VAT taxpayer appeal dismissed for failing to verify transaction partners and proving artificiality.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court dismissed the taxpayer's appeal to revoke the tax authority's decision regarding VAT and late fees. The court found the taxpayer failed to verify the identity and authority of transaction partners, leading to the inclusion of artificial transactions in their books. Consequently, the court ruled that the taxpayer was not sufficiently diligent in selecting partners and did not prove the transactions were genuine.
Legislator headnote
AI generatedAdministratīvā procesa likums 307. un 309. pants; The taxpayer bears the burden of proving the authenticity of transactions and the identity of partners; failure to exercise due diligence in verifying partners constitutes negligence and supports the tax authority's finding of artificial transactions.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. A420414212
Lietas arhīva Nr. AA43-0058-16/20
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2016. gada 26. aprīlī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente L. Paegļkalna,
tiesneši K. Berķis un M. Vīgants
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību
„Omerte” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2012. gada 14. marta lēmuma Nr. 22.4.6/21749 atcelšanu, sakarā ar
Valsts ieņēmumu dienesta apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2013. gada 5. decembra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Valsts ieņēmumu dienests datu atbilstības pārbaudes rezultātā pieteicējai sabiedrībai ar ierobežotu atbildību
„Omerte” nomaksai budžetā papildus noteica pievienotās vērtības nodokļa un tā nokavējuma naudas maksājumus.
Administratīvais process iestādē noslēdzies ar Valsts ieņēmumu dienesta 2012. gada 14. marta lēmumu
Nr. 22.4.6/21749.
Lēmumā apstrīdēti pieteicējas darījumi ar tās deklarētajām darījumu partnerēm: sabiedrību ar ierobežotu atbildību
„PILOTAGE” (turpmāk – SIA „PILOTAGE”), SIA „KLF OGRE”, SIA „MERONA” un sabiedrību ar ierobežotu
atbildību „BULBS” (turpmāk – SIA „BULBS”), jo visas šo sabiedrību amatpersonas noliedz uzņēmējdarbības veikšanu un
saimniecisko darījumu slēgšanu. Tādējādi sabiedrību vārdā noformēti nelikumīgi faktiskajiem apstākļiem neatbilstoši
dokumenti.
Visas darījumu partneres izslēgtas no Valsts ieņēmumu dienesta ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo personu
reģistra. Turklāt SIA „PILOTAGE”, SIA „KLF OGRE”, SIA „BULBS” lielākā daļa deklarēto darījumu partneru (no
kuriem iegādātas preces un saņemti pakalpojumi) izslēgti no pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistra. Savukārt
SIA „MERONA” nav iesniegusi pievienotās vērtības nodokļa reģistrācijas kopš tās reģistrēšanas ar pievienotās vērtības
nodokli apliekamo personu reģistrā. SIA „PILOTAGE”, SIA „KLF OGRE” un SIA „MERONA” nav sniegušas gada
pārskatus par 2009. un 2010. gadu.
Uzņēmumam ir brīvas iespējas izvēlēties darījumu partneri. Tam ir jāizvērtē, kādus riska elementus ietver darījums,
kurā tas iesaistās. Konkrētajā gadījumā pieteicēja nebija pienācīgi pārbaudījusi darījuma partnera spēju veikt konkrētos
darījumus, kā arī nebija pienācīgi pārbaudījusi SIA „PILOTAGE”, SIA „KLF OGRE”, SIA „BULBS” un
SIA „MERONA” darījumu partneru identitāti un pilnvaras pārstāvēt minētās komercsabiedrības. Tātad pieteicējas atbildība
izriet no paša uzņēmuma rīcības par neatbilstošu dokumentu iegrāmatošanu grāmatvedības reģistros.
[2] Pieteikumā tiesai pieteicēja lūdz atcelt pārsūdzēto lēmumu, prasījumu pamatojot ar šādiem apsvērumiem.
Pieteicēja ir apmaksājusi visus deklarētos darījumus ar pēcapmaksu un darījuma partneri ir akceptējuši šos
maksājumus, tādējādi apliecinot darījumu esību. Maksājuma uzdevumos norādītā informācija ļauj identificēt konkrētus
darījumus, par kuriem maksājumi veikti.
Pieteicēja ir ievērojusi pietiekamu rūpību, slēdzot darījumus. Darījumu partneru valdes locekļu rīcība, nododot
uzņēmējdarbības veikšanai nepieciešamo informāciju trešajām personām ir uzskatāma par pilnvarojumu.
