirmā

daļa noteic, ka iestāde zaudējumus var nodarīt ar darbību izdodot prettiesisku

administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar bezdarbību,

ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies. Savukārt,

šā likuma 5.pants noteic, ka tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu ir cietušajam,

proti, privātpersonai, kas ir prettiesiska administratīvā akta adresāts vai trešā

persona Administratīvā procesa likuma izpratnē, kā arī privātpersonai, pret kuru

ir tieši vērsta vai kuru tieši skar iestādes prettiesiska faktiskā rīcība.

No minētajām tiesību normām secināms, ka zaudējumu (arī morālā

kaitējuma) atlīdzinājuma priekšnoteikums ir iestādes prettiesisks administratīvs

akts, prettiesiska faktiska rīcība vai prettiesiska bezdarbība.

Pieteicējs lūdz piedzīt no Veselības inspekcijas kompensāciju Ls 20 000

apmērā par pieteicējam nodarīto morālo kaitējumu, kas nodarīts ar ārstniecības

personu darbību un bezdarbību, tādējādi apdraudot pieteicēja veselību. Šajā

summā pieteicējs arī ieskaita savu laika patēriņu no 2008.gada 8.februāra līdz

2008.gada 12.jūnijam, kad tiesību aizstāvībai izmantojis 1200 stundas, kas

pielīdzināmas juridisko pakalpojumu sniegšanai.

Ņemot vērā to, ka tiesa konstatējusi, ka atbildētāja Lēmums ir tiesisks,

zaudējumu atlīdzināšanas priekšnosacījums šajā lietā nepastāv, līdz ar to

pieteicēja prasījums daļā par morālā kaitējuma Ls 20 000 atlīdzināšanu ir

nepamatots un noraidāms.

[25] Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 280.panta

trešo daļu, no personas, kura pārsūdzējusi lēmumu administratīvā pārkāpuma

lietā, valsts nodeva netiek iekasēta.

Lietas materiālos atrodas Valsts kases 2008.gada 3.jūnija maksājuma

uzdevums Nr.1436, kas apliecina valsts nodevas par pieteikuma par lietas

ierosināšanu tiesā samaksu Ls 10,00 apmērā (lietas 5.lapa). Tādējādi secināms,

ka valsts nodeva ir samaksāta bez tiesiska pamata.

APL 125.panta pirmās daļas 1.punkts nosaka, ka valsts nodevu atmaksā,

ja iemaksāta lielāka nodeva, nekā to nosaka likums. Tiesnesis atzīst, ka

12.lappuse no 13

atbilstoši minētajai tiesību normai personai ir tiesības saņemt atpakaļ viņas

samaksāto valsts nodevu arī tādos gadījumos, kad tā iemaksāta valsts budžetā

bez tiesiska pamata.

Atbilstoši APL 125.panta otrajai daļai, valsts nodevu atmaksā, ja

pieteikums par tās atmaksāšanu iesniegts tiesā gada laikā no dienas, kad

attiecīgā summa iemaksāta valsts budžetā, līdz ar ko pieteicējam ir tiesības

iesniegt iesniegumu Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu namā ar

lūgumu atmaksāt samaksāto valsts nodevu gada laikā no dienas, kad attiecīgā

summa samaksāta valsts budžetā, proti, līdz 2009.gada 3.jūnijam.

Rezolutīvā daļa

Ņemot vērā iepriekš minēto un pamatojoties uz Administratīvā procesa

likuma 246. – 251.pantu, 259.pantu, 289. – 291.pantu, Administratīvā rajona

tiesa

nosprieda:

noraidīt I.P. pieteikumu par Veselības inspekcijas 2008.gada 13.maija

lēmuma Nr.1/5/5-1/3673 atcelšanu un morālā kaitējuma Ls 20 000 apmērā

atlīdzināšanu.

Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā 20 dienu

laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās

rajona tiesas Valmieras tiesu namā.

Spriedums sastādīts 2009.gada 11.februārī.

Tiesnesis (paraksts) G.Ploriņš

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis ________________ G.Ploriņš

Valmierā, 2009.gada 11.februārī

13.lappuse no 13