Legislator Case Law & Legislation
1A71016920 / 1A-0169-20 ECLI:LV:VRT:2020:1207.1A71016920.2.S AI generated

Court dismissed appeal against fine for failing to report vehicle owner, upholding original penalty.

Case Number 1A71016920 / 1A-0169-20
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The court rejected the plaintiff's appeal against a fine imposed for failing to report the legal user of a vehicle. The plaintiff argued that a verbal warning would suffice, but the court emphasized that the statutory duty to report is a serious obligation under traffic law. Consequently, the court upheld the original administrative penalty and dismissed the appeal.

Legislator headnote

AI generated

Ceļu satiksmes likuma 20. panta 5. daļa; Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.4 panta 9. daļa: The failure to report the legal user of a vehicle upon police request constitutes a punishable administrative offense, and a verbal warning is insufficient to satisfy the statutory reporting obligation.

Keywords

AI generated
administrative offense vehicle reporting duty traffic law violation administrative penalty appeal dismissal legal user notification police request

Cited Legislation

AI generated
Ceļu satiksmes likuma 20. panta 5. daļa
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.4 panta 9. daļa
Ceļu satiksmes likuma 2. panta 1. punkts
Administratīvas atbildības likuma 51. panta 8. daļa
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.6 pants
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12 panta 2. daļa 1. punkts
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.13 pants
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.18 pants

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas arhīva Nr. 1A-0169-20/1

ECLI:LV:VRT:2020:1207.1A71016920.2.S

Lietas Nr. 1A71016920 1A–0169–20/1

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Cēsīs 2020. gada 7. decembrī

Vidzemes rajona tiesas

tiesnese A. Bērziņa

rakstveida procesā izskatīja /pers. A/ sūdzību par Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja 2020. gada

18. septembra lēmumu Nr. PC388772/1.

Aprakstošā daļa

2020. gada 24. jūnijā Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības rotas vecākais

inspektors R. Krauklis sastādījis administratīvā pārkāpuma protokolu Nr. /numurs/ par to, ka 2020. gada 24. jūnijā, plkst. 10:27 Madonas novadā,

/adrese/ /pers. A/ nesniedza ziņas par transportlīdzekļa VOLVO FH ar reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ tiesisko lietotāju (transportlīdzekļa

vadītāju), kurš 2020. gada 3. jūnijā, plkst.13:30 Madonas novadā, Dzelzavas pagastā pa vietējas nozīmes ceļu Griguļi – Jūrmalnieki vadīja

transportlīdzekli VOLVO FH ar reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/un neievēroja aizlieguma ceļa zīmes Nr.312 “masas ierobežojums 7 t” prasības

braucot pa vietējas nozīmes ceļu Griguļi – Jūrmalnieki.

Protokolā norādīts, ka pārkāpta Ceļu satiksmes likuma 20. panta piektā daļa, par ko atbildība noteikta Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk tekstā–LAPK) 149.4 panta devītajā daļā (lietas 1. lapa).

2020. gada 12. augustā Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes amatpersona piemērojusi /pers. A/ sodu 40 EUR (turpmāk –

sākotnējais lēmums). Minēto lēmumu /pers. A/ pārsūdzējis augstākā iestādē.

Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas birojs (turpmāk tekstā– Iestāde) ar 2020. gada 18. septembra lēmumu

Nr. PC388772/1, izskatot sūdzību par pieņēma lēmumu, ar kuru sākotnējais lēmums atstāts negrozīts, bet sūdzība noraidīta.

Sūdzības iesniedzējs /pers. A/ sūdzībā norādījis, ka pārsūdz 2020. gada 24. septembrī saņemto Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes

Kārtības policijas biroja (turpmāk – Birojs) priekšnieka pienākumu izpildītāja Jāņa Lūka 2020.gada 18. septembra lēmumu “Par pārsūdzēto lēmumu

administratīvā pārkāpuma lietā Nr. /numurs/ (turpmāk – Lēmums) ar kuru atstāts negrozīts Valsts policijas Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes

Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības rotas vecākā inspektora Roberta Kraukļa 2020. gada 12. augusta lēmums

administratīvā pārkāpuma lietā Nr. /numurs/, ar kuru, pamatojoties uz Ceļu satiksmes likuma (turpmāk - CSL) 20. panta piekto daļu un LAPK

149.4 panta devīto daļu, sodīts ar naudas sodu 40 (četrdesmit) euro apmērā.

