Court dismisses appeal against traffic fine for parking on sidewalk, ruling violation is not trivial. The court rejects the argument that the fine is trivial because the violation did not cause harm to others. The court holds that consistent enforcement of traffic rules is necessary for public order and equal treatment. The court rejects the claim that the fine is trivial because the violation did not cause harm to others. The court holds that consistent enforcement of traffic rules is necessary for public order and equal treatment. The court rejects the claim that the fine is trivial because the violation did not cause harm to others. The court holds that consistent enforcement of traffic rules is necessary for public order and equal treatment.

Lietas arhīva Nr. 1-0207-17/15

ECLI:LV:RLPT:2017:1023.129109116.1.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2017.gada 23.oktobrī

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese Dagnija Bērziņa rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu /pers. A/

(turpmāk - sūdzības iesniedzējs) sūdzībā par Rīgas pašvaldības policijas priekšnieka p.i. A.Aronova (turpmāk tekstā - iestāde) 2016.gada 26.oktobra

lēmumu Nr. D57/01/511721852/1.

Aprakstošā daļa

2016.gada 30.augustā Rīgas pašvaldības policijas Latgales pārvaldes inspektore L.Puķīte sastādījusi administratīvā pārkāpuma

protokolu-lēmumu Nr. 511721852 par to, ka 2016.gada 30.augustā pulksten 23:08 transportlīdzeklis KIA ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas

numurs/ novietots stāvēšanai /adrese/ uz gājēju ietves, kur tas ir aizliegts, tādējādi neievērojot ,,Ceļu satiksmes noteikumu” 121.9 punktā noteiktās

prasības.

Atbildība par šo pārkāpumu paredzēta Latvijas APK 149.10 panta 4.daļas 5.punktā, vadītājam uzlikts naudas sods 30,00 EUR apmērā.

Protokolu-lēmumu Nr. 511721852 iesniedzējs pārsūdzējis augstākā iestādē.

Ar augstākās iestādes 2016.gada 26.oktobra lēmumu Nr. D57/01/511721852/ 1 atstāts negrozīts 2016.gada 30.augusta

protokols-lēmums Nr.511721852, savukārt iesniedzēja sūdzība noraidīta.

2016.gada 8.decembrī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā saņemta /pers. A/ sūdzība par iestādes lēmumu Nr.

D57/01/511721852/1.

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka saskaņā ar CSN 121.9 p. ir izliegts apstāties un stāvēt uz ietvēm, gājēju ceļiem, gājēju un velosipēdu ceļiem,

kopīgiem gājēju un velosipēdu ceļiem, velosipēdu ceļiem un velojoslām.

Saskaņā ar CSN 2.18.p., ietve ir ceļa daļa, kas paredzēta gājējiem. Ietve piekļaujas brauktuvei vai ir atdalīta no tās un 20.12.2005. Rīgas domes

saistošo noteikumu Nr. 34 “Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” 1.38.p., ietve - transporta satiksmei paredzētās izbūves teritorijas daļa,

kas paredzēta galvenokārt gājēju satiksmei un var ietvert arī apstādījumus.

Saskaņā ar CSN 114.p., transportlīdzekļu apstāšanās un stāvēšana atļauta ceļa labajā pusē iespējami vairāk pa labi uz nomales, bet, ja tās nav, -

brauktuves malā vietās, kur ir iespējams piebraukt, nepārkāpjot šo noteikumu prasības. Ja brauktuves malā ir izveidoti šim nolūkam paredzēti

paplašinājumi, transportlīdzekļu apstāšanās un stāvēšana atļauta šajos paplašinājumos.

Daudzdzīvokļu dzīvojamai mājai /adrese/, pretī katrai kāpņu telpai (kopā 7 kāpņu telpas) vienmēr ir bijuši šādi paplašinājumi brīvai 2 vieglo

transportlīdzekļu novietošanai katrā paplašinājumā, un kuri nekad nav traucējuši pašai ietvei, kura savukārt iet tieši gar katru kāpņu telpu, uz ietves

neviens nav novietojis vai centies novietot transportlīdzekli.