Lietā nav pierādīta pieteicējas ļaunprātīga rīcība ar mērķi gūt fiskālas priekšrocības, kas ir pretrunā nodokļu tiesību
regulējošo normu mērķim.
[3] Ar Administratīvās rajona tiesas 2013. gada 5. decembra spriedumu pieteikums apmierināts.
Valsts ieņēmumu dienests nav pamatojis, ka darījumi nav notikuši ar deklarēto darījumu partneri. Tiesa piekrita
pieteicējas norādītajam, ka darījumu partneru valdes locekļu rīcība, nododot uzņēmējdarbības veikšanai nepieciešamo
informāciju trešajām personām ir uzskatāma par pilnvarojumu. Tāpat tiesa atzina, ka nav pierādīta pieteicējas ļaunprātīga
rīcība ar mērķi gūt fiskālas priekšrocības. Pieteicējai nav pienākuma pārliecināties par tās darījuma partneriem un, vai tiem ir
darījuma izpildei nepieciešamie darbaspēka un materiāltehniskie resursi.
Valsts ieņēmumu dienesta izdarītie secinājumi neatbilst datu atbilstības pārbaudes būtībai. Lēmumā izdarītos
secinājumus par darījumu esību var izdarīt nevis ar datu atbilstības pārbaudi, bet gan ar nodokļu auditu.
[4] Valsts ieņēmumu dienests apelācijas sūdzībā lūdz atcelt pirmās instances spriedumu, pamatojoties uz pārsūdzētajā
lēmumā norādītajiem apsvērumiem, papildus norādot turpmāko.
Tiesa pēc būtības nav pārbaudījusi lēmuma pamatotību un ir nepareizi novērtējusi lietas faktiskos apstākļus. Ievērojot,
ka pieteicējas darījumu partneru amatpersonas ir noliegušas uzņēmējdarbības veikšanu, nevar atzīt, ka tās ir pilnvarojušas
trešās personas veikt uzņēmējdarbību un ka darījumi ir notikuši ar deklarētajām darījumu partnerēm.
Datu atbilstības pārbaude ir veicama ar Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošo informāciju, vērtējot arī darījumu
ekonomisko būtību. Tādējādi Valsts ieņēmumu dienests ir ievērojis savu kompetenci datu atbilstības pārbaudes ietvaros.
[5] Paskaidrojumos par apelācijas sūdzību pieteicēja lūdz noraidīt apelācijas sūdzību kā nepamatotu. Pirmās instances
tiesa ir pareizi piemērojusi procesuālās un materiālās tiesību normas un spriedums ir pareizs. Darījumu partneru
amatpersonu sniegtie paskaidrojumi ir nepārbaudīti fakti, tos nevar izmantot kā pierādījumus lietā. Turklāt nav pierādīta
pieteicējas ļaunprātīga rīcība.
[6] Administratīvā apgabaltiesa lietas izskatīšanu uzsāka mutvārdu procesā. Tiesas sēdē tika uzklausīti pieteicēja
amatpersonas /pers. E/ paskaidrojumi un kā liecinieks nopratināts /pers. F/.
Lietas izskatīšana pabeigta rakstveida procesā.
Motīvu daļa
[7] Pieteicējai veikta datu atbilstības pārbaude. Datu atbilstības pārbaudes rezultātā apstrīdēti pieteicējas deklarētie
darījumi ar SIA „PILOTAGE”, SIA „KLF OGRE”, SIA „BULBS” un SIA „MERONA”.
Datu atbilstības pārbaude paredzēta nodokļu saistības pareizai noteikšanai. Tā ir līdzīga nodokļa auditam, izņemot
atšķirību tajā, ka datu atbilstības pārbaude nenotiek nodokļu maksātāja telpās un nenotiek iepazīšanās ar faktisko aktīvu un
līdzekļu stāvokli. Aizdomu gadījumā par pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanu var tikt izmantoti abi auditu veidi, jo šī
procesuālā atšķirība pati par sevi neierobežo nodokļu administrāciju konstatēt nodokļa izkrāpšanu. Turklāt arī tāda lēmuma
pieņemšanā, kurš izdots datu atbilstības pārbaudes procedūrā, tiesa nav ierobežota pierādījumu iegūšanā un attiecināšanā
uz lietu (sk. Augstākās tiesas 2015. gada 1. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-355/2015 16. punktu).