Ar Lēmumu atzīts, ka Sākotnējā lēmumā norādītais, ka “/pers. A/ nesniedza ziņas par transportlīdzekļa Volvo FH ar reģistrācijas numuru

/reģistrācijas numurs/ tiesisko lietotāju (transportlīdzekļa vadītāju), kurš 2020.gada 3 jūnijā, plkst. 13:30 Madonas novadā, Dzelzavas pagastā pa vietējās

nozīmes ceļu Griguļi-Jūrmalnieki vadīja par transportlīdzekli Volvo FH ar reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ un neievēroja aizlieguma ceļa zīmes

Nr.312 ( Masas ierobežojums 7 tonnas) prasības braucot pa vietējās nozīmes ceļu Griguļi-Jūrmalnieki”.

Lēmums ir nepamatots, jo visu rīcībā esošo informāciju bija sniedzis Valsts policijas darbiniekiem un nevar sniegt informāciju kuru nezina. Norāda,

ka bija vērsis policijas amatpersonas R. Kraukļa uzmanību uz to, ka apšauba, ka transportlīdzeklis Volvo FH ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas

numurs/ (turpmāk – Volvo) ir pārkāpis satiksmes noteikumus, jo nav informācijas, ka kāds būtu ar Volvo braucis 2020. gada 3. jūnijā plkst. 13:30

Lēmumā norādītajā vietā. Norādījis, ka apšauba Valsts policijas uzrādīto pierādījumu – foto autentiskumu. No foto nevar secināt, ka Volvo ir atradies

Lēmumā norādītajā vietā 2020. gada 3. jūnijā plkst. 13:30, apšauba, ka foto ir īsts, jo nezina, ka kāds ar Volvo tur vispār būtu braucis. Lai gan atslēgas

atradušās brīvi pieejamā vietā, tomēr apšauba, ka ar Volvo 2020.gada 3.jūnijā kāds būtu braucis sūdzības iesniedzējam to nezinot. Norāda, ka foto kā

elektroniski pierādījumi nav izņemti atbilstoši likumam, tie ir procesuāli defektīvi, un ir nepieļaujami kā pierādījumi, proti, tie nav uzskatāmi par

pierādījumiem likuma izpratnē un nav vērtējami. Iespējams, ka /pers. B/ redzējis braucam pa ceļu smago kravas mašīnu, taču tā nevarēja būt Volvo.

Valsts policijai bija norādījis, ka viņam nav informācijas, ka 2020. gada 3. jūnijā Volvo vispār ir ticis izmantots satiksmē un norādījis /pers. A/ ar Volvo

2020. gada 3. jūnijā nepiedalījās ceļu satiksmē un to, ka ar Volvo braucot tikai pats. Volvo izmantojis tikai darba vajadzībām. Arī atbilstoši Lēmumā

norādītajam, atbraukušais Valsts policijas inspektors K. Politers 2020. gada 3. jūnijā konstatēja, ka Volvo atrodas adresē /adrese/, kas ir Volvo turētāja

/Nosaukums A/ juridiskā adrese. Inspektors nevienu personu juridiskajā adresē nesastapa. Minētais pierāda, ka Volvo šajā laikā netika izmantots

satiksmē, jo atradās /Nosaukums A/juridiskajā adresē.

