Court allows restoration of parental custody rights over children despite prior deprivation decision.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative District Court dismissed the request to declare the child protection court's custody deprivation decision unlawful but granted the applicant's request to restore her custody rights. The applicant argued that the court failed to assess the children's best interests and their desire to see her, citing the Civil Law and Child Protection Law. The court found no evidence of dangerous conditions or abuse justifying permanent deprivation and ordered the lower court to issue a new act restoring custody.
Legislator headnote
AI generatedBērnu tiesību aizsardzības likuma 6.pants; Civillikuma 181.pants, 203.pants: Custody rights may only be permanently deprived in exceptional cases where the child's development is endangered, and restoration is warranted absent such findings.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
NORAKSTS
Lieta Nr.A420485111
A04851-11/5
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2011.gada 15.jūlijā
Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:
tiesnese I.Juhņeviča,
piedaloties pieteicējam R.S. un pieteicēja pārstāvim G.Z.,
atbildētājas Salaspils novada pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes Salaspils novada
bāriņtiesas pārstāvei M.O.,
trešo personu M.S. un V.S. sevišķajai aizbildnei M.B.,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc R.S. pieteikuma par
Salaspils novada bāriņtiesas 2011.gada 10.marta lēmuma Nr.1-6/32 un 2011.gada 10.marta
lēmuma Nr.1-6/33 atzīšanu par prettiesisku un par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar
kuru tiktu atjaunotas R.S. aprūpes tiesības pār bērniem M.S. un V.S. (Salaspils novada
bāriņtiesas 2011.gada 25.marta lēmums Nr.1-6/41).
Aprakstošā daļa
[1] 2011.gada 10.martā Salaspils novada bāriņtiesas priekšsēdētāja pieņēma
vienpersonisku lēmumu Nr.1-6/32 (turpmāk – Lēmums Nr.1-6/32), ar kuru nolēma atņemt
aprūpes tiesības R.S. pār bērniem M.S. un V.S.
Ar 2011.gada 10.marta Salaspils novada bāriņtiesas lēmumu Nr.1-6/33 (turpmāk –
Lēmums Nr.1-6/33) M.S. un V.S. tika ievietoti Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā
„/Nosaukums/’’ sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai.
Ar 2011.gada 25.marta Salaspils novada bāriņtiesas lēmumu Nr.1-6/41 (turpmāk –
Lēmums Nr.1-6/41) tika nolemts neatjaunot atņemtās aprūpes tiesības R.S. pār bērniem M.S.
un V.S.
[2] 2011.gada 8.aprīlī Administratīvajā rajona tiesā saņemts R.S. (turpmāk –
pieteicējs) pieteikums par Salaspils novada bāriņtiesas (turpmāk – Bāriņtiesa) Lēmuma Nr.1-
6/32, Lēmuma Nr.1-6/33 un Lēmuma Nr.1-6/41 atcelšanu.
Pieteikums pamatots ar šādiem argumentiem.
[2.1] Lēmums Nr.1-6/32 un Lēmums Nr.1-6/41 ir pamatoti ar Bāriņtiesu likuma
23.panta pirmo un otro daļu un Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmās daļas 5.punktu, kuros
noteikts, ka var atņemt bērna aprūpes tiesības, ja bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos
apstākļos, kā arī tad, ja bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa pilnvērtīgu
attīstību. Par bērnu aprūpes tiesību atņemšanu vecākam var lemt, ja konstatēta vecāka
vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību pret bērnu.
Pieteicējs uzskata, ka Bāriņtiesa nav ievērojusi Bāriņtiesu likuma 23.panta pirmās un
otrās daļas nosacījumus, jo nav konstatējusi apstākļus, kas liecinātu par to, ka bērnu dzīves
apstākļu pārbaudē vai citādi atklājies, ka bērni atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos
apstākļos, kā arī nav konstatējusi, ka bērnu turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņu
pilnvērtīgu attīstību.
[2.2] Bāriņtiesa Lēmumā Nr.1-6/41 nav ievērojusi Bērnu tiesību aizsardzības likuma
6.panta pirmo daļu, jo nav izvērtējusi bērnu intereses, ka viņi nevēlas tikties ar māti. Māte ir
aizgājusi no ģimenes un piespiedu kārtā, izraisot konfliktus un neievērojot Rīgas rajona tiesas
2010.gada 20.septembra spriedumu lietā Nr.C33202210 noteikto saskarsmes tiesību
izmantošanas kārtību, vēlas tikties ar viņiem.
[2.3] Pieteicējs uzskata, ka Bāriņtiesa ir pārkāpusi Bērnu tiesību aizsardzības likuma
20.panta trešo daļu, kas nosaka, ka bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam jebkādās ar viņu
saistītās iztiesāšanās, administratīvajās procedūrās vai nu tieši, vai ar sava likumīgā pārstāvja
vai attiecīgās institūcijas starpniecību.
Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989.gada Bērnu tiesību konvencijas 12.pants
nosaka, ka dalībvalstis nodrošina bērnam, kas spējīgs formulēt savus uzskatus, tiesības brīvi
paust šos uzskatus visos jautājumos, kas skar bērnu, pie tam bērna uzskatiem tiek veltīta
pienācīga uzmanība atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei. Šai nolūkā bērnam tiek
dota iespēja tikt uzklausītam jebkādās ar bērnu saistītas iztiesāšanas vai administratīvās
izmeklēšanas gaitā vai nu tieši, vai ar pārstāvja vai attiecīga orgāna starpniecību nacionālajās
procesuālajās normās paredzētajā kārtībā. Tādējādi no minētajām tiesību normām izriet, ka
lietās, kurās ir iesaistīts bērns viņš var piedalīties pats personīgi vai viņa viedoklis var tikt
noskaidrots pastarpināti.
Pieņemot Lēmumu Nr.1-6/41 par aprūpes tiesību atņemšanu pieteicējam un arī
Lēmumu Nr.1-6/33 par bērnu ievietošanu Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā
„/Nosaukums/”, bērni nav uzklausīti un noskaidrots viņu viedoklis ne tieši, ne pastarpināti,
nav ņemts vērā arī bērnu viedoklis, kuru bērni iesnieguši Salaspils novada bāriņtiesā
2011.gada 7.martā par to, ka bērni nevēlas atrasties Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā
„/Nosaukums/”.
Bērni ir sasnieguši 12 un 13 gadu vecumu, M.S. ir 14 gadi un V.S. ir 13 gadi. Līdz ar
to bērnu viedokļa uzklausīšanas nepieciešamība tieši vai pastarpinātā veidā bija jāvērtē un
viņu viedoklis bija uzklausāms un respektējams.
[2.4] Ar Rīgas rajona tiesas 2010.gada 20.septembra spriedumu lietā Nr.C33202210
tika šķirta R.S. laulība ar bērnu māti S.S. Ar tiesas spriedumu tika noteikts, ka bērni M.S. un
V.S. dzīvos pie bērnu tēva, bet bērniem ar māti tiek noteiktas saskarsmes tiesības un iespēja
regulāri tikties ar māti.
Bērnu māte S.S. ir griezusies Salaspils novada pašvaldības policijā ar iesniegumu, kurā
norādīts, ka bērnu tēvs neļauj tikties mātei ar bērniem.
Šāds iesniegums neatbilst patiesībai, jo kā norāda pieteicējs, tad bērniem tiek
nodrošināta tikšanās ar māti, bet bērni paši nevēlas tikties ar māti. Bērni ir vairākkārt gan
psihologiem, gan Bāriņtiesai teikuši, ka nevēlas tikties ar māti.
[2.5] Attiecībā par Lēmumu Nr.1-6/33 par bērnu ievietošanu Vidzemes reģionālajā
atbalsta centrā „/Nosaukums/” pieteicējs norāda, ka 2011.gada 21.februārī tika aicināts uz
Salaspils novada bāriņtiesu uz sarunu par bērnu saskarsmes tiesībām, kurā tika uzrādīti
dokumenti – /vidusskola/ psiholoģes 2011.gada 21.februāra atzinums par V.S. psiholoģiskās
izpētes rezultātiem un konsultēšanas procesu un 2011.gada 21.februāra atzinums par M.S.
rezultātiem un konsultēšanas procesu.
Atzinumos norādīts, ka V.S. un M.S. būtu vēlams atbalsts psihoterapijas emocionālā
stāvokļa uzlabošanai un mācību grūtību samazināšanai, kā arī vairāk laika veltīt mācībām
mājās, grāmatu lasīšanai.
Sarunas laikā Bāriņtiesas priekšsēdētāja vēlējās pārliecināt, ka vienīgais pareizais
risinājums, lai bērniem dotu atbalsta psihoterapiju emocionālā stāvokļa uzlabošanai un
mācību grūtību mazināšanā ir bērnu ievietošana Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā
„/Nosaukums/”.
Pieteicējs norāda, ka uz viņu tika izdarīts emocionāls spiediens un tādējādi viņš
piekrita bērnu ievietošanai Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā „/Nosaukums/”.
2011.gada 27.februārī bērni tika izņemti no Vidzemes reģionālā atbalsta centra
„/Nosaukums/’’, jo bērni sūdzējās, ka viņi nevēlas tur vairāk atrasties un lūdza vest viņus
mājās, jo tā ir vienīgā vieta kur viņi jūtas droši.