Rīgas pašvaldības policijas priekšnieks p.i. A.Aronovs, 26.10.2016. pieņemot Lēmumu Nr.D57/01/511721852/1, ir atsaucies uz Latvijas APK

243.pantu, kas nosaka Rīgas pašvaldības policijas pierādīšanas pienākumu un materiālu pārbaudi, bet nav pārbaudījis konkrētās dzīvojamās mājas

/adrese/ piemājas teritorijas plānojumu un dokumentus, kuros ir iezīmētas gājēju ietves, brauktuves paplašinājumi, kas ir vienīgais dokumentālais

pierādījums šajā lietā, un šim dokumentam ir liela nozīme pareizā lietas izlemšanā un lēmuma pieņemšanā.

No iestādes Lēmumā Nr.D57/01/511721852/1 rakstītā ir redzams, ka Lēmums tika pieņemts vispārīgi, uz pieņēmuma pamata, ka vieta, kur

transportlīdzeklis novietots stāvēšanai, viennozīmīgi nav paredzēta transportlīdzekļu kustībai un stāvēšanai, pirms tam nepārbaudot konkrētās dzīvojamās

mājas /adrese/ piemājas teritorijas konkrētos dokumentus, kuros ir iezīmētas gājēju ietves, brauktuves paplašinājumi, kā arī nav saprotami, kādi bija

vērtēšanas kritēriji, ka Rīgas pašvaldības policijas priekšnieks p.i. A.Aronovs nonāca pie nepareiza secinājuma, ka minētā vieta ir vērtējama kā ietve un

to apliecina sekojoši apstākļi. Minētā vieta pieguļ brauktuvei un ir no tās atdalīta ar apmali, proti, jau būvniecības procesā panākts, ka minētā transporta

būves daļa, ietve, tika atdalīta no brauktuves. Taču netika pārbaudīts apstāklis - vai minētā vieta, arī ietve, ir izbūvēta likumīgi, atbilstoši būvniecības

noteikumiem un Rīgas domes saistošajiem noteikumiem, vai ir saņemti visi nepieciešamie dokumenti un saskaņojumi no attiecīgajām pašvaldības iestādēm

un valsts institūcijām. Šim apstāklim arī ir būtiska nozīme pareizā lietas izlemšanā.

Iesniedzējs norāda, ka lietā pastāv strīds par to, vai vieta, kur tika novietots transportlīdzeklis, ir ietve un pastāv pierādošie dokumenti, kas to

apliecina, vai transportlīdzeklis tika novietots uz ietves, vai vieta, kur tika novietots transportlīdzeklis, ir izbūvēta atbilstoši būvniecības noteikumiem un

Rīgas domes saistošajiem noteikumiem.

Ņemot vērā iepriekšminēto, iesniedzējs uzskata, ka Rīgas pašvaldības policijas iestāde nav pierādījusi faktu, ka transportlīdzeklis bija novietots

stāvēšanai /adrese/ uz ietves, jo pie daudzīvokļu mājas /adrese/ nav novietotas ceļa zīmes, kas aizliegtu novietot transportlīdzekli brauktuves malā

izveidotajā transportlīdzekļa stāvēšanas nolūkam paredzētajā paplašinājumā. Iesniedzējs uzskata, ka nav izdarījis CSN 129.1 punktā noteikto prasību

pārkāpumu un nepamatoti ir piemērots CSN 129.1.punkts, kura mērķis ir satiksmes drošības labā atļaut transportlīdzekli novietot stāvēšanai, kā arī

samazināt ceļa zīmju skaitu.

Rīgas pašvaldības policijas priekšnieks p.i. A.Aronovs, 26.10.2016. pieņemot Lēmumu Nr. D57/01/511721852/1, ir atsaucies uz Latvijas APK

149.10panta 4.daļas 5.punktu un izdarījis nepareizu secinājumu, ka iestādei nav nepieciešams vērtēt lietas apstākļus, lai pamatotu konkrēta soda apmēra

piemērošanu un pietiek tikai ar pārkāpuma konstatāciju. Tādejādi RPP darbiniekam nav pienākums vērtēt piemērojamā soda apmēru un veidu, jo likums

nosaka tikai vienu soda veidu un apmēru. Ņemot vērā Latvijas APK nosacījumus, izvērtējot piemērojamā soda apmēra samērīgumu ar izdarītā

pārkāpuma raksturu, netiek ņemti vērā atbildību mīkstinošie apstākļi, kā arī citi apstākļi, un tiek vērtēts tikai tas, ka ir izdarīts attiecīgs administratīvais

pārkāpums, par ko ir paredzēts administratīvais sods trīsdesmit euro apmērā.

