Supreme Court dismisses appeal as lower court correctly applied tax evasion law without new facts.

ECLI:LV:AT:2024:0731.15830608210.6.L

Lieta Nr. 15830608210, SKK-343/2024

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2024. gada 31. jūlijā

Senāts šādā sastāvā: senatores Sandra Kaija, Aija Branta, Anita Poļakova,

iepazinies ar apsūdzētā /pers. D/ un viņa aizstāves zvērinātas advokātes Elitas Trukšānes kasācijas sūdzībām par Latgales apgabaltiesas

2023. gada 5. oktobra spriedumu, atzīst, ka ir pamats atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmo daļu tiesa atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība vai protests neatbilst

šā likuma 569., 571., 572. pantā un 573. panta pirmajā daļā minētajām prasībām.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmajai daļai pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rakstveida kasācijas protesta vai sūdzības

iesniegšana Augstākajā tiesā par tāda apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai

kādā tā daļā vai arī tā grozīšanu juridisku iemeslu dēļ. Šī panta trešā daļa noteic, ka kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna neizvērtē.

Apsūdzētais lūdz atcelt Latgales apgabaltiesas 2023. gada 5. oktobra spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Apelācijas instances tiesa nepamatoti apsūdzētā darbībās konstatējusi Krimināllikuma 218. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva

pazīmes, jo apsūdzētā darbībās, nesamaksājot pilnībā aprēķinātos nodokļus, nav konstatējama ļaunprātība. Uzņēmuma kontos esošā nauda tika

izmantota uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai, kā arī daļējai nodokļu iemaksai valsts budžetā saistībā ar Valsts ieņēmumu dienesta inkaso

uzdevumiem. Turklāt tiesa nepamatoti secinājusi, ka uzņēmuma kontos bija pietiekami līdzekļi nodokļu samaksai un apsūdzētais tīši izvairījies no

pienākuma maksāt nodokļus, jo uzņēmuma ienākumus un citu informāciju par uzņēmumu nav slēpis, bet kļūdaini rīkojies, par prioritāti izvēloties

uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanu.

Senāts konstatē, ka apsūdzētais kasācijas sūdzībā daļēji atkārtojis apelācijas sūdzības argumentus, kurus apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi un

motivēti noraidījusi.

Apelācijas instances tiesa izvērtējusi pierādījumus lietā un atzinusi, ka apsūdzētā vainīgums Krimināllikuma 218. panta otrajā daļā paredzētajā

noziedzīgajā nodarījumā ir pierādīts ārpus saprātīgām šaubām, viņa darbībās ir konstatējamas visas nepieciešamās un obligātās Krimināllikuma

218. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes.

Apelācijas instances tiesa spriedumā sniegusi motivētu, uz Senāta lēmumos paustajām atziņām un likuma normām pamatotu skaidrojumu, ka

izvairīšanās no nodokļu vai nodevu maksāšanas ir arī bezdarbība, kuras dēļ nodokļi vai nodevas nav samaksātas pilnā apmērā vai daļēji. Apelācijas

instances tiesa motivēti atzinusi, ka apsūdzētā vadītā uzņēmuma bankas kontos bija pietiekami naudas līdzekļi, lai pilnībā samaksātu normatīvajos aktos

noteiktos nodokļu maksājumus, un bija iespēja to izmantot, taču apsūdzētais izvēlējās šo naudu izmantot citiem mērķiem, tādējādi tiesa konstatējusi

apsūdzētā ļaunprātību.

Senāts atzīst, ka apsūdzētā kasācijas sūdzības argumenti šajā daļā ir saistīti ar apsūdzētā nepiekrišanu apelācijas instances tiesas atzinumiem par

lietā konstatētajiem faktiskajiem nodarījuma apstākļiem, un vērsti uz to, lai panāktu apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet

faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 569. pantu.

Minētais ir pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību šajā daļā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmo daļu.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573.1 panta otrās daļas 2. punktu tiesa var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, ja, izvērtējot kasācijas

sūdzībā vai protestā minētos argumentus, nerodas šaubas par pārsūdzētā nolēmuma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes judikatūras

veidošanā.

