Court dismissed appeal against administrative penalty for driving without license, upholding first instance verdict.

Lietas Nr. 111020515

Lietas arhīva Nr. 105AA-0055-16/6

SPRIEDUMS

Valmierā 2016.gada 10.jūnijā

Vidzemes apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesneši E.Driba

G.Kukaine un M.Lapiņš

rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu sakarā ar /pers. C/, personas kods /personas kods/, un viņa likumiskā pārstāvja /pers.

D/ iesniegto apelācijas sūdzību par Cēsu rajona tiesas tiesneses 2016.gada 19.februāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

2015.gada 23.decembrī Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas priekšnieks Jānis Lūks

sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu PC161010 par to, ka 2015.gada 23.decembrī plkst. 20.21 Raunas novadā Drustu pagastā pa autoceļu

P29 (Rauna (Vidzemes šoseja)-Drusti-Jaunpiebalga) virzienā no Jaunpiebalgas uz Raunas pusi, autoceļa 16.kilometrā /pers. C/ bez atbilstošas

kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām vadīja automašīnu Subaru Impreza ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/ un nepakļāvās vairākkārtīgi

izteiktajai prasībai apturēt transportlīdzekli, bēga, bēgšanu turpināja pa vietējas nozīmes autoceļu līdz pat mājām “Saliņas”, kas atrodas Raunas novadā,

Drustu pagastā. Protokolā norādīts, ka ar šādu savu rīcību /pers. C/ ir pārkāpis Ceļu satiksmes noteikumu 68.,68.1.punktu un par šo pārkāpumu

atbildība paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – Latvijas APK) 149.5panta piektajā daļā (lietas 4.lapa).

Ar Cēsu rajona tiesas tiesneses 2016.gada 19.februāra spriedumu /pers. C/ atzīts par vainīgu Latvijas APK 149. 5panta piektajā daļā

paredzētā pārkāpuma izdarīšanā un sodīts ar naudas sodu 1200 EUR apmērā, atņemot transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz četriem gadiem.

Par šādu pirmās instances tiesas tiesneša spriedumu /pers. C/ un viņa likumiskais pārstāvis /pers. D/ iesnieguši apelācijas sūdzību, jo uzskata,

ka /pers. C/ vaina administratīvā pārkāpuma izdarīšanā nav pierādīta. /pers. C/ uzsvēris, ka 2015.gada 23.decembrī pieļāva tikai vienu administratīvo

pārkāpumu – vadīja transportlīdzekli bez attiecīgas kategorijas vadītāja tiesībām, taču nav pārkāpis Ceļu satiksmes noteikumu 68., 68.1punkta

noteikumus- bēdzis no policijas darbiniekiem. Minēto apstākļu dēļ /pers. C/ uzskata, ka nav izdarījis administratīvo pārkāpumu, kas paredzēts Latvijas

APK I49.5panta piektajā daļā. Sūdzības iesniedzēja ieskatā, tiesa, taisot spriedumu, nav ievērojusi Latvijas APK 243., 243. 1, 244.panta noteikumus par

pierādījumu ticamību, attiecināmību, pierādīšanas līdzekļiem un pierādījumu novērtēšanu, kā arī nav pareizi piemērojusi materiālo tiesību normas, Latvijas

APK 239.panta pirmās daļas vietā piemērojot Latvijas APK I49. 5panta piekto daļu, nav pareizi tulkojusi un piemērojusi Ceļu satiksmes noteikumu 40.,

42.punktu.

Sūdzības iesniedzējs norādījis, ka nav izdarījis administratīvā pārkāpuma protokolā fiksēto pārkāpumu, jo policijas darbinieki tiesā

apstiprinājuši faktu, ka dots tikai viens rīkojums ar izstieptā rokā esošu zizli, apturēt automašīnu. Rīkojumi nav bijuši ne atkārtoti, ne vairākkārtēji, taču

atbildība pēc Latvijas APK 149.5panta piektās daļas iestājas tikai par nepakļaušanos vairākkārtējiem vai atkārtotiem rīkojumiem.

