Administrative court dismissed wind farm owner's claim against state buyer for lower electricity purchase price.

Lieta Nr.A420353113

AA43-1604-16/16

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2016.gada 4.jūlijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente L.Konošonoka,

tiesneses I.Amona un S.Gintere,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „W.e.s.17” pieteikumu par

2010.gada 19.jūlijā starp SIA „W.e.s.17” un AS „Latvenergo” noslēgtā publisko tiesību līguma (līguma par elektroenerģijas

iepirkumu) izpildes pareizību un par zaudējumu atlīdzību, sakarā ar SIA „W.e.s.17” apelācijas sūdzību par Administratīvās

rajona tiesas 2014.gada 7.jūlija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Ekonomikas ministrijas 2009.gada 15.jūlija lēmumu Nr.1-6.1-685 pieteicējai SIA ,,W.e.s.17” piešķirtas tiesības

pārdot tās vēja elektrostacijā nekustamajā īpašumā /adrese/ saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Lēmums

pieņemts saskaņā ar Ministru kabineta 2009.gada 24.februāra noteikumiem Nr.198 „Noteikumi par elektroenerģijas

ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus un cenu noteikšanas kārtību” (turpmāk – noteikumi Nr.198).

Starp pieteicēju un AS „Latvenergo” 2010.gada 19.jūlijā noslēgts līgums par pieteicējas vēja elektrostacijā saražotās

elektroenerģijas iepirkumu atbilstoši Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumos Nr.262 „Noteikumi par

elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” (turpmāk – noteikumi

Nr.262) paredzētajiem iepirkuma nosacījumiem un cenai.

Ar AS „Latvenergo” 2012.gada 23.marta vēstuli pieteicēja informēta, ka pēc apsekošanas dabā pieteicējas vēja

elektrostacija ir pārkvalificēta, tā neatbilst noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunktam un no 2012.gada 1.aprīļa tai tiks piemērota

zemāka vēja elektrostacijā saražotās elektroenerģijas pārdošanas cena.

[2] SIA „W.e.s.17” vērsās tiesā, lūdzot pārbaudīt publisko tiesību līgumu izpildes pareizību, kā arī atlīdzināt starpību

starp elektroenerģijas pārdošanas cenu, kādu pieteicēja saņēma no 2012.gada 1.aprīļa un kāda nosakāma atbilstoši

noteikumu Nr.262 37.1.apakšpunktam.

Pieteicēja uzskata, ka AS „Latvenergo” kā publiskais tirgotājs pretēji tiesiskās paļāvības principam pārkvalificēja

pieteicējas vēja elektrostaciju atbilstoši noteikumu Nr.262 3.5.apakšpunktam un līdz ar to par saražoto elektroenerģiju

noteica zemāku pārdošanas cenu. Pieteicēja arī uzskata, ka tai nav jāpilda balansēšanas pienākums.

[3] Paskaidrojumā tiesai Ekonomikas ministrija pieteikumu neatzīst un norāda šādus argumentus.

[3.1] Pieteicējas vēja elektrostacija neatbilst noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem, jo pie

elektroenerģijas sadales sistēmas transformatora vai sadales punkta ir pieslēgtas vairākas ģenerētājvienības (vairākas

ģenerētājvienības ir pieslēgtas pie viena sadales sistēmas tīkla elementa – 20 kV līnijas).

[3.2] Noteikumu Nr.262 grozījumu projekta anotācijas 4.punktā ir norādīts, ka tiesiskā regulējuma mērķis un būtība ir

precizēt noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunktu, paredzot, ka uz noteikto cenu var pretendēt tikai mazas jaudas vēja ģeneratori.

Pēc AS „Latvenergo” sniegtās informācijas līdzšinējā mazas jaudas vēja elektrostaciju pieslēguma prakse ir pierādījusi, ka

vēja ražotāji noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunktu ir tulkojuši šauri gramatiski, tādējādi diskreditējot tiesiskā regulējuma jēgu

un veidojot mazas jaudas vēja ģeneratoru parkus. Grozījumi noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunktā nav uzskatāmi par tādiem,

kas pēc būtības maina kvalificēšanās kritērijus.

[4] Paskaidrojumā tiesai AS „Latvenergo” pieteikumu neatzīst, uzskatot, ka strīds nav pakļauts administratīvās tiesas

kontrolei un norādot šādus argumentus.

[4.1] Pirms līguma noslēgšanas AS „Latvenergo” netika iesniegti dokumenti, no kuriem AS „Latvenergo” varētu

pārliecināties par pieslēguma veidu. Ne Ekonomikas ministrijas 2009.gada 15.jūlija lēmumā, ne līgumā netika noteikts, kāda

noteikumos Nr.262 paredzētā iepirkuma cena pieteicējai tiek piemērota. Noteikumu Nr.262 37.1.apakšpunktā noteiktā cena

tika piemērota, ņemot vērā pašas pieteicējas izsniegtos rēķinus, par kuru pareizību atbilstoši līgumam atbild pieteicēja.

[4.2] Elektrostacijas pieslēgums tikai ražotājam (pieteicējai) piederošajam transformatoram nav uzskatāms par

atbilstošu noteikumam, ka pieslēgumam jābūt veiktam pie sadales sistēmas operatora transformatora. Ražotājam piederošie

transformatori ir tikai elektrostacijas sastāvdaļa, bez kuras tehniski nav iespējams nodot elektroenerģiju publiskajā tīklā.

[4.3] Pienākums sniegt fiksētos tirdzniecības intervālu grafikus un veikt balansēšanu ražotājam izriet no noteikumu

Nr.262 prasībām, neatkarīgi no normatīvā regulējuma, kāds pastāvēja brīdī, kad izdots Ekonomikas ministrijas lēmums par

tiesību piešķiršanu pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Ministrijas lēmumā nav noteikta

elektrostacijas pieslēguma automātiska kvalificēšanās atbilstoši paaugstinātas maksas saņemšanai.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 7.jūlija spriedumu pieteikums noraidīts. Spiedums motivēts šādi.