Iesniedzējs norāda, ka Latvijas APK 21.pants nosaka, iespēju atbrīvot no administratīvās atbildības maznozīmīga pārkāpuma gadījumā, un ka Ceļu

satiksmē izdarīto administratīvo pārkāpumu, ja par to paredzētais naudas sods nepārsniedz četrdesmit euro un ja šis pārkāpums nav radījis draudus

citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai, var atzīt par maznozīmīgu.

Iesniedzējs norāda, ka Augstākās tiesas Senāts ir norādījis, ka administratīvais pārkāpums ir atzīstams par maznozīmīgu, ja, ņemot vērā konkrētās

lietas apstākļus (tostarp izdarītā administratīvā pārkāpuma raksturu un citus lietā būtiskus apstākļus), administratīvā soda uzlikšana par izdarīto

pārkāpumu nebūtu lietderīga (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009.gada 12.februāra sprieduma lietā Nr. SKA-

15/2009 14.punktu).

Iesniedzējs norāda, ka viņa transportlīdzeklis tika novietots stāvēšanai vietā, kas neapgrūtināja un netraucēja citu transportlīdzekļu un gājēju

pārvietošanos. Tādēļ iesniedzējs uzskata, ka ir ievērojis CSN un Latvijas APK noteikumus, un nav radījis draudus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai

viņu mantai. Tādejādi iesniedzējs uzskata, ka, ja šis nodarījums tiktu atzīts par administratīvo pārkāpumu, tad šāda veida nodarījumu var atzīt par

maznozīmīgu, kā to paredz Latvijas APK 21.panta noteikumi.

Tādejādi, uzliekot administratīvo naudas sodu EUR 30 apmērā, gan Sākotnējā lēmumā, gan iestādes lēmumā nav ņemts vērā Latvijas APK

21.pants un nav vērtēts, vai šāda transportlīdzekļa novietošana varēja radīt draudus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai, kā arī atbildību

mīkstinošie apstākļi, ka daudzīvokļu mājas /adrese/ iedzīvotājiem - transportlīdzekļu vadītājiem, ir nepilngadīgi bērni, tajā skaitā arī iesniedzējam ir 2

nepilngadīgi bērni, kuri 1.septembrī uzsāka skolas un bērnudārza gaitas, un ir nepieciešami ievērojami finanšu resursi, lai sagatavotos skolai un

bērnudārziem. Šāda naudas soda uzlikšana 30.augustā prasa papildus finanšu resursus un līdzekļus no ģimenes budžeta. Turklāt, lielākā daļa no

transportlīdzekļu vadītājiem, kuriem tika piemērots sods, arī iesniedzējs, ir Rīgas pilsētas nodokļu maksātāji.

Iesniedzējs norāda, ka iestādes atsauce uz to, ka likumdevējs citu, alternatīvu, soda veidu par šāda pārkāpuma izdarīšanu Latvijas APK neparedz

un to, ka likumdevējs, izdodot tiesību normu, kura nepiešķir iestādei rīcības brīvību, samērīguma apsvērumus jau ir izdarījusi, līdz ar to iestāde vairs nevar

aizstāt ar saviem samērīguma apsvērumiem un iestādei vairs nav iespējas lemt par konkrētajām piemērotajām tiesiskajām sekām, liecina par to, ka

iestāde nav pietiekami izvērtējusi izdarītā nodarījuma maznozīmīgumu un iestāde nepamatoti šo nodarījumu nav atzinusi par maznozīmīgu atbilstoši Latvijas

APK 21.panta otrajai daļai. Iestādes skaidrojums ir pretrunā ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

2005.gada 4.oktobra spriedumā lietā Nr. SKA-272, 8.5.punktā minēto secinājumu.

Ņemot vērā iepriekšminēto, iesniedzējs uzskata, ka Rīgas pašvaldības policijas iestāde nav izvērtējusi iespējamā administratīvā pārkāpuma

maznozīmīgumu, ka būtu pietiekami izteikt tikai mutvārdu aizrādījumu, kas ir preventīvs audzinoša rakstura līdzeklis, un administratīvā pārkāpuma lieta

tiktu izbeigta.

Iesniedzējs norāda, ka pats fakts, ka protokols - lēmums tika sastādīts tumsas aizsegā, proti, 30.08.2016. naktī plkst. 23:08, kad lielākai

daļai iedzīvotāju bija naktsmiers vai gatavošanās jaunajam mācību gadam, jau pati par sevi ir ļoti neētiska pašvaldības policijas rīcība.

