Court convicts defendant of theft and awards partial civil compensation for stolen items.

Krimināllieta Nr. 11380019314

S P R I E D U

Latvijas Republikas vārdā

Talsos, 2016.gada 27.janvārī

Talsu rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis Ainars Feldmanis,

ar sekretāri Sanitu Zaļo,

piedaloties prokurorei Ingunai Blumbergai,

izskatīja atklātā tiesas sēdē krimināllietu, kurā

/pers. A/, personas kods /personas kods/, apsūdzēts pēc Krimināllikuma 180.panta pirmās daļas.

A p r a k s t o

/pers. A/ izdarīja svešas kustamas mantas slepenu nolaupīšanu (zādzību) nelielā apmērā šādos apstākļos:

2014.gada 22.martā, pirmstiesas procesā precīzi nenoskaidrotā laikā, /pers. A/, atrodoties savā dzīves vietā Talsu novada /adrese/, un, izmantojot

mājas īpašnieces /pers. B/ prombūtni, slepeni nozaga no dažādām mājas telpā, /pers. B/ piederošās mantas: mobilo tālruni “Samsung GT-S5230 EUR 50

vērtībā, velosipēdu ar melnas krāsas rāmi EUR 50 vērtībā, kopā izdarīja zādzību par summu EUR 100, ar zādzību nodarīja /pers. B/ mantisko kaitējumu

EUR 100 apmērā.

Ar minētajām darbībām apsūdzētais izdarīja Krimināllikuma 180.panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu.

Cietusī/pers. B/ pieteikusi kompensāciju par mantisko zaudējumu EUR 280 apmērā (lietas 12.lp.). Uz tiesas sēdi cietusī neieradās.

M o t ī v u d

Apsūdzētais /pers. A/ tiesā savu vainu viņam izvirzītajā apsūdzībā neatzina, norādīja, ka viņš tieši mantas nezaga un izmantoja tiesības neliecināt

pret sevi.

Tiesa, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 503.panta ceturto daļu, nolasīja apsūdzētā agrāk sniegtās liecības (lietas 39.-40., 42., 68.lp.).

Pirmstiesas izmeklēšanā viņš liecinājis, ka viņš dzīvojis /adrese A/. Mājas īpašniece /pers. B/ viņam un viņa mātei atļāvusi tur uzturēties. 2014.gada marta

mēnesī, datumu neatceras, paņēmis bez /pers. B/ no mājas viņas piederošo velosipēdu zilā krāsā ar ātrumiem, uz velosipēda nav bijuši nekādi uzraksti.

Iepriekš ir prasījis viņai velosipēdu un viņa viņam arī atļāvusi, tajā reizē nav prasījis. /pers. B/ viņa mātei, kas pieskata viņas meitu, atstāj savu mobilo

telefonu “Samsung” ar skārienjūtīgo ekrānu, lai var sazvanīties. Tā kā telefons bijis iedots mammai lietošanai, viņa viņam atļāvusi to paņemt. Viņš

aizbraucis ar velosipēdu uz Talsiem, sācis lietot alkoholiskos dzērienus, mobilo telefonu ieķīlājis lombardā, jo vajadzēja naudu. Vakarā ar velosipēdu

braucis mājās, pa ceļam velosipēds saplīsis, tāpēc nostādinājis mašīnu, kas viņu aizveda uz Talsiem. Talsos iedevis velosipēdu salabot draugam. Dzīvojot

pie /pers. B/ īpašumā nav redzējis, ka viņai būtu flekši, cirkulzāģis un urbis perforators. Nav nevienu no viņas nosauktajiem instrumentiem ņēmis. Pāris

dienas vēlāk pēc tā, kad paņēmis nevienam nezinot viņas velosipēdu un mobilo telefonu, viņa zvanījusi viņa mammai, mamma iedevusi viņam runāt.

Sarunas laikā viņa viņam prasījusi, kur mobilais telefons un velosipēds. Atbildējis, ka visu atgriezīšot atpakaļ. Bija aizbraucis uz “/nosaukums/” ārstēties.

Pēc atgriešanās no slimnīcas ticies ar /pers. B/. Atzīst, ka ņēmis bez /pers. B/ atļaujas velosipēdu un mobilo telefonu, kuru jau atgriezis viņai atpakaļ. Savu

vainu atzīst.

