Legislator Case Law & Legislation
A420227719 / A42-02277-19 ECLI:LV:ADRJRTN:2019:1129.A420227719.2.S AI generated

Court dismisses compensation claim due to lack of proven injury and consent issues.

Case Number A420227719 / A42-02277-19
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Administrative District Court of Rēzekne dismissed the plaintiff's request for compensation from the Medical Risk Fund regarding alleged harm caused by a doctor. The plaintiff claimed the doctor performed a procedure without consent, but the court found no corroborating evidence to support this assertion. Consequently, the court determined that no injury existed and upheld the lower authority's refusal to issue a favorable administrative act.

Legislator headnote

AI generated

Administratīvā procesa likuma 161. panta 1. daļa; 246.–251., 289.–291. pants: The court may only recognize a plaintiff's statements as evidence if corroborated by other verified proof; absent such corroboration, claims of non-consensual medical procedures or resulting injury must be rejected.

Keywords

AI generated
Administrative Procedure Law Burden of Proof Medical Risk Fund Injury Assessment Consent Validity Administrative Act Corroborating Evidence

Cited Legislation

AI generated
Administratīvā procesa likuma 161. panta 1. daļa
Administratīvā procesa likuma 246.–251. panti
Administratīvā procesa likuma 289.–291. panti
Noteikumi Nr. 1268 12.4.1 apakšpunkts

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĒZEKNES TIESU NAMS

Lietas arhīva Nr. A42-02277-19/42

ECLI:LV:ADRJRTN:2019:1129.A420227719.2.S

S P R I E D U

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rēzeknē 2019.gada 29.novembrī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis Māris Šļakota,

piedaloties pieteicējai /pers. D/ un viņas pārstāvei /pers. E/,

atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Veselības inspekcijas pārstāvjiem /pers. F/ un /pers. G/,

atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Veselības ministrijas pārstāvei /pers. H/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. D/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar

kuru pieteicējai no Ārstniecības riska fonda tiktu izmaksāta atlīdzība par viņas veselībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu), kā arī atlīdzība par

ārstniecības izdevumiem.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja /pers.D/vērsās Nacionālajā veselības dienestā ar 2017.gada 2.novembra iesniegumu, lūdzot izmaksāt no Ārstniecības riska fonda

atlīdzību par pieteicējas veselībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu), kā arī atlīdzību par ārstniecības izdevumiem. Pieteicēja norādīja, ka

kaitējumu viņas veselībai nodarīja SIA “Rēzeknes slimnīca” traumatologs /pers. J/ ārstēšanās periodā no 2017.gada 24.augusta līdz 2017.gada

31.augustam.

[2] Ar Veselības inspekcijas (Nacionālā veselības dienesta funkciju pārņēmēja) 2019.gada 1.februāra lēmumu Nr.2.1.1.-1./34098/73,

pamatojoties uz Veselības inspekcijas 2018.gada 17.decembra atzinumu (turpmāk – Atzinums), atteikts pieteicējai izmaksāt atlīdzību no Ārstniecības

riska fonda, jo nav konstatēta kaitējuma esība.

Pieteicēja minēto lēmumu apstrīdēja.

[3] Ar Veselības ministrijas 2019.gada 18.jūnija lēmumu Nr.01-23.3/2550 atstāts negrozīts Veselības inspekcijas 2019.gada 1.februāra lēmums

Nr.2.1.1.-1./34098/73. Veselības ministrija norādīja turpmāk minēto pamatojumu.

[3.1] Pieteicēja 2017.gada 24.augustā guva sadzīves traumu – kreisā ceļa locītavas mīksto audu bojājumu, tādēļ vērsās Rēzeknes slimnīcā, kur

dr. /pers. J/ sniedza viņai pirmo palīdzību. Tika nozīmēts Rtg izmeklējums, kurā nebija redzama kaulu trauma. Tā kā pieteicējai nebija absolūtu indikāciju

ķirurģiskai ārstēšanai, tad tika nodrošināta atbilstoša konservatīva terapija (lokāla atsāpināšana ar hemartrozes punkciju lidokaīna anestēzijā, locītavas

atslodze ar ģipša longeti). Dr. /pers. J/ pamatoti un atbilstoši klīniskai situācijai veica hemartrozes punkciju, jo, to neveicot, hemartrozes spiediens

traumētu ceļa locītavas struktūras, kā rezultātā iespējamas audu neatgriezeniskas izmaiņas, kas tieši palielina locītavas infekcijas risku.