Iesniedzējs norāda, ka ar sākotnējo lēmumu par soda uzlikšanu ir radīta situācija, ka viņš sodīts par to, ka viņa transportlīdzeklis bija

novietots stāvēšanai atļautā vietā /adrese/. Savukārt tie transportlīdzekļu īpašnieki, kuru transportlīdzekļi bija novietoti stāvēšanai neatļautā vietā zaļajā

zonā, sodīti netika.

Ņemot vērā iepriekš minēto, pamatojoties uz Latvijas APK 288.p. 1.daļu, 289.p. 1.d., 289. 1 p., CSN 114.p., iesniedzējs lūdz tiesu atcelt Rīgas

pašvaldības policijas priekšnieka p.i. A.Aronova 2016.gada 26.oktobra Lēmumu Nr.D57/01/511721852/1, ar kuru atstāts negrozīts 2016.gada

30.augusta Rīgas pašvaldības policijas Latgales pārvaldes inspektores L.Puķītes protokols-lēmums Nr.511721852 un izbeigt administratīvā pārkāpuma

lietu, atbrīvojot iesniedzēju no administratīvās atbildības.

Motīvu daļa

Saskaņā ar Latvijas APK 289.6 pantā noteikto, tiesa iesniedzēja sūdzību izskata rakstveida procesā un ievērojot šā kodeksa divdesmit trešajā ,,a”

nodaļā noteikto tiesvedības kārtību.

Tiesa, iepazinusies ar sūdzību un Rīgas pašvaldības policijas priekšnieka p.i. A.Aronova 2016.gada 26.oktobra lēmumu Nr.

D57/01/511721852/1, pārbaudījusi lietas materiālos esošos pierādījumus, atzīst, ka sūdzība ir noraidāma.

Saskaņā ar Latvijas APK 289.6panta septīto daļu tiesa, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, izlemj šādus jautājumus:

1) vai ir noticis administratīvais pārkāpums;

2) vai persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir vainīga šā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā;

3) vai persona ir sodāma par šo administratīvo pārkāpumu;

4) vai ir apstākļi, kas pastiprina vai mīkstina atbildību;

5) kāds administratīvais sods piemērojams personai;

6) vai apmierināms pieteikums par zaudējumu atlīdzību, kam par labu un kādā apmērā tas piedzenams;

7) kā rīkoties ar lietiskajiem pierādījumiem un citām administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā

izņemtajām lietām, mantām un piemēroto garantijas naudu.

Atbilstoši Latvijas APK 289. 12 panta otro daļu, rajona (pilsētas) tiesa, izskatot sūdzību vai protestu administratīvā pārkāpuma lietā, taisa vienu no

šādiem spriedumiem:

1) atstāj lēmumu negrozītu, bet sūdzību vai protestu noraida;

2) atceļ lēmumu un izbeidz lietu;

3) atceļ lēmumu un taisa spriedumu, ar kuru konstatē personas vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, un uzliek sodu;

4) groza soda mēru ietvaros, kas paredzēti normatīvajā aktā par atbildību par administratīvo pārkāpumu.

Savukārt Latvijas APK 289.13 panta trešā daļa nosaka, ka, ja tiesnesis izskatot sūdzību atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs

un pilnībā pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas iestādes nolēmuma motivācijai. Šādā gadījumā

izvērstāks argumentu izklāsts nav nepieciešams.

Vadoties no procesuālās ekonomijas un Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 2.oktobra

sprieduma lietā Nr. SKA-378/2008 (sk. 22.punktu) norādījumiem, kur Senāts, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, vairākkārt savos

nolēmumos ir norādījis, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet, ka tiesas pienākums ir argumentēt

spriedumus, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu. Tiesnešiem ir jāuzklausa argumenti, bet viņiem nav pienākuma

detalizēti atrunāt jebkuras iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem

no tiesību viedokļa. Šāds viedoklis ir izteikts Senāta 2004.gada 23.novembra spriedumā lietā Nr. SKA-216/2004 8.punktā un 2005.gada 22.novembra

spriedumā lietā Nr. SKA-378/2005 12.punktā.

