Court dismissed company's appeal against administrative penalty for labor safety violations, upholding the fine as lawful and proportional.

Lietas Nr. 130025113

Lietas arhīva Nr. 1-0021-14/17

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2014.gada 14.janvārī

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa

šādā sastāvā: tiesnese I.Millere

ar tiesas sēdes sekretāri L.Bērziņu,

piedaloties pie administratīvās atbildības sauktas juridiskās personas Sabiedrības ar ierobežotu atbildību (turpmāk – SIA) „Keramika

LV” pārstāvei /I.K./ un Valsts darba inspekcijas pārstāvim /H.L./,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu, kas ierosināta pēc SIA „Keramika LV”, reģistrācijas numurs

40103267972, sūdzības par Valsts darba inspekcijas 2012.gada 27.novembra lēmumu Nr.04/360-01-03/3638.

Ap raksto šā d aļa

Zemgales reģionālās Valsts darba inspekcijas (turpmāk – Zemgales RVDI) vecākā inspektore /I.B./ 2012.gada 29.jūnijā SIA

„Keramika LV” (turpmāk - Sabiedrība) sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu AM Nr.016623 par to, ka 2012.gada 27.jūnijā

tika veikta Sabiedrības pārbaude ražošanas telpās un ofisā. Pārbaudot dokumentāciju uzņēmumā nebija apmācīts darba

aizsardzības speciālists. Uzņēmumā nebija veikts darba vides riska faktoru izvērtējums, uzņēmumā nav sastādīts darba aizsardzības

pasākumu plāns. Uzņēmumā nav darba grafiki, kā arī darbinieki laikus netiek iepazīstināti ar darba grafikiem. Ir pārkāpts Darba

likuma (turpmāk - DL) 140.panta pirmā daļa, Ministru kabineta 10.08.2010. noteikumu Nr.749 ,,Apmācības kārtība darba

aizsardzības jautājumos” 2.punkts, Ministru kabineta 02.10.2007. noteikumu Nr. 660 ,,Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas

kārtība” 14.punkts un 33.2.punkts un izdarīts Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - Latvijas APK) 41. 4panta pirmajā

daļā, 41.4 panta otrajā daļā paredzētais administratīvais pārkāpums.

Ar Zemgales RVDI 2012.gada 5.jūlija lēmumu Nr.12Q/390-2012-019 Sabiedrība saukta pie administratīvās atbildības pēc Latvijas

APK 41.panta pirmās daļas, 41.4panta pirmās un otrās daļas, uzliekot naudas sodu Ls 500 apmērā.

Sabiedrība Zemgales RVDI 2012.gada 5.jūlija lēmumu Nr.12Q/390-2012-019 apstrīdēja Valsts darba inspekcijā (turpmāk -

VDI).

Ar VDI 2012.gada 27.novembra lēmumu Nr.04/360-01-03/3638 (turpmāk – Lēmums) grozīts soda mērs ietvaros, kas

paredzēts normatīvajā aktā par atbildību par administratīvo pārkāpumu, kas paredzēts Latvijas APK 41. 4 panta otrajā daļā, uzliekot

Sabiedrībai naudas sodu Ls 350 apmērā.

2013.gada 7.janvārī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā saņemta sūdzība, lūdzot Lēmumu atcelt.

Sūdzībā Sabiedrība norāda, ka 2012.gada 27.jūnijā tika veikta pārbaude Sabiedrības ražošanas telpās /adrese/. Pārbaudes laikā

tika konstatēts, ka esot pārkāpta DL 140.panta pirmā daļa, MK noteikumu Nr.749 2.punkts un MK noteikumu Nr.660 14. un 32.2.

punkts, tādējādi, konstatējot Latvijas APK 41.panta pirmajā daļā un 41. 4 panta pirmajā un otrajā daļā paredzēto administratīvo

pārkāpumu izdarīšanu.

2012.gada 5.jūlijā Zemgales RVDI amatpersona vecākā inspektore /I.B./ (turpmāk - Vecākā inspektore) pieņēma lēmumu

nr.12Q/390-2012-019 administratīvā pārkāpuma lietā par administratīvā soda uzlikšanu Sabiedrībai - naudas sods Ls 500 apmērā,

par Latvijas APK 41.4 panta otrajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu.

Sabiedrība 2012.gada 5.jūlija lēmumu nr.12Q/390-2012-019 apstrīdēja 2012. gada 20. jūlijā iesniedzot sūdzību VDI direktoram.

Ar 2012.gada 27.novembra lēmumu nr.04/360-01-03/3638 (turpmāk -Lēmums) tika nolemts grozīt soda mēru ietvaros, kas paredzēts

normatīvajā aktā par atbildību par administratīvo pārkāpumu, kas paredzēts Latvijas APK 41. 4 panta otrajā daļā, uzliekot Sabiedrībai

naudas sodu Ls 350 apmērā.

Sabiedrība Lēmumam nepiekrīt, uzskata to par nepamatotu un prettiesisku, tādējādi pārsūdz to pilnībā.

Latvijas APK 286.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka “sūdzību vai protestu par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu

augstāka iestāde izskata rakstveida procesā 30 dienu laikā pēc sūdzības vai protesta saņemšanas [..]”. Turklāt Latvijas APK 245. 1

panta pirmajā daļā ir noteikts, ka ,,procesuālās darbības izpilda šajā kodeksā noteiktajos termiņos”. Sabiedrība vērš uzmanību, ka

VDI sūdzība tika iesniegta 2012.gada 20.jūlijā, savukārt Lēmums tika pieņemts tikai 2012. gada 27.novembrī, proti, četrus mēnešus

pēc sūdzības saņemšanas. Sabiedrība norāda, ka Latvijas APK neparedz iespējas VDI pagarināt sūdzības izskatīšanas termiņu, līdz

ar ko VDI ir nokavējusi Lēmuma pieņemšanas termiņu, tādējādi, neievērojot indivīda tiesības uz taisnīgu procedūru un viņa tiesību un

interešu ievērošanu, kā arī pārkāpjot Latvijas APK 7.panta nosacījumus likumības nodrošināšanai administratīvo pārkāpumu lietās.

