Consumer Protection Center's unfair commercial practice ban against influencer for undisclosed paid content upheld by court.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lietas Nr.A420191621

Lietas arhīva Nr.AA43-0714-22/16

ECLI:LV:ADAT:2022:1004.A420191621.7.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2022.gada 4.oktobrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Indra Meldere,

tiesneses Inga Juhņeviča-Knoka un Sanita Kanenberga

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Patērētāju

tiesību aizsardzības centra 2021.gada 21.maija lēmuma Nr.16-pk atcelšanu, sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par

Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 8.februāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (turpmāk – centrs) veica pieteicējas /pers. A/ īstenotās komercprakses

Instagram vietnes profilā /Lietotājvārds/ izvērtēšanu.

Pārbaudes rezultātā ar centra 2021.gada 21.maija lēmumu Nr.16-pk (turpmāk – Lēmums) nolemts pieteicējai aizliegt

negodīgu komercpraksi, kuras ietvaros tiek noklusēts, ka pieteicējas īstenotajā komercpraksē sniegtā informācija, kas ir

apmaksāta vai kā citādi materiāli atlīdzināta un sniegta komerciālos nolūkos, ir komerciāla satura informācija; uzlikt

pienākumu nodrošināt skaidras, uzskatāmas un nepārprotamas norādes par sniegtās informācijas komerciālo raksturu,

tostarp vietnē Instagram; uzlikt soda naudu 1000 euro. Lēmuma pamatojumā norādīts turpmākais.

[1.1] Pieteicēja vietnē Instagram publicējusi informāciju, kura uzskatāma par patērētājiem adresētu reklāmu. Pieteicējas

īstenotā komercprakse ir negodīga un maldinoša, jo pieteicēja noklusē īstenotās komercprakses komerciālo nolūku, to, ka

reklāma tiek sniegta par atlīdzību, dāvanām vai citiem materiāliem labumiem vai ieguvumiem. Pieteicēja nav izmantojusi

atbilstošas norādes un tēmturus, kas skaidri, uzskatāmi un nepārprotami patērētājiem sniegtu informāciju par tās apmaksātu

saturu.

[1.2] Centrs vairākkārt vērsa pieteicējas uzmanību, ka tādu norāžu vai tēmturu izmantošana kā #sadarbība un ražotāju,

tirgotāju, produktu vai dažādu tirdzniecības veicināšanas pasākumu nosaukumu izmantošana bez papildu norādēm pati par

sevi nav pietiekoša, lai patērētājiem nodrošinātu nepārprotamu un atbilstoši sniegtu informāciju par konkrētā reklāmas

paziņojuma komerciālo saturu. Iestāde aicināja pieteicēju reklāmas paziņojumā vai tā publicēšanas laukā uzskatāmi redzamā

veidā un vietā iekļaut tekstu vai tēmturi, kurš skaidri un nepārprotami norāda uz reklāmu. Pieteicēja to nav ņēmusi vērā un

turpina negodīgas komercprakses īstenošanu, pienācīgi nebrīdinot par reklāmas paziņojumu komerciālo saturu.

[1.3] Pieteicējas Instagram profilam ir aptuveni 50 000 sekotāju, tādēļ tā saturs dažādu tirgus produktu jomā ir

uzskatāms par adresētu lielam skaitam patērētāju. Pieteicējas īstenotā komercprakse ietekmē vai var ietekmēt daudzu

patērētāju ekonomisko rīcību. Patērētāji ne vienmēr var noteikt, vai reklamētais produkts vai pakalpojums patiešām patīk

influencerim, vai par šo popularizējošo informāciju ir samaksāts, vai tas tiek publicēts paša influencera komerciālās

interesēs. Pieteicēja, nesniedzot atbilstošas norādes par sniegtās informācijas komerciālo raksturu, būtiski negatīvi ietekmē

patērētāju ekonomisko rīcību, ietekmējot patērētāju lēmumu iegādāties reklamēto preci vai pakalpojumu.

[1.4] Pieteicējas izdarītais pārkāpums, nepildot profesionālās rūpības prasības – noklusējot informāciju par reklāmu

komerciālo nolūku –, ir radījis vai var radīt apdraudējumu ar likumu aizsargātajām patērētāju kolektīvajām interesēm.

[1.5] Ievērojot izdarītā pārkāpuma apstākļus, apjomu, raksturu, ilgumu, ietekmi uz patērētāju tiesiskajām interesēm,

pieteicējas lomu pārkāpumā, pieteicējas izdarītais pārkāpums ir vērtējams kā smags patērētāju kolektīvo interešu

pārkāpums. Pieteicēja pēc vairākkārtējiem aicinājumiem nav veikusi pasākumus, lai nodrošinātu viņas īstenotās

komercprakses atbilstību normatīvo aktu prasībām. Tēmturi #sadarbība pie dažām Instagram publicētajām reklāmām

pieteicēja pievienoja tikai pēc attiecīgo reklāmas devēju iesaistes. Pieteicēja administratīvajā procesā ar iestādi nav

sadarbojusies.

[1.6] Soda nauda 1000 euro ir samērīga ar pieteicējas izdarīto pārkāpumu, tā raksturu un ietekmi.

[2] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par Lēmuma atcelšanu. Pieteikumā norādīti tālāk

minētie argumenti.

[2.1] Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 1.panta pirmās daļas 1.punkts primāri attiecas uz aktīviem

saimnieciskās vai profesionālās darbības veicējiem, piemēram, personām, kas biznesā pastāvīgi un mērķtiecīgi gūst

ienākumus. Tas nav pieteicējas gadījums.

[2.2] Saskaņā ar likumprojekta anotāciju Negodīgas komercprakses aizlieguma likums būtu jāpiemēro, ja attiecīgajā

situācijā nav piemērojams Reklāmas likums. Centrs nav analizējis, kādēļ Lēmuma izdošanas mērķi nevar sasniegt,

piemērojot Reklāmas likumu.

[2.3] Iestāde kļūdās, secinot, ka viens konkrēts vai vairāki secīgi, bet kopumā reti reklāmas fakti automātiski padara

pieteicēju par komercprakses īstenotāju. Pieteicēja savā Instagram profilā nerealizē komerciālas reklāmas un reprezentācijas

kampaņas. Pieteicēja ir veikusi tikai individuālus un nošķirtus ierakstus par precēm ar atsaucēm uz uzņēmumiem un ar

atsaucēm uz sadarbību.

[2.4] Fakts, ka pieteicējai ir vairāki sekotāji, nepadara viņu par komercprakses īstenotāju, lai arī ikdienā viņu var saukt

par influenceri. Iestāde nav vērtējusi, bet tikai kļūdaini pieņēmusi, ka pieteicēja ir komercprakses īstenotāja.

[2.5] Sekojot Lēmuma argumentācijai, jebkura persona ar profilu jebkādā sociālajā tīklā automātiski kļūst par

komercprakses veicēju, ja tā ir realizējusi individuālu reklāmu. Centrs nevarēja tikai ņemt vērā to, ka pieteicēja ir influencere,

tam bija jāpamato, kādēļ pieteicēja ir uzskatāma par komercprakses veicēju.

[2.6] Pieteicēja Instagram lieto no 2012.gada. Centrs nav ņēmis vērā, ka būtisku daļu no pieteicējas profila vietnē

veido ieraksti par pieteicējas bērniem un privātās dzīves notikumiem, kurus pieteicēja izvēlas rādīt publiski. Pieteicēja sevi

pozicionē kā mammu un pozitīva dzīvesveida piekritēju, nevis kā komersantu.

[2.7] Pieteicējas profilā ir 2203 ieraksti. Ar šādu ierakstu skaitu laikā kopš 2012.gada pieteicēja nevarētu nopelnīt sev

iztiku. Tikai maza daļa no šiem ierakstiem – 12 – ir reklāma, individuāli sadarbības notikumi. Par tiem tika maksāta neliela

atlīdzība, vidēji 200 euro.

[2.8] Tikai neliela daļa no pieteicējas sekotājiem varētu būt patērētāji. 50 000 liels profila sekotāju skaits nenozīmē

automātisku ekspozīciju reklāmas un patērētāju nozarē un neapliecina komercprakses esību. Lielākā daļa pieteicējas

sekotāju ir izvēlējušies vietnē sekot viņai tieši pieteicējas pozitīvā dzīves stila dēļ. Tāpat centrs nav ņēmis vērā faktu, ka daļa

no pieteicējas sekotājiem ir uzņēmumi, personas, kas ir garā slimas, pašnodarbinātie, ievērojams daudzums ar mītni

ārvalstīs, mūziķi u.tml. Ievērojot, ka visus Lēmumā minētos ierakstus ir komentējuši tikai ļoti neliels skaits Instagram

lietotāju, tad pieteicējas sekotāju skaits, kas ir patērētāji, varētu būt desmiti, nevis tūkstoši.

[2.9] Centrs nav ņēmis vērā Instagram tehnoloģiskās īpašības. Vietne funkcionāli nodrošina tikai bilžu, audio un video

materiālu publicēšanu un saglabāšanu vienuviet. Visi ieraksti ir redzami vienā saturiski nošķirtā zonā, starp tiem nav citu

sociālo platformu iestarpinājumu, reklāmas paužu, vietne nenovirza lietotāju uz citiem profiliem vai aplikācijām. Vietne pati

par sevi ir tāda, kas ļauj saprātīgai personai objektīvi, nepārprotami un netraucēti nošķirt autora darbību komerciālā aspektā

vai privātā aspektā, aplūkojot tikai profila 2–5 ierakstus. Ja persona veic uzņēmējdarbību, ir pietiekami, ka tā savā profilā

norāda, ka viss saturs ir komerciāls, un saprātīgs lietotājs katru nākamo ierakstu uztvers kā komerciālu.

[2.10] Centram bija jākonstatē, ka pieteicējas profils satur individuālus sadarbības ierakstus, kas ir pilnīgi pietiekami, lai

vidusmēra patērētājs tos nošķirtu no ierakstiem, kuros ir redzami pieteicējas ieraksti saistībā ar pozitīvo dzīvesveidu un par

bērniem, un saprastu, ka neliela daļa no ierakstiem ir reklāmas.

[2.11] Visos ierakstos, kuri ietverti Lēmumā, pieteicēja ietvēra norādes uz uzņēmumiem, kas tieši Instagram vietnē ļauj

nepārprotami saprast individuālas sadarbības faktu. Centrs neņēma vērā, ka norāde uz uzņēmumu un sadarbību vidusmēra

patērētājam neliedz konstatēt sadarbības faktu. Tieši Instagram ietvaros šāda norāde ir pilnīgi pietiekama, jo tajā visi autora

ieraksti ir redzami vienkopus un rada precīzu un skaidru priekšstatu par to komerciālu vai privātu raksturu, pat ar atsauci uz

uzņēmumu.

[2.12] Pieteicēja, pie ierakstiem nepievienojot formālu norādi par reklāmu, nav guvusi nekādu materiālu vai citu labumu,

nav ieguvusi nekādas priekšrocības. Turklāt pieteicēja nav saņēmusi ziņas no sekotājiem, ka tie ir tikuši maldināti, pieteicēja

nav saņēmusi nekādu kritiku. Vērtējot lietu no vidusmēra saprātīgas personas skatupunkta, ir ļoti apšaubāms, ka būtu radīts

jebkāds patērētāju kolektīvo interešu aizskārums.

