Court partially allowed landlord's claim to void lease and recover damages based on property seizure success.

Lietas Nr.C32223913

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2015.gada 27.janvārī

Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis A.Vasiļevskis

ar tiesas sēžu sekretāri J.Sutiku

piedaloties prasītājas pārstāvei /pers. A/, atbildētājas /pers. B/ pārstāvim zvērinātam advokātam /pers. D/

izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu AS „Reverta” prasībā pret /pers. B/ un /pers. C/ par nomas līguma atzīšanu par spēkā neesošu un zaudējumu

piedziņu. Tiesa

k o ns t a t ē ja

2012.gada 28.decembrī tiesā saņemta AS „Reverta” (turpmāk - prasītāja) prasība pret /pers. B/ (turpmāk – atbildētāja Nr.1) un /pers. C/

(atbildētāja Nr.2) (turpmāk - atbildētājas), kurā prasītāja lūdz tiesu atzīt starp atbildētājām noslēgto Nomas līgumu par spēkā neesošu no tā noslēgšanas

brīža un piedzīt no abām atbildētājām solidāri par labu prasītājai zaudējumus Ls 15 994,49 jeb EUR 22 758,11 apmērā, piedzīt no abām atbildētājām

solidāri par labu prasītājai tiesas izdevumus Ls 431,41 jeb EUR 613,84 apmērā.

Prasības pieteikumā norādīts, ka pamatojoties uz 2010.gada 22.aprīļa Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas lēmumu lietā Nr.PAC-1013

2010.gads, prasītāja ir ieguvusi īpašuma tiesības uz dzīvokļa īpašumu ar adresi /adrese/, kadastra numurs /numurs A/, reģistrēts Rīgas pilsētas

zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs B/, (turpmāk – īpašums). Prasītājas īpašuma tiesības uz īpašumu zemesgrāmatā reģistrētas 2010.gada

2.novembrī. Prasītāja īpašumu ieguva izsolē, kas tika rīkota sakarā ar prasītājas celto prasību par hipotekārā kredīta parāda piedziņu no īpašuma

iepriekšējās īpašnieces atbildētājas Nr.1. Tā kā īpašumā atradās atbildētāja Nr.2 un viņas ģimenes locekļi (divi bērni), prasītājas ievešana valdījumā

sākotnēji tika atlikta (2010.gada 30.septembra zvērināta tiesu izpildītāja Kristīnes Jansones akts Nr.311 izpildu lietā Nr.321/C55/2010). Savu atrašanos

īpašumā atbildētāja pamatoja ar 2008.gada 15.aprīlī starp abām atbildētājām noslēgto Dzīvokļa nomas līgumu (turpmāk - nomas līgums), tāpēc atteicās

īpašumu atbrīvot.

Atbilstoši jaunākajai judikatūrai (Augstākās tiesas Senāta 2011.gada 23.novembra lēmumu lietā Nr.SKC-1564, 2011.gada 14.decembra

lēmumu lietā Nr.SKC-1797, 2012.gada 30.janvāra lēmumu lietā Nr.SKC-943, 2012.gada 5.marta lēmumu lietā Nr.SKC-1161, 2012.gada 16.maija

lēmumu lietā Nr.SKC-942) īrnieks ir lietas turētājs, nevis tās tiesisks valdītājs, tādēļ viņa atrašanās nekustamajā īpašuma vai viņa iebildumi pret

nekustamā īpašuma nodošanu nav šķērslis jaunā nekustamā īpašuma ieguvēja ievešanai nekustamā īpašuma valdījumā. Ņemot vērā minēto, 2012.gada