Latvijas APK 286. panta otrajā daļā ir noteikts, ka „augstāka iestāde, izskatot sūdzību vai protestu par lēmumu administratīvā

pārkāpuma lietā, pārbauda pieņemtā lēmuma likumību un pamatotību”.Sabiedrība uzskata, ka VDI nav pārbaudījusi Vecākās

inspektores lēmuma pamatotību, uz ko norāda zemāk izklāstītie apstākļi.

Sabiedrība nepiekrīt VDI secinājumam, ka „lietai pievienotais Protokols apstiprina, ka Iesniedzējs atzīst, ka ir izdarīti Lēmumā

norādītie administratīvie pārkāpumi un piekrīt Protokola saturam”.Sabiedrība norāda, ka Sabiedrības paraksts uz Protokola vienīgi

liecina par to, ka Sabiedrībai ir izskaidrotas pie administratīvās atbildības sauktās personas tiesības un pienākumi, kā arī to, ka

Sabiedrība ir iepazinusies ar Protokola saturu un Protokola saturs Sabiedrībai ir saprotams. Sastādot protokolu, tieši Vecākā

inspektore atzina, nevis Sabiedrība, ka ar protokolā konstatētajām darbībām Sabiedrība ir izdarījusi pārkāpumu, par kuru paredzēta

administratīvā atbildība.

Sabiedrība nepiekrīt veiktajai administratīvā pārkāpuma kvalifikācijai un uzliktajam sodam. Pieņemot Lēmumu, VDI saskaņā ar

Latvijas APK 243.pantu bija jānoskaidro administratīvā pārkāpuma esamība. Latvijas APK 9.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka ,,par

administratīvo pārkāpumu atzīstama prettiesiska, vainojama (ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīta) darbība vai bezdarbība, kura

apdraud valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību un par kuru likumā

paredzēta administratīvā atbildība”.Administratīvā pārkāpuma sastāvu veido administratīvā pārkāpuma objekts, objektīvā puse,

subjekts un subjektīvā puse. Ja iztrūkst kāda no administratīvā pārkāpuma pazīmēm, personu nedrīkst saukt pie administratīvās

atbildības. Sabiedrība norāda, ka tās rīcībā nav saskatāms nedz nodoms, nedz neuzmanība. Sabiedrības rīcības rezultātā nevienam

nav nodarīts kaitējums, netika apdraudēta valsts vai sabiedriska kārtība, īpašums, kā arī nav iestājušās jebkādas citas kaitīgas sekas.

Līdz ar to, iztrūkstot administratīvā pārkāpuma subjektīvajai pusei, nav pamata Sabiedrību saukt pie administratīvās atbildības. Tādēļ

uzskata, ka VDI nepamatoti secināja, ka Sabiedrība izdarīja pārkāpumu aiz neuzmanības. Līdz ar ko VDI nav ievērojusi Latvijas APK

239. panta pirmās daļas 1. punktu, kurā noteikts, ka ,,lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā nevar iesākt, bet iesāktā lietvedība

jāizbeidz, ja nav bijis notikuma vai tajā nav administratīvā pārkāpuma sastāva”.

Tāpat Sabiedrība nepiekrīt VDI secinājumam, ka ,,SIA ir pieļāvusi darba likumdošanas un darba aizsardzības likumdošanas

normatīvo aktu pārkāpumu un tas ir atzīts par nozīmīgu, jo skar lielāko daļu (17 darbinieki) SIA darbinieku intereses”. Pielikumā VDI

30.09.2011. vadlīnijām ir noteikts, ka ,,pārkāpuma veids (nozīmīgs vai nebūtisks pārkāpums) tiek noteikts, ņemot vērā pārkāpuma

raksturu, apstākļus, kādos tas izdarīts, un šo metodisko ieteikumu 8., 18., 22., 23. un 24. punktā noteikto”.Kā jau norādīja Sabiedrība,

VDI pilnīgi nepamatoti izdarīja secinājumus par pārkāpuma nozīmīgumu, tai skaitā neņemot vērā VDI 30.09.2011. vadlīniju 8., 18., 22.,

23. un 24.punktā noteikto. Savukārt, Lēmumā ietvertā atsauce uz Sabiedrības darbinieku skaitu nav pietiekams pamats, lai

pārkāpumu uzskatītu par nozīmīgu. VDI 30.09.2011. vadlīniju 18. punktā ir noteikts, ka “izvērtējot soda veidu un apmēru par

pārkāpumiem, kas saistīti ar darba vides risku novērtējuma neveikšanu un darba aizsardzības pasākumu plāna nesastādīšanu,

papildus 8. punktā noteiktajiem kritērijiem, amatpersonai jāvērtē konkrēto darba vietu (uzņēmuma darbības nozares) bīstamība un

ietekme uz darbinieka veselību; vai darba vides risku novērtējums nav veikts un darba aizsardzības pasākumu plāns nav sastādīts

visām darba vietām vai tikai daļai; laika periods, kurā nav veikts darba vides risku novērtējums un nav sastādīts darba aizsardzības

pasākumu plāns; vai darba vides risku novērtējuma neveikšana un darba aizsardzības pasākumu plāna nesastādīšana ir radījusi

konkrētas negatīvas sekas”.Lēmumā neviens no uzskatītiem apstākļiem netika pienācīgi izvērtēts. Līdz ar ko VDI nepamatoti lēma

par Sabiedrības saukšanu pie administratīvās atbildības un nepamatoti uzlika Sabiedrībai sodu Ls 350 apmērā.