[2.13] Centrs pieteicēju vaino nevis par nepatiesas informācijas sniegšanu par individuāliem sadarbības faktiem, bet

gan par formālu atsauču neietveršanu profila ierakstos. Lēmums tādējādi ir formāls, jo patērētāji nekādi netiek maldināti par

produktiem, nekāda informācija nav slēpta, turklāt katrā pieteicējas sadarbības ierakstā Instagram ir ietvertas atsauces uz

uzņēmumiem.

[2.14] Daļā no Lēmumā norādītajiem sadarbības gadījumiem no pieteicējas netika prasīts nekāds pienākums,

piemēram, izvietot reklāmas norādi. Pieteicēja šādu negatīvu faktu nevar pierādīt, taču tieši šie apstākļi ir tie, kas pamato, vai

konkrētais sadarbības fakts ir vai nav uzskatāms par reklāmu.

[2.15] Pieteicēja nav Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma subjekts. Centrs Lēmumā nav pamatojis, kādēļ uz

pieteicēju ir attiecināms minētais likums, nevis Reklāmas likums, kas paredz citu metodoloģiju pārkāpumu konstatēšanai un

sodu aprēķināšanai. Tāpat nav saprotams, kā tieši centrs nonāca pie šāda lēmuma, ja Likumā ir paredzētas arī citas tiesiskās

sekas.

[2.16] Pieteicējai piemērotās soda naudas apmērs ir nesamērīgs. Pieteicēja ir pašnodarbinātā un mamma, kas aprūpē

divus mazgadīgus bērnus. Pieteicējas ienākumi Lēmuma pieņemšanas brīdī bija nepietiekami, lai pārskatāmā laikā

samaksātu 1000 euro.

[2.17] Nav saprotams, pēc kādas metodoloģijas Centrs pieteicējai noteica soda naudu, tostarp, kas deva pamatu

uzskatīt, ka pieteicēja var samaksāt tik lielu soda naudu. Centrs, visticamāk, bez attiecīgiem pierādījumiem ir pieņēmis, ka

pieteicēja saņēma lielus ienākumus.

[2.18] Kritiski vērtējami centra mēģinājumi sazināties ar pieteicēju Instagram. Pieteicējai nebija pamata atbildēt centram

vietnē, un, neatbildot uz tā ziņām, pieteicēja ir rīkojusies saprātīgi. Turklāt centrs nav skaidri un nepārprotami paudis savu

nostāju, aicinot pieteicēju veikt kādas noteiktas darbības, lai novērstu iespējamos pārkāpumus.

[3] Centrs paskaidrojumā norādījis, ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms, pamatojoties uz Lēmumā norādīto.

Papildus norādīts turpmāk minētais.

[3.1] Pieteicēja, Instagram publicējot preces vai tirgotājus popularizējošu informāciju, rīkojoties savās komerciālajās

interesēs vai citu tirgotāju vai ražotāju vārdā vai interesēs, atbilstoši Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 1.panta

pirmās daļas 1.punktam ir uzskatāma par komercprakses īstenotāju, un viņas rīcība ir komercprakse atbilstoši minētā

likuma 1.panta pirmās daļas 2.punktam. To apliecina pierādījumi lietā, kā arī pati pieteicēja.

[3.2] Atbilstoši Reklāmas likuma 2. 1 pantam to piemēro, ja uz attiecīgo gadījumu nav attiecināms Negodīgas

komercprakses aizlieguma likums. Konkrētajā gadījumā pieteicējas rīcība Instagram ir uzskatāma par negodīgu

komercpraksi, un, lai nodrošinātu patērētāju tiesību un ekonomisko interešu aizsardzību, ir pieņemts Lēmums. Reklāmas

likums nav piemērojams.

[3.3] Konkrētajā gadījumā izšķirošais apstāklis nav pieteicējas sekotāju skaits, bet gan fakts, ka attiecīgās darbības tiek

veiktas saistībā ar komerciālu nolūku, sniedzot un izplatot komerciālu reklāmu. Arī persona, kurai tiešsaistes sociālās

saziņas vidē ir maz sekotāju, bet kura regulāri publicē preces vai pakalpojumus, rīkojoties komerciālās interesēs, ir

komercprakses īstenotāja. Šajā lietā sekotāju skaits ņemts vērā, vērtējot izdarītā pārkāpuma apjomu, proti, ka pārkāpums

adresēts lielam patērētāju skaitam.

[3.4] Instagram starp pieteicējas personiska satura informāciju ir publicēts arī reklāmas saturs, nesniedzot patērētājiem

atbilstošas norādes, kas skaidri un nepārprotami sniegtu informāciju par tās apmaksātu vai citādi materiāli atlīdzinātu saturu.

Sapludinot reklāmas ar pārējo Instagram publicēto personiskās informācijas saturu, pieteicēja liedza vai varēja liegt

patērētājiem iespēju apzināties konkrētās informācijas komerciālo raksturu, tādējādi radot negatīvu ietekmi uz patērētāju

ekonomisko rīcību.

[3.5] Centram nav pienākuma pierādīt komercprakses īstenotāja nodarītos zaudējumus vai pārkāpuma izdarīšanu ar

nodomu, taču tās īstenošana ir konstatēta, objektīvi vērtējot apstākļus atbilstoši tiesību normām no patērētāju ekonomiskās

rīcības ietekmēšanas skatu punkta.

[3.6] Patērētāji ne vienmēr var noteikt, vai paziņojumā norādītais produkts vai pakalpojums patiešām patīk pašam

influencerim, pats influenceris to patēriņa nolūkā ir iegādājies, lieto patēriņā un sniedz savu no komerciālajām interesēm

nošķiramu personisko viedokli, vai arī tas tiek reklamēts savās vai citu personu vai uzņēmumu saimnieciskajās interesēs.

Iestādes veiktā aptaujā tika noskaidrots, ka 55% patērētāju nezina vai tiem nav skaidrs, ko nozīmē tēmturis #sadarbība, bet

37,7% aptaujāto neatšķir komerciālus ierakstus no parastiem ierakstiem.

[3.7] Pieteicējai kā attiecīgās jomas pārstāvei, īstenojot komercpraksi Instagram, ir pienākums īstenot godīgu

komercpraksi, ievērojot attiecīgo jomu regulējošos normatīvos aktus un profesionālo rūpību, un viņa ir atbildīga par

publicēto reklāmu saturu. Apstāklis, ka reklāmas pasūtītājs nav vienojies ar pieteicēju par reklāmas atzīmju lietošanu,

neatbrīvo pieteicēju no normatīvo aktu prasību ievērošanas.

[3.8] Pieteicēja ilgstošā laika posmā vairākkārt tika informēta par konstatētajiem pārkāpumiem un aicināta tos novērst.

Pieteicēja trūkumus nenovērsa un ilgstoši turpināja, kā arī bloķēja saziņu ar centru. Tādēļ konkrētajā gadījumā nebija pamata

pieteicējai piedāvāt rakstveida apņemšanos, bet vienīgais risinājums, lai pārtrauktu negodīgas komercprakses īstenošanu,

bija izdot administratīvo aktu. Nepamatots tādēļ arī ir pieteicējas arguments, ka iestāde nav ievērojusi „konsultē vispirms”

principu un lēmumu ir pieņēmusi strauji.

[3.9] Pieteicēja nesniedza informāciju par savu mantisko stāvokli samērīgas soda naudas noteikšanai, tāpēc Centrs to

ieguva no Valsts ieņēmumu dienesta. Pieteicējai 2020./2021.gadā kopumā izmaksāti 14 500 euro. Ņemot vērā pārkāpuma

apjomu, raksturu, ilgumu un ietekmi uz patērētāju tiesiskajām interesēm, 1000 euro tika noteikta kā samērīga soda nauda.

[3.10] Nav patiess pieteicējas apgalvojums, ka viņa nav reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja. Atbilstoši

Valsts ieņēmumu dienesta sniegtajai informācijai pieteicēja ir saimnieciskās darbības veicēja no 2020.gada 31.jūlija.

[3.11] Centra centieni sazināties ar pieteicēju Instagram bija vērsti ne vien uz pieteicējas informēšanu, kaut arī

neformālā, bet ātrā un komercpraksei atbilstošā veidā, bet arī uz to, lai pārbaudītu, vai un kādā veidā konkrēto

komercprakses īstenotāju iespējams sasniegt patērētājiem. Ja pieteicējai radās šaubas par iestādes Instagram profila vai

saziņas sūtītāja īstumu, pieteicējai bija iespēja sazināties ar centru. Secinot, ka komunikācija ar pieteicēju, izmantojot

Instagram, ir nesekmīga, centrs saziņu turpināja, sūtot ierakstītas vēstules uz pieteicējas deklarēto dzīvesvietas adresi.

[4] Centrs papildu paskaidrojumā norādījis, ka pieteicēja turpina nepildīt ar Lēmumu uzlikto pienākumu, savā profilā

reklamējot tirdzniecības zīmes „NL” produktus un rīkojoties savās un/vai citu tirgotāju vai ražotāju komerciālajās interesēs,

nesniedzot patērētājiem norādes, ka publicētais saturs ir reklāma. Centrs, atsaucoties uz Eiropas Savienības Tiesas praksi,

norādījis, ka gadījumā, ja plašsaziņas līdzekļos, tai skaitā Instagram, lietotāja personiskās informācijas sadaļā tiek veidots

komerciāls saturs produkta/pakalpojuma pārdošanas veicināšanai un pastāv saikne starp publikācijām un tirgotāja piešķirto

samaksu, tad, nesniedzot informāciju par šiem komerciālajiem nolūkiem reklāmraksta saturā, šāda rīcība vērtējama kā

maldinoša komercprakse jebkuros apstākļos saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005.gada 11.maija Direktīvas

2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza

Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr.2006/2004 (turpmāk – Direktīva 2005/29) (turpmāk – Komercprakses

direktīva), I pielikuma 11.punktu.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 8.februāra spriedumu pieteicējas pieteikums noraidīts. Spriedums

pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[5.1] Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 3.panta otrā daļa noteic, ka šā likuma noteikumi attiecas uz

komercpraksi, kas tiek īstenota attiecībā uz patērētāju pirms līguma noslēgšanas, līguma slēgšanas laikā, kā arī pēc līguma

noslēgšanas. Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Komercprakses direktīvas. Minētās direktīvas 2.panta „d”

apakšpunkts paredz, ka uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem ir jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums,

uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta

popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem. Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Komercprakses direktīvai ir

raksturīga īpaši plaša materiālā piemērošanas joma, kas attiecas uz jebkuru komercpraksi, kura ir tieši saistīta ar preces

popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem un ietilpst tirgotāja komercstratēģijā (Eiropas Savienības Tiesas

2010.gada 14.janvāra sprieduma lietā „Plus Warenhandelsgesellschaft”, C-304/08 (EU:C:2010:12) 39.punkts ).

Tiesa secinājusi, ka Negodīgas komercprakses aizlieguma likumā lietotais jēdziens „komercprakse” aptver arī komerciālu

paziņojumu, tostarp, reklāmu publicēšanu, ja tā tiek izplatīta patērētājiem.

