Court dismissed tax fine appeal, ruling multiple cash repayments constitute one transaction to evade cash limits.

NORAKSTS Lieta Nr.142249011 1-1625-12/25

SPRIEDUMS Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2012.gada 6.jūlijā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnesis M.Markovs,

piedaloties sūdzības iesniedzējas SIA „/Nosaukums/” pārstāvim E.L. un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvim A.Š.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „/Nosaukums/” sūdzību par Valsts ieņēmumu dienesta 2011.gada 26.augusta lēmuma Nr.22.5/58531 atcelšanu. Aprakstošā daļa

[1] 2011.gada 27.jūnijā Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu kontroles pārvaldes Juridiskās daļas vadītājas vietniece pieņēma lēmumu Nr.F04/NK004163 (turpmāk – Sākotnējais lēmums), ar kuru nolēma SIA „/Nosaukums/” (turpmāk – sūdzības iesniedzēja) piemērot naudas sodu Ls 500 par administratīvo pārkāpumu, par kuru atbildība paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 159.pantā, naudas sodu Ls 2254,30 par administratīvo pārkāpumu, par kuru atbildība paredzēta LAPK 159.7panta trešajā daļā un naudas sodu Ls 100 par administratīvo pārkāpumu, par kuru atbildība paredzēta LAPK 166.6panta pirmajā daļā. Nepiekrītot Sākotnējam lēmumam, sūdzības iesniedzēja to apstrīdēja. Ar Valsts ieņēmumu dienesta 2011.gada 26.augusta lēmumu Nr.22.5/58531 (turpmāk – Lēmums) Sākotnējais lēmums atstāts negrozīts daļā par sūdzības iesniedzēja saukšanu pie administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 159.pantu, piemērojot administratīvo naudas sodu Ls 500, LAPK 166.6panta pirmo daļu, piemērojot administratīvo naudas sodu Ls 100 un LAPK 159.7panta trešo daļu, piemērojot administratīvo naudas sodu Ls 1805,8, un atcelts daļā par sūdzības iesniedzējai piemēroto administratīvo naudas sodu Ls 448,5 par LAPK 159.7panta trešajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu. Lēmums pamatots ar šādiem argumentiem. [1.1] Valsts ieņēmumu dienests konstatējis, ka sūdzības iesniedzēja laika periodā no 2010.gada 28.marta līdz 2010.gada 19.decembrim atmaksājusi aizdevumu skaidrā naudā I.S. Ls123 818,64 apmērā (saskaņā ar 2010.gada

28.marta, 18.aprīļa, 9.maija, 20.jūnija, 18.jūlija, 15.augusta, 19.septembra 21.novembra un 19.decembra kases izdevumu orderiem attiecīgi Nr.4, Nr.6, Nr.8, Nr.10, Nr.12, Nr.14, Nr.17, Nr.20 un Nr.23). [1.1.1]Saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām‖ 30.pantu darījumus, kas pārsniedz Ls 10 000, ir jāveic, izmantojot bezskaidras naudas norēķinus. Par aizdevuma atmaksas veikšanu neatļautā kārtībā – skaidrā naudā, sūdzības iesniedzēja saucama pie administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 159.7panta trešo daļu. [1.1.2] Valsts ieņēmumu dienesta ieskatā nepamatota ir sūdzības iesniedzējas norāde, ka sabiedrības atmaksātie aizdevumi skaidrā naudā I.S. nav atzīstami par vienu darījumu, kas veikts vairākās operācijās, jo aizdevumi izsniegt ilgākā laika periodā, ir noslēgti vairāki aizdevuma līgumi un katrs noslēgtais aizdevuma līgums rada atsevišķu saistību un ir uzskatāms par atsevišķu darījumu. [1.1.3] Tā kā saskaņā ar LAPK 37.panta ceturto daļu par šī kodeksa

159. panta trešajā daļā paredzētajiem administratīvajiem pārkāpumiem administratīvo sodu var uzlikt ne vēlāk kā četru mēnešu laikā no pārkāpuma atklāšanas dienas, bet ne vēlāk kā gada laikā no pārkāpuma izdarīšanas dienas, attiecībā uz aizdevuma daļu Ls 2990 apmērā, kura saskaņā ar kases izdevumu orderi Nr.10 ir atgriezta 2010.gada 20.jūnijā, ir iestājies LAPK 37.panta ceturtajā daļā paredzētais administratīvās atbildības noilgums. Līdz ar to sūdzības iesniedzējai nepamatoti piemērots administratīvais naudas sods Ls 448,5 (15% no Ls 2990). [1.2] Valsts ieņēmumu dienests konstatējis, ka sūdzības iesniedzējas grāmatvedības uzskaites konta 2383 debetā regulāri iegrāmatotas sabiedrības avansa norēķinu personai D.G. izsniegtās naudas līdzekļu summas sabiedrības saimniecisko darījumu nodrošināšanai. Sūdzības iesniedzējas prasības par avansā saņemtajām skaidras naudas līdzekļu summām pret D.G. ir dzēstas, jo D.G. ir veicis norēķinus ar SIA „/Nosaukums/” kreditori SIA „/Nosaukums 2/”. Sūdzības iesniedzējas prasības pret avansa norēķinu personu D.G. dzēstas, veicot grāmatojumu konta 2383 kredītā. [1.2.1] No lietas materiāliem izriet, ka sūdzības iesniedzējas D.G. veiktie maksājumi faktiski ir samaksa SIA „/Nosaukums 2/” par tās sniegtajiem pakalpojumiem, bet sūdzības iesniedzēja tos ir iegrāmatojusi kā avansa norēķinu personai izsniegtos naudas līdzekļus sabiedrības saimnieciskajām vajadzībām, kas neatbilst konkrēto maksājumu ekonomiskajai būtībai. Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu kontroles pārvaldes amatpersonu konstatēto sūdzības iesniedzējas darījumu ar SIA „/Nosaukums 2/”, kā arī ar D.G. atspoguļojums komercsabiedrības grāmatvedības reģistros pamatoti lietā atzīts par neatbilstošu likuma „Par grāmatvedību‖ 2.panta pirmās un otrās daļas prasībām. [1.2.2.] Valsts ieņēmumu dienests konstatējis arī, ka sūdzības iesniedzējas turējumā ir transportlīdzeklis HONDA CRV (valsts reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/), taču sabiedrībā nav izstrādāta un apstiprināta transportlīdzekļu izmantošanas izdevumu dokumentēšanas un uzskaites kārtība.