Latvijas APK 244. pantā ir noteikts, ka “institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota

uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas”.Nepārbaudot un

nenoskaidrojot administratīvā pārkāpuma esamību un neizvērtējot visus sūdzībā par sākotnējo lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā

minētos argumentus, Sabiedrības ieskatā VDI rīkojies pretēji Latvijas APK 244. panta nosacījumiem. Bez tam, neievērojot Latvijas

APK noteikto termiņu Lēmuma pieņemšanai, nav tikusi nodrošināta likumības ievērošana un Latvijas Republikas Satversmē

garantētās indivīda tiesības uz taisnīgu tiesu.

Ievērojot minēto un pamatojoties uz Latvijas APK 288. panta pirmo un otro daļu, 289.panta pirmo daļu, 289. 1 pantu, Sabiedrība lūdz

tiesu pilnībā atcelt VDI direktora /R.L./ 27.11.2012. lēmumu Nr.04/360-01-03/3638, izbeidzot lietvedību administratīvā pārkāpuma

lietā.

Lēmumā norādīts, ka 2012.gada 27.jūnijā tika veikta pārbaude Sabiedrības ražošanas telpās /adrese/ (turpmāk - objekts).

Sabiedrībā nebija apmācīts darba aizsardzības speciālists, nebija veikti darba vides riska faktoru izvērtējumi, nav sastādīts darba

aizsardzības pasākumu plāns. Darbiniekiem noteikts summētais darba laiks. Sabiedrībai nav darba laika grafiki.

2012.gada 29.jūnijā Zemgales RVDI amatpersona sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu AMNr.016623 un 2012.gada 5.jūlijā

pieņēma lēmumu Nr.12Q/390-2012-019 (turpmāk – Lēmums Nr.12Q/390-2012-019) par administratīvā soda uzlikšanu Ls 500

apmērā par DL 140.panta pirmās daļas, MK noteikumu Nr.660 33.2.punkta, MK noteikumu Nr.749 2.punkta pārkāpšanu, kas

uzskatāmi par administratīvajiem pārkāpumiem, par kuriem noteikta administratīvā atbildība Latvijas APK 41.panta pirmajā daļā, 41. 4

panta pirmajā un otrajā daļā.

2012.gada 20.jūlijā VDI saņēma Sabiedrības valdes locekļa /R.N./ (turpmāk - Iesniedzējs) 2012.gada 19.jūlija iesniegumu par

Lēmuma Nr.12Q/390-2012-019 pārsūdzēšanu, kurā norādīts, ka Lēmumā Nr.12Q/390-2012-019 nav objektīva pamatojuma

uzliktajam sodam Ls 500 apmērā.

Bez tam Iesniedzējs uzskata, ka Zemgales RVDI amatpersona, piemērojot naudas sodu, nav ņēmusi vērā un nav pareizi izvērtējusi

lietderības apsvērumus, nav ievērojusi samērīguma principu un nav vērtējusi soda piemērotību attiecīgā mērķa sasniegšanai.

Ņemot vērā minēto, Iesniedzējs lūdz atcelt Lēmumu Nr.12Q/390-2012-019 un izbeigt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā.

Veicot lietā esošo materiālu analīzi, VDI direktors secina.

Lēmuma Nr.12Q/390-2012-019 konstatējošā daļā faktu konstatējums izdarīts atbilstoši lietā konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem,

līdz ar to šajā lēmumā tas netiks atkārtoti vērtēts.

Lietai pievienotie dokumenti to kopumā un savstarpējā sakarībā apstiprina likumdošanas normatīvo aktu pārkāpuma faktu.

Lietai pievienotais administratīvā pārkāpuma protokols AMNr.016623 apstiprina, ka Iesniedzējs atzīst, ka ir izdarīti Lēmumā

Nr.12Q/390-2012-019 norādītie administratīvie pārkāpumi un piekrīt administratīvā pārkāpuma protokola AMNr.016623 saturam.

DL 140.panta pirmā daļa paredz, ja darba rakstura dēļ nav iespējams ievērot attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo dienas vai

nedēļas darba laika ilgumu, darba devējs, pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem, nosaka summēto darba laiku, lai darba laiks

pārskata periodā nepārsniegtu attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku. Ja darbiniekam ir noteikts summētais darba

laiks, darba devējam ir pienākums par to rakstveidā informēt darbinieku, norādot pārskata perioda ilgumu, kā arī laikus iepazīstināt

darbinieku ar darba grafiku.

Par DL 140.panta pirmās daļas prasību neievērošanu ir paredzēta atbildība pēc Latvijas APK 40.panta pirmās daļas.

VDI, salīdzinot administratīvā pārkāpuma protokolu AMNr.016623 ar Lēmumu Nr.12Q/390-2012-019, secina, ka gan administratīvā

pārkāpuma protokolā AMNr.016623, gan Lēmumā Nr.12Q/390-2012-019 ir ietverts konstatējums, ka Sabiedrībā nebija veikts darba

vides riska faktoru izvērtējums. Administratīvā pārkāpuma protokola AMNr.016623 sadaļā ,,Tādējādi ir pārkāpts” ir norādīts, ka

Sabiedrība ir pārkāpusi MK noteikumu Nr.660 14.punktu un 33.2.punktu, bet Lēmuma Nr.12Q/390-2012-019 sadaļā ,,Tādējādi ir

pārkāpts” nav norādīts MK noteikumu Nr.660 14.punkts.

Pārbaudot lietas materiālus, VDI secina, ka lietā nav lēmuma par lietvedības izbeigšanu daļā par MK noteikumu Nr.660 14.punkta

pārkāpšanu. Tādējādi VDI secina, ka Amatpersona Lēmuma Nr.12Q/390-2012-019 sadaļā ir pieļāvusi pārrakstīšanās kļūdu, kas

nemaina Lēmuma būtību. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Latvijas APK 278.1.panta trešo daļu, VDI direktors nolemj Lēmuma

Nr.12Q/390-2012-019 sadaļu ,,Tādējādi ir pārkāpts” papildināt ar MK noteikumu Nr.660 14.punktu.