Lai izlemtu par apsūdzētā vainu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 180.panta pirmās daļas, tiesa tiesas izmeklēšanā pārbaudīja šādus pierādījumus.

Lieciniece /pers. D/ tiesā liecināja, ka viņa dzīvojusi /adrese A/, kur pieskatījusi mājas īpašnieces /pers. B/ bērnu. /pers. B/ atstājusi viņai telefonu

“Samsung” ar skārienjūtīgo ekrānu, lai var sazvanīties. Mājā ar īpašnieces atļauju dzīvojis arī viņas dēls /pers. A/. /pers. B/ dažreiz atļāvusi /pers. A/ ņemt

viņas velosipēdu, vienā reizē viņš velosipēdu paņēmis bez atļaujas. /pers. A/ viņai prasījis minēto telefonu, viņa iedevusi. Pēc tam viņš aizbraucis uz

Talsiem un atgriežoties paziņojis, ka telefonu ieķīlājis lombardā. Pēc tam telefonu no lombarda izņēmis.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 501.panta 3.punktu tiesa nolasīja cietušās /pers. B/ un liecinieka /pers. E/ agrāk sniegtās liecības (lietas

9.-13., 19.lp.).

Pirmstiesas izmeklēšanā /pers. B/ liecinājusi, ka 2014.gada 24.martā no /pers. A/ uzzinājusi, ka viņš ir paņēmis viņas velosipēdu un mobilo

telefonu, instrumentus: cirkulārzāģi “Makita”, urbi perforatoru “Makita”, fleksu “Makita” un aizbraucis uz Talsiem. No /pers. A/ sapratusi, ka velosipēdu

viņš saplēsis un nodevis remontā, telefonu ieķīlājis lombardā un instrumentus iznomājis kaut kādiem strādniekiem. /pers. A/ solījis, ka visu atgādās atpakaļ

2014.gada 28.martā, bet tā arī nav atgādājis un pazudis. Mobilo telefonu un velosipēdu /pers. A/ atgriezis.

Pirmstiesas izmeklēšanā /pers. E/ liecinājis, ka mātes /pers. B/ mājā kopā ar draugiem no Rīgas vecis remontu ar mātei piederošiem “Makita”

firmas instrumentiem.

No iesnieguma protokola (lietas 7.lapa) izriet, ka /pers. B/ griezusies policijā ar iesniegumu policijā par to, ka 2014.gada 24.martā no /pers. A/

uzzinājusi, ka viņš ir paņēmis viņas velosipēdu un mobilo telefonu, instrumentus: cirkulārzāģi “Makita”, urbi perforatoru “Makita”, fleksu “Makita” un

aizbraucis uz Talsiem. No /pers. A/ sapratusi, ka velosipēdu viņš saplēsis un nodevis remontā, telefonu ieķīlājis lombardā un instrumentus iznomājis kaut

kādiem strādniekiem. /pers. A/ solījis, ka visu atgādās atpakaļ 2014.gada 28.martā, bet tā arī nav atgādājis un pazudis.

No Ambulatorās tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinuma Nr.45/2014 (lietas 51.-56.lp.) izriet, ka /pers. A/ noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī

ar psihisku slimību nav slimojis. Viņam atzīmēti kombinētās izcelsmes (ģenēzes) organiski personības un uzvedības traucējumi, bet minētie traucējumi nav

tik izteikti un netraucē /pers. A/ saprast savas darbības un tās vadīt. Rekomendēts /pers. A/ atzīt par pieskaitāmu.

Krimināllikuma 1.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga

nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi šajā likumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma

sastāva pazīmes. Kriminālprocesa likuma 124.panta otrajā daļā ir noteikts, ka Kriminālprocesā pierādāma noziedzīga nodarījuma sastāva esamība vai

neesamība, kā arī citi Krimināllikumā un šajā likumā paredzētie apstākļi, kuriem ir nozīme konkrēto krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā. Šī

panta piektajā daļā ir noteikts, ka pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā izslēgtas jebkādas

saprātīgas šaubas par to esamību vai neesamību.

Minēto normu izpratnē izlemjot par personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, ir jānosaka konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāva esamība

vai neesamība, balstoties uz lietā esošo pierādījumu un noskaidroto faktu novērtējumu.