Tādējādi sūdzības iesniedzējas darbībās pamatoti konstatēts LAPK

166. panta pirmajā daļā noteiktais administratīvā pārkāpuma sastāvs (grāmatvedības kārtošanas nosacījumu neievērošana) un pamatoti piemērots naudas sods Ls 100. [1.3] Valsts ieņēmumu dienests konstatējis, ka sūdzības iesniedzēja nodarbina J.D., taču tās darba laika uzskaites tabelēs un algas aprēķinu sarakstos netiek atspoguļota informācija par J.D. faktiski nostrādātajām stundām un viņam aprēķināto darba algu, tādējādi par J.D. netiek veiktas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Sūdzības iesniedzēja valsts budžetā nenomaksātās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas par J.D. no 2010.gada septembra līdz 2011.gada martam ir aptuveni Ls 412,65, līdz ar to sūdzības iesniedzēja nav ievērojusi no likuma „Par nodokļiem un nodevām‖ 15.panta pirmās daļas 1.un 2.punktā ietverto nodokļu maksātāja vispārīgo pienākumu aprēķināt maksājamo nodokļu summas un noteiktajā termiņā un pilnā apmērā nomaksāt nodokļus un nodevas un pamatoti saukta pie administratīvās atbildības par LAPK 159.pantā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu. [2] 2011.gada 19.septembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemta sūdzība par Lēmuma atcelšanu daļā, ar kuru atstāts negrozīts Sākotnējais lēmums.

Sūdzība pamatota ar turpmāk minētajiem argumentiem. [2.1] Lēmumā nepamatoti konstatēts, ka sūdzības iesniedzēja izdarījusi LAPK 159.7pantā minēto administratīvo pārkāpumu. Sūdzības iesniedzēja norāda, ka I.S. ir SIA „/Nosaukums/” īpašniece un valdes locekle un periodiski devusi aizdevumus sev piederošajam uzņēmumam, lai nodrošinātu tā veiksmīgu darbību. Aizdevumi nav bijuši lielāki par Ls 3000 mēnesī. Valsts ieņēmumu dienesta pamatojums, ka vairāku aizdevumu atmaksa uzskatāma par vienu darījumu, jo kases izdevumu orderos ticis norādīts viens pamats – aizdevumu atmaksa – ir nepamatots. [2.2] Sūdzības iesniedzēja nepiekrīt Lēmumā konstatētajam, ka tikuši pārkāpti grāmatvedības uzskaites kārtošanas noteikumi saistībā ar noslēgto cesijas darījumu un ieskaitu.

Sūdzības iesniedzēja nepiekrīt, ka tai nav pietiekamu un reālajai situācijai atbilstošu attaisnojuma dokumentu, kā rezultātā nav iespējams izsekot katra saimnieciskā darījuma norisei. Sūdzības iesniedzēja norāda, ka ir tiesīga veikt savu saimniecisko darbību ar visiem un jebkādiem likumā atļautiem darījumiem, tajā skaitā, cesiju un ieskaitu. Fakts, ka sūdzības iesniedzēja grāmatvedības uzskaitē neuzmanības kļūdas dēļ minētos naudas līdzekļus nav pārreģistrējusi no avansa norēķinu uzskaites konta uz izsniegto aizdevumu uzskaites kontu, nevar būt par pietiekamu pamatu, lai sūdzības iesniedzēju sauktu pie administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 159.pantu un LAPK 166.6pantu. [2.3] Sūdzības iesniedzējas ieskatā jautājumus saistībā ar uzņēmuma autotransporta lietošanu nosaka pats uzņēmums, ja vien šī kārtība nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem. [2.4] J.D. ir SIA „/Nosaukums 3/” darbinieks, ar ko sūdzības iesniedzējai noslēgts sadarbības līgums, saskaņā ar kuru SIA „/Nosaukums 3/” cita starpā nodrošina sūdzības iesniedzēju ar darbiniekiem vairākos tās objektos, darbinieks.

Līdz ar to sūdzības iesniedzējai nebija nepieciešamība noslēgt darba līgumu ar J.D. [3] Valsts ieņēmumu dienests lietā sniedzis rakstveida paskaidrojumu, kurā norāda, ka sūdzību neatzīst un uzskata par noraidāmu, pamatojoties uz Lēmumā minētajiem argumentiem. Papildus paskaidro, ka likuma „Par nodokļiem un nodevām‖ 30.panta pirmās daļas otrā teikumā likumdevējs, nosakot nodokļu maksātājam aizliegumu veikt skaidrā naudā darījumus, kuru summa pārsniedz 10 000 latu, ietvēris skaidrojumu, ka šis aizliegums atteicas arī uz darījumiem, kas notiek vairākās operācijās. Līdz ar to likumdevēja mērķis ar konkrēto normu ir bijis regulēt arī tādus darījumus, kuros samaksa netiek veikta vienā, bet vairākos maksājumos, kā arī izslēgt iespēju viena darījuma summu sadalīt vairākās daļās. [4] Tiesas sēdē sūdzības iesniedzējas pārstāvis sūdzību uzturēja, pamatojoties uz tajā norādītajiem argumentiem.

