Court allows landlord's claim for insurance payout from property manager for flood damage. Property manager liable for shared infrastructure failure.

Lietas Nr. C29340322

Lietas arhīva Nr. C-02957-23/81

ECLI:LV:RPT:2023:0301.C29340322.3.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2023.gada 1.martā

Rīgas pilsētas tiesa,

tiesnesis U.Apsītis,

rakstveida procesā izskatīja civillietu AAS “Balta” prasībā pret SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” par zaudējumu piedziņu.

Aprakstošā daļa

[1] 2022.gada 29.aprīlī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā (pēc tiesu apvienošanas – Rīgas pilsētas tiesa) saņemts prasītāja AAS “Balta”

prasības pieteikums pret atbildētāju SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” par zaudējumu 8005,52 EUR piedziņu.

Prasības pieteikumā izklāstīti turpmāk norādītie apstākļi.

[2] Starp prasītāju un /pers. A/ noslēgts apdrošināšanas līgums, izsniegta apdrošināšanas polise Nr.704408617, uz kuras pamata apdrošināts

dzīvoklis /adrese/. Apdrošināšanas līguma darbības laiks no 2020.gada 8.jūlija līdz 2021.gada 7.jūlijam.

Polises darbības laikā 2020.gada 31.jūlijā dzīvoklis tika applūdināts, nodarot zaudējumus dzīvokļa telpām un mantai. Atbildētājs sastādījis aktu,

norādot, ka saliešana notikusi no ēkas koplietošanā esošajām komunikācijām, par ko saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu atbildība ir

jāuzņemas ēkas pārvaldniekam.

Prasītājs izmaksāja apdrošināšanas atlīdzību 8005,52 EUR, ko veido atlīdzība par remontu 6993,20 EUR, atlīdzība par sabojāto mantu 997,16

EUR un atlīdzība par paklāja tīrīšanu 15,16 EUR.

Prasība pamatota ar Apdrošināšanas līguma likuma 45.pantu, Dzīvokļa īpašuma likuma 4.pantu, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 4.pantu,

5.pantu, 6.pantu, Civillikums 1635.pantu, 1652.pantu, 1753.pantu, 1756.pantu, 1775.pantu, 1779.pantu, 1792.pantu.

Prasītājs lūdz tiesu piedzīt no atbildētāja zaudējumus 8005,52 EUR apmērā, tiesāšanās izdevumus, kā arī atzīt prasītājam tiesības saņemt

likumiskos procentus no piedzītas summas par laiku no spieduma spēkā stāšanās līdz sprieduma izpildei.

[3] 2022.gada 27.maijā tiesā saņemts atbildētāja SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” paskaidrojums par celto prasību. Atbildētājs celto prasību

neatzīst.

Atbildētājs atsaucies uz priekšnoteikumiem, lai iestātos zaudējumu atlīdzināšanas pienākums.

Atbildētājs veic dzīvojamās mājas /adrese/ pārvaldīšanu uz likuma pamata.

Atbildētājs atsaucies uz likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50.panta pirmās daļas 2.punktu, septīto daļu, kā arī uz

Dzīvokļa īpašuma likuma 10.pantu un 13.pantu.

Dzīvokļu īpašnieku pienākums ir rūpēties par savu dzīvokļa un kopīpašumā esošas mājas daļas lietošanas īpašību saglabāšanu, uzliekot par

pienākumu dzīvokļu īpašniekiem noslēgt pārvaldīšanas līgumu.

2020.gada 6.augusta aktā Nr.1-8/20230 par saliešanas gadījumā konstatētajiem bojājumiem dzīvoklim Nr./adrese/ norādīts, ka bojājums izraidīja

no dzīvokļa /numurs/ karstā ūdens plīsums vītņu savienojuma vietā. Atbildētājs norāda, ka tas nav būtiski, jo jautājums ir par ievadventiļa bojājumu, kur

piekļuve ir nodrošināta un karstā ūdens stāvvads ir aizbūvēts. Šādos apstākļos noplūde nav saistīta ar apsaimniekotāja pienākumu pildīšanu vai

nepildīšanu, jo vizuālās apsekošanas ceļā stāvvada bojājums nav konstatējams. Noplūde nav saistīta ar remontdarbu vai pienācīgas apsekošanas un

apkopes neveikšanu.

Lietā nav pierādījumu, ka dzīvokļu īpašnieki /adrese/ būtu noteikuši kārtību, kā atbilstoši Ministru kabineta 2010.gada 28.septembra noteikumu

907 “Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām” 3.1 punktu

pārbaudāmas inženierkomunikāciju daļas, kas atrodas atsevišķajos īpašumos un kāda ir samaksa par to. Pilnvarojuma neesamība nenozīmē, ka

apsaimniekotājam iestātos pienākums atsevišķā īpašumā esošajām visām noteikumos uzskaitītajām inženierkomunikācijām veikt vizuālo pārbaudi.

Normatīvie akti nenosaka apsaimniekotāja pienākumu pārbaudīt inženierkomunikācijas, tas ir, ievadventili, arī kopīpašuma domājamo daļu

īpašnieki nav devuši uzdevumu un noteikuši kārtību, kādā apsaimniekotājam veikt kopīpašumā esošo komunikāciju pārbaudi. Zaudējumu nodarīšanā nav

saskatāma atbildētāja vaina.

Atbildētājs neuzskata, ka vizuālās apsekošanas neveikšana būtu tiešais cēloniskais sakars ievadventiļa bojājumam.

