Court dismisses appeal against traffic fine, upholding police decision based on sufficient evidence and procedural correctness.
Legislator summary
AI generatedThe court dismissed the defendant's appeal against a traffic fine issued by the State Police, leaving the original decision unchanged. The defendant argued that the police violated the presumption of innocence by convicting him on mere possibility rather than certainty, and claimed no objective evidence proved he was driving during the accident. The court rejected these claims, noting that the police properly evaluated all circumstances and that the defendant, as a driver, was legally required to know traffic laws. Consequently, the court found the evidence sufficient to support the violation and the warning penalty appropriate.
Legislator headnote
AI generatedAdministratīvās atbildības likuma 224.-226. un 227. panti; Tiesa noraida sūdzību pret administratīvo pārkāpuma sodu, ja pierādījumi ir pietiekami pamatoti un procesa kārtība izpildīta, neatkarīgi no apšaubāmām tiesvedības detalēm.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas arhīva Nr. 1A-0136-20/6
ECLI:LV:KURT:2020:1105.1A69013620.2.S
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Liepājā 2020.gada 5.novembrī
Kurzemes rajona tiesa
tiesnesis Arnis Lapiņš izskatīja rakstveida procesā /pers. A/ sūdzību par Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes
Kārtības policijas biroja priekšnieka G.Ešenvalda 2020.gada 16.jūlija lēmumu Nr.20-19/206.
Aprakstošā daļa
Ar Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības
rotas komandiera L.Tarabana 2020.gada 21.jūnija lēmumu Nr. PG687543 /pers. A/ (turpmāk – sūdzības iesniedzējs) saukts
pie administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 149.4 panta
četrpadsmitās daļas un sodīts ar brīdinājumu.
Minēto lēmumu sūdzības iesniedzējs pārsūdzēja augstākā iestādē Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības
policijas birojā (turpmāk - iestāde).
Ar iestādes 2020.gada 16.jūlija lēmumu Nr. 20-19/206 atstāts negrozīts Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes
Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Satiksmes uzraudzības rotas komandiera L.Tarabana 2020.gada 21.jūnija
lēmums.
2020.gada 31.augustā Kurzemes rajona tiesā no Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja
saņemta /pers. A/ sūdzība par Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja priekšnieka
G.Ešenvalda 2020.gada 16.jūlija lēmumu Nr.20-19/206 (turpmāk – lēmums) un administratīvā pārkāpuma lietas materiāli.
Sūdzības iesniedzējs norādījis, ka nepiekrīt lēmumam administratīvā pārkāpuma lietā, savu vainu administratīvā
pārkāpuma izdarīšanā neatzīst.
2020.gada 2.oktobrī tiesā saņemti /pers. A/ paskaidrojumi, kuros norādīts, ka policija pieļāvusi rupju LAPK 243.panta
otrās daļas pārkāpumu, jo rupji sajaukusi, no kuras puses izskrēja briežu bars, rezultātā sūdzības iesniedzējs sodīts uz
varbūtību un pieļāvumu pamata, kas ir rupjš nevainīguma prezumpcijas pārkāpums.
Pārkāpuma protokolā izteiktajam apgalvojumam, ka avārijas laikā automašīnu vadījis /pers. A/, nav neviena objektīva
pierādījuma. Nepamatota ir /pers. A/ un /pers. D/ 2020.gada 25.aprīļa paskaidrojumu nekritiska izmantošana par atskaites
punktu vēlāk sniegto paskaidrojumu ticamības novērtēšanai. Paskaidrojumus pierakstījis policists, tos acīmredzami rupji
uztverot un pārstrādājot savā apziņā.
Sūdzības iesniedzējs apstrīdējis arī satiksmes negadījuma laiku, līdz ar to neizpildās pārkāpuma sastāva objektīvās
puses obligāta pazīme par transporta līdzekļa vadīšanu norādītajā laikā.
Sūdzībā lūgts atcelt Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja priekšnieka G.Ešenvalda
2020.gada 16.jūlija lēmumu Nr.20-19/206 un tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā izbeigt.