13.jūnijā tika veikta atkārtota prasītājas ievešana īpašuma valdījumā, par ko zvērināts tiesu izpildītājs /pers. E/sastādīja aktu par nekustamā īpašuma

nodošanu ieguvējam Nr.170, taču arī pēc šīs izpildu darbības veikšanas atbildētāja Nr.2 īpašumu neatbrīvoja. 2012.gada 19.jūnijā prasītāja vērsās tiesā

ar prasības pieteikumu par atbildētājas un viņas ģimenes locekļu izlikšanu no īpašuma. 2012.gada 28.jūlijā atbildētāja labprātīgi atbrīvoja īpašumu,

tādējādi atzīstot prasītājas celto prasību. Ņemot vērā īpašuma labprātīgu atbrīvošanu, prasītāja 2012.gada 19.decembrī atteicās no prasības (civillietas

lietvedības Nr.C32295612) par izlikšanu no īpašuma. Par laika posmu, kurā īpašums ir prasītājas īpašumā, bet to faktiski lietoja atbildētāja Nr.2 un

viņas ģimenes locekļi, tas ir, no 2010.gada 22.aprīļa līdz 2012.gada 28.jūlijam, atbildētāja Nr.2 nav maksājusi prasītājai nekādu atlīdzību par īpašuma

lietošanu, kā arī nav apmaksājusi izdevumus par komunālajiem un apsaimniekošanas pakalpojumiem. Prasītāja uzskata, ka tai atbilstoši zemāk

minētajiem apsvērumiem ir pamatotas tiesības no atbildētājām saņemt zaudējumu atlīdzību par veiktajiem komunālo un apsaimniekošanas pakalpojumu

un nekustamā īpašuma nodokļa maksājumiem, kā arī atrauto (negūto) peļņu par īpašuma lietošanu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka prasītājas ieskatā būtiski ir izvērtēt nomas līgumu, ar kuru atbildētāja Nr.2 pamatoja savu un savas ģimenes

locekļu atrašanos īpašumā un tādēļ ilgstoši atteicās to atbrīvot. Tā kā saskaņā ar Civillikuma 2174.pantu nomas priekšmeta ieguvējam jāievēro nomas

līgums tikai tad, ja tas ierakstīts zemesgrāmatā, bet nomas līgums nebija ierakstīts zemesgrāmatā, prasītājam nomas līgums nebija jāievēro, jo uz to

neattiecas arī speciālās tiesību normas, kas nostiprinātas likumā „Par dzīvojamo telpu īri”. Un tomēr atbildētāja atteicās atdot īpašumu prasītājai.

Saskaņā ar Civillikuma 2124.pantu nomas līgums uzskatāms par noslēgtu tiklīdz abas puses vienojas par nomas līguma būtiskām sastāvdaļām, tas

ir, par priekšmetu un maksu. Savukārt Civillikuma 2120.pants nosaka, ka nomas maksai jābūt patiesai atlīdzībai par lietas lietošanu, un tādēļ to nedrīkst

nolikt tikai izskata pēc. Darījums, kas noslēgts pretēji šim noteikumam, ar nolūku apiet likumu vai pievilt trešo personu, nav spēkā. Nomas līgumā nomas

maksa kopā ar komunālajiem maksājumiem par īpašuma lietošanu noteikta Ls 30 gadā. Šāda nomas maksa nekādi nav samērojama ar īpašuma patieso

nomas maksu. Pirmkārt jau, šāda gada nomas maksa nesedz pat niecīgu daļu no komunālajiem un apsaimniekošanas maksājumiem par īpašumiem.

Otrkārt, šāda nomas maksa par labā stāvoklī esošu, pilnībā aprīkotu dzīvokļa īpašumu 119,8 m2 platībā Rīgas klusajā centrā nekādi nevar tikt atzīta par

atbilstošu. Par kritēriju tam, vai nomas maksa ir patiesa atlīdzība par lietas lietošanu, var būt atzīstama arī pastāvoša tirgus cena (Civillikuma komentāri.

Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans īpašums, 2000, 475.lpp.), kas laika periodā

no 2010.gada 22.aprīļa līdz 2012.gada 28.jūlijam saskaņā ar nekustamo īpašumu tirgus ekspertu SIA „Interbaltija” un SIA „RENT IN RĪGA” izziņu ir

bijusi Ls 300-350 mēnesī perioda sākumā (2010.gada aprīlis - decembris) līdz Ls 450-500mēnesī perioda beigās (2012.gada janvāris - jūlijs). No

Civillikuma 2112.panta (noma vai īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai pusei gar zināmu nomas vai īres maksu kādas lietas lietošanu)

izriet, ka noma ir atlīdzības darījums, kas pats par sevi prezumē labuma gūšanu ne tikai nomniekam, lietu lietojot un gūstot no tās augļus, bet arī

iznomātājam, saņemot patiesu atlīdzību par lietas lietošanu. Šajā gadījumā nomas līgums rada īpašuma iznomātājam tikai un vienīgi zaudējumus, jo tajā

noteiktā nomas maksa nesedz pat niecīgu daļu no īpašuma uzturēšanas izmaksām, nemaz nerunājot par iznomātāja iespējām gūt kādu peļņu no šī

darījuma. Ņemot vērā minēto, secināms, ka nomas līguma noteiktā nomas maksa nav un nevar būt patiesa atlīdzība par īpašuma lietošanu un tā ir nolikta

tikai izskata pēc, kas savukārt vadoties pēc Civillikuma 2120.panta, nozīmē, ka darījums nav spēkā.

Prasības pieteikumā norādīts, ka nomas līgums ir noslēgts, pārkāpjot kredīta un ieķīlājuma līguma noteikumus. Atbildētājas Nr.1 īpašuma tiesības

uz īpašumu visā to pastāvēšanas laikā bija apgrūtinātas ar hipotēku par labu prasītājai, kas nodrošināja prasītājas iespējamos prasījumus pret atbildētāju

Nr.1 izsniegtā kredīta sakarā, un aizliegumu bez prasītājas rakstiskas piekrišanas īpašumu atsavināt, dāvināt, sadalīt un apgrūtināt ar lietu tiesībām. Minētā

hipotēka un aizliegums bija reģistrēti zemesgrāmatā, tāpēc par to esamību varēja pārliecināties jebkuras trešās personas, tostarp atbildētāja Nr.2.

Neskatoties uz prasītājas labā nostiprināto hipotēku un aizliegumu, atbildētāja Nr.1, noslēdzot nomas līgumu ar atbildētāju Nr.2, nav prasījusi prasītajai

piekrišanu nomas līgumu noslēgšanai, kaut gan tā bija nepieciešama, ko noteikti zināja pati atbildētāja Nr.1 un ko vajadzēja zināt arī atbildētājai Nr.2, jo

saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 1.pantu zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība. Turklāt atbildētājai Nr.1 bija

pienākums par apgrūtinājumu esamību un piekrišanas nepieciešamību paziņot atbildētājai Nr.2, taču tā vietā nomas līguma 7.1.punktā ietverta atbildētājas

Nr.1 garantija, ka viņai ir pilnīgas tiesības slēgt nomas līgumu, kā arī tas, kas īpašums nav ieķīlāts un citādā veidā apgrūtināts. Sastopoties ar kredīta

atmaksas grūtībām, atbildētājai Nr.1 bija jāvēršas pie prasītājas, lai rastu iespējami labāko risinājumu maksāšanas grūtību novēršanai (vai vismaz to

samazināšanai), taču tā vietā atbildētāja Nr.1, zinot par iespējamo piedziņas vēršanu uz īpašumu, aizmuguriski noslēdza ar atbildētāju Nr.2 nomas līgumu,

pielīgstot nesamērīgi zemu nomas maksu, kas nekādi nesedz tos maksājumus, kas atbildētājai Nr.1 bija jāveic saskaņā ar kredīta līgumu. Prasītājas

ieskatā, šis bija acīmredzams mēģinājums apgrūtināt prasītāju, kā atbildētājas Nr.1 kreditoru, un nākamos iespējamos īpašuma ieguvējus (šajā gadījumā -

prasītāju), noslēdzot simulatīvu (fiktīvu) nomas līgumu par nesamērīgi zemu nomas maksu. Līdzīgi kā secināts attiecībā uz nomas maksu, arī citu nomas

