Legislator Case Law & Legislation
SKC-0881-25 ECLI:LV:AT:2025:1216.SKC088125.13.L AI generated

Supreme Court reverses dismissal of claim for unjust enrichment, ruling procedural defects require remittal rather than substantive review.

Case Number SKC-0881-25
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The Supreme Court of Latvia overturned the district court's dismissal of a claim for 50,000 EUR based on unjust enrichment. The lower courts incorrectly rejected the case by assessing the substantive merits of the claim, which is prohibited at the procedural stage. The Court held that procedural defects in the claim's content must be corrected within a set period, not used to deny access to court, and remitted the case for fresh examination.

Legislator headnote

AI generated

Civil Procedure Law Art. 128(2); Art. 132(2); Art. 444.1(2); Art. 448(2): Procedural defects in a claim's content must be remedied within a specified period and cannot serve as grounds for rejecting the claim; courts must not assess the substantive merits of a claim at the stage of accepting the claim.

Keywords

AI generated
unjust enrichment claim procedural defects dismissal of claim substantive review remittal to lower court Civil Procedure Law access to court

Cited Legislation

AI generated
Civil Procedure Law Art. 128(2)
Civil Procedure Law Art. 132(2)
Civil Procedure Law Art. 444.1(2)
Civil Procedure Law Art. 448(2)

Cited Case Law

AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ECLI:LV:AT:2025:1216.SKC088125.13.L

Lietas arhīva Nr. SKC-881/2025

Civillietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2025. gada 16. decembrī

Senāts šādā sastāvā: senators referents Gvido Ungurs, senatori Ināra Garda un Normunds Salenieks

rakstveida procesā izskatīja /Persona A/ blakus sūdzību par Zemgales apgabaltiesas 2025. gada 30. jūnija

lēmumu, ar kuru grozīts Zemgales rajona tiesas tiesneša 2025. gada 16. aprīļa lēmums par atteikšanos pieņemt

/Persona A/ prasības pieteikumu pret /Persona B/ par naudas līdzekļu piedziņu.

Aprakstošā daļa

[1] Zemgales rajona tiesā 2025. gada 1. aprīlī saņemts /Persona A/ prasības pieteikums, kurā, pamatojoties

uz Civillikuma 1. un 2391. pantu, lūgts piedzīt no /Persona B/ 50 000 EUR.

[2] Ar Zemgales rajona tiesas tiesneša 2025. gada 16. aprīļa lēmumu /Persona A/ prasības pieteikumu

atteikts pieņemt, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 2. punktu (prasību cēlusi persona,

kurai nav prasības tiesības) un 5. punktu (strīdā starp tām pašām pusēm, par to pašu priekšmetu un uz tā paša

pamata ir likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums).

Par minēto lēmumu /Persona A/ iesniedza blakus sūdzību.

[3] Ar Zemgales apgabaltiesas 2025. gada 30. jūnija lēmumu grozīts Zemgales rajona tiesas tiesneša 2025.

gada 16. aprīļa lēmums, nosakot, ka /Persona A/ prasības pieteikumu atsakāms pieņemt, pamatojoties uz

Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 2. punktu, un /Persona A/ blakus sūdzība noraidīta.

Apelācijas instances tiesas lēmumā norādīti šādi motīvi.

[3.1] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 128. panta otro daļu prasības pieteikumā jānorāda ne tikai prasības

priekšmets un pieteiktais prasījums, bet arī apstākļi, ar kuriem prasītājs pamato savu prasījumu, un likums, uz kura

prasība pamatota. Citiem vārdiem, prasības pieteikumā jānorāda prasības aktīvais pamats – prasītājam piederoša

tiesība vai likumiska interese, kuras aizsardzība tiesā tiek lūgta, un pasīvais pamats – atbildētāja rīcība, ar ko

aizskarta vai apstrīdēta prasītāja tiesība, vai tādi apstākļi, kuru dēļ prasītājam ir pamatots iemesls vērsties tiesā pret

atbildētāju, lai aizsargātu savu likumisko interesi.