Norādītais papildinājums nemaina lēmuma būtību, jo administratīvā pārkāpuma protokols ir dokuments, kurā kompetenta

amatpersona rakstveidā fiksē kādas personas prettiesiskas darbības. Faktiski šī amatpersona atzīst, ka ar protokolā konstatētajām

darbībām persona ir izdarījusi pārkāpumu, par kuru paredzēta administratīvā atbildība. Šis dokuments kā sākotnēja apsūdzība ir

pamats turpmākai lietvedībai administratīvā pārkāpuma lietā. Tā kā administratīvā pārkāpuma protokolā AMNr.016623 bija norādītas

visas pārkāptās tiesību normas, Sabiedrībai bija iespēja pienācīgi īstenot procesuālās garantijas savai aizstāvībai sakarā ar

protokolā norādīto pārkāpumu (sagatavot savus argumentus, iesniegt pierādījumus).

MK noteikumu Nr.660 14.punkts nosaka, ka, novērtējot darba vides riskus, darba devējs nodrošina:

14.1. darba vides un tajā esošo darba vietu vai darba veidu pārbaudi, nosakot tajos pastāvošos darba vides faktorus un konstatējot

faktorus, kuri rada vai var radīt risku nodarbināto drošībai un veselībai (1.pielikums);

14.2. darba vides faktoru mērījumus, ja tas nepieciešams, lai noteiktu, vai darba vides faktors rada risku nodarbināto drošībai un

veselībai;

14.3. to darba vides faktoru novērtēšanu, kuri rada vai var radīt risku nodarbināto drošībai un veselībai.

MK noteikumu Nr.660 33.2.punkts nosaka, ka darba devējs nodrošina darba aizsardzības pasākumu plāna izstrādi, kurā nosaka

darba aizsardzības pasākumus, to īstenošanas termiņus un atbildīgos par šo noteikumu 33.1.apakšpunktā minētā riska novēršanu vai

samazināšanu. Nosakot un veicot darba aizsardzības pasākumus darba vides riska novēršanai vai samazināšanai, darba devējam ir

pienākums nodrošināt, lai risks netiktu pārnests uz citu vietu vai netiktu radīts cits risks.

Par MK noteikumu Nr.660 14. un 33.2.punkta neievērošanu Sabiedrības darbībās ir saskatāmas Latvijas APK 41. 4 panta otrajā daļā

noteiktā administratīvā pārkāpuma sastāva pazīmes.

Atbilstoši MK noteikumu Nr.749 2.punktam darba devējs vai darba devēja norīkota persona, ja uzņēmumā nav vairāk par 10

nodarbinātajiem un ja darba devējs pats veic darba aizsardzības speciālista pienākumus atbilstoši Darba aizsardzības likumam, vai

darba aizsardzības speciālists iegūst vienu no šādiem zināšanu līmeņiem darba aizsardzības jomā:

2.1.augstākā līmeņa zināšanas (profesionālā augstākā izglītība), kuru apgūst pirmā vai otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības

programmās;

2.2.pamatlīmeņa zināšanas, kuras apgūst profesionālās pilnveides izglītības programmā.

Par minēto MK noteikumu Nr.749 2.punkta pārkāpšanu ir paredzēta administratīvā atbildība pēc Latvijas APK 41. 4panta pirmās

daļas.

Latvijas APK 41.panta pirmā daļa paredz, ka par darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu, izņemot

gadījumus, kas noteikti šā panta otrajā un trešajā daļā, izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu darba devējam - fiziskai personai

vai amatpersonai no divdesmit pieciem līdz divsimt piecdesmit latiem, juridiskai personai- no piecdesmit līdz septiņsimt piecdesmit

latiem.

Latvijas APK 41. 4 panta pirmajā daļā noteikts, ka par darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu, izņemot šā panta

otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā un sestajā daļā minētos pārkāpumus, - izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu darba devējam -

juridiskajai personai - no piecdesmit līdz piecsimt latiem.

Latvijas APK 41. 4 panta otrajā daļā noteikts, ka par darba vides riska novērtējuma neveikšanu un darba aizsardzības pasākumu

plāna neizstrādāšanu vai tā neatbilstību darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasībām - izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas

sodu darba devējam - juridiskajai personai - no simt līdz septiņsimt piecdesmit latiem.

Atbilstoši Latvijas APK 32.panta normai sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā

paredzēta atbildība par izdarīto pārkāpumu, stingrā saskaņā ar šo kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem.

Saskaņā ar Latvijas APK 35.panta otro daļu, ja persona ir izdarījusi vairākus administratīvos pārkāpumus, kas konstatēti vienlaicīgi,

un tos izskata viena un tā pati institūcija (amatpersona), administratīvais sods tiek uzlikts tās sankcijas ietvaros, kura ir paredzēta par

smagāko pārkāpumu. Kā norādījis LR Augstākās tiesas Senāts, lai noteiktu, kurš no izdarītajiem pārkāpumiem ir smagākais, ir

jāvadās no likumdevēja noteiktās sankcijas apmēriem par attiecīgajiem administratīvajiem pārkāpumiem. Par smagāko pārkāpumu

uzskatāms tas pārkāpums, par kuru likumdevējs ir noteicis bargāku sankciju, turklāt naudas soda gadījumā sankcija jāvērtē pēc

maksimālā naudas soda apmēra (skat. LR Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009.gada 21.maija

spriedumu lietā Nr. SKA-223/2009). Konkrētajā gadījumā par smagāko pārkāpumu atzīstams Latvijas APK 41.4panta otrajā daļā

paredzētais administratīvais pārkāpums.