MK noteikumu Nr.279 CSN 121.9 punkts nosaka, ka aizliegts apstāties un stāvēt uz ietvēm, gājēju ceļiem, gājēju un velosipēdu ceļiem, kopīgiem

gājēju un velosipēdu ceļiem, velosipēdu ceļiem un velojoslām, izņemot šo noteikumu 117. punktā minētos gadījumus

CSN 117. punkts nosaka, ka stāvvietās pie ietves vai, uzbraucot uz ietves, ja stāvvieta apzīmēta ar 529., 537. vai 539. ceļa zīmi un 830.–839.

papildzīmi, tajās norādītajā veidā atļauts stāvēt motocikliem, tricikliem, kvadricikliem un vieglajiem automobiļiem bez piekabēm, bet, ja stāvvieta apzīmēta

ar 830. vai 831. papildzīmi, – arī vieglajiem automobiļiem ar piekabēm, kā norādīts ar attiecīgo papildzīmi un ceļa apzīmējumiem. Stāvvietās uz ietves

transportlīdzekļi jānovieto vienā rindā iespējami tuvu brauktuvei. Uz ietves atļauts stāvēt velosipēdiem, divriteņu mopēdiem un motocikliem bez

blakusvāģa, ja tas netraucē gājēju pārvietošanos.

Latvijas APK 149. 10 panta 4. daļas 5.punktā noteikts, ka uz ietvēm, gājēju ceļiem, gājēju un velosipēdu ceļiem, kopīgiem gājēju un velosipēdu

ceļiem, velosipēdu ceļiem un velojoslām vietās, kur tas ir aizliegts, uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam trīsdesmit euro apmērā.

Lai iestātos Latvijas APK 149. 10 panta 4.daļas 5.punktā paredzētā atbildība nepieciešams konstatēt, ka vadītais transportlīdzeklis ir novietots

stāvēšanai uz ietvēm, gājēju ceļiem, gājēju un velosipēdu ceļiem, kopīgiem gājēju un velosipēdu ceļiem, velosipēdu ceļiem un velojoslām vietās, kur tas ir

aizliegts.

Lietā nepastāv strīds par to, ka sūdzības iesniedzēja transportlīdzeklis KIA, valsts reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, 2016.gada

30.augustā plkst. 23:08 bija novietots stāvēšanai protokolā norādītajā vietā un laikā.

Lietā ir strīds par to, vai transportlīdzekļa vadītājs ir saucams pie administratīvās atbildības pēc Latvijas APK 149.10 panta 4.daļas 5.punkta, kā arī

vai izdarīto pārkāpumu var atzīt par maznozīmīgu.

Kaut gan iesniedzējs formāli atzīst sevi par vainīgu un nožēlo izdarīto, viņš pārsūdz iestādes lēmumu pilnā apjomā. Tas nozīmē, ka viņš, tāpat kā

norādījis sūdzībā iestādei, uzskata, ka novietojis automašīnu saskaņā ar CSN 117.pantu vietā, kur tā netraucē gājēju pārvietošanos vai citu

transportlīdzekļu braukšanu, ka konkrētajai ietvei dažās vietās vispār nav trotuāra.

Līdz ar to tiesa atzīst, ka ar lietā esošajiem pierādījumiem ir pierādīts fakts, ka iesniedzēja transportlīdzeklis ticis novietots stāvēšanai /adrese/ uz

ietves.

Tiesa konstatē, ka sūdzības iesniedzēja darbībās konstatējams Latvijas APK 149. 10 panta 4.daļas 5.punktā paredzētais administratīvais

pārkāpums.

Tas apstāklis, ka iesniedzējam ir cits viedoklis, nenozīmē, ka pārkāpums nav noticis. Ceļu satiksmes apstākļu vērtēšana, pārkāpuma fiksēšana un

protokola sastādīšana nav iesniedzēja kompetencē.

Tiesa atzīst, ka iestāde pareizi izvērtējusi lietas faktiskos apstākļus un pieņēmusi likumīgu un pamatotu lēmumu par iesniedzēja saukšanu pie

administratīvās atbildības. Tiesa pievienojas iestādes lēmumā minētajai motivācijai un to neatkārto.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāizlemj jautājums, vai sūdzības iesniedzēja pārkāpumu var atzīt par maznozīmīgu pārkāpumu.