[5.1] Vērtējot AS „Latvenergo” argumentus par strīda pakļautību administratīvajai tiesai, tiesa norādīja, ka AS

„Latvenergo” kā privāto tiesību juridiskai personai ir deleģēts valsts pārvaldes uzdevums – pienākums iepirkt

elektroenerģiju, kas saražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kas ir vērsts uz efektīvu valsts pārvaldes funkciju

veikšanu un sabiedrības labuma iegūšanu. Līgums ir instruments, ar kura palīdzību tiek nodrošināta valsts pārvaldes

funkciju izpilde elektroenerģijas jomā. Valsts, deleģējot šo uzdevumu, ir atzinusi, ka publiskais tirgotājs šo valsts pārvaldes

uzdevumu izpildīs efektīvāk. Līdz ar to līgums ir atzīstams par publisko tiesību līgumu, un strīdi par šā līguma tiesiskumu

ir pakļauti administratīvo tiesu kontrolei. Civilprocesuālā kārtībā saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 5.panta trešo daļu

ir skatāmi vienīgi strīdi par sistēmas dalībnieku vai elektroenerģijas tirgotāju izsniegtajiem rēķiniem, par ko lietā strīda nav.

[5.2] Lietā nav strīda par faktiskajiem apstākļiem, proti, ka pieteicējai saskaņā ar noteikumu Nr.198 13., 14. un

33.punktu piešķirtas tiesības pārdot vēja elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Līgums starp

pieteicēju un AS „Latvenergo” noslēgts saskaņā ar noteikumu Nr.262 tiesisko regulējumu, cenu nosakot atbilstoši

minētajiem noteikumiem.

Pieteicējas ieskatā AS „Latvenergo” no 2012.gada 1.aprīļa nepareizi izpilda līgumu, jo pieteicēja uzskata, ka tai ir

tiesības par pārdoto elektroenerģiju saņemt cenu, kas noteikta saskaņā ar noteikumu Nr.262 37.1.apakšpunktu.

AS„Latvenergo” vienpusēji nepamatoti ir mainījusi līguma izpildi, pārkvalificējot pieteicējas vēja elektrostaciju atbilstoši

noteikumu Nr.262 3.5.apakšpunktam un cenu nosakot atbilstoši noteikumu Nr.262 37.3.apakšpunktam, kaut gan

Ekonomikas ministrija jau bija atzinusi pieteicējas atbilstību noteiktiem kvalifikācijas kritērijiem. Tādējādi tiesības ir

piešķirtas, kvalificējot tās atbilstoši noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunktam un atzīstot pieteicējas tiesības uz cenu, kas

aprēķināta atbilstoši noteikumu Nr.262 37.1.apakšpunktam.

Tātad lietā ir strīds par to, vai pieteicējas vēja elektrostacijai pamatoti no 2012.gada 1.aprīļa piemērota elektroenerģijas

iepirkuma cena atbilstoši noteikumu Nr.262 37.3.apakšpunktam un vai pieteicējai pamatoti noteikts pienākums iesniegt

fiksēto tirdzniecības intervālu grafiku.

[5.3] Tiesa citēja Ministru kabineta 2007.gada 24.jūlija noteikumu Nr.503 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu,

izmantojot atjaunojamos energoresursus” (turpmāk – noteikumi Nr.503; spēkā no 2007.gada 22.augusta līdz 2009.gada

14.martam) 45.4.apakšpunktu, noteikumu Nr.198 (spēkā no 2009.gada 14.marta līdz 2010.gada 1.aprīlim) 5.4. un

5.5.apakšpunktu, noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunktu (spēkā līdz 2012.gada 7.septembrim), noteikumu Nr.262 (spēkā no

2012.gada 8.septembra) 3.4. un 3.5.apakšpunktu, kas noteic kritērijus, kādiem jāatbilst vēja elektrostacijām, kurās saražotā

elektroenerģija var tikt pārdota obligātā iepirkuma ietvaros.

Tiesa atsaucās arī uz noteikumu Nr.262 37.1. un 37.2.apakšpunktu, kas reglamentē pārdošanas cenas aprēķinu,

secinot, ka noteikumu 3.4.apakšpunkta nosacījumiem atbilstošām vēja elektrostacijām ir noteikta augstāka maksa nekā vēja

stacijām, kas atbilst noteikumu 3.5.apakšpunktam un kurām maksa nosakāma saskaņā ar noteikumu 37.3. un

37.4.apakšpunktu.

[5.4] Tiesa, izvērtējot Elektroenerģijas tirgus likuma 1.panta otrās daļas 5.punktu, 4.panta pirmo daļu, 6., 9. un

17.pantu, Enerģētikas likuma 1.panta 30.punktu, atzina, ka likumdevējs jau sākotnēji ir paredzējis vienas iekārtas pieslēgumu

vienam sadales sistēmas operatora transformatoram vai sadales punktam. AS „Latvenergo” pamatoti uzsver sadales

sistēmas un elektroenerģijas sistēmas (viss elektriskais tīkls valstī, tostarp sadales sistēma) jēdzienu saturisko atšķirību.

No tiesību normām izriet, ka ražotājs neveic elektroenerģijas sadali sistēmā, kurā iekļauts, un secīgi nav pamats

uzskatīt, ka ražotājam piederošie un ražošanas iekārtu sastāvā esošie transformatori ir sadales sistēmas daļa.

Tehniski katram vēja ģeneratoram ir nepieciešams transformators, jo elektrību citādi nav iespējams nodot kopējā tīklā.

Latvijā elektroenerģijas sadales funkciju veic AS „Sadales tīkls”. Līdz ar to no tiesiskā regulējuma kopumā ir secināms, ka

gan sadales punkts, gan sadales sistēmas transformatoru punkts var piederēt tikai un vienīgi sadales sistēmas operatoram,

kas ir AS „Sadales tīkls”. Ja tiesību normā būtu paredzēts, ka ir pietiekami, ka vēja elektrostacija ir pieslēgta pie jebkura

transformatora, tad tiesību normā nebūtu tiesiskas nozīmes izdalīt vairākus pieslēgumu veidus, kā arī lietot terminu –

sadales sistēmas transformatoru punkts.

Tiesa secināja, ka nav pamata uzskatīt, ka noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunkta nosacījumiem ir atbilstošs pieslēgums

ražotājam piederošam transformatoram un tālāk vairāku ģenerētājvienību pieslēgums 20 kV līnijai. Tiesa atzina, ka prasības

noteikumu Nr.503 45.4.apakšpunktā, noteikumu Nr.198 5.4.apakšpunktā un noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunktā (gan

redakcijā uz līguma noslēgšanas brīdi, gan redakcijā, kas stājās spēkā 2012.gada 8.septembrī) minētajā kritērijā bija

identiskas, jo paredz pieslēgumu pie elektroenerģijas sadales sistēmas operatora transformatora.