Sūdzības iesniedzējs norādījis, ka viņa un policijas automašīna uz ceļa Drustos izmainījās no pulksten 20.20.52 līdz 20.20.53 un

vairākkārtējus vai atkārtotus rīkojumus tik īsā laika periodā nemaz nav iespējams dot. Turklāt lietā neesot pastāvējis strīds par to, ka izmainīšanās ar

policijas automašīnu notika nevis administratīvajā protokolā norādītajā vietā, bet apdzīvotā vietā Drusti, slikti pārredzamā līkumā. Sūdzības iesniedzējs

uzsvēris, ka tā kā administratīvā pārkāpuma protokolā un spriedumā ir norādīts administratīvā pārkāpuma izdarīšanas laiks un vieta, kurā viņš nemaz

nevarēja izdarīt inkriminēto administratīvo pārkāpumu, tad jau šo apstākļu dēļ viņš pie administratīvās atbildības pēc Latvijas APK 149. 5panta piektās

daļas saukts nepamatoti.

/pers. C/ sūdzībā apstrīdējis arī policijas darbinieku Jāņa Lūka, Āra Jackeviča un Kaspara Pakera pirmās instances tiesā sniegtās liecības, jo

uzskata, ka tās par automašīnas apturēšanas faktu, ir bijušas pretrunīgas. Pretrunīgās un neobjektīvās liecības, sūdzības iesniedzēja ieskatā, norāda uz to,

ka apturēšanas rīkojums ar zizli vai skaļruņa palīdzību nemaz nav bijis, bet ir izdomāts. Līdz ar ko tiesai nebija tiesiska pamata konstatēt, ka, izmainoties

viņa un policijas automašīnai Drustos uz Raunas-Drustu-Jaunpiebalgas ceļa, būtu dots Ceļu satiksmes noteikumu 68.1punkta atbilstošs rīkojums apturēt

transportlīdzekli. Kā uzsvēris /pers. C/, tad rīkojums, kurš neatbilst normatīvo aktu prasībām, ne tikai nav rīkojums apturēt transportlīdzekli, bet tas arī

nav jāizpilda.

Turklāt vērā ņemams fakts, ka policijas automašīna nebija ar trafaretu krāsojumu, tai nebija zilas bākugunis uz jumta, to nevarēja atšķirt no

citām mašīnām, kuras nav operatīvie transportlīdzekļi, notikumi notika naktī, tumsā, lietus laikā, grūti pārredzamā līkumā, kad, izmainoties ar policijas

automašīnu, to nevarēja atpazīt kā policijas automašīnu.

Sūdzības iesniedzējs atsaucies uz policijas noteikumu Nr.5 “Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontroles sabiedriskās kārtības

nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā” 72.3.punktu, kurš nosaka, ka transportlīdzekli aptur, dodot norādījumus ar skaļruņa palīdzību vai uz

transportlīdzekļa vadītāju vērstu rokas vai zižļa svārstveida kustību, braucot blakus. Šis ir vienīgais normatīvais akts, kaut arī iekšējais, bet saistoša

policijas darbiniekiem, no kura secināms, kādā attālumā jāatrodas policijas ekipāžai no apturamā transportlīdzekļa, kā pareizi jāaptur transportlīdzeklis,

lai nebūtu strīds par dotā rīkojuma dzirdamību un attiecināmību. Sūdzības iesniedzējs uzsvēris, ka tiesā nevienā brīdī no policijas darbiniekiem nebija

strīda par to, ka viņi braucot no aizmugures, nav piebraukuši blakus viņa automašīnai, vēl jo vairāk, policijas darbiniekiem brīžiem pat sūdzības

iesniedzēja automašīna nav bijusi redzama, viņi nekad nav bijuši tuvāk par divsimt metriem. Pie šādiem apstākļiem, ņemot vērā motora troksni, mūziku

salonā, attālumu starp automašīnām, nekādus rīkojumus ar skaļruni apturēt automašīnu, ja tādi būtu doti, nevarēja dzirdēt. Turklāt arī nopratinātie

liecinieki /pers. I/ un /pers. J/ tiesā apliecināja, ka atrodoties mājās “Saliņas”, nav dzirdējuši nekādas policijas automašīnas sirēnas vai skaļruņa rīkojumus.