Pieteicējs uzskata, ka bērnu ievietošana Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā
„/Nosaukums/” neatbilst bērnu interesēm un nav pamatota, jo tas neuzlabos bērnu emocionālo
stāvokli. Aprūpes tiesību atņemšana ir primāri jāaplūko caur bērnu tiesībām un interesēm, jo
viena no bērnu visbūtiskākajām tiesībām ir tiesība saņemt aprūpi un aizgādību no saviem
bioloģiskajiem vecākiem.
Aprūpes tiesību atņemšana, ja tai neseko tiesību atjaunošana, sekmē vecāka un bērna
atsvešināšanos, emocionālā un psiholoģiska kontakta zudumu, šajā gadījumā nav pamats
secināt, ka aprūpes tiesību atņemšana ir notikusi bērnu interesēs, jo no lietas materiāliem ir
konstatējama pozitīva attieksme pret bērnu tēvu.
[2.6] Pieteicējs uzskata, ka Bāriņtiesai, pieņemot lēmumus par aprūpes tiesību
atņemšanu un ievietojot bērnus Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā „/Nosaukums/”, nebija
pamata balstīties uz 2011.gada 21.februāra /vidusskola/ psiholoģes atzinumiem par V.S. un
M.S. psiholoģiskās izpētes rezultātiem un konsultēšanās procesu. Minētajā atzinumā
psiholoģe nav norādījusi, ka bērnus būtu nepieciešams ievietot krīzes centrā, bet norādījusi
tikai, ka būtu vēlama atbilstoša psihoterapija bērnu emocionālā stāvokļa uzlabošanai un
mācību grūtību samazināšanai. Tas nav interpretējams kā bērnu veselībai vai dzīvībai bīstamu
apstākļu konstatēšana, kā rezultātā bērni ievietojami krīzes centrā.
[3] Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2011.gada 13.aprīļa lēmumu ierosināta
administratīvā lieta un lietā trešās personas statusā atbildētājas pusē bez patstāvīgiem
prasījumiem pieaicināti M.S. un V.S.
Ar minēto lēmumu Bāriņtiesai uzlikts par pienākumu M.S. un V.S. iecelt sevišķo
aizbildni, kas pārstāvēs viņa intereses administratīvās lietas ietvaros tiesā.
Ar bāriņtiesas 2011.gada 21.jūnija lēmumu par M.S. un V.S. sevišķo aizbildni iecelta
Salaspils novada Sociālā dienesta psiholoģe M.B.
[4] Tiesai iesniegtajos rakstveida paskaidrojumos Salaspils novada bāriņtiesa norāda,
ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms, norādot turpmāk minētos argumentus.
[4.1] Bāriņtiesas uzmanības lokā S. ģimene nonāca saistībā ar Rīgas rajona tiesas
lūgumu sniegt atzinumu laulības šķiršanas lietā.
2010.gada 20.septembrī tika izšķirta R.S. un S.S. laulība. Tiesas spriedumā tika
noteikts, ka M.S. un V.S. paliek tēva ikdienas aprūpē, bet mātei tiek noteikta saskarsmes
tiesības izmantošanas kārtība.
[4.2] Bāriņtiesas rīcībā ir 2010.gada 20.augusta Salaspils novada Sociālā dienesta
psiholoģes atzinums, kurā norādīts, ka abi vecāki veica un veic darbības, kas varētu negatīvi
iespaidot bērnu attiecības ar kādu no vecākiem – bērnu klātbūtnē izsaka tīšas un netīšas
kritiskas piezīmes par otru vecāku, par otra vecāka audzināšanas paņēmieniem, pieļauj
situācijas, kad bērni kļūst par aculieciniekiem vecāku strīdiem. Abiem bērniem nepieciešama
atbalstoša psihoterapija emocionālā stāvokļa uzlabošanai un emocionālas vardarbības seku
mazināšanai.
[4.3] Pēc vecāku lūguma, bērni uzsāka apmeklēt psihologu /vidusskola/.
2011.gada 17.februārī Bāriņtiesā ieradās /vidusskola/ psiholoģe un sociālā dienesta
darbiniece, lai informētu par to, ka M.S. un V.S. uz konsultācijām pie psihologa vairs nenāk,
sekmes pasliktinājušās, mājas darbi netiek pildīti, kas liecina par tēva attieksmi pret bērniem.
Psiholoģe uzskata, ka bērnu interesēs būtu tos ievietot Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā
„/Nosaukums/”, jo bērni atrodas pastāvīgā stresā vecāku nesakārtoto attiecību dēļ.
Bāriņtiesa uzaicināja uz pārrunām abus vecākus, lai informētu par izveidojušos
situāciju un rastu bērnu interesēm atbilstošu risinājumu.
2011.gada 21.februārī vecāki tika informēti par bērnu ievietošanu Vidzemes
reģionālajā atbalsta centrā „/Nosaukums/”. R.S. par bērnu ievietošanu Vidzemes reģionālajā
atbalsta centrā „/Nosaukums/” kategoriski iebilda, bet pēc ilgstošām pārrunām piekrita bērnu
ievietošanai centrā.
2011.gada 23.februārī bērni tika ievietoti Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā
„/Nosaukums/”.
2011.gada 27.februārī R.S. bērnus izņēmis no centra, neinformējot par to nevienu.
2011.gada 1.martā Bāriņtiesā saņemta vēstule Nr.2/50 no „/Nosaukums/”, kurā teikts,
ka bērniem ir izveidojies vai izveidots negatīvs mātes tēls, jūtama negatīva attieksme pret
māti un tēva idealizēšana. Ņemot vērā, speciālistu viedokli, bērniem būtu nepieciešama
sociālā rehabilitācija institūcijā.
[4.4] Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 18.panta 3.punktu, bāriņtiesa, aizstāvot bērna
personiskās intereses attiecībās ar vecākiem, aizbildņiem un citām personām, nosūta bērnu
konsultācijas saņemšanai pie ģimenes ārsta, psihologa vai cita speciālista, ja tas nepieciešams
bērna interešu aizstāvībai un bērna vecāki vai aizbildnis nepiekrīt konsultācijas saņemšanai.
Bāriņtiesas rīcībā ir divi psihologu atzinumi un Vidzemes reģionālā atbalsta centra
„/Nosaukums/” speciālistu viedoklis, ka bērniem nepieciešama rehabilitācija emocionālā
stāvokļa uzlabošanai un emocionālās vardarbības saku mazināšanai. Bērnu māte piekrita
bērnu ievietošanai Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā „/Nosaukums/”, bet bērnu tēvs
kategoriski iebilda, taču pats nenodrošināja bērniem psihologa konsultācijas, bet lūdz
Bāriņtiesu netraumēt bērnus līdz mācību gada beigām ar psihologu vizītēm vai kādu citu
speciālistu vizītēm. Šāda R.S. rīcība tika vērtēta, kā bērnu interesēm neatbilstoša.
Līdz ar to 2011.gada 10.martā R.S. tika atņemtas bērnu aprūpes tiesības un bērni
ievietoti Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā „/Nosaukums/”.
[4.5] Pēc Bāriņtiesas pieprasījuma, 2011.gada 25.martā saņemta Vidzemes reģionālā
atbalsta centra „/Nosaukums/” speciālistu vēstule, kurā norādīts, ka R.S. ticies ar centra
speciālistiem, bet atteicās viņu klātbūtnē tikties ar bērnu māti, uzsverot, ka tas nav
nepieciešams.
No 2011.gada 11.maija klīniskā psihologa atzinuma konstatējams, ka R.S. spēj sniegt
bērniem materiāla rakstura rūpes un gādāt par bērniem, taču situācijās, kas saistītas ar
nepilngadīgo bērnu audzināšanu un viņu attiecību veidošanu ar māti, R.S. uzrāda nepietiekoši
nobriedušu, neelastīgu, aizvainotu un uz savām personiskajām vajadzībām orientētu attieksmi
un netiešā veidā ietekmējot arī bērnu viedokli izpētāmajā situācijā.
[4.6] Pamatojoties uz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmo daļu, tiesiskajās
attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras. Savukārt Bāriņtiesu likuma
22.panta pirmās daļas 5.punkts nosaka, ka bāriņtiesa lemj par bērna aprūpes tiesību atņemšanu
vecākam, ja konstatēta vecāku vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību
pret bērnu. Bāriņtiesa, lemjot par aprūpes tiesību atņemšanu R.S., aizstāvēja bērnu tiesības
saņemt viņiem nepieciešamo rehabilitāciju institūcijā, ko R.S. nenodrošināja, kā arī veicināja
bērnu un viņu mātes saskarsmi, lēmums Nr.1-6/41 nav atceļams, jo atbilst bērnu interesēm.
[4.7] Bāriņtiesa norāda, ka 2011.gada 10.marta Lēmums Nr.1-6/33 ir izpildīts un uz
doto brīdi bērni rehabilitācijas pakalpojumus institūcijā ir saņēmuši.
[5] Trešo personu M.S. un V.S. sevišķā aizbildne M.B. rakstveida paskaidrojumus
tiesā līdz lietas izskatīšanai nav iesniegusi.