[5.5] Šāds tiesas ieskats apstiprinās arī ar noteikumu Nr.262 grozījumu anotācijā norādīto, ka atbilstoši noteikumu

Nr.262 3.4.apakšpunktam vēja stacijas tiek iedalītas divās kategorijās pēc to jaudas, lai nodalītu mazas jaudas vēja

elektrostacijas (līdz 0,25 MW) no lielas jaudas vēja elektrostacijām (virs 0,25 MW), kā arī mazas jaudas stacijām, kas

vairākas pieslēgtas vienam sadales sistēmas transformatoram vai vienam sadales punktam, tādējādi veidojot vēja

elektrostaciju parku. Tiesa secināja, ka tiesiskais regulējums tika precizēts, nevis tika mainīti elektroenerģijas pārdošanas

tiesību kvalificējošie kritēriji. Likumdevējs precizējis tiesisko regulējumu, lai novērstu prettiesiskās situācijas izveidošanos,

kas konstatēta 2012.gada pirmajā pusē, uzsākot pieslēguma veida pārbaudes dabā. Tiesiskā regulējuma jēga atbalstīt

decentralizēto elektroenerģijas ražošanu, nevis veidot mazas jaudas vēja ģeneratoru parkus, vērsta uz taisnīgāka un

pārredzamāka elektroenerģijas cenu noteikšanas mehānisma izveidi, lai gala patērētājiem nepamatoti nesadārdzinātu

nepieciešamās elektroenerģijas izmaksas. Mērķis atbalstīt decentralizēto elektroenerģijas ražošanu izriet jau no

pamatnostādņu „Par Atjaunojamo energoresursu izmantošanas pamatnostādnēm 2006.-2013.gadam” (apstiprinātas ar

Ministru kabineta 2006.gada 31.oktobra rīkojumu Nr.835) 5.punktā noteiktā sasniedzamā darbības rezultāta palielināt

izkliedētās elektroenerģijas ražošanas īpatsvaru enerģētikā.

Līdz ar to tiesa nekonstatēja arī minēto tiesību normu pretrunas Latvijas Republikas Satversmei.

[5.6] Vienlaikus tiesa norādīja, ka lietā nav strīda par to, ka pieteicēja nebija nodrošinājusi vienas ģenerētājvienības

pieslēgumu vienam sadales sistēmas operatora transformatora punktam, kā arī sadales sistēmas sadales punktam. No lietā

esošās shēmas (lietas 1.sējuma 42.lapa) konstatēts, ka konkrētā pieteicējas ģenerētājvienība ir nepastarpināti pieslēgta pie

20 kV līnijas A-31 nozarlīnijas N-3284, pie kuras ir pieslēgtas arī citas ģenerētājvienības.

Tiesa atzina, ka pieteicēja nekvalificējas noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunkta (iepriekš noteikumu Nr.198

5.4.apakšpunkta) prasībām, tādējādi uz pieteicēju ir attiecināmi noteikumu Nr.262 3.5.apakšpunkta nosacījumi, un cena

aprēķināma atbilstoši noteikumu Nr.262 37.3 un 37.4.apakšpunktam, nevis atbilstoši noteikumu Nr.262 37.1.apakšpunktam.

[5.7] Tiesa ņēma vērā, ka Ekonomikas ministrijas 2009.gada 15.jūlija lēmumā nav konstatēta pieteicējas atbilstība tieši

noteikumu Nr.198 5.4., 21.1. vai 21.4.apakšpunkta kritērijiem. Tādēļ tiesa noraidīja pieteicējas apsvērumu, ka Ekonomikas

ministrija ir atzinusi pieteicējas atbilstību tieši noteikumu Nr.198 5.4.apakšpunktā noteiktiem kvalifikācijas kritērijiem un

secīgi pieteicējai tiesības ir piešķirtas, kvalificējot tās atbilstoši noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunktam un atzīstot pieteicējas

tiesības uz cenu, kas aprēķināta atbilstoši noteikumu Nr.262 37.1.apakšpunktam. Turklāt līgumā pieteicēja ar

AS „Latvenergo” ir vienojusies par elektroenerģijas pirkšanu atbilstoši noteikumu Nr.262 nosacījumiem un cenai, bet nav

vienojusies par konkrētu šo noteikumu apakšpunkta piemērošanu.

Līdz ar to tiesības pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros

saskaņā ar noteikumu Nr.262 37.1.apakšpunktu kļūst realizējamas, ja tiek izpildīts šo noteikumu 3.4.apakšpunktā ietvertais

nosacījums. Pieteicējai nav tiesību paļauties uz konkrētu cenu, pirms nav izpildīts valsts nosacījums.

[5.8] Tiesa norādīja, ka, lai gan AS „Latvenergo” sākotnēji (līdz 2012.gada 1.aprīlim) ir maksājusi augstāko cenu,

konstatējot, ka pieteicējas elektrostacija neatbilst noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunkta prasībām, AS „Latvenergo” pieteicējai

ir paziņojusi, ka arī attiecībā uz iepirkumiem ir piemērojami noteikumu Nr.262 37.3. un 37.4.apakšpunkta nosacījumi.

Tiesa atsaucās uz iepriekš norādīto par to, ka līgums neparedz konkrēta noteikumu Nr.262 apakšpunkta piemērošanu

cenas noteikšanā, turklāt līguma 3.3.punkts paredz, ka par iesniegto datu un aprēķinu pareizību atbild ražotājs (pieteicēja).