Vērtējot apsūdzētajam celtās apsūdzības pamatotību, tiesa konstatēja sekojošo.

Kaut arī apsūdzētais savu vainu neatzina, no viņa liecībām izriet, ka viņš faktiski viņam inkriminētās darbības ir atzinis. Apsūdzētā liecībās norādītie

telefona un velosipēda paņemšanas apstākļi un šo mantu apraksts pilnībā atbilst cietušās iesniegumā, kā arī cietušās un liecinieka /pers. E/ liecībās

norādītajiem. Šos apstākļus apstiprina arī liecinieces /pers. D/ liecība.

Fakts, ka cietusī bija devusi atļauju lietot telefonu apsūdzētā mātei, neiespaido apsūdzētā darbību novērtējumu. Lietojot svešu telefonu un pēc tam

to ieķīlājot lombardā, apsūdzētais tiešu nodomu mantkārīgā nolūkā rīkojies ar cietušās mantu kā ar savu.

Arī paņemot velosipēdu bez atļaujas, izmantojot to un nodot to citiem, apsūdzētais ar tiešu nodomu mantkārīgā nolūkā rīkojies ar cietušās mantu kā

ar savu.

Šādas apsūdzētā darbības atbilst visām Krimināllikuma 180.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvās un subjektīvās puses

pazīmēm, un līdz ar to tiesa atzīst, ka viņa vaina ir pierādīta pilnīgi.

Nosakot sodu apsūdzētajam tiesa ņem vērā soda mērķi un soda noteikšanas vispārīgos principus. Saskaņā ar Krimināllikuma 35.pantu sods ir

piespiedu līdzeklis, ko personai, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, šā likuma ietvaros valsts vārdā piespriež tiesa un soda mērķis ir

aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto personu, panākt, lai

notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Saskaņā ar Krimināllikuma 46.pantu sodu nosaka tādā

apmērā, kādu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu paredz šā likuma sevišķās daļas attiecīgā panta sankcija. Nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā

noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību, nosakot soda mēru, ņem vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos

apstākļus. Brīvības atņemšanas sodu par kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziegumu piemēro, ja soda mērķis nav sasniedzams, nosakot kādu no

attiecīgā panta sankcijā paredzētajiem vieglāka soda veidiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta trešo daļu apsūdzētais ir izdarījis mazāk smagu noziegumu.

Vērtējot /pers. A/ personību tiesa ņem vērā to, ka viņš agrāk ir krimināli sodīts, taču iepriekšējās sodāmības ir dzēstas (lietas 33.-34.lp.), ir

reģistrēts psihiatra – narkologa kabinetā (lietas 35.lp.). Tiesas sēdē /pers. A/ paskaidroja, ka viņam ir bērns, kuram iespēju robežās maksā uzturlīdzekļus,

vasaras sezonā viņš strādā bruģēšanas darbos, viņam ir noteikta invaliditāte līdz 2019.gadam.

Saskaņā ar Krimināllikuma 47. un 48.pantu /pers. A/ atbildību mīkstinošus un atbildību pastiprinošus apstākļus tiesa nekonstatēja.

Ņemot vērā nodarījuma raksturu un izdarīšanas apstākļus tiesa uzskata, ka, nolūkā atturēt apsūdzēto no līdzīgām darbībām, viņš ir sodāms.

Nosakot soda veidu un mēru tiesa ņem vērā apsūdzētā personību un attieksmi pret nodarījumu. Apsūdzētais iepriekš ir sodīts kriminālā kārtā, taču

iepriekšējās sodāmības ir dzēstas un lietā nav ziņu par to, ka viņš varētu radīt apdraudējumu sabiedrībai. Līdz ar to soda mērķi ir iespējams sasniegt bez

apsūdzētā izolācijas no sabiedrības.

Tā kā apsūdzētais ir invalīds un viņam nav pastāvīga darba un ienākumu, Krimināllikuma 180.panta pirmās daļas sankcijā paredzētie alternatīvie

sodi – piespiedu darbs un naudas sods – nav piemērojami un apsūdzētajam piemērojams nosacīts brīvības atņemšanas sods.

Tiesa atzīst, ka cietušās /pers. B/ pieteiktā kompensācija EUR 280 apmērā (lietas 12.lp.) ir pamatota un apmierināma daļēji – EUR 50 apmērā.