Tādējādi iestādes izvēlētā metode nodokļu samaksas pareizības pārbaudei ir pieļaujama. Secīgi pārbaudāms, vai
pieteicējai pamatoti liegtas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības par apstrīdēto darījumu.
[8] Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10. panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka tikai Valsts ieņēmumu
dienestā reģistrētai apliekamai personai ir tiesības nodokļa deklarācijā kā priekšnodokli no budžetā maksājamās nodokļa
summas atskaitīt no citām apliekamajām personām saņemtajos nodokļa rēķinos norādītās nodokļa summas par precēm un
pakalpojumiem savu ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai.
[9] Augstākās tiesas pastāvīgajā judikatūrā atzīts, ka priekšnodokli var atskaitīt vienīgi par reāli notikušu darījumu. Tas
izriet no pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas sistēmas, kur pievienotās vērtības nodokļa objekts ir pievienotā vērtība
(izmaksas, kas palielina preces vai pakalpojuma iepriekšējo vērtību). Priekšnodoklis ir atskaitāms, ja tas ir apliekama
darījuma nodrošināšanai nepieciešamo izmaksu sastāvdaļa. Rēķina izsniegšana un samaksa pati par sevi neapliecina reāli
notikuša darījuma faktu. Ja objektīvi ir konstatējams, ka darījums faktiski nav noticis, bet ir vienīgi veiktas formālas
darbības darījuma uzrādīšanai (piemēram, noformēti dokumenti), priekšnodokli nevar atskaitīt un rēķina vai citu dokumentu
noformēšana atskaitīšanu nepamato (sk. Augstākās tiesas 2012. gada 10. aprīļa sprieduma lietā N r SKA-69/2012
9. punktu).
Vienlaikus vērā ņemams, ka priekšnodokļa atskaitīšanas tiesība kā pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas sistēmas
sastāvdaļa nav ierobežojama par darījumiem, ko nodokļa maksātājs pēc būtības veic savas saimnieciskās darbības ietvaros.
Tas arī nozīmē, ka darījumu partnera ļaunprātīga rīcība vai krāpšana pievienotās vērtības nodokļa jomā nevar ietekmēt tās
personas tiesības atskaitīt priekšnodokli, kura saņēmusi preci (vai pakalpojumu) un rīkojusies godprātīgi (sk. Augstākās
tiesas 2014. gada 11. februāra sprieduma lietā Nr.SKA-48/2014 8. punktu ). Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas
norādēm tas, vai darījumu galvenais mērķis ir vienīgi fiskālu priekšrocību iegūšana, izriet no attiecīgo darījumu satura un
īstās nozīmes. Vērtējot darījumu, tiesa var ņemt vērā šo darījumu pilnībā mākslīgo raksturu, kā arī juridisku, ekonomisku
un/vai personisku saistību starp uzņēmējiem, kuri ir iesaistīti nodokļu samazināšanas plānā (sk. Eiropas Savienības Tiesas
2006. gada 21. februāra sprieduma lietā C-255/02 Halifax 81. punktu). Arī Augstākā tiesa ir atzinusi, ka darījuma
noslēgšanas apstākļi (darījuma partnera un priekšmeta izvēle, dokumentu sastādīšana, pušu kontaktēšanās u.tml.) var būt
pārbaudes objekts, lai vērtētu preces saņēmēja, slēdzot darījumus, mērķi, lomu un godprātību, tostarp informētību par
pārdevēja darbības mērķiem. Šādu apstākļu novērtējums var būt izšķirošs tieši preces saņēmēja tiesību atzīšanā vai
ierobežošanā (sk. Augstākās tiesas 2014. gada 11. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-48/2014 11. punktu).
[10] Valsts ieņēmumu dienests datu atbilstības pārbaudē ieguva ziņas par pieteicējas deklarētajiem darījuma
partneriem SIA „PILOTAGE”, SIA „KLF OGRE” un SIA „MERONA”, kuru amatpersonas ( /pers. I/, /pers. F/ un /pers.
