Appeal court dismissed tenant's claim for tenancy rights based on silence and lack of written contract.

Lietas Nr. C33332613

Lietas arhīva Nr. CA-0159-16/14

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

2016.gada 25.aprīlī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja G.Ozoliņa

tiesneši L.Volberga, M.Sviķis

ar sekretāri L.Krumholci,

piedaloties zvērinātai advokātei Anetei Rubenei,

atklātā tiesas sēdē Rīgā, Brīvības bulvārī 34, izskatīja civillietu /pers. C/ prasībā pret AS /Nosaukums A/ ar trešo personu /pers. D/

par tiesību atzīšanu uz dzīvojamo telpu un pienākuma uzlikšanu noslēgt dzīvojamās telpas īres līgumu, nepasliktinot Vienošanās Nr.2

noteikumus, sakarā ar /pers. C/ apelācijas sūdzību par Rīgas rajona tiesas 2014.gada 18.decembra spriedumu.

Noklausoties tiesneses G.Ozoliņas ziņojumu, Civillietu tiesas kolēģija

APRAKSTOŠĀ DAĻA

konstatēja:

[1] 2013.gada 11.februārī /pers. C/ (turpmāk-prasītāja) cēla tiesā prasību pret AS /Nosaukums A/ (turpmāk-atbildētāja) ar trešo

personu bez patstāvīgiem prasījumiem /pers. D/ (turpmāk- trešā persona bez patstāvīgiem prasījumiem) par tiesību atzīšanu uz

dzīvojamo telpu un pienākuma uzlikšanu noslēgt dzīvojamās telpas īres līgumu, nepasliktinot Vienošanās Nr.2 noteikumus.

Prasība pamatota ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 8.pantu un Civillikuma 1428.pantu.

[1.1] Norādīts, ka ar Siguldas tiesas 2009.gada 24.novembra lēmumu lietā Nr.3-12/1621 tika nolemts atļaut labprātīgi pārdot

izsolē tiesas ceļā prasītājai piederošo nekustamo īpašumu /adrese/ (turpmāk- nekustamais īpašums), bet ar Rīgas apgabaltiesas

Civillietu tiesu kolēģijas tiesneses 2010.gada 7.septembra lēmumu lietā Nr.C04359610 nolemts apstiprināt nekustamā izsoles aktu

Nr.703, nostiprināt nekustamo īpašumu uz atbildētājas vārda un ievest atbildētāju iegūtā nekustamā īpašuma valdījumā.

[1.2] 2010.gada 24.septembrī puses noslēgušas Vienošanos par parāda atmaksu un nekustamā īpašuma lietošanas kārtību

(turpmāk- Vienošanas Nr.1) un 2012.gada 17.janvārī puses noslēgušas Vienošanos par parāda atmaksu un nekustamā īpašuma lietošanas

kārtību Nr.2 (turpmāk- Vienošanas Nr.2).

Puses vienojušas, ka atbildētājai ir tiesības prasīt labprātīgi atbrīvot nekustamo īpašumu, nosūtot prasītājai paziņojumu, ja ir

pieļauts komunālo maksājumu, apsaimniekošanas maksājumu, nekustamā īpašuma nodokļa maksājuma kavējumus ilgāk par 30 dienām.

Gadījumā, ja prasītāja nepilda saistības, atbildētājai ir tiesības pārņemt nekustamo īpašumu savā valdījumā.

Prasītāja norāda, ka savas saistības ir pildījusi.

[1.3] Norādīts, ka Vienošanās Nr.2 tika pildīta arī pēc vienošanās noteiktā beigu termiņa līdz prasības celšanas brīdim un prasītāja

secināja, ka atbildētāja klusējot izteikusi gribu pagarināt vienošanos bez beigu termiņa noteikšanas.

[1.4] Ar 2012.gada 6.novembra vēstuli Nr.2012-21.23.6-4376 “Par parāda atmaksu” atbildētāja informējusi prasītāju par

maksājuma veikšanu 50% no kopējās parāda summas līdz 2013.gada 31.janvārim, bet gadījumā, ja maksājums netiek veikts, prasītājai

viena mēneša laikā, bet ne vēlāk kā līdz 2013.gada 28.februārim jāatbrīvo un jānodod atbildētājai nekustamais īpašums.