Tā kā ne viņš pats, ne liecinieks /pers. K/, kurš arī atradies automašīnā, nav dzirdējuši nekādus rīkojumus no skaļruņa, kas viņam uzdotu pienākumu

apturēt transportlīdzekli, tad sūdzības iesniedzējs uzskata, ka viņš nepamatoti saukts pie administratīvās atbildības pēc Latvijas APK 149. 5panta piektās

daļas un sodīts.

Vēl iesniegtajā apelācijas sūdzībā /pers. C/ apstrīdējis tiesas secinājumus par viņa un liecinieka /pers. K/ liecību ticamību, norādot, ka

2015.gada 30.decembra tiesas sēdē ir atzinis savu vainu un parakstījies tiesas sēdes protokolā par to, taču šādi parakstoties esot atzinis nevis bēgšanas

faktu, bet gan savu vainu tikai tajā, ka vadīja transportlīdzekli 2015.gada 23.decembrī bez attiecīgas kategorijas vadītāja tiesībām. Turklāt, vērtējot viņa

liecību un sākotnējo paskaidrojumu ticamību, tiesa nav ņēmusi vērā, ka viņš- nepilngadīgais ticis fiziski ietekmēts pirms paskaidrojuma parakstīšanas, kas

iespaidu atstāja arī uz nepilngadīgo /pers. K/. Tiesa nav ņēmusi vērā šo ietekmēšanas faktu, jo viņš par to nebija iepriekš ziņojis tiesībsargājošām

iestādēm. Turklāt saistībā ar minēto piekrišanu pārkāpuma izdarīšanā, par bēgšanu, vainu, paskaidrojuma parakstīšanu, nav ņemts vērā, ka viņš, /pers. C/

ir nepilngadīgs, bet viņam tika liegta iespēja sniegt paskaidrojumu un to parakstīt aizbildņa - tēva /pers. D/ klātbūtnē, kaut gan viņš to policijas

darbiniekiem ir lūdzis.

Minēto apstākļu dēļ sūdzības iesniedzējs lūdzis apelācijas instances tiesu atcelt Cēsu rajona tiesas tiesnese s 2016.gada 19.februāra

spriedumu un administratīvo lietvedību izbeigt.

Motīvu daļa

Pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas Nr.111020515 materiālus, izvērtējusi lietā iegūtos pierādījumus, pārsūdzētā sprieduma

pamatojumu, apelācijas sūdzībā norādītos motīvus, Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka Cēsu rajona tiesas tiesneses 2016.gada 19.februāra spriedums kā

tiesisks un pamatots ir atstājams negrozīts, bet /pers. C/ un viņa likumiskā pārstāvja /pers. D/ iesniegtā apelācijas sūdzība ir noraidāma.

Apelācijas instances tiesā iesniegtā apelācijas sūdzība saskaņā ar Latvijas APK 289. 21panta otrajā daļā noteikto tiek izskatīta rakstveida

procesā, jo tiesa atzīst, ka apelācijas sūdzību ir iespējams izlemt pēc lietā esošajiem materiāliem. Izskatot sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu,

apelācijas instances tiesa pārbauda pieņemtā sprieduma likumību un pamatotību.

Izvērtējusi lietas materiālus sakarā ar /pers. C/ un viņa likumiskā pārstāvja iesniegto apelācijas sūdzību, Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka Cēsu

rajona tiesas tiesnese atbilstoši Latvijas APK 244.pantam ir pareizi novērtējusi lietā iegūtos pierādījumus un pamatoti atzinusi, ka /pers. C/ 2015.gada

23.decembrī ir izdarījis Latvijas APK 149. 5panta piektajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu- plkst.20.21 Raunas novadā Drustu pagastā pa

autoceļu P29 virzienā no Jaunpiebalgas uz Raunas pusi, 16.kilometrā bez atbilstošas kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām vadīja automašīnu

/TL marka/ ar valsts numuru JE 361 un nepakļāvās policijas darbinieku vairākkārtīgi izteiktajai prasībai apturēt transportlīdzekli, bēga.

