Administrative court dismissed compensation claim due to lack of evidence and procedural flaws in police action.

Lietas Nr. A420150025

A42-01500-25/42

ECLI:LV:ADRJRTN:2025:1031.A420150025.5.S

Administratīvā rajona tiesa

Rēzeknes tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rēzeknē 2025. gada 31. oktobrī

Tiesa šādā sastāvā: tiesnesis Māris Šļakota,

piedaloties pieteicējas /Persona A/, Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts policijas pārstāvei

/Persona I/,

tiesas sēdē, izmantojot Microsoft Teamsvideokonferenču platformu, izskatīja administratīvo lietu, kas

ierosināta, pamatojoties uz /Persona A/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai

tiktu atlīdzināti administratīvā pārkāpuma procesā Nr. /Numurs/ nodarītie mantiskie zaudējumi 145 000euro un

nemantiskais kaitējums 7000 euro.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja /Persona A/ vērsās Valsts policijā ar 2025. gada 16. janvāra iesniegumu, lūdzot atlīdzināt

mantiskos zaudējumus 145 000euro un nemantisko kaitējumu 7000 euro, kas nodarīts, Valsts policijas

amatpersonai 2024. gada 3. aprīlī prettiesiski pieņemot lēmumu par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu.

Iesniegumā norādīja, ka minēto lēmumu Valsts policijas amatpersona pieņēma, balstoties uz Rēzeknes

valstspilsētas bāriņtiesas sniegto informāciju, ka 2024. gada 15. februārī, veicot pārrunas ar /Persona E/ un /Persona

F/, konstatētas aizdomas, ka bērni tiek pakļauti emocionālai vardarbībai no bērnu mātes /Persona A/ un viņas

pilnvarotā pārstāvja /Persona B/ puses. Tomēr ar Rēzeknes valstspilsētas domes Administratīvās komisijas 2024.

gada 14. jūnija lēmumu Nr. /numurs B/ administratīvā pārkāpuma process lietā Nr. /Numurs/ tika izbeigts. Bērnu

/Persona D/ šo lēmumu pārsūdzēja, taču Latgales rajona tiesa ar 2024. gada 15. novembra spriedumu apstiprināja,

ka administratīvā pārkāpuma process bija uzsākts nepamatoti.

Valsts policijas amatpersonas rīcība, tīši, apzināti un prettiesiski uzsākot administratīvā pārkāpuma procesu, ir

radījusi Satversmē garantēto pieteicējas tiesību aizskārumu. Viņa bija spiesta tērēt laiku, ko būtu varējusi veltīt

ģimenei un bērniem, kā arī bija spiesta maksāt juristam. Tāpat tika iedragāta pieteicējas ticība tam, ka Valsts

policijas amatpersonas, pildot savus pienākumus, ievēro likuma normas.

Turklāt par cietušā /Persona E/ un /Persona F/ pārstāvi nepamatoti tika atzīts /Persona D/. Kā tas izriet no Latgales

rajona tiesas 2024. gada 15. novembra sprieduma, zvērinātam advokātam /Persona H/ izsniegtā /Persona D/

pilnvara ir paredzēta paša /Persona D/ interešu pārstāvībai, bet nav paredzēta viņa bērnu interešu pārstāvībai, tādēļ

zvērināts advokāts pamatoti netika pielaists pie administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas Rēzeknes

valstspilsētas domes Administratīvajā komisijā.

[2] Valsts policijas priekšnieks 2025. gada 20. februārī pieņēma lēmumu, ar kuru, lai atjaunotu uzticību Valsts

policijai, nolēma atvainoties pieteicējai, kā arī noraidīja lūgumu par mantisko zaudējumu un nemantiskā kaitējuma

atlīdzināšanu. Lēmumā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[2.1] Vērtējot pieteicējas tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu, būtiski ņemt vērā Latgales rajona tiesas secināto, ka,

lai gan nav pierādīta administratīvā pārkāpuma esība – bērnu pakļaušana emocionālai vardarbībai, tomēr starp

bērnu vecākiem – /Persona A/ un /Persona D/ – ilgstoši pastāv ļoti negatīvas attiecības, kuru dēļ bērnu vecāki

nespēj konstruktīvi komunicēt jautājumos, kas skar bērnu intereses. Valsts policijai, saņemot no citas institūcijas

informāciju par iespējamu bērnu tiesību aizskārumu, nebija pamata atteikties uzsākt administratīvā pārkāpuma

procesu.

Citā lietā tiesa secināja, ka, nenoliedzami, vecāku konflikts ir vērtējams kā emocionāla vardarbība pret bērniem (sk.

Administratīvā rajona tiesas 2024. gada 27. decembra sprieduma lietā Nr. A420175324 10. punktu).

[2.2] Administratīvo pārkāpumu lietas un krimināllietas ierosināšana nolūkā noskaidrot, vai persona ir izdarījusi

administratīvu pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu, pati par sevi nav uzskatāma par nepamatotu tiesību

aizskārumu un nepieciešamība piedalīties šajos procesos, kā arī pārsūdzēt tajos pieņemtos lēmumus nav uzskatāma

par nelabvēlīgām sekām Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma

atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Atlīdzināšanas likums) kontekstā, ja vien procesa uzsākšanā nav konstatējama

ļaunprātība vai acīmredzama nolaidība (/Persona C/ Nemantiskā kaitējuma jēdziens administratīvajās tiesībās.