līguma noteikumu (piemēram, nomas līguma 3.15.punkts - nomniekam ir tiesības nodot telpas vai to daļu apakšnomā) liecina par mēģinājumu apgrūtināt

prasītāju, kā atbildētājas Nr.1 kreditoru, un nākamos iespējamos īpašuma ieguvējus (šajā gadījumā - prasītāju) ar pēc iespējas neizdevīgākiem nomas

noteikumiem, tā kā atbildētāja Nr.1 (un visdrīzāk - arī atbildētāja Nr.2) zināja par piedziņas vēršanu uz īpašumu sakarā ar to, ka netika pildītas no kredīta

līguma izrietošās saistības.

Prasības pieteikumā norādīts, ka nomas līgums noslēgts ar nolūku apiet likumu. Apkopojot visus iepriekš izklāstītos faktus, prasītāja secina, ka

atbildētājas nav noslēgušas nomas līgumu ar vēlmi radīt ar šādu darījumu tiesiskas sekas, tas ir, nodibināt patiesas nomas attiecības, bet gan ar nolūku

apiet likumu un pievilt trešo personu - traucēt nākamos īpašuma ieguvējus (šajā gadījumā - prasītāju) brīvi valdīt sev piederošo īpašumu, iegūt tā augļus,

izlietot to pēc sava ieskata mantas pavairošanai un vispār to lietot visādā kārtā, kā to paredz Civillikuma 1038.pants. Tā kā atbildētājas savu gribu

izteikušas tikai izskata pēc, tai saskaņā ar Civillikuma 1438.pantu nav nekādu tiesisku seku. Nomas līgums noslēgts arī pretēji labiem tikumiem, jo tas

noslēgts bez prasītājas, kā atbildētājas Nr.1 hipotekārā kreditora, piekrišanas ar mērķi kavēt parāda atgūšanu un piedziņas vēršanu uz īpašumu. Prasītāja

saskata abu Atbildētāju rīcībā tīšas darbības ar mērķi nodarīt zaudējumus Prasītājai, kas var tikt kvalificētas arī kā krimināli sodāmas darbības. Saskaņā

ar Civillikuma 1415.pantu neatļauta darbība, kuras mērķis ir pretējs labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska

darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā. 2008.gada Augstākās tiesas prakses apkopojumā par Civillikuma 1415.panta piemērošanu izteiktas

atziņas ir šādas: prettiesiski nodibinātas saistības nevar radīt paliekošas tiesiskas sekas; darbības, kas pretējas likumiem vai labiem tikumiem, likums

neaizsargā. Tādējādi, apkopojot visu iepriekš minēto, atbilstoši Civillikuma 1415., 1438. un 2120.pantam nomas līgums atzīstams par spēkā neesošu.

Prasītāja vērš tiesas uzmanību uz to, ka atbildētāja Nr.2 faktiski ir atzinusi to, ka viņai nav nekādu tiesību lietot īpašumu ar konkludentām darbībām -

labprātīgi atbrīvojot īpašumu 2012.gada 28.jūlijā. Prasītāja uzskata, ka, labprātīgi atbrīvojot īpašumu, atbildētāja ir atzinusi prasītājas prasījumu, kas celti

ar 2012.gada 19.jūnija prasības pieteikumu par izlikšanu no dzīvojamās telpas, pamatotību.

Prasības pieteikumā norādīts, ka Civillikuma 1770.pants nosaka, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Kā to atzinis

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments, minētās tiesību normas izpratnē ar jēdzienu „zaudējums” saprot jebkādu mantas samazinājumu, zudumu

vai bojājumu, kā arī citas mantiski novērtējamas tiesību aizskāruma sekas (2008.gada 2.aprīļa Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments spriedums

lietā Nr. SKC-143). Saskaņā ar Civillikuma 1775.pantu katrs zaudējums, kas nav nejaušs, ir jāatlīdzina. Civillikuma 1779.pants paredz, ka katram ir

pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Ievērojot Civillikuma regulējumu, tiesību teorijā atzīts, ka zaudējumu

atlīdzības prasības apmierināšanai ir nepieciešams konstatēt šādu pamata nosacījumu esamību: (1) personas prettiesiska rīcība (darbība vai bezdarbība),

kas attiecīgos gadījumos ietver arī novērtējumu no vainojamības viedokļa; (2) zaudējumu esamība; (3) cēloniskais sakars starp prettiesisko rīcību

(neatļauto darbību) un zaudējumiem.