Tiesa secināja, ka atbilstoši līguma noteikumiem AS „Latvenergo” arī pēc tam, kad ir veikusi rēķina apmaksu, ir tiesīga

izvērtēt pieteicējas noteiktās cenas pamatotību. Apstāklis, ka pieteicēja iepriekš faktiski saņēma augstāko samaksu par

elektroenerģiju, neskatoties uz to, ka nebija izpildījusi tiesību normā noteikto nosacījumu pieslēguma veidam un piemērojusi

nepareizo tiesību normu, savukārt atbildētāja laikus nav veikusi pieteicējas veiktā pieslēgumu un izrakstīto rēķinu kontroli,

nevar radīt pieteicējai aizsargājamu tiesisko paļāvību. Konstatējot prettiesiskas situācijas pastāvēšanu vai neatbilstošu

tiesību normu interpretāciju, iestāde var un tai vajag mainīt savu ierasto praksi. Prettiesiska situācija nerada personai tiesisko

paļāvību. Tiesiskās vienlīdzības princips nerada vienlīdzīgu attieksmi, ja salīdzināmā situācija ir prettiesiski.

Turklāt pieteicējai bija jāpazinās un tā varēja apzināties, ka tās izveidotais pieslēgums neizpilda attiecīgos nosacījumus

augstākās cenas saņemšanai. Lai gan pirms Ekonomikas ministrijas lēmuma saņemšanas pieteicēja bija vērsusies AS

„Sadales tīkls” un saņēmusi atzinumu, ka elektrostacijai izsniegtajos pieslēguma tehniskajos noteikumos tiks noteikts, ka pie

viena elektroenerģijas sadales sistēmas transformatoru vai sadales punkta drīkst būt pieslēgta vairāk kā viena

ģenerētājvienība, atzinumā arī norādīts, ka precīzi tehniskie noteikumi tiks izdoti pēc Ekonomikas ministrijas atļaujas

elektrostacijas būvniecībai saņemšanas (lietas 1.sējuma 119.lapa). Kā redzams no pieteicējas pieteikuma elektrostacijas

pieslēgumam AS „Sadales tīkls” sistēmai, atbilstoši kuram arī izstrādāti tehniskie noteikumi, pati pieteicēja ir pieprasījusi

izveidot pieslēgumu pie 20 kV elektrolīnijas, proti, bez sadales sistēmas transformatoru vai sadales punkta starpniecības

(lietas 1.sējuma 23.-25. un 110.lapa). Tātad pieteicēja pati pieprasīja tādu tehnisko noteikumu izsniegšanu, kuru izpildes

rezultātā tā nespēs nodrošināt atbilstību noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunkta prasībām. Ja pieteicēja vēlas saņemt cenu

atbilstoši noteikumu Nr.262 37.1.apakšpunktam, nevis noteikumu Nr.262 37.3.apakšpunktam, tieši pieteicēja ir atbildīga, lai

pieslēgums tiktu pieprasīts un izveidots, ievērojot noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunkta nosacījums. Savukārt AS „Sadales

tīkls” funkcijas aprobežojas ar pieslēguma tehnisko iespēju izvērtēšanu un tās kompetencē nav vērtēt, vai pieteicējas

pieprasītais pieslēgums nodrošinās pieteicējai vēlamo cenu par elektroenerģijas pārdošanu.

Turklāt no pieteicējas pieteikuma un pārstāvja tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka visas sabiedrības (SIA

,,W.e.s.15”, SIA ,,W.e.s.4”, SIA ,,W.e.s.16”, SIA ,,W.e.s.17”, SIA ,,W.e.s.18”), kuru ģenerētājvienības ir pieslēgtas pie

tās pašas nozarlīnijas N-3284 un vienā punktā pie līnijas A-31, ir saistītas. Līdz ar to pieteicējai bija zināms, ka konkrētajā

vietā būs pieslēgtas vairākas ģenerētājvienības.

[5.9] No noteikumu Nr.262 96.punkta normām nepārprotami secināma likumdevēja griba ar noteikumu spēkā stāšanas

brīdi – 2010.gada 1.aprīli – attiecībā uz visiem komersantiem, arī tādiem, kuriem līgumi jau noslēgti un par elektroenerģiju

tiek maksāta augstākā samaksa, cenu aprēķināt pēc jaunā tiesiskā regulējuma.

Vienlaikus tiesa konstatēja, ka šāda noteikumu Nr.262 noteiktā cenas diferenciācija un analoga aprēķināšanas formula

(ja neskaita ar euro ieviešanu Latvijā saistītās izmaiņas) tika noteikta jau ar spēku zaudējušo noteikumu Nr.198 21.punktu.

Tas izriet arī no noteikumu Nr.262 projekta anotācijas, kurā citstarp norādīts, ka noteikumu projekts saglabā cenas

noteikšanas kārtību elektroenerģijai, kas ražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus.

Tādējādi apstāklis, ka tika pieņemti noteikumi Nr.262, nemaina nepārprotamo likumdevēja gribu diferencēt samaksu

atkarībā no pieslēguma veida arī tad, ja tiesības pārdot elektroenerģiju piešķirtas noteikumu Nr.198 spēkā esības laikā. Nav

pamata uzskatīt, ka jaunie noteikumi nostādītu pieteicēju nelabvēlīgākā situācijā.

Tātad līgumos cenas aprēķināšanai pamatoti iekļauta atsauce uz noteikumiem Nr.262.

[5.10] Tiesas ieskatā pieteicējas argumentam par noteikumu Nr.262 97.punkta nepiemērošanu lietā nav nozīmes, jo

tiesiskais regulējums attiecībā uz elektrostacijas kvalifikāciju atkarībā no pieslēguma veida nav mainījies, savukārt prasības

par cenas noteikšanu ir noteiktas noteikumu Nr.262 96.punktā.

[5.11] Vērtējot pieteicējai noteikto balansēšanas pienākumu, tiesa atsaucās uz noteikumu Nr.262 55.2.apakšpunktu

(redakcijā, kas stājās spēkā 2012.gada 8.septembrī) un atzina, ka norma paredz elektroenerģijas ražotājiem pārdot

saražoto elektroenerģiju publiskajam tirgotājam pēc fiksētiem tirdzniecības intervālu grafikiem, ja elektroenerģija saražota

vēja elektrostacijā, kura minēta šo noteikumu 3.5.apakšpunktā. Tā kā pieteicējas elektrostacija atbilst noteikumu Nr.262

3.5.apakšpunktam, tai ir pienākums pārdot elektroenerģiju, ievērojot tā saucamo balansēšanas pienākumu.