Papildus paskaidroja turpmāk minēto. Likuma „Par nodokļiem un nodevām‖ 30.panta pirmajā daļā termins „darījums‖ ir lietots vienskaitlī. No tā secināms, ka noteiktais limits attiecināms uz vienu darījumu, neatkarīgi no tā, vai tas veikts kopā vai pa daļām. Nav pamata summēt atsevišķi veiktus darījumus. Normatīvie akti neuzliek par pienākumu komersantam izstrādāt dokumentāciju par transportlīdzekļa izmantošanu, tos izstrādāt ir komersanta brīva izvēle. Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvis tiesas sēdē sūdzību neatzina, pamatojoties uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumos norādīto.

Papildus paskaidroja turpmāk minēto. Likuma „Par nodokļiem un nodevām‖ 30.pants ierobežo iespēju legalizēt nelegāli iegūtus līdzekļus. Normas mērķis ir panākt finanšu plūsmas caurspīdīgumu. Jebkuram saimnieciskās darbības priekšmetam ir nolietojums un tāds attiecīgi bija jāaprēķina par transportlīdzekli. Priekšroka dodama sākotnēji personas sniegtajam paskaidrojumam.

Motīvu daļa

[5] Tiesa, izvērtējusi lietas materiālus un uzklausījusi lietas dalībnieku paskaidrojumus secina, ka sūdzība ir noraidāma turpmāk norādīto apsvērumu dēļ. [6] LAPK 272.pants noteic, ka institūcijai (amatpersonai), izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, jānoskaidro, vai ir izdarīts administratīvais pārkāpums, vai attiecīgā persona ir vainīga tā izdarīšanā, vai šo personu var saukt pie administratīvās atbildības, vai ir atbildību mīkstinoši un pastiprinoši apstākļi, vai ir nodarīts mantisks zaudējums, kā arī jānoskaidro citi apstākļi, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Sūdzības iesniedzēja saukta pie administratīvās atbildības saskaņā ar LAPK 159.pantu, 166.6panta pirmo daļu un LAPK 159.7panta trešo daļu. Tādējādi tiesai ir jānoskaidro, vai Valsts ieņēmumu dienests pamatoti ir konstatējis sūdzības iesniedzējas rīcībā administratīvā pārkāpuma sastāvu, par ko atbildība paredzēta iepriekš minētajās tiesību normās.

[7] Saskaņā ar LAPK 159.pantu par izvairīšanos no nodokļu vai tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas, kā arī par ienākumu, peļņas vai citu ar nodokli apliekamo objektu slēpšanu (samazināšanu) uzliek naudas sodu fiziskajām personām no simt līdz divsimt piecdesmit latiem, bet juridiskajām personām — no piecsimt līdz tūkstoš piecsimt latiem. Valsts ieņēmumu dienests Lēmumā norāda, ka administratīvā pārkāpuma sastāvu pierāda fakts, ka sūdzības iesniedzēja bez darba līguma septiņus mēnešus ir nodarbinājusi J.D., neveicot darba algas un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu aprēķinu, tādējādi pārkāpjot likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu‖ 5.panta pirmajā un ceturtajā daļā, 14.panta pirmajā daļā un 21.panta pirmajā un otrajā daļā noteiktās prasības, kas likuma „Par nodokļiem un nodevām‖ 1.panta 14.punkta izpratnē kvalificējama kā izvairīšanās no nodokļu vai nodevu maksāšanas.

Savukārt sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tai nebija nepieciešams noslēgt darba līgumu ar J.D., jo šis darbinieks bija pieņemts darbā SIA „/Nosaukums 3/”, kura sniedza pakalpojumus sūdzības iesniedzējai. Lietā ir strīds par to, vai ar lietā esošajiem materiāliem ir pierādīts LAPK 159.pantā paredzētā administratīvā pārkāpuma faktiskais sastāvs. [7.1] LAPK 159.panta piemērošanai nepieciešama normas tiesiskā sastāva konkretizēšana, proti, administratīvā pārkāpuma, par kuru atbildība paredzēta šajā tiesību normā, tiesiskais sastāvs aptver ar nodokļu un tiem pielīdzināmo maksājumu regulējošajām tiesību normām uzliktā pienākuma veikt attiecīgās nodokļu nomaksas, kā arī ienākumu, peļņas un citu ar nodokļiem apliekamo objektu uzrādīšanu, neievērošanu.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām‖ 15.panta pirmajā daļā noteikti šādi nodokļu maksātāju vispārīgie pienākumi:

1) aprēķināt maksājamo (iemaksājamo) nodokļu summas;

2) noteiktajā termiņā un pilnā apmērā nomaksāt nodokļus un nodevas;

3) iesniegt nodokļu administrācijai šajā likumā vai konkrēto nodokļu likumos paredzētās nodokļu un informatīvās deklarācijas rakstiskā vai elektroniskā veidā nodokļu normatīvajos aktos noteiktajos termiņos. No minētās tiesību normas izriet nodokļu maksātāja pienākums aprēķināt un noteiktajā termiņā nomaksāt likumā „Par nodokļiem un nodevām‖ noteiktos nodokļus un nodevas speciālajos konkrēto nodokļu likumos noteiktajā kārtībā un apmērā, kā arī iesniegt attiecīgas deklarācijas. [7.2] 2011.gada 13.aprīļa apsekošana aktā Nr.23.1.3/18 konstatēts, ka apsardzes postenī /adrese/, Rīgā atradās J.D., kurš aizpildīja aptaujas veidlapu un ka no apsardzes žurnāliem izriet, ka postenī secīgi mainās četri darbinieki, tai skaitā J.D. (lietas 109.

– 110.lapa). 2011.gada 13.aprīlī aizpildītajā nodarbinātās personas aptaujas lapā J.D. norādījis, ka tā darba devējs ir SIA „/Nosaukums/”, tiešais vadītājs ir D.G., darba grafiks – vienu dienu strādā, trīs brīvas, darba samaksu saņemot no 2010.gada 9.septembra (lietas 110. – 111.lapa). No iepriekš norādītā secināms, ka J.D. sākotnēji pats ir informējis Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas par to, ka tā darba devējs ir SIA „/Nosaukums/”.