[3.2] Attiecībā uz pieteicējas norādīto, ka viņa nedeva piekrišanu ceļa locītavas punkcijai, kā arī viņai netika nodrošināta iespēja atteikties no

sniegtā veselības aprūpes pakalpojuma, jo netika piedāvāts noformēt atteikums no punkcijas, Veselības ministrija norāda, ka saskaņā ar Pacientu tiesību

likuma 1.panta otrās daļas 2.punktu informētā piekrišana ir pacienta piekrišana ārstniecībai, kuru viņš dod mutvārdos, rakstveidā vai ar tādām darbībām,

kas nepārprotami apliecina piekrišanu, turklāt dod to brīvi, pamatojoties uz ārstniecības personas savlaicīgi sniegto informāciju par ārstniecības mērķi,

risku, sekām un izmantojamām metodēm, savukārt saskaņā ar minētā likuma 6.panta otro daļu informēto piekrišanu noformē rakstveidā, ja to pieprasa

pacients vai ārstējošais ārsts.

Pieteicēja nelūdza dr. /pers. J/ noformēt rakstveida informēto piekrišanu, tādejādi secināms, ka pieteicēja deva piekrišanu ceļa locītavas punkcijas

veikšanai mutiski vai ar savām darbībām apliecināja, ka piekrīt dr. /pers. J/ piedāvātai ārstniecības metodei. Gadījumā, ja pieteicēja nepiekrita

manipulācijai, viņai bija tiesības doties prom no kabineta un no ārstniecības iestādes.

Tāpat administratīvajā lietā nav atrodama pieteicējas rakstveida atteikšanās no piedāvātās ārstniecības metodes (Pacientu tiesību likuma 6.panta

piektā daļa).

[3.3] Nav pamatots pieteicējas arguments, ka pieteicējas ambulatorajā kartē veiktie pieraksti Atzinumā tika traktēti par labu ārstniecības

personām. Atzinumā norādīts, ka Veselības inspekcijā iesniegta pieteicējas ambulatorā pacienta medicīniskās kartes kopija (iereģistrēta aktu un

apliecinājumu reģistrā 2017.gada 20.oktobrī), kas apstiprina, ka medicīniskajā dokumentācijā veikti labojumi un pierakstītas rekomendācijas veikt MR,

nozīmēta medikamentozā terapija. Līdz ar to analizēts sākotnējais ieraksts, neņemot vērā pierakstīto informāciju.

[3.4] Veselības inspekcija sagatavoja Atzinumu, ņemot vērā pieteicējas veselības stāvokli, traumas veidu un medicīniskās atziņas attiecībā uz šāda

veida traumas ārstēšanu. Veselības inspekcija Atzinumā norādīja, ka ķirurģiska ārstēšana (saišu plastika) nepieciešama profesionāliem sportistiem, kuru

ceļa locītavai jāiztur pastiprināta slodze vai gadījumos, ja izteikta vairākdimensiju nestabilitāte, kura pieteicējai netika konstatēta. Tādēļ indikācijas plāna

kārtas operācijai bija relatīvas, taču pieteicēja pati piekrita maksas operācijai SIA „Orto klīnika”.

[3.5] Pieteicēja norādīja, ka Veselības inspekcija pilnīgi nav vērtējusi to, ka bez pieteicējas ziņas un piekrišanas tika pieaicināta trešā persona,

kuras dalība veselības aprūpes pakalpojuma nodrošināšanā nebija nepieciešama. Šāds pieteicējas arguments nav pamatots. Pieteicēja iesniegumā

Nacionālajam veselības dienestam norādīja: “Kabinetā ienāca dr. /pers. K/, kuram ir jāpasaka paldies par profesionālo darbu. Uzrakstīja Izrakstu, lai

man nevajadzētu meklēt transportu nākamajā dienā”. Tādejādi pieteicēja zināja un netieši izteica piekrišanu tam, ka izrakstu no slimnīcas sagatavo un

viņai nodod cita ārstniecības persona. Veselības ministrijas ieskatā tas ir veselības aprūpes pārkāpums, jo pacienta ārstējošam ārstam pacientam

saprotamā veidā ir jāizskaidro turpmākā ārstniecība, taču pieteicēja saņēma izrakstu no slimnīcas un atkārtoti vērsās pie dr. /pers. J/ 2017.gada

31.augustā, kad pieteicējas veselības stāvoklis tika izvērtēts dinamikā. Tādejādi šis pārkāpums neradīja paliekošas negatīvas sekas pieteicējas veselībai.

[3.6] Veselības ministrija nekonstatē pamatu Atzinuma apšaubīšanai. Apstāklis, ka pieteicējai ir atšķirīgs viedoklis par viņai sniegto veselības

aprūpes pakalpojumu novērtējumu, nevar būt par pamatu lēmuma maiņai, jo tieši Veselības inspekcijai ir deleģēta atlīdzības izmaksu priekšnosacījumu

pastāvēšanas izvērtēšana.