Izvērtējusi iesniegtās apelācijas sūdzības motīvus, Vidzemes apgabaltiesa konstatē, ka iesniegtajā apelācijas sūdzībā nav norādīti apstākļi,

kurus jau spriedumā nebūtu vērtējusi pirmās instances tiesas tiesnese.

Pretēji sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem, Cēsu rajona tiesa apstrīdētajā spriedumā ir novērtējusi policijas darbinieku Āra Jackēviča, Jāņa

Lūka un Kaspara Pakera liecības kopumā ar lietai pievienotiem videoierakstiem no policijas automašīnas 2015.gada 23.decembra vakarā un pamatoti

atzinusi, ka /pers. C/ kā automašīnas Subaru Impreza vadītājam, kura vadītais transportlīdzeklis vienīgais administratīvā pārkāpuma protokolā norādītajā

laikā atradās uz autoceļa P29 16. kilometrā, nepārprotami gan ar bākugunīm, gan skaņu signālu, gan zizli vairākkārtīgi tika dots rīkojums apturēt

transportlīdzekli, taču /pers. C/ šo policijas darbinieku vairākkārtējo likumīgo prasību ignorēja un bēga, tādā veidā izdarot Latvijas APK 149. 5 panta

piektajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu.

Apelācijas instances tiesa, pārbaudījusi lietas materiāliem pievienotos divus videoierakstus no policijas automašīnas videoreģistratora, atzīst,

ka videoieraksts, kurā fiksēta automašīnas Subaru Impreza bēgšana, viennozīmīgi apstiprina policijas darbinieku pirmās instances tiesā sniegto liecību

patiesumu gan par to, ka /pers. C/ vairākkārtīgi nepārprotamā veidā tika izteikts rīkojums apturēt transportlīdzekli, gan to, ka /pers. C/ šo policijas

amatpersonu izteikto rīkojumu ignorēja un no notikuma vietas bēga. No videoierakstā fiksētā nepārprotami redzams, ka /pers. C/, redzot, ka policijas

darbinieki uzsāk pakaļdzīšanos viņa vadītajam transportlīdzeklim, būtiski palielināja sava vadītā transportlīdzekļa ātrumu no 50 km/h līdz pat 111km/h,

braucot pa apledojošu, līkumotu lauku ceļu, kas, tiesas ieskatā, viennozīmīgi liecina par to, ka /pers. C/ apzināti bēga no policijas darbiniekiem, nevis

steidzās pie draudzenes, kā uz to norādījis iesniegtajā apelācijas sūdzībā. Turklāt, ja ticēt apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem par viņa pēkšņo

steigšanos pie draudzenes, tad jāņem vērā fakts, ka Drustu pagasta mājas “Saliņas”, kuru pagalmā /pers. C/ beidzot apturēja savu vadīto

transportlīdzekli, nebija viņa draudzenes atrašanās vieta, bet gan liecinieku- pensionāru /pers. I/ un /pers. J/ dzīvesvieta.

Ievērojot to, ka ceļu satiksmē konkrētajā notikuma vietā un laikā piedalījās tikai /pers. C/ vadītais transportlīdzeklis un policijas darbinieku

vadītā automašīna, tad šis fakts pilnībā izslēdz kļūdu objektā, tas ir, ka /pers. C/ varēja kļūdīties un pieļaut, ka policijas darbinieku izteiktās prasības

apturēt transportlīdzekli, varētu būt attiecināmas uz cita transportlīdzekļa vadītāju. Apelācijas instances tiesai nav šaubu, ka /pers. C/ tīši un apzināti bēga

no policijas darbiniekiem, jo, kā tas redzams no lietai pievienotā policijas automašīnā veiktā videoieraksta, zinājis, ka viņam nav atbilstošas kategorijas

transportlīdzekļa vadīšanas tiesības, tāpēc baidījies par iespējamo sodu un to, ka viņa tēvs uzzinās par automašīnas neatļautu lietošanu.