[1.5] Pamatojoties uz likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 8.pantu prasītāja vēlas kopā ar savu vīramāti- trešo personu bez

patstāvīgiem prasījumiem turpināt īrēt dzīvojamās telpas, jo atbildētāja ar konkludentām darbībām piekritusi, ka kopā ar prasītāju dzīvo

trešā persona bez patstāvīgiem prasījumiem.

[2] 2013.gada 4.aprīlī tiesā saņemti atbildētājas rakstveida paskaidrojumi, kuros norādīts, prasību uzskata par nepamatotu un

pilnībā noraidāmu.

[2.1] Paskaidrots, ka atbildētāja izrādīja prasītājai pretimnākšanu, neliekot tai nekavējoties atbrīvot nekustamo īpašumu, tādējādi

starp pusēm tika panākta vienošanās par nesamaksātā parāda atmaksas kārtību.

[2.2] Papildus norāda, ka ne Vienošanās Nr.1, ne Vienošanās Nr.2 nesaturēja atrunu par iespēju pagarināt vienošanās termiņu bez

jaunas papildus vienošanās noslēgšanas.

[2.3] 2012.gada 6.septembrī atbildētāja saņēmusi prasītājas iesniegumu ar priekšlikumu, ka līdz 2012.gada 31.decembrim tiek

veikta 50% samaksa no kopējās parāda summas, atlikušo parādu dzēšot līdz 2013.gada 1.jūlijam, kā arī maksājot Ls 200 ik mēnesi

parāda dzēšanai.

Prasītāja norādīja, ka vēlas atpirkt no atbildētājas nekustamo īpašumu. Uz šo iesniegumu atbildētāja sniegusi atbildi 2012.gada

6.novembrī, norādot, ka gadījumā, ja līdz 2013.gada 31.janvārim maksājums netiek veikts, viena mēneša laikā, bet ne vēlāk kā līdz

2013.gada 28.februārim prasītājai jāatbrīvo un jānodod atbildētājai nekustamais īpašums. Rakstveida vienošanās par turpmākajām

attiecībām netika panākta.

[2.4] 2012.gada 12.decembrī atbildētāja nosūtīja prasītājai vēstuli, kurā lūdza sazināties ar atbildētāju, lai vienotos par turpmāko

parāda atmaksas kārtību nevis īres attiecībām. 2013.gada 8.februārī atbildētāja atkārtoti informējusi prasītāju, ka līdz 2013.gada

28.februārim jāatbrīvo nekustamais īpašums.

[2.5] Prasītāja izmantoja atbildētājas pretimnākšanas un visu šo laika periodu bez atlīdzības lietoja dzīvojamo platību, maksājot Ls

70 mēnesī, kas nebija maksājums par nekustamā īpašuma īri, bet gan maksājums, kas paredzēts aizdevuma parāda dzēšanai.

[2.6] Prasītājas atsauce uz īres tiesību esamību ir nepamatota, jo prasītāja un viņas ģimenes locekļi atbildētājas labvēlīgas

attieksmes dēļ bez atlīdzības lietoja atbildētājai piederošo nekustamo īpašumu, un minētās attiecības nevar tikt traktētas kā īres

attiecības.

[3] Ar Rīgas rajona tiesas 2014.gada 18.decembra spriedumu prasība noraidīta.

[3.1] Tiesa atzina, ka lietā nav strīda, ka atbildētāja ir ieguvusi nekustamo īpašumu izsoles ceļā, bet ka prasītāja turpina dzīvot

atbildētājai piederošajā nekustamajā īpašumā.

[3.2] Atsaucoties uz Civillikuma 2112.pantu un likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 2.pantu, tiesa secināja, ka lai varētu atzīt, ka starp

pusēm ir bijis noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums, tiesai ir jākonstatē, ka nekustamā īpašuma īpašnieks vai valdītājs ir nodevis

konkrēto dzīvojamo telpu lietošanā citai personai par samaksu.

[3.3] 2010.gada 24.septembrī starp prasītāju un atbildētāju noslēgta Vienošanās Nr.1 par parāda atmaksu un nekustamā īpašuma

lietošanas kārtību, bet 2012.gada 17.janvārī puses noslēdza Vienošanos Nr.2 par parāda atmaksu un nekustamā īpašuma lietošanas

kārtību. Puses vienojās par parāda EUR 57 427,16 atmaksas kārtību, nosakot, ka atbildētāja piekrīt nenodot atlikušo parādu tiesu

izpildītājam piespiedu piedziņas darbību veikšanai, ja prasītāja nepārkāps līgumā noteiktās saistības.