[3.2] /Persona A/ prasījumu pret /Persona B/ par 50 000 EUR piedziņu pamato ar Civillikuma 2391. pantu,

kas paredzēts tikai izņēmuma gadījumiem, kad prasītājs nevar celt cita veida prasību sava mantas samazinājuma

atprasīšanai. Prasītājam ir jāpierāda, ka iedzīvošanās notikusi uz viņa rēķina, un nav tiesiska pamata, kas attaisnotu

atprasījuma priekšmeta atrašanos atbildētāja mantā (sk.Senāta 2005. gada 20. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-

246/2005).

Zemesgrāmatas ierakstos redzams, ka nekustamo īpašumu /Adrese A/, /Persona A/ 1997. gada 17. februārī

pārdevusi /Persona C/. Ar Civillietu tiesu palātas 2006. gada 1. decembra spriedumu lietā Nr. C06079704

apmierināta /Persona B/ prasība pret /Persona A/ un /Persona C/, atzīstot par spēkā neesošu 2004. gada 3. martā

starp /Persona A/ un /Persona C/ noslēgto atcēlējlīgumu par nekustamā īpašuma /Adrese A/, atpakaļpārdošanu un

atzīstot īpašuma tiesību uz minēto īpašumu /Persona B/. Vēlāk /Persona B/ pārdevis šo īpašumu citai personai.

/Persona A/ prasības pieteikumā nav norādījusi uz viņai piederošu tiesību, kuras aizsardzību tiesā viņa lūdz,

un /Persona B/ rīcību, ar ko aizskarta vai apstrīdēta viņas tiesība. /Persona A/ minētais, ka nekustamais īpašums

četrus gadus vēlāk atsavināts par 72 000 EUR, neattiecas uz atprasījuma priekšmeta 50 000 EUR atrašanos

/Persona B/ mantā.

Ievērojot, ka prasības pieteikumā nav norādīts nedz prasības pamats, nedz priekšmets, vien hronoloģiski

uzskaitīti notikumi attiecībā uz nekustamo īpašumu /Adrese A/, pirmās instances tiesas tiesnesis pamatoti secināja,

ka /Persona A/ nav prasījuma tiesību, jo nav aizskāruma. Līdz ar to Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 2.

punkts piemērots pareizi.

[3.3] Savukārt Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 5. punkts konkrētajā gadījumā nav

piemērojams. Šī norma ir piemērojama, ja vienlaikus izpildās visi trīs tajā minētie priekšnoteikumi. Pirmās

instances tiesas tiesneša lēmumā nav nodibināts, ka strīds starp pusēm par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata

ir jau izšķirts un spriedums stājies likumīgā spēkā.

[4] Par minēto lēmumu /Persona A/ iesniedza blakus sūdzību, kurā norādīti šādi argumenti.

[4.1] Abu tiesu instanču lēmumos prasība izspriesta pēc būtības, kas uzskatāms par likuma pārkāpumu.

Civilprocesa likuma 129. panta otrās daļas 3. punktā norādītie dokumenti, kas pierāda apstākļus, uz kuriem

prasījums pamatots, ir pievienoti, un tie ir izvērtējami lietas izskatīšanas gaitā pēc atbildētāja paskaidrojuma

saņemšanas. Prasības pieteikumam pievienojamo dokumentu apjomu lietas ierosināšanas stadijā izvērtē pats

prasītājs.

[4.2] Iesniegtajā prasības pieteikumā netiek lūgts atkārtoti piedzīt naudas summas, kas jau piespriestas

izskatītajās citās lietās.

Motīvu daļa

[5] Senāts, izvērtējis blakus sūdzības argumentus un pārbaudījis pārējos lietas materiālus, atzīst, ka

Zemgales rajona tiesas tiesneša 2025. gada 16. aprīļa lēmums un Zemgales apgabaltiesas 2025. gada 30. jūnija

lēmums ir atceļami un jautājums par prasības pieteikuma pieņemšanu nododams jaunai izskatīšanai Zemgales

rajona tiesā.

[6] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 1. pantu katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu

aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā.

Atteikšanās pieņemt prasības pieteikumu neļauj tā iesniedzējam saņemt tiesas spriedumu par patiesu vai

šķietamu tiesību aizskārumu – atstāj personu bez tiesas aizsardzības, bez jurisdikcijas. Līdz ar to šādam lēmumam

gan pēc formas, gan satura pievēršama īpaša vērība, lai izslēgtu Satversmes 92. pantā personai garantēto tiesību

aizskārumu (sk. Senāta 2021. gada 17. augusta lēmuma lietā Nr. SKC-804/2021,

ECLI:LV:AT:2021:0817.SKC080421.14.L, 6. punktu).

