Court partially allows debt collection claim for principal, interest, and court costs against defaulting borrower.
Legislator summary
AI generatedThe Court of Appeal partially dismissed SIA GelvoraSergel's appeal, ordering the defendant to pay the principal debt, contractual interest, and court costs. The plaintiff successfully argued for the full amount based on the loan agreement and statutory provisions, while the court rejected a minor portion of the claim regarding specific recovery expenses. Consequently, the judgment was upheld in part, confirming the defendant's liability for the majority of the financial obligations.
Legislator headnote
AI generatedCivilprocesa likuma 432. un 440.12 panti; The court partially upholds a debt collection claim when the plaintiff proves the principal, interest, and costs, but rejects specific expense items lacking sufficient justification or proportionality.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. C771701923
Lietvedības Nr. CA-0503-25/26
ECLI:LV:RAT:2025:0221.C771701923.9.S
S PR IED UM S
LATVIJAS REPUBLIKAS VĀRDĀ
Rīgā 2025. gada 21. februārī
Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:
tiesnese referente Žanete Žimante, tiesnese Olita Blūmfelde un tiesnese Sarmīte Vamža,
rakstveida procesā izskatīja vienkāršotās procedūras civillietu SIA “GelvoraSergel” prasībā pret /pers. B/ par parāda piedziņu sakarā ar SIA
“GelvoraSergel” apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas tiesas 2024. gada 25. septembra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] SIA “GelvoraSergel” (turpmāk - prasītāja) vienkāršotās procedūras kārtībā cēla prasību pret /pers. B/ (turpmāk – atbildētāja) par galvenā
parāda 560,81 euro, līgumsoda 54,38 euro, līgumisko procentu 123,01 euro un likumisko procentu 420,80 euro piedziņu.
Prasība pamatota ar Civillikuma 1., 1587., 1589., 1651., 1652., 1662., 1716., 1717., 1720., 1753., 1756., 1759., 1765., 1793., 1801., 1828.,
1838., 1934., 1943., 1946. pantu, Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 6. pantu un Ministru kabineta 2013. gada 29. janvāra noteikumu Nr.61
“Noteikumi par parāda atgūšanas izdevumu pieļaujamo apmēru un izdevumiem, kuri nav atlīdzināmi” 2. punktu.
Prasības pieteikumā norādīti šādi apstākļi.
[1.1] 2007. gada 8. decembrī SIA “Inserviss group” un atbildētāja noslēdza aizdevuma līgumu. Atbildētājai izsniegts aizdevums 1025,89 euro, ko
viņa apņēmās atlīdzināt līdz 2010. gada 8. oktobrim, veicot regulārus ikmēneša maksājumus galvenā parāda un aizdevuma lietošanas procentu segšanai
(turpmāk – aizdevuma līgums).
[1.2] Atbildētāja saistības neizpildīja.
Aizdevēja SIA “Inserviss group” 2011. gada 8. martā savas prasījuma tiesības cedēja Zviedrijā reģistrētajam uzņēmumam “Kredit AB
Marginalen”, kurš 2012. gada 23. aprīlī tika pievienots uzņēmumam “Marginalen Bank Bankaktiebolag”, kurš, savukārt, tādējādi kļuvis par atbildētājas
kreditoru.
2016. gada 19. decembrī tika noslēgts prasītājas un uzņēmuma “Marginalen Bank Bankaktiebolag” cesijas līgums, prasītājai pārņemot visas
prasījuma tiesības, kas izriet no aizdevuma līguma.
[1.3] Prasītāja pieprasa no atbildētājas nesamaksāto aizdevuma summu 543,81 euro un parāda ārpustiesas atgūšanas izdevumus 17,00 euro, kas
ir galvenais parāds 560,81 euro.
Saskaņā ar aizdevuma līgumu atbildētājai ir pienākums maksāt aizdevuma lietošanas procentus no aizdevuma summas par visu faktisko
aizdevuma izmantošanas laiku. Izrādot pretīmnākšanu un ievērojot pielīgto izpildes termiņu- līdz 2010. gada 8. oktobrim, prasītāja līgumiskos procentus
aprēķināja 123,01 euro apmērā.
Likumisko 6% parādu prasītāja aprēķināja pēc galīgās norēķinu dienas iestāšanās līdz 2023. gada 1. novembrim, un tas ir 420,80 euro.