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1.panta 3.punkts paredz, ka patērētājs ir fiziskā persona, kas izsaka vēlēšanos

iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci vai pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko

vai profesionālo darbību. Pieteicēja pieteikumā apšauba, ka pieteicējai vietnē Instagram seko tieši patērētāji. Izlases kārtībā

iepazīstoties ar pieteicējas Instagram vietnes profilā /Lietotājvārds/ sekotājiem, redzams, ka lielākā daļa no aptuveni 50 000

sekotājiem ir fiziskas personas, kuras atbilst patērētāja definīcijai. Turklāt pieteicējas profils ir publisks, tam var piekļūt un ar

tā saturu var iepazīties ikviena persona, kura lieto internetu, ne reģistrēšanās vietnē, ne sekošana pieteicējas profilam nav

nepieciešama. Pieteikumā norādītajam, ka lielākā daļa cilvēku pieteicējai seko dzīvesstila publikāciju dēļ, nav nekādas

nozīmes.

Reklāmas likuma 2.1 panta pirmā daļa paredz, ka šo likumu piemēro tikai tad, ja uz attiecīgo gadījumu nav attiecināms

Negodīgas komercprakses aizlieguma likums.

Ievērojot minēto, tiesa secinājusi, ka šajā lietā, pārbaudot, vai un kā pieteicēja ir izvietojusi reklāmas savos sociālajos

tīklos, ir piemērojamas Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma nevis Reklāmas likuma normas. Pieteikumā vai

paskaidrojumu sniegšanas laikā tiesas sēdē neizskanēja juridiski argumenti, kas liecinātu par pretējo.

[5.2] Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 1.panta pirmās daļas 1. un 2.punkts noteic, ka komercprakses

īstenotājs ir jebkura fiziskā vai juridiskā persona, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros īsteno

komercpraksi, kā arī jebkura cita fiziskā vai juridiskā persona, kas rīkojas komercprakses īstenotāja vārdā vai uzdevumā,

bet komercprakse ir darbība (uzvedība, apgalvojums, komerciāla saziņa, tirgvedība) vai bezdarbība (noklusējums), kas tieši

saistīta ar tirdzniecības veicināšanu, preces (ķermeniskas vai bezķermeniskas lietas) pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu

patērētājam.

Centrs Lēmuma 9.punktā norādīja, ka pieteicēja ir uzskatāma par komercprakses īstenotāju, jo vietnē publicēja preces

vai to tirgotāju popularizējošo informāciju, tai skaitā rīkojoties savās komerciālajās interesēs vai citu tirgotāju vai ražotāju

vārdā vai interesēs. Kā jau tas norādīts iepriekš, tad reklāmu publicēšana Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma

izpratnē ir komercprakse, turklāt komercprakses īstenotājs ir gan tā persona, kas rīkojas savās komerciālajās interesēs, gan

tā persona, kas rīkojas saimnieciskās darbības veicēja vārdā vai uzdevumā.

[5.3] Centrs 2020.gada 17.augusta pārbaudē konstatēja, ka pieteicēja vietnē 2020.gada 11.augustā publicēja attēlus ar

kompānijas „NL International” kafiju, 2020.gada 12.augustā publicēja attēlus ar kompānijas „NL International” ūdens

pudelēm „Phbalancestones”, publikācijā norādīts, ka „ūdens kļūst dzīvs, tīrs, strukturēts, ar negatīvu redox potenciālu”.

Centrs 2021.gada 28.janvāra pārbaudē konstatēja, ka pieteicēja vietnē 2020.gada 28.oktobrī publicēja attēlus ar kompānijas

„NL International” produktu „Smart Go”, tā aprakstā norādīts, ka tas ir „ultrainovatīvs funkcionālais ēdiens”. Minētās

pārbaudes laikā centrs ir arī aplūkojis pieteicējas vietnē publicētos video ar dažādu preču izlozēm, arī tajās pieteicēja starp

sekotājiem nereti izlozē kompānijas „NL International” produktu grozus. Centrs 2021.gada 28.aprīļa pārbaudē konstatēja,

ka pieteicēja vietnē 2021.gada 15.aprīlī publicēja attēlus ar kompānijas „NL International” produktu „Detox”, tā aprakstā

norādīts, ka „Detox” programma „ir organisma 40 dienu attīrīšanas programma 4 soļos”. Centrs minētās publikācijas atzina

par reklāmu. No centra pārstāvja papildus paskaidrotā tiesas sēdē izriet, ka pieteicēja vietnē publicēja kompānijas „NL

International” un tās produktu reklāmas savās interesēs. Pieteicēja pieteikumā un tiesas sēdē norādīja, ka vietnes Instagram

profilā /Lietotājvārds/ viņa atspoguļo savu dzīvesstilu, publicējot bildes un video no savas un ģimenes ikdienas, kompānija

„NL International” viņai nekad nav maksājusi par produktu publicēšanu, tāpēc tā nav uzskatāma par reklāmu.

[5.4] Pieteicēja tiesas sēdē, atbildot uz Centra un tiesas uzdotajiem jautājumiem, paskaidroja, ka viņas

pamatnodarbošanās un peļņas gūšanas veids ir darbība kompānijā „NL International”. To apstiprina arī Valsts ieņēmumu

dienesta 2021.gada 25.marta vēstulē atspoguļotie dati par pieteicējas gūtajiem ienākumiem 2020.gada septembrī - 2021.gada

februārī. Pieteicēja tiesas sēdē arī norādīja, ka viņa ir līdere kompānijā „NL International”, viņa organizē un vada

prezentācijas, pieteicēja vietnē Instagram stāsta par kompānijas „NL International” produktiem, kurus viņa pati ir

iegādājusies un lieto. Pieteicēja neapšaubīja faktu, ka kompānija „NL International” nodarbojas ar tīkla mārketingu.

Pieteicēja norādīja, ka viņas atalgojums minētajā kompānijā ir atkarīgs no sniegto konsultāciju skaita, bet ne pārdoto preču

daudzuma. Pieteicēja arī atzina, ka informācijas izplatīšanai par kompāniju „NL International” un tās produktiem viņa

pamatā izmanto savu vietnes Instagram kontu. Tiesa lietas izskatīšanas laikā aplūkoja pieteicējas vietni Instagram, kuras

video sadaļā ir virkne video, kas veltīti kompānijai „NL International” un tās produktiem. Tiesas sēdē sniegtie pieteicējas

paskaidrojumi šajā daļā atbilst pieteicējas vietnē Instagram publicētajam.

Kompānijas „NL International” mājaslapā norādīts, ka kompānija nodarbojas ar tīkla mārketingu. Mājaslapā arī

aprakstīti kompānijas darbības pamatprincipi, proti, persona lieto kompānijas produktus, izplata tos tālāk klientiem,

saņemot noteiktu procentu no pārdoto preču apgrozījuma („pārdot sistēma iemācīs, tas nav grūti”), cilvēks veido savu

komandu un saņem procentu par katra piesaistītā pircēja veiktajām preču iegādēm. Minētajā mājaslapā arī iekļauts peļņas

aprēķina kalkulators. Arī tajā norādīts, ka menedžera ienākumi palielinās, ja viņa klienti iegādājās preces

(https://business.nlstar.com/ru/). Tiesa secinājusi, ka kompānijas „NL International” darbības modelis atbilst tipiskai tīkla

mārketinga shēmai, kurā pārdevējs pelna komisiju par pārdotajām precēm, kā arī papildus no sevis piesaistīto pārdevēju

pārdotajām precēm un no šo pārdevēju tālāk piesaistīto pārdevēju pārdotajām precēm. To apstiprina arī tālāk analizētā

publiski pieejamā informācija par kompāniju „NL International”, kā arī pašas pieteicējas sniegtās reklāmas tipa intervijas.

Kompānijas „NL International” vietnē Instagram ir ievietoti video, kuros detalizēti ir izskaidrota konkrētās kompānijas

darbības struktūra, dalībnieku peļņas veidošanās mehānismi un procentuālais apmērs, kas tieši atkarīgs no piesaistīto

pircēju skaita un viņu veiktajiem pirkumiem sistēmas ietvaros (https://www.instagram.com/p/CZO3FpzlNC1/;

https://www.instagram.com/p/CZO4ZDern-j/; https://www.instagram.com/p/CZO5OhsL-wp/). Kompānijas „NL

International” mājaslapā 2021.gada 5.maijā publicēts raksts, kurā apsveikti 2021.gada aprīļa NL Miljonāru kluba dalībnieki.

Rakstā paskaidrots, ka no 2020.gada novembra darbojas NL Miljonāru klubs, tas sastāv no pieciem līmeņiem. Rakstā arī

norādīts, ka katra līmeņa ietvaros tā dalībnieki savā starpā sadala 1 % no preču apgrozījuma. Minētā kluba pirmajā līmenī ir

norādīta arī pieteicēja /pers. A/ (/saite A/). Neiedziļinoties detalizētā kompānijas hierarhijas skaidrojumā, pieteicēja

kompānijas „NL International” struktūrā atrodas augstākajā no līmeņiem. Kompānijai „NL International” ir arī savs

raidieraksts „NL. ??????? ??????”, kas veltīts kompānijas reklamēšanai. Minētā raidieraksta /kārtas numurs/epizodē

/datums/ir intervēta arī pieteicēja. Pieteicēja tajā stāsta par savu darbību kompānijā „NL International”, to, kā viņa izmanto

savu Instagram vietni kompānijas „NL International” produktu reklamēšanā. Pieteicēja norādīja, ka filmē savu ikdienu,

vienlaikus padzeras no „NL International” pudeles, video publicē Instagram storijos. Tipiskākā kļūda esot publicēt

Instagram tikai informāciju par „NL International”. No pieteicējas intervijā teiktā izriet, ka produktu lietošana ir jāintegrē

savās ikdienas dzīves darbībās, cilvēki tic dzīvām emocijām, tās arī jārāda. No pieteicējas teiktā izriet, ka šo informāciju

viņa parasti publicē storiju veidā. Ieraksta 9.minūtē pieteicēja izstāstīja, kā publicēja pirmo storiju par „NL International”

produktu, cilvēki veica 21 pasūtījumu divās dienās, un pieteicēja nopelnīja 139 euro. Ieraksta 23.minūtē pieteicēja skaidro,

kā viņa pelna ar tīkla mārketingu, pieteicējas ienākumi ir atkarīgi no pašas iegādāto preču apjoma, viņas grupas cilvēku

iegādāto preču apjoma u.tml. Pieteicēja arī skaidroja tīkla mārketinga ietvaros izstrādāto menedžeru klasifikāciju, kādu

menedžera līmeni pieteicēja ir sasniegusi. Pieteicēja norādīja, ka viņa katru ceturksni papildus saņem otro algu. Ieraksta

39.minūtē pieteicēja skaidro, kā veidot un publicēt Instagram storijus ar „NL International” produktiem, lai tos pasūtītu.

Apkopojot iepriekš aprakstīto, tiesa secinājusi, ka pieteicēja nodarbojas ar tīkla mārketingu. Viņa gūst labumu no

minētās kompānijas, gan saņemot atlaides tīkla mārketinga ietvaros pārdoto preču iegādei, gan saņemot samaksu no

pārdotās produkcijas apjoma, kuru nopirkuši cilvēki, kas piesaistīti tīklā viņas grupai. Ievērojot pieteicējas publiski pausto

reklāmas tipa intervijās un par „NL International” publiski pieejamo informāciju, tiesa nav piešķīrusi ticamību pieteicējas

apgalvotajam tiesas sēdē, ka viņas ienākumi kompānijā „NL International” nav atkarīgi no pārdotās produkcijas apjoma un

ka viņa pati nekad nekādus produktus tieši nav pārdevusi. Arī tālāk šajā spriedumā aplūkotie pierādījumi apstiprina to, ka

pieteicēja tiesas sēdē nav teikusi patiesību.

