Court convicts defendant of drunk driving without license, confiscates vehicle, and waives legal fees.

Lietas Nr. 11370041714

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Aizkrauklē 2014. gada 3. decembrī

Aizkraukles rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnese I.Zālīte,

ar tiesas sēdes sekretāri G.Mečaju,

piedaloties prokurorei D.Morevai,

atklātā tiesas sēdē iztiesāja krimināllietu G.L., personas kods /personas kods/, apsūdzībā pēc Krimināllikuma 262. panta otrās daļas.

Tiesa

konstatēja

G.L. vadīja transportlīdzekli bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām (transporta līdzekļa vadīšanas tiesības nav noteiktā kārtībā

iegūtas), atrodoties alkohola ietekmē.

2014. gada 6. jūlijā pēc plkst.00.30 G.L. pa šoseju A-6 Rīga-Daugavpils, virzienā uz Daugavpili, bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām (tās

noteiktā kārtībā nav iegūtas), alkohola ietekmē, vadīja viņam piederošu automašīnu „VW Multivan”, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/. Kad viņu

šosejas 76 km, Skrīveru pagastā, apturēja Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas patruļdienesta

rotas darbinieki, sarunas laikā sajuta no G.L. izelpas alkohola smaku un veica viņam pārbaudi ar portatīvo izelpojamā gaisa kontroles aparātu

„AlcoQuant 6020”. G.L. tika konstatēta alkohola koncentrācija izelpojamā gaisā 2,2724 promiles un, izdarot atkārtotu mērījumu - 2,1344 promiles, par

ko tika sastādīts administratīvais protokols PA 943268.

Šādos apstākļos ar savām darbībām G.L. izdarīja Krimināllikuma 262. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu.

Apsūdzētais G.L. sevi par vainīgu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā pēc Krimināllikuma 262. panta otrās daļas atzina pilnībā, neapstrīdēja

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas faktiskos apstākļus un juridisko kvalifikāciju, izteica lūgumu neveikt pierādījumu pārbaudi.

Iepazinusies ar lietas materiāliem, uzklausījusi prokuroru un apsūdzēto, tiesa atzīst, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 499. pantu pierādījumu

pārbaude tiesas izmeklēšanā nav nepieciešama, līdz ar ko saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 527. panta trešo daļu pierādījumu analīze un to uzskaitījums

šajā daļā spriedumā netiek izdarīts.

Pieņemot lēmumu par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu, tiesa ņem vērā Kriminālprocesa likuma 499. pantā noteiktos pierādījumu pārbaudes

neizdarīšanas kritērijus, proti, apsūdzētais savu vainu viņam celtajā apsūdzībā atzīst pilnībā, piekrīt pierādījumu pārbaudes neizdarīšanai tiesas

izmeklēšanā, pierādījumu pārbaudes neizdarīšanas sekas apsūdzētajam tiesas sēdē izskaidrotas, un sekas ir skaidras, apsūdzētā vainīgums ir pierādīta ar

visiem lietas materiāliem to kopumā un savstarpējā sakarībā un tiesai nav šaubu par apsūdzētā vainīgumu viņam celtajā apsūdzībā.

Izvērtējot lietā esošos pierādījumus to kopumā un savstarpējā sakarībā, tiesa konstatē visu subjektīvo un objektīvo pazīmju kopumu,

kvalificējošās pazīmes, lai G.L. darbības atzītu par noziedzīgu nodarījumu un kvalificē tās pēc Krimināllikuma 262. panta otrās daļas, un pastāv

Kriminālprocesa likuma 520. panta pirmajā daļā paredzētais pamats notiesājoša sprieduma taisīšanai.

Saskaņā ar Krimināllikuma 46. panta pirmo daļu apsūdzētajam G.L. ir piespriežams sods tādā apmērā, kādu to nosaka Krimināllikuma 262.

panta otrās daļas sankcija, ievērojot šā likuma vispārīgās daļas noteikumus. Nosakot soda veidu apsūdzētajam G.L., tiesa saskaņā ar Krimināllikuma 46.

panta otro daļu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgās personību. Nosakot soda mēru, tiesa saskaņā ar

Krimināllikuma 46. panta trešo daļu ņem vērā apsūdzētā G.L. atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Tāpat tiesa ņem vērā, ka sodam jābūt

tādam, lai tas atbilstu Krimināllikuma 35.panta otrajā daļā norādītajam soda mērķim.