Tā ka sūdzība tiesā saņemta pēc Administratīvās atbildības likuma (turpmāk arī - AAL) spēkā stāšanās 2020.gada
1.jūlijā, tad tiesa tās izskatīšanā piemēro Administratīvās atbildības likuma procesuālās normas kā to paredz
Administratīvās atbildības likuma Pārejas noteikumu 2.punkts, vienlaikus atbilstoši AAL 4. pantam atbildību par
pārkāpumu nosakot pēc LAPK normām, kas bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas brīdī.
Atbilstoši Administratīvās atbildības likuma 178.panta pirmās daļas noteikumiem, tiesa administratīvā pārkāpuma lietu
izskata rakstveida procesā, par ko procesa dalībniekiem 2020.gada 29.septembrī nosūtīts attiecīgs paziņojums, informējot,
ka līdz 2020.gada 21.oktobrim ir tiesības sniegt paskaidrojumus, liecības un pierādījumus, pieteikt lūgumus un noraidījumu
tiesnesim.
Lietas dalībnieki šīs tiesības nav izmantojuši, un lieta tiek skatīta rakstveida procesā.
Motīvu daļa
Novērtējusi /pers. A/ sūdzībā norādītos argumentus un administratīvā pārkāpuma lietā esošos pierādījumus, tiesa
atzīst, ka iestādes lēmums ir tiesisks un pamatots, tādēļ atstājams negrozīts, tādējādi /pers. A/ sūdzība noraidāma kā
nepamatota.
Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 175.panta pirmās daļas un 178.panta pirmās daļas noteikumiem tiesa
administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros pārbauda administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtā lēmuma tiesiskumu iesniegtās
sūdzības izteikto prasību apjomā un ietvaros, izņemot gadījumus, kad tiesai rodas šaubas par tās personas vainu, kura
saucama pie atbildības, vai par atbildību pastiprinošiem apstākļiem. Administratīvā pārkāpuma lietvedība iestādē ir veikta
saskaņā ar LAPK normām, tāpēc tiesa lietā pieņemto lēmumu tiesiskuma pārbaudi veic saskaņā ar LAPK noteikumiem.
Administratīvās atbildības likuma 4.panta pirmā daļa nosaka, ka persona, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, ir
atbildīga par to saskaņā ar normatīvo aktu, kas ir spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā. Tādējādi tiesa vērtē tās tiesību
normas, kas bija spēkā uz administratīvā pārkāpuma izdarīšanas brīdi.
Sūdzības iesniedzējs saukts pie administratīvās atbildības pēc LAPK 149.4 panta četrpadsmitās daļas – par citu šajā
kodeksā neminētu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanu.
Lietā nav strīda par ceļu satiksmes negadījuma faktiskajiem apstākļiem, proti, ka 2020.gada 24.aprīlī, ap plkst.18.30,
/pers. A/ transportlīdzeklis Nissan X-Trail, valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, Talsu novadā, Abavas
pagastā, brauca pa autoceļu VB 96 Sabile-Abavciems-Jaunzemji, ceļa 9 km, virzienā no Jaunzemjiem uz Sabiles pusi.
Transportlīdzekļa vadītājs nebija ticis galā ar transportlīdzekļa vadību, rezultātā transportlīdzeklis nobraucis no ceļa un
apgāzies uz kreisā sāna. Cietis /pers. A/, kurš atradies vadītāja pusē iespiests starp stūri un krēslu, vidējo konsoli. Viņa
kreisā kāja atradās zem automašīnas, bija iespiesta zem sliekšņa un starp durvju spraugu, piespiesta ar virsbūvi pie zemes.
/pers. A/ apgalvo, ka avārijas brīdī nav vadījis automašīnu, vadītājs bijis /pers. D/, kurš pēc negadījuma izrāpies no
automašīnas un aizgājis meklēt palīdzību, bet /pers. A/ pēc drošības jostas atbrīvošanas iekritis vadītāja krēslā un
iesprūdis.
