Court dismissed VAT refund claim as taxpayer knowingly participated in tax evasion scheme.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative District Court rejected the taxpayer's request to annul the State Revenue Service's decision regarding unpaid taxes and penalties. The court found that the taxpayer knowingly applied a 0% VAT rate to goods allegedly shipped to Hungary without proper documentation, constituting tax evasion. Consequently, the court upheld the original decision to collect additional VAT, late fees, and fines.
Legislator headnote
AI generatedSection 2(2) point 1 of the Law on Value Added Tax; Section 29(2), 32(1), (2), (5) of the Law on Taxes and Duties: A taxpayer who knowingly applies a reduced VAT rate to transactions lacking valid evidence of cross-border supply is liable for additional tax, interest, and penalties.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. A420488613
Lietas arhīva Nr. A42-01877-14/17
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2014.gada 21.jūlijā
Administratīvā rajona tiesa
šādā sastāvā: tiesnese D.Makarova,
piedaloties pieteicējas SIA„VAIRUMTIRDZNIECĪBAS NOLIKTAVA” pārstāvim /pers. A/ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē
pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvei /pers. B/,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA„VAIRUMTIRDZNIECĪBAS NOLIKTAVA”
pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2013.gada 20.septembra lēmuma Nr.22.9/L-22980 atcelšanu.
Aprakstošā daļa
[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – Dienests) Nodokļu kontroles pārvalde no 2012.gada 5.marta līdz 2013.gada 15.februārim
pieteicējai SIA„VAIRUMTIRDZNIECĪBAS NOLIKTAVA” veica pievienotās vērtības nodokļa auditu par 2010.gada jūniju – septembri,
valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa auditu par 2010.gada janvāri – oktobri, kā arī
uzņēmumu ienākuma nodokļa auditu par 2010.gadu. Audita rezultātā ar Dienesta Nodokļu kontroles pārvaldes Juridisko personu
sestās audita daļas galvenās nodokļu inspektores 2013.gada 15.februāra lēmumu Nr.23.23/L-131 ( turpmāk– sākotnējais lēmums)
pieteicējai papildus nomaksai budžetā aprēķināts pievienotās vērtības nodoklis 9108, 83lati, soda 2732, 65lati un nokavējuma nauda
2281, 76lati, kā arī samazināts no budžeta atmaksājamais pievienotās vērtības nodoklis par 32, 23latiem un saistībā ar to aprēķināta
soda nauda 9, 67lati.
Nepiekrītot sākotnējam lēmumam, pieteicēja to apstrīdēja. Ar Dienesta 2013.gada 20.septembra lēmumu Nr.22.9/L-22980
( turpmāk– pārsūdzētais lēmums) sākotnējais lēmums atstāts negrozīts.
Pārsūdzētajā lēmumā norādīts, ka pieteicēja 2010.gada septembrī pievienotās vērtības nodokļa deklarācijā ir deklarējusi preču
(televizoru) piegādi Ungārijas uzņēmumam Linkor KFT, darījumiem piemērojot pievienotās vērtības nodokļa 0 procentu likmi un šo
darījumu apliecināšanai iesniedzot rēķinus (invoice) un starptautiskās preču pavadzīmes (CMR).
Dienesta ieskatā rēķinos (invoice) un CMRnorādītā informācija par preču piegādēm Ungārijas uzņēmumam Linkor KFT neatbilst
patiesībai, jo, kā uzskata Dienests, preču piegādes nav notikušas. Šādu secinājumu Dienests pamatojis ar CMR norādītā
pārvadātāja SIA„Transfero” valdes priekšsēdētāja /pers. G/ paskaidrojumiem, kuros /pers. G/ norādījis, ka SIA „Transfero”
pārvadājumus veic tikai pa Latviju, bet pārvadājumos ārpus Latvijas tā darbojās kā starpnieks. Pārbaudot SIA „Transfero” 2010.gada
septembra pievienotās vērtības nodokļa deklarāciju, Dienests konstatēja, ka šis uzņēmums nav deklarējis nevienu iegādes darījumu
partneri, savukārt CMR norādītā transportlīdzekļa īpašnieces SIA„Auto Lant” valdes loceklis /pers. I/ Dienestam paskaidroja, ka
kravas transporta furgons Mercedes Benz Sprinter 311 ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/ no 2009.gada septembra netika
izmantots komercsabiedrības saimnieciskajā darbībā, un tas netika iznomāts. Minēto automašīnu viņš izmantoja tikai personīgajām
vajadzībām. Dienesta ieskatā secinājumu par pieteicējas un Ungārijas uzņēmuma darījumu faktisko neesību apstiprina arī Ungārijas
nodokļu administrācijas sniegtā informācija, kurā norādīts, ka Ungārijas uzņēmums Linkor KFT no 2012.gada 11.maija pakļauts
likvidācijas procedūrai, uzņēmuma likvidatora rīcībā nav Linkor KFT grāmatvedības dokumentu, savukārt iepriekšējais uzņēmuma
likumīgais pārstāvis nav sasniedzams, no 2010.gada neuzturas Ungārijā un viņam nav piegādes starpnieku. Ungārijas nodokļu
administrācija nav norādījusi arī citu uzņēmuma Linkor KFT pilnvaroto personu, kura varētu organizēt uzņēmuma saimniecisko darbību
vai nodrošināt sakarus ar pieteicēju. Vienlaikus Dienests ir atsaucies uz Ungārijas uzņēmuma Linkor KFT bijušās amatpersonas
/pers. M/ (/pers. M/) paskaidrojumu, kurā viņš norādījis, ka Ungārijas uzņēmums preces no pieteicējas nav saņēmis.
Ņemot vērā norādīto apstākļu kopumu, Dienests atzina, ka pieteicēja nav veikusi preču piegādes Ungārijas uzņēmumam Linkor KFT.
Dienests uzskata, ka par pretējo neliecina arī pieteicējas iesniegtais /pers. G/ 2013.gada 22.marta un /pers. M/ 2013.gada 19.marta
notariāli apstiprinātais paskaidrojums, kurā atzīts darījumu fakts, jo zvērināts notārs apliecina tikai paraksta īstumu, bet neatbild par
dokumenta saturu. Turklāt, sniedzot atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, minētās personas Dienestam apliecināja, ka paskaidrojumu
pieņemšanas laikā valsts amatpersonas nav uz viņiem izdalījušas ne morālu, ne fizisku spiedienu vai kā citādi ietekmējušas viņus, līdz
to atbildes sniegtas bez viltus, maldiem un spaidiem, tātad sākotnēji sniegtie paskaidrojumi ir vērtējami ar augstāku ticamību.
Dienests uzskata, ka darījumu faktisko esību neapstiprina izdrukas no Ungārijas komercreģistra, kā arī Ungārijas uzņēmuma Linkor
KFT vārdā noformētie grāmatvedības reģistri, jo tie attiecas uz citu taksācijas periodu.