[4] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai no Ārstniecības riska

fonda tiktu izmaksāta atlīdzība par viņas veselībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu), kā arī atlīdzība par ārstniecības izdevumiem. Pieteikumā

norādīja turpmāk minētos argumentus.

[4.1] Iestāde, veicot medicīniskās dokumentācijas pārbaudi, varēja atklāt virkni pārkāpumu, jo netika saņemta pacienta piekrišana, netika sniegtas

tālākās rekomendācijas, pacientam atkārtoti vēršoties, netika sniegta atbilstoša palīdzība. Tāpat netika vērtēts fakts par pierakstu veikšanu medicīniskajā

dokumentācijā, kas tieši liecina par nekvalitatīvi sniegto veselības aprūpes pakalpojumu un profesionālās ārsta ētikas pārkāpšanu.

[4.2] Veselības ministrija nevērtēja faktu, ka jebkādu ar veselību saistītu darbību drīkst veikt tikai ar attiecīgās personas brīvprātīgu un apzinātu

piekrišanu. Pacientam iepriekš jāsaņem adekvāta informācija par šīs darbības mērķi un būtību, kā arī par tās sekām un risku. Pieteicējai nekāda

informācija netika sniegta, sniegtais veselības aprūpes pakalpojums (ķirurģiskā iejaukšanās) tika veikts pret viņas gribu, nevērtējot faktu, ka pieteicēja

pirms procedūras nevēlējās to darīt. /pers. J/ nekomunicēja ar pieteicēju, ignorēja viņas jautājumus par notiekošo. Veselības ministrija nenorāda avotus,

no kuriem secināts, ka pieteicēja nebija lūgusi /pers. J/ noformēt rakstisko informēto piekrišanu. Netika vērtēts fakts, ka pacients ir tiesīgs jebkurā brīdī

atteikties no plānotā pakalpojuma un brīvi atsaukt savu piekrišanu. Pati par sevi pacienta atrašanās manipulāciju kabinetā nenozīmē, ka ir dota piekrišana

veikt manipulācijas, it īpaši, ja nav sniegta informācija par izvēlēto ārstniecības metodi. Arī tas fakts, ka pieteicēja vērsās pie cita speciālista, liecina, ka

/pers. J/ piedāvātajai ārstēšanas metodei viņa nepiekrita. Personai, kurai medicīniskas iejaukšanās dēļ nodarīts pārmērīgs kaitējums, ir tiesības saņemt

taisnīgu kompensāciju saskaņā ar tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem un procedūrām.

[4.3] Saskaņā ar Pacientu tiesību likumu ārstējošais ārsts ir ārstniecības persona, kura vada pacienta ārstniecību, pieņem ar pacienta ārstniecību

saistītus lēmumus, kopumā atbild par visas pacienta ārstniecības pamatotību, mērķtiecību, nepārtrauktību, kvalitāti un rezultātiem. No medicīniskās

dokumentācijas ir secināms, ka dr. /pers. J/ pieteicējai nesniedza rekomendācijas, tātad tika pārtraukta mērķtiecīga veselības aprūpes pakalpojuma

nodrošināšana, kas noveda pie nelabvēlīgām sekām. To Veselības ministrija vispār nav vērtējusi.

[4.4] /pers. J/ sniegtā veselības aprūpes pakalpojuma dēļ pieteicējai vēlāk nācās vērsties citā ārstniecības iestādē par maksu. Tādējādi pieteicējai

tika liegta iespēja saņemt atbilstošu veselības aprūpes pakalpojumu, ko finansētu valsts.

[5] Veselības ministrija tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā neatzina pieteikumu, atsaucoties uz 2019.gada 18.jūnija lēmumā Nr.01-

23.3/2550 ietverto pamatojumu.

[6] Tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā Veselības inspekcija neatzina pieteikumu, norādot turpmāk minētos papildu argumentus.

[6.1] Ekspertīzes gaitā nav konstatēts, ka pieteicēja lūgusi dr. /pers. J/ sniegt informāciju un informācija netika sniegta. Nav iespējams pārbaudīt

sniegtās informācijas apjomu un sarunu saturu, taču Pacientu tiesību likuma 15.panta pirmajā daļā noteiktais pienākums rūpēties par savu veselību attiecas

arī uz detalizētas informācijas pieprasīšanu par savu veselības stāvokli. Tas nozīmē, ja pieteicējai bija jautājumi par savu veselību, tad viņai bija jāvēršas

pie ārsta un jālūdz sniegt informāciju viņai saprotamā formā. Pacientam, nevis ārstam, vispirms jāizvērtē, vai informācija, ko viņam ir sniedzis ārsts, ir

pietiekama, saprotama un pilnīga. Ja informācija nav saprotama, pacientam jāuzdod ārstam precizējoši papildu jautājumi.