[6] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja uz tajā norādīto argumentu pamata.
Papildus pieteicējs paskaidroja, ka strīds viņa ieskatā ir izveidojies, jo bija strīds par
vecāku saskarsmes tiesībām, kuru Bāriņtiesa cenšas risināt ar aprūpes tiesību atņemšanu.
Bērnu viedoklis procesā nav pienācīgi uzklausīts. Bērniem, ievietojot viņus krīzes centrā un
pēc tam atdodot mātei, tika nodarīta emocionāla trauma. Tādējādi bērni ir nonākuši situācijā,
ka neuzticas ne bāriņtiesai, ne psihologiem. Bērnu ievietošana krīzes centrā ir uzskatāms par
galēju līdzekli, kam nebija pamata. Salaspils novada pašvaldības policijas dokumenti
apliecina, ka pieteicējs nav kavējis bērnu saskarsmes tiesības ar māti, bērni paši to nav
vēlējušies. Pieteicējs lūdz ņemt vērā bērnu viedokli.
[7] Tiesas sēdē Bāriņtiesas pārstāve pieteikumu neatzina uz Lēmumā Nr.1-6/32,
Lēmumā Nr.1-6/33, Lēmumā Nr.1-6/41 un paskaidrojumos tiesai norādīto argumentu pamata.
Papildus Bāriņtiesas pārstāve paskaidroja, ka ne vienmēr tas, ko vēlas bērni ir izpildāms un ir
atbilstošs bērnu interesēm. Ja vairāki psihologi norādīja, ka bērni cieta no emocionālās
vardarbības, īpaši no tēva puses, tad rodas jautājums, vai bērni ir spējīgi izvērtēt, kas ir viņu
interesēs. Bāriņtiesa vairākkārt ir runājusi un centusies pārliecināt, ka konsultācijas bērniem ir
jāsaņem. Ar vienpersonisko lēmumu bērnu aprūpes tiesības tika atņemtas, jo tēvs atteicās
nodrošināt bērniem drošu vidi un psiholoģisko palīdzību, tādējādi apdraudot bērnu pilnvērtīgu
attīstību. Bērnu viedoklis tika izvērtēts. Pieteicējs nav gatavs risināt konfliktu ar savu bijušo
dzīvesbiedri. Bāriņtiesa uzskata, ka bērni ir cietuši no emocionālās vardarbības un cieš vēl
joprojām, jo vecāki savā starpā attiecības joprojām nav noregulējuši. Psihologu atzinumos ir
runa par abu vecāku emocionālo vardarbību. Psihologu atzinumi liecināja par emocionālo
vardarbību. Tas, ka pieteicējs bērnu klātbūtnē ir ņēmis striķi un gājis kārties, rādījis īsziņas, kā
arī tas, kā pieteicējs izsakās bērnu klātbūtnē par viņu māti ir emocionālā vardarbība. Līdz ar to
nav iespējams atjaunot aprūpes tiesības. Bāriņtiesa neatjaunoja aprūpes tiesības, jo pieteicējs
nepildīja pienākumus, kas viņam bija jāpilda – pats neapmeklēja psihologu, lai risinātu savas
problēmas, nepiekrita arī bērniem nodrošināt psihologa konsultācijas, kā arī uzskata, ka viņam
nav vajadzības komunicēt ar māti.
[8] Tiesas sēdē trešās personas M.S. un V.S. sevišķais aizbildnis M.B. paskaidroja, ka
bērnu viedokli ir uzklausījusi tikai pirms gada, kad saņēma no Bāriņtiesas pieprasījumu
izvērtēt situāciju ģimenē. Pirms tiesas sēdes viņai nebija iespējams uzklausīt bērnu viedokli,
jo nebija zināma viņu atrašanās vieta. Sevišķais aizbildnis paskaidroja, ka pirms gada
secināja, ka bērni cieš no emocionālās vardarbības no abu vecāku puses, ka tēvs netīšam
noskaņo bērnus pret māti. Bērnu viedoklis nav objektīvs, jo pirms gada bija secināts, ka bērni,
izsakot viedokli, nevar paskaidrot vai pamatot to un atsaucas uz tēva viedokli. Jāņem vērā, ka
viņi ir ietekmēti. No lietas materiāliem sevišķā aizbildne secina, ka pret bērniem emocionālā
vardarbība turpinās.
2011.gada 22.jūnija tiesas sēdē trešās personas M.S. un V.S. izteica vēlēšanos sniegt
tiesai nepastarpināti savu viedokli Tiesa uzklausīja trešo personu viedokli bez citu procesa
dalībnieku klātbūtnes. M.S. un V.S. paskaidroja, ka tētis ir ļāvis tikties ar mammu, bet viņi
paši nav gribējuši. Kad viņi ir gājuši uz bāriņtiesu tikties ar mammu, mamma ir viņiem
pabraukusi garām. Viņi Bāriņtiesā ir iegājuši tad, kad mamma iznāca ārā. Bāriņtiesā pateikts,
ka tikšanās ar mammu nebūs. Otrajā tikšanās reizē, Bāriņtiesā ir nosēdējuši kabinetā
pusstundu, klusējot un skatoties viens uz otru. Viņiem nebija pārsteigums, ka vecāki šķirsies,
jo bija zināms, ka mammai ir cits vīrietis. Kad tētis bija aizbraucis reisā, mamma nāca mājā ar
to vīrieti un atstāja bērnus vienus. Mamma ir situsi, rāvusi aiz matiem, atņēma brālim
telefonu, uz Maskavas ielas gandrīz nobrauca cilvēku. Iesniegumus Bāriņtiesai ar māsu
rakstīja, jo nezināja, ko darīt un negribēja braukt uz bērnu namu. Iesniegumus nodeva tantei,
lai nosūta. Tētis nav noskaņojis pret mammu. Negrib dzīvot pie mammas, bet grib dzīvot pie
tēta. Lai nebūtu jābrauc mājās pie mammas, iet pie tēva māsas, vecāsmātes māsas, vai
vienkārši klaiņo pa Ogri.
[9] Tiesas sēdē lieciniece N.S. liecināja, ka ir R.S. māte un bērnu vecāmāte. Bērnu
attiecības ar tēvu no mazām dienām bijušas labas. Bērniem ar tēvu ir pozitīvas attiecības. Ar
māti attiecības ir ļoti sliktas. Kad māte atbrauc, viņa uzreiz norāda – ja Jūs to tā nedarīsiet, es
izsaukšu policiju, krīzes centru. Māte katru vakaru piezvana un piesola krīzes centru, ir
atsūtījusi bērnus traumējošu īsziņu. Bērni paši saka, ka ar māti nebrauks. Ja māte nezvana, tad
mājās ir miers un bērniem psihologus nevajag. Māte atbrauc pie bērniem, kad tēva nav mājās.
Bērnu tēvs vairākas reizes ir teicis bērniem, ka vajag tikties ar māti. Viņš arī ir teicis, ka, ja
bērniem nepatīk pie viņa, viņi var iet dzīvot pie mātes. Tagad bērni bēguļo no mātes.
Tiesas sēdē lieciniece R.Z. liecināja, ka ir pieteicēja māsa un bērnu tante. Bērni pie
tēva dzīvo labprātīgi. Kad bija pieņemts lēmums par nosūtīšanu uz krīzes centru, V.S. zvanīja
un teica, ka bēgšot projām. Bērni sūdzējās, ka krīzes centrā viņiem nepatīk, ka piespiež tikties
ar māti. Ar brāli sazvanīja kompetentu cilvēku, jo paši nezināja ko darīt, un pieņēma lēmumu
izņemt bērnus no krīzes centra. Praktiski visu laiku pēc atgriešanās no krīzes centra, bērni
neuzturas pie mātes. Pieteicējs samērā bieži saka bērniem, ka vajag tikties ar māti, it sevišķi
tiesas noteiktajās dienās. Pēc pieteicēja lūguma arī viņa ir runājusi ar bērniem. Bērni atbild, ka
viņi negrib tikties ar māti. Par psihologa apmeklējumiem arī lieciniece ir runājusi ar bērniem.
Kad ir runa par sociālajiem pedagogiem, bāriņtiesu, psihologiem ir asa M.S. reakcija, viņš
gandrīz ir asarās, viņš saka, ka negrib. Pieteicējs saka, ka nevar piespiest bērnus. Bērni īpaši
neiekļaujas sarunās par psihologiem, viņi nevēlas par to runāt. Bērni izteikti vēlas dzīvot tikai
pie tēva, kur viņi jūtas drošībā. Bāriņtiesa uz liecinieces piedāvājumu paņemt bērnus pie
sevis, nevis sūtīt uz krīzes centru, nav sniegusi nekādu atbildi.
Motīvu daļa
[10] Tiesa, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus
un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums ir daļēji apmierināms.
[11] Izvērtējot lietas materiālus, tiesa konstatē, ka lietā pastāv strīds par to, vai
Bāriņtiesa pamatoti atņēma un neatjaunoja bērnu aprūpes tiesības R.S., kā arī, vai pamatoti
Bāriņtiesa ar 2011.gada 10.marta lēmumu Nr.1-6/33 ievietoja bērnus Vidzemes reģionālajā
atbalsta centrā „/Nosaukums/”.