Norādīto apstākļu kopums Dienesta ieskatā liecina ne vien par darījumu faktisko neesību, bet arī par to, ka pieteicēja zināja vai tai
vajadzēja zināt, ka tā piedalās dokumentu noformēšanā pie faktiski neesošiem darījumiem. Par šo apstākli Dienesta ieskatā liecina
arī trūkumi CMR, jo tajos nav norādīts numurs un preču nosūtītāja, saņēmēja un pārvadātāja vārds un uzvārds. Tādējādi Dienests
secināja, ka pieteicēja atbilstoši likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 28.panta pirmajai daļai nebija tiesīga attiecīgajiem
darījumiem piemērot pievienotās vērtības nodokļa 0 procentu likmi. Tā rezultātā Dienests attiecīgos darījumus aplika ar pievienotās
vērtības nodokļa 21procentu likmi un secīgi aprēķināja pieteicējai papildus budžetā maksājamo pievienotās vērtības nodokli, soda
naudu un nokavējuma naudu, kā arī samazināja no budžeta atmaksājamā pievienotās vērtības nodokļa summu un saistībā ar to
aprēķināja soda naudu. Turklāt, tā kā uz 2013.gada 15.februāri pieteicējai bija nodokļu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu
aktuālais parāds, tad pieteicējai pārbaudes rezultātā saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta piekto daļu
aprēķinātajai pievienotās vērtības nodokļa soda naudai netika piemēroti minētā likuma 32.panta septītās daļas nosacījumi.
[2] Nepiekrītot pārsūdzētajam lēmumam, pieteicēja 2013.gada 15.oktobrī vērsās administratīvajā tiesā, lūdzot atcelt pārsūdzēto
lēmumu turpmāk minēto iemeslu dēļ.
[2.1] Pieteicēja darījumam ar Ungārijas uzņēmumu ir piemērojusi pievienotās vērtības nodokļa 0 procentu likmi. Pieteicēja uzskata,
ka, vērtējot šādas rīcības tiesiskumu, ir jāņem vērā ne vien Dienesta piemērotās tiesību normas, bet arī Eiropas Padomes direktīvas
2006/112/EK (2006.gada 28.novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (turpmāk – Pievienotās vērtības nodokļa
direktīva) 138.panta 1.punkts, kā arī Eiropas Savienības Tiesas sniegtā šīs normas interpretācija.
Eiropas Savienības Tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka minētā norma interpretējama tādējādi, ka atbrīvojums no nodokļa par piegādi
Eiropas Savienības iekšienē ir piemērojams tad, ja tiesības ar šo preci rīkoties kā īpašniekam ir nodotas pircējam, un pārdevējs
pierāda, ka minētās preces ir nosūtītas vai transportētas uz citu dalībvalsti un ka pēc šīs nosūtīšanas vai transportēšanas prece
faktiski ir izvesta no piegādes dalībvalsts teritorijas (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2007.gada 27.septembra
sprieduma lietā C-409/04 42.punktu; 2012.gada 6.septembra sprieduma lietā C-273/11 31.punktu).
Eiropas Savienības Tiesa attiecībā uz konkrētiem pierādījumiem par preču faktisku izvešanu no piegādes dalībvalsts teritorijas ir
atzinusi, ka atbilstoši Pievienotās vērtības nodokļa direktīvas 131.pantam dalībvalstīm ir jāparedz nosacījumi, ar kādiem piegādes
Eiropas Savienības iekšienē ir atbrīvotas no nodokļa, lai nodrošinātu minēto atbrīvojumu pareizu un godīgu piemērošanu. Tomēr
dalībvalstīm, īstenojot savas pilnvaras, ir jāievēro vispārējie tiesību principi, kas ir daļa no Eiropas Savienības tiesību sistēmas,
tostarp tiesiskās drošības un samērīguma principi. Papildus tam pasākumi, ko dalībvalstis var veikt, lai nodrošinātu nodokļa pareizu
iekasēšanu, nevar tikt izmantoti arī tādā veidā, ka tie apdraud pievienotās vērtības nodokļa neitralitātes principu. Tiesiskās drošības
princips nosaka, ka nodokļu maksātājiem savas nodokļu saistības ir jāzina pirms darījuma noslēgšanas. Šajā ziņā Eiropas
Savienības Tiesa īpaši akcentē, ka, neskatoties uz to, ka pievienotās vērtības nodokļa 0procentu likmes piemērošana par preču
piegādi Eiropas Savienības iekšienē ir pieļaujama, ja ir notikusi preču fiziska [faktiska] izvešana no piegādes dalībvalsts, ir jāņem
vērā, ka pēc kontroles atcelšanas uz Eiropas Savienības dalībvalstu robežām ir grūti pārliecināties, vai preces patiešām fiziski ir
izvestas no minētās dalībvalsts teritorijas. Robežu kontroles neesamības situācijā, kad acīmredzami nav neviena reāla pierādījuma,
kas ļautu secināt, ka attiecīgās preces ir nosūtītas ārpus piegādes dalībvalsts teritorijas, nodokļu maksātājam uzliekot pienākumu
sniegt šādus pierādījumus, netiek garantēta pareiza un vienkārša nodokļu atbrīvojumu piemērošana. Tieši pretēji, šis pienākums
nodokļu maksātājam rada neskaidru situāciju attiecībā uz iespēju piemērot nodokļu atbrīvojumu piegādei Eiropas Savienības
iekšienē vai attiecībā uz nepieciešamību pievienotās vērtības nodokli iekļaut pārdošanas cenā. Turklāt ir jāprecizē, ka gadījumā, kad
pircējam ir tiesības rīkoties ar attiecīgo preci kā tās īpašniekam piegādes dalībvalstī un nodrošināt šo preču transportēšanu uz gala
mērķa dalībvalsti, ir jāņem vērā tas, ka pierādījumi, kurus pārdevējs var iesniegt nodokļu iestādēm, galvenokārt ir atkarīgi no
informācijas, kuru viņš šim nolūkam saņem no pircēja. Tādējādi par preču saņemšanas faktu citā Eiropas Savienības dalībvalstī un
par tiesībām piegādes darījumam piemērot pievienotās vērtības nodokļa 0procentu likmi, pārdevējs parasti pārliecinās, saņemot
pircēja aizpildītu CMR pavadzīmi.
[2.2] Pievienotās vērtības nodokļa 0procentu likmes piemērošana pieteicējas veiktajiem preču piegādes darījumiem Ungārijas
uzņēmumam Linkor KFT ir pamatota ar 2010.gada 15.septembra un 27.septembra rēķiniem (invoice) un CMR, kas apliecina preču
nosūtīšanu no vienas Eiropas Savienības dalībvalsts (Latvijas) un preču saņemšanu citā Eiropas Savienības dalībvalstī (Ungārijā).
[2.3] Pieteicēja uzskata, ka Dienests pārmetumi par trūkumiem CMR ir neatbilstoši tiesību normām, jo 1956.gada 19.maija Ženēvas
Konvencijas par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu (CMR) 6.pants neizvirza prasību CMR norādīt tās numuru un iekļaut
juridisko personu pārstāvju parakstu atšifrējumus. Arī Eiropas Savienības Tiesa nav izvirzījusi nekādus papildus formālus
priekšnoteikumus pievienotās vērtības nodokļa 0procentu likmes piemērošanai, piemēram, konkrētu fizisku personu – preču
nosūtītāja un saņēmēja pārstāvju – personas datu iekļaušanu preču piegādes dokumentos. Turklāt par komercsabiedrību likumisko
pārstāvju personību nodokļu administrācijai ir iespējams pārliecināties no publiskos reģistros ierakstītās informācijas.