[6.2] Tā kā pieteicējai konstatēta kreisā ceļa locītavas struktūru bojājumu simptomātika, tad pēc akūtā perioda (apmēram 3-10 dienām), sāpēm,

nestabilitātei saglabājoties, bija jāizlemj jautājums par diagnostiku (ultrasonoskopija, kodolmagnētiskā rezonanse) ceļa locītavai. Taču pieteicēja atkārtoti

pie traumatologa ortopēda /pers. J/ nav vērsusies, bet ar sūdzībām par sāpēm celī vērsusies pie citas ārstniecības personas. Tādējādi pieteicēja izmantoja

savas Pacientu tiesību likuma 8.pantā noteiktās tiesības un izvēlējusies citu ārstniecības iestādi un ārstniecības personu, vienlaicīgi pārtraucot pēctecīgu

ārstniecību pie traumatologa ortopēda /pers. J/ SIA „Rēzeknes slimnīca”. Turklāt pēc pieteicējas lūguma 2017.gada 31.augustā pieteicējai noslēgta

darbnespējas lapa un viņa atgriezusies darbā, kas apliecina, ka pieteicējai sāpes bija mazinājušās.

Inspekcija atkārtoti uzsver, ka /pers. J/ noteiktie kreisā ceļa locītavas meniska bojājumi bez akūtas simptomātikas (locītavas bloķēšanās) pieļauj

konservatīvu terapiju. Lai izvērtētu indikācijas ķirurģiskai ārstēšanai, bija veicama magnētiskā rezonanse plānotā kārtā, taču pēc darbnespējas lapas

noslēgšanas atkārtoti pie traumatologa ortopēda /pers. J/ pieteicēja nevērsās.

[6.3] Lai arī traumatologs ortopēds /pers. J/ nav izsniedzis pieteicējai izrakstu no ambulatorās kartes (veidlapa 027/u), kas vērtējams kā Ministru

kabineta 2006.gada 27.decembra noteikumu Nr.265 „Medicīniskās dokumentācijas lietvedības kārtība” 10.punkta pārkāpums, taču tas nekādā veidā

neapliecina, ka pieteicējas veselībai saistībā ar konstatēto pārkāpumu medicīniskās dokumentācijas kārtošanas lietvedībā būtu radies kaitējums. Šāds

pārkāpums neparedz tiesisku pamatu pieteicējai saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda.

Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr.1268 „Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr.1268)

anotācijā ir noteikts, ka šo noteikumu mērķis ir izmaksāt atlīdzību tādos gadījumos, kad pacientam tiešām ir nodarīts būtisks kaitējums veselībai vai

dzīvībai ar paliekošām sekām. Inspekcija vērš uzmanību, ka slimības esība pati par sevi vien un saņemtie veselības aprūpes pakalpojumi tās ārstēšanai

nerada tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda. Būtiskākais kritērijs ir tas, vai pacienta veselībai ir nodarīts kaitējums, kuru ar savu darbību

vai bezdarbību nodarījušas konkrētā ārstniecības iestādē strādājošās ārstniecības personas vai radījuši apstākļi ārstniecības laikā.

[6.4] Informētā piekrišana var būt izteikta mutvārdos, rakstveidā vai arī ar konkludentām darbībām, proti, tādām darbībām, kas pārliecinoši norāda

uz pacienta piekrišanu ārstniecībai, piemēram, rokas pasniegšana injekcijas izdalīšanai vai galvas māšana. Pieteicēja nav vērsusies pie citas ārstniecības

personas, kā arī nav atstājusi manipulācijas kabinetu un ir saņēmusi ārstniecību (ceļa locītavas punkciju), kas apliecina pieteicējas piekrišanu ārstniecībai.

[7] Pieteicēja un viņas pārstāve tiesas sēdē uzturēja pieteikumu uz tajā norādīto argumentu pamata. Pieteicējas pārstāve papildus norādīja, ka

longeti uzlika un vērsties pie traumatologa pēc vienas nedēļas ieteica ārsts /pers. K/. Tā kā pieteicējai pakalpojumu sniedza divas personas, diagnoze

netika noteikta precīzi. Ārstēšanas plāns arī netika sastādīts. Otrreiz vēršoties pēc palīdzības 28.augustā, pieteicēju ārsts /pers. J/ nepieņēma, kā arī

mutiski nesniedza rekomendācijas par to, kur paciente varētu saņemt veselības aprūpes pakalpojumu. Vēršoties 31.augustā pie tā paša ārsta trešo reizi,

neskatoties uz sūdzībām un vizuālajām izmaiņām, kuras liecināja par stāvokļa pasliktināšanos, rekomendācijas netika sniegtas. Netika nozīmēta arī tālākā

ārstēšana. Pacientei tika radīti tādi apstākļi, ka viņai pašai nācās meklēt veselības aprūpes pakalpojuma tālāko nodrošināšanu, izmantojot maksas

pakalpojumus. Ja pieteicējai nebūtu veikta operācija, viņa pēc laika vispār nevarētu pārvietoties.