[7] Nav šaubu, ka jebkurai prasībai atbilstoši Civilprocesa likuma 1. pantam ir jābūt vērstai uz konkrētu

tiesību vai interešu aizskāruma vai apstrīdējuma novēršanu (sk. Senāta 2020. gada 16. janvāra sprieduma lietā Nr.

SKC-36/2020, ECLI:LV:AT:2020:0116.C04148214.4.S, 10. punktu).

Noskaidrojot, vai konkrētā gadījuma apstākļos personai ir prasības tiesība, tiesai (tiesnesim) jāizvērtē

prasības pieteikumā norādītais prasības pamats kopsakarā ar prasības priekšmetu, pieteikto prasījumu un likumu,

uz kura prasība pamatota.

Vienlaikus prasības tiesības esības noskaidrošana nevar tikt saistīta ar tiesas vērtējumu par lietas

faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem tādā apjomā, no kura būtu iespējams izsecināt tiesas attieksmi pret prasības

pamatotību vai nepamatotību. Civilprocesa likumā ir skaidri nošķirti gadījumi, kad jautājums izlemjams ar tiesas

(tiesneša) lēmumu un kad taisāms spriedums. Civilprocesa likuma 229. panta pirmajā daļā noteikts, ka tiesas

nolēmumu, ar kuru lieta netiek izspriesta pēc būtības, pieņem lēmuma veidā, savukārt minētā likuma 189. panta

pirmajā daļā noteikts, ka tiesas nolēmumu, ar kuru lietu izspriež pēc būtības, tiesa taisa sprieduma veidā. Prasības

pamatotība ir izvērtējama lietas iztiesāšanas pēc būtības stadijā (sk. Senāta 2021. gada 17. augusta lēmuma lietā

Nr. SKC-804/2021, ECLI:LV:AT:2021:0817.SKC080421.14.L, 7. punktu).

[7.1] Izvērtējot, vai personai piemīt Civilprocesa likuma 1. pantā paredzētās tiesības celt prasību tiesā,

būtiska nozīme ir tam, vai strīds ir par tādām tiesībām vai pienākumu, kas saskaņā ar likumu ietilpst civiltiesību

regulācijas jomā, un, vai iniciētās tiesvedības mērķis ir panākt tiesas aizsardzību reāli pastāvošam strīdam par

civilām tiesībām (pienākumu). Tas, ka prasība pirmšķietami nav pamatota, neveido pamatu atteikumam pieņemt to

izskatīšanai.

Konkrētajā gadījumā iesniegtā prasība ir pamatota ar Civillikuma 2391. pantu, kas paredz: „nevienam nav

tiesības netaisni iedzīvoties otram par ļaunu un uz tā rēķinu. Kas no tam cietis zaudējumu, tas var prasīt, lai atdod

viņam to, ar ko un par cik otrs iedzīvojies”.

No minētās tiesību normas izriet, ka zaudējumi un to atlīdzība, kas prasības pieteikuma iesniedzējas ieskatā

viņai ir radīti sakarā ar atbildētāja statusā norādītās personas rīcību, netaisni iedzīvojoties, ir ar Civillikumu

noregulētie tiesību institūti, kas tostarp paredz gan zaudējumu cietēja tiesības, gan zaudējumu nodarītāja

pienākumus.

Līdz ar to nevar būt šaubas, ka personai piemīt Civilprocesa likuma 1. pantā paredzētās prasības celšanas

tiesības gadījumā, ja persona vēršas tiesā, lai piedzītu zaudējumus, kas tai, iespējams, radīti citas personas īstenotas

netaisnas iedzīvošanās dēļ.

[7.2] Abu instanču tiesas no prasības pieteikumā un lietā pievienotajos dokumentos minētā nav

identificējušas iesniedzējas tiesību aizskārumu, faktiski jau pēc būtības vērtējot, vai norādītie apstākļi atbilst tiesību

normā noteiktajiem priekšnoteikumiem, kādi izvirzīti prasībai uz netaisnas iedzīvošanās pamata, kā arī ņemot vērā

iepriekšējās tiesvedības, kuru risinājumu, tiesu ieskatā, iesniedzēja ir lūgusi pārskatīt.