Prasītāja norāda, ka atbildētāju kopīgā rīcība - atbildētājas Nr.2 rīcība, bez tiesiska pamata lietojot īpašumu un atsakoties to atbrīvot, un

atbildētājas Nr.1 rīcība, šādas darbības atbalstot, noslēdzot fiktīvo nomas līgumu - ir aizskārusi prasītājai no Civillikuma 1038.panta izrietošās īpašnieka

tiesības piederošo lietu valdīt, iegūt tās augļus, izlietot to pēc sava ieskata savas mantas pavairošanai un vispār to lietot visādā kārtā. Savu un savas

ģimenes locekļu atrašanos īpašumā atbildētāja Nr.2 pamatoja ar nomas līgumu, taču, kā secināts iepriekš, tas ir spēkā neesošs. To, ka atbildētājai Nr.2

nav nekādu tiesību lietot īpašumu, pati atbildētāja ir atzinusi ar konkludentām darbībām - labprātīgi atbrīvojot īpašumu 2012.gada 28.jūlijā. Tā kā starp

prasītāju un atbildētāju Nr.2 nekad nav bijusi nodibināta līgumiska saistība attiecībā uz īpašumu, savukārt līgumiskās attiecības, kas skar īpašumu, starp

prasītāju un atbildētāju Nr.1 ir izbeigtas, vēršot piedziņu uz īpašumu, atbildētāju izdarītais tiesību aizskārums atzīstams par ārpuslīgumisku aizskārumu

(deliktu). Saskaņā ar Civillikuma 1635.pantu katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums, dod

tiesības cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. Turklāt Civillikuma 1649.pants nosaka, ka prasījumos, kas

izriet vienīgi no tiesību aizskārumiem un neskar jau pastāvošas saistību attiecības, tiesību aizskārējs atbild par katru, pat vieglu neuzmanību.

Prasības pieteikumā norādīts, ka laikā no 2010.gada 22.aprīļa līdz 2012.gada 28.jūlijam, kad īpašums bija prasītājas īpašumā, bet atbildētājas

prettiesiskās rīcības dēļ prasītāja pilntiesīgi nav varējusi izmantot savas īpašnieka tiesības, prasītājai ir radušies tālāk aprakstītie zaudējumi.

Prasītājas parastā komercdarbība ietver arī savu īpašumu pārdošanu un pārvaldīšanu, tostarp izīrēšanu un iznomāšanu. Normālā situācijā, kad

prasītāja īpašuma valdījumu iegūtu vienlaicīgi ar īpašuma tiesībām uz to, prasītāja īpašumu būtu izīrējusi, iznomājusi vai pārdevusi. Laikā no 2010.gada

22.aprīļa līdz 2012.gada 28.jūlijam, kad īpašums prettiesiski atradās atbildētājas Nr.2 varā un prasītājai bija liegta iespēja īpašumu valdīt, jebkādas šāda

veida darbības ar īpašumu bija liegtas, līdz ar to prasītājai ir radies sagaidāmās peļņas, ko prasītāja gūtu, īpašumu izīrējot vai iznomājot, samazinājums

(atbilstoši Civillikuma 1772.panta terminoloģijai - sagaidāmās peļņas atrāvums).