Lietā nav pierādījumu, ka karstā ūdens stāvvada bojājums radies atbildētāja pārstāvja neattaisnojamas darbības – bezdarbības rezultātā. Nav plīsis

stāvvads, bet gan ievadventilis, kas ticis mainīts. Atbildētājs uzskata, ka prasītājs nav pierādījis zaudējumu atlīdzības prasījumu. Dzīvokļa /numurs/

īpašnieks nav uzraudzījis dzīvoklī esošo komunikāciju stāvokli.

Atbildētājs atsaucies uz Dzīvokļa īpašuma likuma 3.pantu. Dzīvokļa saliešanu izraisījis karstā ūdens noslēgventiļa plīsums vītņu savienojumā dzīvoklī

/numurs/. Dzīvokļa īpašnieks ventili var uzstādīt jebkurā iekšējās komunikācijas vietā. Atzaru no karstā ūdens stāvvada, kurā notika avārija, izmanto tikai

dzīvokļa īpašnieks. Dzīvokļa īpašniekam ir jāseko, lai iekšējās komunikācijas atzars no karstā ūdens stāvvada nebūtu avārijas stāvoklī. Ventiļa vītņu

savienojuma bojājums nenotika uzreiz, savienojums bija ilgstoši rūsējis, bet dzīvokļa /numurs/ īpašnieks nebija savlaicīgi pievērsis uzmanību bojājuma

vietai un ziņojis avārijas dienestam par defektu un nolietojumu.

Atsevišķā īpašuma elementi ir inženierkomunikācijas līdz kopīpašuma stāvvadiem. Šāds plīsums nevar izveidoties pārvaldnieka darbības vai

bezdarbības dēļ.

Dzīvokļa saliešana notikusi tāpēc, ka dzīvokļa īpašnieks neievēroja Dzīvokļa īpašuma likuma 3.panta otrās daļas 2.punktu, 10.panta pirmās daļas

6.un 7.punktu, Rīgas domes 2017.gada 15.decembra saistošo noteikumu Nr.17 “Rīgas pilsētas centralizētās ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas

ekspluatācijas, lietošanas un aizsardzības saistošie noteikumi” prasības.

Atbildētājs atsaucies uz tiesu praksi lietās par zaudējumu piedziņu no dzīvojamo māju apsaimniekotāja, kā arī norādījis, ka dzīvokļa /adrese/

īpašniekam bija jārūpējas par karstā ūdens stāvvada ventiļiem, jo šie elementi attiecināmi uz viņa dzīvokļa individuālo ūdens apgādi, kā arī atrodas

dzīvokļa īpašumā.

Atbildība par karstā ūdens ievadventiļa bojājumu ir dzīvokļa /numurs/ īpašniekam, kurš, mainot ievadventili, nav pienācīgi rūpējies par to.

Lietā nav pierādījumu, ka stāvvada bojājums radies tieši atbildētāja neattaisnojamas darbības dēļ – bezdarbības rezultātā.

Norādīts, ka prasītājs nav iesniedzis nevienu pierādījumu, kāpēc tieši atbildētājs būtu vainojams zaudējumu atlīdzībā. Tā kā nav konstatēts viens no

zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumiem – atbildētāja vaina – tad atbildētajam nav pamata atlīdzināt radušos zaudējumus un prasība ir noraidāma.

[4] 2022.gada 15.jūnijā tiesā saņemta prasītāja atsauksme, kurā norādīts, ka lietā nav strīda, ka appludināšana notikusi no karstā ūdens stāvvada.

Aktā ir norāde, ka plīsuma vieta atrodas koplietošanas komunikāciju daļā.

Aktā par saliešanas gadījumā konstatētajiem bojājumiem norādīts, ka ūdensvada un kanalizācijas sistēmas caurulēm beidzies ekspluatācijas termiņš

un tos jāmaina, par ko atbildētājs piedāvājis dzīvokļu īpašniekiem veikt uzkrājumus karstā ūdens stāvvadu nomaiņa. Iedzīvotāji nav pieņēmuši lēmumu

par līdzekļu uzkrāšanu, līdz ar ko līdzekļi netika uzkrāti.

Prasītājs atsaucies uz Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma noteikumiem un norādījis, ka atbildētājs nav iesniedzis pierādījumus, ka tas izlases

kārtībā būtu veicis koplietošana esošo komunikāciju apskati dzīvokļos, kā arī nav ierakstu apskates žurnālā, ka atbildētājam šāda iespēja būtu liegta no

dzīvokļu īpašnieku puses.

Atbildētāja norādes, ka ūdens noplūde nav saistīta ar apsaimniekotāja pienākumu pildīšanu vai nepildīšanu, kā arī, ka ventiļa vītņu savienojums bija

ilgstoši rūsējis, bet dzīvokļa īpašnieks nebija savlaicīgi pievērsis uzmanību bojājuma vietai, ir pieņēmums un hipotēze, kas ir pretrunā ar aktā par saliešanas

gadījumā konstatētajiem bojājumiem norādīto. Atbildētāja ka apsaimniekotāja pienākums ir veikt obligāti veicamos pasākumus, lai nodrošinātu mājas

komunikāciju funkcionēšanu un avārijas gadījumu nepieļaušanu.

[5] Pamatojoties Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10.pantu, lieta tiek izskatīta rakstveida procesā.

Par lietas izskatīšanu rakstveida procesā lietas dalībniekiem paziņots 2023.gada 3.janvārī, nosūtot paziņojumus prasītāja pārstāvim un atbildētājam

uz norādīto elektroniskā pasta adresi. Vienlaikus lietas dalībniekiem izskaidrotas viņu procesuālās tiesības, kā arī izskaidrotas tiesības papildu

paskaidrojumu iesniegšanai un procesuālo lūgumu pieteikšanai.