[7.3] Civilprocesa likuma 128. panta otrā daļa nosaka prasības pieteikuma saturu, tostarp, ka tajā ir

norādāms prasības priekšmets, kā arī apstākļi, ar kuriem prasījums pamatots, un pierādījumi, kas tos apstiprina.

Gadījumā, ja prasības pieteikumā nav ietverta informācija atbilstoši Civilprocesa likuma 128. panta otrajai daļai,

tiesnesis pieņem lēmumu atstāt prasības pieteikumu bez virzības, nosakot termiņu trūkumu novēršanai, kā to

paredz Civilprocesa likuma 133. panta pirmās daļas 1. punkts un otrā daļa.

Tādējādi, ja tiesas (tiesneša) ieskatā prasības pieteikumā nav norādīts prasības priekšmets, kā arī apstākļi, ar

kuriem prasījums pamatots, un pierādījumi, kas tos apstiprina, proti, tiesai nav bijis saprotams prasītājas minētais

tiesību aizskārums un tā pamatojums, tad konkrētais prasības pieteikums bija atstājams bez virzības.

Prasības pieteikuma neatbilstība Civilprocesa likuma 128. panta otrajā daļā noteiktajam saturam neveido

pamatu atteikumam pieņemt prasības pieteikumu saskaņā ar šā likuma 132. panta pirmās daļas 2. punktu. Proti,

trūkumi prasības pieteikuma saturā ir novēršami noteiktā termiņā, bet šādas nepilnības nevar liegt piekļuvi tiesai.

Prasības pieteikuma iesniedzējai ir tiesības saņemt tiesas aizsardzību neatkarīgi no tā, cik dibināts ir celtās

prasības pamats. Tas, vai šāda prasība ir pamatota pēc būtības, tostarp, vai /Persona A/ norādīto /Persona B/ rīcību

var kvalificēt kā netaisnu iedzīvošanos Civillikuma izpratnē un vai /Persona A/ ar to ir nodarīti zaudējumi,

izvērtējams, izskatot lietu pēc būtības.

Apsverot apelācijas instances tiesas lēmumā minētos motīvus, Senāts piekrīt blakus sūdzības iesniedzējai,

ka tiesa prasības pieteikuma pieņemšanas stadijā ir pievērsusies prasības pamatotības un prasības pieteikuma

iesniedzējas iespējamā tiesību aizskāruma izvērtēšanai pēc būtības, kas, kā jau iepriekš minēts, nav pieļaujams.

[8] Apkopojot minētos apsvērumus, secināms, ka abās tiesu instancēs /Persona A/ iesniegto prasības

pieteikumu atteikts pieņemt kļūdaini. Faktiski lēmumos paustais atteikuma pamatojums pēc būtības atbilst likumā

noteiktajam gadījumam, kad prasības pieteikums atstājams bez virzības. Turklāt iesniegtajā prasības pieteikumā

ietvertais prasījums ir pārsteidzīgi izvērtēts pēc būtības un saistīts ar citās tiesvedībās nospriesto rezultātu. Tādējādi

ir pieļauts procesuālo tiesību normu pārkāpums, kas, ievērojot procesuālās ekonomijas un lietderības apsvērumus,

ir pamats pārsūdzētā lēmuma un pirmās instances tiesas tiesneša lēmuma atcelšanai un jautājuma nodošanai jaunai

izskatīšanai pirmās instances tiesā.

[9] Atceļot lēmumu, saskaņā ar Civilprocesa likuma 444.1panta otro daļu /Persona A/ atmaksājama drošības

nauda 80 EUR.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 448. panta pirmās daļas 2. punktu, Senāts

nolēma

atcelt Zemgales rajona tiesas tiesneša 2025. gada 16. aprīļa lēmumu un Zemgales apgabaltiesas 2025. gada

30. jūnija lēmumu un nodot jautājumu par /Persona A/ prasības pieteikuma pieņemšanu jaunai izskatīšanai

Zemgales rajona tiesā;

atmaksāt /Persona A/ drošības naudu 80 EUR (astoņdesmiteuro).

Lēmums nav pārsūdzams.

Senators G. Ungurs Senatore I. Garda Senators N. Salenieks