[8] Veselības ministrijas pārstāve tiesas sēdē neatzina pieteikumu uz pārsūdzētajā lēmumā norādīto argumentu pamata.

[9] Veselības inspekcijas pārstāvji tiesas sēdē neatzina pieteikumu.

Veselības inspekcijas pārstāvis /pers. G/ paskaidroja, ka locītavas punkcijas veikšana bija gadījumam atbilstoša un nepieciešama medicīniska

manipulācija. Ja ārsts to neveiktu, tieši tas būtu uzskatāms par pārkāpumu. Tālākais šādu gadījumu ārstēšanas klasiskais princips ir miera režīma

ievērošana un kontrole pēc 7-10 dienām. Ķirurģiskā iejaukšanās būtu nepieciešama, ja būtu brūces, papildu kauliņu lūzums u.tml. Magnētiskās

rezonanses veikšana, kad locītava ir pietūkusi, arī nav produktīva, jo šādā stāvoklī diagnostika ir apgrūtināta. Saišu bojājuma operācija saskaņā ar

pasaulē pieņemto praksi tiek veikta ne ātrāk kā pēc sešiem mēnešiem. Turklāt saišu bojājums pats par sevi nav indikācija operācijai, bet tikai tad, ja ir

papildu sūdzības. Ja ir daļējs plīsums, indikācijas operācijai ir nosacītas.

Motīvu daļa

[10] Izvērtējot lietas dalībnieku argumentus un lietā esošos pierādījumus, tiesa secina, ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms.

[11] Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmā daļa noteic, ka pacientam ir tiesības uz atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu (arī

morālo kaitējumu), kuru ar savu darbību vai bezdarbību nodarījušas ārstniecības iestādē strādājošās ārstniecības personas vai radījuši apstākļi

ārstniecības laikā, kā arī tiesības uz atlīdzību par izdevumiem, kas saistīti ar ārstniecību, ja ārstniecība ir bijusi nepieciešama, lai novērstu vai mazinātu

ārstniecības personas vai apstākļu ārstniecības laikā nodarītā kaitējuma nelabvēlīgās sekas pacienta dzīvībai vai veselībai.

Savukārt Noteikumu Nr.1268 12.punktā ir uzskaitīti atlīdzības saņemšanu izslēdzoši apstākļi. Proti, inspekcija pieņem lēmumu par atteikumu

izmaksāt atlīdzību, ja:

1) nav konstatēta cēloņsakarība starp kaitējumu un ārstniecības personas veikto darbību vai bezdarbību ārstniecības procesā (12.1.apakšpunkts);

2) orgānu vai audu anatomisks bojājums vai funkciju traucējums ir saistīts ar veikto ārstniecību, taču nav radies ārstniecības personas

neprofesionālas rīcības dēļ (12.2.apakšpunkts);

3) pacients ar apzinātu rīcību ir veicinājis kaitējuma rašanos vai tā apmēra palielināšanos un ir kavējis ārstniecības personu sniegt nepieciešamos

ārstniecības pakalpojumus (12.3.apakšpunkts);

4) pacients ir atteicies no ārstniecības (12.4.apakšpunkts);

5) nav konstatēta kaitējuma esība (12.4.1 apakšpunkts);

6) attiecībā uz ārstniecības izdevumiem – ja izdevumi nav saistīti ar ārstniecības laikā ārstniecības personas nodarītā vai apstākļu radītā kaitējuma

nelabvēlīgo seku pacienta dzīvībai vai veselībai novēršanu vai mazināšanu (12.5.apakšpunkts);

7) attiecībā uz ārstniecības izdevumiem – ja saņemta izdevumu atmaksa no ārstniecības iestādes, apdrošinātāja vai citā veidā (12.6.apakšpunkts);

8) attiecībā uz ārstniecības izdevumiem – ja atlīdzības prasījuma iesniegumam nav pievienoti ārstniecības izdevumus apliecinoši attaisnojuma

dokumenti un iesniedzējs attiecīgos dokumentus nav iesniedzis arī pēc inspekcijas pieprasījuma (12.7.apakšpunkts).