[6] 2023.gada 3.februārī tiesā saņemti prasītāja papildus paskaidrojumi, kuros norādīts, ka lietā nav strīda par to, ka appludināšana notika no

karstā ūdens stāvvada, aktā arī atzīts, ka plīsuma vieta atrodas koplietošanas komunikāciju daļā.

Lietā nav apstrīdēts nodarīto zaudējumu apmērs un apdrošināšanas atlīdzības samaksas fakts.

Lietā nav gūti pierādījumi, ka atbildētājs atbilstoši normatīvo aktu prasībām un tiesu prakses atziņām informējis dzīvokļu īpašniekus par

ūdensapgādes sistēmas sliktu tehnisko stāvokli un būtu pieprasījusi finansējumu attiecīgo remonta darbu veikšanai, iepriekš precīzi un detalizēti aprēķinot

remontdarbu izmaksas.

Neizstrādājot un nepiedāvājot kopībai apstiprināšanai remontdarbu veikšanai nepieciešamos dokumentus, atbildētājam nav pamata apgalvot, ka

dzīvokļu īpašniekiem bija pienākums pieņemt lēmumu par remontdarbu veikšanu.

Atsaucoties uz Civillikuma 1779.pantu, prasītājs norāda, ka lietā iegūto dokumentu kopums norāda, ka par zaudējumu nodarīšanu ir atbildīgs

atbildētājs, bet zaudējumu apmērs ir pierādīts ar lietā esošajiem dokumentiem.

[7] Atbildētājs papildus paskaidrojumus vai pierādījumus tiesā nav iesniedzis.

Motīvu daļa

[8] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 190.panta otro daļu tiesa spriedumu pamato ar apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā. Atbilstoši

Civillikuma 93.panta pirmajai daļai katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu

prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība. Civilprocesa likuma 96.panta piektā daļa noteic, ka pusei nav jāpierāda fakti,

kurus šajā likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse.

[9] Lietā nav strīda, ka dzīvojamo māju /adrese/ apsaimnieko atbildētājs.

Lietā nodibināts un par to nav strīda, ka 2020.gada 25.jūnjā starp prasītāju kā apdrošinātāju un /pers. A/ kā apdrošinājuma ņēmēju tika noslēgts

apdrošināšanas līgums un izsniegta ģimenes apdrošināšanas polise Nr.704408617, saskaņā ar kuru tika apdrošināts dzīvoklis /adrese/, apdrošināšanas

periods ir no 2020.gada 8.jūlija līdz 2021.gada 7.jūlijam.

Lietā nav strīda, ka apdrošināšanas līguma darbības laikā notika apdrošinātā dzīvokļa nopludināšana.

Par notikušo atbildētāja pārstāvji sastādījuši 2020.gada 13.augusta aktu par saliešanas gadījumā konstatētajiem bojājumiem, no kura redzams, ka,

veicot dzīvokļa /adrese/ apsekošanu, konstatēta saliešana. Bojājumu cēlonis – karstā ūdens ievadventiļa plīsums vītņu savienojumā dzīvoklī /numurs/.

Tiesa atzīst, ka ar minēto dokumentu – 2020.gada 13.augusta aktu par saliešanas gadījumā konstatētajiem bojājumiem ir pierādīts, ka dzīvokļa

īpašumam bojājumi radušies karstā ūdens ūdensvada bojājuma rezultātā.

[10] Saskaņā ar īpašuma apdrošināšanas līgumu, ņemot vērā 2020.gada 9.oktobra tāmē aprēķinātās izmaksas, prasītājs, atskaitot apdrošināšanas

polisē noteikto pašrisku 70,00 EUR, izmaksājis kopējo apdrošināšanas atlīdzību 8004,52 EUR, ko apliecina 2021.gada 7.jūlija maksājuma uzdevums

Nr.12191955, 2021.gada 23.septembra maksājuma uzdevumu Nr.12480554, 2020.gada 8.oktobra maksājuma uzdevums Nr.11257925 un

2021.gada 13.jūlija maksājuma uzdevums Nr.12213550.

Tiesa atzīst, ka līdz ar to ir pierādīts, ka prasītājam ir radušies zaudējumi izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības apmērā par apdrošinātā dzīvokļa

appludināšanu.

Prasītājs cēlis prasību par izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības 8005,52 EUR piedziņu.

Apdrošināšanas līguma likuma 45.pantā noteiktas apdrošinātāja, kas izmaksājis apdrošināšanas atlīdzību, subrogācijas tiesības, izņemot personu

apdrošināšanas gadījumus.

Ar subrogācijas tiesību saprot apdrošinātāja, kas ir izmaksājis apdrošināšanas atlīdzību, tiesību pārņemt apdrošinātā prasības tiesības izmaksātās

summas apmērā pret personu, kura ir atbildīga par zaudējumiem (Apdrošināšanas līguma likuma 1.panta pirmās daļas 23.punkts).

Tādējādi prasītājs cēlis prasību pret atbildētāju par zaudējumu, kas radušies saistībā ar apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, uzskatot, ka atbildētājs

ir atbildīgs par prasītājam radītajiem zaudējumiem.

[11] Lietā pastāv strīds, vai atbildētājs ir atbildīgs par prasītājam nodarīto zaudējumu – izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības – atlīdzināšanu.

[11.1] Saskaņā ar Civillikuma 1635.pantu katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums,

dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. Darbība šī panta izpratnē jāsaprot plašākā nozīmē,

aptverot ne vien darbību, bet arī atturēšanos no tās, tas ir, bezdarbību.