Līgumsodu atbildētāja pielīgusi 0,5% no neatmaksātās summas par katru kavējuma dienu. Atzīstot, ka šāds līgumsods nav samērīgs,
prasītāja to aprobežo ar 10% no nesamaksātā aizdevuma 543,81 euro, pieprasot to 54,38 euro apmērā.
[2] Atbildētāja prasību neatzina, lūdza tiesai to noraidīt un norādīja šādus argumentus.
[2.1] Aizdevumu izsniedza komersants - SIA “Inserviss group”, tāpēc atbilstoši Komerclikuma 406. pantam, kā arī ņemot vērā šī likuma D
daļas spēkā esību, sākot no 2010. gada 1. janvāra kreditora tiesības noilga 2013. gada 1. janvārī.
[2.2] Tas, ka prasītāja prasības tiesības ieguvusi vairāku cesijas darījumu rezultātā, neatbrīvo viņu no pienākuma noskaidrot atbildētājas
deklarēto dzīvesvietu, ziņot un atgādināt atbildētājai par aktuālā parāda apmēru.
2007. gada 14. martā prasītājai tika deklarēta dzīvesvieta /adrese/, 2017. gada 24. februārī- /adrese B/, bet 2021. gada 4. novembrī-
/adrese C/.
[2.3] Atbildētāja nepiekrīt prasītāja veiktajam parāda aprēķinam, jo no tā izriet, ka pēdējais maksājums tika veikts 2009. gada 14. maijā.
[3] 2024. gada 25. septembrī Rīgas pilsētas tiesa nosprieda prasību noraidīt.
Spriedums pamatots ar Komerclikuma 1., 134., 406. pantu, Civillikuma 1652. panta pirmās daļas 3. punktu, 1653.-1655., 1893., 1896. pantu un
šādiem motīviem.
[3.1] Nav strīda, ka 2007. gada 8. decembrī aizdevēja SIA “Inserviss group” un atbildētāja noslēdza aizdevuma līgumu, saskaņā ar kuru
atbildētāja saņēma aizdevumu 1025,89 euro un apņēmās izpildīt saistības līdz 2010. gada 8. oktobrim.
Atbildētāja pēdējo maksājumu veikusi 2009. gada 14. maijā.
2011. gada 8. martā cesijas kārtībā aizdevējas prasījuma tiesības pārņēma uzņēmums “Kredit AB Marginalen”, kurš 2012. gada 23. aprīlī tika
pievienots uzņēmumam “Marginalen Bank Bankaktiebolag”.
2016. gada 19. decembrī uzņēmuma “Marginalen Bank Bankaktiebolag” prasījuma tiesības cesijas kārtībā pārņēma prasītāja.
[3.2] Pušu strīds ir par to, vai iestājies prasījuma tiesību noilgums.
Nav strīda, ka saskaņā ar Komerclikuma 406. pantu noilguma termiņš ir 3 gadi.
Tiesa konstatēja, ka kreditora tiesība prasīt no atbildētājas parādu radusies 2010. gada 9. oktobrī, jo atbildētāja savu saistību izpildi pielīgusi līdz
2010. gada 8. oktobrim.
Atbildētāja deklarētajā dzīvesvietā saņēmusi brīdinājumu par parādu 2013. gada 11. jūnijā, 2016. gada 22. martā un 2016. gada 27. decembrī,
tāpēc secināms, ka noilgums ticis pārtraukts.
2018. gada 21. novembrī, 2019. gada 16. decembrī un 2021. gada 7. augustā prasītāja sūtījusi atbildētājai atgādinājumu uz adresi /adrese/, kas
bija atbildētājas deklarētā dzīvesvieta līdz 2017. gada 23. februārim. Konstatējot atbildētājas deklarētu dzīvesvietu /adrese C/, atgādinājums atbildētājai
nosūtīts 2022. gada 31. oktobrī un 2024. gada 24. martā.
Tiesa atzina, ka atbildētāja nav saņēmusi atgādinājumus par parādu, kas sūtīti pēc 2016. gada 27. decembra, jo prasītāja nav pierādījusi
apgalvojumu, ka atbildētājai brīdinājumi tikuši nodoti arī elektroniski; atbildētājas e-pasts aizdevuma līgumā nav norādīts, kā arī netiek konstatēts
pielīgtais atbildētājas pienākums ziņot kreditoram par deklarētās dzīvesvietas maiņu; juridiskajā literatūrā ir norādīts, ka gribas izteikumam jābūt tādā
veidā, lai adresāts varētu rēķināties ar tā saņemšanu, taču prasītāja nav pierādījusi, ka no 2016. gada 27. decembra līdz 2019. gada 27. decembrim būtu
atgādinājusi atbildētājai par viņas parādu.