Fakts, ka policijas darbinieki administratīvā pārkāpuma protokolā norādītajā vietā un laikā pārvietojās ar Valsts policijai piederošu un

lietošanā atļautu netrafarētu operatīvo transportlīdzekli, kurš bija aprīkots ar operatīvajam transportam nepieciešamajām bākugunīm, skaņas signālu un

zizli, nav pamats, lai /pers. C/ nepildītu formās tērptu policijas darbinieku likumīgi izteiktos rīkojumus.

Apelācijas instances tiesa, pārvērtējusi visus lietā iegūtos pierādījumus, pirmās instances tiesas sēdē uzklausīto personu liecības, pievienojas

Cēsu rajona tiesas tiesneses secinājumam apstrīdētajā spriedumā, ka lietā nav konstatēti apstākļi, kas dotu pamatu apšaubīt policijas darbinieku sniegto

liecību patiesumu. Turklāt, lai gan /pers. C/ iesniegtajā apelācijas sūdzībā apstrīd policijas darbinieku sniegto liecību ticamību, viņš nav norādījis uz

apstākļiem, kuru dēļ policijas darbinieki – Āris Jackēvičš, Jānis Lūks un Kaspars Pakers viņu apmelotu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, kuru viņš

nebūtu veicis.

Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas tiesnese ir pareizi novērtējusi /pers. C/ lietā sniegtās liecības par notikušā apstākļiem

un devusi tām atbilstošu novērtējumu spriedumā. Apelācijas instances tiesa secina, ka arī iesniegtajā apelācijas sūdzībā /pers. C/ apgalvojumi par

notikumu 2015.gada 23.decembra vakarā ir pretrunīgi- no vienas puses viņš norādījis, ka nav sapratis, ka automašīna ar bākugunīm ir policijas

operatīvais transportlīdzeklis, tāpēc bākuguņu un skaņu signālus nav attiecinājis uz sevi, vēlāk norādījis, ka nav apturējis transportlīdzekli, jo pēkšņi ļoti

steidzies pie draudzenes, tajā pat laikā apelācijas sūdzībā norādot arī to, ka nav varējis dzirdēt nekādus policijas dotos rīkojumus par automašīnas

apturēšanu, ņemot vērā motora troksni, mūziku salonā, attālumu starp automašīnām. Ievērojot šādus sniegtos pretrunīgos skaidrojumus par notikušā

apstākļiem, Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka /pers. C/ paskaidrojumi par to, ka nav bēdzis no policijas darbiniekiem, līdz ar to nav izdarījis Latvijas APK

149.5 panta piektajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu, ir viņa aizstāvības versija, lai tādā veidā izvairītos no atbildības un soda par izdarīto

administratīvo pārkāpumu.

Apelācijas instances tiesa netic pie administratīvās atbildības sauktās personas apgalvojumiem iesniegtajā apelācijas sūdzībā, ka notikuma

vietā policijas darbinieki viņu fiziski ietekmējuši, lai panāktu atzīšanos izdarītajā, jo tiesai netika iesniegti šādu faktu apstiprinoši pierādījumi. Turklāt no

videoieraksta, kurā redzama /pers. C/ paskaidrojuma sniegšana policijas darbiniekiem, neizriet apelācijas sūdzībā izteiktais apgalvojums, ka /pers. C/

lūdzis policijas darbiniekiem atļauju sniegt paskaidrojumu un parakstīt to sava tēva /pers. D/ klātbūtnē.