[3.4] Tiesa konstatēja, ka nekustamā īpašuma lietošanas atļauja prasītājai ir dota pamatojoties uz to, ka prasītāja veic parāda

atmaksu atbildētājai, un lietošanas termiņi ir nesaraujami saistīti ar vienošanās esamību starp pusēm par parāda atmaksu.

Lietā nav gūti pierādījumi, ka starp pusēm būtu noslēgta vēl kāda vienošanās par parāda atmaksu, līdz ar to atbilstoši 2012.gada

17.janvāra vienošanās 1.8.punktā un 2.4.2.punktā noteiktajam atbildētājam bija tiesības prasīt nekustamā īpašuma atbrīvošanu.

[3.5] Tiesa secināja, ka noslēgtā vienošanās nesatur īres līguma neatņemamu sastāvdaļu - īres maksu. Kaut arī atbildētāja neapstrīd,

ka prasītāja ir veikusi līgumā norādītos maksājumus.

[3.6] Pirmās instances tiesas sēdē prasītājas pārstāve apliecinājusi, ka prasītāja vēlas, lai atbildētāja jauno vienošanos noslēdza uz

tādiem pašiem pamatiem, kā 2012.gada 17.janvāra vienošanās, tas ir, bez noteiktas īres maksas.

Minētais būtu pretrunā tiesiska darījuma par īres attiecību nodibināšanu būtībai un jēgai – izīrētāja tiesībai saņemt īres maksu par

izīrēto lietu, tādēļ tiesa atzina, ka nav pamata uzlikt atbildētājai pienākumu noslēgt šādu līgumu.

[3.7] Tiesa atzina, ka no Civillikuma 1427.panta izriet, ka lai divpusējs tiesisks darījums būtu spēkā, abiem līgumslēdzējiem ir

jāizsaka sava griba.

Kaut arī atbildētāja neapstrīd, ka ir notikušas sarunas par jaunas vienošanās noslēgšanu, tā nav noslēgta. Tādējādi tiesa atzina, ka

notikušās sarunas neuzliek pienākumu ne vienai ne arī otrai pusei parakstīt vienošanos.

Atbildētāja 2012.gada 6.novembrī ir nosūtījusi prasītājai brīdinājumu par parāda atmaksu, norādot, ka līdz 2013.gada 31.janvārim

prasītājai ir pienākums atmaksāt 50% no parāda, ja atmaksa netiek veikta, tad nekustamais īpašums ir jāatbrīvo līdz 2013.gada

28.februārim. 2013.gada 8.februārī atbildētāja nosūtīja prasītājai paziņojumu, ka prasītājai un viņas ģimenes locekļiem ir jāatbrīvo

nekustamais īpašums līdz 2013.gada 28.februārim.

[3.8] Tiesa konstatēja, ka aicinājums atbrīvot nekustamo īpašumu ir izteikts vairākus mēnešus pēc 2012.gada 17.janvāra vienošanas

termiņa izbeigšanās, bet tas neliecina par atbildētājas klusējot izteikto gribu turpināt vienošanos.

[3.9] Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 42.panta otro daļu no prasītājas valsts labā piedzīti ar lietas izskatīšanu saistītie

izdevumi 16,13 EUR apmērā.

[4] Apelācijas sūdzību par Rīgas rajona tiesas 2014.gada 18.decembra spriedumu iesniedza prasītāja, pārsūdzot tiesas spriedumu

pilnā apmērā un lūdzot prasību apmierināt.

[4.1] Prasītāja uzskata, ka ir atzīstams, ka par nekustamo īpašumu ticis noslēgts īres līgums, jo prasītāja veikusi nekustamā

īpašuma apsaimniekošanu un veikusi maksājumus.

[4.2] Atbildētājas vēlme tikties un vest sarunas par jaunas vienošanās noslēgšanu ir nepārprotama gribas izrādīšana, turklāt

nekustamajā īpašumā dzīvo trešā persona bez patstāvīgiem prasījumiem, kas norāda uz to, ka atbildētāja ļāvusi nekustamajā īpašumā

izmitināt īrnieka ģimenes locekļus.