No minētajām tiesību normām izriet, ka pacientam ir tiesības uz atlīdzību, ja:

1) ir konstatējams kaitējums Pacientu tiesību likuma izpratnē;

2) minētais kaitējums ir cēloņsakarībā ar ārstniecības iestādē strādājošās ārstniecības personas darbību

3) nav konstatējami noteikumu Nr.1268 12.punktā uzskaitītie atlīdzinājumu izslēdzošie apstākļi.

[12] Ārstniecības riska fonds Latvijā tika ieviests ar 2013.gada 17.oktobra likumu „Grozījumi Pacientu tiesību likumā”, kas savukārt tika pieņemts,

lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/24/ES (2011.gada 9.marts) par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē

(turpmāk – Direktīva 2011/24/ES) prasības.

Kaut arī pacienta dzīvībai vai veselībai nodarīta kaitējuma legāldefinīcija Pacientu tiesību likumā nav ietverta, tomēr jēdziena „veselības aprūpes

kaitējums” skaidrojums Direktīvas 2011/24/ES izpratnē ir atrodams 2013.gada 17.oktobra likuma „Grozījumi Pacientu tiesību likumā” likumprojekta

sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (turpmāk – likumprojekta anotācija).

Atbilstoši šajā anotācijā norādītajam, veselības aprūpes kaitējums ietver ciešanas, fiziskās vai garīgās, veselības bojājumus vai slimību, vai nāvi, kas

varētu tikt novērsta, ja tiktu veikti pietiekami pasākumi, kad pacients ir saskāries ar veselības un medicīnas aprūpes pakalpojumiem, tai skaitā zālēm.

Tiek kompensēti kaitējumi tikai tad, ja pieredzējis speciālists būtu varējis, bet ko neizdarīja, novērst kaitējumu (sk.

http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/0/3D79353E2F730131C2257BDE00426F87?OpenDocument).

Identisks jēdziena „veselības aprūpes kaitējums” skaidrojums ir atrodams arī noteikumu Nr.1268 projekta sākotnējās (ex-ante) ietekmes

novērtējuma ziņojumā (turpmāk – noteikumu projekta anotācija) (sk. http://tap.mk.gov.lv/doc/2005/VMAnot_011113_ARF.3252.docx).

No minētā skaidrojuma izriet, ka kompensējams kaitējums pacienta dzīvībai un veselībai Pacientu tiesību likuma izpratnē pastāv, ja pacientam ir

radušās fiziskas vai garīgas ciešanas, veselības bojājumi vai slimība, vai nāve, kas ir cēloņsakarībā ar ārstniecības iestādes sniegtajiem veselības un

medicīnas aprūpes pakalpojumiem, un šīs fiziskās vai garīgās ciešanas, veselības bojājumus vai slimību, vai nāvi būtu varējis novērst pieredzējis

speciālists, veicot pietiekamus atbilstošus pasākumus.

Tai pat laikā kaitējuma esības konstatēšanai nepietiek tikai ar to, ka pacients nav apmierināts ar ārstniecības procesa norisi, iznākumu u.tml. Arī ne

jebkuri ārstniecības personas pieļauti pārkāpumi ir pamats kaitējuma konstatēšanai, bet gan tikai tādi, kas nelabvēlīgi ietekmējuši pacienta veselības

stāvokli, vai radījuši fiziskas vai garīgas ciešanas. Veselības aprūpes pārkāpums nav vienādojams ar kaitējumu veselībai (sk., piem., Administratīvās

rajona tiesas 2019.gada 7.februāra sprieduma lietā Nr.A420175418 16.punktu).

Par kaitējuma esību varētu liecināt, piemēram, ārsta rīcības izraisīta veselības stāvokļa pasliktināšanās, slimības saasinājums, ieildzis ārstēšanās

periods, sāpes, kas turpinās ilgāk, nekā parastas notikumu attīstības gaitā.

[13] Izvērtējot lietas apstākļus, tiesa secina, ka nav konstatējams pieteicēja veselībai nodarīts kaitējums – veselības bojājums, fiziskas vai garīgas

ciešanas, kas ir cēloniskā sakarā ar SIA “Rēzeknes slimnīca” traumatologa /pers. J/ darbībām veselības aprūpes posmā no 2017.gada 24.augusta līdz

2017.gada 31.augustam. Minēto secinājumu tiesa izdara, pamatojoties uz turpmāk norādītajiem apsvērumiem.