Pamatojoties uz LAPK 9.panta pirmajā daļā un 272.pantā noteikto, administratīvo pārkāpumu lietās iestādei ir
jākonstatē administratīvā pārkāpuma sastāvs. Administratīvā pārkāpuma sastāvu veido administratīvā pārkāpuma objekts,
objektīvā puse, subjekts un subjektīvā puse. Ja kaut viena no administratīvā pārkāpuma sastāvu veidojošām pazīmēm
iztrūkst, atzīstams, ka nodarījumā nav administratīvā pārkāpuma sastāva. Tāpat iestādei jānoskaidro, vai ir atbildību
mīkstinoši un pastiprinoši apstākļi, vai ir nodarīts mantisks zaudējums, kā arī jānoskaidro citi apstākļi, kam ir nozīme lietas
pareizā izlemšanā.
Sūdzības iesniedzējs par Ceļu satiksmes likuma 19.panta pirmās un trešās daļas neievērošanu saukts pie
administratīvās atbildības par LAPK 149.4 panta četrpadsmitajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, proti,
ka sūdzības iesniedzējs netika galā ar transportlīdzekļa vadību, kā rezultātā nobrauca no ceļa braucamās daļas un
apgāzās.
Ceļu satiksmes likuma 19.panta pirmajā daļā noteikts, ka ceļu satiksmes dalībniekiem ir jāizpilda šā likuma, Ceļu
satiksmes noteikumu un citu normatīvo aktu prasības, kas nosaka ceļu satiksmes dalībnieku pienākumus. Savukārt šī
likuma 19.panta trešajā daļā noteikts, ka Ceļu satiksmes dalībniekiem un citām personām jārīkojas tā, lai neradītu satiksmei
bīstamas vai satiksmi traucējošas situācijas un nenodarītu zaudējumus.
No iepriekš minētajām tiesību normām nepārprotami izriet, ja transportlīdzekļa vadītājs, vadot transportlīdzekli,
neievēro Ceļu satiksmes likuma 19.panta pirmās un trešās daļas prasības, tad viņš ir saucams pie administratīvās atbildības
par LAPK 149.4 panta četrpadsmitajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu.
Tiesa konstatē, ka lietā strīds ir par to, vai sūdzības iesniedzējs vadījis transportlīdzekli ceļu satiksmes negadījuma
laikā.
Lietas materiāliem pievienots VUGD ugunsdzēsēja-glābēja /pers. F/ paskaidrojums, kurā viņš liecina, ka pirmais
piesteidzās pie avarējušā transportlīdzekļa un redzēja izsistu priekšējo stiklu. Transportlīdzeklī, vadītāja krēslā, starp krēslu,
stūri, vidus konsoli un vadītāja durvīm atradās iespiests vīrietis. Vīrietim kāja atradās zem transportlīdzekļa, iespiesta zem
sliekšņa un piespiesta ar transportlīdzekļa virsbūvi pie zemes. Tika izgriezti traucējošie elementi un atrakta iespiestā kāja.
Līdzīgas liecības sniedzis liecinieks /pers. G/ - 2020.gada 24.aprīlī pamanījis avarējušu transportlīdzekli Nissan X-
Trail, kas bija apgāzies uz sāniem (vadītāja pusi). Neviena cilvēka tuvumā nebijis. Pieejot pie cietušā transportlīdzekļa,
redzējis tā vadītāja pusē vīrieti, kuram bija iespiesta kāja starp durvīm un slieksni.
Tātad kritiski vērtējams /pers. A/ paskaidrojums, ka kāja tikusi iespiesta, viņam cenšoties palīdzēt /pers. D/ izrāpties no
automašīnas pa pasažiera puses durvīm. Lietā esošie pierādījumi liecina, ka minētajos apstākļos kāja nevarēja tikt tik ļoti
iespiesta, jo automašīna praktiski atradās kājai virsū – glābējiem nācās rakt zem kājas, lai to atbrīvotu.