Ceļu satiksmes likuma mērķis, kas nostiprināts likuma 2.panta 1.punktā, ir, tostarp, noteikt ceļu satiksmes norises un ceļu satiksmes drošības

organizatoriskos un tiesiskos pamatus Latvijā, lai aizsargātu cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī fiziskām un juridiskajām personām piederošo mantu.

Tātad Ceļu satiksmes likumā un uz tā pamata izdotajos Ceļu satiksmes noteikumos prasības transportlīdzekļu vadītājiem noteiktas, ņemot vērā visu

sabiedrības locekļu intereses.

Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 43.pantu, lai garantētu ceļu satiksmes drošību un aizsargātu cilvēku dzīvību, veselību un mantu, par ceļu

satiksmes drošību reglamentējošo normatīvo aktu pārkāpšanu personas saucamas pie administratīvās atbildības.

Vienlaikus Latvijas APK 21.panta paredz, ja izdarītais administratīvais pārkāpums ir maznozīmīgs, institūcija (amatpersona), kas pilnvarota izlemt

lietu, var atbrīvot pārkāpēju no administratīvās atbildības un aprobežoties ar mutvārdu aizrādījumu.

Ceļu satiksmē izdarīto administratīvo pārkāpumu var atzīt par maznozīmīgu, ja par to paredzētais naudas sods nepārsniedz trīsdesmit euro un ja šī

pārkāpums nav radījis draudus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai, nav traucējis nevienam citam ceļu satiksmes dalībniekam.

Iesniedzēja arguments par to, ka viņa novietotais transportlīdzeklis nav nevienam traucējis neatbilst patiesībai, jo no lietas materiāliem izriet, ka par

minēto pārkāpumu ziņas ir sniegusi persona, kurai novietotais transportlīdzeklis traucējis pārvietoties.

No lietas materiāliem redzams, ka sūdzības iesniedzējam par minēto pārkāpumu piemērots naudas sods 30,00 EUR apmērā atbilstoši Latvijas

APK normām.

Izskatāmajā lietā tiesa pievienojas iestādes paskaidrojumos sniegtajam viedoklim, ka konkrētajā gadījumā Latvijas APK 21.pants nav

piemērojams, jo apstāšanās un stāvēšanas noteikumu pārkāpšanas konstatēšana un vainīgo personu obligāta sodīšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu

kārtību ceļu satiksmē un vienveidīgu tiesību normu piemērošanu, lietās, kurās personām tiek noteikta administratīvā atbildība par apstāšanās un

stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu. Turklāt pastāv tiesiskais regulējums, kas uzliek par pienākumu sodīt visas personas, kas ir izdarījušas minēto

pārkāpumu, lai panāktu vienlīdzīgu attieksmi pret visām personām un taisnīguma ievērošanu, piemērojot administratīvos sodus.

Pieņemot iesniedzēja sūdzību, ierosinot un izskatot lietu pēc būtības, ir ievērotas iesniedzējas Satversmes 92.pantā garantētās tiesības uz savu

tiesību un likumisko interešu aizstāvību taisnīgā tiesā. Netiek pārkāpta arī iesniedzējas nevainības prezumpcija.

Tādējādi Rīgas pašvaldības policijas priekšnieka p.i. A.Aronova 2016.gada 26.oktobra lēmums Nr. D57/01/511721852/1 un protokols-

paziņojums Nr. 511721852 ir sastādīts likumīgi un pamatoti, savukārt /pers. A/ sūdzība ir nepamatota un noraidāma.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz augstākminēto un saskaņā ar Latvijas APK 1.pantu, 8.pantu, 21.pantu, 149. 10 panta 4.daļas 5.punktu, 243.pantu,

244.pantu, 246.-250.pantu 289.6pantu, 289.12panta otrās daļas 1.punktu, 289.13pantu, 289.17pantu, 289.18pantu, tiesa

nosprieda

atstāt negrozītu Rīgas pašvaldības policijas priekšnieka p.i. A.Aronova 2016.gada 26.oktobra lēmumu Nr. D57/01/511721852/1

(2016.gada 30.augusta protokols-lēmums Nr.511721852), bet /pers. A/, personas kods /personas kods/, sūdzību noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt 10 (desmit) darba dienu laikā Rīgas apgabaltiesā no tā pieejamības dienas, apelācijas sūdzību iesniedzot Rīgas

pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā.

Spriedums pieejams tiesas kancelejā no 2017.gada 23.oktobra.

Tiesnese: (personiskais paraksts) Dagnija Bērziņa