J/) noliedz saimnieciskās darbības veikšanu šo sabiedrību vārdā, par sabiedrību amatpersonām tās kļuvušas pēc trešo
personu lūguma un acīmredzami nevienu personu nav pilnvarojušas rīkoties savā vai sabiedrības vārdā (lietas 56.-63.,
102.-105., 110.-114. lapa ). Turklāt to, ka /pers. F/ nav parakstījis pavadzīmes, uz kura pamata pieteicēja atskaitījusi
priekšnodokli, /pers. F/, nopratināts kā liecinieks apstiprināja apgabaltiesai (lietas 166. lapa). Savukārt attiecībā par SIA
„BULBS” Valsts ieņēmumu dienests atsaucies uz tās valdes locekļa /pers. K/ iesniegumu Valsts ieņēmumu dienestam, kurā
viņš lūdz uzsākt kriminālprocesu un atzīt sevi par cietušo. No iesnieguma satura ir nepārprotami secināms, ka /pers. K/ nav
veicis saimniecisko darbību SIA „BULBS” vārdā un arī nav pilnvarojis nevienu citu personu rīkoties savā vai sabiedrības
vārdā (lietas 45. lapa).
Apkopojot minēto, secināms, ka visu šo sabiedrību vienīgās amatpersonas noliedz jebkādas saimnieciskās darbības
veikšanu šā uzņēmuma vārdā.
[11] Civillikuma 1427. pants noteic, ka pie tiesiska darījuma būtības pieder tā taisītāja gribas izteikums, bet divpusējā
vai vairākpusējā darījumā vajadzīgs visu tā dalībnieku saskanīgs gribas izteikums. Kamēr griba vēl nav izteikta, tai nav
nekāda tiesiska spēka. Darījums nevar notikt bez tā dalībnieka vai dalībnieku gribas vai pretēji gribai (Latvijas Republikas
Civillikuma komentāri, Saistību tiesības. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans īpašums, 2000,
37. lpp.). Atbilstoši Komerclikuma 221.panta pirmajai daļai un Civillikuma 1410. pantam sabiedrības gribu izsaka valde.
Turklāt valde saskaņā ar likuma „Par grāmatvedību” 2.panta trešo daļu ir atbildīga par sabiedrības grāmatvedības
kārtošanu.
Visu šo sabiedrību vienīgā valdes locekļa sniegtās ziņas par to, ka viņš nav veicis darījumus un nav parakstījis
dokumentus sabiedrības vārdā, kā arī nav pilnvarojis citas personas rīkoties sabiedrības vārdā, norāda uz to, ka trūkst
sabiedrības gribas iesaistīties darījumos ar pieteicēju, jo sabiedrības amatpersona to noliedz.
Tātad pārbaudei iesniegti darījuma dokumenti, kas satur acīmredzami nepatiesas ziņas. Ņemot vērā sabiedrības
amatpersonas gribas trūkumu stāties darījuma attiecībās, apgabaltiesa secina, ka starp SIA „PILOTAGE”, SIA „KLF
OGRE”, SIA „MERONA”, SIA „BULBS” un pieteicēju ir noformēti faktiski nenotikušiem darījumiem atbilstoši dokumenti.
[12] Apgabaltiesai arī nav pamata pieņemt, ka šo sabiedrību vārdā būtu rīkojušās citas personas. Vispirms ņemams
vērā, ka visu minēto sabiedrību vārdā parakstītajās pavadzīmēs kā persona, kas izsniedz preci, norādīts tieši attiecīgās
sabiedrības valdes loceklis. Turklāt arī pieteicēja nav spējusi identificēt nevienu citu personu, kas faktiski būtu īstenojusi
darbību uzrādīto sabiedrību vārdā.
[13] Pieteicēja, atbildot uz Valsts ieņēmumu dienesta uzaicinājumu sniegt paskaidrojumu, norādīja, ka no minētajām
sabiedrībām iegādājās materiālus. SIA „PILOTAGE”, SIA „KLF OGRE” un SIA „MERONA” piegādāja materiālus
elektromontāžas darbiem objektā /adrese A/. Savukārt no SIA „BULBS” – būvmateriālus uz objektiem /adrese B/, un
/adrese C/ (lietas 48.-49. lapa).
Pieteicēja arī norādīja, ka darījuma noslēgšanas laikā pārbaudītas ziņas par darījuma partneri, to paraksttiesīgo
personu un tās reģistrāciju pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā. Visi rēķini apmaksāti.
Kā redzams, no paskaidrojumiem kopsakarā ar citiem pierādījumiem lietā nav gūstams priekštats par darījuma norisi
un nav izsekojama preces izcelsme. Pieteicēja nespēja identificēt personu, ar kuru vienojusies par iegādāto preci, tās cenu
un piegādes noteikumiem.