[5.5] Kā tas izriet no pašas pieteicējas iepriekš šajā spriedumā pieminētā raidierakstā skaidrotā, tad Instagram vietnē

pieteicēja „NL International” produktus parasti publicē storijos video formā. Kā zināms, tad šīs publikācijas ir redzamas 24

stundas, attiecīgi iestāde šos īsā laikā pieejamos video ne vienmēr ir fiksējusi. Vienlaikus tiesai nav bijis pamata apšaubīt

pieteicējas publiski stāstīto, ka tieši storiji ir iedarbīgākais un pieteicējas biežāk izmantotais produktu popularizēšanas

instruments vietnē Instagram. Pieteicējas ierasto praksi spilgti atspoguļo arī centra papildus iesniegtie pierādījumi. Tie gan

ir attiecināmi uz laika posmu pēc Lēmuma pieņemšanas, taču tie vienlaikus kopsakarā ar pieteicējas publiski pausto

atspoguļo pieteicējas ierastos paņēmienus kompānijas „NL International” produktu popularizēšanā. Ja raidierakstā

pieteicējas darbības tika pārstāstītas, tad iestādes iesniegtie papildu pierādījumi atspoguļo, kā tas izpaužas praksē. Proti,

centrs lietas izskatīšanas laikā tiesā iesniedza papildu pierādījumus par pieteicējas vietnē Instagram publicētajiem storijiem

/datums/. Šajos video redzams, ka pieteicēja detalizēti skaidro, kā mājaslapā pasūtīt „NL International” produktus, video

trešajā minūtē pieteicēja norāda, ka pasūtījumā jānorāda pieteicējas ID, šis numurs arī tiek video publicēts, video arī ir

norāde nepasūtīt preci bez ID. Video 5.minūtē pieteicēja norāda, kurā ailē jāieraksta viņas kā menedžeres ID. Pieteicēja

video 6.minūtē norāda, ka droši var iepirkties arī tieši pie viņas, nosaucot preces, kas pieteicējai ir pieejamas uz vietas.

Video 7.minūtē pieteicēja aicina sekotājus iegādāties preces, kā arī reģistrēties. Ja sekotājs reģistrēsies, tad pieteicēja

izstāstīšot noslēpumu, kā pelnīt naudu. Video turpinājumā pieteicēja stāsta par konkrētiem produktiem, to cenu, vizuāli

parāda tos, izskaidro produktu lietošanas instrukciju, savu produktu lietošanas pieredzi. Video turpinājumā pieteicēja pati

lieto reklamētos „NL International” produktus. Video 14.minūtē pieteicēja informē, ka vakar bija 36 kāda produkta paciņas,

bet šodien ir palikušas tikai septiņas paciņas uz vietas. Video noslēgumā pārpublicēti pieteicējas grupas dalībnieku

pateicības vārdi pieteicējai kā līderei, kā arī tiek izsludināts jauns konkurss, kurā var laimēt kādu no produktiem. No

aptuveni 16 minūšu garā video ar pieteicējas vienā dienā publicētajiem neskaitāmajiem storijiem divi bija veltīti pieteicējas

ikdienai un kaķim. Pārējos storijos sniegtas detalizētas instrukcijas „NL International” produktu iegādei, uzsverot

nepieciešamību norādīt pieteicējas kā menedžeres ID, kā arī slavinātas „NL International” produktu īpašības.

Iepriekš šajā spriedumā aprakstīto apsvērumu dēļ tiesa secinājusi, ka pieteicējas „NL International” produktu

publikācijas gan postu veidā, gan storijos ir uzskatāmas par reklāmu. Storiju publikācijas ir pierādītas ar pašas pieteicējas

publiski skaidroto par savu rīcību, kā arī ar piemēriem no pieteicējas komercprakses laikā pēc Lēmuma pieņemšanas.

Minētās reklāmas nes labumu pašai pieteicējai, jo viņas ienākumi tīkla mārketinga kompānijā „NL International” ir atkarīgi no

viņas un viņas grupai piesaistīto cilvēku pārdoto produktu apjoma. Tāda ir tīkla mārketinga darbības shēmas būtība.

Pieteicējas vēlme to uzskatīt tikai par dzīvesstila atspoguļošanu neiztur kritiku, jo pieteicēja gūst materiālu labumu no minēto

produktu reklamēšanas. Tas arī atšķir dzīvesstila atspoguļojošu publikāciju no reklāmas. Apkopojot iepriekš norādīto, tiesa

secinājusi, ka pieteicēja vietnē publicēja kompānijas „NL International” un tās preču popularizējošu informāciju, rīkojoties

savās komerciālajās interesēs. Turklāt, kā tas redzams no centra iesniegtajiem pierādījumiem un pašas pieteicējas pieteikumā

norādītā un tiesas sēdē skaidrotā, tad pie šīm publikācijām tēmturis ar norādi reklāma vai apmaksāta sadarbība nebija

pievienots ne sākotnēji, ne arī pēc iestāžu pusgada garumā vairākkārtīgi nosūtītajiem paziņojumiem.

[5.6] Otru centra uzmanību piesaistījušo publikāciju grupu veidoja pieteicējas publikācijas par precēm, kuras pieteicēja

popularizēja, rīkojoties citu tirgotāju vai ražotāju vārdā vai interesēs. Centrs Lēmuma 7.punktā detalizēti ir aprakstījis daļu

no vietnē Instagram publicētajām reklāmām, proti, reklāmas, kas publicētas reklāmas devēju SIA „AZETA”, SIA „Innocent

Pro”, UAB VT Trade Europe, SIA „Anvol”, Poldma Kaubanduse Aktisiaselts Filiāles Latvijā interesēs. Centra secinājumi

ir balstīti no reklāmas devējiem iegūtajos pierādījumos. Lietas izskatīšanas laikā centra iegūtie pierādījumi apstiprināja, ka

pieteicēja ir noslēgusi līgumus ar reklāmas devējiem par reklāmu publicēšanu vietnē Instagram. Pieteicēja pēc centra

iegūtajiem pierādījumiem no reklāmas devēja vietnē Instagram nomainīja tēmturi pie šīm publikācijām, norādot, ka tās ir

reklāmas. Pieteikumā un tiesas sēdē pieteicēja nav izteikusi iebildumus par centra izdarīto secinājumu pamatotību šajā daļā.

Kā tas izriet no Lēmumā norādītā, tad centrs izlases kārtībā pieprasīja informāciju no uzņēmumiem, kuru produktus

pieteicēja reklamēja. Attiecīgi, secinot, ka iegūtie pierādījumi apstiprina, ka preču publikācijas un izlozes ir reklāmas, centrs

secināja, ka arī pārējā pieteicējas vietnē publicētā produktu vai uzņēmumu popularizējošā informācija ir reklāma. Pieteicēja

pieteikumā un tiesas sēdē iebilst, norādot, ka pieteicējas izvietotās preču reklāmas ir bijušas epizodiskas, tām nav

sistemātiska rakstura.

Lai arī centrs nav pieprasījis informāciju no visiem iespējamiem uzņēmumiem, kuru produktu un pakalpojumu reklāmas

pieteicēja ir publicējusi vietnē Instagram, centrs vienlaikus ir ieguvis un fiksējis pierādījumus par pieteicējas izvietotajām

reklāmām. Centrs, piemēram, ir aplūkojis pieteicējas Instagram pieejamos video, tajos ir redzams, ka pieteicēja regulāri

organizē izlozes. Piemēram, 2020.gada 25.oktobrī pieteicēja izlozē kafijas automātu, kā arī dāvanu kartes no apģērbu

veikala un solāriju studijas. 2020.gada 16.novembrī pieteicēja izlozē saldumu kasti, plānotāju, skaistumkopšanas

pakalpojumu dāvanu kartes. 2020.gada 30.novembrī pieteicēja izlozē telefonu, apģērbu, smaržas, „NL International”

produktus, sporta kluba abonementus u.tml. 2020.gada 17.decembrī pieteicēja izlozē skaistumkopšanas līdzekļu produktus.

2020.gada 22.decembrī pieteicēja izlozēja veselu virkni ar dažādu uzņēmumu dāvanām. Video ar šīm izlozēm joprojām ir

pieejamas arī pieteicējas Instagram kontā. Tiesa, iepazīstoties ar iestādes iegūtajiem pierādījumiem, secinājusi, ka tie liecina

par pieteicējas apzinātu un sistemātisku produktu reklamēšanu vietnē Instagram, turklāt pieteicēja ne vien publicē

fotogrāfijas, bet arī reklāmas nolūkos organizē izlozes, kā arī integrē dažādu produktu izvietošanu, atspoguļojot savus

ikdienas notikumus. Par to, ka organizētajām izlozēm ir komerciāls nolūks, liecina izlozes noteikumi, proti, izlozes

dalībniekiem ir jāpieseko vietnē Instagram pieteicējas norādītajiem kontiem, izlozes dalībniekiem komentārā pie reklāmu

saturošas bildes jāietago savi draugi u.tml. Pieteicējas produktu reklāmas izvietošanas stratēģijas vietnē Instagram

aprakstītas jau iepriekš šajā spriedumā.

Turklāt arī pieteicējas publiski paustā informācija pierāda, ka pieteicēja vietnē Instagram regulāri publicē reklāmas, par

to prasot noteiktu samaksu vai gūstot kādu materiālu labumu. Pieteicēja televīzijas raidījumā /raidījuma nosaukums A/ cita

starpā pastāstīja par reklāmām Instagram vietnē. Pieteicēja publicētajā video skaidroja, ka viss tiek atrunāts jau pašā

sākumā, reklāmas var būt bartera veida, tad pieteicējai paliek reklamētā prece. Video pieteicēja norāda, ka viņa publicēs

preces storijā, norādot, ka precei ir atlaide. Pieteicēja norāda, ka par reklāmu viņa var prasīt 10 % no savu sekotāju skaita.

Pieteicēja parasti prasa 350 euro par publikāciju. Pieteicēja raidījumā arī norāda, ka ir lietas, kuras viņa negrib, bet pieteicēja

par lielāku samaksu Instagram vietnē tās reklamēs (/saite B/). No pieteicējas publiski stāstītā redzams, ka pieteicējai ir

skaidrs, ka viņa publicē reklāmas, viņas komerciāla rakstura publikācijām ir noteikta cena, kuru viņa prasa, turklāt pieteicēja

neiebilst reklamēt preci, kas neatbilst viņas dzīvesstilam, par to tikai jāprasa lielāka samaksa. Pretēji pieteikumā norādītajam,

video redzams, ka pieteicēja izprot, ka arī pašas preces saņemšana no pārdevēja vai ražotāja ir uzskatāma par materiālu

labumu, attiecīgi šāda publikācija ir reklāma. Līdz ar to pieteicējas apgalvojumi, ka viņa vietnē Instagram publicē savu

dzīvesstilu, reklāmas tajā ievieto epizodiski, nav patiesi. To apliecina arī iepriekš šajā spriedumā aprakstītais vienā dienā

publicēto storiju saturs, pieteicējas sadzīvi atspoguļojošo storiju niecīgā proporcija. Turklāt centra iegūtie pierādījumi,

proti, noslēgtie līgumi un citi darījumus apliecinošie dokumenti ar reklāmas devējiem, norāda, ka pieteicējas publiski paustā

informācija šajā video ir patiesa. Konkrētība, detalizācijas pakāpe, kādā par reklāmām tika stāstīts, kā arī video praktiski

atspoguļotās darbības norāda, ka pieteicējas video stāstītais atbilst patiesībai. Pieteicējas apgalvotais tiesas sēdē, ka tas ir

bijis tikai šovs, neiztur kritiku.