[2.4] Ievērojot minēto, pieteicēja uzskata, ka tā ir izpildījusi visus no Pievienotās vērtības nodokļa direktīvas 138.panta 1.punkta
izrietošos pierādīšanas pienākumus, lai izmantotu tiesības piemērot pievienotās vērtības nodokļa 0procentu likmi precēm, kas
piegādātas Ungārijas uzņēmumam Linkor KFT. Turklāt secinājumu par darījumu neesību un to, ka pieteicēja zināja par iesaistīšanos
šādos darījumos, Dienests ir pamatojis tikai ar trešo personu sniegto informāciju. Tādējādi pieteicējas ieskatā pārsūdzētais lēmums
nesatur nevienu tiešu pierādījumu par apstākli, ka pieteicēja ir piedalījusies dokumentu noformēšanā pie reāli nenotikušiem
nesatur nevienu tiešu pierādījumu par apstākli, ka pieteicēja ir piedalījusies dokumentu noformēšanā pie reāli nenotikušiem
darījumiem. Līdz ar to pieteicējas ieskatā pārsūdzētais lēmums, ir prettiesisks un nepamatots, līdz ar to atceļams.
[3] Dienests tiesai iesniegtajā paskaidrojumā pieteikumu uzskata par nepamatotu un noraidāmu, pamatojoties uz pārsūdzētajā
lēmumā norādītajiem motīviem.
[4] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvis lūdza pieteikumu apmierināt, paskaidrojot, ka pieteicēja ir nosūtījusi preces Ungārijas
uzņēmumam, ko apstiprina rēķini un CMR. Ja kādus pārkāpumus ir pieļāvis pieteicējas darījumu partneris vai preču pārvadātājs, tad
pieteicēja par to nevar būt atbildīga, jo pieteicēja nezināja par šo uzņēmumu ļaunprātīgām darbībām.
Dienesta pārstāve tiesas sēdē lūdza pieteikumu noraidīt, paskaidrojot, ka Dienesta iegūtie pierādījumi, kā arī tiesas sēdē nopratinātā
liecinieka liecība apstiprina pieteicējas un Ungārijas uzņēmuma noformētā darījuma neesību, kā arī to, ka pieteicēja zināja par
iesaistīšanos krāpnieciskajos vai ļaunprātīgajos darījumos.
Tiesas sēdē kā liecinieks tika nopratināts /pers. I/.
Motīvu daļa
[5] Lietā izšķirams jautājums, vai Dienests pamatoti liedza pieteicējai darījumam ar Ungārijas uzņēmumu Linkor KFT piemērot
pievienotās vērtības nodokļa 0procentu likmi un vai tādējādi pamatoti aprēķināja pieteicējai papildus budžetā maksājamos nodokļu
maksājumus.
[6] Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 1.panta 32.punkts (šeit un turpmāk redakcijā, kas bija spēkā darījumu veikšanas brīdī)
noteic, ka preču piegāde Eiropas Savienības teritorijā ir preču piegāde, ja preces no iekšzemes nosūta vai transportē uz citu Eiropas
Savienības dalībvalsti un šo preču nosūtīšanu vai transportēšanu nodrošina preču piegādātājs vai preču saņēmējs, vai trešā persona
preču piegādātāja vai preču saņēmēja vārdā. Minētā likuma 28.panta pirmā daļa noteic, ka apliekamās personas preču piegādēm
Eiropas Savienības teritorijā piemēro nodokļa 0 procentu likmi, ja: 1) preču pavaddokumentos (to skaitā rēķinā) norādītais preču
saņēmējs ir citas dalībvalsts apliekamā persona ar derīgu reģistrācijas numuru šīs dalībvalsts ar pievienotās vērtības nodokli
apliekamo personu reģistrā; 2) preces ir nosūtītas vai transportētas no iekšzemes uz galapunktu citā dalībvalstī, un to apliecina preču
piegādātāja rīcībā esošie preču transporta dokumenti.
Minētie nosacījumi ir kumulatīvi, proti, tikai tad, ja pastāv abi kritēriji, ir tiesisks pamats pievienotās vērtības nodokļa 0procentu likmes
piemērošanai. Tas nozīmē, ka pieteicējai, pretendējot uz pievienotās vērtības nodokļa 0procentu likmes piemērošanu, atbilstoši
norādītajai tiesību normai ir pienākums apliecināt preču nosūtīšanu vai transportēšanu uz citu Eiropas Savienības valsti ar jebkuru
transportēšanas dokumentu, kurā ir patiesa informācija par preču nosūtītāju vai preču transportētāju, kā arī par preču saņēmēju citā
dalībvalstī, kurš ir apliecinājis, ka prece ir saņemta.
Turklāt, kā norādīja Eiropas Savienības Tiesa 2007.gada 27.septembra spriedumā lietā Nr.C-409/04, preces iegāde Kopienas
iekšienē ir veikta un atbrīvojums no nodokļa par piegādi Kopienas iekšienē ir piemērojams tikai tad, ja tiesības ar preci rīkoties kā
īpašniekam ir nodotas pircējam un piegādātājs pierāda, ka šī prece ir nosūtīta vai transportēta uz citu dalībvalsti un ka pēc šīs
nosūtīšanas vai transportēšanas prece faktiski ir izvesta no piegādes dalībvalsts teritorijas (sk. 42.punktu). Prasība, lai piegādātājs
veic visus pasākumus, ko no tā saprātīgi var pieprasīt, lai pārliecinātos, ka tā veiktās darbības nav saistītas ar nodokļu nemaksāšanu,
nav pretrunā Kopienu tiesībām. Tādējādi tas, ka piegādātājs ir rīkojies labā ticībā, ir veicis visus iespējamos atbilstošos pasākumus
un tā dalība krāpšanā ir izslēgta, ir svarīgi apstākļi, lai noteiktu iespēju uzlikt šim piegādātājam pienākumu vēlāk samaksāt
pievienotās vērtības nodokli (sk. 65., 66. punktu).
Tātad arī no minētā izriet, ka 0 procentu likmi par preču piegādi Eiropas Savienības teritorijā var piemērot precēm, kas faktiski
tikušas izvestas no piegādes dalībvalsts teritorijas uz citu dalībvalsti. Turklāt ir svarīgi, ka piegādātājs ir rīkojies labā ticībā un ir
pārliecinājies, ka tā veiktās darbības nav saistītas ar nodokļu nemaksāšanu.
[7] No lietas redzams, ka pieteicēja 2010.gada septembrī pievienotās vērtības nodokļa deklarācijā deklarēja ar pievienotās vērtības
nodokļa 0 procentu likmi apliekamos darījumus 43528,86 latu ( 61936 euro) vērtībā. Tam kā pamatojumu pieteicēja ir iesniegusi
divus rēķinus un CMR, proti, 2010.gada 15.septembra rēķinu (invoice) Nr.0002, 2010.gada 27.septembra rēķinu (invoice) Nr.0002/1
un tiem pievienotos CMR (lietas 72. – 75.lapa). Minētajos dokumentos norādīts, ka pieteicēja nosūta Ungārijas uzņēmumam Linkor
KFT 196televizorus par kopējo vērtību 61936 euro.
Pieteicēja uzskata, ka šie dokumenti pilnībā apstiprina preču izvešanu no Latvijas valsts un to piegādi Ungārijas uzņēmumam.
Turpretim Dienests uzskata, ka preču piegāde Ungārijas uzņēmumam nav notikusi, un pieteicējas iesniegtajos dokumentos ir uzrādīta
nepatiesa informācija.
Izvērtējusi lietā iegūtos pierādījumus un noskaidrotos apstākļus, tiesa par pareizu un pamatotu atzīst Dienesta secinājumu, ko pamato
ar turpmāko.