Jurista Vārds, 20.03.2018., Nr. 12 (1018)).

Konkrētajā gadījumā, uzsākot administratīvā pārkāpuma lietvedību, Valsts policijas darbinieka rīcība nav bijusi

ļaunprātīga un nav pieļauta acīmredzama nolaidība.

[2.3] Izbeidzot administratīvā pārkāpuma lietvedību, attiecībā uz pieteicēju ir atjaunots stāvoklis, kāds pastāvēja

pirms administratīvā pārkāpuma lietvedības uzsākšanas. Iepriekšējā stāvokļa atjaunošana atbilstoši Atlīdzināšanas

likuma 14. panta otrajai daļai ir primārais atlīdzināšanas veids.

Tā kā nelabvēlīgas sekas konkrētajā gadījumā nav konstatējamas, pieteicējas aizskārums nav vērtējams kā smags

un nav pamata nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumam naudā.

[2.4] Pieteicēja iesniegumā nav norādījusi, kādi mantiski novērtējami zaudējumi viņai radušies un nav iesniegusi

nekādus pierādījumus.

[3] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru

pieteicējai tiktu atlīdzināti administratīvā pārkāpuma procesā Nr. /Numurs/ nodarītie mantiskie zaudējumi 145 000

euro un nemantiskais kaitējums 7000 euro.

Pieteikumā atkārtoja tos pašus argumentus, kas tika norādīti iestādei adresētajā iesniegumā, kā arī papildus

norādīja, ka pieteicējai nodarītais nemantiskais kaitējums vērtējams kā smags. Kopš 2024. gada 5. aprīļa, kad

prettiesiski tika pieņemts lēmums par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu, līdz iesnieguma sastādīšanas

dienai pagājuši deviņi mēneši, kuru laikā algas nepamatoti saņēmušas visas Valsts policijas amatpersonas, kuras

zinājušas un atbalstījušas savas kolēģes prettiesiski pieņemto lēmumu.

Radušos zaudējumu apmēru pieteicēja pamato ar iesniegto rēķinu par 100 euro par iepazīšanos ar administratīvā

pārkāpuma lietas materiāliem, juridiskām konsultācijām un rakstveida paskaidrojumu (pieteikuma) sastādīšanu.

Arī saistībā ar pieteikuma par iestādes atteikumu piešķirt atlīdzinājumu sastādīšanu pieteicējai ir radušās ar

juridiskās palīdzības saņemšanu saistītas izmaksas 50 euro apmērā.

[4] Tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā Valsts policija neatzina pieteikumu, atsaucoties uz 2025. gada 20.

februāra lēmuma pamatojumu. Papildus norādīja, ka pieteicēja nepamatoti atsaucas uz Valsts pārvaldes iestāžu

nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu, jo minētais likums neattiecas uz gadījumiem, kad persona lūdz

atlīdzināt kaitējumu, kas radies saistībā ar administratīvā pārkāpuma procesu.

[5] Pieteicēja iesniedza tiesai atsauksmi par Valsts policijas paskaidrojumu un pieteikuma papildinājumus, norādot

turpmāk minētos apsvērumus.

[5.1] Nav saprotams, kādēļ Valsts policija nav saukusi pie administratīvās atbildības /Persona D/, jo vēl pirms

pieciem gadiem tiesu psiholoģiskajā ekspertīzē secināts, ka /Persona D/ nespēj izprast un nodrošināt bērnu

emocionālās vajadzības pēc saskarsmes ar māti.

[5.2] Neatbilst patiesībai Valsts policijas paskaidrojumā norādītais, ka Valsts policija atvainojusies pieteicējai.

Pieteicējas rīcībā nav ziņu par to, kad, kur un kura Valsts policijas amatpersona izteikusi atvainošanos.

[5.3] Valsts policijas vadība nereaģē uz to, ka inspektore, kas pieņēma prettiesisko lēmumu, nezina un pārkāpj

tiesību normas. Tādā veidā Valsts policijas vadība prettiesiski grauj pieteicējas nevainojamo reputāciju un izplata

nepatiesas ziņas.

[5.4] Prettiesiski pieņemtais lēmums un pieteicējai nepamatoti piemērotais pie atbildības saucamās personas statuss

deva iespēju Valsts policijas inspektorei /Persona G/ apstrādāt pieteicējas datus.

Proti, inspektore nepamatoti, bez notikuša administratīvā pārkāpuma, ir pieprasījusi informāciju valsts un

pašvaldības iestādēm, tādejādi radot par pieteicēju negatīvu nostāju un izplatot par pieteicēju nepatiesas ziņas.

[6] Pieteicējas pārstāvis tiesas sēdē uzturēja pieteikumu uz tajā norādīto argumentu pamata.

[7] Valsts policijas pārstāve tiesas sēdē neatzina pieteikumu uz pārsūdzētajā lēmumā norādīto argumentu pamata.

Motīvu daļa

[8] Izvērtējot lietas dalībnieku argumentus un lietā esošos pierādījumus, tiesa secina, ka pieteikums ir nepamatots

un noraidāms.

Par tiesisko pamatu zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanai

[9] Atlīdzināšanas likumā ir konkretizētas Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertās personas tiesības uz

atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumiem un nemantisko kaitējumu, kas personai nodarīts kriminālprocesā vai

administratīvā pārkāpuma lietvedībā iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesiskas vai nepamatotas rīcības dēļ.