Zemgales RVDI amatpersona, lemjot par piemērojamā administratīvā soda apmēru, pamatojās uz VDI 2011.gada 30.septembra

,,Metodiskajiem ieteikumiem lietderības apsvērumu izvērtēšanai un administratīvā soda vispārējo kritēriju noteikšanai Valsts darba

inspekcijas izdotajiem administratīvajiem aktiem” (s k a t. VDI mājas lapā http://www.vdi.gov.lv/files/pielikums_vadlinijam

_real_7344f.pdf) (turpmāk - Metodiskie ieteikumi).

VDI uzskata, ka pārkāpuma būtība un raksturs ir tāds, ka uzliktais sods ir nesamērīgs un līdz ar to, tas ir samazināms turpmāk norādīto

apsvērumu dēļ. Atbilstoši Metodiskajiem ieteikumiem, izvērtējot soda lielumu, VDI uzskata, ka uzliktais sods pārsniedz Metodiskajos

ieteikumos noteikto maksimālo soda apmēru, kāds ir paredzēts par šāda veida administratīvajiem pārkāpumiem, proti, Amatpersona

ir nepareizi noteikusi piemērojamās soda sankcijas robežas.

Zemgales RVDI amatpersona Lēmumā Nr.12Q/390-2012-019 norāda, ka Sabiedrība ir pieļāvusi darba likumdošanas un darba

aizsardzības likumdošanas normatīvo aktu pārkāpumu un tas ir atzīts par nozīmīgu, jo skar lielāko daļu (17 darbinieki) Sabiedrības

darbinieku intereses. Pārkāpums pieļauts aiz neuzmanības, proti, persona nav paredzējusi šādu seku iestāšanās iespēju, kaut gan

tai vajadzēja un tā varēja tās paredzēt. Līdz ar to atbilstoši Metodiskajiem ieteikumiem sods nosakāms diapazonā no Ls 250 - Ls

450, kur vidējais apmērs sastāda Ls 350. Tādējādi, soda apmērs nosakāms Ls 350 apmērā.

Latvijas APK 1.pantā noteikts, ka administratīvo pārkāpumu likumdošanas uzdevums ir aizsargāt sabiedrisko iekārtu, īpašumu,

pilsoņu sociāli ekonomiskās, politiskās un personiskās tiesības un brīvības, kā arī komersantu, iestāžu un organizāciju tiesības un

likumīgās intereses, noteikto pārvaldes kārtību, valsts un sabiedrisko kārtību, nostiprināt likumību, novērst tiesību pārkāpumus,

audzināt pilsoņus likumu precīzas un stingras ievērošanas garā, ieaudzināt viņos cieņas pilnu attieksmi pret citu pilsoņu tiesībām,

godu un pašcieņu, pret sadzīves noteikumiem, apzinīgu attieksmi pret saviem pienākumiem un atbildību sabiedrības priekšā. Šā

uzdevuma realizēšanai Latvijas APK noteikts, kāda darbība vai bezdarbība atzīstama par administratīvo pārkāpumu, kādu

administratīvo sodu, kāda institūcija (amatpersona) un kādā kārtībā var uzlikt personai, kas izdarījusi administratīvo pārkāpumu.

Latvijas APK 8.panta pirmā daļa nosaka, ka persona, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, ir atbildīga saskaņā ar likumu, kas ir

spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā un vietā. Atbilstoši Latvijas APK 22.pantam administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek

piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas

garā, kā arī lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus.

Administratīvais sods tiek piemērots, lai aizsargātu personu sociāli ekonomiskās un personiskās tiesības un novērstu tiesību

pārkāpumus, kā arī lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un cienīšanas garā, kā arī lai

tiesību pārkāpējs neizdarītu jaunus līdzīgus pārkāpumus. Tādējādi, secināms, ka tieši lēmums par administratīvā soda uzlikšanu ir

vispiemērotākais līdzeklis, lai sasniegtu Latvijas APK noteiktos mērķus.

Pamatojoties uz minēto apstākļu vispusīgu un objektīvu analīzi un minētajām tiesību normām, kā arī Latvijas APK 287.panta pirmās

daļas 3.punktu, Valsts darba inspekcijas likuma 6.panta otro daļu, VDI direktors nolēma grozīt soda mēru ietvaros, kas paredzēts

normatīvajā aktā par atbildību par administratīvo pārkāpumu, kas paredzēts Latvijas APK 41. 4 panta otrajā daļā, uzliekot Sabiedrībai

naudas sodu Ls 350 apmērā.

Tiesas sēde Sabiedrības pārstāve sūdzību uzturēja uz tajā norādītajiem argumentiem.

VDI pārstāvis sūdzību neatzina, pamatojoties uz Lēmumā norādītajiem apsvērumiem.

Motīvu daļa

Uzklausot procesa dalībniekus un izvērtējot lietas materiālus, tiesa atzīst, ka sūdzība ir noraidāma.

Sabiedrībā konstatētais pārkāpums kvalificētas pēc Latvijas APK 41.panta pirmās daļas, 41.4panta pirmās un otrās daļas.

Latvijas APK 41.panta pirmā daļa noteic (Latvijas APK redakcijā, kas bija spēkā administratīvā soda piemērošanas laikā), ka par

darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu, izņemot gadījumus, kas noteikti šā panta otrajā un trešajā daļā, —

izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu darba devējam — fiziskajai personai vai amatpersonai no divdesmit pieciem līdz divsimt

piecdesmit latiem, juridiskajai personai — no piecdesmit līdz septiņsimt piecdesmit latiem.

Latvijas APK 41. 4panta pirmā un otrā daļa noteic (Latvijas APK redakcijā, kas bija spēkā administratīvā soda piemērošanas laikā),

ka par darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu, izņemot šā panta otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā un sestajā daļā

minētos pārkāpumus, — izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu darba devējam vai darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu

saņēmējam — fiziskajai personai vai amatpersonai no piecdesmit līdz divsimt piecdesmit latiem, juridiskajai personai — no

piecdesmit līdz piecsimt latiem.