[4.3] Lieta izskatīta bez trešās personas bez patstāvīgiem prasījumiem klātbūtnes, lai arī tā izteikusi vēlēšanos piedalīties tiesas

sēdē, tādējādi trešajai personai bez patstāvīgiem prasījumiem kā 1.grupas invalīdei liegtas tiesības uz savu interešu aizsardzību.

[4.4] Prasītājai piešķirts trūcīgas personas statuss, kas norāda uz nespēju samaksāt tiesas izdevumus, tādēļ tie no prasītājas piedzīti

nepamatoti.

[5] Rakstveida paskaidrojumi par iesniegto apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā netika saņemti.

[6] Trešā persona bez patstāvīgiem prasījumiem /pers. D/ uz tiesas sēdi nebija ieradusies. Civillietu tiesas kolēģija nolēma lietu

izskatīt trešās personas bez patstāvīgiem prasījumiem prombūtnē, nekonstatējot pamatu tiesas sēdes atlikšanai un ņemot vērā apstākli,

ka trešā persona bez patstāvīgiem prasījumiem par tiesas sēdi informēta Civilprocesa likuma 56.2 pantā paredzētajā kārtībā, saskaņā ar

Līgumu starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un

krimināllietās (l.l. 121-127). 2016.gada 4.martā tiesā saņemts paziņojums par dokumentu izsniegšanu (l.l.129-131), no kā redzams, ka

tiesas pavēste par tiesas sēdi izsniegta trešajai personai bez patstāvīgiem prasījumiem 2016.gada 11.janvārī.

[6.1] Prasītājs pārstāve zvērināta advokāte Anete Rubene uzturēja prasību un apelācijas sūdzību uzturēja uz tajās minētajiem

pamatiem, bez tam paskaidroja, ka trešā persona bez patstāvīgiem prasījumiem ārstējas un dzīvo ārzemēs.

[6.2] Atbildētājas pārstāve prasību un apelācijas sūdzību uzskatīja par nepamatotu un noraidāmu, sniedza analogus paskaidrojumus

rakstveidā sniegtajiem.

MOTĪVI

[7] Pārbaudot lietas materiālus, lietā iesniegtos pierādījumus, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, Civillietu tiesas

kolēģija atzīst, ka prasība nav pamatota un ir noraidāma.

[8] Civilprocesa likuma 426.panta pirmā daļa noteic, ka apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas

sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā.

Tā kā prasītāja pirmās instances tiesas spriedumu ir pārsūdzējusi pilnā apmērā, Civillietu tiesas kolēģija, ņemot vērā Civilprocesa

likuma 426.panta pirmajā daļā noteikto, atzīst, ka lieta izskatāma pēc būtības pilnas celtās prasības apjomā.

[9] Civilprocesa likuma 432.panta piektā daļa noteic, ka, ja tiesa atzīst, ka zemākas instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākas instances tiesas sprieduma

motivācijai. Šajā gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija, pārbaudījusi un novērtējusi pirmās instances tiesas sprieduma motivāciju atzīst, ka

pirmās instances tiesas – Rīgas rajona tiesas sniegtā argumentācija 2014.gada 18.decembra spriedumā ir izvērsta, pareiza un pilnībā

pietiekama, līdz ar to Civillietu tiesu kolēģija saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.panta piektās daļas noteikumiem, pievienojas pirmās

instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai, papildus izvērtējot apelācijas sūdzībā minētos argumentus.

[10] Apelācijas sūdzībā norādīts uz procesuālu pārkāpumu, proti, to, ka lieta nepamatoti izskatīta bez trešās personas bez

patstāvīgiem prasījumiem klātbūtnes, lai arī tā izteikusi vēlēšanos piedalīties tiesas sēdē, tādējādi trešajai personai bez patstāvīgiem

prasījumiem kā 1.grupas invalīdei liegtas tiesības uz savu interešu aizsardzību.

Pārbaudot lietas materiālus Civillietu tiesas kolēģija konstatē, ka 2014.gada 3.aprīlī lietas izskatīšana atlikta, dodot trešajai

personai bez patstāvīgiem prasījumiem iespēju ierasties uz nākamo tiesa sēdi (l.l. 52).