[5.7] Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 10.panta pirmās daļas 2.punkts paredz, ka komercpraksi uzskata

par maldinošu, ja, ņemot vērā visas tās īpatnības un apstākļus, kā arī tajā izmantotā saziņas līdzekļa ierobežojumus, var

secināt, ka komercprakses īstenotājs būtisku informāciju slēpj vai sniedz neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā

laikā, vai nenorāda komercprakses komerciālo nolūku, ja tas jau no konteksta nav skaidrs, un rezultātā vidusmēra patērētājs

pieņem vai var pieņemt tādu lēmumu par rīcību saistībā ar darījumu, kādu citādi nebūtu pieņēmis.

Konkrētajā gadījumā, publicējot vietnē Instagram kompānijas „NL International” un viņu preču popularizējošu

informāciju, pieteicēja rīkojās savās komerciālajās interesēs, bet ne publikācijās, ne storijos nenorādīja to komerciālo

nolūku. Līdzīgi arī, publicējot citu ražotāju un viņu produktu popularizējošu informāciju, pieteicēja lietoja tēmturi

#sadarbība, bet tieši nenorādīja, ka tā ir apmaksāta sadarbība vai reklāma. No pieteikuma 8.1.–8.4.punktā norādītā izriet

pieteicējas viedoklis, ka norāde par sadarbību ar uzņēmumu patērētājam ļauj nošķirt pieteicējas vietnē publicētās reklāmas

no dzīvesstila publikācijām, prasība iekļaut tiešu norādi par reklāmu ir formāla.

[5.8] Eiropas Savienības Tiesa līdzīgā, bet ne identiskā lietā ir analizējusi, kāda informācija komercprakses veicējam ir

jānorāda reklāmrakstu gadījumā. Lai arī konkrētajā gadījumā centrs Lēmumu nav pamatojis ar tiesību normu par

reklāmrakstu publicēšanu (Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 11.panta 11.punkts), abos gadījumos ir risināms

jautājums, vai un kā norādāma informācija par publikācijas komerciālo nolūku.

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Komercprakses direktīvas mērķis ir tostarp nodrošināt augstu patērētāju

aizsardzības līmeni pret negodīgu komercpraksi, tas balstīts apstāklī, ka patērētājs salīdzinājumā ar tirgotāju ir

nelabvēlīgākā situācijā, it īpaši attiecībā uz informācijas līmeni. Nevar noliegt, ka starp šīm pusēm pastāv būtiska

informācijas un kompetences asimetrija (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2012.gada 18.oktobra sprieduma lietā „Purely

Creative u.c.”, C-428/11 (EU:C:2012:651) 48.punktu, 2019.gada 12.jūnija sprieduma lietā „Orange Polska”, C-

628/17 (EU:C:2019:480) 36.punktu un tajā minēto judikatūru). Ievērojot minēto, nepamatots ir pieteikumā norādītais

apgalvojums, ka pieteicējas sekotāji paši spēj saprast, vai publikācija ir reklāma.

Komercprakses direktīvas I pielikuma 11.punkta pirmajā teikumā šī aizsardzība izpaužas preses un citu informācijas

plašsaziņas līdzekļu jomā, jo šajā punktā minētajiem uzņēmumiem ir uzlikts pienākums skaidri norādīt, ka tie ir finansējuši

redakcionālu saturu plašsaziņas līdzekļos, ja šī satura mērķis ir reklamēt šo tirgotāju preci vai pakalpojumu (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2013.gada 17.oktobra spriedumu lietā „RLvS”, C-391/12 (EU:C:2013:669) 48.punktu). No tā

izriet, ka Komercprakses direktīvas I pielikuma 11.punkta pirmais teikums citstarp tika izstrādāts, lai nodrošinātu, ka

jebkura publikācija, kuru attiecīgais tirgotājs ir ietekmējis savās komerciālajās interesēs, ir skaidri norādīta un patērētājs par

to ir informēts. Faktiskajam samaksas veidam – naudas pārskaitījumam vai cita veida pretizpildījumam ar materiālu vērtību

– nav nozīmes. Samaksai šīs tiesību normas izpratnē būtu jāattiecas uz produkta reklamēšanu ar plašsaziņas līdzekļu

redakcionālā satura palīdzību. Tas nozīmē, ka pastāv zināma saikne starp attiecīgā tirgotāja piešķirtu mantisku priekšrocību

un šo redakcionālo saturu. Šādu interpretāciju apstiprina šīs tiesību normas mērķis, kas ir aizsargāt patērētāju no slēptas

reklāmas (sal. Eiropas Savienības Tiesas 2021.gada 2.septembra spriedums lietā „Peek & Cloppenburg KG”, C-

371/20 41., 45.punkts).

Eiropas Savienības Tiesa minētajā spriedumā atsaucās arī uz Eiropas Parlamenta 2013.gada 19.decembra ziņojumu par

Direktīvas 2005/29 piemērošanu (2013/2116(INI)) (A 7-0474/2014), kura 16.punktā Parlaments lūdz Eiropas Komisiju un

dalībvalstis nodrošināt pareizu Komercprakses direktīvas piemērošanu, it īpaši attiecībā uz „slēptu” reklāmu internetā,

izplatot komentārus sociālajos tīklos, forumos vai blogos, kas šķietami nāk no pašiem patērētājiem, lai gan patiesībā tie ir

reklāmas vai komerciāli paziņojumi, kurus tieši vai netieši radījuši vai finansējuši ekonomikas dalībnieki, un uzstāj uz šādas

prakses kaitīgo ietekmi uz patērētāju uzticību un konkurences noteikumiem (turpat, 43.punkts).

Eiropas Savienības Tiesas spriedumā norādītais nozīmē, ka atziņas par reklāmrakstiem izvirzītajām prasībām tieši

norādīt publikāciju komerciālo raksturu ir piemērojamas arī konkrētajā gadījumā, vērtējot un pārbaudot sociālajos tīklos

publicētās reklāmas.

Apkopojot iepriekš aprakstītās tēzes, tiesa secinājusi, ka, publicējot reklāmu sociālajos tīklos, ir skaidri jānorāda, ka

publikācijai ir komerciāls nolūks. Norāde par sadarbību nav pietiekama, jo tas tieši nenorāda, ka publikācija ir veikta par

samaksu (naudas pārskaitījums vai cita veida pretizpildījums ar materiālu vērtību). Ja sociālo tīklu publikācijām nav

pievienots tēmturis #apmaksāts saturs, #reklāma, tad tā ir uzskatāma par maldinošu komercpraksi Negodīgas

komercprakses aizlieguma likuma 10.panta pirmās daļas 2.punkta izpratnē. Kā jau tas norādīts iepriekš, tad pieteicēja šīs

prasības neievēroja, publicējot reklāmas vietnē Instagram.

[5.9] Centrs 2020.gada 11.septembrī nosūtīja pieteicējai paziņojumus par konstatētajiem pārkāpumiem vietnē

Instagram, bet 2020.gada 17.novembrī, 2021.gada 3.februārī paziņojumi par konstatētajiem pārkāpumiem ar aicinājumu

pārkāpumus novērst tika sūtīti arī uz pieteicējas deklarētās dzīvesvietas adresi. Pieteicēja neatbildēja ne uz vienu no iestādes

vēstulēm neatkarīgi no saziņas formas. Pieteicējas pieteikumā norādītie iebildumi, ka centrs ir rīkojies neprofesionāli un

pretēji labas pārvaldības principiem, neiztur kritiku. Tieši pretēji, centrs ir izmantojis gan pieteicējai ērtu saziņas formu, gan

valstī kopumā tiesiski noteikto. Lai gan pieteicēja pieteikuma 8.5.punktā detalizēti kritizē iestādes izvēlēto saziņas formu,

veidu un intensitāti, pieteikumā nav minēts, kādā tad vēl veidā centrs objektīvi pieteicēju varētu sasniegt. Pieteikumā

norādītie iebildumi šajā daļā ir juridiski neargumentēti. Tie nepelna tiesas plašāku uzmanību.

[5.10] Pieteikumā norādīts, ka centra piemērotais naudas sods ir nesamērīgs, pieteicējai nav skaidra naudas soda

piemērošanas metodoloģija.

Tiesa norādījusi, ka centrs Lēmuma 11.punktā ir detalizēti aprakstījis piemērotās tiesību normas par soda naudas

noteikšanu (Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 15.2 panta pirmā un otrā daļa), uzskaitījis tiesību normās

paredzētos soda naudas piemērošanas nosacījumus, tālāk Lēmumā detalizēti aprakstījis, kāpēc konkrētajā gadījumā šie

nosacījumi izpildās, kā tiek aprēķināts soda naudas apmērs. Pieteicējas apgalvojumi par pretējo nav argumentēti. Tiesa

norādījusi, ka pieteicēja neatbildēja ne uz vienu no iestādes nosūtītajiem paziņojumiem. Pieteicēja nenovērsa iestādes

konstatētos trūkumus daļā par publikācijām, kas saistītas ar kompāniju „NL International” un viņu preču popularizēšanu.

Pieteicēja publikācijas par kompāniju „NL International” un tās precēm par reklāmu neuzskata vēl joprojām. Iepazīstoties ar

pieteicējas kontu vietnē Instagram, tiesa secinājusi, ka pieteicēja apzināti un mērķtiecīgi izmantoja un izmanto sociālos

tīklus reklāmas nolūkos, par publikāciju komerciālo raksturu neinformējot. Pieteikumā un vietnē Instagram publiski paustais

viedoklis norāda, ka pieteicēja nevēlas apzināties savas rīcības tiesiskās sekas un nevēlas atzīt savas pieļautās kļūdas.