Atlīdzināšanas likuma 6. panta pirmā daļa noteic, ka iestādes, prokuratūras vai tiesas rīcība šā likuma izpratnē ir

prettiesiska, ja ar šo rīcību pārkāptas tiesību normas un vēlāk iestājies viens no šajā likumā norādītajiem kaitējuma

atlīdzinājuma tiesiskajiem pamatiem. Prettiesisku rīcību konstatē ar iestādes, kriminālprocesā pilnvarotas

amatpersonas vai tiesas nolēmumu.

Savukārt nepamatota rīcība, kā to noteic Atlīdzināšanas likuma 6. panta otrā daļa, ir tāda, kura lēmuma

pieņemšanas brīdī atbilda tiesību normām, taču vēlāk iestājās kāds no šajā likumā norādītajiem kaitējuma

atlīdzinājuma tiesiskajiem pamatiem. Kā to atzinis Senāts, Atlīdzināšanas likuma 6. panta otrā daļa kā vienīgo

priekšnoteikumu tam, lai iestādes rīcība tiktu uzskatīta par nepamatotu, paredz apstākli, ka ir iestājies kāds no

likumā minētajiem atlīdzinājuma tiesiskajiem pamatiem (sk., piemēram, Senāta 2025. gada 27. marta lēmuma lietā

Nr. SKA-338/2025 5. punktu).

Atlīdzināšanas likuma 5. pants, reglamentējot administratīvā pārkāpuma lietvedībā nodarītā kaitējuma

atlīdzinājuma tiesisko pamatu, cita starp noteic, ka privātpersonai ir tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu, ja ir spēkā

stājies lēmums par administratīvā pārkāpuma lietvedības izbeigšanu sakarā ar to, ka nav bijis notikuma vai tajā nav

administratīvā pārkāpuma sastāva (1. punkta “a” apakšpunkts).

[10] Ar Valsts policijas amatpersonas 2024. gada 3. aprīļa lēmumu administratīvā pārkāpuma process tika uzsākts,

pamatojoties uz no Rēzeknes valstspilsētas bāriņtiesas saņemto informāciju, ka bāriņtiesas 2024. gada 15. februārī

veiktajās pārrunās ar bērniem /Persona E/ un /Persona F/ radušās aizdomas, ka bērni tiek pakļauti emocionālai

vardarbībai no bērnu mātes un viņas pilnvarotā pārstāvja puses. Pēc katras atkārtotas pilnvarotā pārstāvja sūdzības

vai iesnieguma Ludzas novada bāriņtiesai, Rēzeknes valstspilsētas bāriņtiesai vai /Skola/ ir atkārtoti jārunā ar

bērniem, lai noskaidrotu situāciju un uzrakstītu atbildi, kā arī jālūdz sniegt paskaidrojumus, kas bērniem rada

kārtējo stresu un kaitē bērnu emocionālajai labklājībai.

Rēzeknes valstspilsētas domes Administratīvās komisija 2024. gada 14. jūnijā pieņēma lēmumu par administratīvā

pārkāpuma procesa izbeigšanu. Minētais lēmums balstīts apsvērumā, ka lietas materiālos esošie pierādījumi nav

pietiekami, lai uzskatītu par pierādītu, ka ir noticis administratīvais pārkāpums – pieteicēja veikusi emocionālu

vardarbību pret saviem bērniem. Komisijas ieskatā Rēzeknes valstspilsētas bāriņtiesas sarunu protokoli ar bērniem,

kā arī /Skola/ bērnu raksturojumi, nav uzskatāmi par pierādījumiem, kas atbilst Administratīvās atbildības likuma

88. pantam, un tie nesatur nenoliedzamas pazīmes, kas liecinātu, ka pieteicējas bērni ir cietuši no emocionālas

vardarbības vai ka regulāra bērnu iztaujāšana izraisa stresu un kaitē viņu emocionālajai labklājībai. Tāpat

izmeklēšanas gaitā nav iegūts būtisks pierādījums – sertificēta psihologa atzinums par psiholoģiskās izpētes

rezultātiem, no kura būtu izdarāmi secinājumi par iespējamās emocionālās vardarbības ietekmi uz bērniem.

Konstatējot, ka lietā nav pierādīta administratīvā pārkāpuma esība, komisija neanalizēja pārējos lietas materiālos

ietvertos apsvērumus, jo tie nevar ietekmēt lēmumu pēc būtības.

Latgales rajona tiesa ar 2024. gada 15. novembra spriedumu atstāja negrozītu Administratīvās komisijas 2024. gada

14. jūnijā lēmumu. Tiesa līdzīgi komisijai secināja, ka lietā nav iegūti pierādījumi, ka pēc bērnu paskaidrojumiem

un iztaujāšanas, ko veica institūcijas, bērniem bija nepieciešama palīdzība psiholoģisku problēmu risināšanai, ka

pasliktinājās bērnu pašsajūta un bija nepieciešamība vērsties pie ārsta vai lietot medikamentus stresa mazināšanai.