[12] Ar lietas materiāliem tiesa konstatē turpmāk norādītos faktiskos apstākļus:
[12.1] 2010.gada 18.maijā Bāriņtiesa veikusi pārrunas ar M.S., kas atspoguļotas
sarunas protokolā (lietas 60.lapa).
[12.2] 2010.gada 18.maijā Bāriņtiesa veikusi pārrunas ar V.S., kas atspoguļotas
sarunas protokolā (lietas 61.lapa).
[12.3] 2010.gada 20.augustā Salaspils novada Sociālā dienesta psiholoģe M.B.
sniegusi Bāriņtiesai atzinumu par S. ģimenes konsultēšanas procesu un psiholoģiskās izpētes
rezultātiem (lietas 62. – 63.lapa).
[12.4] 2010.gada 8.novembrī Bāriņtiesa veikusi pārrunas ar R.S., kas atspoguļotas
sarunas protokolā (lietas 64.-65.lapa).
[12.5] 2010.gada 8.novembrī Bāriņtiesa veikusi pārrunas ar M.S. un V.S., kas
atspoguļotas sarunas protokolā (lietas 66.-67.lapa).
[12.6] 2010.gada 20.decembrī Bāriņtiesa veikusi telefonsarunu ar R.S., par ko
sagatavota dienesta atzīme (lietas 68.lapa).
[12.7] 2011.gada 4.februārī Bāriņtiesa nosūtījusi R.S. brīdinājumu Nr.1-15/256 par to,
ka Bāriņtiesa vairākas reizes (04.01.2011., 17.01.2011) ir aicinājusi R.S. ierasties Bāriņtiesā,
bet R.S. uz uzaicinājumiem nav atsaucies un uz pārrunām nav ieradies, kā arī Bāriņtiesas
darbiniece nesekmīgi ir mēģinājusi ar R.S. sazināties pa mobilo tālruni. Bāriņtiesa brīdina, ka,
ja R.S. turpinās izvairīties no vecāku pienākumu pildīšanas, Bāriņtiesa vērtēs viņa spējas
turpmāk realizēt bērnu ikdienas aprūpi, atbilstoši bērna interesēm (lietas 69.lapa).
[12.8] 2011.gada 17.februārī Bāriņtiesa veikusi pārrunas ar sociālo pedagoģi E.T. un
/vidusskola/ psiholoģi J.P., kas atspoguļotas saruna protokolā (lietas 66.-67.lapa).
[12.9] 2011.gada 21.februārī /vidusskola/ psiholoģe J.P. Bāriņtiesai sniegusi
atzinumus par V.S. un M.S. psiholoģiskās izpētes rezultātiem un konsultēšanas procesu (lietas
73.-76.lapa).
[12.10] 2011.gada 21.februārī Bāriņtiesa veikusi pārrunas ar R.S. un S.S., kas
atspoguļotas sarunas protokolā. R.S. un S.S. piekrituši bērnu ievietošanai krīzes centrā (lietas
79.-82.lapa).
[12.11] 2011.gada 23.februārī bērni M.S. un V.S. tiek ievietoti Vidzemes reģionālajā
atbalsta centrā „/Nosaukums/” (lietas 29. un 31.lapa).
[12.12] 2011.gada 27.februārī R.S. aizved bērnus M.S. un V.S. no Vidzemes
reģionālajā atbalsta centra „/Nosaukums/” uz mājām (lietas 29. un 31.lapa).
[12.13] Vidzemes reģionālajā atbalsta centra „/Nosaukums/” gadījuma vadītāja I.P.
sniegusi noslēguma formu sociālās rehabilitācijas pakalpojumam institūcijā laika posmā no
2011.gada 23.februāra līdz 27.februārim par M.S. un V.S. (lietas 34.-35.lapa).
[12.14] 2011.gada 1.martā Vidzemes reģionālajā atbalsta centrs „/Nosaukums/” nosūta
Bāriņtiesai vēstuli Nr.2/50 par M.S. un V.S., kurā norādīts, ka bērniem ir izveidojies vai
izveidots negatīvs mātes tēls, jūtama tēva koalīcija ar bērnu pret māti, kā arī, ka, ņemot vērā
speciālistu viedokli, bērniem nepieciešama sociālā rehabilitācija (lietas 29.lapa).
[12.15] 2011.gada 1.martā Bāriņtiesa veikusi telefonsarunu ar R.S., par ko sagatavota
dienesta atzīme (lietas 30.lapa).
[12.16] 2011.gada 7.martā Bāriņtiesā saņemti M.S. un V.S. 2011.gada 1.marta
iesniegumi (lietas 85.-86.lapa).
[12.17] 2011.gada 7.martā Bāriņtiesā saņemts R.S. iesniegums, kurā norādīts, ka R.S.
ir izņēmis bērnus no krīzes centra, un kurā viņš lūdz bērnus līdz mācību gada beigām
netraumēt ar psihologa vai kādu citu speciālistu vizītēm (lietas 31.lapa).
[12.18] 2011.gada 8.martā Bāriņtiesa veikusi telefonsarunu ar R.S., par ko sagatavota
dienesta atzīme (lietas 32.lapa).
[12.19] 2011.gada 9.martā Bāriņtiesa veikusi pārrunas ar D.V., kas atspoguļotas
sarunas protokolā un kurā norādīts, ka 2011.gada 12.februārī ir uzsākts kriminālprocess par
to, ka R.S. liedz S.S. saskarsmes tiesības ar bērniem. (lietas 32.lapa).
[12.20] 2011.gada 10.martā Bāriņtiesas priekšsēdētāja pieņem lēmumu Nr.1-6/32 par
aprūpes tiesību atņemšanu R.S. pār bērniem M.S. un V.S. (lietas 25.lapa).
[12.21] 2011.gada 10.martā Bāriņtiesa pieņem lēmumu Nr.1-6/33 par bērnu M.S. un
V.S. ievietošanu Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā „/Nosaukums/” sociālās rehabilitācijas
pakalpojumu saņemšanai (lietas 23.-24.lapa).
[12.22] 2011.gada 18.martā valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija ar vēstuli
Nr.1-8/484 sniegusi R.S. atbildi par Bāriņtiesas darbības, nosūtot bērnus uz Vidzemes
reģionālo atbalsta centru „/Nosaukums/”, izvērtēšanu (lietas 118.-120.lapa).
[12.23] 2011.gada 23.martā Vidzemes reģionālajā atbalsta centrs „/Nosaukums/”
nosūta Bāriņtiesai vēstuli Nr.2/68 par M.S. un V.S., kurā norādīts, ka bērniem ir izveidojies
vai izveidots negatīvs mātes tēls, bērni ir cietuši un turpina ciest no vecāku emocionālās
vardarbības, vecākiem pieaugušo līmenī nepieciešama atrisināt savas domstarpības –
vienoties un saskaņot savas prasības atbilstoši bērna vajadzībām un interesēm. jūtama tēva
koalīcija ar bērnu pret māti, kā arī, ka, ņemot vērā speciālistu viedokli, bērniem nepieciešama
sociālā rehabilitācija (lietas 36.lapa).
[12.24] 2011.gada 25.martā veikts M.S., V.S. un R.S. riska novērtējums, kurā secināts,
ka bērnus M.S. un V.S. nepieciešams ievietot krīzes centrā „/Nosaukums/”, bet R.S. aprūpes
tiesības nav atjaunojamas (lietas 83.-84.lapa).
[12.25] 2011.gada 25.martā Bāriņtiesā saņemts R.S. iesniegums, kurā sniegti
paskaidrojumi Bāriņtiesas 2011.gada 25.marta sēdei un lūgts atjaunot aprūpes tiesības un
atcelt Bāriņtiesas Lēmumu Nr.1-6/33 (lietas 37.-40.lapa).
[12.26] 2011.gada 25.martā Bāriņtiesa veikusi pārrunas ar S.S., kas atspoguļotas
sarunas protokolā (lietas 41.lapa).
[12.27] 2011.gada 25.martā notikusi Bāriņtiesas sēde, kuras gaita atspoguļota sēdes
protokolā (lietas 87.-90.lapa).
[12.28] 2011.gada 25.martā Bāriņtiesa pieņem lēmumu Nr.1-6/41 par aprūpes tiesību
neatjaunošanu R.S. (lietas 26.-28.lapa).
[10.29] 2011.gada 6.aprīlī Bāriņtiesa veikusi telefonsarunu ar Vidzemes reģionālā
atbalsta centrā „/Nosaukums/” gadījuma vadītāju I.P. par esošo situāciju ar S. ģimeni, par ko
sagatavota dienesta atzīme (lietas 91.lapa).
[12.30] 2011.gada 6.maijā klīniskā psiholoģe L.S. sniegusi atzinumu Nr.1-4 par R.S.
psiholoģiskās izpētes rezultātiem (lietas 42. – 44.lapa).
[12.31] 2011.gada 13.maijā nodibinājuma „/Nosaukums/” gadījuma vadītāja sniegusi
noslēguma formu sociālās rehabilitācijas pakalpojumam institūcijā laika posmā no 2011.gada
10.marta līdz 6.maijam par M.S. un V.S. (lietas 93.-94.lapa).