[5.12] Tiesa atzina, ka AS „Latvenergo” ir pareizi izpildījusi līgumu, no 2012.gada 1.aprīļa nosakot elektroenerģijas

iepirkuma cenu atbilstoši noteikumu Nr.262 37.3.apakšpunktam, kā arī nosakot pienākumu iesniegt fiksēto tirdzniecības

intervālu grafiku. Tiesa nekonstatēja tiesiskās paļāvības un vienlīdzības principa neievērošanu.

[5.13] Tiesa līguma prettiesiskumu vai nepareizu izpildi nekonstatēja, līdz ar to atzina, ka nav pamata zaudējumu

atlīdzināšanai.

[6] Par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 7.jūlija spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību, kas pamatota

ar pieteikumā minētajiem argumentiem, papildus norādot šādus argumentus.

[6.1] Tiesa nepamatoti nav vērtējusi lēmuma par elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu pieteicējai

tiesisko nozīmi un tā radītās tiesiskās sekas.

[6.2] Tiesa nepamatoti nav novērtējusi tiesisko paļāvību, ko šis administratīvais akts ir radījis pieteicējai. Tiesa

aprobežojusies ar secinājumu, ka Ekonomikas ministrijas lēmums par tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros nevarēja radīt pieteicējai tiesisko paļāvību, neanalizējot argumentus, ka pieteicējas tiesisko paļāvību radīja

valsts rīcība vairākos secīgos posmos ilgtermiņā.

[6.3] Pieteicēja ne Ekonomikas ministrijai, ne AS „Latvenergo”, ne AS „Sadales tīkli” nekad nav slēpusi informāciju, ka

tās vēja elektrostacija un arī ar pieteicēju saistīto sabiedrību vēja elektrostacijas tiks izvietotas vienā teritorijā (zemes gabalā)

un atradīsies tuvu viena otrai.

[6.4] Pieteicēja nepiekrīt tiesas paustajam, ka Ekonomikas ministrija ar lēmumu neesot kvalificējusi pieteicēju atbilstoši

noteikumu Nr.198 5.4.apakšpunktam, jo minēto noteikumu 9.4.apakšpunkts nosaka, ka komersants, lai kvalificētos tiesību

iegūšanai pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros saskaņā ar

noteikumu Nr.198 5.4.apakšpunktu, iesniedz Ekonomikas ministrijā iesniegumu, kuram pievieno sistēmas operatora

atzinumu par plānotās elektrostacijas atbilstību noteikumu Nr.198 5.4.apakšpunktam.

Noteikumu Nr.198 9.4.apakšpunktā norādīto sadales sistēmas operatora atzinumu pieteicēja saņēma no AS „Sadales

tīkli” un iesniedza Ekonomikas ministrijā, lai kvalificētos elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesībām.

[6.5] Noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunktā iekļautā tiesību norma jaunajā redakcijā ir mainīta pēc būtības, ne tikai

gramatiski precizēta, izvirzot jaunus priekšnoteikumus, kas konstatējami, lai vēja elektrostacija varētu pretendēt uz pilnu

elektroenerģijas pārdošanas cenu. Pirmkārt, jaunā tiesību norma paredz, ka transformatoram ir jāpieder tieši sadales

sistēmas operatoram. Otrkārt, vispārīga formulējuma vietā par pieslēgumu pie viena elektroenerģijas sadales sistēmas

transformatora nosaka specifisku transformatora veidu un pieslēguma pusi.

[6.6] Tiesa atstājusi bez ievērības apstākli, ka noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunkta jaunā redakcija vairs nepieprasa, ka

pie transformatora tiek pieslēgta tikai viena ģenerētājvienība (vēja elektrostacija). Minēto apstiprinājusi arī Latviešu valodas

aģentūra, savā ziņojumā norādot, ka noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunkta jaunajā redakcijā nav ietverts nosacījums par

ģenerētājvienību skaitu.

[6.7] Pieteicējai nebija pienākuma iesniegt fiksēto tirdzniecības intervālu grafiku, jo tās vēja elektrostacija kvalificējas

atbilstoši noteikumu Nr.198 5.4.apakšpunktam, kas spēkā esošajos noteikumos Nr.262 ir ekvivalents 3.4.apakšpunktam.

[6.8] Tiesa nav ņēmusi vērā, ka publisko tiesību līguma izpilde un zaudējumu atlīdzinājums ir divi atšķirīgi institūti ar

būtiski atšķirīgiem to piemērošanas priekšnoteikumiem. Pieteicēja lūdz uzlikt pienākumu publiskajam tirgotājam izmaksāt

pieteicējai starpību starp saņemto elektroenerģijas pārdošanas cenu un pārdošanas cenu, kas nosakāma atbilstoši noteikumu

Nr.262 37.1.apakšpunktam, izpildot līgumu par elektroenerģijas obligāto iepirkumu, nevis zaudējumus Administratīvā

procesa likuma 92.panta izpratnē.

[6.9] Pieteicēja 2014.gada 30.maijā ir noslēgusi jaunu līgumu ar AS „Enerģijas publiskais tirgotājs” par elektroenerģijas

iepirkumu, tāpēc apelācijas sūdzības ietvaros prasījumi aptver arī šo noslēgto līgumu.

[7] AS „Latvenergo” apelācijas sūdzību uzskata par nepamatotu, norādot, ka lietā vērtējams vien tas, vai pieteicēja ir

izveidojusi tādu elektrostacijas pieslēgumu, kas ļauj tai saņemt visaugstāko iepirkuma cenu, ko iespējams izdarīt,

noskaidrojot jēdziena „elektroenerģijas sadales sistēmas transformators” saturu. Paskaidrojumos analizētas dažādu

obligātajā iepirkumā iesaistīto personu funkcijas un kompetence, uzsvērts, ka likumdevējs ir vēlējies noteikt lielāku

iepirkuma maksu atsevišķi esošām vēja elektrostacijām ar salīdzinoši mazu elektrisko jaudu. AS „Latvenergo” uzskata, ka

pieteicēja nav pierādījusi, ka ir bijis skaidrs iestādes izteikums, uz kuru pieteicēja varēja paļauties. Tāpat lūgts izvērtēt iespēju

izbeigt tiesvedību administratīvajā lietā.

[8] Ekonomikas ministrija un AS „Enerģijas publiskais tirgotājs” apelācijas sūdzību uzskata par nepamatotu, norādot,

ka pievienojas AS „Latvenergo” paskaidrojumā paustajam.