Turklāt, ja kāda kravas mašīna ir braukusi un pārkāpusi tur uzstādīto zīmi Nr. 312 “Masas ierobežojums 7t”, tad būtu vērtējams arī jautājums – vai

šī zīme tur ir uzstādīta likumīgi, ievērojot normatīvo aktu prasības, jo šobrīd šī zīme ir aizklāta, iespējams, tādēļ, ka ir uzstādīta neatbilstoši normatīvo aktu

prasībām. Ja minētā ceļa zīme ir uzstādīta neatbilstoši normatīvo aktu prasībām, tad par šīs zīmes neievērošanu nevar nevienu personu sodīt, tai skaitā

konstatēt CSL 20. panta piektajā daļā noteiktā pienākumu pārkāpumu, ja faktiskais transportlīdzekļa vadītājs netiek konstatēts.

LAPK 149.4 panta devītā daļa paredz administratīvo sodu par ziņu nesniegšanu par transportlīdzekļa tiesisko lietotāju un paredz uzlikt naudas sodu

transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam, turētājam) – fiziskajai vai juridiskajai personai. No minētās likuma normas izriet, ka ir speciāls administratīvās

atbildības subjekts – transportlīdzekļa īpašnieks (valdītājs, turētājs) – fiziska vai juridiska persona, kas nesniedz ziņas par transportlīdzekļa tiesisko

lietotāju. Secināms, ka LAPK 149.4panta devītās daļas mērķis nav sodīt jebkuru personu, kura nesniedz ziņas par transportlīdzekļa tiesisko lietotāju, bet

gan konkrēti tiesību normās paredzētus subjektus.

Lai izprastu LAPK 149.4panta devītās daļas mērķi, minētā tiesību norma jāskatās kopsakarā ar Ceļu satiksmes likumā ietvertajām tiesību normām.

CSL 1. pantā tiek skaidrots, ka ar transportlīdzekļa īpašnieku saprot fizisko vai juridisko personu, kurai pieder transportlīdzeklis. Valsts policijas

amatpersonai biju norādījis, ka Volvo ir iegādāts līzingā un transportlīdzekļa Volvo īpašnieks ir /Nosaukums B/.

CSL l. panta 25. punkts paredz, ka transportlīdzekļa turētājs – fiziskā vai juridiskā persona, kura uz tiesiska pamata (mantas īres, nomas,

patapinājuma līgums u.c.) lieto transportlīdzekli. Par transportlīdzekļa turētāju nav uzskatāma persona, kas transportlīdzekli lieto uz dienesta vai darba

tiesisko attiecību pamata.

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka Valsts policijas amatpersonai bija norādījis, ka transportlīdzekļa Volvo turētājs ir juridiska persona – /Nosaukums

A/, reģistrācijas Nr. /reģistrācijas numurs/.

CSL 1. panta 29. punkts nosaka, ka transportlīdzekļa valdītājs ir persona, kuras tiesiskā valdījumā ir transportlīdzeklis uz mantojuma tiesību

pamata. Konkrētajā gadījumā Volvo nav transportlīdzekļa valdītāja CSL 20. panta piektās daļas un LAPK 149. 4panta devītās daļas izpratnē. CSL

20. panta piektā daļa nosaka, ka transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam, turētājam) pēc Valsts policijas pieprasījuma ir pienākums sniegt ziņas par

personu, kura vadīja vai bija tiesīga lietot transportlīdzekli, ja pārkāpuma konstatēšanas brīdī faktiskais transportlīdzekļa vadītājs netika noskaidrots,

norādot attiecīgo personu identificējošos datus (vārdu, uzvārdu, personas kodu, bet par ārzemnieku papildus norāda arī dzīvesvietas adresi, vadītāja

apliecības numuru, izdošanas datumu un vietu, vadītāja apliecības izdevējvalsti).

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka /pers. A/ nav tāda pienākuma, jo nav ne transportlīdzekļa īpašnieks, nav turētājs ne nav arī valdītājs CSL izpratnē.

CSL 20. panta piektajā daļā paredzētais pienākums gulst uz Volvo īpašnieku /Nosaukums B/ un Volvo turētāju /Nosaukums A/. Respektīvi, par

minētā panta pārkāpumu konkrētajā gadījumā būtu iespējams tiesiski sodīt tikai juridiskas personas.