Pārbaudot apsūdzētā G.L. personu raksturojošos datus atbilstoši Kriminālprocesa likuma 499. panta trešajai daļai, tiesa konstatēja, ka

apsūdzētais G.L. agrāk divas reizes sodīts, sodāmība nav dzēsta (lietas 27.-28.,37.-38.lapa). Apsūdzētajam ir bijuši piemēroti administratīvie sodi,

kopumā 11, no kuriem astoņi ir izciesti (lietas 27.-28,29.lapa). No apsūdzētā paskaidrojumiem tiesas sēdē izriet, ka šobrīd ir pašnodarbināta persona,

ienākumu faktiski neesot, jāapgādā nepilngadīgs dēls. Plāno 2015. gada janvārī slēgt darba līgumu ar SIA „/nosaukums/”, kas nodrošinās viņam darbu

Latvijā un ārpus Latvijas.

Apsūdzētais G.L. izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas ar Krimināllikuma 7. panta trešo daļu atzīts par mazāk smagu noziegumu.

Saskaņā ar Krimināllikuma 47. panta otro daļu par apsūdzētā G.L. atbildību mīkstinošu apstākli tiesa atzīst to, ka G.L. vaļsirdīgi atzinies un

nožēlojis izdarīto.

Saskaņā ar Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 1. punktu par apsūdzētā G.L. atbildību pastiprinošu apstākli tiesas atzīst to, ka atbilstoši

Krimināllikuma 27. pantam noziedzīgais nodarījums veido nodarījumu recidīvu, jo jauns noziedzīgais nodarījums izdarīts nedzēstas iepriekšējās sodāmības

laikā.

Ar savām darbībām apsūdzētais G.L., vadot transportlīdzekli, būdams alkohola reibumā, ir apdraudējis gan savu, gan citu ceļu satiksmes

dalībnieku drošību.

Krimināllikuma 262. panta otrās daļas sankcija paredz sodu brīvības atņemšanas veidā uz laiku līdz vienam gadam vai īslaicīgu brīvības

atņemšanu, vai piespiedu darbu, vai naudas sodu, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz laiku līdz pieciem gadiem un konfiscējot mantu vai bez

mantas konfiskācijas.

Saskaņā ar Krimināllikuma 35. panta otro daļu soda mērķis aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo par izdarīto

noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto personu un panākt, lai notiesātā un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu

izdarīšanas.

Ņemot vērā spriedumā iepriekš konstatētos soda veida ietekmējošos apstākļus, gūto priekšstatu par apsūdzētā personību un izvērtējot

prokurores viedokli par soda noteikšanu piespiedu darba soda veidā, tiesa atzīst, ka Krimināllikuma 35. pantā noteiktais soda mērķis konkrētajā

gadījumā ir sasniedzams ar sodu piespiedu darba veidā. Šāds sods apsūdzētajam konkrētajā gadījumā būs taisnīgs, atbilstīgs un samērīgs, atbilstošs soda

mērķim un soda veida ietekmējošajiem apstākļiem.

Krimināllikuma 40. pants noteic, ka piespiedu darbs (..) ir piespiedu iesaistīšana sabiedrībai nepieciešamajos darbos, ko notiesātais (..) izcieš,

veicot dzīvesvietas apvidū piespiedu darba izpildes institūcijas noteiktos darbus no pamatdarba un mācībām brīvajā laikā un bez atlīdzības. Nosakot sodu

piespiedu darba veidā, apsūdzētais tiks iesaistīts sabiedrībai nepieciešamos darbos bez atlīdzības, un piespiedu darbs ir sabiedrībai būtiski lietderīgāks

nekā brīvības atņemšanas sods, piespiedu darba izciešanas rezultātā konkrētajā gadījumā apsūdzētais tiks motivēts laboties.

Izvērtējot citu Krimināllikuma 262. panta otrās daļas panta sankcijā paredzēto soda veidu piemērošanu, tiesa secina, ka sods naudas soda veidā

apsūdzētajam G.L. nav piemērojams, jo atbilstoši Krimināllikuma 41. panta ceturtajai daļai, vērtējot apsūdzētā mantisko stāvokli, tiesa nekonstatēja tādu

apsūdzētā mantisko stāvokli, kas dotu pamatu secinājumam, ka apsūdzētās mantiskais stāvoklis pieļautu naudas soda piemērošanu. Līdz ar to sods

naudas soda veidā konkrētajā gadījumā ir neatbilstošs, tā piespriešanas gadījumā arī neizpildāms.

Savukārt piemērot apsūdzētajam G.L. par izdarīto mazāk smago noziegumu sodu brīvības atņemšanas veidā, kaut vai īslaicīgu brīvības

atņemšanu, tādējādi apsūdzēto izolējot no sabiedrības, nav lietderīgi, jo šāds sods būtu pārāk bargs.