J.D. 2011.gada 6.jūnijā SIA „/Nosaukums 3/” valdes loceklim sniedzis paskaidrojumu, ka 2011.gada 13.aprīlī Valsts ieņēmu dienesta veiktās pārbaudes laikā nav precīzi sapratis tam uzdotos jautājumus, domājis, ka strādā SIA „/Nosaukums/”, apsargājot objektu, SIA „/Nosaukums/” nekad neesot strādājis un par SIA „/Nosaukums/” un SIA „/Nosaukums 3/” savstarpējiem līgumiem neesot informēts (lietas 63.lapa). 2011.gada 4.aprīlī starp J.D. un SIA „/Nosaukums 3/” noslēgts darba līgums un 2011.gada 29.aprīlī SIA „/Nosaukums 3/” sniegusi ziņas Valsts ieņēmumu dienestam par J.D. kā darbinieku (lietas 36.

– 37.lapa). Izvērtējot šos pierādījumus, tiesa dod priekšroku 2011.gada 13.aprīlī aizpildītajā nodarbinātās personas aptaujas lapā norādītajiem apstākļiem, jo, pirmkārt, tajā fiksēti J.D. sākotnēji sniegtie paskaidrojumi, kuri tiesas ieskatā ir ticamāki par vēlāk sniegtajiem paskaidrojumiem, kuru saturu, iespējams, ir ietekmējušas citas personas. Otrkārt, izvērtējot kopsakarā lietā esošos pierādījumus, tiesa uzskata, ja J.D. ar SIA „/Nosaukums 3/” būtu noslēdzis darba līgumu 2011.gada 4.aprīlī un veiktu darba pienākumus SIA „/Nosaukums 3/” uzdevumā, tas to attiecīgi norādītu aptaujas veidlapā, jo tiesas ieskatā persona deviņas dienas pēc darba uzsākšanas jaunā darba vietā apzinās šo faktu kā pietiekami nozīmīgu.

Aptaujas veidlapā J.D. norādījis, ka strādā nevis SIA „/Nosaukums 3/”, bet gan SIA „/Nosaukums 4/” Tāpat tiesa neatrod racionālu izskaidrojumu tam, ja J.D. pirms deviņām dienām būtu sācis strādāt SIA „/Nosaukums 3/”, kāpēc tas norādītu, ka darba samaksu saņem kopš 2010.gada 9.septembra no sūdzības iesniedzējas. Ņemot vērā norādīto, tiesa atzīst par pierādītu faktu, ka J.D. veica darba pienākumus SIA „/Nosaukums/” uzdevumā. [7.3] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli‖ 3.panta otrajā punktā noteikts, ka iekšzemes nodokļa maksātāja gada (algas nodokļa maksātāja - mēneša) apliekamais ienākums ir viņa gada (mēneša) ienākums, izņemot šā likuma 9.pantā minētos neapliekamos ienākumus, no kura tiek atskaitīti: 1) šā likuma 10.pantā noteiktie attaisnotie izdevumi;

2) maksātāja gada (mēneša) neapliekamais minimums; 3) šā likuma 13.pantā noteiktie atvieglojumi. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli‖ 17.panta pirmajā daļā noteikts, ka algas nodokļa ieturēšanu un maksāšanu (pārskaitīšanu budžetā) veic darba devējs, kas nodarbina darbinieku - (nodokļa) maksātāju. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli‖ 29.panta pirmajā daļā darba devējam ir uzlikts pienākums cita starpā šajā likumā noteiktajos termiņos un kārtībā: aprēķināt, ieturēt un iemaksāt budžetā algas nodokli no darbiniekam izmaksātajām summām, norādot maksātāja dzīvesvietu (1.punkts); par iedzīvotāju ienākuma nodokļa summām, kas katru mēnesi ieturētas no darbinieku darba ienākuma un iemaksātas budžetā, iesniegt ziņojumu Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei pēc savas juridiskās adreses termiņā, kāds darba devējam atbilstoši likumam „Par valsts sociālo apdrošināšanu‖ ir noteikts ziņojuma iesniegšanai par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām.

No minētajām tiesību normām izriet, ka darba devējam ir pienākums aprēķināt, ieturēt no darbiniekiem un iemaksāt budžetā algas nodokli, par ieturētajām un apmaksātajām nodokļa summām iesniedzot attiecīgu ziņojumu Valsts ieņēmumu dienestam. [7.4] Likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu‖ 13.panta otrajā daļā noteikts, ka katru darba ņēmēju, kurš ieguvis, mainījis vai zaudējis šā likuma 1.panta 2.punktā noteikto darba ņēmēja statusu, darba devējs reģistrē Valsts ieņēmumu dienestā pēc darba devēja reģistrācijas vietas.

Ziņas par darba ņēmējiem darba devējs sniedz Ministru kabineta noteiktajā termiņā un kārtībā. Likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu‖ 14.panta pirmajā daļā noteikts, ka darba devēja un darba ņēmēja obligāto iemaksu objekts ir visi algotā darbā aprēķinātie ienākumi, no kuriem jāietur iedzīvotāju ienākuma nodoklis, neatskaitot neapliekamo minimumu, nodokļu atvieglojumus un attaisnotos izdevumus, par kuriem nodokļu maksātājam ir tiesības samazināt apliekamo ienākumu. Likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu‖ 21.panta pirmajā daļā noteikts, ka darba devējs iemaksā speciālā budžeta kontā obligātās iemaksas par katru darba ņēmēju reizi mēnesī termiņos, kādi norādīti VID izsniegtajā paziņojumā.