Papildus norāda, ka Valsts policija nav ievērojusi LAPK 272. punktā paredzēto pienākumu un Lēmums neatbilst LAPK 286. panta otrajā daļā

noteiktajam un LAPK 274. panta otrās daļas 6. punktam, kas paredz, ka lēmumā norāda faktisko un tiesisko apstākļu konstatējumu (norāda

pierādījumus, uz kuriem pamatoti secinājumi, un argumentus, uz kuru pamata pierādījumi noraidīti).

Lēmums nesatur juridisku pretargumentāciju uz sūdzībā par Sākotnējo lēmumu norādīto juridisko argumentāciju.

Norāda, ka lietā nav pierādījumu, ka /pers. B/ it kā redzētā kravas mašīna 2020. gada 3. jūnijā ir nodarījusi zaudējumus ceļam un nav saprotama

Lēmumā minētā nekorektā atsauce uz judikatūru (nav norādīts konkrēts Augstākās tiesas spriedums, tā datums un lietas numurs) par transportlīdzekļu

ekspluatāciju zaudējumu atlīdzības kontekstā.

Tiesu praksē ir norādīts, ka ir jāņem arī vērā tas, ka administratīvo pārkāpumu lietas ir uzskatāmas par krimināllietām Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta izpratnē. Līdz ar to administratīvo pārkāpumu lietās darbojas nevainīguma prezumpcija (Sk. Satversmes

tiesa 2002. gada 20. jūnija spriedumā lietā Nr. 2001-17-0106 secinājumu daļas 6.1. punktu.) jāpierāda savs nevainīgums. Proti, nevainīgums tiek

prezumēts, ja nav pierādījumu par pretējo (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 3. marta sprieduma lietā Nr.

SKA–48/2009 9.punktu). Iestādē pierādīšanas pienākums administratīvā pārkāpuma lietvedībā ir institūcijai (amatpersonai), kura sauc personu pie

administratīvās atbildības, bet tiesā – iestādei. Valsts policijā ir uzsākta arī administratīvā pārkāpuma lietvedība par it kā notikušo pārkāpumu – ceļa zīmes

Nr.312 “Masas ierobežojums 7t” neievērošanu 2020. gada 3. jūnijā uz vietējās nozīmes ceļa Griguļi–Jūrmalnieki. No Lēmuma, diemžēl, netiešā veidā

konstatējams, ka “pierādīšanas nastu” minētajā citā administratīvajā lietā tiek mēģināts pārlikt uz sūdzības iesniedzēju un viņam jāpierāda savs

nevainīgums nevis policijai jāpierāda personas vaina.

Lietās par administratīvajiem pārkāpumiem ikvienā gadījumā, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, iestādes (amatpersonas) pienākums ir

pārbaudīt, vai personas darbībās (bezdarbībā) ir konstatējams lēmumā norādītā administratīvā pārkāpuma sastāvs. No lietā esošajiem pierādījumiem, kas

sūdzības iesniedzējam zināmi, nav konstatējams LAPK 149. 4 panta devītajā daļā paredzētā pārkāpuma sastāvs, tādēļ, pamatojoties uz LAPK

239.panta pirmās daļas 1. punktu, lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā ir izbeidzama.

Sūdzības iesniedzējs lūdz atcelt Lēmumu un izbeigt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā.

Augstāka iestāde lēmumā norādījusi No 2020. gada 1. jūlija spēkā stājies 2018. gada 25. oktobra likums – Administratīvās atbildības

likums. Norādītā likuma Pārejas noteikumu sadaļas 1.punkts noteic, ka ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Latvijas Administratīvo pārkāpumu

kodekss.