[8] Visupirms saistībā ar pieteicējas viedokli, ka darījumu faktisko esību viennozīmīgi apstiprina lietā esošie rēķini, nepieciešams
norādīt, ka atbilstoši stabilajai administratīvo tiesu judikatūrai rēķini ir uzskatāmi par darījumu apliecinošiem dokumentiem, un šādu
dokumentu esība ļauj pieņemt, ka prece ir piegādāta/saņemta, taču minētais pieņēmums neizslēdz iespēju administratīvā procesa
dalībniekam, proti, Dienestam to apstrīdēt, iesniedzot attiecīgus pierādījumus, kas apliecina pretējo. Nodokļu rēķinam ir jāatbilst
faktiski notikušajam darījumam, jo pretējs secinājums būtu pretrunā ar nodokļu tiesiskā regulējuma jēgu. Tādējādi tas vien, ka
pieteicēja ir izrakstījusi rēķinus par preču piegādi citam Eiropas Savienības dalībvalsts uzņēmumam, a priori neapstiprina šajā rēķinā
norādīto preču faktisku piegādi, ja lietā iegūtie pierādījumi liecina par pretējo, kā tas ir izskatāmajā gadījumā.
[8.1] Proti, kā jau iepriekš minēts, atbilstoši rēķiniem (invoice) un CMR pieteicēja preces ir nosūtījusi Ungārijas uzņēmumam Linkor
KFT.
Kā redzams no lietas un par ko nav strīda, šā uzņēmuma amatpersona darījumu noformēšanas laikā bija /pers. M/. Lietā ir iesniegti
divi /pers. M/ Dienesta amatpersonām 2012.gada 30.maijā sniegtie paskaidrojumi. Tajos /pers. M/ norādījis, ka 2009.gadā Ungārijā
bija iegādājies uzņēmumu Linkor KFT, taču nekādu saimniecisko darbību neveica un nevienu personu saimnieciskās darbības
veikšanai nebija pilnvarojis. Praktiski uzreiz pēc uzņēmuma iegādes (aptuveni pēc mēneša vai diviem) uzņēmumu pārdeva, naudu
par uzņēmuma pārdošanu saņēma Latvijā, pircēju neatceras. Ar ko nodarbojās Linkor KFT, pirms to iegādājās, /pers. M/ nezina,
tāpat nezina, ar ko šis uzņēmums nodarbojas šobrīd. Nekādus darījumus starp Linkor KFT un pieteicēju nav slēdzis un veicis (lietas
101. – 104., 110. – 111.lapa).
Tātad minētajos paskaidrojumos /pers. M/ skaidri un nepārprotami norādījis, ka saimniecisko darbību Ungārijas uzņēmumā Linkor
KFT nav veicis, nevienu personu nav pilnvarojis un darījumus starp pieteicēju un Linkor KFT arī nav veicis. Līdz ar to ir pamatots
Dienesta secinājums, ka minētie paskaidrojumi ļauj apšaubīt pieteicējas iesniegtajos rēķinos (invoice) norādīto ziņu par preču
piegādi Ungārijas uzņēmumam patiesumu.
[8.2] Taču minētie /pers. M/ paskaidrojumi nebūt nav vienīgie, kas ļauj apšaubīt pieteicējas iesniegtajos rēķinos (invoice) norādīto ziņu
patiesumu.
Tā, rēķiniem (invoice) pievienotajos CMR norādīts, ka preču pārvadātājs ir SIA„Transfero”. SIA„Transfero” amatpersona darījumu
noformēšanas laikā bija /pers. G/, kurš arī ir sniedzis paskaidrojumus Dienesta amatpersonām, tie sniegti 2012.gada 16. un
30.maijā. Tajos /pers. G/ norādījis, ka 2010.gadā, tātad laikā, kad starp pieteicēju un Ungārijas uzņēmumu bija noformēts darījums,
/pers. G/ strādāja SIA„Transfero”, sniedza transporta pakalpojumus uzņēmumam „DCRKF”. Šis uzņēmums, pasūtot transportu, lūdza
pārvadāt kravu no noliktavas Sporta ielā uz uzņēmuma „Unistock” noliktavām Buļļu ielā pieteicējai un vēl citam uzņēmumam. /pers. G/
brauca ar mašīnu Mercedes Sprinter pa Latvijas teritoriju. Ja bija pasūtījumi starptautiskajiem pārvadājumiem, tad /pers. G/ rīkojās kā
starpnieks, pasūtot pārvadājumus citiem uzņēmumiem. C M R kā pārvadātājs norādīta SIA„Transfero” tāpēc, lai pārvadājuma
pasūtītājs neizietu uz tiešo pārvadātāju un neizslēgtu SIA„Transfero” kā starpnieku. Kad bija vajadzīgs pārvadājums uz ārzemēm, ar
/pers. G/ sazinājās vīrietis un pasūtīja transportu, /pers. G/ piemeklēja nepieciešamo transportu. Pasūtītājs bija no pieteicējas.
Uzņēmumus, kuriem tika pasūtīts transports, /pers. G/ precīzi pateikt nevar, bet atceras „K7 Logistics”, „PL Line”, „Kronis” (lietas 95. –
98., 106. – 108.lapa).
No minētajiem /pers. G/ paskaidrojumiem izriet, ka SIA „Transfero” pati pārvadājumus, iespējams, veica tikai pa Latviju, savukārt
pārvadājumos pa Eiropu SIA„Transfero” darbojās kā starpnieks, atrodot preču transportētāju, kas uzņemas preču piegādi no Latvijas
uz citu valsti. No /pers. G/ paskaidrojumiem arī izriet, ka SIA„Transfero” CMR kā pārvadātāja tika norādīta tāpēc, lai transporta
pasūtītājs neuzzinātu par patieso transportētāju un lai tādējādi neizbeigtu sadarbību ar SIA„Transfero”.
Ievērojot /pers. G/ paskaidroto, ka preču transportēšanai no Latvijas uz citu valsti tika piesaistīti apakšuzņēmēji, Dienests pārbaudīja
SIA„Transfero” 2010.gada septembra pievienotās vērtības nodokļa deklarāciju un konstatēja, ka tajā SIA„Transfero” nav deklarējusi
nevienu iegādes darījumu partneri. Tas nozīmē, ka 2010.gada septembrī SIA„Transfero” pretēji tās amatpersonas paskaidrotajam
nepiesaistīja nevienu preču transportētāju pieteicējas iesniegtajās CMR norādīto preču transportēšanai no Latvijas uz Ungāriju. Tātad
faktiski arī /pers. G/ paskaidrojums neapstiprina rēķinos (invoice) un CMR norādīto darījumu esību. Pie šāda secinājuma jānonāk,
ievērojot arī /pers. G/ paskaidroto, ka, rīkojoties kā starpnieks, /pers. G/ nepiedalījās preču iekraušanā un automašīnu nosūtīšanā un
nevar konkrēti pateikt, vai krava vispār tika nosūtīta, ar autovadītāju un pārvadātāja uzņēmumu /pers. G/ nekontaktējās (lietas
108.lapa). Tātad pretēji pieteicējas viedoklim no /pers. G/ paskaidrojuma neizriet apstiprinājums rēķinos (invoice) norādīto preču
transportēšanai no Latvijas uz Ungāriju, jo /pers. G/ atbilstoši viņa paskaidrotajam nezina, vai preces tika nosūtītas uz citu valsti.