Tajā pašā dienā tiesnese nosūtīju trešajai personai bez patstāvīgiem prasījumiem uz viņas deklarēto dzīvesvietu vēstuli, kurā

norādīts, ka lietas izskatīšana tika atlikta, trešā persona bez patstāvīgiem prasījumiem tiek informēta par nākamo tiesas sēdi un tiesībām

pilnvarot savu interešu aizsardzībai citu personu saskaņā ar Civilprocesa likuma 82. un 85.pantu, tāpat trešā persona bez patstāvīgiem

prasījumiem informēta, ka, trešajai personai bez patstāvīgiem prasījumiem atkārtoti neierodoties uz tiesas sēdi, lieta tiks izskatīta bez

viņas klātbūtnes (l.l. 55).

Atbilstoši Civilprocesa likuma 74.panta septītajai daļai lūgumus un pierādījumus, kuru dēļ persona nevar ierasties uz tiesas sēdi,

trešā persona bez patstāvīgiem prasījumiem nav iesniegusi. Bez tam, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka būtisks šajā gadījumā ir arī

apstāklis, ka pirmās instances tiesa izskaidrojusi trešajai personai bez patstāvīgiem prasījumiem Civilprocesa likuma 82.panta pirmajā

daļā paredzētās procesuālās tiesības- to, ka gadījumā, ja persona kādu iemeslu dēļ nevar ierasties tiesas sēdē, ir iespējams interešu

pārstāvību tiesas sēdē uzticēt pilnvarotai personai.

Ievērojot minēto, Civillietu tiesas kolēģija nekonstatē apstākļus lietas izskatīšanas atlikšanai.

Ja personai, izpildot ārsta norādījumus, jāatrodas stacionārā iestādē vai mājās, tad atzīstams, ka viņa nevar veikt darbības, kas nav

saistītas ar ārstniecību, tostarp piedalīties tiesvedības procesā. Savukārt situācijā, kad pacientam noteikts „brīvais” režīms, viņam nav

pamata paļauties uz to, ka neierašanās tiesā tiks attaisnota (Skatīt: Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015.gada 8.decembra

spriedums lietā Nr. SKC –276/2015).

Kā redzams no lietas materiāliem, 2014.gada 27.novembra izrakstā no pacienta medicīniskās kartes 10.punktā nav norādīti

ārstnieciskie un darba režīma norādījumi atbilstoši trešās personas bez patstāvīgiem prasījumiem veselibas stāvoklim (l.l.72), taču

tiesas sēdē sliktā veselības stāvokļa dēļ piedalīties nav varējusi.

Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā apstākli, ka lietas izskatīšana pirmās instances tiesā divas reizes atlikta, lai dotu trešajai

personai bez patstāvīgiem prasījumiem realizēt savu interešu pārstāvību tiesas sēdē.

Lai nodrošinātu procesa dalībnieku tiesību realizāciju- piedalīšanos lietas izskatīšanā tiesas sēdē, procesa dalībniekam, atbilstoši

dispozitivitātes principam, ir iespēja izvēlēties piedalīties tiesas sēdē personīgi, lūgt izskatīt lietu bez viņa klātbūtnes vai arī izvēlēties

pārstāvi, kurš realizē interešu pārstāvību tiesas sēdē atbilstoši Civilprocesa likuma 82.-86.pantā noteiktajai kārtībai.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 74.panta sesto daļu pusēm savas procesuālās tiesības un pienākumi jāpilda godprātīgi.

Tāpat Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā, ka gadījumā, ja personai piešķirts trūcīgas personas statuss, ir iespējams saņemt valsts

nodrošinātu juridisko palīdzību.

Civillietu tiesas kolēģija, ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, secina, ka gadījumos, kad procesa dalībnieks ilgstoši kādu

iemeslu dēļ nespēj piedalīties tiesas sēdē un neizvēlas iespēju realizēt savu procesuālo tiesību pārstāvību citā tiesiski paredzētā veidā,

pirmās instances tiesa pamatoti izskatījusi lietu trešās personas bez patstāvīgiem prasījumiem prombūtnē, nekonstatējot iemeslus lietas

izskatīšanas atlikšanai.

[11] Tāpat apelācijas sūdzībā izteikts iebildums attiecībā uz to, ka prasītājai piešķirts trūcīgas personas statuss, kas norāda uz

nespēju samaksāt tiesas izdevumus, tādēļ tie no prasītājas piedzīti nepamatoti.