Savukārt Administratīvās atbildības likuma Pārejas noteikumu sadaļas 2. punktā noteikta sekojoša procesuālo darbību administratīvo

pārkāpumu lietās turpmākas izdarīšanas kārtība: procesuālās darbības, kas līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai uzsāktas, saskaņā ar Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksu, tiek arī pabeigtas kodeksā noteiktajā kārtībā. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas piemērojamas

līdz attiecīgās administratīvā pārkāpuma lietvedības stadijas pabeigšanai (lietvedība iestādē, tiesā vai izpilde).

Skatāmajā gadījumā tikušas izdarītas procesuālās darbības atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – Latvijas

APK) 238.1 panta pirmās daļas tiesiskajam regulējumam. Tas nozīmē, ka šīs procesuālās darbības arī pabeidzamas LAPK noteiktajā administratīvi

procesuālajā kārtībā, tādēļ augstākas iestādes lēmums par sūdzībā norādītajiem argumentiem un lūgumiem jāpieņem norādītā, šobrīd spēku zaudējušā,

bet līdz 2020. gada 1. jūlijam spēkā bijušā normatīvā akta administratīvi procesuālajā kārtībā.

LAPK 286. pants nosaka, ka augstāka iestāde, izskatot sūdzību vai protestu par lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, pārbauda

pieņemtā lēmuma likumību un pamatotību.

Augstāka iestāde, Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas birojs, iepazīstoties ar administratīvā pārkāpuma lietā

esošajiem materiāliem, atbilstoši LAPK 243. pantam un 243.1 pantam, izvērtējot pierādījumus to kopsakarībā un dodot tiem juridisku vērtējumu, secina,

ka sūdzība ir nepamatota un ir noraidāma, bet uzliktais sods ir atstājams negrozīts.

Saskaņā ar LAPK 243. panta pirmo daļu, pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras šajā kodeksā paredzētajā kārtībā iegūtas

un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences

ietvaros izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.

Augstāka iestāde atsaukusies uz LAPK 243. pantu, kas nosaka – ja administratīvā pārkāpuma lietvedībā netiek pierādīts pretējais, bez

papildu procesuālo darbību veikšanas par pierādītiem uzskatāmi šādi apstākļi:

1) vispārzināmi fakti;

2) ar spēkā stājušos tiesas spriedumu vai prokurora priekšrakstu par sodu kriminālprocesā

konstatēti fakti;

3) ar spēkā stājušos nolēmumu par personas saukšanu pie administratīvās atbildības konstatēti fakti;

4) fakts, ka persona zina vai tai vajadzēja zināt savus normatīvajos aktos paredzētos pienākumus;

5) fakts, ka persona zina vai tai vajadzēja zināt savus profesionālos un amata pienākumus;

6) mūsdienu zinātnē, tehnikā, mākslā vai amatniecībā vispārpieņemtu izpētes metožu pareizība.

Ja vien administratīvā pārkāpuma lietvedībā netiek pierādīts pretējais, bez papildu procesuālo darbību veikšanas par pierādījumu

uzskatāmas ziņas par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma konstatēšanas brīdī administratīvā pārkāpuma protokolā fiksējusi amatpersona.

Administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas

par faktiem. Faktus, kurus saskaņā ar likumu var pierādīt tikai ar noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem, nevar nodibināt ne ar kādiem citiem pierādīšanas

līdzekļiem.

Pierādījuma ticamība ir kādas ziņas patiesuma konstatēšanas pakāpe. To, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par faktiem,

izvērtē, aplūkojot visus administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā. Nevienam no

pierādījumiem nav iepriekš noteikta augstāka ticamības pakāpe attiecībā pret pārējiem pierādījumiem.

Pierādījumi ir attiecināmi uz konkrēto administratīvā pārkāpuma lietu, ja ziņas par faktiem tieši vai netieši apstiprina administratīvā

pārkāpuma lietvedībā pierādāmo apstākļu esamību vai neesamību, kā arī citu pierādījumu ticamību vai neticamību, izmantošanas iespējamību vai

neiespējamību.