Savukārt 23.panta pirmajā daļā noteikts, ka darba devējam ir pienākums līdz obligāto iemaksu veikšanai noteiktajam termiņam iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam ziņojumu par obligāto iemaksu objektu un obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. No minētajām tiesību normām izriet, ka darba devējam, nodibinot darba attiecības ar darbinieku, ir pienākums reģistrēt darba ņēmēju Valsts ieņēmumu dienestā, kā arī katru mēnesi aprēķināt un iemaksāt budžetā valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, iesniedzot Valsts ieņēmumu dienestam attiecīgu ziņojumu. [7.5] Tiesa atzīst par pierādītu faktu, ka sūdzības iesniedzēja ir nodarbinājusi J.D., nenoslēdzot rakstveida darba līgumus un nereģistrējot šīs darba attiecības Valsts ieņēmumu dienestā, kā arī sūdzības iesniedzēja par minēto personu nav iemaksājusi budžetā algas nodokli, kā arī nav veikusi valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Līdz ar to atzīstams, ka sūdzības iesniedzēja nav izpildījusi iepriekš minētajās tiesību normās uzliktos pienākumus, tādējādi pārkāpjot likuma „Par nodokļiem un nodevām‖ 15.panta pirmās daļas 1., 2., un 3.punkta prasības. [7.6] Ņemot vērā iepriekš norādīto, izvērtējot Lēmumu kopsakarā ar lietā esošajiem materiāliem, tiesa konstatē, ka Lēmumā izvērtētie faktiskie apstākļi, kas veido LAPK 159.pantā paredzēto tiesisko sastāvu, ir atzīstami par pierādītiem ar lietā esošajiem materiāliem. Sūdzības iesniedzējai par LAPK 159.pantā paredzēto administratīvo pārkāpumu piemērots sankcijā paredzētais minimālais naudas sods – Ls 500, no kā tiesa konstatē, ka Valsts ieņēmumu dienestam nebija nepieciešams izdarīt lietderības apsvērumus vai noskaidrot papildus atbildību mīkstinošos vai pastiprinošos apstākļus, jo par šo pārkāpumu nav iespējams piemērot mazāku sodu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka Valsts ieņēmumu dienests pamatoti sūdzības iesniedzējas rīcībā konstatēja LAPK 159.pantā paredzēto administratīvo pārkāpumu. [8] Saskaņā ar LAPK 166.6panta pirmo daļu par normatīvajos aktos noteikto grāmatvedības kārtošanas nosacījumu neievērošanu, gada pārskatu, statistikas pārskatu vai statistiskās informācijas neiesniegšanu attiecīgajos normatīvajos aktos noteiktajos termiņos vai nepilnīgu iesniegšanu attiecīgajām valsts institūcijām uzliek naudas sodu fiziskajām personām līdz simt piecdesmit latiem, bet juridiskajām personām — no piecdesmit līdz trīssimt latiem.

Valsts ieņēmumu dienests norāda, ka pārbaudē konstatēts, ka sūdzības iesniedzējas grāmatvedības uzskaites kontā 2383 iegrāmatoti sabiedrības anvasa norēķinu personai D.G. izsniegtie naudas līdzekļi saimniecisko darījumu nodrošināšanai. Prasības par avansā saņemtajiem naudas līdzekļiem ir dzēstas, jo D.G. veicis norēķinus ar SIA „/Nosaukums 2/”. Sūdzības iesniedzējas lietošanā atrodas transportlīdzeklis Honda CRV, taču nav izstrādāta un apstiprināta transportlīdzekļu izmantošanas izdevumu dokumentēšanas un uzskaites kārtība.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka tā drīkst veikt saimniecisko darbību, izmantojot visus darījumu veidus, kurus likums neaizliedz, tai skaitā cesiju un ieskaitu. Tas, ka naudas līdzekļi nav pārreģistrēti no avansa norēķinu uzskaites konta uz izsniegto aizdevumu uzskaites kontu, nenozīmē, ka ir izdarīts LAPK 166.6panta pirmajā daļā paredzētais pārkāpums. Tāpat normatīvie akti neparedz pienākumu izstrādāt iekšējos dokumentus par transportlīdzekļa izmantošanu. Sūdzības iesniedzējai ir izdots 2010.gada 2.janvāra rīkojums Nr.02/10, kurā noteikts, ka transportlīdzekļu izdevumi iekļaujami saimnieciskās darbības izdevumu sastāvā, ja transportlīdzeklis tiek izmantots saimnieciskās darbības vajadzībām.

Likuma „Par grāmatvedību‖ 2.pantā noteikts, ka, uzņēmuma pienākums ir kārtot grāmatvedību. Grāmatvedībā uzskatāmi atspoguļojami visi uzņēmuma saimnieciskie darījumi, kā arī katrs fakts vai notikums, kas rada pārmaiņas uzņēmuma mantas stāvoklī. Grāmatvedību kārto tā, lai grāmatvedības jautājumos kvalificēta trešā persona varētu gūt patiesu un skaidru priekšstatu par uzņēmuma finansiālo stāvokli bilances datumā, tā darbības rezultātiem, naudas plūsmu noteiktā laikposmā, kā arī konstatēt katra saimnieciskā darījuma sākumu un izsekot tā norisei.

Minētā likuma 7.pantā noteikts, ka grāmatvedības reģistros nedrīkst izdarīt ierakstus, kuri nav pamatoti ar attaisnojuma dokumentu. Attaisnojuma dokumentam obligāti ir šādi rekvizīti (identifikācijas dati): uzņēmuma nosaukums (komersanta firma) un reģistrācijas numurs Tieslietu ministrijas reģistru iestādēs (darījumos ar fizisko personu — personas kods), juridiskā adrese (ārējiem attaisnojuma dokumentiem), dokumenta nosaukums, numurs un datums, saimnieciskā darījuma apraksts un pamatojums, mērītāji (daudzumi, summas), dalībnieki (darījumā tieši iesaistītās personas) un par saimnieciskā darījuma veikšanu un attaisnojuma dokumentā sniegtās informācijas pareizību atbildīgo personu paraksti.