Nosakot soda mēru, tiesa ņem vērā, ka ir konstatēts viens apsūdzētā G.L. atbildību pastiprinošs apstākli, ir konstatēts viens atbildību mīkstinošs

apstāklis, savu vainu atzinis, izdarīto nožēlo. Piespiedu darbs atbilstoši Krimināllikuma 40. panta pirmajai daļai nosakāms no četrdesmit līdz divsimt

astoņdesmit stundām. Tiesas ieskatā apsūdzētajam nosakāms piespiedu darbs 200 stundu apmērā, kā to prasīja prokurore. Apsūdzētajam G.L. ir

piemērojams Krimināllikuma 262. panta otrās daļas panta sankcijā paredzētais obligātais papildsods - transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšana, kas

panta sankcijā paredzēts uz laiku līdz pieciem gadiem. Ņemot vērā apsūdzētā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu –konstatēto alkohola promiļu

daudzumu, transportlīdzekli vadījis pa autoceļu ar lielu noslodzi, transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšanas laiks ir nosakāms uz četriem gadiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 42. panta trešo daļu tiesa, nosakot mantas konfiskāciju, konkrēti norāda, kāda manta konfiscējama. Tiesa, nosakot

mantas konfiskāciju par noziedzīgu nodarījumu pret satiksmes drošību, attiecina to uz transportlīdzekli.

No lietas materiāliem redzams, ka automašīna „VW MULTIVAN”, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/ pieder apsūdzētajam G.L. (lietas

9.,41.-42.lapa) un ar 2014. gada 10. jūlija lēmumu automašīnai iespējamās mantas konfiskācijas nodrošināšanai uzlikts arests un nodota glabāšanā

Nodrošinājuma valsts aģentūrai (lietas 15.,16.,17. lapa).

Papildsods – transportlīdzekļa konfiskācija Krimināllikuma 262. panta otrās daļas sankcijā nav noteikta kā obligāta.

Izvērtējot automašīnas konfiskācijas nepieciešamību, tiesa atzīst, ka mantas konfiskācijas piemērošana, attiecinot to uz G.L. piederošo automašīnu

„VW MULTIVAN”, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/, ir piemērojama. Tiesa neatrod tādus iemeslus, lai šajā krimināllietā nepiemērotu

apsūdzētajam G.L. mantas konfiskāciju. Apsūdzētajam transportlīdzekļa vadītāja tiesības nekad nav bijušas iegūtas. Automašīnas konfiskācija ir

lietderīga kaut vai tā apstākļa dēļ, lai apsūdzēto atturētu no turpmākas Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanas, proti, automašīnas vadīšanas bez

transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām un neapdraudētu savu un citu ceļu satiksmes dalībnieku drošību.

Drošības līdzeklis apsūdzētajam G.L. nav piemērots. Tiesa nekonstatē tādus apstākļus, kas liecinātu par to, ka apsūdzētais G.L. izvairīsies no

sprieduma izpildes, līdz ar ko drošības līdzeklis saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 241. panta trešo daļu apsūdzētajam G.L. nav piemērojams.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 367. panta pirmās daļas ceturto punktu procesuālos izdevumus lietā sastāda samaksa aizstāvim zvērinātam

advokātam R.Zeseram par juridiskās palīdzības sniegšanu pēc norīkojuma 29,17 EUR apmērā (lietas 83.lapa). Izvērtējot minēto procesuālo izdevumu

piedziņu no apsūdzētā G.L., tiesa atzīst, ka minētie procesuālie izdevumi no apsūdzētā nav piedzenami un tie sedzami no valsts līdzekļiem, jo advokāts

R.Zesers juridisko palīdzību apsūdzētajam G.L. tiesā nesniedza, jo apsūdzētais no aizstāvja tiesas sēdē atteicās. Izdevumus par advokāta darba samaksu

var piedzīt tad, ja advokāts sniedzis tiesā juridisko palīdzību. Šāds viedoklis izteikts arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu

departamenta 2012. gada 15. marta lēmumā lietā SKK-77-2012.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 499., 511., 512, 520., 527., 528., 529.,530. pantu, tiesa

nosprieda

Atzīt G.L. par vainīgu Krimināllikuma 262. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un sodīt viņu ar piespiedu darbu uz 200

(divi simti) stundām, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz 4 (četriem) gadiem, konfiscējot G.L. piederošo automašīnu „VW MULTIVAN”,

valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/, kas glabājas Nodrošinājuma valsts aģentūrā.

Drošības līdzekli G.L. nepiemērot.

Atbrivot G.L. no procesuālo izdevumu 29,17 EUR (divdesmit deviņu euro un 17 centu) apmērā samaksas, kas saistīti ar advokāta R.Zesera

piedalīšanos kriminālprocesā pēc norīkojuma un segt šos izdevumus no valsts līdzekļiem.

Spriedumu var pārsūdzēt 10 (desmit) dienu laikā Zemgales apgabaltiesā pēc pilna sprieduma pieejamības dienas 2014. gada 8. decembra,

apelācijas sūdzību vai protestu iesniedzot Aizkraukles rajona tiesā.

Pilns spriedums saņemams tiesas kancelejā 2014. gada 8. decembrī plkst. 17.00.

Tiesnese I.Zālīte