[9] Pieteicēja apelācijas sūdzībā lūdz lietu izskatīt mutvārdu procesā, norādot uz lietas sarežģītību un tās specifisko

raksturu.

Izvērtējusi pieteicējas lūgumu kopsakarā ar lietā noskaidrojamiem jautājumiem, apgabaltiesa nesaskata nepieciešamību

lietu izskatīt mutvārdu procesā. Apgabaltiesa ņem vērā, ka lieta pirmās instances tiesā tika izskatīta mutvārdu procesā, arī

apgabaltiesa 2015.gada 29.oktobrī lietu izskatīja tiesas sēdē, procesa dalībnieki ir snieguši izsmeļošus paskaidrojumus arī

rakstveidā, turklāt lietā galvenokārt ir strīds par tiesību jautājumiem. Tādējādi pieteicējas lūgums par lietas izskatīšanu

mutvārdu procesā ir noraidāms. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa

lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[10] Administratīvā apgabaltiesa, izvērtējusi procesa dalībnieku argumentus kopsakarā ar lietā esošajiem

pierādījumiem, atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[11] Uz AS „Latvenergo” apelācijas sūdzībā izteikto argumentu par strīda pakļautību administratīvās tiesas kontrolei

atbildi ir sniegusi Augstākā tiesa 2016.gada 11.februāra lēmumā lietā Nr.SKA-607/2016, atzīstot, ka līgums starp publisko

tirgotāju un komersantu ir Ekonomikas ministrijas administratīvā akta īstenošanas instruments un līguma priekšmets ir

komersanta saražotā elektroenerģija, kas atzīstama par saražotu elektroenerģijas obligātā iepirkuma ietvaros. Līgums ir daļa

no valsts atbalsta mehānisma, tādējādi ir pamats secināt, ka līguma priekšmets atrodas publisko tiesību jomā (sk. Augstākās

tiesas lēmuma 9.punktu). Arī pirmās instances tiesas apsvērumi šajā sakarā ir pareizi (sk. šā sprieduma 5.1.punktu). Tātad

tiesvedības izbeigšanai tā iemesla dēļ, ka lieta nebūtu izskatāma administratīvā procesa kārtībā, nav pamata. Strīds ir

vērtējams pēc būtības.

[12] Pieteicēja apelācijas sūdzībā ir precizējusi (papildinājusi) prasījumu, lūdzot uzlikt pienākumu AS „Enerģijas

publiskais tirgotājs” pareizi pildīt arī 2014.gada 30.maija līgumu.

Apgabaltiesa konstatē, ka no 2014.gada 1.aprīļa publiskā tirgotāja pienākumus pilda AS „Enerģijas publiskais

tirgotājs”, tādēļ starp pieteicēju, AS „Latvenergo” un AS „Enerģijas publiskais tirgotājs” 2014.gada 30.maijā noslēgts

pārjaunojuma līgums, ar kuru pārjaunots 2010.gada 19.jūlija līgums. Tādējādi 2014.gada 30.maijā starp pieteicēju un AS

„Enerģijas publiskais tirgotājs” noslēgts līgums par pieteicējas vēja elektrostacijā saražotās elektroenerģijas iepirkumu,

nemainot šajā lietā strīdīgos nosacījumus (līgums pēc būtības ir analogs iepriekš noslēgtajam līgumam).

Tā kā konkrētajā gadījumā ir mainījusies iestāde, kas Latvijas Republikas vārdā veic publiskā tirgotāja funkciju, bet

publiskā tirgotāja maiņa pati par sevi nav uzskatāma par iepriekš nodibināto publiski tiesisko attiecību izbeigšanu un jaunu

attiecību nodibināšanu (uz ko norāda arī fakts, ka tika noslēgts pārjaunojuma līgums), apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas

prasījums par 2014.gada 30.maija līguma izpildes pareizības pārbaudi nav uzskatāms par jaunu prasījumu, bet gan par

prasījuma precizējumu, kas atbilstoši Administratīvā procesa likuma 294.panta otrās daļas 1.punktam ir pieļaujams

apelācijas instancē.

Ievērojot minēto, apgabaltiesas turpmāk paustie apsvērumi par līguma izpildes pareizību ir attiecināmi arī uz 2014.gada

30.maija līguma izpildes pareizību.

[13] Lietā izšķirams jautājums par to, vai atbildētāja pareizi pilda līgumu, no 2012.gada 1.aprīļa pieteicējas vēja

elektrostacijā saražotajai elektroenerģijai piemērojot nevis augstāko noteikumos Nr.262 paredzēto cenu, bet gan šo

noteikumu 37.3.apakšpunktā paredzēto cenu, kā arī vai pieteicējai pamatoti noteikts pienākums iesniegt fiksēto tirdzniecības

intervālu grafiku.

No procesa dalībnieku argumentiem par pieteicējas vēja elektrostacijā saražotajai elektroenerģijai piemērojamo cenu

izriet, ka strīds ir par to, vai:

1) laikā līdz 2012.gada 7.septembrim (līdz grozījumiem noteikumos Nr.262) pieteicējas vēja elektrostacija atbilda

kritērijiem, kas bija paredzēti vispirms noteikumu Nr.198 5.4.apakšpunktā un pēc tam noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunktā;

2) pieteicējai bija tiesības paļauties, ka tās vēja elektrostacija atbilda kritērijiem, kas sākotnēji bija paredzēti noteikumu

Nr.198 5.4.apakšpunktā un pēc tam noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunktā, un vai pieteicējas tiesiskā paļāvība, ja tāda ir

konstatējama, ir aizsardzības vērta;

3) gadījumā, ja konstatējams, ka pieteicējas vēja elektrostacija līdz 2012.gada 7.septembrim atbilda noteikumu Nr.262

3.4.apakšpunkta prasībām, ir pamats uzskatīt, ka vēlākā noteikumu Nr.262 redakcija aizskar pieteicējas paļāvību uz tai

labvēlīga tiesiskā regulējuma nemainību, un attiecīgi risināt jautājumu par noteikumu satversmību.