Saskaņā ar Civillikuma 1775.pantu katrs zaudējums, kas nav nejaušs, ir jāatlīdzina. Savukārt Civillikuma 1779.pants paredz, ka katram ir

pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis.

Judikatūrā (sk. Augstākās tiesas Senāta 2009.gada 14.oktobra spriedumu lietā Nr.SKC- 255/2009, 2013.gada 24.maija spriedumu lietā

Nr.SKC-132/2013, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 20.septembra spriedumu lietā Nr.SKC-242/2016, 2017.gada

28.novembra spriedumu lietā Nr.SKC-376/2017, ECLI:LV:AT:2017:1128.C27147414.1.S un 2017.gada 7.decembra spriedumu lietā Nr.SKC-

384/2017, ECLI:LV:AT:2017:1207.C32341509.1.S) ir atzīts, ka zaudējumu atlīdzības prasībai ir nepieciešams konstatēt visus civiltiesiskās atbildības

priekšnoteikumus: 1) zaudējumu esamību; 2) prettiesiski vainojamu rīcību; 3) cēlonisko sakaru starp zaudējumiem un rīcību.

[11.2] Dzīvokļa īpašuma likuma 3.panta pirmā daļa noteic, ka atsevišķais īpašums ir dzīvojamā mājā esošs būvnieciski norobežots un funkcionāli

nošķirts dzīvoklis, neapdzīvojamā telpa vai mākslinieka darbnīca, kura kā dzīvojamā vai nedzīvojamā telpu grupa reģistrēta Nekustamā īpašuma valsts

kadastra informācijas sistēmā.

Minētā panta otrās daļas 2.punkts noteic, ka atsevišķā īpašuma elementi ir inženiertīkli un inženierkomunikācijas līdz kopīpašuma stāvvadiem.

Savukārt minētā likuma 4.panta pirmajā daļa noteic, ka kopīpašumā esošajā daļā ietilpst (..) kā arī atsevišķo dzīvojamo māju apkalpojošās

inženierkomunikāciju sistēmas, iekārtas un citi ar atsevišķās dzīvojamās mājas ekspluatāciju saistīti funkcionāli nedalāmi elementi, kas nepieder pie

atsevišķā īpašuma (tai skaitā atsevišķā īpašuma robežās esošie sildelementi, ja to funkcionālā darbība ir atkarīga no kopīpašumā esošajām

inženierkomunikācijām).

No 2020.gada 13.augusta akta par saliešanas gadījumā konstatētajiem bojājumiem ir redzams, ka bojājuma cēlonis ir karstā ūdens ievadventiļa

plīsums vītņu savienojumā dzīvoklī /numurs/.

Atbildētājs uzskata, ka plīsums noticis inženierkomunikāciju posmā, kas ir atsevišķā īpašuma elements.

Dzīvokļa īpašuma likuma 2.panta otrajā daļā noteikts, ka dzīvokļa īpašuma sastāvā ietilpstošais atsevišķais īpašums un kopīpašuma domājamā daļa

tiesiski nav atdalāmi.

Vadoties no Dzīvokļa īpašuma likuma 2.panta, 3.panta un 4.panta noteikumiem, tiesa atzīst, ka karstā ūdens cauruļvadu sistēma arī ir atzīstama par

kopīpašumam piederošu komunikāciju.

Ūdens apgādes sistēma, tostarp ūdens stāvvads, uzskatāma par dzīvojamās mājas inženierkomunikāciju sistēmu, kas ietilpst kopīpašumā esošajā

daļā (sk. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2022.gada 20.aprīļa spriedumu lietā Nr.C29351120).

No akta par saliešanas gadījumā konstatētajiem bojājumiem redzams, ka saliešanu izraisījis karstā ūdens ievadventiļa plīsums vītņu savienojuma

vietā.

Ar ievadventili ir iespējams atslēgt atsevišķo dzīvokli no kopējās dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas. Savukārt ievadventiļa nomaiņa nav

iespējama, neatslēdzot ūdens padevi dzīvojamās mājas stāvvadā, tādējādi ievadventilis ir funkcionāli nedalāmi saistīts ar dzīvojamās mājas ekspluatāciju.

Novērtējusi ūdens ievadventiļa funkcionālo nozīmi, ņemot vērā, ka tā bojājuma rezultātā pašam dzīvokļa īpašniekam nav iespējams pārtraukt ūdens

padevi, kā arī to, ka ievadventilis ir savienots ar ievadcauruli, kas ir savienota ar ūdens stāvvadu un to funkcija ir nodrošināt ūdens piegādi atsevišķajam

īpašumam, tiesa atzīst, ka ūdens ievadcaurule līdz ventilim, kā arī ievadventilis ir funkcionāli nedalāms dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas elements.

Tiesa ņem vērā, ka aktā par saliešanas gadījumā konstatētajiem bojājumiem sadaļā “Atbildības robeža” atzīmēts, ka bojājums ir noticis atbildētāja

atbildības robežās, kā arī norādīts, ka atbildētājs finansējuma trūkuma dēļ nevar mainīt karstā ūdens stāvvadus, kā arī nenes atbildību par sekām, jo ir

informējis iedzīvotājus par stāvvada nomaiņas nepieciešamību.

Apstāklis, ka inženierkomunikāciju elements, kurā noticis plīsums, atradies atsevišķā īpašuma robežās, nepadara to par atsevišķam īpašumam

piederošu komunikāciju daļu.

Tiesa nepiekrīt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2021.gada 9.septembra spriedumā lietā Nr.C29203520 izteiktajai atziņai, ka

ievadventilis nav atzīstams par neatņemamu sastāvdaļu karstā ūdens ūdensvada funkcionēšanai.