Juridiskajā literatūrā atzīts, ka sagaidāmās peļņas atrāvuma apmēra noteikšana balstās galvenokārt uz ekonomiskiem aprēķiniem, ņemot vērā

dažādus tirgus faktorus, kas var palielināt vai samazināt peļņu konkrētos apstākļos (Civillikuma komentāri. Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru

kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans īpašums, 2000, 268.lpp.), tāpēc prasītājas ieskatā atrautās (negūtās, sagaidāmās)

peļņas apmēra noteikšanai par pamatu ņemama īres un nomas tirgus cena. Saskaņā ar nekustamo īpašumu tirgus ekspertu SIA „Interbaltija” un SIA

„RENT IN RIGA” izziņu īpašuma īres maksa bijusi Ls 300-350 mēnesī laikā no 2010.gada aprīļa līdz decembrim, Ls 350-400 mēnesī laikā no

2011.gada janvāra līdz jūnijam, Ls 400-450 mēnesī laikā no 2011.gada jūnija līdz decembrim, Ls 450-500 mēnesī laikā no 2012.gada janvāra līdz

jūlijam. Rēķinot vidējo īres maksu, prasītājas sagaidāmās peļņas atrāvums par visu periodu ir Ls 10 917,36.

Tagadējās mantas samazinājums - veiktie maksājumi par komunālajiem un apsaimniekošanas pakalpojumiem un nekustamā īpašuma nodokli.

Lai arī atbildētāja Nr.2 lietoja īpašumu, viņa neveica maksājumus par komunālajiem un apsaimniekošanas pakalpojumiem un nekustamā īpašuma nodokli.

Lai pasargātu īpašumu no bojāejas, kā arī lai neradītu zaudējumus attiecīgo pakalpojumu sniedzējiem un pildītu normatīvajos tiesību aktos noteiktos

īpašnieka pienākumus, izdevumus par komunālajiem un apsaimniekošanas pakalpojumiem, kā arī nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus visu šo laiku

ir maksājusi prasītāja. Normālos apstākļos, kad prasītāja īpašumu būtu varējusi izīrēt vai iznomāt, attiecīgais īpašuma īrnieks/nomnieks papildus

īres/nomas maksai apmaksātu arī maksājumus par komunālajiem un apsaimniekošanas pakalpojumiem un nekustamā īpašuma nodokli. Kopējā summa

par komunālajiem un apsaimniekošanas pakalpojumiem un nekustamā īpašuma nodokļa maksājumiem šajā laikā ir Ls 5077,13, ko apliecina prasības

pieteikumam klāt pievienotie rēķini un to apmaksu apliecinošie maksājumu uzdevumi. Atbilstoši Civillikuma 1772.pantam iepriekš aprakstītie zaudējumi -

kā tagadējās mantas samazinājums (maksājumi par komunālajiem un apsaimniekošanas pakalpojumiem un nekustamā īpašuma nodokli), tā sagaidāmās

peļņas atrāvums (atlīdzība par īpašuma lietošanu īres/nomas maksas veidā) - ir jau cēlies zaudējums, kas saskaņā ar Civillikuma 1771.pantu dod tiesību

uz atlīdzību.

Cēloniskais sakars starp atbildētāju prettiesisko rīcību (neatļauto darbību) un zaudējumiem. Prasītāja norāda, ka atbildētājas noslēdza fiktīvo

nomas līgumu un atbildētāja Nr.2 lietoja īpašumu un ilgstoši atteicās to atbrīvot, lai arī zināja, ka viņai pēc piedziņas vēršanas uz īpašumu un tās rezultātā

sekojošās īpašuma īpašnieka maiņas nebija uz to nekādu tiesību, ko apliecina viņas vēlāk veiktā labprātīga īpašuma atbrīvošana. Prasītājas zaudējumi ir

radušies tieši tādēļ, ka viņai tika liegta iespēja izmantot īpašumu atbildētāju prettiesiskās rīcības dēļ. Līdz ar to viennozīmīgi secināms, ka pastāv

cēloniskais sakars starp atbildētāju prettiesisko rīcību un prasītājai radītajiem zaudējumiem. Atbilstoši Civillikuma 1773.pantam secināms, ka prasītājai

radītais zaudējums ir tiešs, jo tas ir atbildētāju prettiesīgo darbību dabiskās un nepieciešamās sekas. Šeit konstatējama arī atbildētāju vaina (vainojamība)

par prasītājai nodarīto kaitējumu, kas izpaudies kā iepriekš aprakstītie zaudējumi, jo saskaņā ar tiesību teorijā atzīto ar Civillikuma 1635.panta vārdiem