Administratīvajā pārkāpuma lietvedībā iegūtās ziņas par faktiem, kā arī ziņas, kas fiksētas ar tehnisko līdzekļu palīdzību, ir pieļaujams

izmantot kā pierādījumus, ja tās iegūtas un procesuāli nostiprinātas šajā kodeksā noteiktajā kārtībā.

LAPK 243.1 pants nosaka, ka ir šādi pierādīšanas līdzekļi:

1) pie administratīvās atbildības sauktās personas paskaidrojumi;

2) personu liecības;

3) eksperta atzinums;

4) kompetentās institūcijas atzinums;

5) dokuments, kas satur ziņas par faktiem, rakstveidā vai citā formā;

6) elektroniskie pierādījumi;

7) procesuālajās darbībās rakstveidā vai citā veidā nostiprinātās ziņas par faktiem;

8) lietiskie pierādījumi.

LAPK 244. pants nosaka, ka institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi,

pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

Saskaņā ar Ceļu satiksmes drošības direkcijas (turpmāk – CSDD) norādīto informāciju Ceļu satiksmes likuma 20. panta pirmā daļā

ir noteikts, ka transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam, turētājam) ir pienākums darīt visu nepieciešamo, lai ceļu satiksmē netiktu izmantoti tādi viņa

lietošanā esošie transportlīdzekļi, kuriem nav dota atļauja piedalīties ceļu satiksmē vai uz kuriem attiecas aizliegums piedalīties ceļu satiksmē. Savukārt

minētā panta piektā daļa nosaka, ka transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam, turētājam) pēc Valsts policijas pieprasījuma ir pienākums sniegt ziņas par

personu, kura vadīja vai bija tiesīga lietot transportlīdzekli, ja pārkāpuma konstatēšanas brīdī faktiskais transportlīdzekļa vadītājs netika noskaidrots,

norādot attiecīgo personu identificējošos datus (vārdu, uzvārdu, personas kodu, bet par ārzemnieku papildus norāda arī dzīvesvietas adresi, vadītāja

apliecības numuru, izdošanas datumu un vietu, vadītāja apliecības izdevējvalsti).

Motīvu daļa

Novērtējot lietā iesniegtos pierādījumus, secināms, ka sūdzība ir noraidāma.

LAPK 289.13 panta trešā daļa noteic, ja tiesnesis, izskatot sūdzību, atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā

pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas iestādes nolēmuma motivācijai. Šādā gadījumā izvērstāks

argumentu izklāsts nav nepieciešams.

Augstāka iestāde pareizi noteikusi, ka ir izdarīts LAPK 1494. panta devītajā daļā paredzētais pārkāpums.

Saskaņā ar LAPK 289.13 panta trešo daļu, tiesa pievienojas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja 2020. gada

18. septembra lēmuma Nr. PC 388772/1 pamatojumam un argumentācijai, papildus norādot sekojošo.

Saskaņā ar LAPK 22. pantu „Administratīvā soda mērķis” administratīvais sods ir atbildības līdzeklis, kas tiek piemērots, lai personu,

kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī, lai tiesību pārkāpējs un citas

personas neizdarītu jaunus pārkāpumus. Savukārt šī kodeksa 21. panta otrā daļa noteic, ceļu satiksmē izdarīto pārkāpumu, ja par to paredzētais naudas

sods nepārsniedz četrdesmit euro un ja šis pārkāpums nav radījis draudus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai, var atzīst par maznozīmīgu.

Augstākās Tiesas Administratīvo lietu departaments 2009. gada 12. februāra spriedumā Nr. SKA-15/2009 norādījis, ka

administratīvais pārkāpums uzskatāms par maznozīmīgu, ja ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus (tostarp izdarītā pārkāpuma raksturu un citus lietā

būtiskus apstākļus) administratīvā soda uzlikšana par izdarīto pārkāpumu nebūtu lietderīga. Citiem vārdiem, izdarītais pārkāpums ir tik nebūtisks, ka par

to pārkāpējam nav nepieciešams uzlikt sodu, bet ir pietiekami izteikt mutvārdu aizrādījumu, kas ir preventīvs (audzinoša rakstura) līdzeklis, kas vērsts uz

to, lai persona, kas izdarījusi administratīvo pārkāpumu, saprastu savas uzvedības prettiesiskumu un turpmāk to nepieļautu.