Civillietu tiesas kolēģija konstatē, ka prasītājai no 2013.gada 1.februāra līdz 2013.gada 30.aprīlim ticis piešķirts trūcīgas personas

statuss, ko apliecina Inčukalna novada domes sociālā dienesta 2013.gada 7.februāra izziņa Nr.26 (l.l.16), līdz ar to prasītāja tikusi daļēji

atbrīvota no valsts nodevas samaksas par prasības iesniegšanu tiesā (l.l. 19-20).

Lietas materiālos nav informācijas par to, ka uz lietas izskatīšanas un sprieduma taisīšanas brīdi prasītājai būtu pagarināts trūcīgas

personas statuss, tādējādi tiesa pamatoti no prasītājas piedzinusi ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus valsts labā.

[12] Juridiskajā literatūrā norādīts, ka tiesnesim, kuram jāizšķir noteikts tiesisks strīds noteiktā tiesas procesā, ir jāmeklē

konkrētajam gadījumam atbilstoša norma un ar iztulkošanas palīdzību jāpārbauda tās jēga, lai konstatētu, vai normā paredzētās tiesiskās

sekas ir piemērojamas konkrētajam faktiskajam sastāvam (Dr.Norberts Horns Ievads tiesību zinātnē un tiesību filozofijā. Likums un

Tiesības, 2.sējums nr.7(11) , jūlijs 2000.,198.lpp.).

[13] Apelācijas sūdzībā norādīts arī, ka būtu atzīstams, ka par nekustamo īpašumu ticis noslēgts īres līgums, jo prasītāja veikusi

nekustamā īpašuma apsaimniekošanu un veikusi komunālos maksājumus.

Atbilstoši Civillikuma 2112.pantam īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai par zināmu īres maksu kādas lietas

lietošanu, no kā secināms, ka atbilstoši Civillikuma 1470.pantam, īres maksa ir būtiska darījuma sastāvdaļa, kas nepieciešama īres

darījuma jēdzienam un bez kā arī pats nodomātais darījums nav iespējams.

No Vienošanās Nr.2 satura ir redzams, ka ar maksājumu šīs vienošanās ietvaros saprotams ikmēneša maksājums, kas tiek novirzīts

atlikušā parāda dzēšanai. Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā to, ka vienošanās ir par parāda atmaksu un nekustamā īpašuma lietošanas

kārtību, proti, atbildētājai piederošā īpašuma lietošanu un prasītājas parāda atmaksu un no minētās vienošanās nav konstatējams, ka starp

pusēm būtu ticis noslēgts īres līgums, vai līgums, kas pēc būtības atbilst īres līguma definīcijai- īpašuma lietošanai par to veicot īres

maksu.

Vienošanās Nr.2 ievadnoteikumos ir uzskaitīti apstākļi, ko puses ņem vērā slēdzot šo vienošanos, bet no minētās vienošanās 1.2.

punkta redzams, ka puses ir vienojušās par to, ka atbildētāja piekrīt nenodot atlikušo parādu piespiedu izpildei, ja prasītāja nepārkāpj

vienošanās noteikumus.

Fakts, ka atbildētāja kā nekustamā īpašuma ieguvēja lūgusi nekavējoties veikt izpildu darbības, proti, ievest nekustamā īpašuma

ieguvēju valdījumā, bet atļāvusi prasītājai pēc iepriekšminētās vienošanās lietot šo nekustamo īpašumu, nenozīmē, ka atbildētājas griba

bijusi nodibināt īres tiesiskās attiecības.

Būtisks šajā gadījumā ir arī prasītājas paustais viedoklis, ka atzīstamas īres tiesiskās attiecības un noslēdzams līgums, bet īres

maksa nav nosakāma, līdz ar to Civillietu tiesas kolēģija secina, ka arī prasītājas patiesā griba nav nodibināt īres tiesiskās attiecības.

[14] Tāpat apelācijas sūdzībā norādīts, ka atbildētājas vēlme tikties un vest sarunas par jaunas vienošanās noslēgšanu ir

nepārprotama gribas izrādīšana, turklāt nekustamajā īpašumā dzīvo trešā persona bez patstāvīgiem prasījumiem, kas norāda uz to, ka

atbildētāja ļāvusi nekustamajā īpašumā izmitināt īrnieka ģimenes locekļus.