[14] Izvērtējusi pārsūdzētajā pirmās instances tiesas spriedumā ietverto pamatojumu, apgabaltiesa atzīst, ka attiecībā uz

jautājumu par to, vai pieteicējas vēja elektrostacija līdz 2012.gada 7.septembrim atbilda noteikumu Nr.198 5.4.apakšpunktā

un pēc tam noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem un vai pieteicējai bija radusies aizsargājama tiesiskā

paļāvība, ka tās elektrostacija atbilda minētajiem kritērijiem, tiesa ir pareizi novērtējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus,

izdarot tiem atbilstošus secinājumus. Tādēļ apgabaltiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtajai daļai

pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motīviem šajā daļā (sk. šā sprieduma 5.2.-5.10.punktu), tos neatkārtojot.

[15] Papildus apgabaltiesa norāda, ka Augstākā tiesa ir izskatījusi pēc būtības analogu lietu (2016.gada 20.jūnija

spriedums lietā Nr.SKA-412/2016), sniedzot atbildes, kas izmantojamas arī šajā lietā.

Proti, Augstākā tiesa ir atzinusi, ka gan noteikumu Nr.198 5.4.apakšpunkts, gan noteikumu Nr.226 3.4.apakšpunkts ir

interpretējami tādējādi, ka šajos punktos paredzētajiem kritērijiem atbilst tikai tādas vēja elektrostacijas, kuras ir pieslēgtas

pie elektroenerģijas sadales sistēmas transformatoru vai sadales punkta vai elektroenerģijas pārvades sistēmas apakšstacijas,

turklāt ar nosacījumu, ka pie viena elektroenerģijas sadales sistēmas transformatoru vai sadales punkta vai elektroenerģijas

pārvades sistēmas apakšstacijas ir pieslēgta tikai viena vēja elektrostacija. Tāpat Augstākā tiesa atzinusi, ka ražotājam

piederošs transformators, kas nav pastāvējis dabā pirms vēja elektrostacijas izbūves un nav bijis sadales sistēmas

sastāvdaļa, nav uzskatāms par tādu transformatoru, pieslēgums kuram ļauj izpildīt minētajās tiesību normās paredzēto

kritēriju (sk. sprieduma 8.-10.punktu). Tātad pieteicējas apsvērumi šajā sakarā nav pareizi.

[16] Atbilstoši administratīvo tiesu judikatūrai, lai noskaidrotu, vai personai ir izveidojusies tiesiskā paļāvība un vai tā ir

aizsargājama, jāatbild uz trim jautājumiem: 1) vai bija kaut kas, uz ko varēja paļauties (skaidrs iestādes izteikums); 2) vai

attiecīgā persona tiešām uz to paļāvās; 3) vai attiecīgā personas paļāvība ir aizsardzības vērta.

Konkrētajā gadījumā, kā to pareizi atzinusi arī pirmās instances tiesa, nav konstatējams skaidrs iestādes izteikums, ka

pieteicējas vēja elektrostacija atbilst tiem kritērijiem, kas sākotnēji bija paredzēti noteikumu Nr.198 5.4.apakšpunktā un pēc

tam noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunktā. Tāpat nav konstatējams skaidrs iestādes apsolījums tam, ka pieteicējai būtu

piešķirtas tiesības obligātā iepirkuma ietvaros elektroenerģiju pārdot par augstāko noteikumos Nr.262 paredzēto cenu.

Arī Augstākā tiesa, vērtējot tiesisko paļāvību uz augstāko iespējamo elektroenerģijas iepirkuma cenu, ir atzinusi, ka

persona nevarēja paļauties uz to, ka jau elektrostacijas būvniecības procesā iestādes, tostarp AS „Sadales tīkls”, novērtēs

un apstiprinās elektrostacijas atbilstību lēmumā par tiesību piešķiršanu pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros

minētajiem kritērijiem (sk. 2016.gada 20.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-412/2016 15.punktu).

Pieteicējas argumentam, ka tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu attiecībā pret pieteicēju pierāda ministrijas un SIA

„ETB” sarakste, izskatāmajā lietā nav nozīmes, jo apsolījums, kas izteikts cita administratīvā procesa ietvaros, turklāt citam

adresātam (kā tas ir konkrētajā gadījumā), nevar radīt aizsargājamo tiesisko paļāvību (sal. sk., piemēram, Augstākās tiesas

2015.gada 16.marta lēmuma lietā Nr.SKA-218/2015 7.punktu).

[17] Apgabaltiesa turpmāk minēto apsvērumu dēļ uzskata par nepamatotu pieteicējas argumentu, ka likumdevējs,

izdarot grozījumus noteikumu Nr.262 3.4.apakšpunktā, nav ņēmis vērā pieteicējas tiesisko paļāvību uz tai labvēlīga

regulējuma stabilitāti un nemainīgumu.

Apgabaltiesa jau atzina, ka pieteicējas vēja elektrostacija pirms 2012.gada 7.septembra neatbilda noteikumu Nr.262

3.4.apakšpunktā (un tam analogajā noteikumu Nr.198 5.4.apakšpunktā) ietvertajiem kritērijiem un ka pieteicējai nebija

pamata paļauties, ka tās vēja elektrostacija vērtējama kā atbilstoša iepriekš minētajās tiesību normās ietvertajiem kritērijiem.

Līdz ar to secināms, ka jau pirms grozījumu izdarīšanas uz pieteicējas vēja elektrostaciju nebija attiecināma noteikumu

Nr.262 3.4.apakšpunkta norma. Tas nozīmē, ka pieteicējai acīmredzami nevar tikt atzīta aizsargājama paļāvība uz šīs

normas nosacījumu nemainību. Strīdus grozījumi nekādā veidā neietekmē to, ka gan pirms 2012.gada 8.septembra, gan pēc

tam pieteicējas vēja elektrostacijā saražotajai elektroenerģijai piemērojama tā cena, kas attiecas uz noteikumu Nr.262

3.5.apakšpunktā paredzētajās vēja elektrostacijās saražotu enerģiju.

Arī Augstākā tiesa ir atzinusi, ka noteikumu Nr.262 grozījumi, kas spēkā stājās 2012.gada 8.septembrī, tikai precizēja

šo noteikumu 3.4.apakšpunkta normu, nevis izmainīja to pēc būtības (sk. Augstākās tiesas 2016.gada 20.jūnija

sprieduma lietā Nr.SKA-412/2016 11.punktu).

[18] Lietā ir strīds arī par to, vai pieteicējai ir pienākums iesniegt fiksētos tirdzniecības intervālu grafikus.