Pieteicēja arī lietas izskatīšanas laikā tiesā nav gatava reālam un sociālo tīklu neaizmiglotam skatam uz strīdus situāciju un tā

tiesisku risinājumu. Par to liecina, piemēram, tiesā iesniegtais juridiski neargumentētais un pieņēmumos balstītais apraksts

par centra neobjektivitāti pieteicējas lietas izskatīšanā. To apstiprina arī pieteicējas apgalvotais tiesas sēdē, ka viņa, strādājot

tīkla mārketinga uzņēmumā „NL International”, nesaņem atlīdzību par pārdotās produkcijas apjomu. Pieteicēja lietas

izskatīšanas laikā ar centru nesadarbojās, ziņas par savu finansiālo stāvokli nesniedza. Centrs naudas sodu aprēķināja,

ņemot vērā Valsts ieņēmumu dienesta sniegto informāciju par pieteicējas deklarētajiem ienākumiem no 2020.septembra līdz

2021.gada februārim. Centra piemērotais sods veido apmēram 7,5 procentus no pieteicējas deklarētajiem ienākumiem

minētajā laikā. Kā tas norādīts Valsts ieņēmumu dienesta vēstulē, tad 2021.gada martā Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā vēl

nebija visa informācija par pieteicējas ienākumiem minētajā laika posmā. Līdz ar to šie bija pieteicējas iespējamie minimālie

ienākumi, bet ne visi 2020.gadā deklarētie. Ne pieteikumā, ne tiesas sēdē pieteicēja vai viņas pārstāvis nenorādīja, kādi tad

bija pieteicējas ienākumi, un kur ir pieļauta kļūda pieteicējas ienākumu aprēķināšanā. Tiesa jau iepriekš aprakstīja pieteicējas

reklāmas tipa interviju, kas sniegta kompānijas „NL International” raidieraksta „NL. ??????? ??????” /datums/publicētajā

/kārtas numurs/epizodē. Minētajā raidieraksta epizodē pieteicēja norāda, ka apmēram pirms diviem gadiem, tātad aptuveni

2019.gada sākumā viņa uzstādīja mērķi no „NL International” pārdošanas pelnīt 2 000 euro mēnesī, neierēķinot atlaides

„NL International” produktu iegādei (ieraksta 23.minūte). Pieteicēja intervijā norāda, ka šo mērķi viņa sasniedza pusotra

mēneša laikā. Tad nekavējoties pieteicēja izvirzīja jaunu mērķi pelnīt 5 000 euro mēnesī. Šo mērķi viņa sasniedza aptuveni

pēc pusgada (ieraksta 29.minūte). Tas nozīmē, ka aptuveni 2019.gada beigās pieteicēja tikai „NL International” pelnīja jau

5000 euro mēnesī (/saite C/). Tiesai nav bijis pamats apšaubīt pieteicējas publiski pausto informāciju par saviem

ienākumiem no „NL International”. Attiecīgi tiesai nav bijis pamats uzskatīt, ka pieteicējai piemērotā soda nauda ir

nesamērīga, tāda, kas pārsniedz pieteicējas ienākumus. Pieteicēja nav iesniegusi pierādījumus vai sniegusi aprēķinus par

pretējo.

[6] Pieteicēja par Administratīvās rajona tiesas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, kurā norādīti turpmāk minētie

argumenti.

[6.1] Pieteicēja nepamatoti ir atzīta par Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma subjektu. Reklāmas likuma un

Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma normas nav aplūkotas sistēmiski, nav piemērotas pareizi.

Negodīgas komercprakses aizlieguma likums attiecas uz personām, tai skaitā uz fiziskām personām, kas saimniecisko

un/vai citu komerciālu darbību realizē sistēmiski, peļņas-orientēti, piedaloties tirgvedībā, kas tieši saistīta ar tirdzniecības

veicināšanu, preces (ķermeniskas vai bezķermeniskas lietas) pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam, respektīvi,

piedaloties loģistikas, izplatīšanas, ražošanas vai citos saistītajos procesos. Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma

normas nav pamatoti un taisnīgi attiecināt uz pieteicēju, kurai nav komercprakses veicēja resursu, lai, piemēram, realizētu

labās prakses kodeksu (likuma 5.pants), rakstveida apņemšanos (likuma 15.1 pants), risinātu ar uzņēmuma vai tā

struktūrvienības darbības apturēšanu saistītos jautājumus, kas noteikti likuma 17.pantā (jo tai nav uzņēmuma vai

struktūrvienības), pārvaldību gada neto apgrozījumu (likuma 15.2 pants). Pieteicējai nav apgrozījuma komercprakses

ietvaros. Pieteicēja neved un nefiksē savu apgrozījumu.

[6.2] Individuālā reklāma ir tikai neliela daļa no pieteicējas Instagram konta satura. Reklāma ir realizēta sadarbībā tikai

ar 4-5 uzņēmumiem, ienākumi no reklāmām tika gūti periodiski, bieži vairāku mēnešu periodā ienākumi nav gūti vispār. Līdz

ar to pieteicējas darbības intensitāte Instagram vietnē nav tāda, lai uz pieteicēju attiecinātu Negodīgas komercprakses

aizlieguma likuma piemērošanas kritērijus. Pieteicējas gadījumā būtu piemērojama Reklāmas likuma 12.panta trešā daļa.

Pieteicēja ir gatava atzīt nosacītu minētās normas pārkāpumu. Pats par sevi fakts, ka individuālajos reklāmas ierakstos

netika izmantoti tādi atsauču tēmturi, kas ir vispiemērotākie centrs skatījumā, nerada pamatu attiecināt uz pieteicēju

Negodīgas komercprakses aizlieguma likumu.

[6.3] Lai atzītu, ka pārkāpums kvalificējas Negodīgas komercprakses aizlieguma likumam, ir jākonstatē vismaz viens

no tiesību akta 4.pantā noteiktajiem kritērijiem: a) neatbilstība profesionālajai rūpībai ar būtisku ietekmi, b) maldinošo

elementu esība, c) agresīvo elementu esība. Lietā nav iespējams konstatēt nevienu no minētajiem aspektiem.

[6.4] Lēmums netika pamatots ar pieteicējas darbošanos mārketinga nozarē, bet tiesa spriedumā ir izvirzījusi tieši šādus

argumentus, pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 150.panta otro daļu.

[7] Centrs iesniedza paskaidrojumu par pieteicējas apelācijas sūdzību. Paskaidrojumā centrs uztur Lēmumā un pirmās

instances tiesā sniegtajos paskaidrojumos ietverto argumentāciju. Paskaidrojumā papildus norādīts turpmākais.

[7.1] Termins „komercprakses īstenotājs” kopsakarā ar terminu „komercprakse” attiecināms uz jebkuru personu, kuras

darbība ir saistīta ar tirdzniecības veicināšanu, preces pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu patērētājiem. Pieteicējas

darbības pilnībā atbilst šiem terminiem, tādēļ pieteicējai ir saistošas Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma tiesību

normas, tai skaitā, aizliegums saziņā ar patērētājiem īstenot negodīgu komercpraksi.

Atbilstoši Eiropas Komisijas 2021.gada 17.decembra vadlīniju par to, kā īstenot/piemērot Komercprakses direktīvu

(s k . https://ec.europa.eu/info/sites/ default/files/c_2021_9320_1_ucpd-guidance_en.pdf), 2.2.punktam „Tirgotāja

jēdziens” un 4.2.6.punktam „Influenceru mārketings” personas, kuras iesaistās komerciālās aktivitātēs sociālos tīklos, kā

piemēram, influenceri noteiktos apstākļos, ir kvalificējami kā tirgotāji, neatkarīgi no sekotāju skaita, un to pienākums ir

sniegt norādes par publicētā satura komerciālo raksturu. Tāpat Eiropas Savienības Tiesa 2021.gada 2.septembra spriedumā

lietā C-371/20 (s k . https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?

text=&docid=245542&pageIndex=0&doclang=LV&mode=req&dir=&occ=first&part=1&cid=4622794) secinājusi,

ka komercprakse, kurā komerciāla rakstura publikācijās netiek iekļautas, pievienotas vai citādi skaidri parādītas norādes par

to, ka tas ir reklāmraksts (reklāma, apmaksāts saturs, sponsorēts saturs, apmaksāta sadarbība vai tml.), ir uzskatāma par

jebkuros apstākļos maldinošu un līdz ar to negodīgu komercpraksi.

[7.2] Pieteicējas argumenti un skaidrojums par reklāmas ieņēmumu apmēru un regularitāti apstiprina pieteicējas rīcības

saimniecisko raksturu un ir pretrunā pieteicējas apgalvojumiem, ka uz Lēmumā konstatēto rīcību nav attiecināms Negodīgas

komercprakses aizlieguma likuma regulējums.

[7.3] Reklāmas likums noteic reklāmām izvirzāmās prasības (tās saturu, arī kontekstā ar maldinošu reklāmas saturu) un

izplatīšanas (izvietošanas) kārtību. Savukārt reklāmas devēja vai izplatītāja rīcība, tai skaitā, izplatot jau sagatavotu reklāmu

(par kuras saturu nav strīds), ir attiecināma uz patērētājiem un ir vērtējama Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma

kontekstā.

[7.4] Spriedumā izvērtētā analīze par pieteicējas darbošanos kompānijas „NL International” mārketingā tika veikta, jo

pieteicēja tiesa sēdē centās noliegt, ka viņas rīcība būtu uzskatāma par komercpraksi, tai skaitā, par to, ka pieteicēja gūst

materiālu labumu no kompānijas „NL International” produktu reklāmas, tādējādi sniedzot tiesai nepatiesu informāciju.

Centrs nevienā brīdī nav minējis, ka darbošanās tīkla mārketingā ir aizliegta, bet gan norādījis to, ka nav pieļaujama un

ir aizliegta negodīga komercprakse, kuras ietvaros tiek noklusēta informācija, ka publicētais saturs ir reklāma, kas sniegta

saimnieciskās darbības interesēs.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietas dalībnieku argumentus, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka

pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

Administratīvā apgabaltiesa arī atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos

apstākļus, pareizi identificējusi lietā piemērojamās tiesību normas un pareizi tās interpretējusi, spriedumā ietvertā tiesas

argumentācija ir pareiza un pietiekama, tādēļ Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma

307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un atkārtoti tos pašus argumentus

nenorāda.

[9] Apelācijas sūdzībā norādītie pieteicējas argumenti nav pamatoti tālāk norādīto apsvērumu dēļ.

[9.1] Pieteicēja apelācijas sūdzībā pauž neizprati par to, kāpēc konkrētajām tiesiskajām attiecībām bija jāpiemēro tieši

Negodīgas komercprakses aizlieguma likums, nevis Reklāmas likums. Pieteicēja uzskata, ka Negodīgas komercprakses

aizlieguma likums ir masīvāks un stingrāks, jo no saprātīgas tiesību normu piemērošanas principa viedokļa šo likumu var

piemērot tādām komerciālām un uz peļņu orientētām darbībām, kas ir tieši saistītas ar tirdzniecības veicināšanu, preces

pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam. Dažu reklāmu esība personas sociālās vietnes kontā ir nepietiekama, lai

fizisku personu kvalificētu par Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma subjektu.

Apgabaltiesa atzīst, ka minētais pieteicējas arguments ir nepamatots.

Atbilstoši Reklāmas likuma 1.pantam reklāma ir ar saimniecisko vai profesionālo darbību saistīts jebkuras formas vai

jebkura veida paziņojums vai pasākums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un

saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem. Tātad reklāma kā ar saimniecisko darbību saistīts paziņojums jau pati par

sevi ietveras šī saimnieciskās darbības veicēja komercdarbībā un ir uzskatāma par komercpraksi. Pieteicēja pati ir

norādījusi, ka ir reģistrējusi savu darbību kā reklāmas aģente.