Tāpēc tiesa secināja, ka kreditora prasījuma tiesības noilgušas 2019. gada 27. decembrī, proti, vairākus gadus pirms prasītāja cēlusi prasību tiesā.
[4] Prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību, apelācijas instances tiesai lūdzot prasību apmierināt.
Apelācijas sūdzība pamatota ar to, ka tiesa nav analizējusi prasītājas iesniegtos pierādījumus un nav ņēmusi vērā uz strīdu attiecināmās tiesību
normas.
Atbilstoši tēzēm Latvijas Republikas Senāta 2023. gada 6. jūlija spriedumā lietā Nr. C30640718, SKC-18/2023, uz izskatāmo strīdu nav
attiecināms Dzīvesvietas deklarēšanas likums, jo puses ir privāto tiesību subjekti. Atbildētāja nav ziņojusi par savas dzīvesvietas maiņu, pārkāpusi pušu
sadarbošanās pienākumu, prasītājai bija tiesības atbildētājai adresētos paziņojumus sūtīt uz aizdevuma līgumā norādīto adresi un, tiklīdz prasītāja
konstatēja atbildētājas deklarēto dzīvesvietu /adrese C/, tā paziņojumus atbildētājai sūtīja arī uz šo atbildētājas deklarēto dzīvesvietu.
Prasītājas ieskatā iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai konstatētu noilguma pārtraukšanu.
[5] Atbildētāja paskaidrojumus par prasītājas apelācijas sūdzību nav iesniegusi.
Motīvu daļa
[6] Novērtējusi pušu argumentus un lietā esošos pierādījumus, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasība ir apmierināma daļēji.
[6.1] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426. panta pirmo daļu, 430. panta trešo daļu apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības apelācijas
sūdzībā norādītajās robežās un nepārbauda pirmās instances tiesas konstatētos faktus, ja tie apelācijas kārtībā nav apstrīdēti.
[6.2] Prasītāja pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdzējusi pilnībā, tāpēc apelācijas instances tiesa lietu izskata pilnā apjomā. Proti, lietā
izspriežams pušu strīds par prasītājas tiesībām saņemt no atbildētājas galveno parādu 560,81 euro, līgumsodu 54,38 euro, līgumiskos procentus 123,01
euro un likumiskos procentus 420,80 euro.
[7] Turpmāk norādīto apsvērumu dēļ Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka atbildētājas argumenti par prasījuma tiesību noilguma esību neiztur kritiku,
bet prasītājas iebildumi pret pirmās instances tiesas secinājumiem ir pamatoti.
[7.1] Civillietu tiesas kolēģija nekonstatē līgumisku vai likumisku prasītājas pienākumu pārliecināties par atbildētājas deklarēto dzīvesvietu. Tai pat
laikā aizdevuma līguma saturs liecina, ka atbildētāja apliecinājusi saziņai pieejamo adresi – /adrese/, un šī līguma 5.3 punkts apliecina atbildētājas saistību
uzņemties atbildību gadījumam, ja viņa 5 dienu laikā neziņo kreditoram par līgumā pausto ziņo izmaiņām.
Civillikuma 1587. pants noteic līdzēja pienākumu izpildīt apsolīto neatkarīgi no darījuma smaguma vai vēlāk radušos izpildīšanas grūtībām, bet
Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 2. panta otrā daļa noteic, ka dzīvesvietas deklarēšanas fakts pats par sevi nerada civiltiesiskas saistības.
Līdz ar to neiztur kritiku atbildētājas arguments, ka prasītājai bija pienākums sekot atbildētājas dzīvesvietas deklarāciju izmaiņām.
[7.2] Apelācijas kārtībā nav apstrīdēti pirmās instances tiesas nodibināti fakti, ka prasītājas prasījuma tiesību trīs gadu noilguma termiņš skaitāms no
2016. gada 27. decembra, un 2019. gada 16. decembrī prasītāja nosūtīja atbildētājai atgādinājumu par parādu uz aizdevuma līgumā norādīto adresi.