Pārējā daļā – EUR 230 apmērā – kompensācija ir noraidāma.

Kriminālprocesa likuma 350.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka kompensācija ir naudas izteiksmē noteikta samaksa, ko persona, kura ar noziedzīgu

nodarījumu ir radījusi kaitējumu, samaksā cietušajam kā gandarījumu par morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām un mantisko zaudējumu. Šī panta

otrajā daļā ir noteikts, ka kompensācija ir krimināltiesisko attiecību noregulējuma elements, ko apsūdzētais samaksā brīvprātīgi vai uz tiesas nolēmuma

pamats. Kriminālprocesa likuma 351.panta (41) daļā ir noteikts, ka kompensācijas pieteikumu izskata neatkarīgi no cietušā klātbūtnes un piektajā daļā ir

noteikts, ka cietušajam ir tiesības atsaukt iesniegto kompensācijas pieteikumu jebkurā kriminālprocesa stadijā līdz brīdim, kad tiesa aiziet taisīt spriedumu.

Kriminālprocesa likuma 352.pantā noteikti kritēriji, kurus izvērtējot, tiesa nosaka kompensācijas apmēru. No šī panta pirmās daļas izriet, ka,

nosakot mantiskās kompensācijas apmēru, tiesa ņem vērā radīto mantisko zaudējumu apmēru.

Civillikuma 1784.pantā ir noteikts, ka, ja ārpus līgumiskām attiecībām kādam nodarīts zaudējums ar otras personas prettiesīgu darbību, tad

zaudējuma nodarītājs atbild par visiem zaudējumiem un ar lietas materiāliem ir pierādīts, ka zaudējumi cietušajiem minētajā apmērā ir radušies apsūdzētā

darbību rezultātā.

Ar lietas materiāliem kopumā ir pierādīts, ka ar velosipēda zādzību cietušajai radušies zaudējumi EUR 50 apmērā un šie zaudējumi ir tiešā

cēloniskā sakarā ar apsūdzētā darbībām. Līdz ar to ir likumīgs pamats kompensāciju par mantisko zaudējumu minētajā apmērā piedzīt no apsūdzētā par

labu cietušajai.

Šajā lietā apsūdzība par cietušās norādīto instrumentu zādzību apsūdzētajam nav izvirzīta un lietā nav nekādu pierādījumu par to, ka zaudējumi

cietušajai par šiem instrumentiem būtu cēloniskā sakarā ar apsūdzētā darbībām. Līdz ar to kompensācija EUR 230 apmērā ir noraidāma.

Lietisko pierādījumu lietā nav.

R e z o l u t ī

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 511., 512., 520., 527., 528., 529., 530.pantu tiesa

n o s p r i e d

/pers. A/ atzīt par vainīgu Krimināllikuma 180.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un sodīt ar brīvības atņemšanu uz

6 (sešiem) mēnešiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 55.pantu sodu noteikt nosacīti ar pārbaudes laiku uz 6 (sešiem) mēnešiem un sodu neizpildīt, ja pārbaudes laikā /pers.

A/ neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu, nepārkāps sabiedrisko kārtību un izpildīs kriminālsodu izpildi reglamentējošā likumā paredzētos un Valsts

probācijas dienesta noteiktos pienākumus.

Nosacīti notiesātā pārraudzību uzdot Valsts probācijas dienesta Talsu teritoriālajai struktūrvienībai.

Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 155.panta pirmās daļas 1.punktu /pers. A/ noteikt pienākumu 10 (desmit) darba dienu laikā no tiesas

sprieduma spēkā stāšanās dienas pieteikties Valsts probācijas dienesta Talsu teritoriālajā struktūrvienībā Talsos, Raiņa ielā 12 a.

/pers. A/ piemēroto drošības līdzekli – uzturēšanos noteiktā vietā – pēc sprieduma stāšanās spēkā atcelt.

Piedzīt no /pers. A/, personas kods /personas kods/ par labu /pers. B/, personas kods /personas kods/, kompensāciju par mantisko zaudējumu

EUR 50 (piecdesmit euro). Pārējā daļā – EUR 230 (divsimt trīsdesmit euro) apmērā – kompensāciju par mantisko zaudējumu noraidīt.

Pilna sprieduma pieejamības datums: 2016.gada 11.februāris.

Tiesnesis A.Feldmanis