[12.32] 2011.gada 2.jūnijā Bāriņtiesa veikusi pārrunas ar M.S. un V.S., kas
atspoguļotas sarunas protokolā (lietas 92.lapa).
[12.33] 2011.gada 8.jūnijā Salaspils novada Sociālais dienests vēstulē Nr.3-45/41
Bāriņtiesai secina, ka R.S. aprūpes tiesības pār bērniem uz doto brīdi nav atjaunojamas (lietas
95.-96.lapa).
[13] Bāriņtiesu likuma 23.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka bāriņtiesas
priekšsēdētājs vienpersoniski pieņem lēmumu par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem,
ja bērna dzīves apstākļu pārbaudē vai citādi atklājas, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai
bīstamos apstākļos, kā arī tad, ja bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa
pilnvērtīgu attīstību. Minētā panta piektā daļa noteic, ka vienpersonisku lēmumu izpilda
nekavējoties.
Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 24.panta pirmās daļas 1.punktu bāriņtiesa ne vēlāk kā 15
dienu laikā pēc vienpersoniska lēmuma pieņemšanas sasauc sēdi, lai lemtu par aprūpes tiesību
atjaunošanu bērna vecākiem.
Administratīvā procesa likuma 70.panta trešā daļa noteic, ka administratīvais akts ir
spēkā tik ilgi, līdz to atceļ, izpilda vai vairs nevar izpildīt sakarā ar faktisko un tiesisko
apstākļu maiņu.
Ievērojot minēto un to, ka pēc Bāriņtiesas priekšsēdētājas pieņemtā Lēmuma Nr.1-
6/32 par aprūpes tiesību atņemšanu Bāriņtiesa pieņēma 2011.gada 25.marta lēmumu Nr.1-
6/41 par aprūpes tiesību neatjaunošanu R.S., tiesa konstatē, ka Lēmums Nr.1-6/32 ir izpildīts,
līdz ar to nav iespējams taisīt spriedumu par tā atcelšanu. Tādējādi tiesa var vērtēt tikai
Lēmuma Nr.1-6/32 tiesiskumu.
[14] Ar Bāriņtiesas 2011.gada 10.marta lēmumu Nr.1-6/33 bērni M.S. un V.S. tika
ievietoti Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā „/Nosaukums/” (vēlāk pārdēvēts par
nodibinājumu „/Nosaukums/”) sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai. No lietas
materiāliem un tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem tiesa konstatē, ka nodibinājumā
„/Nosaukums/” bērni bija ievietoti līdz 2011.gada 6.maijam.
Ievērojot minēto un Administratīvā 70.panta trešajā daļā noteikto, tiesa konstatē, ka
Lēmums ir izpildīts, līdz ar to nav iespējams taisīt spriedumu par tā atcelšanu. Tādējādi tiesa
var vērtēt tikai Lēmuma Nr.1-6/33 tiesiskumu.
[15] Tiesa, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, liecinieku liecības un
izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka Lēmums Nr.1-6/32 un
Lēmums Nr.1-6/33 atzīstams par tiesisku sekojošu apsvērumu dēļ.
[15.1] Bāriņtiesu likuma 23.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka bāriņtiesas
priekšsēdētājs vienpersoniski pieņem lēmumu par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem,
ja bērna dzīves apstākļu pārbaudē vai citādi atklājas, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai
bīstamos apstākļos, kā arī tad, ja bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa
pilnvērtīgu attīstību.
Līdz ar to tiesai jāpārbauda, vai, pieņemot Lēmumu Nr.1-6/32, bija konstatējams, ka
bērni atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, vai arī bērna turpmākā atrašanās
ģimenē var apdraudēt viņu pilnvērtīgu attīstību.
[15.2] Bāriņtiesas Lēmumā Nr.1-6/32 ir norādīts, ka minētais lēmums pieņemts, lai
pasargātu M.S. un V.S. no vecāku iespējamās emocionālās vardarbības, nodrošinātu bērniem
drošu, nevardarbīgu vidi un sociālo rehabilitāciju institūcijā. Ja M.S. un V.S. nesaņems
psiholoģisko palīdzību un sociālo rehabilitāciju, tas var apdraudēt viņu pilnvērtīgu attīstību.
No minētā lēmuma pamatojuma izriet, ka lēmums par aprūpes tiesību atņemšanu
pieņemts, jo M.S. un V.S. atrašanās ģimenē, nesaņemot psiholoģisko palīdzību un sociālo
rehabilitāciju var apdraudēt bērnu pilnvērtīgu attīstību, nevis tāpēc, ka pret bērniem tēvs R.S.
īsteno emocionālo vardarbību un bērni atrodas veselībai un dzīvībai bīstamos apstākļos.
[15.3] Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 1.panta 12.punktu emocionālā
vardarbības ir bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot viņam,
lamājot, pazemojot viņu vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai). Tiesa atzīst, ka
emocionālā vardarbība var izpausties arī kā bērna psiholoģiskā ietekmēšana, iesaistot vecāku
strīdos, apzināti vai neapzināti radot bērnam izkropļotu priekšstatu par otru vecāku, ar savu
rīcību radot bērnos bailes par turpmāko nākotni. Minētais un nesaskaņas, kas skar vecāku
saskarsmes tiesības ar bērniem izmantošanas kārtību un kas tiek risinātas bērnu klātbūtnē, kā
arī savlaicīga psiholoģiskās palīdzības nesaņemšana var nodarīt kaitējumu bērnu pilnvērtīgai
attīstībai.
Salaspils novada Sociālās dienesta psiholoģes M.B. 2010.gada 20.augusta atzinumā
Bāriņtiesai norādītais, ka vienreiz R.S. rādījis bērniem mātes „mīļākā” SMS ziņas, R.S. ir
ņēmis striķi un gājis kārties, bet bērni ir mēģinājuši viņu apturēt, liecina par iespējamu
emocionālo vardarbību pret bērniem. Minētajā atzinumā ir secināts, ka vecāki veica un veic
darbības, kas varētu negatīvi iespaidot bērnu attiecības ar kādu no vecākiem, kā arī ir norādīts
ieteikums, ka abiem bērniem būtu vēlama atbilstoša psihoterapija emocionālā stāvokļa
uzlabošanai un emocionālās vardarbības seku mazināšanai. Līdz ar to Bāriņtiesas rīcībā bija
nonākusi informācija par iespējamu vardarbību pret bērniem, kā arī speciālista ieteikums par
bērnu tikšanos ar māti nodrošināšanu un psihoterapijas nepieciešamību bērniem. Tam, ka
atzinums sniegts tiesvedības ietvaros, lai pieņemtu lēmumu par šķiršanos, nav būtiskas
nozīmes šajā lietā, jo tas nemaina psihologa izdarītos secinājumus un ieteikumus par bērniem.
Tiesa atzīst, ka līdz 2011.gada 10.martam Bāriņtiesas veiktās pārrunas, sarakste un
atzinumi (sk. šī sprieduma 12.4. -12.19.punktu) objektīvi liecina, ka bērnu vecāku starpā
turpinājās strīds, kas ietekmēja bērnus. Savukārt /vidusskola/ psiholoģes J.P. 2011.gada
17.februārī sniegtā informācija un 21.februāra atzinumos par bērnu psiholoģiskās izpētes
rezultātiem un konsultēšanas procesu (sk., šī sprieduma 12.8. un 12.9.punkts) norādītais,
objektīvi liecināja, ka bērniem joprojām ir nepieciešama palīdzība, t.sk., ir izteikts speciālista
ieteikums, ka ir vēlama atbilstoša psihoterapija emocionālā stāvokļa uzlabošanai.
[15.4] Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7.pantu katram bērnam ir
neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību. Saskaņā ar minētā likuma 10.panta
pirmo daļu bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas
nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību.
Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 51.panta otro daļu bērnam, kurš ir
vardarbības vai jebkuras citas nelikumīgas darbības upuris ir sniedzama nepieciešamā
palīdzība, lai viņš atgūtu psihisko veselību. Minētā likuma 52.panta trešās daļas 2.punkts
noteic, ka bērnu, kurš kļuvis par vardarbības (prettiesisku darbību) upuri, cita starpā aizliegts
atstāt bez psiholoģiskas un cita veida aprūpes. Savukārt saskaņā ar minētā likuma 70.panta
pirmo daļu visu bērnu tiesību aizsardzības subjektu pienākums ir jebkurā gadījumā sniegt
palīdzību bērnam, kuram tā nepieciešama.
Bāriņtiesu likuma 18.panta 3.punkts noteic, ka bāriņtiesa, aizstāvot bērna personiskās
intereses attiecībās ar vecākiem, ir tiesīga nosūtīt bērnu konsultāciju saņemšanai pie ģimenes
ārsta, psihologa vai cita speciālista, ja tas nepieciešams bērna interešu aizstāvībai un bērna
vecāki nepiekrīt konsultāciju saņemšanai. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta piektā
daļa noteic, ka vecāku gribas izpausmēm attiecībā uz bērnu var noteikt ierobežojumus
neatkarīgi no viņu uzskatiem un reliģiskās pārliecības, ja tiek konstatēts, ka tās fiziski vai
garīgi varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai.