„(..) ciktāl viņu par šo darbību var vainot” saprotama objektīvi konstatējama personas prettiesiskas rīcības un cēloņsakarības rezultātā radītā kaitējuma

seku attiecināšana uz pārkāpēju, tas ir, ka persona atbild par to kaitējumu, kas radies sakarā ar viņas prettiesisko rīcību vai tās sekām, ciktāl tās attiecas

uz tiesību aizskārēja prettiesiskās rīcības rezultātā radušos kaitējumu (Kārkliņš J. Vainas nozīme, nosakot civiltiesisko atbildību. Jurista Vārds,

26.04.2005., Nr.15 (370)).

Pamatojoties uz Civillikuma 1., 1038., 1415., 1438., 1635., 1649., 1770.-1773., 1775., 1779., 2112., 2120., 2124., 2174.pantu,

Zemesgrāmatu likuma 1.pantu prasītāja lūdz atzīt starp atbildētājām noslēgto Nomas līgumu par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža un piedzīt no

abām atbildētājām solidāri par labu prasītājai zaudējumus Ls 15 994,49 jeb EUR 22 758,11 apmērā, piedzīt no abām atbildētājām solidāri par labu

prasītājai tiesas izdevumus Ls 431,41 jeb EUR 613,84 apmērā.

2013.gada 15.februārī tiesā saņemti atbildētājas /pers. C/ paskaidrojumi, no kuriem redzams, ka prasītājas iesniegto prasību pret sevi neatzīst un

lūdz tiesu to noraidīt.

Atbildētāja paskaidro, ka /adrese/, dzīvoklī dzīvoja uz tiesiski noslēgta īres līguma pamata kopā ar 2 bērniem. Atbildētājas un bērnu dzīvesvieta ir

deklarēta šajā dzīvoklī. Visa iedzīve un mantas /adrese/, dzīvoklī pieder /pers. C/ un viņas ģimenes locekļiem, bet nevis /pers. B/ (bijušajai dzīvokļa

īpašniecei). Īres līguma laikā atbildētāja veikusi nepieciešamo dzīvokļa uzturēšanu un uzlabojumus. No Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījuma

Nr./numurs B/ izriet, ka /pers. B/ īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu /adrese/, ieguva 2007.gada 26.septembrī saskaņā ar 2007.gada 14.septembra

pirkuma līgumu. Īpašuma tiesības uz minēto īpašumu viņa zaudēja tikai 2010.gada 2.novembrī, kad īpašuma tiesības ieguva AS „Parex banka”, saskaņā

ar 2010.gada 22.aprīļa Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas lēmumu lietā Nr.PAC-1013 2010. Civillikuma 994.pants nosaka, ka „Par nekustama

īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatās.” Līdz ierakstīšanai zemesgrāmatās nekustamā īpašuma ieguvējam pret

trešajām personām nav nekādu tiesību: viņš nevar izlietot nevienu no priekšrocībām, kas saistītas ar īpašumu, un viņam jāatzīst par spēkā esošu visa uz šo

nekustamo īpašumu attiecošās tās personas darbība, kura pēc zemesgrāmatām apzīmēta par šā īpašuma īpašnieku.

Atbildētāja savos paskaidrojumos norāda, ka minēto nekustamo īpašumu /pers. B/ 2008.gada 15.aprīlī izīrēja /pers. C/. Saskaņā ar Civillikuma

1403.pantu, tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai. Sakarā ar ko atbildētāja vērš

uzmanību, ka /pers. B/ kā nekustamā īpašuma tiesiskai īpašniecei, bija šāda tiesība, konkrēti tiesība izīrēt vai iznomāt sev piederošo nekustamo īpašumu.

Īres attiecības, kas nodibinātas starp /pers. B/ un /pers. C/, ir tiesiskas un tās regulē likums „Par dzīvojamo telpu īri”, kā arī Civillikuma normas.