Atsevišķiem attaisnojuma dokumentu veidiem var būt obligāti arī citi papildu rekvizīti (zīmogs un citi), kurus paredz attiecīgie normatīvie akti.

Saskaņā Ministru kabineta noteikumu Nr.585 „Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju‖ (turpmāk – Noteikumi Nr.585) 2.punktu visus uzņēmuma saimnieciskos darījumus apliecina ar dokumentiem par uzņēmuma saimnieciskā darījuma esamību (turpmāk — attaisnojuma dokuments), novērtē naudas izteiksmē un, ievērojot hronoloģiju, sistemātiskā kārtībā iegrāmato uzņēmuma grāmatvedības reģistros (redakcijā, kas bija spēkā pārkāpuma konstatēšanas brīdī). Tiesa secina, ka grāmatvedības uzskaites būtība un galvenais uzdevums ir nodrošināt uzņēmuma grāmatvedības reģistros patiesu un pilnīgu informāciju par tā saistībām, saimnieciskās darbības rezultātiem un finanšu stāvokli. Pietiecējai ir pienākums kārtot grāmatvedību atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām tā, lai būtu iespējams gūt skaidru un patiesu priekšstatu par sūdzības iesniedzējas finansiālo stāvokli un būtu iespējams izsekot katra saimnieciskās darījuma norisei no sākuma līdz beigām. Tātad, lai personu sauktu pie administratīvās atbildības pēc LAPK

166. panta pirmās daļas, nepieciešams pierādīt, ka nav ievēroti normatīvajos aktos noteiktie grāmatvedības kārtošanas nosacījumi un grāmatvedība nav vesta atbilstoši iepriekš minētajiem principiem. [8.1] No bankas norēķinu konta Nr./konta numurs/, A/S „Latvijas Krājbanka‖ izdrukas izriet, ka 2010.gadā ar norēķinu karti Nr./kartes numurs/ dažādos bankomātos ir izņemta skaidra nauda (lietas 104. – 106.lapa), no kuras daļa ir iegrāmatota kā naudas līdzekļi, kas izsniegti avansa norēķinu personai D.G. un iegrāmatota kā avansu norēķinu personai D.G. izsniegtie naudas līdzekļi 2383 konta debetā (lietas 82.lapa). Sūdzības iesniedzējas prasības pret avansa norēķinu personu D.G. dzēstas, veicot iegrāmatojumu 2383 konta kredītā (lietas 90. un 96.lapa). Valsts ieņēmumu dienests konstatējis, ka attaisnojuma dokumenti, kas apliecinātu avansa norēķinu personas pamatotu naudas līdzekļu izlietojumu pārbaudes laikā netika uzrādīti. Līdz ar to nav iespējams konstatēt, kādiem mērķiem avansa norēķinu persona naudu ir izlietojusi, vai tā ir saistīta ar uzņēmuma saimnieciskajiem darījumiem. Sūdzības iesniedzēja norāda, ka prasība pret D.G. ir dzēsta pamatojoties uz cesijas līgumiem ar SIA „/Nosaukums 2/”(lietas 88. – 89.lapa). Starp sūdzības iesniedzēju un D.G. 2010.gada 26.februārī un 2010.gada 31.martā noslēgtas vienošanās par pretprasījumu ieskaitu (lietas 107. – 108.lapa). [8.2] No iepriekš minētajiem lietas materiāliem secināms, ka avansa norēķinu personai D.G. izsniegtie skaidras naudas līdzekļi sabiedrības saimnieciskās darbības nodrošināšanai pārkvalificēti kā izsniegtais aizdevums D.G.. Sūdzības iesniedzēja un D.G. vienojušies, ka D.G. var neatdot saņemto aizdevumu, ja viņš patstāvīgi veiks norēķinus ar sūdzības iesniedzējas kreditori SIA „/Nosaukums 2/”, taču sūdzības iesniedzēja nav iesniegusi grāmatvedības dokumentus, kas apliecinātu, ka tā izsniegusi aizdevumu D.G., nav uzrādījusi. Turklāt grāmatvedības uzskaites dokumenti apliecina, ka skaidras naudas līdzekļi D.G. ir izsniegti tieši avansa norēķiniem, nevis kā aizdevums. Saskaņā ar Civillikuma 1846.panta noteikumiem ieskaits ir prasījuma dzēšana ar pretprasījumu.

Tātad, ja sūdzības iesniedzējai ir bijušas parādsaistības pret SIA „/Nosaukums 2/”, kuras cesijas ceļā pārgājušas D.G., un sūdzības iesniedzēja tās ir dzēsusi, izsniedzot D.G. naudas līdzekļus, tad šādu saistību dzēšana, tās grāmatvedības reģistros iegrāmatojot kā naudas līdzekļu izsniegšanu avansa norēķinu personai, ir pretrunā darījumu ekonomiskajai būtībai. Ja SIA „/Nosaukums 2/” savas prasījuma tiesības pret sūdzības iesniedzēju ir nodevusi D.G., tad D.G. ir kļuvis par sūdzības iesniedzējas kreditoru SIA „/Nosaukums 2/” vietā par nodoto prasījuma tiesību summu.