Par darba vides riska novērtējuma neveikšanu un darba aizsardzības pasākumu plāna neizstrādāšanu vai tā neatbilstību darba

aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasībām — izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu darba devējam vai darbaspēka

nodrošināšanas pakalpojumu saņēmējam — fiziskajai personai vai amatpersonai no piecdesmit līdz divsimt piecdesmit latiem,

juridiskajai personai — no simt līdz septiņsimt piecdesmit latiem.

DL 140.panta pirmā daļa nosaka, ja darba rakstura dēļ nav iespējams ievērot attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo dienas vai

nedēļas darba laika ilgumu, darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem nosaka summēto darba laiku, lai darba laiks

pārskata periodā nepārsniegtu attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku. Ja darbiniekam ir noteikts summētais darba

laiks, darba devējam ir pienākums par to rakstveidā informēt darbinieku, norādot pārskata perioda ilgumu, kā arī laikus iepazīstināt

darbinieku ar darba grafiku.

2007.gada 2.oktobra Ministru kabineta noteikumu Nr. 660 ,,Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība” 14.punkts nosaka,

ka novērtējot darba vides risku, darba devējs nodrošina: 14.1. darba vides un tajā esošo darba vietu vai darba veidu pārbaudi,

nosakot tajos pastāvošos darba vides faktorus un konstatējot faktorus, kuri rada vai var radīt risku nodarbināto drošībai un veselībai

(1.pielikums); 14.2. darba vides faktoru mērījumus, ja tas nepieciešams, lai noteiktu, vai darba vides faktors rada risku nodarbināto

drošībai un veselībai; 14.3. to darba vides faktoru novērtēšanu, kuri rada vai var radīt risku nodarbināto drošībai un veselībai.

2007.gada 2.oktobra Ministru kabineta noteikumu Nr. 660 33.2.punkts nosaka, ka pamatojoties uz darba vides riska novērtēšanas

rezultātiem un darba vietu pārbaudē iegūto informāciju, darba devējs nodrošina darba aizsardzības pasākumu plāna izstrādi, kurā

nosaka darba aizsardzības pasākumus, to īstenošanas termiņus un atbildīgos par šo noteikumu 33.1.apakšpunktā minētā riska

novēršanu vai samazināšanu. Nosakot un veicot darba aizsardzības pasākumus darba vides riska novēršanai vai samazināšanai,

darba devējam ir pienākums nodrošināt, lai risks netiktu pārnests uz citu vietu vai netiktu radīts cits risks.

2010.gada 10.augusta Ministru kabineta noteikumu Nr.749 ,,Apmācības kārtība darba aizsardzības jautājumos” 2.punkts nosaka, ka

darba devējs vai darba devēja norīkota persona, ja uzņēmumā nav vairāk par 10 nodarbinātajiem un ja darba devējs pats veic darba

aizsardzības speciālista pienākumus atbilstoši Darba aizsardzības likumam, vai darba aizsardzības speciālists iegūst vienu no

šādiem zināšanu līmeņiem darba aizsardzības jomā: 2.1. augstākā līmeņa zināšanas (profesionālā augstākā izglītība), kuru apgūst

pirmā vai otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmās; 2.2. pamatlīmeņa zināšanas, kuras apgūst profesionālās

pilnveides izglītības programmā.

Atbildība par 2007.gada 2.oktobra Ministru kabineta noteikumu Nr. 660 14. un 33.2punktā paredzēto prasību neievērošanu

paredzēta Latvijas APK 41. 4panta otrajā daļā. Atbildība par 2010.gada 10.augusta Ministru kabineta noteikumu Nr.749

,,Apmācības kārtība darba aizsardzības jautājumos” 2.punktā paredzēto prasību neievērošanu paredzēta Latvijas APK 41. 4panta

pirmajā daļā. Savukārt, par DL 140.panra pirmajā daļā noteikto prasību neievērošanu paredzēta Latvijas APK 41.panta pirmajā daļā.

Latvijas APK 244.pants nosaka, ka institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz

vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

Latvijas APK 243.panta pirmā daļa paredz, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras Latvijas APK paredzētajā

kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās

personas savas kompetences ietvaros izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus

apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izspriešanā.

Latvijas APK 243.panta piektā daļa paredz, kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par

faktiem. No minētā panta astotās daļas izriet, ka iegūtie fakti vai ziņas jāvērtē kopumā un savstarpējā sakarībā.

Saskaņā ar Latvijas APK 243. 1 pantu pierādīšanas līdzekļi administratīvā pārkāpuma lietā irpie administratīvās atbildības sauktās

personas paskaidrojumi; personu liecības; eksperta atzinums; kompetentās institūcijas atzinums; dokuments, kas satur ziņas par

faktiem, rakstveidā vai citā formā; elektroniskie pierādījumi; procesuālajās darbībās rakstveidā vai citā veidā nostiprinātās ziņas par

faktiem; lietiskie pierādījumi.

Lietas materiāliem ir pievienoti dokumenti: 2012.gada 29.jūnija administratīvā pārkāpuma protokols AMNr.016623; 2012.gada 5.jūlija

Lēmums Nr.12Q/390-2012-019; Darba laika uzskaites tabulas par 2012.gada jūniju; 2012.gada 21.maija Darba līguma Nr.27 kopija,

kas noslēgts starp Sabiedrību un /R.Š./; Pielikuma Nr.1 kopija darba līgumam Nr.27; 2012.gada 27.jūnija akti par konstatētajiem

faktiem; informācijas izdruka par Sabiedrības Darba ņēmēju sarakstu, kas ir nodarbināti taksācijas periodā par 2012.gadu;

Apsekojuma plānošanas veidlapa; Valsts ieņēmumu dienesta informācijas izdruka par Nodokļu maksātāja reģistrētajām

struktūrvienībām, darbinieku skaitu un darba algu attiecībā uz Sabiedrību.