[14] Pieteicējas ieskatā ārsta /pers. J/ sniegtais veselības aprūpes pakalpojums nav bijis kvalitatīvs. Arī iestāde izskatāmajā lietā ir konstatējusi

/pers. J/ pieļautus pārkāpumus, proti, to, ka pieteicējas ambulatorā pacienta medicīniskajā kartē veikti labojumi un pierakstītas rekomendācijas veikt

MR, nozīmēta medikamentozā terapija, kā arī, ka 2017.gada 24.augusta izrakstu no ambulatorās kartes (veidlapa 027/u) nav izsniedzis /pers. J/, bet gan

ārsts /pers. K/, kas nozīmē, ka pieteicējas ārstējošais ārsts pacientam saprotamā veidā nav izskaidrojis turpmāko ārstniecību. Taču ne no pieteicējas

argumentiem par pieļautajiem veselības aprūpes pārkāpumiem, ne no iestādes konstatētajiem faktiem par pieteicējai sniegto veselības aprūpi neizriet, ka

/pers. J/ rīcības rezultātā pieteicējai iestājušies tādi veselības sarežģījumi, kādu nebūtu, ja /pers. J/ rīkotos citādi, cita starp, nebūtu pieļāvis iestādes atzītos

veselības aprūpes pārkāpumus.

No Atzinuma, kā arī Veselības inspekcijas pārstāvja /pers. G/ paskaidrojumiem tiesas sēdē, tiesa secina, ka pirmo palīdzību /pers. J/ pieteicējai

sniedza pienācīgi, atbilstoši tā brīža situācijai, pieteicējas sūdzībām, objektīvai atradnei un veikto izmeklējumu rezultātiem (veikta hemartrozes punkcija,

nozīmēts miera režīms un kontrole 31.augustā).

[15] No pieteicējas argumentācijas izriet, ka, saskaroties ar /pers. J/ nekvalitatīvi sniegto veselības aprūpes pakalpojumu, pieteicēja bija spiesta

vērsties citā ārstniecības iestādē un veikt maksas operāciju. Tiesas vērtējumā lietas materiāli nedod pamatu secinājumam, pirmkārt, ka pieteicējas

ārstniecība SIA “Rēzeknes slimnīca” tika pārtraukta tieši saistībā ar /pers. J/ nekvalitatīvi sniegto veselības aprūpes pakalpojumu, otrkārt, ka pieteicējai

bija neatliekami nepieciešama operācijas veikšana un ka pieteicējai bija pieejama tikai maksas operācija. Citiem vārdiem, tas apstāklis, ka pieteicējai tika

veikta maksas operācijai SIA „Orto klīnika”, nav no /pers. J/ nekvalitatīvi sniegtā veselības aprūpes pakalpojuma izrietošas nepieciešamās sekas.

Saskaņā ar ierakstu pieteicējas SIA “Rēzeknes aprūpes centrs” pieteicējas ambulatorā pacienta medicīniskās kartes kopijā (sākotnējais ieraksts,

t.i., bez vēlākiem pierakstījumiem) 2017.gada 31.augstā konstatēts, ka sāpes ceļa locītavā nedaudz mazinājušās. Tāpat saskaņā ar minētā datuma

ierakstu pēc pacientes lūguma noslēgta darbnespējas lapa ar 2017.gada 3.septembri.

Ņemot vērā, ka pieteicējai bija nepieciešama plānveida operatīva ārstēšana, turklāt, kā tas norādīts Atzinumā, indikācijas operācijai bija relatīvas,

tad tiesai nav pamata uzskatīt, ka gadījumā, ja /pers. J/ 2017.gada 31.augustā būtu nosūtījis pieteicēju papildu izmeklējumiem, pieteicēja ciešanas

mazinātos vai būtu īslaicīgākas.

Tiesa norāda arī to, ka, saglabājoties veselības traucējumiem, pieteicējai bija tiesības atkārtoti vērsties pie /pers. J/ vai citas ārstniecības personas,

lūdzot turpināt izmeklēšanu un, nepieciešamības gadījumā, pretendējot uz operācijas veikšanu, kas tiek apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem.

Pieteicējas piekrišana maksas operācijai SIA „Orto klīnika” bija pieteicējas izvēle.

[16] Pacientu tiesību likuma 6.panta pirmā daļa noteic, ka ārstniecība ir pieļaujama, ja pacients devis tai informēto piekrišanu. Pacientam ir tiesības

pirms informētās piekrišanas došanas uzdot jautājumus un saņemt atbildes. Minētā panta ceturtajā daļā noteikts, ka pacientam ir tiesības atteikties no

ārstniecības pirms tās uzsākšanas, no ārstniecībā izmantojamās metodes, neatsakoties no ārstniecības kopumā, vai atteikties no ārstniecības tās laikā.

Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 1.panta otrās daļas 2.punktu informētā piekrišana ir pacienta piekrišana ārstniecībai, kuru viņš dod mutvārdos,

rakstveidā vai ar tādām darbībām, kas nepārprotami apliecina piekrišanu, turklāt dod to brīvi, pamatojoties uz ārstniecības personas savlaicīgi sniegto

informāciju par ārstniecības mērķi, risku, sekām un izmantojamām metodēm.

Pieteicēja norāda, ka viņa nav devusi piekrišanu ceļa locītavas punkcijai, taču /pers. J/, neskatoties uz pieteicējas protestiem, punkciju ir veicis.

Iesniegumā Nacionālajam veselības dienestam pieteicēja norāda: “Dr. /pers. J/ aplūkoja ceļgalu un nolēma veikt punkciju. Es punkcijai nepiekritu. Es uz

dakteri sāku kliegt, lai mani palaiž, jo es negribu un nepiekrītu, ka manam ceļgalam taisa punkciju. (..) Pret manu gribu dr. /pers. J/ tomēr sataisīja

punkciju un atsūca aptuveni 25 ml asiņu.”

Tiesas vērtējumā medicīniskas manipulācijas veikšana pret pacienta gribu varētu tikt vērtēta kā fizisku vai garīgu ciešanu nodarīšana un līdz ar to

varētu būt pamats kaitējuma konstatēšanai. Taču konkrētajā gadījumā tiesa nekonstatē, ka /pers. J/ hemartrozes punkciju pieteicējai veicis pret viņas

gribu un bez pieteicējas dotās informētās piekrišanas. Vispirms tiesa atzīmē, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 161.panta pirmo daļu

administratīvā procesa dalībnieka paskaidrojumi, kas satur ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņa prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem,

ja tos apstiprina citi pārbaudīti un novērtēti pierādījumi. Konkrētajā gadījumā lietas materiālos nav citu pierādījumu, kas apstiprinātu pieteicējas sniegtās

ziņas, ka /pers. J/ pieteicējas ceļa locītavas punkciju veicis pret pieteicējas gribu un bez informētās piekrišanas. Turklāt tiesa pieteicējas paskaidrojumus

nevar atzīt par pietiekamiem, lai konstatētu pieteicējas apgalvotos faktus, jo pieteicēja ticami neizskaidro, kā tieši ārsts /pers. J/ veicis punkciju, ja

pieteicēja tam kategoriski nepiekrita, proti, vai manipulācija veikta, pielietojot spēku. Tāpat nav saprotams, kādu iemeslu dēļ pieteicēja, nepiekrītot

punkcijas veikšanai, nav atturējusi ārstu /pers. J/ un nav devusies prom no ārsta kabineta. Papildus minētajam tiesa apšauba pieteicējas sniegto izklāstu

par notikumu gaitu uz tā pamata, ka pieteicēja, kā to viņa pati apgalvo, ir vērsusies pie /pers. J/ pie palīdzības 2017.gada 28.augustā, kā arī, par ko lietā

strīda nav, ir vērsusies pie /pers. J/ 2017.gada 31.augustā. Tiesas ieskatā, ja /pers. J/ 2017.gada 24.augustā pieteicējas ceļa locītavas punkciju būtu

veicis pret viņas gribu, tādējādi nodarot pieteicējai fiziskas vai garīgas ciešanas, pieteicēja nebūtu izvēlējusies atkārtoti vērsties pie tās pašas ārstniecības

personas.

Kaut arī no ierakstiem medicīniskajā dokumentācijā nav konstatējams, tieši kādu informāciju ārsts pieteicējai sniedza, tomēr nav konstatējams arī

tas, ka ārsts kaut ko pacientei nebūtu izskaidrojis. Normatīvajos aktos ir noteiktas pacienta tiesības saņemt skaidrojumu par ārstniecību. Ja persona

jautājumus neuzdod, ārsts sniedz, viņaprāt, būtisko informāciju. Tāpēc apgalvot to, ka pieteicēja neapzinājās punkcijas veikšanas mērķi, nav pamata.

[17] Tiesa atzīst, ka izskatāmajā lietā ir konstatējams Noteikumu Nr.1268 12.4.1 apakšpunktā paredzētais gadījums, kad ir jāpieņem lēmums par

atteikumu izmaksāt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda, proti, nav konstatēta kaitējuma esība. Ņemot vērā minēto, tiesa nekonstatē priekšnoteikumus

labvēlīga administratīvā akta izdošanai. Tiesa atzīst pārsūdzēto lēmumu par tiesisku un pamatotu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251., 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

Noraidīt pilnīgi /pers. D/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai no Ārstniecības riska fonda tiktu izmaksāta

atlīdzība par viņas veselībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu), kā arī atlīdzība par ārstniecības izdevumiem.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā.

Tiesnesis M.Šļakota