[11.3] Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 4.panta pirmās daļas 1.punktā kā viens no dzīvojamās mājas pārvaldīšanas principiem ir noteikts, ka

pārvaldīšanas procesa nepārtrauktība nodrošina dzīvojamās mājas lietošanas īpašību (kvalitātes) saglabāšanu visā tās ekspluatācijas laikā. Dzīvojamu

māju pārvaldīšanas likuma 6.pantā noteiktas dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbības, tās iedalot obligāti veicamās pārvaldīšanas darbībās un citās

pārvaldīšanas darbībās.

Saskaņā ar minētā likuma 6.panta otrās daļas 1.punktu par obligāti veicamām pārvaldīšanas darbībām, tiek atzīta dzīvojamās mājas uzturēšana

(fiziska saglabāšana) atbilstoši normatīvo aktu prasībām, cita starpā ar to saprotot, dzīvojamās mājas, tajā esošo iekārtu un komunikāciju apsekošanu,

tehnisko apkopi un kārtējo remontu.

Savukārt 6.panta otrās daļas 2.punkts pie obligāti veicamajām pārvaldīšanas darbībām ierindo arī pārvaldīšanas darba plānošanu, organizēšanu un

pārraudzību, tajā skaitā pārvaldīšanas darba plāna, kā arī uzturēšanai nepieciešamo pasākumu plāna, sagatavošanu un attiecīgā gada budžeta projekta

sagatavošanu.

Ministru kabineta 2010.gada 28.septembra noteikumu Nr.907 “Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu

un energoefektivitātes minimālajam prasībām” 6.punkts paredz, ka dzīvojamās mājas, tajā esošo iekārtu un inženiertīklu tehnisko apkopi, vizuālo apskati,

tehnisko apsekošanu un bojājumu novēršanu nodrošina dzīvojamās mājas pārvaldītājs. Saskaņā ar 13.punktu divas reizes gadā dzīvojamās mājas

koplietošanas telpu grupās un citās kopīpašumā esošajās telpu grupās un daļās veicama inženiertīklu vizuālā apskate apkures sistēmai, ūdensapgādes

sistēmai, kanalizācijas sistēmai, ventilācijas sistēmai un klimata iekārtām, gāzes apgādes sistēmai un elektroapgādes sistēmai.

Tiesa atzīst, ka no minētā noteikumu punkta secināms, ka ūdens apgādes sistēmas apskate un tehniskā apkope ir atbildētāja obligāti veicamais

pienākums.

Atbildētājs nav iesniedzis pierādījumus, ka viņš būtu veicis dzīvojamas mājas /adrese/ inženiertīklu vizuālo apskati Ministru kabineta 2010.gada

28.septembra noteikumu Nr.907 “Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajam

prasībām” noteiktajā kārtībā.

Lietā iesniegti 2021.gada 31.maija un 2022.gada 4.aprīļa akti par dzīvojamās mājas vizuālo apsekošanu.

Tā kā dzīvokļa /adrese/ saliešana notikusi 2020.gada 31.jūlijā, tiesa atzīst, ka lietā iesniegtie akti par dzīvojamās mājas apsaimniekošanu nepierāda,

ka atbildētājs līdz saliešanai būtu veicis tam kā apsaimniekotājam noteiktās obligāti veicamās pārvaldīšanas darbības.

2020.gada 6.augusta aktā par saliešanas gadījumā konstatētajiem bojājumiem norādīts, ka dzīvojamās mājas ekspluatācija uzsākta 1971.gadā.

Aktā arī norādīts, ka dzīvojamā mājā ir beidzies ekspluatācijas termiņš inženierkomunikācijām (aukstā un karstā ūdensvada un kanalizācijas sistēma,

siltumapgādes sistēma, lietus ūdens novadīšanas sistēma, koplietošanas elektrotīklu sistēma, ventilācijas sistēma).

Minētajā aktā atbildētājs norādījis, ka no 2020.gada atbildētājs piedāvājis iedzīvotājiem veikt uzkrājumus karstā ūdens stāvvadu nomaiņai un

dzīvokļu īpašnieki informēti par karstā ūdens stāvvadu nomaiņas nepieciešamību.

Tādējādi tiesa atzīst, ka atbildētājam bija zināms, ka dzīvojamās mājas /adrese/ inženerkomunikācijām ir beidzies vidējais kalpošanas ilgums un ir

nepieciešama to nomaiņa, ko atbildētājs norādījis arī dzīvojamās mājas īpašniekiem.

Lietā nav strīda, ka karstā ūdens stāvvada remonts vai nomaiņa dzīvojamai mājai /adrese/ nav veikts.

Tiesa atzīst, ja ūdens apgādes sistēmas uzturēšana tādā stāvoklī, lai tā pildītu savas funkcijas, viennozīmīgi ir nepieciešama, lai nodrošinātu ēkas

fizisku saglabāšanu. Ja dzīvojamās mājas ūdens apgādes sistēma ir tādā stāvoklī, ka tā nepilda savas funkcijas, tiesas ieskatā ir pamats secināt, ka nav

veiktas obligāti veicamās dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbības.

[11.4] Saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 7.panta pirmo punktu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumi ir maksājumi par

dzīvojamās mājas pārvaldīšanas pakalpojumu, kas sevī ietver šā likuma 6.panta otrajā daļā minētajām obligāti veicamajām pārvaldīšanas darbībām

nepieciešamos izdevumus.