Tiesa secināja, ka nav noticis bērnu tiesību aizskārums, par kuru atbildība paredzēta Bērnu tiesību aizsardzības

likuma 81. pantā, savukārt lietas materiāli neapstiprina amatpersonas 2024. gada 3. aprīļa lēmumā par

administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu izklāstītos apstākļus par bērniem radīto stresu. Vienlaikus no lietas

materiāliem tiesa konstatēja, ka starp bērnu vecākiem ilgstoši pastāv negatīvas attiecības, kuru dēļ bērnu vecāki

nespēj konstruktīvi komunicēt jautājumos, kas skar bērnu intereses. Tādēļ vecāki konfliktā iesaista valsts un

pašvaldības iestādes, turklāt, kā to vērtēja tiesa, konfliktā tiek iesaistīti arī bērni. No sniegtajiem paskaidrojum un

lietas materiāliem izriet, ka bērniem bija negatīva pieredze par vecāku savstarpējām attiecībām. Vienlaikus

pieteicējai kā vecākam, kas dzīvo šķirti no bērniem, ir tiesības interesēties par saviem bērniem un saņemt par

viņiem informāciju, ko pieteicēja, ņemot vērā konfliktu ar bērnu tēvu, var iegūt, iesaistot informācijas gūšanā

bāriņtiesu un skolu.

[11] Izvērtējot minētos iestādes un tiesas nolēmumus, tiesa secina, ka ar tiem nav konstatēta iestādes prettiesiska

rīcība Atlīdzināšanas likuma 6. panta pirmās daļas izpratnē. Ne Administratīvā komisija, ne Latgales rajona tiesa

nav atzinusi, ka Valsts policijas amatpersonas reaģēšana uz bāriņtiesas sniegto informāciju par iespējamu bērnu

pakļaušanu emocionālai vardarbībai un administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšana uz šī pamata pati par sevi

bijusi prettiesiska. Gluži pretēji, Latgales rajona tiesa norādīja uz objektīvi pastāvošu ilgstošu konfliktu starp bērnu

vecākiem, kura dēļ bērni ir iesaistīti vecāku strīdā. Tātad Valsts policijas amatpersonas sākotnējais secinājums par

iespējamu bērnu iesaistīšanu vecāku konfliktā nebija bez pamata, kaut arī vēlāk izrādījās, ka pierādījumi nav

pietiekami administratīvās atbildības piemērošanai. Šāda situāciju pēc būtības atbilst Atlīdzināšanas likuma 6.

panta otrajā daļā un 5. panta 1. punkta “a” apakšpunktā noteiktajam, proti, nav konstatēta rīcības neatbilstība tiesību

normām, bet vēlāk ir pieņemts un stājies spēkā lēmums par administratīvā pārkāpuma lietvedības izbeigšanu

administratīvā pārkāpuma sastāva trūkuma dēļ.

Arī no Senāta izteiktajām atziņām izriet, ka administratīvā pārkāpuma lietvedības izbeigšana saskaņā ar

Atlīdzināšanas likuma 5. panta 1. punktu pierādījumu trūkuma dēļ nenozīmē, ka automātiski būtu konstatējama

Atlīdzināšanas likuma 6. panta pirmajā daļā paredzētā prettiesiskā rīcība (sk. Senāta 2022. gada 19. maija rīcības

sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-785/2022 (A420283120 2. punktu).

Vienlaikus jānorāda, ka arī ar nepamatotas rīcības konstatēšanu ir pietiekami, lai pieteicēja varētu prasīt

atlīdzinājumu, ja viņai ir radies kaitējums.

[12] Tomēr, kā tas izriet no pieteicējas argumentiem, pieteicēja uzsver, ka Valsts policijas rīcība bijusi tieši

prettiesiska, kā arī norāda uz vairākiem viņas ieskatā pieļautiem papildu procesuāliem pārkāpumiem administratīvā

pārkāpuma lietā.

Ir norādāms, ka administratīvā tiesa neveic kontroli pār darbībām administratīvā pārkāpuma lietvedībā. Tās

uzdevums ir pārbaudīt, vai iestāde, kuras kompetencē ir izlemt jautājumu par atlīdzinājumu, ir ievērojusi

Atlīdzināšanas likuma normas un noteikusi atbilstošu atlīdzinājumu par pārkāpumu, kuru konstatējusi kompetentā

iestāde. No šī noteikuma ir paredzētas atkāpes tikai izņēmuma gadījumos, kad likumdevējs nav paredzējis

institūciju, kura var veikt šādu izvērtējumu. Šādi gadījumi tiesu praksē ir identificēti tieši administratīvo

pārkāpumu procesā, kad tiesiskais regulējums neparedz iespēju personai panākt kaitējumu izraisošās rīcības

prettiesiskuma izvērtējumu pamatprocesā (sk. Senāta 2025. gada 30. septembra lēmuma lietā Nr. SKA-293/2025

(A420218123) 12. punktu, 2023. gada 14. jūlija lēmuma lietā Nr. SKA-423/2023 (A420166722) 9. punktu).

Izskatāmajā gadījumā pamatprocess ir noslēdzies pieteicējai labvēlīgi. Vienlaikus konstatējams, ka ne

Administratīvā komisija, ne Latgales rajona tiesa savos nolēmumos nav atsevišķi vērtējusi Valsts policijas darbību

tiesiskumu administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros. Ievērojot minēto, attiecībā uz Valsts policijas rīcības

tiesiskumu, kas nav izvērtēts administratīvā pārkāpuma procesā, ir konstatējams izņēmuma gadījums, un šīs lietas

ietvaros tiesai ir jāveic Valsts policijas strīdus rīcības tiesiskuma izvērtēšana saistībā ar prasīto zaudējumu un

nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu.