Latvijas APK 289. 13 panta trešā daļa nosaka, ja tiesnesis, izskatot sūdzību, atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais pamatojums ir

pareizs un pilnībā pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas iestādes nolēmuma

motivācijai. Šādā gadījumā izvērstāks argumentu izklāsts nav nepieciešams.

Vērtējot lietā esošos pierādījumus, tiesa secina, ka Lēmumā ir uzskaitīti un argumentēti pierādījumi, kas apliecina Sabiedrības

vainīgumu konstatēto administratīvo pārkāpumu izdarīšanā. Tiesa pievienojas Lēmumā ietvertajai motivācijai un uzskata, ka Lēmumā

ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, līdz ar ko, uzskata, ka atkārtota pierādījumu analīze nav nepieciešama.

Vērtējot Sabiedrības sūdzībā izteikto argumentu, ka tā nepiekrīt VDI secinājumam, ka lietai pievienotais Protokols apstiprina,

ka Iesniedzējs atzīst, ka ir izdarīti Lēmumā norādītie administratīvie pārkāpumi un piekrīt Protokola saturam, tiesa secina, ka

administratīvā pārkāpuma protokola AM Nr.016623 10.punktā Sabiedrības pārstāvis valdes loceklis /R.N./ norāda, ka “piekrīt

protokola saturam”, nekādus citus iebildumus Protokola sastādīšanas laikā nav izteicis, kā arī administratīvā pārkāpuma protokola

A M Nr.016623 9.punktā ir parakstījies par to, ka ar protokola saturu ir iepazinies un Latvijas APK 260.pantā noteiktās pie

administratīvās atbildības sauktās personas tiesības un pienākumi viņam izskaidroti.

Vienlaicīgi, tiesa secina, ka administratīvo tiesu praksē vispārīgi ir atzīts, ka vēlāk iesniegti paskaidrojumi rada lielākas šaubas par to

ticamību nekā, ja tie sniegti uzreiz notikuma brīdī. Šāda atziņa atbilst dzīvē gūtiem novērojumiem (skat.Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2009.gada 26.janvāra spriedums lietā Nr. SKA-45/2009).

Kā izriet no Sabiedrības valdes locekļa /R.N./ ieraksta administratīvā pārkāpuma protokolā, tad sākotnēji Sabiedrības valdes

loceklis ir norādījis, ka piekrīt protokola saturam, no kā izdarāms secinājums, ka ir piekritis konstatētajiem pārkāpumiem. Vienlaicīgi

tiesa secina, ka administratīvie pārkāpumi ir konstatējami vērtējot lietā esošos pierādījumus, kuri tiesas ieskatā ir pietiekami minēto

pārkāpumu konstatēšanai. Savukārt, ja lietā esošie pierādījumi ir pietiekami administratīvā pārkāpuma konstatēšanai, pie

administratīvās atbildības saucamās personas attieksmei par pārkāpuma konstatēšanu nav būtiskas un izšķirošas nozīmes.

Sūdzības iesniedzēja sūdzībā norāda, ka nav pamata Sabiedrību saukt pie administratīvās atbildības, jo iztrūkst

administratīvā pārkāpuma subjektīvā puse, uzskata, ka VDI nepamatoti secināja, ka Sabiedrība izdarīja pārkāpumu aiz neuzmanības.

Tiesību doktrīnā vaina tiek definēta kā personas psihiskā attieksme nodoma vai neuzmanības formā pret viņas izdarīto prettiesisko

darbību vai bezdarbību un ar to saistītajām kaitīgajām sekām (Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums. Rīga: Tiesu namu aģentūra,

2000, 90.lpp.). Tomēr minētā definīcija raksturo tikai fizisko personu vainu, jo juridiskajām personām nevar piemist psihiskā

attieksme. Tāpēc juridisko personu vaina ir nosakāma, ņemot vērā divus nosacījumus: pirmkārt, vai juridiskajai personai bija iespēja

nodrošināt noteikumu ievērošanu, par kuru pārkāpšanu ir paredzēta administratīvā atbildība, otrkārt, vai juridiskā persona veica

nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo noteikumu ievērošanu. (skat. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009.gada

5.marta Spriedumu lietā SKA-19/2009).

Izskatāmajā lietā sūdzībā netiek apstrīdēts, ka administratīvā pārkāpuma protokola AM Nr.016623 norādītajā laikā, pārbaudot

dokumentāciju uzņēmumā nebija apmācīts darba aizsardzības speciālists. Uzņēmumā nebija veikta darba vides riska faktoru

izvērtējums, uzņēmumā nav sastādīts darba aizsardzības pasākumu plāns. Uzņēmumā nav darba grafiki, kā arī darbinieki laikus

netiek iepazīstināti ar darba grafikiem.

Tiesa nekonstatē nekāda veida šķēršļus, kas būtu lieguši Sabiedrībai veikt pārbaudes un nodrošināt darba likumdošanas un darba

aizsardzības likumdošanas normatīvo aktu prasību ievērošanu, konkrētajā gadījumā, veikt darba vides riska faktoru izvērtējumu,

sastādīt darba aizsardzības pasākumu plānu, nodrošināt kompetentu darba aizsardzības speciālistu, sastādīt darba grafikus. Līdz ar

ko, tiesa pievienojas Lēmumā norādītajam, ka pārkāpums pieļauts aiz neuzmanības, un atbilstoši Latvijas APK 11.pantam,

administratīvais pārkāpums atzīstams par izdarītu aiz neuzmanības, ja persona, kas to izdarījusi, ir paredzējusi savas darbības vai

bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju, bet vieglprātīgi paļāvusies, ka tās varēs novērst, vai arī nav paredzējusi šādu seku

iestāšanās iespēju, kaut gan tai vajadzēja un tā varēja tās paredzēt.

Vērtējot Sabiedrības sūdzību, tiesa secina, ka sūdzības iesniedzēja ieskatā, Lēmums ir pieņemts pārkāpjot lēmuma

pieņemšanas termiņus.