[14] Pieteicējas pārstāve paskaidrojumos pirmās instances tiesai norādīja, ka pa tālruni tika noskaidrots, ka ir prece, tā
tika atvesta un pārbaudīta (lietas 80. lapa). Pēc tam uzņēmums tika pārbaudīts komercreģistrā un samaksāts par preci.
Taču līdzīgi kā paskaidrojumos pirmās instances tiesai pieteicēja arī tiesai nav izklāstījusi darījumu faktiskos apstākļus.
[15] Apgabaltiesa tiesas sēdē uzklausīja pieteicējas valdes priekšsēdētāja /pers. E/ paskaidrojumus. Taču arī no šiem
paskaidrojumiem, vērtējot tos kopsakarā ar darījuma attaisnojuma dokumentiem, nav gūstams priekštats par darījuma norisi
un preces izcelsmi.
Kā redzams no /pers. E/ paskaidrojumiem, viņš nav ticies ne ar vienu no šo sabiedrību amatpersonām vai to
pārstāvjiem; to darījis /pers. N/. Piegādātāju tirdzniecības pārstāvji paši ieradušies pieteicējas objektos un /pers. N/
piedāvājuši preci. Apgabaltiesa neapšauba šādu darījumu praksi. Taču arī tad, ja šādā veidā darījumi notikuši, nav
saprotams, kurš vienojās par preces kvalitatīvajām īpašībām, to skaitu, cenu un piegādes noteikumiem (piegādes laiku,
personu, kas preci nodos un saņems), ja lietā nav ziņu par to, kas piegādātāju vārdā darbojās, jo visas amatpersonas
saimniecisko darbību noliegušas.
Apgabaltiesa tostarp ņem vērā, ka atbilstoši pieteicējas paskaidrojumiem prece tika piegādāta tieši objektā, preču
piegādi nodrošināja piegādātājs. Piemēram, preces elektromontāžas darbiem tika piegādātas /adrese A/, kur notika
AS „DNB banka” ēkas būvniecība. Kā norādīja /pers. E/, darbi objektā notika paralēli. Tātad personai, kas nodrošināja
kabeļu un citu elektromontāžas materiālu piegādi, bija jāzina attiecīgais kompetentais pieteicēja darbinieks, tā tālruņa numurs,
lai ar to varētu sazināties un nodot preci pareizajai personai. Taču lietā nav ziņu par to, kas informācijas apriti nodrošināja.
[16] Apkopojot minēto, apgabaltiesa piekrīt iestādei, ka nav konstatējama preces izcelsme un pretēji likuma „Par
grāmatvedību” 2. panta prasībām nav iespējams izsekot šo darījumu norisei.
[17] Apgabaltiesa vērš uzmanību, ka, vērtējot priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību izmantošanas pamatotību,
pārbaudāms konkrētais deklarētais darījums. Turklāt pārbaudes ietvaros iegūstama un attiecīgi arī visaptveroši izvērtējama
informācija gan par pieteicēju, gan par apstrīdēto darījumu partneri.
Kā atzinusi Augstākā tiesa, darījuma noslēgšanas apstākļi (darījuma partnera un priekšmeta izvēle, dokumentu
sastādīšana, pušu kontaktēšanās u.tml.) var būt pārbaudes objekts, lai vērtētu preces saņēmēja, slēdzot darījumus, mērķi,
lomu un godprātību, tostarp informētību par pārdevēja darbības mērķiem. Šādu apstākļu novērtējums var būt izšķirošs tieši
preces saņēmēja tiesību atzīšanā vai ierobežošanā (sk. Augstākās tiesas 2014. gada 11. februāra sprieduma lietā
Nr. SKA-48/2014 11. punktu).
Tas atbilst Eiropas Savienības Tiesas norādēm par to, vai darījumu galvenais mērķis ir vienīgi fiskālu priekšrocību
iegūšana – tas izriet no attiecīgo darījumu satura un īstās nozīmes. Vērtējot darījumu, tiesa var ņemt vērā šo darījumu
pilnībā mākslīgo raksturu, kā arī juridisku, ekonomisku un/vai personisku saistību starp uzņēmējiem, kuri ir iesaistīti
nodokļu samazināšanas plānā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada 21. februāra sprieduma lietā C-255/02 Halifax
81. punktu).