[13] Pieteicēja uzskata, ka Valsts policijas amatpersona 2024. gada 3. aprīļa lēmumu par administratīvā pārkāpuma

procesa uzsākšanu pieņēmusi tīši, apzināti un prettiesiski. Būtībā pieteicēja apgalvo, ka ir konstatējama Valsts

policijas ļaunprātība administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanā.

Tomēr, kā jau tiesa konstatēja iepriekš, ne Administratīvās komisijas 2024. gada 14. jūnija lēmumā, ne Latgales

rajona tiesas 2024. gada 15. novembra spriedumā nav atzīts, ka pati procesa uzsākšana būtu bijusi prettiesiska. Arī

tiesa, iepazīstoties ar administratīvā pārkāpuma lietas materiāliem, neatrod pamatu secinājuma, ka lēmums par

administratīvā procesa uzsākšanu tika pieņemts, nevis lai reaģētu uz iespējamo bērnu tiesību aizskārumu, bet lai

ļaunprātīgi un bez jebkāda pamata vērstos pret pašu pieteicēju. Iepazīstoties ar Rēzeknes valstspilsētas bāriņtiesas

2024. gada 15. jūnija sarunu protokoliem, ir redzams, ka gan /Persona F/, gan /Persona E/ sarunās ir stāstījuši, ka

tajās retajās reizēs, kad māte piezvana, saruna tiek novirzīta uz mātes pārmetumiem vai nu bērnu tēvam, vai pašiem

bērniem. /Persona E/ sarunā stāstīja, ka māte ir pārmetusi viņam par to, ko bērns stāstījis psihologam, kā arī

draudējusi, ka /Persona E/ pēc viņa pilngadības iesēdinās cietumā. Savukārt bērnu tēvs /Persona D/ informēja

bāriņtiesu, ka bērni cieš no tā, ka iestādes, reaģējot uz pieteicējas pārstāvja iesniegumiem, ir spiestas iztaujāt

bērnus, tādējādi viņus traumējot un izjaucot viņu ierasto ikdienu.

Līdz ar to tiesai nav pamata atzīt, ka 2024. gada 3. aprīļa lēmuma pieņemšana papildus tam, ka tā bijusi nepamatota

Valsts policijas amatpersonas rīcība, jo vēlāk tika pieņemts un stājās spēkā lēmums par administratīvā pārkāpuma

lietvedības izbeigšanu administratīvā pārkāpuma sastāva trūkuma dēļ, bijusi arī Valsts policijas amatpersonas

prettiesiska rīcība.

[14] Pieteicēja norāda, ka administratīvā pārkāpuma lietā par nepilngadīgo cietušo pārstāvi nepamatoti atzīts viņu

tēvs /Persona D/. Pieteicēja atsaucas arī uz Latgales rajona tiesas sprieduma atziņu, ka /Persona D/ kā cietušo

pārstāvja izsniegtā pilnvara advokātam neparedzēja bērnu interešu pārstāvību un neattiecās uz administratīvā

pārkāpuma procesu, tāpēc advokāts pamatoti netika pielaists pie lietas izskatīšanas.

Tiesas vērtējumā pieteicējas norādes par iespējamiem pārkāpumiem nepilngadīgo, kuriem bija piešķirts cietušo

statuss, pārstāvības nodrošināšanā attiecas tieši uz cietušo procesuālajām garantijām, bet neattiecas uz pieteicējas

kā personas, kurai bija noteikts pie atbildības saucamās personas status, procesuālajām garantijām. Līdz ar to

minētie pieteicējas iebildumi nevar tikt vērtēti kā pieteicējas procesuālo tiesību pārkāpums, it īpaši šajā lietā, kuras

priekšmets ir tieši pieteicējai nodarītā kaitējuma atlīdzināšana. Pieteicēja nav pamatojusi, kādā veidā šāds

iespējamais procesuālais pārkāpums varētu būt aizskāris tieši viņas kā pie atbildības saucamās personas procesuālās

tiesības.

[15] Tāpat pieteicēja norāda, ka pēc prettiesiskas administratīvā procesa uzsākšanas Valsts policijas amatpersonas

nepamatoti apstrādājušas pieteicējas datus un, pieprasot informāciju citām iestādēm, izplatījušas par pieteicēju

nepatiesas ziņas.

Tiesa, izvērtējot šo argumentu kopsakarā ar to, ka tiesa administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu jau ir

novērtējusi kā nepamatotu, bet ne prettiesisku, secina, ka minētais arguments neļauj konstatēt atsevišķu, no

nepamatotas procesa uzsākšanas nošķiramu procesuālu pārkāpumu. Pieteicējas arguments balstās viņas uzskatā, ka

administratīvā procesa uzsākšana jau sākotnēji ir bijusi prettiesiska. Tiesa šādu uzskatu jau ir noraidījusi. Kā tiesa ir

secinājusi iepriekš, lai gan administratīvā pārkāpuma process tika izbeigts un līdz ar to Valsts policijas rīcība

kopumā ir atzīstama par nepamatotu Atlīdzināšanas likuma 6. panta otrās daļas izpratnē, procesa uzsākšana nebija

prettiesiska Atlīdzināšanas likuma 6. panta pirmās daļas izpratnē.

Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma normām iestādei ir pienākums noskaidrot lietas apstākļus arī pēc

procesa uzsākšanas. Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 89. panta pirmo daļu pierādīšanas pienākums

administratīvā pārkāpuma procesā ir amatpersonai. Minētā likuma 95. pantā nosauktie pierādīšanas līdzekļi un 14.

nodaļa reglamentētās izmeklēšanas darbības neizbēgami ir saistītas ar papildu datu iegūšanu. Tātad, kamēr

administratīvā pārkāpuma process nav izbeigts, un ja pati procesa uzsākšana nav atzīta par acīmredzami

prettiesisku vai ļaunprātīgu, ko tiesa konkrētajā lietā nekonstatēja, iestādei ir tiesisks pamats veikt procesuālās

darbības, lai pārbaudītu sākotnējo informāciju.

Tiesa atzīst, ka var būt situācijas, kurās administratīvā pārkāpuma procesu veicošās personas izdarīto informācijas

pieprasījumu skaits vai šo pieprasījumu saturs varētu tikt atzīts par nesamērīgu, t. i. tādu, kas acīmredzami

pārsniedz administratīvā pārkāpuma lietvedības mērķa sasniegšanai nepieciešamās personas datu apstrādes līmeni.

Tomēr konkrētajā gadījumā pieteicēja nav norādījusi uz šādiem apstākļiem. Arī tiesa, iepazīstoties ar administratīvā

pārkāpuma lietas materiāliem, nekonstatē, ka Valsts policijas amatpersonu informācijas pieprasījumi bijuši

nesamērīgi.

[16] Apkopojot, tiesa nekonstatē tādu Valsts policijas prettiesisku rīcību, kas būtu nošķirama no kopumā

nepamatotas administratīvā pārkāpuma lietvedības Atlīdzināšanas likuma 6.panta otrās daļas izpratnē.

[17] Tiesa konstatē, ka konkrētajā gadījumā ir iestājies Atlīdzināšanas likuma 5. panta 1. punkta “a” apakšpunktā

noteiktais tiesiskais pamats zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanai par nepamatotu Valsts policijas

rīcību.

Par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu

[18] Ar Valsts policijas priekšnieka 2025. gada 20. februāra lēmumu atzītas pieteicējas tiesības uz administratīvā

pārkāpuma lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, izsakot pieteicējai atvainošanos. Pieteicēja par to, ka Valsts

policija nepamatoti pieņēma lēmumu par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu pret pieteicēju, lūdz

atlīdzināt nemantisko kaitējumu 7000euro apmērā.

[19] Atlīdzināšanas likuma 14. panta pirmā daļa noteic, ka nemantisko kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību

un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes,

prokuratūras vai tiesas rīcības raksturu, apsūdzības smagumu, kriminālprocesa ilgumu, fiziskās personas personību

un rīcību, līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus.

Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 14. panta otro daļu nemantisko kaitējumu atlīdzina, atjaunojot stāvokli, kāds

pastāvēja pirms kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams, vai nav adekvāti, atvainojoties vai

samaksājot atbilstīgu atlīdzību. Panta trešajā daļā noteikts, ka nemantiskā kaitējuma patstāvīgs vai papildu

atlīdzinājums var būt rakstveida vai publiska atvainošanās, ja privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto

interešu aizskārums nav smags.

No minētajām tiesību normām izriet, ka likumdevējs ir apsvēris un noteicis prioritātes atlīdzinājuma veidu izvēlē.

Tas nozīmē, ka pamatā nemantisko kaitējumu atlīdzina, atjaunojot stāvokli, kāds tas bija pirms kaitējuma

nodarīšanas, un tikai tad, ja tas nav iespējams vai nav iespējams pilnībā, vai nav adekvāti, privātpersonai izsakāma

atvainošanās, ja tiesību aizskārums nav bijis smags, vai izmaksājams atlīdzinājums naudā. Tādējādi atlīdzinājums

naudā ir nosakāms gadījumos, kad stāvoklis, kāds bija pirms kaitējuma nodarīšanas, nav atjaunojams vai nav

atjaunojams pilnībā vai adekvāti, un ja atlīdzinājums, izsakot personai atvainošanos, nav samērīgs nodarītajam

kaitējumam.

[20] Konkrētajā gadījumā tiesai nav pamata atzīt pieteicējas tiesību aizskārumu par smagu, ņemot vērā, ka Valsts

policijas lēmums par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu nav izraisījis cita veida nelabvēlīgas sekas, kas

būtu saistītas ar pieteicējas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumu.

Tiesa ņem vērā, ka stāvoklis, kāds pastāvēja pirms kaitējuma nodarīšanas, tika novērsts jau ar sākotnējo koleģiālās

institūcijas lēmumu, kas pieņemts, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu pēc būtības.

Tāpat tiesa ņem vērā, ka attiecībā uz pieteicēju netika piemēroti Administratīvās atbildības likuma 9. nodaļā

paredzētie procesuālie piespiedu līdzekļi.

Tiesa iepriekš šajā sprieduma nav atzinusi par pierādītiem pieteicējas apgalvojumus, ka notikusi prettiesiska

pieteicējas datu apstrāde vai nepatiesu ziņu izplatīšana, kā arī nav saskatījusi ļaunprātību Valts policijas rīcībā.