Atbilstoši Ceļu satiksmes likuma 2. panta 1. punktam šī likuma mērķis ir noteikt ceļu satiksmes norisi un ceļu satiksmes drošības

organizatoriskos un tiesiskos pamatus Latvijā, lai aizsargātu cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī fiziskām un juridiskām personām piederošu mantu.

Līdz ar to secināms, ka minētā likuma un uz tā pamata izdoto Ceļu satiksmes noteikumu normas ir pieņemtas, ievērojot sabiedrības

intereses un ātruma ierobežojuma pārkāpumu dzīvojamā zonā nekādā ziņā nevar atzīt par maznozīmīgu.

Ceļu satiksmes likuma 20. panta piektajā daļā noteikts – transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam, turētājam) pēc Valsts policijas

pieprasījuma ir pienākums sniegt ziņas par personu, kura vadīja vai bija tiesīga lietot transportlīdzekli, ja pārkāpuma konstatēšanas brīdī faktiskais

transportlīdzekļa vadītājs netika noskaidrots, norādot attiecīgo personu identificējošos datus (vārdu, uzvārdu, personas kodu, bet par ārzemnieku

papildus norāda arī dzīvesvietas adresi, vadītāja apliecības numuru, izdošanas datumu un vietu, vadītāja apliecības izdevējvalsti).

Savukārt LAPK 149.4 panta devītā daļa noteikusi, ka par ziņu nesniegšanu par transportlīdzekļa tiesisko lietotāju – uzliek naudas sodu

transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam, turētājam) – fiziskajai vai juridiskajai personai – no četrdesmit līdz simt četrdesmit euro.

Tiesa novērtē arī to, ka /pers. A/ sodīts par LAPK 149.4 panta devītā daļas pārkāpumu, tāpēc nav nepieciešams vērtēt to, vai

transportlīdzeklis VOLVO ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ pārkāpis noteiktās masas ierobežojumus 03. 06. 2020., jo par šo

pārkāpumu administratīvā pārkāpuma protokols netika sastādīts /pers. A/, protokols tika sastādīts par ziņu nesniegšanu par transportlīdzekļa tiesisko

lietotāju. Kā secināms no pārkāpēja paskaidrojuma un policijas darbinieka ziņojuma, tad transportlīdzeklis nodots /pers. A/ valdījumā, lai viņš veiktu

darba pienākumus.

Spēkā stājoties Administratīvas atbildības likumam, Ceļu satiksmes likuma 51. panta astotā daļa noteikusi, ka par ziņu nesniegšanu par

transportlīdzekļa vadītāju vai tā tiesisko lietotāju piemēro naudas sodu transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam, turētājam) no četrpadsmit līdz simt

četrdesmit naudas soda vienībām, t. i., minimālais sods par šādu pārkāpumu noteikts 70 EUR apmērā.

Tiesa novērtē arī to, ka par pārkāpumu LAPK darbības laikā, /pers. A/ piemērots likumā paredzētais sods minimālās sankcijas 40 EUR

apmērā.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.6 pantu, 289.12 panta otrās daļas 1.punktu, 289.13 un 289.18 pantu, tiesa

nosprieda :

Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja 2020. gada 18. septembra lēmumu Nr. PC 388772/1 atstāt

negrozītu, bet /pers. A/ sūdzību noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt Vidzemes apgabaltiesā 10 darba dienu laikā no sprieduma pieejamības dienas tiesas kancelejā – 2020. gada

7. decembra, iesniedzot apelācijas sūdzību Vidzemes rajona tiesā.

Vidzemes rajona tiesas tiesnese