Ievērojot minētās tiesību normas un Bāriņtiesu likuma 16.un 17.pantā noteiktās
bāriņtiesas tiesības un pienākumus, Bāriņtiesai, saņemot psihologu atzinumus, bija tiesības un
pienākums īstenot pasākumus, lai nodrošinātu, ka bērni M.S. un V.S. tiekas ar māti, netiek
emocionāli traumēti, kā arī saņem atbilstošu psiholoģisko palīdzību. Turklāt, Bāriņtiesa ir
tiesīga neatkarīgi no vecāka gribas pieņemt lēmumu par atbilstošas palīdzības nodrošināšanu
bērniem, t.sk, ievietojot krīzes centrā sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai.
[15.5] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka Bāriņtiesa 2011.gada 21.februārī
veikusi pārrunas ar bērnu vecākiem un piedāvājusi bērnus uz laiku ievietot krīzes centrā, lai
bērni varētu saņemt psiholoģisko palīdzību un uzlabotu bērnu emocionālo stāvokli, kam bērnu
vecāki, t.sk., R.S. ir piekritis. Līdz ar to no 2011.gada 23.februāra bērni ar vecāku piekrišanu
tika ievietoti Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā „/Nosaukums/”. Tiesa neatzīst par pamatotu
pieteicēja apsvērumu, ka pieteicējs pret savu gribu būtu piespiests piekrist bērnu ievietošanai
krīzes centrā, jo no sarunas protokola tas neizriet, kā arī šādu piespiešanu neapstiprina neviens
cits pierādījums lietā.
Tiesa konstatē, ka 2011.gada 27.februārī R.S., neinformējot Bāriņtiesu, izņēma bērnus
no Vidzemes reģionālā atbalsta centra „/Nosaukums/”. 2011.gada 2.marta iesniegumā, R.S.
informē Bāriņtiesu, ka viņam ir tiesības izlemt, vai bērni apmeklēs psihologu vai nē, un ka
psihologa konsultācijas nav nepieciešamas, kā arī lūdz Bāriņtiesu bērnus netraumēt ar
psihologa vai kādu citu speciālistu vizītēm. 2011.gada 1.marta telefonsarunā Bāriņtiesa ir
lūgusi R.S. nedēļas laikā iesniegt informāciju, kādu citu psihologu bērni apmeklēs. 2011.gada
8.marta telefonsarunā R.S. nenosauc nevienu konkrētu psihologu, kuru bērni apmeklēs,
norāda, ka ir konsultējies ar psihologu (to neidentificējot), kā arī norāda, ka bērni ir veseli,
viņiem psiholoģiska palīdzība nav nepieciešama.
Tiesa atzīst, ka no šādas R.S. rīcības un sniegtā viedokļa, ir secināms, ka bērna tēvs
R.S. uzskatīja, ka bērniem M.S. un V.S. nav nepieciešama psiholoģiskā palīdzība, ka viņš
neveiks nekādas darbības, lai tāda tiktu sniegta, kā arī nesadarbosies ar Bāriņtiesu un
nepieļaus Bāriņtiesas iesaistīšanos šādas palīdzības sniegšanā.
Ņemot vērā, ka R.S. nav nepieciešamās izglītības pilnvērtīgai bērnu psiholoģiskās
stāvokļa un palīdzības nepieciešamības izvērtēšanai, kā arī R.S. Bāriņtiesai nav minējis
konkrētu psihologu, ar kuru ir konsultējies, kā arī tiesā nav iesniedzis materiālus, kas
apstiprinātu, ka konkrētajā brīdī kāds cits psihologs ir atzinis, ka bērniem šāda psiholoģiskā
palīdzība nav bijusi nepieciešama, tiesa atzīst, ka R.S. viedoklis nav pamatots.
Savukārt Bāriņtiesas rīcībā esošie psihologu atzinumi, kā arī Vidzemes reģionālajā
atbalsta centrā „/Nosaukums/” 2011.gada 1.marta vēstulē minētais apliecina speciālistu
viedokli par palīdzības nepieciešamību bērniem.
Ņemot vērā šādu bērna tēva rīcību un Bāriņtiesas rīcībā esošo speciālistu atzinumus,
tiesa atzīst, ka šādā situācijā Bāriņtiesai nebija iespējama turpmāka sadarbība ar bērnu tēvu
R.S. un nebija iespējams novērst bērnu attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, bērniem paliekot
ģimenē. Līdz ar to Bāriņtiesas priekšsēdētāja Lēmumā Nr.1-6/32 pamatoti ir secinājusi, ka,
atrodoties tēva aprūpē, bērni nesaņems nepieciešamo psiholoģisko palīdzību un sociālo
rehabilitāciju, un tas var apdraudēt viņu pilnvērtīgu attīstību.
Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka Bāriņtiesas priekšsēdētājas Lēmums Nr.1-6/32 par
aprūpes tiesību atņemšanu R.S. pār bērniem M.S. un V.S. ir atzīstams par pamatotu un
tiesisku.
[15.6] Tiesa neatzīst par pamatotu pieteicēja apsvērumu, ka Bāriņtiesa nav
uzklausījusi bērnu viedokli, jo Bērnu viedoklis ir atspoguļots /vidusskola/ psiholoģes J.P.
21.februāra atzinumos. Tāpat 2011.gada 21.februārī Bāriņtiesā pirms piekrišanas došanas
bērnu ievietošanai krīzes centrā, R.S. un S.S. bija dots laiks pārrunām ar bērniem un kā bērnu
vecāki viņi pārstāvēja bērnu intereses. Turklāt Bāriņtiesa 2011.gada 7.martā bija saņēmusi
M.S. un V.S. 2011.gada 1.marta iesniegumus, kuros tieši pausts viņu viedoklis. Līdz ar to
bērnu viedoklis ir uzklausīts.
[15.7] Vienlaikus tiesa atzīmē, ka pēc psihologa M.B. atzinumu saņemšanas Bāriņtiesa
bērnus M.S. un V.S. uzreiz nešķīra no ģimenes un nepieņēma lēmumu par aprūpes tiesību
atņemšanu R.S., bet risināja jautājumu ar vecākiem, kas liecina, ka saņemtā informācija par
iespējamu vardarbību pret bērniem neliecināja, ka bērnu palikšana ģimenē tieši apdraudēja
bērnu dzīvību un veselību.
Arī Bāriņtiesas Lēmumā Nr.1-6/32 nav norādīts neviens konkrēts fakts, kas liecinātu,
ka 2011.gada 10.martā Bāriņtiesas rīcībā ir informācija par pēdējā laikā bijušu, esošu vai
iespējamu pieteicēja vardarbību pret bērniem, kas apdraud bērnu dzīvību vai veselību, lai būtu
nepieciešama tūlītēja bērnu šķiršana no tēva sakarā ar tēva vardarbību pret bērniem.
[15.8] Tiesa konstatē, ka Lēmumā Nr.1-6/33 norādīts, ka minētais lēmums par bērnu
ievietošanu Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā „/Nosaukums/” sociālās rehabilitācijas
pakalpojumu saņemšanai ir pieņemts, pamatojoties uz Bāriņtiesu likuma 18.panta 3.punktu un
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmo daļu un 24.panta piekto daļu, jo
nepieciešama bērnu emocionālā stāvokļa uzlabošana. Lēmums pamatots ar psihologu
atzinumiem un iepriekš minēto R.S. rīcību un iebildumiem par psihologu konsultāciju
nepieciešamību bērniem.
Ņemot vērā šī sprieduma 15.5.punktā tiesas konstatēto par Bāriņtiesas kompetenci
lemt par bērnu ievietošanu krīzes centrā, kā arī Bāriņtiesas rīcībā esošajiem psihologu
atzinumiem, tiesa atzīst Bāriņtiesas Lēmumu Nr.1-6/33 par tiesisku. Ņemot vērā, ka
vienlaikus ar šī lēmuma pieņemšanu R.S. tika atņemtas bērnu aprūpes tiesības, ka bērni
vairākkārt skaidri ir izteikuši viedokli par nevēlēšanos tikties ar māti (no kā var secināt
nevēlēšanos dzīvot pie mātes), kā arī to, ka Vidzemes reģionālā atbalsta centrs „/Nosaukums/”
var nodrošināt bērniem psihologu konsultācijas un sociālo rehabilitāciju, tiesa atzīst
Bāriņtiesas lēmumu par bērnu ievietošanu Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā
„/Nosaukums/” par atbilstošu mērķa sasniegšanā.
[16] Tiesa konstatē, ka Pieteicējs pieteikumu tiesā ir iesniedzis par Bāriņtiesas
2011.gada 25.marta Bāriņtiesas Lēmuma Nr.1-6/41 par aprūpes tiesību neatjaunošanu R.S.
atcelšanu.
Bāriņtiesu likuma 24.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka bāriņtiesa ne vēlāk kā 15
dienu laikā pēc vienpersoniska lēmuma pieņemšanas sasauc sēdi, lai lemtu par aprūpes tiesību
atjaunošanu bērna vecākiem. Tādējādi saskaņā ar tiesību normām, lai atjaunotu aprūpes
tiesības pār bērniem, ir jāpieņem personai labvēlīgs lēmums par aprūpes tiesību atjaunošanu.