[8.3] Attiecībā uz transportēšanas jautājumu būtiski ņemt vērā vēl vienu apstākli, proti, abās CMR norādīts, ka preču transportēšanas
notika ar transportlīdzekli ar reģistrācijas numuru /TL numurs/.
Kā konstatējis Dienests un kā tas izriet no valsts VAS„Ceļu satiksmes drošības direkcija” pieejamās informācijas, transportlīdzeklis
ar norādīto reģistrācijas numuru darījumu noformēšanas laikā piederēja SIA„Auto Lant”. Ievērojot /pers. G/ paskaidrojumus, ka viņš
starptautiskajiem pārvadājumiem piesaistīja apakšuzņēmējus, varētu pieņemt, ka attiecīgos pārvadājumus ar CMR norādīto
transportlīdzekli veica SIA„Auto Lant”. Tomēr šā uzņēmuma amatpersona darījumu noformēšanas laikā /pers. I/ 2012.gada 30.maijā
Dienesta amatpersonām sniegtajā paskaidrojumā norādīja, ka transportlīdzeklis ar reģistrācijas numuru /reģ.nr./ kopš 2009.gada
septembra SIA„Auto Lant” saimnieciskajā darbībā nepiedalās un nevienam nav iznomāts, tas tiek izmantots vienīgi /pers. I/
personīgajām vajadzībām. /pers. I/ /pers. G/ nepazīst, tāpat kā nepazīst pieteicēju, nekādus līgumus nav slēdzis (lietas 99. – 100.,
109.lapa).
/pers. I/ tika nopratināts arī tiesas sēdē, kuras laikā /pers. I/ apstiprināja minētajā paskaidrojumā norādītās ziņas, papildus liecinot, ka
ar transportlīdzekli ar reģistrācijas numuru /TL numurs/ pārvadājumi ārpus Latvijas valsts robežām nekad netika veikti, /pers. I/ ar
SIA„Transfero” nekādus darījumus nav slēdzis un šā uzņēmuma amatpersonas nepazīst, tāpat kā nepazīst pieteicēju. /pers. I/ tiesas
sēdē tika uzrādīti pieteicējas noformētie rēķini (invoice) un CMR, taču /pers. I/ apstiprināja, ka SIA„Auto Lant” nav veikusi šajos
dokumentos norādītos pārvadājumus. Savukārt uz pieteicējas jautājumu, kādā veidā CMR varēja tikt norādīta informācija par
SIA„Auto Lant” piederošo transportlīdzekli, /pers. I/ norādīja, ka ikviens, uz ielas redzot mašīnu, var apskatīt tās reģistrācijas numuru
un ierakstīt to nepieciešamajos dokumentos. /pers. I/ norādīja, ka gadījumā, ja SIA„Auto Lant” būtu veikusi CMRnbsp;norādītos
pārvadājumus, tad tajos būtu jābūt SIA„Auto Lant” zīmogam, bet šāds zīmogs CMR nav (lietas 157. – 158.lapa).
Tātad preču transportēšana no Latvijas uz Ungāriju neapstiprinās ne vien ar iepriekš norādītajiem pierādījumiem, bet to neapstiprina
arī CMR fiksētā transportlīdzekļa īpašnieks (uzņēmuma, kam pieder transportlīdzeklis, amatpersona).
[8.4] Tādējādi, ņemot vērā pieteicējas tiešā darījumu partnera – Ungārijas uzņēmuma Linkor KFT – amatpersonas paskaidrojumus,
kā arī CMR norādītā pārvadātāja uzņēmuma amatpersonas paskaidrojumu un CMR norādītā transportlīdzekļa īpašnieka
paskaidrojumu, tiesa piekrīt Dienestam, ka nav konstatējama pieteicējas iesniegtajā 2010.gada 15.septembra rēķinā (invoice)
Nr.0002 un 2010.gada 27.septembra rēķinā (invoice) Nr.0002/1 un tam pievienotajos CMRnbsp;norādīto darījumu faktiskā esība jeb
preču transportēšana no Latvijas uz Ungāriju.
[9] Pieteicēja, iebilstot pret šādu secinājumu, norādījusi, ka lietā ir virkne citu pierādījumu, kas apstiprina darījumu faktisko esību.
[9.1] Kā redzams no lietas, pieteicēja apstrīdēšanas laikā Dienestam iesniedza zvērināta notāra apstiprinātu /pers. G/ 2013.gada
22.marta paskaidrojumu (lietas 50.lapa), kurā /pers. G/ apstiprina preču transportēšanu no Latvijas uz Ungāriju. Tomēr tiesas ieskatā
šis paskaidrojums neapstiprina Dienesta apstrīdētā darījuma faktisko esību, jo šis paskaidrojums ir pretrunā ne vien /pers. G/
sākotnēji sniegtajiem paskaidrojumiem, bet arī darījumu dokumentiem. Tā, /pers. G/ 2013.gada 22.marta paskaidrojumā norādījis, ka
preču piegādes Ungārijas uzņēmumam Linkor KFT ( 196televizori) tika veiktas ar transportlīdzekli ar valsts reģistrācijas numuru /TL
numurs 2/, tomēr CMR norādītais transportlīdzeklis ir ar citu valsts reģistrācijas numuru – /TL numurs/. Pieteicēja ne Dienestam, ne arī
tiesai nav norādījusi, ka CMR attiecībā uz transportlīdzekļa valsts reģistrācijas numuru būtu pieļauta pārrakstīšanās kļūda, un ka
faktiski prece tika pārvadāta ar transportlīdzekli ar numuru /TL numurs 2/.
Tāpat jāņem vērā, ka /pers. G/ 2012.gada 16. un 30.maijā Dienestam sniegtajos paskaidrojumos attiecībā uz pieteicēju saistībā ar
pārvadājumiem bija norādījis tikai to, ka SIA„Transfero” veica pārvadājumus uzņēmuma „DCRKF” uzdevumā, preces pārvedot no
noliktavām Sporta ielā uz „Unistock” noliktavām Buļļu ielā pieteicējai un vēl vienam uzņēmumam. /pers. G/ minētajos paskaidrojumos
arī apstiprināja, ka SIA„Transfero” pati pārvadājumus ārpus Latvijas valsts robežas neveica. Turpretim 2013.gada 22.marta
paskaidrojumā /pers. G/ norādījis, ka SIA „Transfero” tomēr veikusi preču pārvadājumus no Latvijas uz Ungāriju. Tai pašā laikā /pers.
G/ nav izskaidrojis, kāpēc 2013.gada 22.martā sniegtajā paskaidrojumā norādītās ziņas tik kardināli atšķiras no iepriekš Dienestam
sniegtajos paskaidrojumos norādītajām ziņām. Turklāt 2013.gada 22.marta paskaidrojumā /pers. G/ ir norādījis ne vien to, ka ir
notikušas preču piegādes no Latvijas uz Ungāriju, bet ir norādījis arī Ungārijas uzņēmuma nosaukumu un reģistrācijas numuru, kā arī
transportējamo preču veidu un daudzumu, lai gan Dienesta amatpersonām sniegtajos paskaidrojumos /pers. G/ apstiprināja, ka
SIA„Transfero” pārvadājumos ārpus Latvijas valsts robežas piedalījās tikai kā starpnieks un pie preču iekraušanas /pers. G/
nepiedalījās, kā arī ar pārvadātāja uzņēmumu nekontaktējās.
Ievērojot minēto, Dienests pamatoti secinājis, ka /pers. G/ 2013.gada 22.marta paskaidrojums ir pretrunā /pers. G/ 2012.gada 16. un
30.maijā sniegtajiem paskaidrojumiem. Šajā sakarā tiesa arī piekrīt Dienestam, ka lielāka ticamība ir sākotnēji sniegtajam
paskaidrojumam, jo tiesas ieskatā, sniedzot atbildes uz iepriekš nezinātiem jautājumiem, persona nav sagatavojusies oponēt
iespējamam lietas rezultātam, proti, sākotnēji persona izstāsta notikušā faktiskos apstākļus, bet, uzzinot un izprotot sava stāstījuma
sekas, persona sāk izdomāt kādus attaisnojumus vai izvirzīt jaunus argumentus, lai mainītu iespējami nelabvēlīgu risinājumu sev vai
kādā citai personai.
Ņemot vērā minēto, tiesa piekrīt Dieenstam, ka pieteicējas un Ungārijas uzņēmuma Linkor KFT darījumu faktisko esību neapstiprina
arī /pers. G/ 2013.gada 22.marta notariāli apstiprinātais paskaidrojums. Šajā sakarā tiesa arī atzīst par pamatotu Dienesta norādi, ka
saskaņā ar Notariāta likuma 116.pantu zvērināts notārs apstiprina tikai paraksta īstumu uz attiecīgā dokumenta, bet ne šā dokumenta
saturu un tajā norādīto ziņu patiesumu.
[9.2] No lietas redzams, ka pieteicēja Dienestam apstrīdēšanas laikā bija iesniegusi arī zvērināta notāra 2013.gada 19.martā
apstiprinātu /pers. M/ paskaidrojumu (lietas 49.lapa). Tajā /pers. M/ norādījis, ka laikā no 2010.gada 13.maija līdz 2012.gada
11.maijam Ungārijas uzņēmumā Linkor KFT amatpersona bija ne tikai /pers. M/, bet arī /pers. A0/, līdz ar to darījumus uzņēmumā
kārtoja arī otras valdes loceklis un atbilstoši pilnvarots personāls. /pers. M/ minētajā paskaidrojumā arī norādījis, ka viņš pats ir
pārbaudījis darījumus starp pieteicēju un Ungārijas uzņēmumu Linkor KFT un pārliecinājies, ka tie ir atspoguļoti uzņēmuma Linkor
KFT grāmatvedībā.
Tātad arī /pers. M/ apstrīdēšanas laikā ir sniedzis paskaidrojumu, kas atšķiras no Dienesta amatpersonām pirms gada sniegtajiem
paskaidrojumiem. Šajā sakarā ir ņemams vērā jau iepriekš norādītais, ka sākotnēji sniegtie paskaidrojumi tiesas ieskatā ir vērtējami
ar augstāku ticamību. Tāpat ir ņemams vērā, ka arī /pers. M/ nav norādījusi uz iemesliem, kuru dēļ /pers. M/ kardināli mainīja sākotnēji
sniegto paskaidrojumu saturu. Turklāt ir apšaubāmi, ka persona pēc gada spēj atcerēties vairāk un precīzākas darījuma detaļas,
proti, Dienestam 2012.gada maijā sniegtajos paskaidrojumos /pers. M/ norādīja, ka Ungārijas uzņēmums Linkor KFT ar pieteicēju
darījumus nav veicis, bet pēc gada (2013.gada martā) /pers. M/ atceras ne vien to, ka iepriekš noliegtie darījumi tomēr bija, bet arī
pieteicējas reģistrācijas numuru, rēķinu daudzumu un to rekvizītus.
[9.3] Tiesas ieskatā sakarā ar /pers. M/ 2013.gada 19.marta paskaidrojumu, tāpat kā sakarā ar /pers. G/ 2013.gada 22.marta
paskaidrojumu, ir jāņem vērā arī tas, ka šie paskaidrojumi acīmredzot ir sniegti pēc pieteicējas pieprasījuma, jo šos paskaidrojumus
ir iesniegusi pieteicēja, tas nozīmē, ka vēl apstrīdēšanas laikā pieteicēja ir komunicējusi ar /pers. G/ un /pers. M/, un šīs personas
pieteicējai bija sasniedzamas. Tomēr gadu vēlāk, kad lietas izskatīšana notika tiesā, tiesa /pers. G/ un /pers. M/ vairākkārt izsauca uz
tiesu liecinieku statusā, bet tie neieradās pat pēc procesuālo piespiedu līdzekļu piemērošanas. Tādējādi ir neizprotami, kā pati
pieteicēja spēj atrast attiecīgās personas un ar tām komunicēt, noslēgt darījumus, parakstīt rēķinus, saņemt paskaidrojumus, savukārt
gadu vēlāk šīs pašas personas vairs nav atrodamas. Tāpat nav izprotama personu izvairīšanās no kontakta ar tiesu iestādēm, ja tik
tiešām šīs personas ir veikušas darījumus, ko Dienests ir apstrīdējis.
[9.4] Pieteicēja uzskata, ka pieteicējas un Ungārijas uzņēmuma darījumu faktisko esību apstiprina arī Ungārijas nodokļu
administrācijas sniegtā informācija par Ungārijas uzņēmumu Linkor KFT.
Tiesa konstatē, ka lietā ir divi Dienesta pieprasījumi Ungārijas nodokļu administrācijai un divas Ungārijas nodokļu administrācijas
Dienestam sniegtās atbildes par Ungārijas uzņēmumu Linkor KFT. Tā, vienā no atbildes vēstulēm Ungārijas nodokļu administrācija
norādījusi, ka uzņēmums Linkor KFT kopš 2012.gada 11.maija ir pakļauts likvidācijas procedūrai. Nodokļu administrācija sazinājās
ar likvidatoru, kurš informēja, ka viņa rīcībā nav uzņēmuma grāmatvedības dokumentu. Iepriekšējais uzņēmuma likumīgais pārstāvis
nav sasniedzams, neuzturas Ungārijā kopš 2010.gada, un viņam nav piegādes starpnieka (lietas 82.lapa). Identiska informācija
norādīta arī otrajā Ungārijas nodokļu administrācijas sniegtajā atbildes vēstulē (lietas 131.lapa). Taču tajā papildus norādīts arī tas, ka
Ungārijas nodokļu administrācijas ieskatā Ungārijas uzņēmums ir veicis iegādes Eiropas Savienības teritorijā 2010. un 2011.gadā,
kuras netika uzrādītas 2011.gada pievienotās vērtības nodokļa deklarācijā.
No vienas puses, var piekrist pieteicējas pārstāvim, ka Ungārijas nodokļu administrācija ir apstiprinājusi Ungārijas uzņēmuma veiktās
preču iegādes Eiropas Savienībā. Taču, no otras puses, minētā Ungārijas nodokļu administrācijas atbilde nedod pamatu
neapšaubāmam secinājumam par to, ka Ungārijas uzņēmums preces iegādājās arī no pieteicējas. Pirmkārt, Ungārijas nodokļu
administrācijas atbildes vēstule, kas atzīstama par rakstveida pierādījumu, ir vērtējama kopsakarā ar pārējiem lietā iegūtajiem
pierādījumiem, nevis atrauti, kā to piedāvā pieteicēja. Izvērtējot šo atbildes vēstuli kopsakarā ar pārējiem iepriekš norādītajiem lietā
iegūtajiem pierādījumiem, jāpiekrīt Dienesta pārstāvei, ka no Ungārijas nodokļu administrācijas atbildes vēstules nav gūstams
apstiprinājums pieteicējas un Ungārijas uzņēmuma Linkor KFT darījumu faktiskajai esībai, jo, kā jau iepriekš atzīts, nav konstatējams
uzņēmums, kurš veica preču pārvietošanu no Latvijas uz Ungāriju jeb no Latvijas uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti. Tāpat jāņem
vērā, ka Ungārijas nodokļu administrācija, apstiprinot Ungārijas uzņēmuma Linkor KFT veiktās preču iegādes Eiropas Savienībā, nav
norādījusi, ka minētais uzņēmums preču iegādes būtu veicis arī no pieteicējas. Vēl jo vairāk, kā redzams no Dienesta pieprasījuma
Ungārijas nodokļu administrācijai, informācija bija pieprasīta saistībā ar Ungārijas uzņēmuma Linkor KFT darījumiem ar Latvijas
uzņēmumu SIA„Ziemeļu Kronis”, nevis saistībā ar darījumiem ar pieteicēju (lietas 126. – 130.lapa). Tāpēc, ja arī pieņem, ka ir
notikuši darījumi starp Ungārijas uzņēmumu Linkor KFT un SIA„Ziemeļu Kronis”, tas nedod pamatu automātiskam secinājumam, ka
Ungārijas uzņēmums darījumus ir veicis arī ar pieteicēju, it īpaši apstākļos, kad nav konstatējama preču faktiska pārvietošana
(transportēšana) no Latvijas uz Ungāriju. Tāpat ir jāņem vērā arī tas, ka atbilstoši Ungārijas nodokļu administrācijas sniegtajai
informācijai Ungārijas uzņēmumam Linkor KFT nebija darbinieku un telpu, kas piemērotas preču uzglabāšanai. Bez ievērības nav
atstājams arī apstāklis, ka Ungārijas nodokļu administrācijas sniegto informāciju par to, ka Ungārijas uzņēmuma Linkor KFT pārstāvis
kopš 2010.gada neuzturas Ungārijā, apstiprina Dienesta noskaidrotā informācija un /pers. M/ 2012.gada 30.maija paskaidrojums,
kurā norādīts, ka /pers. M/ 2010.gadā strādāja Latvijas uzņēmumā SIA„DC” (lietas 110.lapa), tātad neatradās Ungārijā.
[9.5] Pieteicēja norādījusi, ka atbilstoši Ungārijas nodokļu administrācijas sniegtajai informācijai Ungārijas uzņēmumam Linkor KFT
likumiskais pārstāvis bija arī /pers. AA/ (/pers. AA/) (lietas 131.lapa), savukārt atbilstoši /pers. M/ 2013.gada 19.marta
paskaidrojumam uzņēmuma vārdā rīkojās arī /pers. A0/ (/pers. A0/) (lietas 49.lapa). Minētās personas kā uzņēmuma Linkor KFT
amatpersonas un īpašnieki uzrādīti arī uzņēmuma reģistrācijas dokumentos (lietas 39. – 42.lapa).
Tiesa piekrīt, ka Dienests nav ieguvis paskaidrojumus no minētajām personām, tomēr šo personu paskaidrojumu neesība nenozīmē,
ka būtu pamats šaubīties par Dienesta secinājumiem attiecībā uz pieteicējas un Ungārijas uzņēmuma Linkor KFT darījumu faktisko
neesību, jo šo secinājumu apstiprina jau iepriekš norādīto pierādījumu kopums, un pierādījumus, kas apgāztu Dienesta secinājumus,
pieteicēja nav iesniegusi.
Vienlaikus šajā sakarā ir jāņem vērā arī pieteicējas pārstāvja sniegto paskaidrojumu vispārīgais raksturs. Tā, pieteicēja ne
apstrīdēšanas iesniegumā, ne pieteikumā nav atklājusi pieteicējas un Ungārijas uzņēmuma Linkor KFT sadarbības apstākļus, proti,
nav norādījusi, kā tika atrasts minētais uzņēmumu un kādā veidā tika uzsākta sadarbība ar šo uzņēmumu, ar kādu personu pieteicēja
kontaktējās, kā notika dokumentu parakstīšana u.c. darījuma faktiskos apstākļus un darījuma nianses. Tāpat pieteicēja nav sniegusi
paskaidrojumus par preču transportēšanas apstākļiem – kas meklēja transportēšanas uzņēmumu, kā tas tika meklēts, kā notika
preču iekraušana, kas šīs preces iekrāva u.c. Arī tiesas sēdē pieteicējas pārstāvis nespēja sniegt paskaidrojumu par darījumu un
preču transportēšanas faktiskajiem apstākļiem. Pieteicējas pārstāvis tika aicināts noskaidrot šos apstākļus vai arī nodrošināt
pieteicējas valdes locekļa (vai cita pieteicējas darbinieka) piedalīšanos tiesas sēdē, lai varētu noskaidrot šos jautājumus, taču arī
nākamajās tiesās sēdēs no pieteicēja pārstāvjas paskaidrojumi par darījumu faktiskajiem apstākļiem un preču transportēšanu
neizskanēja, un pieteicējas valdes loceklis nebija ieradies uz tiesu nepieciešamo paskaidrojumu sniegšanai.
[9.6] Ņemot vērā visu iepriekš norādīto, tiesa nepiekrīt pieteicējai, ka lietā ir iegūti pierādījumi, kas apstiprina pieteicējas un Ungārijas
uzņēmuma Linkor KFT darījumu faktisko esību. Turklāt to neapstiprina arī pieteicējas iesniegtie Ungārijas uzņēmuma grāmatvedības
reģistri (lietas 43. – 48.lapa), jo tie attiecas uz 2011.gada janvāri – martu, bet izskatāmajā lietā ir vērtējami 2010.gada septembrī
noformētie darījumi.
[10] Vienlaikus tiesa piekrīt pieteicējai, ka darījumu faktiskā neesība nav vienīgais apstāklis, kas jākonstatē, lai nodokļu maksātājam
liegtu tiesības piemērot darījumam pievienotās vērtības nodokļa 0 procentu likmi. Kā pareizi norāda pieteicēja, atsaucoties uz
atbilstošu Eiropas Savienības Tiesu praksi, nepieciešams konstatēt arī to, ka pieteicēja zināja vai tai vajadzēja zināt, ka tā iesaistās
krāpnieciskā vai ļaunprātīgā darījumā.
No pārsūdzētā lēmuma redzams, ka Dienests ir vērtējis arī šo aspektu un ir nonācis pie secinājuma, ka pieteicējai vajadzēja zināt, ka
tā iesaistās nodokļu samazināšanas plānā, nepamatoti piemērojot pievienotās vērtības nodokļa 0 procentu likmi darījumam, kas
faktiski nav noticis.
Tiesa šādu Dienesta secinājumu atzīst par pareizu un pamatotu. Turklāt tiesa nepiekrīt pieteicējai, ka šāds Dienesta secinājums ir
patvaļīgs un nav apstiprināts ar objektīviem pierādījumiem. Šajā sakarā visupirms norādāms uz administratīvo tiesu praksē paustajām
atziņām, ka secinājumu par nodokļu maksātāja iesaistīšanos nepamatotā nodokļu samazināšanas plānā ir pieļaujami pamatot un
apstiprināt arī ar netiešiem pierādījumiem (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014.gada 10.janvāra lēmuma
lietā Nr.SKA-105 5.punktu). Šajā lietā par šādiem pierādījumiem ir atzīstami visi iepriekš analizētie pierādījumi, kas attiecināmi uz
Ungārijas uzņēmumu Linkor KFT un tā amatpersonu, kā arī uz SIA„Transfero” jeb CMRnbsp;norādīto pārvadātāju un tā amatpersonu
un arī SIA„Auto Lant” jeb uzņēmuma, kam pieder CMRnbsp;norādītais transportlīdzeklis, amatpersonas sniegtais paskaidrojums.
Par to, ka pieteicējai vajadzēja zināt, kādā darījumā tā iesaistās, liecina arī pašas pieteicējas vispārīgo paskaidrojumu raksturs, uz ko
tiesa norādīja jau iepriekš, un faktiski arī pieteicējas izvairīšanās no detalizētu paskaidrojumu sniegšanas par darījuma faktiskajiem
apstākļiem. Turklāt arī audita nobeiguma sarunas protokolā pieteicējas pārstāve nav izvirzījusi nevienu iebildumu pret Dienesta
izdarītajiem secinājumiem par pieteicējas un Ungārijas uzņēmuma darījumu neesību, kas raisa neizpratni apstākļos, kad
uzņēmumam, kurš ir veicis rēķinos norādītos darījumus, tiek norādīts uz šādu darījumu neesību.
Par to, ka pieteicējai vajadzēja zināt par tās iesaistīšanos nepamatotā nodokļu samazināšanas plānā, liecina arī trūkumi CMR, uz ko
pamatoti norādījis arī Dienests. Tā, CMRnbsp;ir norādīts preču nosūtītāja (pieteicējas), preču saņēmēja (Linkor KFT) un pārvadātāja
( SIA„Transfero”) nosaukums, attiecīgajās ailēs ir arī personu paraksti, taču nav norādīti personu vārdi un uzvārdi. Līdz ar to tiesa
piekrīt Dienestam, ka faktiski vispār nav iespējams noskaidrot, kurš attiecīgo uzņēmumu vārdā ir parakstījis darījuma dokumentus.
Pieteicēja norādījusi, ka 1956.gada 19.maija Ženēvas Konvencijas par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu (CMR) 6.pants
neizvirza prasības norādīt personu vārdus un uzvārdus, tomēr tai pašā laikā nedrīkst aizmirst arī likuma „Par grāmatvedību” 2.pantu,
atbilstoši kuram grāmatvedības sniegtajai informācijai jābūt pilnīgai saprotamai un salīdzināmai. Tas nozīmē, ka grāmatvedības
jautājumos kvalificētai personai, iepazīstoties ar grāmatvedības dokumentu, ir jāgūst skaidrs un pilnīgs priekšstats par šajā
dokumentā norādīto darījumu. Tomēr no pieteicējas iesniegtā CMR šāds priekšstats nav gūstams, jo, kā jau norāda pati pieteicēja,
Ungārijas uzņēmumam darījumu noformēšanas laikā bija vairāki pārstāvji. Ievērojot šo apstākli, ir pamatota Dienesta prasība CMR
norādīt arī šo dokumentu parakstīja vārdu un uzvārdu, lai tādējādi varētu identificēt personu, kas ir rīkojusies attiecīgā uzņēmuma
vārdā un interesēs.
Vērtējot pieteicējas un Ungārijas uzņēmuma darījumu patiesos mērķus, ņemams vērā arī jau iepriekš minētais, ka Ungārijas
uzņēmuma bijusī amatpersona /pers. M/ izvairās no kontakta ar tiesu iestādēm, tāpat kā CMR norādītā pārvadātāja SIA„Transfero”
amatpersona /pers. G/. Pieteicējas pārstāvis uzskata, ka, iespējams, tieši minētās personas ir pieļāvušas normatīvo aktu prasības un
rīkojušās krāpnieciski. Iespējams, šāds pieteicējas pārstāvja viedoklis ir pamatots, tomēr arī tad, ja krāpnieciski vai ļaunprātīgi ir
rīkojies kāds no darījumā iesaistītajiem uzņēmumiem, pieteicēja par to nevarēja nezināt – ne vien iepriekš norādīto iemeslu dēļ, bet arī
CMR pieļauto trūkumu dēļ, jo tiesas ieskatā uzņēmums, kurš rīkojas godprātīgi un ar pienācīgu rūpību, pēc preču nosūtīšanas
saņemot no preču saņēmēja CMR, kuros nav norādīts preču saņēmēju pārstāvošās personas vārds un uzvārds, tāpat kā preču
pārvadātāju pārstāvošās personas vārds un uzvārds, bija jāpievērš šim trūkumam pietiekama vērība un jāuztver tā kā norāde par
ļaunprātīgiem darījumiem. Minētais apstāklis it īpaši ņemams vērā gadījumos, kad nodokļu maksātājs (šajā gadījumā – pieteicēja)
nesniedz paskaidrojumus par darījumu faktiskajiem apstākļiem, fiziskajām personām, ar kurām kārtoti darījumi, par preču
transportēšanu u.c. uz darījumu attiecināmajiem apstākļiem.
[11] Ņemot vērā iepriekš norādīto apstākļu kopumu, tiesa atzīst ne vien to, ka ir konstatējama darījumu faktiskā neesība starp
pieteicēju un Ungārijas uzņēmumu Linkor KFT, un ka pieteicējai vajadzēja zināt, ka tā iesaistās nepamatotā nodokļa samazināšanas
plānā, bet arī to, ka pieteicēja nav iesniegusi pierādījumus, kas apgāztu Dienesta izdarītos secinājumus un kas tādējādi pierādītu, ka
pietiecējas rēķinos (invoice) norādītās preces tika nosūtītas no Latvijas uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti. Pastāvot šādiem
apstākļiem, tiesa piekrīt Dienestam, ka pieteicēja darījumā ar Ungārijas uzņēmumu ir nepamatoti piemērojusi pievienotās vērtības
nodokļa 0procentu likmi, līdz ar ko pieteicējai saskaņā ar Dienesta piemēroto likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 2.panta otrās
daļas 1.punktu un 5.panta pirmo daļu pamatoti papildus nomaksai budžetā aprēķināts pievienotās vērtības nodoklis 9108, 83latu
apmērā, kā arī samazināts no budžeta atmaksājamais pievienotās vērtības nodoklis par 32, 23latiem.
Vienlaikus tiesa atzīst, ka Dienests saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 29.panta otro daļu, 32.panta pirmo, otro un piekto
daļu pamatoti pieteicējai papildus nomaksai budžetā aprēķinājis arī nokavējuma naudu 2281, 76latus un soda naudu 2742, 32latu
apmērā, jo tiesas ieskatā aprēķinātais soda naudas apmērs ir samērīgs un atbilstošs pieteicējas izdarītajam pārkāpumam, turklāt
lietā nav konstatējami apstākļi pieteicējas atbrīvošanai no soda naudas.
[12] Pastāvot šādiem apstākļiem, tiesa pārsūdzēto lēmumu atzīst par tiesisku un pamatotu, savukārt pieteikumu par nepamatotu un
noraidāmu.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251.pantu un 289. – 291.pantu, Administratīvā rajona tiesa
nolēma
noraidīt pilnībā SIA„VAIRUMTIRDZNIECĪBAS NOLIKTAVA” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2013.gada 20.septembra
lēmuma Nr.22.9/L-22980 atcelšanu.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, apelācijas sūdzību
iesniedzot Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.
Tiesnese D.Makarova