[21] Pieteicēja uzskata, ka, atceļot Valsts policijas lēmums par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu, nav

pilnībā atjaunots stāvoklis, kāds pastāvēja pirms kaitējuma nodarīšanas, jo pieteicēja bija spiesta tērēt gan laiku, ko

varēja veltīt ģimenei, gan naudas līdzekļus. Tiesa šādu pieteicējas argumentu noraida kā nepamatotu, jo, kā tas ir

atzīts tiesu praksē, neērtības, kas rodas dēļ tā, ka prettiesisks lēmums jāapstrīd augstākā iestādē vai jāpārsūdz tiesā,

pašas par sevi nerada morālu kaitējumu. Tādi apstākļi kā nepieciešamība ar iesniegumiem vērsties institūcijās un

tiesā nav uzskatāmi par morālās ciešanas radošiem, jo administratīvā akta vai faktiskās rīcības apstrīdēšana un

pārsūdzēšana ir tiesību normās paredzēts privātpersonu tiesību aizsardzības mehānisms, kas pats par sevi nav

uzskatāms par pazemojošu un morālas ciešanas izraisošu (sk. Senāta /Datums H/ sprieduma lietā Nr. SKA-

229/2009 (A42490806) 9. punktu, /Datums G/ rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA–610/2023 (A420274421) 4.

punktu). Lai arī minētās atziņas ir izteiktas lietās, kurās tika skatīts kaitējuma atlīdzināšanas jautājums Valsts

pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma kontekstā, tiesas ieskatā šīs atziņas ir attiecināmas arī

uz izskatāmo lietu. Tiesa pievienojas iestādes argumentam, kas balstīts uz juridiskās literatūras atziņu, ka

administratīvā pārkāpuma lietas ierosināšana nolūkā noskaidrot, vai persona ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu,

pati par sevi nav uzskatāma par nepamatotu tiesību aizskārumu un nepieciešamība piedalīties procesos, kā arī

pārsūdzēt tajā pieņemtos lēmumus nav uzskatāma par nelabvēlīgām sekām Atlīdzināšanas likuma kontekstā (sk.

/Persona C/ Nemantiskā kaitējuma jēdziens administratīvajās tiesībās. Jurista Vārds, 20.03.2018., Nr.12 (1018)).

Savukārt mantisko zaudējumu atlīdzināšana tiks vērtēta atsevišķi no nemantiskā kaitējuma.

[22] Saistībā ar pieteicējas personību, rīcību un līdzatbildību tiesa konstatē, ka lietā nav norāžu, ka pieteicēja

nebūtu sadarbojies ar personu, kas veic administratīvā pārkāpuma procesu, būtu jebkādā veidā kavējusi procesa

norisi un patiesības noskaidrošanu lietā vai likusi tam šķēršļus. Līdz ar to atzīstams, ka pieteicēja bija darījusi visu

iespējamo, lai mazinātu kaitējuma iestāšanos un tā iespējamās sekas. Citus apstākļus, kas būtu jāņem vērā

Atlīdzināšanas likuma 14. panta pirmās daļas kontekstā, tiesa nekonstatē.

[23] Aplūkojot administratīvo tiesu praksi lietās, kurās privātpersonas lūgušas noteikt atlīdzinājumu naudā par

nemantisko kaitējumu sakarā ar administratīvā pārkāpuma lietvedībā pieņemtā lēmuma par soda piemērošanu

atcelšanu un lietas izbeigšanu, tiesa konstatē, ka pamatā šādās lietās tiek atzīts, ka naudas izteiksmē nosakāmam

atlīdzinājumam nav pamata un rakstveida atvainošanās ir atbilstošs atlīdzinājums (sk., piemēram, Administratīvās

rajona tiesas 2025. gada 8. maija spriedumu lietā Nr. A420254524, Senāta 2024. gada 9. decembra rīcības sēdes

lēmumu lietā Nr. SKA-761/2024 (A420214922), 2021. gada 8. oktobra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKA-

936/2021 (A420145820), Administratīvās apgabaltiesas 2024. gada 3. jūnija spriedumu lietā Nr. A420225922).

[24] Izvērtējot visus lietas apstākļus, tiesa secina, ka, tā kā ticis atjaunots stāvoklis, kāds pastāvēja pirms kaitējuma

nodarīšanas, kā arī, ņemot vērā Valsts policijas atzītās pieteicējas tiesības uz rakstveida atvainošanos kā

atlīdzinājumu, nav pamata apmierināt pieteicējas prasījumu par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanu

naudā.

Par zaudējumu atlīdzināšanu

[25] Pieteicēja lūdz atlīdzināt mantiskos zaudējumus 145 000 euro apmērā. Kā vienīgo zaudējumu veidu pieteicēja

norāda zaudējumus saistībā ar juridisko palīdzību administratīvā pārkāpuma lietā, kā arī par pieteikuma par iestādes

atteikumu piešķirt atlīdzinājumu sastādīšanu.

[26] Atbilstoši Atlīdzināšanas likuma 10. panta pirmajai daļai zaudējums šā likuma izpratnē ir mantiski novērtējams

pametums, kas privātpersonai radies iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesiskas vai nepamatotas rīcības dēļ

kriminālprocesā vai administratīvo pārkāpumu lietvedībā. Minētā panta trešā daļa noteic, ka zaudējums aptver arī

izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību. Izmaksas par juridisko palīdzību un ar to saistītajiem izdevumiem

atlīdzina atbilstoši normatīvajos aktos par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības samaksu kriminālprocesā

noteiktajiem veidiem un apmēram.