Kā izriet no administratīvo tiesu prakses, atteikums ir negatīvs administratīvs akts, kas
neko nemaina personas tiesiskajā stāvoklī un tam nav turpinošas iedarbības. Līdz ar to, nav
iespējams runāt par atteikuma kā tāda spēka zaudēšanu vai atcelšanu. Atceļot atteikumu,
personas tiesiskajā stāvoklī nekas nemainās. Tāpēc arī atteikuma gadījumā pieteikuma
priekšmets tiesā ir labvēlīga administratīvā akta izdošana (skat. Augstākās tiesas Senāta
Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 3.marta spriedumu lietā SKA-34/2007).
No minētā izriet, ka atteikumu kā negatīvu aktu nav iespējams atcelt, bet jāvērtē, vai
iespējama labvēlīga administratīvā akta izdošana.
Izskatāmajā gadījumā Lēmuma Nr.1-6/41 atcelšanai nav būtiskas nozīmes. Ievērojot
Bāriņtiesu likuma 24.panta pirmās daļas 1.punktā noteikto, tad šī lēmuma atcelšana nedotu
likuma normām atbilstošu rezultātu. Līdz ar to tiesai pieteicēja pieteikums ir jāvērtē kā
lūgums lemt par pienākuma uzlikšanu Bāriņtiesai izdot labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru
tiktu atjaunotas pieteicējam aprūpes tiesības pār bērniem M.S. un V.S.
Lai uzliktu Bāriņtiesai pienākumu izdot labvēlīgu administratīvo aktu, tiesai saskaņā
ar Bāriņtiesu likuma 22.panta otro daļu ir jāpārbauda, vai bērna aprūpes tiesību atņemšanas
iemesli ir zuduši un ir jākonstatē, vai nav konstatējami citi likumā noteiktie iemesli, kas ir par
pamatu aprūpes tiesību atņemšanai.
Tiesa, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, liecinieku liecības un izvērtējot
lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka Lēmums Nr.1-6/41 neatjaunot
atņemtās aprūpes tiesības R.S. pār bērniem M.S. un V.S. nav atzīstams par pamatotu un
tiesisku sekojošu apsvērumu dēļ.
[16.1] Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 24.panta pirmās daļas 1.punktu bāriņtiesai ne
vēlāk kā 15 dienu laikā pēc vienpersoniska lēmuma pieņemšanas jālemj par aprūpes tiesību
atjaunošanu bērna vecākiem.
Saskaņā ar Civillikuma 203.panta pirmo daļu bērna aprūpes tiesības vecākam tiek
atņemtas, ja bāriņtiesa atzīst, ka:
1) ir faktiski šķēršļi, kas liedz vecākam iespēju aprūpēt bērnu;
2) bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāka vainas dēļ (vecāku
apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ);
3) vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un
uzraudzību;
4) vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai;
5) konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vecāka
vardarbību pret bērnu.
Minētā panta trešā daļa noteic, ka atņemtās aprūpes tiesības vecākam atjauno, kad
bāriņtiesa atzīst, ka vairs nepastāv šī panta pirmajā daļā minētie apstākļi.
Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmajā daļā noteikti tādi paši pamati lemšanai par bērna
aprūpes tiesību atņemšanu vecākam kā Civillikumā. Savukārt Bāriņtiesu likuma 22.panta
otrajā dāļā noteikts, ka bāriņtiesa lemj par bērna aprūpes tiesību atjaunošanu, ja bērna aprūpes
tiesību atņemšanas iemesli ir zuduši.
Līdz ar to no minētajām tiesību normām izriet, ka, lai atjaunotu bērna aprūpes tiesības,
vispirms jākonstatē, ka ir zuduši bērna aprūpes tiesību atņemšanas iemesli.
[16.2] Bāriņtiesas Lēmums Nr.1-6/41 pamatots uz Civillikuma 203.panta pirmās daļas
3.punktu (vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un
uzraudzību) un Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmās daļas 5.punktu (konstatēta vecāka
vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu).
[16.3] Kā tika konstatēts šī sprieduma 15.punktā no Bāriņtiesas priekšsēdētājas
vienpersoniskā Lēmuma Nr.1-6/32 pamatojuma izriet, ka lēmums par aprūpes tiesību
atņemšanu pieņemts, jo M.S. un V.S. atrašanās ģimenē, nesaņemot psiholoģisko palīdzību un
sociālo rehabilitāciju, var apdraudēt bērnu pilnvērtīgu attīstību. Tas pēc būtības atbilst
Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punktam un Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmās daļas
3.punktam. Vienpersoniskā lēmuma par aprūpes tiesību atņemšanas pamats nebija bērnu tēva
R.S. vardarbība pret bērniem, proti, Civillikuma 203.panta pirmās daļas 5.punkts un
Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmās daļas 5.punkts.
[16.4] Ievērojot minēto, tiesa vispirms vērtē, vai joprojām bērni, atrodoties tēva R.S.
aprūpē, nesaņems psiholoģisko palīdzību un sociālo rehabilitāciju un tādējādi tiks apdraudēta
bērnu pilnvērtīga attīstība.
Bāriņtiesas Lēmumā Nr.1-6/41 ir norādīts, ka aprūpes atņemšanas iemesli ir zuduši
daļēji. R.S. ir piekritis, ka bērniem ir nepieciešamas psihologa konsultācijas un droša vide,
taču turpina uzskatīt, ka bērnu emocionālā stāvokļa pasliktināšanās ir saistīta tikai ar mātes
negatīvo ietekmi uz bērniem. R.S. apšauba Salaspils novada Sociālā dienesta psiholoģes M.B.
un /vidusskola/ psiholoģes J.P. kompetenci, nesadarbojas ar atbalsta centra „/Nosaukums/”
speciālistiem, kā arī turpina noliegt savu vainu bērnu noskaņošanā pret māti, nepildot Rīgas
rajona tiesas spriedumā noteikto saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību mātei ar bērniem.
Bez tam R.S. lūgums atcelt bāriņtiesas lēmumu par bērnu ievietošanu atbalsta centrā
„/Nosaukums/” liecina par to, ka R.S. vai nu nevēlas vai nespēj izprast iemeslus, kuru dēļ
bērni tika ievietoti institūcijā sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai.
Tiesa secina, ka Bāriņtiesa ir konstatējusi, ka R.S. ir piekritis, ka bērniem ir
nepieciešamas psihologa konsultācijas. R.S. paskaidrojumi, kas atspoguļoti R.S. 2011.gada
25.marta iesniegumā Bāriņtiesai un Bāriņtiesas 2011.gada 25.marta sēdes protokolā, liecina,
ka R.S. ir gatavas nodrošināt bērniem psihologu konsultācijas. Tiesa secina, ka Bāriņtiesas
lēmumā norādītais, ka daļā ir zuduši aprūpes atņemšanas iemesli, attiecas tieši uz šo apstākli
par psiholoģiskās palīdzības nodrošināšanu bērniem. Bāriņtiesas Lēmumā Nr.1-6/41 un
materiālos, uz kuriem ir balstīts Lēmums Nr.1-6/41, kā arī no lietas materiāliem, tiesa
nekonstatē nevienu objektīvu pamatojumu, kas liecinātu, ka pastāv pamatotas šaubas, ka,
atjaunojot aprūpes tiesības, R.S. nenodrošinās psiholoģisko palīdzību bērniem vai
nesadarbosies ar Bāriņtiesu tās nodrošināšanā.
Tiesa uzskata, ka tas, ka R.S. ir cits viedoklis par bērnu emocionālā stāvokļa
pasliktināšanās iemesliem, savu vainu notikušajā un konkrētu psihologu kompetenci,
objektīvi neliecina, ka bērniem, atrodoties tēva aprūpē, psiholoģiskā palīdzība netiks
nodrošināta. Turklāt aprūpes tiesību atņemšana un bērna šķiršana no ģimenes ir galējais
līdzeklis, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, viņam paliekot
ģimenē. Līdz ar to, secinot, ka bērna tēvs apšauba konkrētu psihologu kompetenci, Bāriņtiesai
primāri ir jāpalīdz risināt jautājums par citu psihologu piesaistīšanas iespējām. Aprūpes
tiesību atjaunošana neizslēdz palīdzības sniegšanu ģimenei, lai nodrošinātu bērnam labvēlīgus
attīstības apstākļus.
Ievērojot iepriekš minēto, tiesa secina, ka ir zuduši apstākļi, kas bija par pamatu R.S.
atņemt bērnu aprūpes tiesības ar Lēmumu Nr.1-6/32.
[16.5] Bāriņtiesas Lēmums Nr.1-6/41 ir pamatots arī uz Bāriņtiesu likuma 22.panta
pirmās daļas 5.punktu, ka konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas
par vecāka vardarbību pret bērnu.