Civillietu tiesas kolēģija secina, ka griba nodibināt īres tiesiskās attiecības saskatāma tikai no prasītājas puses, taču griba nevar tikt

atzīta par abpusēju un tādu, kas īres tiesiskās attiecības nodibinātu ar konkludentām darbībām.

Atbildētājas darbības, kas izpaudušās kā prasītājas brīdināšana par nekustamā īpašuma atbrīvošanu (l.l.35) nepārprotami norāda uz

to, ka Vienošanos Nr.2 atbildētāja nevēlas ne pagarināt, ne arī noslēgt jaunu vienošanos vai nodibināt īres tiesiskās attiecības.

Ņemot vērā to, ka darījumam ir nepieciešami abu pušu saskanīgi gribas izteikumi, kas šajā gadījumā nav konstatēti, Civillietu

tiesas kolēģija nesaskata pamatu īres attiecību atzīšanai un pienākuma uzlikšanai par tām noslēgt līgumu.

[15] Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka, lai arī prasība pamatota ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 8.pantu un Civillikuma

1428.pantu, un prasītāja norādījusi uz īres tiesisko attiecību pastāvēšanu, tas pats par sevi nerada pamatu šādu savstarpējo juridisko

attiecību kvalifikācijai, gadījumā, kad to neattaisno lietas faktiskie apstākļi, tostarp līguma mērķis un saturs.

Apstāklis, ka atbildētāja izrādījusi pretimnākšanu prasītājai, nekavējoties nerealizējot savas procesuālās tiesības uz ievešanu

nekustamā īpašuma valdījumā atbilstoši Civilprocesa likuma 74.2 nodaļai, nevar atzīt par pamatu secinājumam, ka vienošanās, kura

tikusi noslēgta starp pusēm, nodibinājusi īres tiesiskās attiecības.

[16] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 39. un 42.pantu, nesamaksātie tiesas izdevumi valsts labā piedzenami no puses, kuras labā

spriedums nav ticis taisīts, kas šajā gadījumā ir prasītāja. Atbilstoši Civilprocesa likuma 33.panta otrajai daļai, tiesas izdevumi ir valsts

nodeva, kancelejas nodeva un lietas izskatīšanu saistītie izdevumi.

[16.1] Ņemot vērā apstākli, ka prasītāja tikusi daļēji atbrīvota no valsts nodevas samaksas par prasības celšanu tiesā, kā arī veikusi

valsts nodevas samaksu par apelācijas sūdzības iesniegšanu, valsts nodeva no prasītājas valsts labā nav piedzenama, tāpat nav piedzenama

kancelejas nodeva.

[16.2] Neapmaksātie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi pirmās instances tiesā sastāda 16,13 EUR, bet ar lietas izskatīšanu

saistītie izdevumi par pavēstu nosūtīšanu apelācijas instances tiesā ir 4,65 EUR, līdz ar to no prasītājas valsts labā kopā piedzenami ar

lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 20,78 EUR apmērā.

[17] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1 pantu prasītājai nosakāms 10 dienu termiņš sprieduma labprātīgai izpildei. Minētais

termiņš skaitāms no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

REZOLUTĪVĀ DAĻA

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 204.1, 432.-434. un 454.panta 21 daļu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda:

noraidīt /pers. C/, personas kods /personas kods/, prasību pret AS “/Nosaukums A/”, vienotais reģistrācijas Nr. /reģistrācijas

numurs/, par tiesību atzīšanu uz dzīvojamo telpu un pienākuma uzlikšanu noslēgt dzīvojamās telpas īres līgumu, nepasliktinot

Vienošanās Nr.2 noteikumus.

Piedzīt no /pers. C/, personas kods /personas kods/, valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 20,78 EUR (divdesmit

euro un 78 centus).

Noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei – 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Prasītāja un atbildētāja spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas Latvijas

Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā.

Trešā persona /pers. D/, personas kods /personas kods/, spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 dienu laikā no sprieduma

noraksta izsniegšanas dienas Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas

apgabaltiesā.

Pilns spriedums sastādīts 2016.gada 28.aprīlī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja G.Ozoliņa

Tiesneši L.Volberga

M.Sviķis