Atlīdzināšanas likuma 9. panta pirmā daļa noteic, ka zaudējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu un atlīdzības apmēru

pierāda ar Administratīvā procesa likumā norādītajiem pierādīšanas līdzekļiem. Savukārt saskaņā ar Atlīdzināšanas

likuma 12. panta pirmo daļu zaudējuma apmēru nosaka, novērtējot pierādījumus.

Administratīvā procesa likuma 149. pants noteic, ka pierādījumi administratīvajā lietā ir ziņas par faktiem, uz

kuriem pamatoti administratīvā procesa dalībnieku prasījumi un iebildumi, kā arī ziņas par citiem faktiem, kuriem

ir nozīme lietas izspriešanā.

Tādējādi, lai lemtu par zaudējumu atlīdzināšanu, ir nepieciešami pierādījumi par izdevumiem par juridiskajiem

pakalpojumiem, kas saistīti ar konkrēto administratīvā pārkāpuma lietvedību, kā arī ar atlīdzinājuma atteikuma

procesu. Personai ir pienākums pierādīt zaudējuma nodarīšanas faktu un apmēru, tostarp pievienojot atbilstošus

dokumentus – līgumi, rēķini u. tml., kas apliecina konkrētu jau veiktu vai nākotnes izdevumu esību un apmēru.

[27] Izmaksu par saņemto juridisko palīdzību pierādīšanai pieteicēja ir iesniegusi neparakstītu Excel dokumentu,

kurā norādīts datums – 2025.gada 5.janvāris; izpildītājs /Persona B/; maksātājs /Persona A/; apmaksas kārtība –

pārskaitījums; pakalpojuma pamatojums – juridisku konsultāciju sniegšana, kas precizētas šādi – par iepazīšanos ar

administratīvā pārkāpuma lietas materiāliem, juridiskām konsultācijām (daudzums – 5); cena kopā – 100euro. Citi

dokumenti zaudējumu fakta un apmēra pamatošanai tiesai nav iesniegti, līdz ar to tiesai ir jāizvērtē, vai ir

apmierināms pieteikums par zaudējumu atlīdzinājumu par izmaksām, kas saistītas ar juridisko palīdzību

administratīvā pārkāpuma procesā.

[28] Atbilstoši Dokumentu juridiskā spēka likuma 2. panta pirmajai un otrajai daļai prasības dokumenta

izstrādāšanai nosaka Dokumentu juridiskā spēka likums. Elektronisko dokumentu oriģināliem un to

atvasinājumiem piemērojams arī Elektronisko dokumentu likums.

Saskaņā ar Dokumentu juridiskā spēka likuma 4. panta pirmās daļas 3. punktu, lai dokumentam būtu juridisks

spēks, tajā iekļauj parakstu (izņemot likumā paredzētus gadījumus). Minētā likuma 5. panta pirmā daļa paredz, ka

dokuments parakstāms pašrocīgi. Elektronisko dokumentu likuma 3. panta otrā daļa noteic, ka elektroniskais

dokuments uzskatāms par pašrocīgi parakstītu, ja tam ir drošs elektroniskais paraksts.

Savukārt saskaņā ar Grāmatvedības likuma 11. panta pirmo daļu attaisnojuma dokuments ir dokuments, kurš

apliecina uzņēmuma saimnieciskā darījuma esību un kurā ietverti vismaz šā panta piektajā daļā minētie rekvizīti un

informācija par saimniecisko darījumu. Grāmatvedības likuma 11. panta piektās 9. punkts noteic, ka attaisnojuma

dokumentā ietverams par attaisnojuma dokumentā sniegtās informācijas pareizību atbildīgās personas paraksts

(izņemot šā panta sestajā, septītajā un astotajā daļā minētos gadījumus).

Izvērtējot iesniegto dokumentu, tiesa konstatē, ka tas neatbilst minētajās tiesību normās noteiktajām minimālajām

prasībām par dokumentā nepieciešamajiem ietveramajiem rekvizītiem, lai tam piešķirtu juridisku spēku un

uzskatītu par attaisnojuma dokumentu. Tā kā dokuments nav parakstīts un arī neizpildās likumā paredzētie

izņēmumi no rekvizīta “paraksts” ietveršanas dokumentā, tiesa secina, ka dokuments rada pamatotas šaubas par tajā

ietvertās informācijas ticamību. Tādējādi tiesas vērtējumā iesniegtais Excel dokuments nav atzīstams par ticamu

pierādījumu zaudējumu par juridiskās palīdzības sniegšanu atlīdzināšanai par tajā norādīto summu 100 euro. Kā to

tiesa norādīja iepriekš, pieteicēja neiesniedza nekādus pierādījumus zaudējumu pamatošanai pārējā pieteikumā

norādītajā apmērā, līdz ar ko, vēl jo vairāk nav pamata zaudējumu atlīdzināšanai pārējā apmērā.

[29] Apkopojot iepriekš norādīto, tiesa nekonstatē priekšnoteikumus pieteicējas prasītā labvēlīgā administratīvā

akta izdošanai. Tiesa atzīst pārsūdzēto lēmumu par tiesisku un pamatotu, savukārt pieteicējas pieteikumu par

noraidāmu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251., 289.-291.pantu, tiesa

nosprieda

noraidīt pilnībā /Persona A/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai tiktu

atlīdzināti administratīvā pārkāpuma procesā Nr. /Numurs/ nodarītie mantiskie zaudējumi 145 000euro un

nemantiskais kaitējums 7000 euro.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas,

iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā.

Tiesnesis M.Šļakota