2017.gada 11.jūlija Ministru kabineta noteikumu Nr.408 “Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksas aprēķināšanas noteikumi”

noteic kārtību, kādā dzīvojamās mājas pārvaldnieks sastāda dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas tāmi un aprēķina dzīvokļa īpašniekam

maksu par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un apsaimniekošanu.

Ņemot vērā minēto noteikumu 5., 8. un 10.punktā noteikto, pārvaldīšanas izdevumu maksā ir jāietver arī izdevumi, kas nepieciešami obligāto

pārvaldīšanas darbību nodrošināšanai.

No minētajām tiesību normām secināms, ka maksā par dzīvojamās mājas pārvaldīšanas pakalpojuma sniegšanu dzīvojamās mājas pārvaldniekam

jāparedz arī līdzekļi dzīvojamās mājas, tajā esošo iekārtu un komunikāciju apsekošanai, tehniskajai apkopei un kārtējam remontam.

Ārpuskārtas remontam, kura izmaksas sedzamas no saņemtajiem pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksājumiem, nav nepieciešams īpašs

dzīvokļu īpašnieku akcepts. Šāda atziņa pausta Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 9.novembra spriedumā lietā Nr.SKC-264/2016,

pārbaudot apelācijas instances tiesas sprieduma pareizību līdzīgā lietā par zaudējumu piedziņu no dzīvojamās mājas pārvaldītāja un pārvaldītāja

pienākumu veikt pasākumus lokālu jumta bojājumu novēršanā, kas atzīti par obligāti veicamajām darbībām.

Bez tam Ministru kabineta 2010.gada 28.septembra noteikumu Nr.907 “Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo

remontu un energoefektivitātes minimālajam prasībām” 19.punktā noteikts, ja vizuālajā pārbaudē vai tehniskajā apsekošanā ir konstatēti apstākļi, kas var

radīt bojājumu rašanos, dzīvojamās mājas pārvaldītājs veic nepieciešamos pasākumus minēto apstākļu novēršanai. Tiesa atzīst, ka fakts, ka dzīvojamās

mājas inženierkomunikāciju vidējais kalpošanas termiņš ir beidzies un pārvaldnieks konstatējis, ka karstā ūdens stāvvadam ir nepieciešama nomaiņa, pats

par sevi liecina, ka pastāv apstākļi, kas var radīt bojājumu rašanos, līdz ar ko mājas pārvaldniekam bija jāveic pasākumi karstā ūdens apgādes sistēmas

remontam vai nomaiņai.

Ja dzīvojamai mājai ir radusies vai var rasties avārijas situācija, kas var apdraudēt personas dzīvību, veselību vai īpašumu, pārvaldniekam piešķirtas

tiesības steidzamai avārijas situācijas novēršanai izmantot līdzekļus, kas iekasēti par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un apsaimniekošanu, vai citus

pārvaldnieka rīcībā esošus finanšu līdzekļus.

Tiesa atzīst, ka, zinot, ka dzīvojamās mājas /adrese/ ūdens apgādes sistēmai ir beidzis vidējais kalpošanas ilgums, atbildētajam kā dzīvojamās

mājas apsaimniekotājam bija jāveic dzīvojamās inženierkomunikāciju remonts arī bez dzīvokļu īpašnieku lēmuma pieņemšanas, tam nepieciešamās

izmaksas sedzot no saņemtajiem pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksājumiem.

[12] Tiesa nepiekrīt atbildētāja argumentam, ka atbildētājam nav jāveic kopīpašumā esošo inženierkomunikāciju daļas apsekošana, kas atrodas

atsevišķos īpašumos.

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr.907 „Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanas, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un

energoefektivitātes minimālajām prasībām” 13.punktu divas reizes gadā dzīvojamās mājas koplietošanas telpu grupās un citās kopīpašumā esošajās telpu

grupās un daļās veicama inženiertīklu vizuālā apskate saskaņā ar šo noteikumu 3.punktu, kurā noteikts, ka vizuāli neapskata dzīvojamās mājas

konstrukcijas, kā arī iekārtu un inženiertīklu daļas, kurām būves tehniskā risinājuma dēļ nevar piekļūt. Vizuālās apskates faktu fiksē dzīvojamās mājas

apsekošanas reģistrācijas žurnālā, kas ir mājas lietas sastāvdaļa. Savukārt minēto noteikumu 3.1 punktā noteiks, ka dzīvojamās mājas konstrukcijas,

koplietošanas iekārtas un inženiertīklu daļas, kas atrodas dzīvojamo un nedzīvojamo telpu grupās, vizuāli apskata reizi gadā izlases kārtībā, ja dzīvojamās

mājas īpašnieks nodrošinājis šādu iespēju. Ja dzīvojamās mājas īpašnieks pārvaldītājam nenodrošina iespēju veikt vizuālo apskati, minēto faktu fiksē

dzīvojamās mājas apsekošanas reģistrācijas žurnālā.

Lietā nav iesniegti pierādījumi, kas apliecinātu faktu, ka atbildētājs dzīvojamās mājas atsevišķos dzīvokļu īpašumos ir veicis kopīpašumā esošo

inženierkomunikāciju apskati vai, ka konkrētu dzīvokļu īpašnieki pārvaldniekam nav nodrošinājuši iespēju šādu apskati veikt. Turklāt, ja apskati nebija

iespējams veikt, jo atbildētāja darbinieki nav varējuši piekļūt kāda dzīvokļa komunikācijām, tas bija jāfiksē dzīvojamās mājas apsekošanas reģistrācijas

žurnālā, taču pierādījumi par šāda žurnāla esību lietā nav atrodami.