Civillietu tiesas kolēģija nekonstatē atbildētājas paziņojumus kreditoram par viņas sasniedzamības adreses izmaiņām (aizdevuma līguma 5.3
punkts), tāpēc atbilstoši šī sprieduma [8.1] punktā norādītajam nav pamata konstatēt prasītājas prasījumu tiesību noilguma beigu termiņu- 2019. gada 27.
decembri, tā iemesla dēļ, ka atbildētāja 2017. gada 24. februārī savu dzīvesvietu deklarējusi /adrese B/, bet 2021. gada 4. novembrī- /adrese C/.
Lietā iesniegtie pierādījumi liecina, ka prasītāja 2019. gada 16. decembrī uz aizdevuma līgumā norādīto atbildētājas sasniedzamības adresi nosūtījusi
atbildētājai atkārtotu paziņojumu par cesiju un atgādinājumu par saistību izpildi; 2022. gada 29. septembrī Rīgas pilsētas tiesas tiesnesis nolēmis atstāt bez
izskatīšanas prasītājas pieteikumu par atbildētājas saistību piespiedu izpildi brīdinājuma kārtībā, un 2022. gada 31. oktobrī prasītāja nosūtījusi atbildētājai
parāda atgādinājumu uz tiesneša lēmumā norādīto atbildētājas deklarēto dzīvesvietu /adrese C/; šobrīd izskatāmā prasītājas prasība tiesā celta 2023.
gada 4. decembrī.
Līdz ar to, ievērojot iepriekš norādīto kopumā, Civillietu tiesas kolēģija par pamatotu atzīst prasītājas apelācijas argumentu, ka pirmās instances
tiesas secinājumi par prasītājas prasījuma tiesību noilgumu ir pretrunā ar prasītājas tiesībām un atbildētājas pielīgtajām saistībām.
[8] Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasītāja ir pierādījusi atbildētājai izsniegtā aizdevuma parāda esību prasības pieteikumā norādītajā apmērā.
[8.1] Atbildētāja nav apstrīdējusi un lietā esošie pierādījumi apliecina, ka 2007. gada 8. decembrī atbildētāja noslēdza aizdevuma līgumu, saņēma
aizdevumu 1025,89 euro, apņēmās līdz 2010. gada 8. oktobrim veikt regulārus ikmēneša maksājumus pielīgtā aizdevuma un pielīgto aizdevuma
lietošanas procentu dzēšanai, kā arī ciest līgumsodu savu saistību nepildīšanas gadījumā; 2016. gada 19. decembrī prasītāja cesijas kārtībā pārņēma visas
aizdevējas prasījuma tiesības, kas izriet no aizdevuma līguma.
[8.2] Civillikuma 1943. pants noteic aizņēmēja pienākumu atdot tādu pat aizdevuma summu, kādu saņēmis.
Atbildētājas saņemto, bet neatdoto aizdevumu prasītāja aprēķinājusi 543,81 euro apmērā. Civillietu tiesas kolēģijai nav pamata apšaubīt šāda
atbildētājas parāda esību, jo prasītājas veiktais aprēķins nav pretrunā ar lietā esošo līdzēju akceptēto aizdevuma līguma pielikumu Nr. 1 “Maksājumu
kārtība”, un apelācijas kārtībā nav apstrīdēts pirmās instances tiesas nodibināts fakts, ka atbildētāja pārtraukusi savu saistību izpildi 2009. gada 14. maijā.
Civillikuma 1838. pants noteic, ka samaksas izdarīšanas pienākums ir tam, kas to apgalvo. Atbildētāja, iebilstot pret prasītājas veikto aprēķinu,
savu aprēķinu nav iesniegusi un nav iesniegusi tiesai pierādījumus, kas apliecinātu viņas saistību izpildi.
Līdz ar to Civillietu tiesas kolēģija konstatē prasītājas tiesības saņemt no atbildētājas viņas nesamaksāto aizdevumu 543,81 euro apmērā.
[8.3] Civillikuma 1946. panta pirmā daļa noteic pienākumu maksāt procentus par aizdevumu, ja tas bijis tieši norunāts.
Aizdevuma līguma 1. punkts un šī līguma pielikums Nr.1 “Maksājumu kārtība” apliecina līdzēju vienošanos par atbildētājas pienākumu maksāt
ikmēneša aizdevuma lietošanas procentus – 2,083%, no neatmaksāto naudas līdzekļu summas.