Reklāmas likuma 2.pantā ir definēti šā likuma pieņemšanas mērķi – 1) reglamentēt reklāmas izgatavošanu un

izplatīšanu, kā arī noteikt reklāmas izgatavošanā un izplatīšanā iesaistīto personu tiesības, pienākumus un atbildību;

2) aizsargāt personu, kā arī kopumā visas sabiedrības intereses reklāmas jomā; 3) aizsargāt personas, kas nodarbojas ar

saimniecisko vai profesionālo darbību, no maldinošas reklāmas un normatīvajiem aktiem neatbilstošas salīdzinošās

reklāmas un to radītajām sekām, kā arī noteikt nosacījumus, kurus ievērojot salīdzinošā reklāma ir atļauta; 4) veicināt

godīgu konkurenci. Savukārt šā likuma 3.-7.pantā ir norādītas prasības reklāmas saturam, bet 10.-12.pantā – reklāmas

izplatīšanas nosacījumi.

Administratīvā apgabaltiesa no Lēmuma nekonstatē, ka pieteicējai būtu izteikti pārmetumi par pašas reklāmas saturu.

Pieteicējai ir pārmests tas, ka pieteicēja, publicējot komerciāla rakstura paziņojumu, nav skaidri norādījusi, ka šis

paziņojums ir reklāma, vai līdzīgā skaidrā un nepārprotamā veidā darījusi zināmu, ka paziņojumam ir komerciāls raksturs.

Tādējādi varētu secināt, ka pieteicēja kā reklāmas izplatītāja nav nodalījusi reklāmu no cita veida informācijas (Reklāmas

likuma 12.panta trešā daļa). Tajā pašā laikā ir jāņem vērā Reklāmas likuma 2. 1panta pirmajā daļā skaidri noteiktais

nosacījums, ka šo likumu piemēro, ja uz attiecīgo gadījumu nav attiecināms Negodīgas komercprakses aizlieguma likums.

Tādējādi Reklāmas likumā ir skaidri noteikts, ka primāri ir piemērojams Negodīgas komercprakses aizlieguma likums.

Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 1.panta 2.punktā ir noteikts, ka komercprakse ir darbība (uzvedība,

apgalvojums, komerciāla saziņa, tirgvedība) vai bezdarbība (noklusējums), kas tieši saistīta ar tirdzniecības veicināšanu,

preces (ķermeniskas vai bezķermeniskas lietas) pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam. Tādējādi, ja ar reklāmas

izplatīšanu saistītās darbības ir adresētas patērētājiem, piemērojams ir Negodīgas komercprakses aizlieguma likums.

Negodīgas komercprakses aizlieguma likums un Reklāmas likums šo normu piemērošanā neparedz nošķīrumu pēc tā,

cik intensīvi vai kādā apjomā tiek veikta komercprakse – tā ir viena darbība vai vairākas darbības, kas veiktas starp kādām

citām personas izpildītām darbībām. Būtiski ir tas, vai personas veiktajai darbībai ir komerciāls raksturs – tā ir saistīta ar

tirdzniecības veicināšanu, preces pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu, kā arī būtisks ir nosacījums, vai šo darbību

adresāti ir patērētāji. Negodīgas komercprakses aizlieguma likumā arī nav noteikts, ka personas veiktajai darbībai jāsastāv

pilnīgi no visiem elementiem, kas ir raksturīgi komercdarbībai – jābūt attīstītai loģistikai, ražošanai, preču izplatīšanas

sistēmai, noteiktai grāmatvedības kārtošanas sistēmai u.c. –, lai to atzītu par komercpraksi. Tāpēc nepamatots ir pieteicējas

uzskats, ka dažu reklāmu esība viņas Instagram vietnē ir nepietiekama, lai kvalificētu personu par Negodīgas

komercprakses aizlieguma likuma subjektu. Apgabaltiesa vērš uzmanību, ka arī dažu reklāmu izplatīšana, ja tām ir nolūks

popularizēt preci/ pakalpojumu reklāmas sniedzēja vai kādas citas personas interesēs, var veidot sistemātisku darbību.

Pieteicējas darbībās šāds sistemātiskums ir saskatāms, jo Lēmumā vien ir uzskaitīti vismaz seši gadījumi, kuros pieteicēja

reklamē konkrētu preci. Savukārt pirmās instances tiesa, pārbaudot to, vai pieteicēja reklamē preces, konstatēja vēl vairākus

gadījumus, kad tas tā ir bijis.

Tādēļ Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas arguments par to, ka tiesiskās attiecības konkrētajā gadījumā

varēja sakārtot ar Reklāmas likuma piemērošanu, nepiemērojot Negodīgas komercprakses aizlieguma likumu, ir nepamatots.

Nepamatots ir arī pieteicējas apelācijas sūdzībā norādītais secinājums, ka, ja ir piemērojams Negodīgas komercprakses

aizlieguma likums, tad nav piemērojams Reklāmas likums. Apgabaltiesa vēlreiz vērš pieteicējas uzmanību, ka Reklāmas

likumā ir paredzētas prasības gan tam, kādam ir jābūt reklāmas saturam, gan tam, kādā veidā reklāmu drīkst izplatīt (tostarp

Reklāmas likuma 12.panta trešā daļa). Tādējādi, lai secinātu, ka pieteicējas komercprakse ir negodīga, piemēram,

profesionālai rūpībai neatbilstoša, ir jāņem vērā arī īpašās prasības, ko Reklāmas likums nosaka saistībā ar minētajiem

aspektiem – reklāmas saturu un veidu, kādā reklāmu atļauts izplatīts. Šādā veidā Reklāmas likums arī tiek piemērots, bet tas

neliedz un pat paredz ņemt vērā Negodīgas komercprakses aizlieguma likumā noteiktos nosacījumus, kas nepieciešami, lai

izdarītu secinājumu par to, vai komercprakse ir godīga vai negodīga. Influenceri nav izslēgti no šādas tiesību normu

piemērošanas sistēmas, uz ko pamatoti norādījusi pirmās instances tiesa sava sprieduma 12.punktā, atsaucoties uz Eiropas

Savienības Tiesas 2013.gada 17.oktobra spriedumu lietā C-391/12 „RLvS” un 2021.gada 2.septembra spriedumu lietā C-

371/20 „Peek & Cloppenburg” kopsakarā ar Eiropas Parlamenta 2013.gada 19.decembra ziņojumu par Direktīvas 2005/29

piemērošanu (2013/2116(INI)), un centrs, paskaidrojumos par apelācijas sūdzību atsaucoties uz Eiropas Komisijas

2021.gada 17.decembra vadlīnijām par to, kā īstenot/piemērot Komercprakses direktīvu (sk. https://ec.europa.eu/info/sites/

default/files/c_2021_9320_1_ucpd-guidance_en.pdf).

[9.2] Apelācijas sūdzības argumentēts, ka šajā lietā jāraugās caur saprātīgas tiesību normu piemērošanas prizmu,

objektīvi pārbaudot centra argumentus. Proti, jāpārbauda, vai patiešām fiziskas personas rīcība, reklamējot preces

Instagram vietnē un izmantojot neprecīzus tēmturus (nevis nelietojot tos vispār), rada patērētāju kolektīvo interešu

pārkāpumu.

Pamatots ir pieteicējas arguments, ka, lai atzītu, ka pieteicēja ir pieļāvusi Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma

pārkāpumu, ir jākonstatē kāds no šā likuma 4.pantā norādītajiem kritērijiem – maldinoša, profesionālajai rūpībai neatbilstoša

vai agresīva komercprakse. Taču nepamatots šajā sakarā ir apelācijas sūdzībā ietvertais arguments, ka centrs nav norādījis

nevienu pazīmi, kas būtu iestājusies, lai pieteicējas darbību kvalificētu kā negodīgu komercpraksi. Apgabaltiesa vērš

pieteicējas uzmanību, ka Lēmuma 11.lappusē ir skaidri norādīts, pēc kuriem kritērijiem pieteicējas pieļautā komercprakse ir

atzīstama par negodīgu – tas ir Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 4.panta otrās daļas 1. un 2.punkts, kuru saturs

tālāk ir atklāts likuma 6.pantā un 10.panta pirmās daļas 2.punktā. No Lēmuma secināms, ka pieteicējas komercprakse ir

atzīta par maldinošu un profesionālajai rūpībai neatbilstošu komercpraksi.

Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 6.pantā ir noteikts, ka komercpraksi uzskata par profesionālajai rūpībai

neatbilstošu, ja tā netiek veikta ar tāda līmeņa prasmi un rūpību, ko patērētājs var pamatoti sagaidīt un kas atbilst attiecīgajā

saimnieciskās vai profesionālās darbības jomā vispāratzītai godīgai tirgus praksei un labas ticības principam. Savukārt šā

likuma 10.panta pirmās daļas 2.punktā noteikts, ka komercpraksi uzskata par maldinošu, ja, ņemot vērā visas tās īpatnības

un apstākļus, kā arī tajā izmantotā saziņas līdzekļa ierobežojumus, var secināt, ka komercprakses īstenotājs būtisku

informāciju slēpj vai sniedz neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā, vai nenorāda komercprakses

komerciālo nolūku, ja tas jau no konteksta nav skaidrs, un rezultātā vidusmēra patērētājs pieņem vai var pieņemt tādu

lēmumu par rīcību saistībā ar darījumu, kādu citādi nebūtu pieņēmis.

Centrs Lēmumā ir skaidri norādījis, kura tad ir tā pieteicējas darbība/bezdarbība, kas liek kvalificēt pieteicējas rīcību

kā maldinošu un profesionālajai rūpībai neatbilstošu komercpraksi. Proti, no SIA „AZETA”, Poldama Kaubanduse

Aktsiaselts Filiāles Latvijā, SIA „Innocent pro”, UAB VT TRADE EUROPE un SIA „Anvol” saņemtās informācijas centrs

ir secinājis, ka pieteicēja vietnē ir reklamējusi šo komersantu preces, rīkojoties šo komersantu interesēs, tomēr pieteicēja ir

noklusējusi, ka konkrētā informācija ir komerciāla rakstura – ka tā ir reklāma, kas sniegta par atlīdzību, dāvanām vai citiem

materiāliem labumiem vai ieguvumiem. Šim Lēmumā norādītajam argumentam lietā ir iesniegti arī pierādījumi (sk. lietas

1.sējuma 91.-107.lapa). Apgabaltiesa konstatē, ka lielākā daļa no šiem pierādījumiem apliecina, ka pieteicēja no

sadarbības partneriem saņēma atlīdzību par preces reklamēšanu, savukārt vienā gadījumā (SIA „Anvol” sniegtā

informācija) pieteicēja ir rīkojusi konkursu personām balvas saņemšanai. Kaut arī šajā pēdējā gadījumā pieteicēja nesaņēma

nekādu atlīdzību par pakalpojumu, tomēr tas nemaina faktu, ka pieteicēja rīkoja konkursu komersanta komerciālajās

interesēs. Par to tieši liecina SIA „Anvol” vēstulē norādītais, ka „sakarā ar to, ka balva tika pasniegta no uzņēmuma puses,

lai nodrošinātu godīgu komercpraksi, tika norunāts, ka ierakstā tiks minēts, ka balva ir veikala „XS Rotaļlietas” un ka viens

no izpildes punktiem ir sekot uzņēmuma interneta veikalam”. Kā redzams no Lēmuma 5.lappusē ievietotā attēla no

pieteicējas vietnes, tad pieteicēja patiešām ir ievietojusi norādi par sekošanu „XS Rotaļlietas” interneta veikalam, kas

apliecina, ka pieteicēja ir rīkojusi konkursu, lai reklamētu komersanta preces un interneta veikalu.