Noteikumu Nr.262 96.punkts noteic, ka no komersantiem, kuriem tiesības pārdot no atjaunojamiem energoresursiem

saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros piešķirtas ar lēmumiem, ko ministrija izdevusi saskaņā ar noteikumiem

Nr.503, kā arī noteikumiem Nr.198, līdz ar šo noteikumu spēkā stāšanās dienu publiskais tirgotājs iepērk elektroenerģiju par

cenām, kas noteiktas saskaņā ar šo noteikumu 37.punktā noteiktajām cenu formulām.

Savukārt 97.punkts paredz, ka komersantiem, kas saņēmuši elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesības saskaņā ar

noteikumiem Nr.503, kā arī noteikumiem Nr.198, jāpilda to noteikumu prasības, pēc kuriem tiem piešķirtas tiesības pārdot

no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.

Augstākā tiesa, interpretējot minētās normas, ir atzinusi, ka, ievērojot tiesiskās drošības principu, noteikumu Nr.262

97.punkts ir vērsts uz to, lai nepaaugstinātu un nemainītu tās prasības, kas jau ir noteiktas un uzsāktas pildīt saskaņā ar

iepriekš noteiktu regulējumu. Savukārt balansēšanas pienākums var rasties tikai brīdī, kad tiek uzsākta elektroenerģijas

tirgošana. Līdz ar to pienākumu un tiesību apjoms balansēšanas pienākuma kontekstā ir nosakāms saskaņā ar tiesību

normām, kas ir spēkā tad, kad komersants uzsāka elektroenerģijas tirgošanu obligātā iepirkuma ietvaros (sk. Augstākās

tiesas 2016.gada 20.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-412/2016 14.punktu).

Pieteicēja elektroenerģijas tirgošanu obligātā iepirkuma ietvaros uzsāka pēc līguma noslēgšanas, tātad pēc 2010.gada

19.jūlija, kad spēkā jau bija noteikumi Nr.262. Līdz ar to pieteicējai ir jāpilda balansēšanas pienākums, ja atbilstoši

noteikumiem Nr.262 uz pieteicējas vēja staciju tāds ir attiecināms.

Tā kā pieteicējas vēja elektrostacija neatbilda noteikumu Nr.198 5.4.apakšpunkta un līdz ar to arī noteikumu Nr.262

3.4.apakšpunkta kritērijiem, secināms, ka pieteicējas vēja elektrostacija atbilst noteikumu Nr.262 3.5.apakšpunktam.

Tādējādi atbilstoši noteikumu Nr.262 55.2.apakšpunktam pieteicējai ir pienākums pārdot saražoto elektroenerģiju pēc

fiksētiem tirdzniecības intervālu grafikiem.

Rezumējot minēto, pieteicējas arguments, ka tai nepamatoti uzlikts balansēšanas pienākums, ir noraidāms.

[19] Pieteicēja norāda, ka pirmās instances tiesa pieteicējas prasījumu izmaksāt elektroenerģijas cenu starpību

nepamatoti pielīdzinājusi atlīdzinājuma prasījumam.

Apgabaltiesa šajā sakarā norāda, ka saistībā ar publisko tiesību līguma nepareizu izpildi tam līdzējam, attiecībā pret

kuru līgums netiek pareizi pildīts, ir atzīstamas gan tiesības pieprasīt līguma pareizu izpildi, gan tiesības prasīt

atlīdzinājumu, ja līguma nepareiza izpilde tam radījusi kaitējumu vai mantiskus zaudējumus. Līdz ar to saistībā ar strīdu par

līguma izpildi nav izslēdzams ne prasījums par atlīdzinājumu, ne prasījums par līguma pareizu izpildi.

Tādos gadījumos, kad līdzēju starpā ir strīds par to, vai viens no līdzējiem otram izmaksā maksājumus tādā apmērā,

kā izriet no publisko tiesību līguma saistībām, administratīvā tiesa pārbauda, kādas saistības no līguma izriet un vai līdzēji

tās pilda. Ja tiesa atzīst, ka viens no līdzējiem līgumu nepilda pareizi, jo otram izmaksā maksājumus mazākā apmērā, kā

būtu jāmaksā, tiesa atzīst, ka līgums tiek pildīts nepareizi un nosaka, kā tas būtu pildāms pareizi (kāda apmēra maksājumi

saskaņā ar līgumu ir jāveic). Šādā situācijā, ja laika posmā līdz tiesas spriedumam līguma saistību nepareizas izpildes dēļ

viens no līdzējiem nav saņēmis maksājumus tādā apmērā, kādā tie būtu jāsaņem, pienākuma uzlikšana pirmajam līdzējam

izmaksāt otrajam līdzējam nepamatoti neizmaksāto būtu aplūkojama līguma izpildes prasījuma ietvaros. Savukārt zaudējumi

ir ārpuslīgumisks pametums, līdz ar to kā zaudējumu atlīdzības prasījums varētu būt skatāms prasījums par tāda veida

mantiska rakstura izmaksām vai pametumu, kas personai rodas otra līdzēja rīcības dēļ, bet kas nav sedzamas vai

atlīdzināmas ar pienācīgu līguma izpildi.

Konkrētajā gadījumā pieteicējas prasījums par cenu starpības izmaksāšanu ir tieši saistīts ar līgumiskajām saistībām,

tādēļ pieteicēja pamatoti norāda, ka šis prasījums bija aplūkojams līguma pareizas izpildes, nevis zaudējumu atlīdzināšanas

kontekstā. Tomēr minētajam nav būtiskas nozīmes, jo pieteicējas prasījums jebkurā gadījumā ir noraidāms – iestāde līgumu

pilda pareizi un attiecīgi pieteicējai nav no tiesību normām un līguma izrietošas tiesības pārdot elektroenerģiju par augstāko

noteikumos Nr.262 paredzēto cenu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma, 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt SIA „W.e.s.17” pieteikumu par 2010.gada 19.jūlijā starp SIA „W.e.s.17” un AS „Latvenergo”, kā arī

2014.gada 30.maijā starp SIA „W.e.s.17” un AS „Enerģijas publiskais tirgotājs” noslēgtā publisko tiesību līguma (līguma

par elektroenerģijas iepirkumu) izpildes pareizību.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente L.Konošonoka

Tiesneses I.Amona

S.Gintere