Ja sūdzības iesniedzēja būtu izsniegusi aizdevumus D.G., tad tai būtu prasījuma tiesības pret D.G. par aizdevuma atmaksu. Tiesas ieskatā, aizdevuma izsniegšana citai personai un naudas līdzekļa izsniegšana avansa norēķinu personai ir atšķirīgi darījumi gan pēc ekonomiskās, gan juridiskās būtības. Tiesas ieskatā avansa norēķinu procedūra pēc ekonomiskās būtības neatbilst darījumu komerctiesiskajām attiecībām, tāpēc tiesas ieskatā sūdzības iesniedzējas veiktie darījumi nav iegrāmatoti tā, ka to norisei ir iespējams izsekot. [8.3] Saskaņā ar Noteikumu Nr.585 41.punktu grāmatvedības organizācijas dokumenti nosaka kārtību, kādā dokumentē, novērtē un uzskaita uzņēmuma saimnieciskos darījumus, mantu un saistības, veic inventarizāciju, sniedz pārskatus par skaidrās un bezskaidrās naudas avansu, kā arī izejvielu un citu krājumu izlietojumu, dokumentē un uzskaita uzņēmuma transportlīdzekļu izmantošanas izdevumus, tai skaitā ar uzņēmuma saimniecisko darbību saistītos transportlīdzekļu izmantošanas izdevumus, kā arī izdevumus, kas saistīti ar uzņēmuma kā darba devēja vieglo pasažieru automobiļu izmantošanu personīgajām vajadzībām un kurus nosaka, ņemot vērā nodokļus reglamentējošo normatīvo aktu prasības, organizē attaisnojuma dokumentu apgrozību un kārto grāmatvedības reģistrus.

Grāmatvedības organizācijas dokuments ir arī uzņēmuma grāmatvedības kontu plāns, šī plāna, kā arī kodu un simbolu lietošanas noteikumi, ilgtermiņa ieguldījumu, apgrozāmo līdzekļu, saistību un pašu kapitāla instrumentu klasifikācijas kritēriji, grāmatvedības politikas, grāmatvedības ierakstu, dokumentu un reģistru glabāšanas noteikumi un gada pārskata, kā arī citu grāmatvedības pārskatu sagatavošanas noteikumi. No iepriekš minētās tiesību normas izriet, ka sūdzības iesniedzējai ir pienākums sagatavot un apstiprināt grāmatvedības organizācijas dokumentu, kas nosaka kārtību, kādā dokumentē un uzskaita uzņēmuma transportlīdzekļu izmantošanas izdevumus, tai skaitā ar uzņēmuma saimniecisko darbību saistītos transportlīdzekļu izmantošanas izdevumus, kā arī izdevumus, kas saistīti ar uzņēmuma kā darba devēja vieglo pasažieru automobiļu izmantošanu personīgajām vajadzībām un kurus nosaka, ņemot vērā nodokļus reglamentējošo normatīvo aktu prasības.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka autotransporta lietošanu nosaka 2010.gada 2.janvāra rīkojums Nr.02/10, kurā noteikts, ka transportlīdzekļa izmantošanas izdevumi tiek iekļauti saimnieciskajos izdevumos, ja transportlīdzeklis tiek izmantots saimnieciskajām vajadzībām. Valsts ieņēmumu dienests Darba devēja vieglo automobiļu izmantošanas personīgām vajadzībām pārbaudes veidlapā konstatējis, ka sūdzības iesniedzējas rīcībā esošais transportlīdzeklis Honda CRV tiek izmantots saimnieciskās darbības veikšanai un personīgām vajadzībām.

Tāpat konstatēts, ka uzņēmumā nav noteikta dokumentu noformēšanas kārtība, kas pamato transportlīdzekļa izmantošanu saimnieciskām vajadzībām, nav noteikta degvielas iegādi apliecinošu dokumentu uzskaites kārtība, kas ļauj identificēt konkrēto transportlīdzekli, nav noteiktas degvielas patēriņa normas (lietas 49. – 51.lapa). Sūdzības iesniedzējas valdes locekle Valsts ieņēmumu dienestam sniegusi paskaidrojumu, ka transportlīdzeklis Honda CRV tiek izmantots saimnieciskās darbības nodrošināšanai, bet finansiālā stāvokļa dēļ degviela netiek iegādāta un norakstīta (lietas 56.lapa).

Tiesa secina, ka no pierādījumiem izriet, ka tematiskās pārbaudes laikā Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonām netika uzrādīta apstiprināta transportlīdzekļa Honda CRV izmantošanas izdevumu dokumentēšanas un uzskaites kārtība atbilstoši Noteikumu Nr.585 41.punktam. [8.4] Ņemot vērā iepriekš norādīto, izvērtējot Lēmumu kopsakarā ar lietā esošajiem materiāliem, tiesa konstatē, ka Lēmumā izvērtētie faktiskie apstākļi, kas veido LAPK 166.6panta pirmajā daļā paredzēto tiesisko sastāvu, ir atzīstami par pierādītiem ar lietā esošajiem materiāliem.

Sūdzības iesniedzējai par LAPK 166.6panta pirmajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu piemērots naudas sods Ls 100. Tiesa piemēroto sodu uzskata par samērīgu un atbilstošu pārkāpumam, jo sūdzības iesniedzējas pārkāpumi konstatēti gan saistībā ar avansa norēķinu veikšanu, gan transportlīdzekļa lietošanas kārtības noteikšanu. Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka Valsts ieņēmumu dienests pamatoti sūdzības iesniedzējas rīcībā konstatēja LAPK 166.6panta pirmajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu. [9] Saskaņā ar LAPK 159.7panta trešo daļu par darījumu veikšanu skaidrā naudā, ja darījuma summa pārsniedz desmit tūkstoš latus, uzliek naudas sodu fiziskajām personām un juridiskajām personām piecpadsmit procentu apmērā no darījuma summas.

Saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām‖ 30.panta pirmo daļu nodokļu maksātāji, izņemot fiziskās personas, kuras nav individuālie komersanti, katru mēnesi līdz 15.datumam Ministru kabineta noteiktajā kārtībā deklarē visus iepriekšējā mēneša laikā savstarpēji skaidrā naudā veiktos darījumus (neatkarīgi no tā, vai darījums notiek vienā operācijā vai vairākās operācijās), kuru summa pārsniedz 3000 latu. Nodokļu maksātājiem, izņemot fiziskās personas, kuras nav individuālie komersanti, nav atļauts veikt skaidrā naudā darījumus, kuru summa pārsniedz 10 000 latu (neatkarīgi no tā, vai darījums notiek vienā operācijā vai vairākās operācijās).