Latvijas APK 286.panta pirmā daļa nosaka, ka sūdzību vai protestu par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu augstāka

iestāde izskata rakstveida procesā 30 dienu laikā pēc sūdzības vai protesta saņemšanas, bet lietās par satiksmes noteikumu

pārkāpumiem — pēc visu lietas materiālu saņemšanas.

Latvijas APK neparedz augstākai iestādei pagarināt sūdzības izskatīšanas termiņu.

Sabiedrības sūdzība augstākā iestādē izskatīta pārkāpjot Latvijas APK 286.panta pirmās daļas termiņu.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments spriedumā lietā Nr.SKA-403/2010 ir norādījis, ka apstāklis, ka iestāde

nepamatoti ir kavējusies ar lēmuma pieņemšanu, var tikt vērtēts vienīgi no aspekta, vai tādējādi pieteicējam ir pieņemts nelabvēlīgāks

lēmums, kāds tas varētu būt, pieņemot to noteiktā termiņā (skat.Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

2010.gada 14.oktobra spriedums lietā Nr.SKA-403/2010).

Ņemot vērā minēto, tiesas ieskatā, lēmuma par sūdzību pieņemšanas laiks neietekmē sūdzības izskatīšanas rezultātu, bet gan

ietekmē pārsūdzības termiņu un kārtību un šajā lietā Sabiedrības tiesības nekādā veidā nav pārkāptas, jo, kamēr netika izskatīta

sūdzība, administratīvā soda izpilde saskaņā ar Latvijas APK 285. un 299.panta pirmo daļu netika pieprasīta, jo lēmums par

administratīvā soda uzlikšanu nebija stājies spēkā.

Tiesa konstatē, ka iestāde ir pārkāpusi procesuālo termiņu sūdzības izskatīšanai, tomēr atzīst, ka minētais procesuālais pārkāpums

nav būtisks.

Procesuāli pārkāpumi lēmuma pieņemšanā rada lēmuma prettiesiskumu un atcelšanu tad, ja tiem ir tieša un būtiska ietekme uz

rezultātu. Tas ir, ja tiesību normas tieši paredz lēmuma atcelšanu konkrētā procesuālā pārkāpuma gadījumā vai arī tad, ja rezultāts

būtu personai labvēlīgāks, ja šādu pārkāpumu nebūtu. Tiesa norāda, ka Lēmumā ietvertais pierādījumu vērtējums, lai konstatētu

Latvijas APK 41.panta pirmajā daļā un 41. 4 panta pirmajā un otrajā daļā paredzēto administratīvā pārkāpuma sastāvu un

Sabiedrības vainīgumu ir pareizs un pilnībā pietiekams. Līdz ar ko, tiesa uzskata, ka konstatējot procesuālā termiņa pārkāpumu

iestādes rīcībā, izskatot Sabiedrības sūdzību, atzīstams, ka minētais termiņa pārkāpums nevarētu liecināt, ka Lēmums ir prettiesisks

pēc būtības.

Bez tam, atbilstoši Latvijas APK 239.pantā 7.punktam tikai 37.pantā paredzēto termiņu, nevis jebkuru Latvijas APK noteiktu termiņu

pārkāpums pats par sevi ir pamats, lai izbeigtu lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā.

Lietā nav nekādu ziņu, kas liecinātu, ka būtu konstatējams Latvijas APK 239.panta 7.punktā paredzētais nosacījums, kad lietvedībā

administratīvā pārkāpuma lietā būtu izbeidzama.

Sūdzībā Sabiedrība norāda, ka nepiekrīt noteiktajam soda naudas apmēram.

Saskaņā ar Latvijas APK 32.panta otro daļu, daļu, uzliekot sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, viņa

vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.

Izvērtējot Lēmumu, tiesa atzīst, ka VDI, lemjot par Sabiedrībai piemērojamā soda apmēru, ir ņēmusi vērā Metodisko ieteikumu

noteikumus, Latvijas APK 32.panta prasības, proti, piemērojot sodu ir izvērtēts Sabiedrības izdarītā administratīvā pārkāpuma

raksturs un apstākļi, vainas pakāpe. Sabiedrībai uzlikts naudas sods saskaņā ar Latvijas APK 35.pantā paredzētajiem nosacījumiem

Ls 350 apmērā, administratīvo sodu uzliekot Latvijas APK 41.panta pirmajā daļā un 41. 4 panta pirmajā un otrajā daļā noteiktās

sankcijas ietvaros (Latvijas APK redakcijā, kas bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā). Tiesa secina, ka sods ir piemērots

pamatoti, ir pārkāpumam atbilstošs, samērīgs un atstājams spēkā.

Ņemot vērā minēto, tiesa uzskata, ka pārsūdzētais Lēmums pēc būtības ir tiesisks un pamatots, un Sabiedrības darbībā ir saskatāms

Latvijas APK 41.panta pirmajā daļā un 41.4 panta pirmajā un otrajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu sastāvs.

Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka Lēmums, ar kuru Sabiedrība saukta pie administratīvās atbildības ir likumīgs un pamatots un tā

atcelšanai nav iemeslu, bet Sabiedrības sūdzība ir noraidāma.

Rez olutīvā daļa

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa 41.panta pirmo daļu, 41.4 panta pirmo un otro

daļu, 243., 244., 288., 289.6, 289.7, 289.12, 289.13 pantu tiesa

nosprieda

noraidīt SIA ,,Keramika LV”, reģistrācijas numurs 40103267972, sūdzību un atstāt negrozītu Valsts darba inspekcijas 2012.gada

27.novembra lēmumu Nr.04/360-01-03/3638.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 10 (desmit) darba dienu laikā no pilna sprieduma paziņošanas dienas, iesniedzot

apelācijas sūdzību Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā. Pilns spriedums sastādīts un pieejams tiesas kancelejā 2014.gada

14.janvārī.

Tiesnese I.Millere