Izvērtējot Lēmumu Nr.1-6/41 tiesa konstatē, ka tajā nav norādīts neviens konkrēts
apsvērums, kas pamatots ar pierādījumiem, kas liecinātu par pēdējā laikā bijušu, esošu vai
iespējamu tēva vardarbību R.S. pret bērniem, kas apdraud bērnu dzīvību vai veselību un kas
būtu par pamatu aprūpes tiesību neatjaunošanai R.S. pār bērniem. Bāriņtiesas 2011.gada
25.marta riska novērtējumā par M.S. un V.S. norādīts, ka ir augsts emocionālā kaitējuma
pakāpes risks, konstatēta emocionālā vardarbība, taču nav norādīts nekāds faktisko apstākļu
izvērtējums, no kā izdarīts šāds secinājums.
Tiesa konstatē, ka arī /vidusskola/ psiholoģes J.P. 21.februāra atzinumos un
Vidzemes reģionālā atbalsta centra „/Nosaukums/” 2011.gada 1.marta vēstulē nav norādes uz
kādu konkrētu faktu, kas objektīvi liecinātu par R.S. iespējamo emocionālo vardarbību pret
bērniem. Vidzemes reģionālā atbalsta centra „/Nosaukums/” noslēguma formās par sociālās
rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanu institūcijā no 23.februāra līdz 27.februārim, kā arī
2011.gada 23.marta vēstulē ir norādīts, ka bērniem ir izveidojies vai izveidots negatīvs mātes
tēls un ka vecāki nedrīkst iesaistīt bērnus vecāku savstarpējo attiecību risināšanā, jo,
turpinoties emocionālajai vardarbībai, var veidoties neatgriezeniskas sekas bērnu personībā.
Taču tas pats par sevi neliecina par iespējamu tēva emocionālo vardarbību, jo nav konstatēts,
ka tieši tēva ietekmē bērniem ir izveidots negatīvs mātes tēls, kā arī, ka tieši tēvs joprojām
iesaista bērnus savstarpējo attiecību risināšanā ar māti.
Tiesas sēdē bērni M.S. un V.S. izteica vēlēšanos tieši paust savu viedokli. Ņemot vērā,
ka M.S. ir 14 gadi un V.S. ir 13 gadi un ka bērni viedokli pauda un uz tiesas jautājumiem
atbildēja labprātīgi un argumentēti, tiesa uzskata, ka bērnu sniegtie paskaidrojumi lietā ir
respektējami un vērā ņemami. Bērni paskaidroja, ka tēvs viņus nav noskaņojis pret māti un
neliedz tikties ar māti. Ņemot vērā, ka bērni pēc savas iniciatīvas atstāstīja gadījumus, kad
viņuprāt māte ir slikti izturējusies pret viņiem, šo gadījumu būtību, kā arī liecinieku liecībām,
tiesas ieskatā ir liela ticamība, ka mātes negatīvais tēls un nevēlēšanās tikties ar māti ir
izveidojies bērniem pašiem minēto gadījumu rezultātā, nevis to ir izveidojis tēvs.
Tiesas ieskatā arī tas, ka bērnu tēvam R.S. ir savs un no Bāriņtiesas vai psihologiem
atšķirīgs viedoklis par bērnu emocionālā stāvokļa pasliktināšanās iemesliem un
nepieciešamību ievietot bērnus institūcijā sociālās rehabilitācijas saņemšanai, kā arī noteiktu
psihologu kompetenci un nepieciešamību pašam apmeklēt psihologu, neliecina par
emocionālo vardarbību pret bērniem.
Strīdi bērnu klātbūtnē un emocionālās vardarbības risks var pastāvēt pat vislabvēlīgākajās
ģimenēs, tomēr būtiski ir ņemt vērā riska iespējamības pakāpi. Tiesas ieskatā konkrētajā gadījumā
nav objektīva pamata emocionālās vardarbības riska pakāpi vērtēt kā tādu, kas varētu nopietni
apdraudēt bērna dzīvību, veselību vai attīstību, lai būtu tiesisks pamats atņemt bērnu aprūpes
tiesības.
[16.6] Tiesa konstatē, ka bērni iespējams netieši tiek iesaistīti vecāku strīdos, kuru
pamatā ir saskarsmes tiesību īstenošana. Strīds par saskarsmes tiesību īstenošanu risināms
vispārējās jurisdikcijas tiesā, jo šādu domstarpību risināšana neietilpst bāriņtiesas
kompetencē. Vecāku savstarpējās nesaskaņas un strīdi nav risināmi tādā veidā, ka vienam no
vecākiem tiek atņemtas bērna aprūpes tiesības. Līdz ar to nav arī pamata, vērtējot aprūpes
tiesību atjaunošanas pamatotību, vērtēt, vai R.S. ir nodrošinājis bērnu un mātes saskarsmes
tiesības.
Nav arī pieļaujams strīdus, kas izriet no saskarsmes tiesībām, risināt administratīvā
procesa ietvaros, jo tādā veidā pārklājas gan administratīvās tiesas un vispārējās jurisdikcijas
tiesas kompetence, gan tiesas un bāriņtiesas pilnvaras un funkcijas, un nolēmumu izpilde
vienā no procesiem varētu būt neiespējama.
[16.7] Saskaņā ar Civillikuma 177.panta ceturto daļu aprūpe ir bērna aprūpe nozīmē
viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna
kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc
iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski
derīgam darbam). Proti, liedzot vecākam bērna aprūpes tiesības, vecākam tiek liegtas iepriekš
minētās darbības bērna uzturēšanā.
Saskaņā ar ANO Bērnu tiesību konvencijas 3.pantu visās darbībās, kas saistītas ar
bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai privātas sociālās nodrošināšanas institūcijas,
tiesas (..), primārajam apsvērumam ir jābūt bērna vislabākajām interesēm. Bērnu aprūpes
tiesību atņemšanas un atjaunošanas lietās bērna vislabāko interešu nodrošināšana ir īpaši
aktuāla.
ANO Bērnu tiesību konvencijas pamatā, gan arī no Civillikuma izriet, ka bērna
vislabākās intereses ir būt kopā ar saviem vecākiem. Saskaņā ar Civillikuma 181.panta pirmo
daļu bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no
vecākiem. Civillikuma 181.panta otrajā daļa noteikts, ka katram vecākam ir pienākums un
tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Šis noteikums
piemērojams arī tad, ja bērns šķirts no viena vai no abiem vecākiem. Savukārt Bērnu tiesību
aizsardzības likuma 26.panta pirmā daļa noteic, ka ģimene ir dabiska bērna attīstības un
augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē. Valsts un
pašvaldība atbalsta ģimeni, it īpaši daudzbērnu ģimeni, un sniedz tai palīdzību.
No minētajām tiesību normām secināms, ka aprūpes tiesības atņemamas vecākiem
tikai īpašos, ļoti nopietnos gadījumos. Tas ir galējais līdzeklis, ja nav iespējams novērst bērna
attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, viņam paliekot ģimenē, jo katram bērnam ir tiesības, lai
viņam būtu vecāki, un tikai īpašos gadījumos un pastāvot objektīvam iemeslam vecākiem ir
atņemamas aprūpes tiesības.
Tiesa, ņemot vērā spriedumā konstatētos apstākļus, atzīst, ka Bāriņtiesa nav
konstatējusi, kā arī no lietas materiāliem nav konstatējams, ka pastāvētu tādi apstākļi, kas ir
par pamatu aprūpes tiesību neatjaunošanai saskaņā ar Civillikuma 203.panta pirmo un trešo
daļu un Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmo un otro daļu. Ievērojot minēto, R.S. atjaunojamas
aprūpes tiesības pār bērniem M.S. un V.S.
[17] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmajai daļai, ja pieteikums
pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētājas par labu pieteicējam viņa
samaksāto valsts nodevu.
Tiesa konstatē, ka par pieteikumu par lietas ierosināšanu Administratīvajā rajona tiesā
ir samaksāta valsts nodevu 20 latu apmērā (lietas 8.lapa).
Ņemot vērā, ka pieteicēja pieteikums ir daļēji apmierināts, tad no atbildētājas par labu
pieteicējam ir piespriežama samaksātā valsts nodeva.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta otro daļu, 246.-251.pantu,
254.panta otro daļu un 289. -291.pantu, tiesa
nosprieda
noraidīt R.S. pieteikumu par Salaspils novada bāriņtiesas 2011.gada 10.marta lēmuma
Nr.1-6/32 un 2011.gada 10.marta lēmuma Nr.1-6/33 atzīšanu par prettiesisku;
apmierināt R.S. pieteikumu par administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu atjaunotas
aprūpes tiesības pār bērniem M.S. un V.S.
Uzdot Salaspils novada bāriņtiesai divu nedēļu laikā no sprieduma spēkā stāšanās
dienas, izdot administratīvo aktu aprūpes tiesību atjaunošanu R.S. (/personas kods/) pār
bērniem M.S. (/personas kods/) un V.S. (/personas kods/).
Uzlikt pienākumu Salaspils novada pašvaldībai atlīdzināt R.S. viņa samaksāto valsts
nodevu Ls 20 (divdesmit lati) apmērā
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā 20 dienu laikā no tā
sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu
namā.
Tiesnese (paraksts) I.Juhņeviča
NORAKSTS PAREIZS
Administratīvās rajona tiesas
tiesnese________________________I.Juhņeviča
Rīgā, 2011.gada 15.jūlijā.