Ievērojot minēto, lietā nav nozīmes atbildētāja paskaidrojumos norādītajam, ka ūdens stāvvads ir aizbūvēts, kas liedz vizuālās apskates ceļā

konstatēt stāvvada bojājumu, jo lietā nav pierādījumu, ka atbildētājs vispār būti centies veikt visus tam ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.907

„Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanas, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām” noteiktos pienākums.

Bez tam atbildētāja 2021.gada 7.oktobra vēstulē prasītājam, ar ko noraidīta prasītāja pretenzija par zaudējumu atlīdzību, norādīts, ka ventiļa vītņu

savienojuma bojājums nenotika uzreiz, savienojums bija ilgstoši pilējis un rūsējis. Minētā atbildētāja norāde liecina, ka atbildētājs tam kā

apsaimniekotājam noteiktos pienākumus nav atbildīgi pildījis ilgstošu laiku, tā nekonstatējot nepieciešamību veikt dzīvojamās mājas inženierkomunikāciju

neatliekamu remontu.

[13] Ministru kabineta 2010.gada 28.septembra noteikumu Nr.907 “Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo

remontu un energoefektivitātes minimālajam prasībām” 16.punktā noteikts, ka būves tehnisko apsekošanu veic, ja kopš dzīvojamās mājas un tai

piederīgo ēku (būvju) nodošanas ekspluatācijā vai saskaņā ar attiecīgās dzīvojamās mājas kapitalitātes grupu (1.pielikums) attiecīgajai būves daļai vai

iebūvētajam būvizstrādājumam ir pagājis šo noteikumu 2.pielikumā minētais vidējais kalpošanas ilgums.

No akta par saliešanas gadījumā konstatētajiem bojājumiem redzams, ka dzīvojamās mājas /adrese/ inženierkomunikāciju vidējais kalpošanas

termiņš ir beidzies. Tādējādi atbildētājam bija pienākums veikt dzīvojamās mājas tehnisko apsekošanu.

Pierādījumi, ka dzīvojamās mājas /adrese/ tehniskā apsekošana būtu veikta, lietā nav iesniegti.

Ievērojot minēto, ir pamats atzīt, ka atbildētājs nav pienācīgi veicis tam ar likumu uzlikto obligāti veicamo pārvaldīšanas darbību – nav veicis

dzīvojamās mājas komunikāciju tehnisko apsekošanu, tā nekonstatējot nepieciešamību veikt tās tehnisko apkopi un, iespējams, ārkārtas remontu.

[14] Ievērojot dzīvojamās mājas pārvaldniekam normatīvajos aktos noteiktos pienākumus, kā arī ņemot vērā apstākļus lietā, tiesa atzīst, ka

dzīvoklim tā saliešanas rezultātā nodarīto zaudējumu cēlonis nav uzskatāms par nejaušu notikumu Civillikuma 1773.panta izpratnē, bet gan ir radies

atbildētāja kā dzīvojamās mājas pārvaldnieka prettiesiskas bezdarbības sekas.

Tiesa atzīst, ka lietā ir konstatēti visi zaudējumu atlīdzībai nepieciešamie priekšnoteikumi – atbildētājs nav pildījis tam likumā noteiktos pienākumus

un nav veicis obligāti veicamās pārvaldīšanas darbības, ir konstatējama zaudējumu esamība un cēloniskais sakars starp prettiesisku rīcību un

zaudējumiem, līdz ar ko no atbildētāja piedzenama prasītāja izmaksātā apdrošināšanas atlīdzība 8005,52 EUR apmērā.

[15] Atbildētājs paskaidrojumos norādījis, ka dzīvokļa saliešana notikusi tādēļ, ka dzīvokļa īpašnieks neievēroja Dzīvokļa īpašuma likuma 3.panta

otrās daļas 2.punkta, 10.panta pirmās daļas 6.un 7.punkta, kā arī Rīgas domes 2017.gada 15.decembra saistošo noteikumu Nr.17 “Rīgas pilsētas

centralizētās ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas ekspluatācijas, lietošanas un aizsardzības saistošie noteikumi” prasības.

Dzīvokļa īpašuma likuma 3.panta otrajā daļā noteikts, kas ir atsevišķā īpašuma elementi, bet 10.panta pirmās daļas 7.punktā noteikts dzīvokļa

īpašnieka pienākums nodrošināt iespēju dzīvokļu īpašnieku kopības vai pārvaldnieka pilnvarotiem speciālistiem veikt dzīvokļa īpašumā darbības, kas

nepieciešamas ar dzīvojamās mājas ekspluatāciju saistītu komunikāciju, būvkonstrukciju un citu elementu ierīkošanai un normālai funkcionēšanai, kā arī

nodrošināt iespēju apsekot atsevišķo īpašumu.

Kā norādīts iepriekš, lietā nav konstatējami apstākļi, ka atbildētājs būtu mēģinājis veikt dzīvokļa īpašumā esošo inženierkomunikāciju apsekošanu.

Vienlaikus arī atbildētājs paskaidrojis, ka tam nemaz nav pienākums veikt atsevišķā īpašumā esošo kopējo inženierkomunikāciju apsekošanu.

Savukārt par Rīgas domes 2017.gada 15.decembra saistošo noteikumu Nr.17 “Rīgas pilsētas centralizētās ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas

ekspluatācijas, lietošanas un aizsardzības saistošie noteikumi” prasību neievērošanu atbildētājs nemaz nav norādījis, kādas šī normatīvā akta prasības

dzīvokļa īpašnieks nav ievērojis.

[16] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu, pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos

tiesas izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram

(..).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 33.panta pirmo daļu tiesas izdevumi ir valsts nodeva un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi.

Ceļot prasību, prasītājs samaksājis valsts nodevu 548,53 EUR.