No iepriekš tiesību normām izriet, lai juridisko personu sauktu pie administratīvās atbildības saskaņā ar iepriekš minēto LAPK normu, nepieciešams konstatēt šādus kumulatīvus apstākļus: 1) šī persona ir veikusi darījumu skaidrā naudā;

2) darījuma summa pārsniedz 10 000 latu. Valsts ieņēmumu dienests norāda, ka no lietas materiāliem konstatējams, ka laika periodā no 2010. gada 28.marta līdz 19.decembrim sūdzības iesniedzēja saskaņā ar 2010.gada 28.marta, 18.aprīļa, 9.maija, 20.jūnija, 18.jūlija, 15.augusta, 19.septembra, 21.novembra un 19.decembra kases izdevumu orderiem attiecīgi Nr.4, Nr.6, Nr.8, Nr.10, Nr.12, Nr.14, Nr.17, Nr.20 un Nr.23 atmaksājusi aizdevumu skaidrā naudā I.S. Ls 23 818,64 apmērā. Minēto kases izdevumu orderu pamatojumā norādīts -atgriezts aizdevums.

Tādējādi sabiedrības atmaksātais aizdevums skaidrā naudā I.S. Ls 23 81 864 apmērā ir atzīstams par vienu darījumu likuma „Par nodokļiem un nodevām‖ izpratnē. Sūdzības iesniedzēja norāda, ka nav pamata naudas summas, kas atmaksātas pamatojoties uz atsevišķiem līgumiem, uzskatīt par vienu darījumu. Kases orderos norādītais neliecina, ka tas uzskatāms par vienu darījumu. [9.1] 2011.gadda 7.aprīļa Tematiskās pārbaudes aktā Nr.23.1.1/194 (lietas 48.lapa) un no lietā iesniegtajiem kases orderiem (lietas 67. – 73. un 76.lapa) secināms, ka I.S. no sūdzības iesniedzējas kases veiktas skaidras naudas izmaksas I.S. par kopējo summu Ls 15 028,64.

Sūdzības iesniedzēja iepriekšminētās summas izmaksu nav apstrīdējusi. [9.2] Attiecībā par aizliegumu veikt skaidras naudas darījumus, tiesa norāda, ka likuma „Par nodokļiem un nodevām‖ 30.pants pants ar nosaukumu ―Skaidras naudas lietošanas ierobežojumi‖ ir iekļauts likuma VII nodaļā ―Atbildība par nodokļu pārkāpumiem‖. Tādējādi likumdevēja mērķis ar šo aizliegumu ir panākt finanšu plūsmas caurspīdīgumu, piemēram, lai noskaidrotu nodokļu maksātāju ieņēmumu un citu līdzekļu izcelsmi. Uz to norāda arī tiesību normā iekavās lietotā piezīme, ka aizliegums ir spēkā ―neatkarīgi no tā, vai darījums notiek vienā operācijā vai vairākās operācijās‖,

– proti, likumdevēja nolūks ir novērst situācijas, kad likumā noteiktais aizliegums tiek mākslīgi apiets ar naudas summas sadalīšanu vairākās daļās. Līdz ar to tiesa atzīst, ka dažādos laikos veiktas iemaksas un pat dažādi līgumi, kuri ir šo maksājumu pamatā, vēl nenozīmē, ka tie uzskatāmi par atsevišķiem darījumiem. Tiesa konstatē, ka laikā no 2010.gada jūnija līdz 2010.gada decembrim sūdzības iesniedzēja katru izmaksāja I.S. skaidras naudas līdzekļus, norādot, ka tiek atmaksāts aizdevums. Tiesas ieskatā šie apstākļi liecina, ka sūdzības iesniedzējas norādītais iemesls, ka uzņēmumam bija nepieciešami naudas līdzekļi, ir nepamatots – ja uzņēmumam patiešām ir nepieciešami līdzekļi apgrozībai, tad nav saskatāms ekonomisks pamatojums katru mēnesi aizņemtos līdzekļus uzreiz atmaksāt.

Tādējādi norādītie apstākļi (regularitāte, ekonomiskā pamatojuma trūkums, nespēja sniegt ticamu skaidrojumu par naudas līdzekļu nepieciešamību) liecina, ka katra skaidrās naudas izmaksa I.S. nav atsevišķs darījums, bet tikai daļa no viena kopēja mērķa. Tādējādi VID pamatoti ir uzskatījis, ka konstatētajos apstākļos ir notikusi darījumu summu mākslīga sadalīšana vairākās operācijās, apejot likumā noteikto skaidras naudas lietošanas ierobežojumu. [9.3] Ņemot vērā iepriekš norādīto, izvērtējot Lēmumu kopsakarā ar lietā esošajiem materiāliem, tiesa konstatē, ka Lēmumā izvērtētie faktiskie apstākļi, kas veido LAPK 159.76panta trešajā daļā paredzēto tiesisko sastāvu, ir atzīstami par pierādītiem ar lietā esošajiem materiāliem.

Sūdzības iesniedzējai par LAPK 159.76panta trešajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu piemērots sankcijā paredzētais naudas sods - piecpadsmit procentu apmērā no darījuma summas. Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka Valsts ieņēmumu dienests pamatoti sūdzības iesniedzējas rīcībā konstatēja LAPK 159.76panta trešajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu. [10] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka pārsūdzētais lēmums administratīvā pārkāpuma lietā ir pamatots un tiesisks, bet sūdzība nav pamatota un ir noraidāma.

Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12 panta otro daļu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda: noraidīt SIA „/Nosaukums/” sūdzību par Valsts ieņēmumu dienesta 2011.gada 26.augusta lēmuma Nr.22.5/58531 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā desmit darba dienu laikā no sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnesis (paraksts) M.Markovs NORAKSTS PAREIZS Administratīvās rajona tiesas tiesnesis

_______________________ M.Markovs Rīgā, 2012.gada 6.jūlijā.