Vidzemes apgabaltiesa, atkārtoti pārvērtējusi visus lietā esošos pierādījumus, atzīst, ka pirmās instances tiesas tiesneses spriedumā ietvertais

pamatojums par /pers. C/ saukšanu pie administratīvās atbildības pēc Latvijas APK 149. 5panta piektās daļas ir pareizs un pilnībā pietiekams, tādēļ

saskaņā ar Latvijas APK 289. 13 panta trešajā daļā noteikto Vidzemes apgabaltiesa pievienojas Cēsu rajona tiesas tiesneses 2016.gada 19.februāra

sprieduma motivācijai un atzīst, ka izvērstāks argumentu izklāsts šajā spriedumā nav nepieciešams.

Vidzemes apgabaltiesa nekonstatē, ka pirmās instances tiesas tiesnese, izskatot lietu, būtu pieļāvusi Latvijas APK 243., 243. 1, 244.panta

pārkāpumus, kā uz to norādījuši sūdzības iesniedzēji. Cēsu rajona tiesa lietu ir izskatījusi atbilstoši Latvijas APK normu prasībām, ievērojot /pers. C/

Latvijas APK 260.pantā un Satversmē garantētās tiesības. Tikai un vienīgi fakts, ka /pers. C/ kā persona, kura tiek saukta pie administratīvās atbildības,

un viņa likumiskais pārstāvis nepiekrīt administratīvā pārkāpuma izdarīšanai un dotajam pierādījumu vērtējumam spriedumā, nav pamats, lai apelācijas

instances tiesa atzītu, ka pirmās instances tiesa ir pieļāvusi procesuālos pārkāpumus vai izmantojusi nepieļaujamus pierādījumus, kas būtu par pamatu

apstrīdētā sprieduma atcelšanai. Turklāt Vidzemes apgabaltiesa, pretēji apelācijas sūdzībā izteiktajiem apgalvojumiem, nekonstatē, ka konkrētajā lietā

būtu konstatējami tādi apstākļi, kas nepieļauj lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā.

Ievērojot visu iepriekš norādīto, apelācijas instances tiesai nerodas šaubas par pirmās instances tiesas tiesneses konstatēto /pers. C/

vainīgumu Latvijas APK 149.5panta piektajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, tāpēc tiesa atzīst, ka /pers. C/ vaina ir pierādīta un par

izdarīto viņš ir pamatoti sodīts.

Izvērtējusi /pers.C/uzlikto sodu, Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka /pers. C/ uzliktais sods atbilst Latvijas APK 32.pantā paredzētajiem soda

noteikšanas vispārējiem principiem un Latvijas APK 22.pantā noteiktajam soda mērķim, jo, uzliekot sodu, ņemts vērā izdarītā pārkāpuma raksturs,

pārkāpēja personība, viņa vainas pakāpe un atbildību ietekmējošie apstākļi.

Ievērojot to, ka /pers. C/ ir nepilngadīgs, tad pamatoti saskaņā ar Latvijas APK 31.panta otro daļu pirmās instances tiesa viņam nav

piemērojusi Latvijas APK 149. 5 panta piektās daļas sankcijā paredzēto obligāto sodu- administratīvo arestu, bet uzlikusi panta sankcijā paredzēto

minimālo naudas sodu 1200 EUR apmērā. Tā kā konkrētā panta sankcija paredz obligātu transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšanu uz četriem

gadiem, tad pareizi un pamatoti Cēsu rajona tiesa šo sodu piemērojusi arī /pers. C/, kura rīcībā uz pārkāpuma izdarīšanas brīdi bija derīga A kategorijas

transportlīdzekļa vadītāja apliecība. Tā kā pirmās instances tiesa /pers. C/ sodījusi ar panta sankcijas minimālo sodu, tad Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka

uzliktais sods ir tiesisks un nav pamata tā samazināšanai.

Rezolutīvā daļa

Ievērojot minēto un saskaņā ar Latvijas APK 289.22 pantu, 289.12 panta otrās daļas 1.punktu, Vidzemes apgabaltiesa

nosprieda:

Atstāt negrozītu Cēsu rajona tiesas tiesneses 2016.gada 19.februāra spriedumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr.111020515, bet /pers. C/

un viņa likumiskā pārstāvja /pers. D/ iesniegto apelācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesneši E.Driba

G.Kukaine

M.Lapiņš