Prasītāja šos procentus aprēķinājusi, ievērojot pielīgto izpildes termiņu- līdz 2010. gada 8. oktobrim, 123,01 euro apmērā. Atbildētāja šo aprēķinu
nav apstrīdējusi, un Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā tas nav pretrunā ar atbildētājas pielīgto un prasītājas tiesībām.
Tādējādi Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka atbildētājai ir pienākums maksāt prasītājai līgumiskos aizdevumu lietošanas procentus 123,01 euro
apmērā.
[8.4] Likumiskos procentus 420,80 euro prasītāja aprēķinājusi, sākot no pielīgtās pēdējās norēķinu dienas- 2010. gada 9. oktobra, līdz 2023.
gada 1. novembrim, ievērojot Civillikuma 1765. panta pirmajā daļā noteikto aprobežojumu- seši procenti no simta gadā.
Atbildētāja aprēķinu nav apstrīdējusi, un Civillietu tiesas kolēģija nekonstatē prasītājas veiktā likumisko nokavējuma procentu aprēķina neatbilstību
likumam, tāpēc atzīst, ka prasītājai ir tiesības saņemt likumiskos procentus 420,80 euro par atbildētājas saistību izpildes nokavējumu 2010. gada
9. oktobrī - 2023. gada 1. novembrī.
[8.5] Aizdevuma līguma 5.1 punkts apliecina atbildētājas saistību maksāt līgumsodu 0,5% apmērā no parāda summas par katru kavējuma dienu.
Prasītāja līgumsoda parādu aprēķinājusi, ievērojot Civillikuma 1716. panta trešajā daļā noteikto ierobežojumu – ne vairāk kā 10% no galvenās saistības.
Tā kā tiesa konstatējusi atbildētājas galvenās saistības neizpildi 543,81 euro apmērā ([8.2] pkt.) un netiek konstatēts pamats atbildētājas
atsvabināšanai no prasītājas aprēķinātā līgumsoda piedziņas, Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka no atbildētājas ir piedzenams līgumsods 54,38 euro.
[9] Civillietu tiesas kolēģija nekonstatē pamatu apmierināt prasījumu par 17 euro piedziņu, ko prasītāja norādījusi kā parāda ārpustiesas piedziņas
izdevumus.
Lietā nav strīda un prasītājas iesniegtie pierādījumi apliecina prasītājas darbību parāda piedziņai ārpus tiesas: veikusi atbildētājas parāda apstrādi
digitālajās sistēmās, veikusi darbības atbildētājas informēšanai un aicinājumiem pildīt saistības ārpus tiesas. Taču Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 6.
panta otrā daļa un Ministru kabineta 2013. gada 29. janvāra noteikumu Nr.61 “Noteikumi par parāda atgūšanas izdevumu pieļaujamo apmēru un
izdevumiem, kuri nav atlīdzināmi” 2. punkts, uz ko atsaukusies prasītāja, noteic ne vien parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzēja (subjekts) tiesības
pieprasīt izdevumus par parāda ārpustiesas atgūšanu 17 eiro apmērā (redakcija līdz 2024. gada 11. jūlijam), bet arī pamatot šādu izdevumu esību.
Konkrētajā gadījumā Civillietu tiesas kolēģija nekonstatē pierādījumus, kas liecinātu par prasītājas kā minētajās likuma normās norādītā subjekta
izdevumiem. Turklāt, atsaukšanās uz Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma normām pati par sevi neatsvabina prasītāju no Civilprocesa likuma 93. pantā
noteiktā faktu pierādīšanas pienākuma.
Pierādījumus, kas apliecinātu prasītājas izdevumus 17 euro apmērā par atbildētājas parāda atgūšanu pirms pušu strīda iniciēšanas tiesā, Civillietu
tiesas kolēģija nekonstatē, tādēļ atzīst, ka šai daļā celtā prasība ir noraidāma.
[10] Civilprocesa likuma normas noteic tiesas pienākumu izspriest jautājumu par tiesāšanās izdevumu piedziņu.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41. panta pirmo daļu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas
izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, tiesas izdevumus piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram.
[10.1] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 1. punktu un ceturto daļu prasītāja, ceļot prasību par prasības summu 1159 euro
samaksājusi valsts nodevu 173,85 euro, kā arī samaksājusi 173,85 euro par apelācijas sūdzības iesniegšanu.