[18] Pieteicējas pamatdarbības veids ir elektroinstalācijas ierīkošana. Pieteicēja kā apakšuzņēmēja piedalījusies lielu
objektu būvdarbos (AS „DNB banka” ēka /adrese A/; Jēkabpils reģionālā slimnīca /adrese B/; biroju ēka /adrese C/). Šajos
būvdarbos izmantota prece, kuru pieteicēja iegādājusies no apstrīdētajiem darījuma partneriem.
Minētajiem apstākļiem ir nozīme, vērtējot to, vai pieteicēja ir bijusi pietiekami rūpīga darījumu partneru izvēlē un vai
tālab pieteicējai vajadzēja zināt par to, ka iesaistījusies ar pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanu saistītās darbībās. Proti,
ir konstatējami apstākļi, kas norāda uz to, ka pieteicējai, izvēloties konkrētos piegādātājus, darījumu apstākļiem bija
jāpievērš lielāka vērība.
[19] Pieteicējas pārstāvis /pers. E/ par to, kādā veidā pieteicēja pārliecinājās par preces atbilstību, paskaidroja, ka
pieteicēja par preci norēķinājās ar pēcapmaksu, tādēļ nebija īpaša riska, jo nekvalitatīvas preces gadījumā tā tika atdota
atpakaļ.
Apgabaltiesa piekrīt, ka šāds risinājums ir iespējams. Vienlaikus jāņem vērā, ka pieteicējai konkrēto objektu būvdarbu
izpildei bija stingri noteikti darbu izpildes termiņi un grafiki. To apstiprināja pats /pers. E/. Daļa pieteicējas iegādāto preču
bija sadales kārbas (darījumos ar SIA „PILOTAGE” un SIA „MERONA”), kuras atbilstoši /pers. E/ paskaidrojumiem tiek
individuāli izgatavotas un atkarībā no konfigurācijas to izgatavošanai nepieciešamas divas trīs nedēļas, varbūt arī ilgāks
laiks. Savukārt to kvalitāti, kā apstiprināja /pers. E/, ir iespējams pārbaudīt tikai pēc pieslēgšanas. Tas pats attiecas uz
kabeļu izbūvi, kuru izolācijas pretestības mērījumi tiek veikti pēc to iebūvēšanas. Turklāt, ņemot vērā ievērojamo iegādāto
kabeļu un sadales kārbu apjomu, to iebūvēšana var notikt arī termiņā, kas pārsniedz preces apmaksai noteikto (desmit
dienas līdz mēnesis).
Ievērojot minēto, atzīstams, ka pieteicēja ne tikai nepārliecinājās par piegādātāju spēju piegādāt atbilstošu preci
noteiktajā termiņā, bet arī nenodrošinājās pret zaudējumiem nekvalitatīvas preces iegādes dēļ (piemēram, neatbilstošu
sadales kārbu piegāde, kas prasa laika resursu jaunu iegādei). Apgabaltiesa arī neguva pārliecību par to, kādā veidā un pret
kādu personu pieteicēja būtu vērsusies ar prasību par zaudējumu atlīdzību. Savukārt tas liecina par to, ka pieteicēja nav
bijusi pietiekami rūpīga darījumu partneru izvēlē.
Turklāt, ja darījumi ir notikuši /pers. E/ aprakstītajā veidā, apgabaltiesai nav saprotams, kādēļ viņš pēc tam, kad bija
saņemta Valsts ieņēmumu dienesta vēstule par paskaidrojumu sniegšanu, nepārrunāja darījumu apstākļus ar /pers. O/ un
nelūdza /pers. O/ ar darījumus noliegušajām personām sazināties. Ziņas par to, ka faktiski sadarbību ar apstrīdētajiem
darījuma partneriem iniciēja un darījumus slēdza /pers. O/, pieteicēja pirmo reizi norādīja apgabaltiesai.
[20] Apkopojot minēto, atzīstams, ka šo darījumu mākslīgais raksturs un pieteicējas nevērīgā attieksme pret
sabiedrības darījumu attiecībām ar piegādātājiem norāda, ka pieteicējai vajadzēja zināt, ka darījumu attaisnojuma
dokumentos norādītās partneres nav patiesās preču piegādātājas, bet tiek izmantotas nepamatotu fiskālu priekšrocību
izmantošanai.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309. pantu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda
noraidīt sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Omerte” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2012. gada 14. marta
lēmuma Nr. 22.4.6/21749 atcelšanu.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma
pieņemšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente (personiskais paraksts) L. Paegļkalna
Tiesnesis (personiskais paraksts) K. Berķis
Tiesnesis (personiskais paraksts) M. Vīgants