Lietas materiāliem pievienota neatliekamās medicīniskās palīdzības veidlapa, kuras 6.punktā – kad un kas ir noticis –
ierakstīts: “plkst. 18.40, konstatētie sarežģījumi - CSN, braucis pie stūres”.
LAPK 243.panta trešās daļas 4.punktā noteikts, ja administratīvā pārkāpuma lietvedībā netiek pierādīts pretējais, bez
papildu procesuālo darbību veikšanas par pierādītu uzskatāms fakts, ka persona zina vai tai vajadzēja zināt savus
normatīvajos aktos paredzētos pienākumus. Tiesa atzīst, ka sūdzības iesniedzējam kā transportlīdzekļa vadītājam bija
jāzina Ceļu satiksmes likuma un Ceļu satiksmes noteikumu prasības.
Līdz ar to tiesa konstatē, ka iestādes lēmumā vispusīgi izvērtēti notikuma apstākļi, analizējot sūdzības iesniedzēja
paskaidrojumus un liecinieku liecības.
Konkrētajā gadījumā sūdzības iesniedzējs nav norādījis uz jauniem vai apstrīdētajā lēmumā nenovērtētiem
pierādījumiem, tiesa nekonstatē apstākļus, kas dotu pamatu apšaubīt policijas amatpersonu objektivitāti vai norādītu
policijas amatpersonu tiešu vai netiešu personīgu ieinteresētību administratīvā protokola sastādīšanā sūdzības
iesniedzējam.
Tiesa konstatē, ka lietā ir iegūti pierādījumi, ar kuriem pamatots pārsūdzētais lēmums un pamatojoties uz kuriem iestāde
secinājusi, ka sūdzības iesniedzējs ir izdarījis LAPK 149. 4panta četrpadsmitajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu.
Iestādes lēmumā pamatoti norādīts, ka lietā nav konstatējami atbildību mīkstinoši vai pastiprinoši apstākļi.
Attiecībā uz soda apmēru tiesa norāda, ka LAPK 149.4 panta četrpadsmitajā daļā paredzēta sankcija - brīdinājums vai
naudas sods transportlīdzekļa vadītājam septiņu euro apmērā.
Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 227.panta pirmās daļas 4.punktu tiesa, izskatījusi administratīvā
pārkāpuma lietu, var grozīt soda mēru ietvaros, kuri paredzēti tiesību normā, kas nosaka atbildību par konstatēto
administratīvo pārkāpumu. Iestāde /pers. A/ piemērojusi mazāko LAPK 149.4 panta četrpadsmitajā daļā paredzēto sankciju,
līdz ar minēto tiesa atzīst, ka iestāde pamatoti piemērojusi /pers. A/ sodu - brīdinājumu.
Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, vairākkārt
savos nolēmumos norādījis, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet tiesas
pienākums argumentēt spriedumus, bet tas nav jāsaprot kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu. Tiesai ir
jāuzklausa argumenti, bet nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai
ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (skat. Senāta 2010.gada 11.marta
sprieduma lietā Nr.SKA-66/2010 14.punktu, 2012.gada 21.februāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-186/2012
10.punktu, 2013.gada 1.jūlija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-584/2013 10.punktu).
Izvērtējot visu iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka sūdzība nav pamatota un tādēļ noraidāma, bet lēmums atstājams
negrozīts.
Rezolutīvā daļa
Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 224.-226. un 227.panta pirmās daļas 1.punktu tiesa
nosprieda
atstāt negrozītu Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja priekšnieka G.Ešenvalda
2020.gada 16.jūlija lēmumu Nr. 20-19/206, bet /pers. A/ sūdzību noraidīt.
Spriedumu var pārsūdzēt Kurzemes apgabaltiesā 10 darba dienu laikā no nolēmuma pieejamības dienas tiesas
kancelejā 2020.gada 5.novembra, apelācijas sūdzību iesniedzot Kurzemes rajona tiesā.
Tiesnesis A.Lapiņš