Pirmās instances tiesa prasību noraidījusi, bet apelācijas instances tiesā prasība tiek apmierināta 1142 euro apmērā, tas ir, 98,53 % no prasības
summas 1159 euro, (apmierinātā prasības summa 1142 / prasības summa 1159 x 100% = 98,53%; valsts nodeva par prasības pieteikumu un par
apelācijas sūdzības iesniegšanu 173,85 x 2 x 98,53%=342,59).
Tas nozīmē, ka atbilstoši apmierinātajai prasības daļai no atbildētājas piedzenama prasītājas samaksātā valsts nodeva 342,59 euro apmērā.
[10.2] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 40. panta pirmo daļu summas, kas nepieciešamas izdevumu samaksai par tiesas pavēstu un citu tiesas
dokumentu atvasinājumu izgatavošanu, piegādāšanu, izsniegšanu un rakstveida pierādījumu atgriešanu, iemaksā valsts.
Pirmās instances tiesā radušies ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 2 euro. Ievērojot iepriekš norādīto proporcionalitāti, no atbildētājas par labu
valstij piedzenami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 1,97 euro, kas atbilst 98,53% no lietā maksājamo ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu
kopsummas 2 euro, bet no prasītājas piedzenami 0,03 euro, kas atbilst 1,47%.
[11] Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 195. pantu, prasītājai nosakāmas tiesības saņemt no atbildētājas likumiskos procentus 6 % gadā no
piedzītās summas par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai), ņemot vērā Civillikuma 1763. pantā noteikto, ka procentu pieaugums
apstājas, sasniedzot piedzītās summas lielumu.
[12] Termiņš sprieduma labprātīgai izpildei tiek noteikts atbilstoši Civilprocesa likuma 204.1 pantā minētajam – 10 dienas no sprieduma spēkā
stāšanās dienas. Šajā termiņā valsts labā piedzenamo tiesas izdevumu samaksu apliecinošs dokuments iesniedzams Rīgas apgabaltiesā.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz minēto, ievērojot Civilprocesa likuma 432. un 440.12 pantu, Civillietu tiesas kolēģija
no s p r ie d a
SIA “GelvoraSergel” prasību pret /pers. B/ apmierināt daļēji.
Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, par labu SIA “GelvoraSergel”, reģistrācijas Nr. 40103837691, galveno parādu 543,81 euro,
līgumsodu 54,38 euro, līgumiskos nokavējuma procentus 123,01 euro par laiku līdz 2010. gada 8. oktobrim, likumiskos nokavējuma procentus 420,80
euro par laiku no 2010. gada 9. oktobra līdz 2023. gada 1. maijam un tiesas izdevumus 342,59 euro - kopā 1484,59 euro.
Piedzītās summas samaksa veicama SIA “GelvoraSergel” norēķinu kontā Nr. LV46HABA0551039500305, Swedbank AS.
Noteikt SIA “GelvoraSergel”, reģistrācijas Nr. 40103837691, tiesības par laiku no vienpadsmitās dienas pēc sprieduma spēkā stāšanās līdz
sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, likumiskos 6 % gadā no nesamaksātās piedzītās
summas, ņemot vērā nosacījumu, ka procentu pieaugums apstājas, sasniedzot pamatkapitāla lielumu.
Noraidīt prasību daļā par parāda 17 euro piedziņu.
Piedzīt no SIA “GelvoraSergel”, reģistrācijas Nr. 40103837691, valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 0,03 euro, iemaksājot tos
Tiesu administrācijas, reģistrācijas Nr. 90001672316, kontā Nr. LV51TREL2190458019000, BIC kods TRELLV22, klasifikācijas kods 21 499,
norādot iemaksas mērķi un lietas numuru.
Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 1,97 euro, iemaksājot tos Tiesu
administrācijas, reģistrācijas Nr. 90001672316, kontā Nr. LV51TREL2190458019000, BIC kods TRELLV22, klasifikācijas kods 21 499, norādot
iemaksas mērķi un lietas numuru.
Sprieduma labprātīgai izpildei noteikt termiņu – 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas. Labprātīgi izpildot spriedumu daļā par tiesas
izdevumu piedziņu valsts labā, norādītajā termiņā maksājuma apliecinošu dokumentu iesniegt Rīgas apgabaltiesā.
Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.
Tiesnese Žanete Žimante
Tiesnese Olita Blūmfelde
Tiesnese Sarmīte Vamža
Dokuments parakstīts elektroniski ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu.
Dokumenta oriģināls atrodas Tiesu informatīvajā sistēmā.