Apsūdzētais kasācijas sūdzībā norāda, ka nepiekrīt apelācijas instances tiesas secinājumiem, ka viņa bezdarbība, kas izpaudusies vienaldzīgā

attieksmē pret SIA /Nosaukums A/ valdes locekles /pers. F/ un grāmatvedes /pers. G/ norādēm, nereaģējot uz Valsts ieņēmumu dienesta brīdinājumiem,

kā arī nepiesakot un neuzsākot SIA /Nosaukums A/ maksātnespējas procesu, kvalificēta kā tīša izvairīšanās no nodokļu nomaksas, jo šādas apsūdzētā

darbības vērtējamas kā maksātnespējas procesa pieteikuma neiesniegšana likumā paredzētajos gadījumos, nevis kā izvairīšanās no nodokļu nomaksas.

Arī aizstāve kasācijas sūdzībā norāda, ka apelācijas instances tiesa, kvalificējot apsūdzētā darbības, nepareizi piemērojusi Krimināllikuma

218. panta otro daļu, tādējādi pieļaujot Kriminālprocesa likuma 574. panta 2. punktā norādīto pārkāpumu. Proti, apelācijas instances tiesa pēc būtības

konstatējusi, ka apsūdzētā darbību prettiesiskums izpaudies tādējādi, ka viņš nepārtrauca saimniecisko darbību apstākļos, kad uzņēmumam bija

finansiālas grūtības, kuru rezultātā uzņēmums nebija spējīgs pildīt savas saistības un radās nodokļu parāds. Šādas apsūdzētā darbības atbilst

Krimināllikuma 214. panta pirmajā daļā (likuma redakcijā līdz 2011. gada 1. janvārim) paredzētajam noziedzīgajam nodarījumam, ko tiesa nav

izvērtējusi. Savukārt, atzīstot apsūdzēto par vainīgu par minētajām darbībām arī izskatāmajā kriminālprocesā, tiek pārkāpts Krimināllikuma 1. panta

piektajā daļā un Kriminālprocesa likuma 25. panta pirmajā daļā nostiprinātais dubultās sodīšanas nepieļaujamības princips, jo apsūdzētais par

maksātnespējas procesa pieteikuma neiesniegšanu jau ir saukts pie kriminālatbildības citā kriminālprocesā.

Senāts konstatē, ka /pers. D/ apsūdzība celta pēc Krimināllikuma 218. panta otrās daļas par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, nodarot valstij

zaudējumus lielā apmērā. Apelācijas instances tiesa ir atzinusi par pierādītu, ka no objektīvās puses apsūdzētā izdarītais noziedzīgais nodarījums izpaudies

tādējādi, ka apsūdzētais nenomaksāja pilnībā likumā noteiktos nodokļu un nodevu maksājumus, lai arī uzņēmumam bija pietiekami naudas līdzekļi, lai tos

samaksātu, kā rezultātā valstij tika nodarīti zaudējumi lielā apmērā.

Senāta judikatūrā jau iepriekš ir izteikta atziņa, ka tiesas sprieduma motīvu daļā tiesas izteiktie motīvi un atzinumi nepaplašina pret personu celto

apsūdzību. Tiesas nolēmuma motīvu daļā izteiktos atzinumus var vērtēt pēc būtības, cik tie ir pamatoti un attiecināmi uz konkrētās apsūdzības pierādīšanu,

bet nevar tos vērtēt kā daļu no apsūdzības (Senāta 2014. gada 6. novembra lēmums lietā Nr. SKK-505/2014, 11240010812, 2019. gada

25. aprīļa lēmuma lietā Nr. SKK-33/2019, ECLI:LV:AT:2019:0425.12812000713.2.L, 21. punkts).

Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka aizstāves kasācijas sūdzības un apsūdzētā kasācijas sūdzības argumenti šajā daļā nerada šaubas par apelācijas

instances tiesas sprieduma tiesiskumu, jo par sūdzībās norādītajiem faktiskajiem apstākļiem izskatāmajā kriminālprocesā /pers. D/ apsūdzība nav celta.

Senāts arī atzīst, ka izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes judikatūras veidošanā, jo minētie kasācijas sūdzību argumenti nav saistīti ar

tiesu praksē nozīmīgu tiesību normu interpretāciju. Minētais ir pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

573.1 panta otrās daļas 2. punktu.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 573. panta trešo un piekto daļu, 573.1 panta pirmo daļu un 573.1 panta otrās daļas 2. punktu, Senāts

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Lēmums nav pārsūdzams.

S. Kaija A. Branta A. Poļakova