Tā kā prasība apmierināta pilnībā, no atbildētāja par labu prasītājam piedzenama tā samaksātā valsts nodeva 548,53 EUR apmērā.

[17] Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta a) apakšpunktā noteikts, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir atlīdzināmi šādos

apmēros: atlīdzināmie izdevumi advokāta palīdzības samaksai prasībās, kurām ir mantisks raksturs un kurās prasības summa nepārsniedz 8500 EUR, –

to faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par 30 procentiem no prasījumu apmierinātās daļas.

Civilprocesa likuma 44. panta ceturtā daļa noteic, ja prasība ir izskatīta tikai pirmās instances tiesā, atlīdzināmie izdevumi advokāta palīdzības

samaksai nedrīkst pārsniegt 50 procentus no šā panta pirmajā daļā noteiktā maksimālā atlīdzības apmēra.

Apmierinātais prasījums šajā lietā ir 8005,52 EUR.

Lietā prasītājam sniegta advokāta palīdzība un iesniegti zvērināta advokāta rēķini par juridiskās palīdzības sniegšanu izskatāmajā lietā par kopējo

summu 390,00 EUR apmērā.

Izdevumi advokāta palīdzības samaksai nepārsniedz Civilprocesa likuma 44.panta pirmajā un ceturtajā daļā noteikto apmēru, līdz ar ko no

atbildētāja par labu prasītājam piedzenami izdevumi advokāta palīdzības samaksai 390,00 EUR apmērā.

[18] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 195.pantu, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda cita starpā arī

prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru.

Likumisko procentu apmērs noteikts Civillikuma 1765.pantā, tas ir, seši procenti no simta gadā. Savukārt Civillikuma 1763.panta 1.punkts paredz,

ka procentu pieaugums apstājas, kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis kapitāla lielumu.

Tādējādi tiesa atzīst prasītāja tiesības saņemt no atbildētāja likumiskos nokavējuma procentus 6% apmērā gadā no piedzītās summas (8944,05

EUR) par laiku no nākamās dienas pēc sprieduma labprātīgai izpildei noteiktā termiņa izbeigšanās līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai),

ievērojot Civillikuma 1763.pantu, ka procentu pieaugums apstājas, kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis kapitāla lielumu (sk. arī

Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 29.janvāra lēmuma lietā Nr.C28283311, SKC-1331/2016).

[19] Lietā ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi sastāda 5,00 EUR, ko veido izdevumi par lietas materiālu digitalizāciju. Tiesa atzīst, ka ar lietas

izskatīšanas saistītie izdevumi 5,00 EUR apmērā saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta noteikumiem un Ministru kabineta 2022.gada 11.janvāra

noteikumu Nr.20 “Ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu aprēķināšanas kārtība” 15.pantu ir piedzenami no atbildētāja par labu valstij.

Ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi iemaksājami - Saņēmējs: Tiesu administrācija NMR 90001672316, ar PVN apliekamās personas

reģistrācijas Nr.LV90001672316, Saņēmēja iestāde: Valsts kase, kods TRELLV22, konta Nr.LV51TREL2190458019000. Maksājuma mērķī

jānorāda atsauce uz Rīgas pilsētas tiesas 2023.gada 1.marta spriedumu civillietā Nr.C29340322.

[20] Atbilstoši Civilprocesa likuma 204.1 panta otrajai daļai sprieduma labprātīgas izpildes termiņš nedrīkst būt garāks par 10 dienām no

sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 204.1 pantam, atbildētājam nosakāms termiņš sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās

dienas.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 193., 195., 204.1, 250.25., 250.27 pantu, tiesa

nosprieda

prasību apmierināt.

Piedzīt no SIA ,,Rīgas namu pārvaldnieks”, reģistrācijas Nr.40103362321, par labu AAS “Balta”, reģistrācijas Nr.40003049409, zaudējumus

8005,52 EUR, tiesas izdevumus 548,53 EUR, ar lietas vešanu saistītos izdevumus 390,00 EUR, kopā piedzenot 8944,05 EUR (astoņi tūkstoši deviņi

četrdesmit četri euro un 5 centi).

Piedzītās summas samaksa veicama AAS “Balta”, reģistrācijas Nr.40003049409, norēķinu kontā AS “Swedbank”, konta

Nr.LV49HABA0551003835970.

Noteikt AAS “Balta”, reģistrācijas Nr.40003049409, tiesības saņemt no SIA ,,Rīgas namu pārvaldnieks”, reģistrācijas Nr.40103362321,

likumiskos nokavējuma procentus 6% apmērā gadā no piedzītās summas (8944,05 EUR) par laiku no nākamās dienas pēc sprieduma labprātīgai izpildei

noteiktā termiņa izbeigšanās līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai).

Piedzīt no SIA ,,Rīgas namu pārvaldnieks”, reģistrācijas Nr.40103362321, par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 5,00 EUR

(pieci euro), kas iemaksājami kontā Nr.LV51TREL2190458019000, saņēmējs: Tiesu administrācija, NMR 90001672316, saņēmēja banka: Valsts

kase, kods TRELLV22, iemaksas mērķis: Rīgas pilsētas tiesas 2023.gada 1.marta spriedums civillietā Nr.C29340322.

Noteikt SIA ,,Rīgas namu pārvaldnieks”, reģistrācijas Nr.40103362321, termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 (desmit) dienas no sprieduma

spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas – 2023.gada 1.marta - Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā,

apelācijas sūdzību iesniedzot Rīgas pilsētas tiesā.

Tiesnesis U.Apsītis

Dokuments parakstīts elektroniski ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu.