Court dismissed appeal against administrative fine for data processing violation by housing association.

Lieta Nr.1A30015817

Lietas arhīva Nr. 1A-0158-17/26

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2017.gada 3.oktobrī

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa

tiesnese K.Kraveca, rakstveida procesā, Rīgā, Abrenes ielā 3, izskatīja Dzīvokļu īpašnieku biedrības “Aura nams” sūdzību par Datu valsts

inspekcijas 2017.gada 9.jūnija lēmumu Nr.DVI/1-2.3-DVI.

Aprakstošā daļa

Ar Datu valsts inspekcijas Personas datu apstrādes uzraudzības nodaļas juriskonsulta /pers. A/ 2017.gada 24.aprīļa lēmumu Nr.2-2.2/51 Dzīvokļu

īpašnieku biedrība “Aura nams” (turpmāk- DzīB “Aura nams”) saukta pie administratīvās atbildības par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, kas

paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 204.7panta pirmajā daļā, uzliekot naudas sodu EUR 1400 apmērā.

2017.gada 9.jūnijā Datu valsts inspekcijas direktore pieņēma lēmumu Nr. DVI/1-2.3/6-DVI, ar kuru nolēma DzīB “Aura nams” sūdzību noraidīt

un atstāt negrozītu Datu valsts inspekcijas Personas datu apstrādes uzraudzības nodaļas juriskonsulta /pers. A/ 2017.gada 24.aprīļa lēmumu Nr.2-

2.2/51.

2017.gada 26.jūnijā tiesā saņemta DzīB “Aura nams” sūdzība par Datu valsts inspekcijas 2017.gada 9.jūnija lēmumu Nr.DVI/1-2.3-DVI

(turpmāk – Lēmums). Sūdzībā norādīts, ka DzīB “Aura nams” neatzīst savu vainu šajā administratīvajā pārkāpumā. DzīB “Aura nams” ir

apsaimniekošanas (pārvaldīšanas) tiesības uz namīpašumu /adrese/, pamatojoties uz 2013. gada 20. decembra dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmumu.

Lēmums un protokols nav atzīts par spēkā neesošu, tas nav pat apstrīdēts. Datu valsts inspekcija, vērtējot iepriekš minētā lēmuma un protokola spēkā

esamību, ir pārkāpusi savu kompetenci, kas ir noteikta ar Datu valsts inspekcijas nolikumu (Ministru kabineta 2013. gada 10. decembra noteikumi

Nr.1415, nolikuma 3., 4. un 5. punkts). Šāda kompetence ir tikai tiesai.

Norādīts, ka DzīB “Aura nams” veic obligāto pārvaldīšanas darbību nodrošināšanu namīpašumā /adrese/, kā arī ir noslēgusi līgumus ar AS “Rīgas

siltums”, AS “Latvenergo”, AS “Sadales tīkls”, SIA “Rīgas ūdens” un citiem komunālo pakalpojumu sniedzējiem. Neviena fiziska vai juridiska persona

nepretendē uz apsaimniekotāja (pārvaldnieka) statusu namīpašumā /adrese/, turklāt apsaimniekošanas (pārvaldīšanas) darbības ir obligāti veicamas.

Lielākā daļa no daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas /adrese/, domājamo daļu ar lietošanas tiesībām uz noteiktu dzīvokli īpašniekiem (16 no 24) ir noslēguši

ar DzīB „Aura nams” apsaimniekošanas (pārvaldīšanas) līgumus.

Saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 5. panta ceturto daļu lēmumus, kas attiecas uz obligāti veicamo pārvaldīšanas darbību

nodrošināšanu kopīpašumā esošā dzīvojamā mājā - pārvaldīšanas uzdevuma uzdošanu, tā atsaukšanu, mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu

līgumu slēgšanas noteikumiem, kā arī kārtību, kādā nosakāmi un maksājami obligātie izdevumi un atlīdzība par pārvaldīšanu, pieņem, ievērojot Dzīvokļa

īpašuma likuma noteikumus par dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu pieņemšanu, un tie ir saistoši ikvienam dzīvojamās mājas kopīpašniekam. Iepriekš

minētā tiesību norma ir uzskatāma par speciālo tiesību normu attiecībā pret Datu valsis inspekcijas piemēroto Civillikuma 1068. pantu. Lai gan iepriekš

minētā tiesību norma stājās spēkā 2014. gada 15. janvārī, Dzīvokļa īpašuma likuma noteikumi pēc analoģijas bija piemērojami jau iepriekš, jo iepriekš

minētā tiesību norma tika ieviesta, lai izslēgtu jebkādas šaubas par nepieciešamību piemērot analoģiju saskaņā ar Civillikuma 4. pantu.

Uzskata, ka Datu valsts inspekcija nepamatoti ir atsaukusies uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

2011. gada 24. novembra spriedumu lietā Nr.SKA- 708/2011, jo iepriekš minētais spriedums attiecās uz publiski tiesiskajām attiecībām starp Valsts

policijas jaunāko inspektoru, Valsts policiju un Iekšlietu ministriju. Attiecības starp DzīB „Aura nams” un /pers. B/ ir privāttiesiskas attiecības un tādējādi

nav salīdzināmas. Publiskajās tiesībās darbojas princips „aizliegts ir viss, kas nav atļauts”, bet privāttiesībās darbojas princips „atļauts ir viss, kas nav

aizliegts”. Tāpat arī Datu valsts inspekcija ir atsaukusies uz Administratīvā procesa likuma 17. panta otro daļu, kas paredz, ka ar analoģiju nedrīkst

pamatot tādu administratīvu aktu, kurš ierobežo adresāta cilvēktiesības. DzīB „Aura nams” nav uzskatāma par iestādi, DzīB „Aura nams” ir privāto

tiesību juridiskā persona, tiesiskajām attiecībām starp DzīB „Aura nams”, kā apsaimniekotāju (pārvaldnieku), no vienas puses, un /pers. B/, kā

daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, kas nav sadalīta dzīvokļu īpašumus, domājamo daļu ar lietošanas tiesībām uz noteiktu dzīvokli, īpašnieku, no otras

puses, ir privāttiesiskas attiecības un privāttiesībās analoģija nav aizliegta, bet gan tiešā tekstā (expressis verbis) atļauta Civillikuma 4. pantā.

Norādīts, ka cietušā (/pers. B/) īpašumā kopš 2014. gada 17. aprīļa ir 440/11741 domājamās daļas no nekustamā īpašuma /adrese /, kadastra

numurs: /numurs /, ar lietošanas tiesībām uz dzīvokli Nr.7 ar platību 44,2 kv.m. Daudzīvokļu dzīvojamo māju, kas atrodas /adrese/, un kas nav sadalīta

dzīvokļa īpašumos, pārvaldīšanu un apsaimniekošanu veic Dzīvokļu īpašnieku biedrība “Aura nams”. /pers. B/ nav noslēdzis apsaimniekošanas un/vai

pārvaldīšanas līgumu ar Dzīvokļu īpašnieku biedrību “Aura nams”.

Sūdzības iesniedzējs lūdz tiesu atcelt Datu valsts inspekcijas 2017. gada 24. aprīļa lēmumu Nr.2-2.2./50 „Par administratīvā soda uzlikšanu” un

Datu valsts inspekcijas direktores /pers. C/ 2017. gada 09. jūnija lēmumu Nr.DVI/l-2.3/6DVI, administratīvā pārkāpuma lietvedību izbeigt.

Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.6panta noteikumiem 2017.gada 3.jūlijā Datu valsts inspekcijai, pie administratīvās

atbildības sauktajai personai un cietušajam nosūtīta DzīB „Aura nams” sūdzības kopija un lēmums par tiesvedības ierosināšanu, kurā izskaidrota Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.6panta ceturto daļas būtība, ka lietas dalībnieki var iesniegt paskaidrojumus, pieteikt noraidījumu, lūgt izskatīt

lietu tiesas sēdē, kā arī iesniegt citus ar lietas izskatīšanu saistītus pieteikumus vai lūgumus līdz 2017.gada 15.septembrim, vienlaikus paziņojot lietas

dalībniekiem, pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.6panta pirmo daļu, par lietas izskatīšanu rakstveida procesā 2017.gada

3.oktobrī.

2017.gada 28.jūlijā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā saņemti Datu valsts inspekcijas paskaidrojumi par sūdzību, kuros norādīts, ka

iestāde sūdzību neatzīst, uzskata to par nepamatotu un noraidāmu.

Tā kā lietas dalībnieki nav lūguši līdz 2017.gada 15.septembrim lietas izskatīšanu tiesas sēdē, kā arī tiesa neuzskatīja par nepieciešamu lietu iztiesāt

tiesas sēdē, pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.6panta pirmo daļu, tiesa lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

Tiesa, pārbaudījusi lietas materiālus, atzīst, ka sūdzība ir noraidāma, bet lēmums atstājams negrozīts.

Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.6pantu, izskatot sūdzību administratīvā pārkāpuma lietā, tiesai visa starpā jāizlemj: vai

ir noticis administratīvais pārkāpums, vai persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir vainīga šā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, vai persona

ir sodāma par šo administratīvo pārkāpumu, vai ir apstākļi, kas pastiprina vai mīkstina atbildību un kāds administratīvais sods piemērojams personai.

Tiesa konkrētā lietā nekonstatē Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12panta pirmajā daļā norādītos pamatus, lai pēc savas iniciatīvas lemtu

par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu un lietas nosūtīšanu jaunai izskatīšanai.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.13panta trešā daļa paredz, ja tiesnesis, izskatot sūdzību, atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas iestādes nolēmuma motivācijai.

Šādā gadījumā izvērstāks argumentu izklāsts nav nepieciešams. Tiesa atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 28913.panta trešās daļas

regulējumam atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais pamatojums attiecībā uz administratīvā pārkāpuma (tā sastāvu) pastāvēšanu un sūdzības iesniedzēja

vainu šī administratīvā pārkāpuma izdarīšanā konkrētā lietā ir pareizs un pietiekams. Līdz ar to tiesai nav nepieciešams to pārvērtēt un vēlreiz analizēt.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 244.pants nosaka, ka institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības,

kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 2431.pantu pierādīšanas līdzekļi administratīvā pārkāpuma lietā ir pie administratīvās

atbildības sauktās personas paskaidrojumi; personu liecības; eksperta atzinums; kompetentās institūcijas atzinums; dokuments, kas satur ziņas par

faktiem, rakstveidā vai citā formā; elektroniskie pierādījumi; procesuālajās darbībās rakstveidā vai citā veidā nostiprinātās ziņas par faktiem; lietiskie

pierādījumi.

Tiesa konstatē, ka lietā ir iegūti pierādījumi, ar kuriem pamatots pārsūdzētais lēmums, ka DzīB „Aura nams” ir izdarījusi Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 2047.panta pirmajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu.

Tiesa atzīst, ka Iestāde pilnīgi un vispusīgi izvērtējusi visus lietā esošus pierādījumus, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu atbilstoši Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa prasībām, līdz ar ko tiesa pilnībā pievienojas Datu valsts inspekcijas priekšnieces 2017.gada 9.jūnija lēmuma

Nr.DVI/1-2.3/6-DVI motivācijai.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja sūdzībā norādītajiem apstākļiem, tiesa norāda, ka piekrīt Iestādes lēmumā norādītajam, ka ņemot vērā, ka

dzīvojamā māja /adrese/, nav sadalīta dzīvokļu īpašumos un dzīvokļu īpašnieki ir kopīpašnieki, tādējādi, sasaucot dzīvokļu īpašnieku kopsapulci, bija

jāievēro Civillikuma 1068.panta nosacījumi.

Atbilstoši Civillikuma 3.panta noteikumiem, katra civiltiesiskā attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies,

pārgrozījusies vai izbeigusies, turklāt neskartas paliek iegūtās tiesības. Ievērojot, ka 2013.gada 20.decembra dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmums tika

pieņemts pirms Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 5.panta ceturtajā daļā noteiktās kārtības spēkā stāšanās (2014.gada 15.janvārī), tiesas ieskatā, nav

pamata uzskatīt, ka ir pieļaujami un pašsaprotami piemērot tiesību normu ar atpakaļejošu spēku situācijai, kurai attiecībā uz kopīpašumu un rīcību ar to,

iepriekš ir pastāvējis noteikts regulējums. Turklāt tiesa konstatē, ka konkrētajā situācijā piemērojot pēc analoģijas Dzīvokļa īpašuma likuma 16.pantu

attiecībā uz lēmuma pieņemšanu par kopīpašumu, tiktu ierobežota cietušā personas datu aizsardzība kā no cilvēktiesībām uz privātās dzīves

neaizskaramību izrietošs elements.

Ievērojot minēto, tiesas secina, ka lēmumā pamatoti secināts, ka Sūdzības iesniedzējai nepastāvēja tiesisks pamats un mērķis, pamatojoties uz

dokumentu, kas nosaukts par 2013.gada 20.decembra dzīvokļu īpašnieku kopsapulces protokolu, apstrādāt cietušā /pers. B/ personas datus, tostarp,

uzglabāt vārdu, uzvārdu, adresi, telefona numuru un elektroniskā pasta adresi, kā arī nodot tos trešajām personām (SIA “Bill.me”), tādējādi veicot

cietušā personas datu apstrādi pretēji Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.pantam un 10.panta pirmās daļas 2.punktam.

Tas apstāklis, ka Sūdzības iesniedzēja reāli veic dzīvojamās mājas apsaimniekošanu un neviena cita persona nepretendē uz apsaimniekotāja statusu

namīpašuma /adrese/, nevar būt par pamatu Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.panta un 10.panta pirmās daļas 2.punkta neievērošanai.

Attiecībā uz sūdzībā minēto argumentu, ka Datu valsts inspekcija, pārsūdzētā dzīvokļu kopsapulces lēmuma un protokola spēkā esamību, ir

pārkāpusi savu kompetenci, kas ir noteikta ar Datu valsts inspekcijas nolikumu (Ministru kabineta 2013.gada 10.decembra noteikumi Nr.1415,

nolikuma 3., 4. un 5.punkts), jo šāda kompetence ir tikai tiesai, tiesa uzskata, ka atbilstoši Fizisko personu datu aizsardzības likuma 29.panta trešajai

daļai, Datu valsts inspekcijas pienākumi personas datu aizsardzības jomā, cita starpā, ir nodrošināt valstī personas datu apstrādes atbilstību šā likuma

prasībām, pieņemt lēmumus un izskatīt sūdzības, kas saistītas ar personas datu aizsardzību, ierosināt un veikt darbības, kas vērstas uz efektīvāku

personas datu aizsardzību un sniegt atzinumus par valsts un pašvaldību institūciju veidojamo personas datu apstrādes sistēmu atbilstību normatīvo aktu

prasībām. Tiesas ieskatā, lai Datu valsts inspekcija izpildītu tās kompetencē esošos uzdevumus, kā arī, lai aizsargātu fizisko personu pamattiesības un

brīvības, it īpaši privātās dzīves neaizskaramību attiecībā uz fizisko personu datu apstrādi, Datu valsts inspekcijai, pieņemot lēmumus, katrs gadījums ir

jāizskata individuāli, vispusīgi novērtējot visus pierādījumus, kā arī izvērtējot visus faktiskos un tiesiskos apstākļus, tajā skaitā, attiecībā uz cilvēktiesību

iespējamo ierobežošanu.

Tiesa uzskata, ka Sūdzības iesniedzējas norādītie argumenti neietekmē tās atbildību attiecībā uz veikto cietušā /pers. B/ personas datu apstrādi,

tādējādi, Iestāde lēmumā pamatoti ir konstatējusi, ka DzīB „Aura nams” ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, par kuru ir paredzēta administratīvā

atbildība Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 204.7 panta pirmajā daļā.

Attiecībā par uzlikto soda apmēru, tiesa secina, ka saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 22.panta noteikto, administratīvais sods

tiek piemērots ar noteiktu mērķi, proti, lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu

cienīšanas garā, kā arī, lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus.

Tiesa konstatē, ka, lai nodrošinātu vienotu izpratni par administratīvā soda sankciju piemērošanas principiem, kur sods tiek piemērots balstoties uz

tā samērīgumu pret konkrēto pārkāpumu, kā arī, lai novērstu gadījumus, kad par dažāda smaguma pārkāpumiem tiek piemērotas vienādas administratīvā

soda sankcijas, Datu valsts inspekcija ir izstrādājusi vadlīnijas par administratīvā soda sankciju piemērošanas principiem.