No Lēmumā ietvertajiem piemēriem redzams, ka pieteicēja nevienā no reklāmām nav norādījusi tēmturus #reklāma vai

#komerciāls raksturs vai ietvērusi norādi ar līdzīgu un nepārprotamu saturu. Ir tikai norādes par sadarbību, kā arī cita

rakstura norādes, kas netieši var liecināt par to, ka konkrētajam paziņojumam ir komerciāls vai reklāmas raksturs (piemēram,

„nenokavē”, „pieteikties vari pie manis”, „vietu skaits ierobežots”, „iesaki draugam”, atsauce uz komersantu), tomēr tas nav

norādīts pietiekami skaidri šīs lietas konkrētajos apstākļos. Ņemot vērā, ka pieteicēja savā Instagram vietnē vienuviet

publicē gan savu dzīves stilu un norises, gan reklamē preces, patērētājam nav vienkārši atšķirt, kurā no paziņojumiem

pieteicēja reklamē tikai sevi, savu ikdienu un ar to saistītos notikumus, bet kurā reklamē preces jeb izvieto paziņojumu ar

komerciālu nolūku. Tā kā Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma mērķis, kas saskan ar Komercprakses direktīvā

izvirzīto mērķi, ir sasniegt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, tad tieši pieteicējai kā komercprakses īstenotājai ir jārūpējas

par to, lai patērētāji pieteicējas Instagram vietnē publicētās komerciālās informācijas nolūku nesajauktu ar pieteicējas

personīgo informāciju par viņas dzīves stilu, piemēram, vaļasprieku. Tieši pieteicējai ir pienākums norādīt skaidru un

nepārprotamu informāciju par vietnē ievietotā paziņojuma raksturu, īpaši komerciālo raksturu, nevis prasīt, lai no esošajām

norādēm patieso nolūku izsecina paši patērētāji. Administratīvā apgabaltiesa piekrīt centram un pirmās instances tiesai, ka

reklāmās norādītais tēmturis #sadarbība šādu augstu patērētāju aizsardzības līmeni nenodrošina. Patērētājs, kurš seko

pieteicējai kā dzīvesstila blogerei Instagram vietnē, var pieņemt tādu lēmumu, ko citādi nebūtu pieņēmis. Piemēram,

patērētājs, kurš ir vēlējies līdzināties pieteicējai un centies sev nodrošināt līdzīgu dzīves stilu, iztrūkstot konkrētām norādēm

pieteicējas paziņojumos par to, ka konkrētais paziņojums ir reklāma vai tam ir komerciāls nolūks, var neizšķirt, vai konkrētā

prece patīk pieteicējai, vai pieteicēja to reklamē kādas citas personas interesēs. Tādējādi šādā situācijā patērētājs var

pieņemt lēmumu par preces iegādi, kas nav balstīts uz patiesu un pilnīgu informāciju. Tādējādi patiesas un skaidras

informācijas nenorādīšana vietnē ir rīcība, kas var būtiski negatīvi ietekmēt patērētāja rīcību. Attiecīgi secināms, ka

pieteicēja, izvietojot komerciāla rakstura paziņojumus vietnē, bet nenorādot skaidru informāciju par šo paziņojumu nolūku, ir

maldinājusi patērētājus, pieļaujot maldinošu un profesionālajai rūpībai neatbilstošu komercpraksi.

[9.3] Pieteicēja apelācijas sūdzībā norādījusi, ka pirmās instances tiesa ir pieļāvusi būtisku procesuālu pārkāpumu, jo

lietu aplūkojusi jaunā griezumā – tādā, kādā lieta netika skatīta iestādē. Proti, Lēmumā nav apskatīts jautājums par

pieteicējas darbošanos tīkla mārketingā, tādēļ pirmās instances tiesa pārkāpa Administratīvā procesa likuma 150.panta otro

daļu.

Administratīvā apgabaltiesa piekrīt pieteicējai, ka no Administratīvā procesa likuma 150.panta otrās daļas izriet

iestādes tiesības atsaukties tikai uz tiem pamatojumiem, kas minēti administratīvajā aktā, savukārt atbilstoši likuma 250.panta

otrajai daļai tiesas pienākums ir pārbaudīt tikai to pamatojumu, kāds ir iekļauts personai nelabvēlīgajā administratīvajā aktā.

Pirmās instances tiesas sprieduma 7.-9.punktā tiesa ir izvērsti analizējusi pieteicējas darbošanos kompānijā „NL

International”, ko acīmredzot pieteicēja uzskata par tādu pamatojumu, kas pārsniedz Lēmumā norādītā pamatojuma

robežas. Tomēr, izvērtējusi minēto pieteicējas argumentu, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa nav

pārkāpusi robežas, kādas administratīvā akta vērtēšanā nosaka Administratīvā procesa likuma 250.pants.

Lēmuma pamatojumā tam, kāpēc ir uzskatāms, ka pieteicēja ir pieļāvusi negodīgu komercpraksi, ir norādīts, ka

pieteicēja ir noklusējusi, ka vietnē publicētā informācija ir komerciāla rakstura, ka tā ir reklāma, kas sniegta par atlīdzību,

dāvanām un citiem materiāliem labumiem vai ieguvumiem. Lēmumā ir arī ievietoti attēli no pieteicējas Instagram vietnes, kas

centra secinājumu pierāda. Šo attēlu vidū ir attēli ar ūdens pudelēm, kur norādīti tēmturi #phbalancestones, #nlroyalteam,

#@nl_int, ar funkcionālo ēdienu Smart Go, kas papildināts ar līdzīgiem tēmturiem. Savukārt pirmās instances tiesa sava

sprieduma 6.punkta pēdējā teikumā ir norādījusi, ka „tiesa tālāk spriedumā noskaidros, vai pieteicēja vietnē publicēja

reklāmas savās vai citu tirgotāju vai ražotāju interesēs”. Tālāk sprieduma 7.-9.punktā seko tiesas vērtējums par to, vai

kompānijas „NL International” produktu popularizēšanā pieteicēja ir darbojusies komerciālās interesēs. Tādējādi tiesa

vērtēja Lēmumā norādītā pamatojuma atbilstību faktiskajai situācijai. Tas, ka centrs Lēmumā nebija pievērsies tik plašai

pieteicējas rīcības, sadarbojoties ar kompāniju „NL International”, vērtēšanai, cik to ir darījusi pirmās instances tiesa,

nenozīmē, ka tādējādi tiesa ir vērtējusi tādu pamatojumu, kas nav bijis Lēmumā. Apgabaltiesa uzskata, ka tiesa, vērtējot

administratīvajā aktā ietverto pamatojumu, nav saistīta tikai ar redakciju, kādā tas ir tieši ietverts (vērtēt noteiktus iestādes

uzrakstītus teikumus), bet tiesas pienākums ir vērtēt pamatojuma būtību. Līdz ar to šajā ziņā tiesas argumentācija var būt

plašāka, nekā administratīvajā aktā ietvertie konkrētie teikumi. Turklāt atbilstoši Administratīvā procesa likuma 251.panta

piektajai daļai tiesai sprieduma motīvu daļā ir pienākums norādīt argumentus, kāpēc tiesa pieteikumu uzskatījusi par

pamatotu vai nepamatotu (proti, piemēroto tiesību normu, konstatēto lietas tiesisko apstākļu un faktisko apstākļu un

pierādījumu, kā arī procesa dalībnieku argumentu analīzi). Šajā konkrētajā gadījumā tiesa, vērtējot pašas pieteicējas

paskaidrojumos tiesas sēdē norādīto par darbošanos kompānijā „NL International”, ir veikusi plašu analīzi, lai secinātu, ka

pieteicēja, reklamējot šīs kompānijas preces, to darījusi komerciālā un reklāmas nolūkā. Turklāt centrs pieteicējai ir sūtījis

vismaz trīs vēstules (2020.gada 11.septembrī, 17.novembrī un 2021.gada 3.februārī) un ir vērsis uzmanību arī uz šā

komersanta produktiem, kurus reklamējusi pieteicēja, tādējādi pieteicējai nevarēja palikt nepamanīts tas, ka centrs vērtē arī

pieteicējas sadarbību ar kompāniju „NL International”.

Tādējādi apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas sprieduma argumenti nepaplašina Lēmumā norādīto

pamatojumu, bet ar to tiesa ir argumentējusi, kāpēc pieteicēja ir uzskatāma par komercprakses īstenotāju sadarbības ar

kompāniju „NL International” ietvaros.

[9.4] Pieteicēja arī norādījusi, ka 2019. vai 2020.gadā pieteicēja netiktu sodīta, ja atsauces tēmtura vietā būtu norādījusi

tēmturi #sadarbība, ko pirmās instances tiesā esot apliecinājis centra pārstāvis.

Administratīvā apgabaltiesa no tiesas sēdes audioieraksta konstatē, ka patiešām centrs 2019.gadā uzskatīja, ka šāds

tēmturis varēja būt atbilstošs, lai informētu patērētājus par paziņojumu raksturu vietnē. Tomēr pieteicējai jāņem vērā, ka

centra pārstāvis savu paskaidrojumu tiesas sēdē turpināja un norādīja, ka, laikam ejot, centrs šo jautājumu pārvērtēja un

pētīja dziļāk, tostarp, piedaloties pasūtītā pētījumā, kā arī ņemot vērā citu Eiropas Savienības valstu praksi. Atsauce

#sadarbība privātā Instagram vietnē var nozīmēt dažādus sadarbības veidus, tāpēc ir būtiski, ka komerciālā paziņojumā

sadarbība ir norādīta kā, piemēram, biznesa sadarbība, apmaksāta sadarbība, komerciāla sadarbība. Tēmturis #sadarbība

pats par sevi vai kopā ar preces tirgotāju vai pašu preci, nenozīmē, ka šāda atsauce sniedz nepārprotamu informāciju.

Pārstāvis tiesas sēdē arī izskaidroja, ka kampaņas par influenceru darbību negodīgas komercprakses kontekstā ietvaros

2019.gads pagāja, influencerus brīdinot par iespējamiem pārkāpumiem. Vērtēti tika vairāk kā 30 influenceri. Visi influenceri,

izņemot pieteicēju un vēl vienu personu, kuriem tika nosūtīts brīdinājums par saskatītu pārkāpumu viņu rīcībā, centrā

interesējās, kas jādara, lai pārkāpumu novērstu.

Ņemot vērā centra paskaidroto tiesas sēdē, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka centrs, influenceru komercprakses

izpētes ietvaros ir īstenojis labu pārvaldību, pētot, kāda būtu patērētāju interesēm atbilstoša komercprakse, izplatot

reklāmas sociālo tīklu vietnēs, kā arī īstenojis konsultēšanas principu, pirms sodoša rakstura lēmumu pieņemšanas brīdinot

un konsultējot influencerus par pareizu rīcību, kā arī konsultējot, kā pārkāpumus novērst. Tādējādi tikai pašas pieteicējas

ziņā bija tas, vai viņa vēlējās uzklausīt centra padomus un pārkāpumus novērst, attiecīgi pašas pieteicējas ziņā bija rīkoties

tā, lai viņa netiktu sodīta.

[10] Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka Lēmums ir tiesisks, bet pieteikums ir

noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, un 329.panta pirmo daļu, Administratīvā

apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2021.gada 21.maija lēmuma Nr.16-pk

atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente I.Meldere

Tiesneses I.Juhņeviča-Knoka

S.Kanenberga