Saskaņā ar Davu valsts inspekcijas 2016.gada 23.septembra rīkojuma Nr.5-17/36 pielikumu “Vadlīnijas par administratīvo sodu sankcijas

piemērošanas principiem inspekcijā” par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 204.7 panta pirmajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma

izdarīšanu, ja tas ir nebūtisks un izdarīts aiz neuzmanības, juridiskajām personām ir piemērojams brīdinājums vai administratīvais naudas sods no tūkstoš

četrsimt līdz tūkstoš septiņsimt euro apmērā.

Savukārt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 204.7panta sankcija paredz administratīvā soda uzlikšanu juridiskajām personām no tūkstoš

četrsimt līdz vienpadsmit tūkstoš četrsimt euro apmērā.

Ņemot vērā minēto, kā arī izvērtējot lietas materiālus kopsakarā ar Sūdzības iesniedzējā norādītajiem argumentiem, tiesa uzskata, ka Datu valsts

inspekcijas piemērotais naudas sods 1400 euro apmērā, ir samērīgs ar izdarīto administratīvo pārkāpumu un atbilstošs Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 22.pantā ietvertajam soda mērķim, turklāt ir mīkstākais sods, kāds ir paredzēt sankcijā juridiskai personai.

Iepazīstoties ar tiesā saņemto sūdzību, tiesa konstatē, ka pārsūdzot 2017.gada 9.jūnija lēmumu, tiesai iesniegtajā sūdzībā, sūdzības iesniedzējs nav

norādījusi uz jauniem faktiem vai argumentiem, kuri nebūtu zināmi un izvērtēti Datu valsts inspekcijas priekšnieces 2017.gada 9.jūnuja lēmumā, kura

motivācijai tiesa pievienojas pilnībā. Tiesa uzskata, ka Iestāde savā lēmumā ir izvērtējusi visus sūdzībā norādītos apsvērumus. Tiesa, iepazīstoties ar lietai

pievienotajiem pierādījumiem, konstatē, ka lietas materiālos esošie pierādījumi atbilst lietas faktiskajiem apstākļiem un ir pietiekoši, lai konstatētu, ka

DzīB „Aura nams” ir pamatoti saukts pie atbildības par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, kas paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

2047.panta pirmajā daļā.

Vērtējot pārējos sūdzībā norādītos argumentus, tiesa uzskata, ka katru no tiem nav nepieciešams detalizēti argumentēt šajā nolēmumā, jo tiesas

ieskatā, tie nav uzskatāmi par tik nozīmīgiem, kas varētu ietekmēt pieņemamo nolēmumu. Tiesu praksē minētais arguments tiek pamatots, atsaucoties arī

uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām. Kā vairākkārt atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu (sk., piem.,

61.punktu 1994.gada 19.aprīļa spriedumā „Van de Hurk v The Netherlands” (iesnieguma Nr.16034/90)). Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti, bet

viņiem nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā

uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas 1986.gada 13.oktobra lēmumu) (skat., piemēram, Rīgas

apgabaltiesas 2014.gada 19.septembra spriedumu lietā Nr.130058313, 2014.gada 29.septembra spriedumu lietā Nr.133064413).

Pastāvot šādiem apstākļiem, tiesa nekonstatē likumīgu pamatu atcelt pārsūdzēto 2017.gada 9.jūnija institūcijas lēmumu par sūdzības iesniedzējas

sodīšanu par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, kas paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 204.7pantā, un tādēļ atbilstoši Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12panta otrās daļas regulējumam lēmums ir atstājams negrozīts, bet sūdzība noraidāma.

Pamatojoties uz iepriekš minēto un saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12, 289.13pantu, tiesa

nosprieda

Noraidīt DzīB „Aura nams” sūdzību.

Atstāt negrozītu Datu valsts inspekcijas priekšnieces 2017.gada 9.jūnija lēmumu Nr.DVI/1-2.3/6-DVI.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 10 (desmit) darba dienu laikā no sprieduma pieejamības dienas, iesniedzot sūdzību Rīgas pilsētas

Vidzemes priekšpilsētas tiesā. Spriedums sastādīts un pieejams tiesas kancelejā 2017.gada 6.oktobrī.

Tiesnese K.Kraveca