Neskatoties uz to, ka nekustamā īpašuma īpašnieks šobrīd ir mainījies, saskaņā ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 8.pantu, ja dzīvojamā māja vai

dzīvoklis pāriet citas juridiskās vai fiziskās personas īpašumā, jaunajam īpašniekam ir saistoši iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi,

līgumus var grozīt tikai šajā likumā noteiktajā kārtībā. Pamatojoties uz minēto tiesību normu, kā arī saskaņā ar īres līguma 1.2.punktu, īres līgums, kas

noslēgts starp /pers. B/ un /pers. C/ ir spēkā esošs un jaunajiem nekustamā īpašuma īpašniekiem, kas ir ierakstīti zemesgrāmatā, AS ”Parex banka”, tas ir

saistošs. Saskaņā ar minētā līguma 2.1.punktu īres līgums noslēgts līdz 2018.gada 17.aprīlim. Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī to, ka šobrīd AS

„Reverta”, kā jaunais nekustamā īpašuma /adrese/, īpašnieks uzsācis dažādas tiesiskas un prettiesiskas darbības, lai panāktu /pers. C/ un bērnu izlikšanu

no īrētā dzīvokļa, šajā sakarā ir ierosināts kriminālprocess Nr.12050002712 un saskaņā ar Civilprocesa likuma 214.panta 5.daļu ir pamats apturēt

tiesvedību līdz izšķirta liela, kas jāizskata kriminālā kārtībā.

No atbildētājas paskaidrojumiem redzams, ka kopš 2012.gada 13.jūnija daļēji valstij piederošās AS „Reverta” pārstāvji un bruņota apsardze

bez atbildētājas piekrišanas ienāca viņas dzīvesvietā un radīja dzīvošanai neiespējamus apstākļus. Atbildētāja ir vērsusies ar iesniegumiem un sūdzībām

gan Valsts un pašvaldības policijā, gan prokuratūrā, gan Tieslietu un Iekšlietu ministrijās, gan Saeimā, gan KNAB, gan pie prezidenta, gan pie

Tiesībsarga, dzīvokli apmeklēja Rīgas bāriņtiesas pārstāvji, bet situācija ar katru dienu kļuva tikai sliktāka. Atbildētāja visu šo laiku tika turēta ieslēgta

dzīvoklī. Atbildētāja vairs netic, ka dzīvojam tiesiskā valstī, ja Valsts policija atklāti atbalsta patvarību un atsakās pieņemt atbildētājas un viņas dēla

liecības un sūdzības.

Atbildētāja savos paskaidrojumos norāda, ka 2012.gada 27.jūlijā AS „Reverta” pilnvarotās personas bez viņas piekrišanas (vispār neprasot

atbildētājas atļauju) iznesa no dzīvokļa /adrese/, atbildētājai piederošo dīvānu un novietoja uz ielas. Kad atbildētāja iebilda pret to, ka no dzīvokļa tiek

iznests viņas dīvāns, personas atbildētāju fiziski ietekmēja, sagrābjot aiz rokas un grūžot pret guļamistabas sienu pie izejas no istabas, tādā veidā nodarot

atbildētājai miesas bojājumus un fiziskas ciešanas. 2012.gada 27.jūlijā atbildētāja faktiski tika izlikta uz ielas, neskatoties uz to, ka pret mani kā īrnieci nav

spēkā esoša tiesas sprieduma par izlikšanu no dzīvojamām telpām. AS „Reverta” darbību rezultātā atbildētājai ir nodarītas morālas ciešanas un materiāli

zaudējumi. Atbildētājai ir sabojātās mantas, bet visbūtiskākais kaitējums ir nodarīts atbildētājas un viņas bērnu veselībai. Minētā sakarā kriminālprocesa

Nr.12050002712 ietvaros atbildētāja iesniegs civilprasību.

2013.gada 15.februārī tiesā saņemti atbildētājas /pers. B/ paskaidrojumi, no kuriem redzams, ka prasītājas iesniegto prasību pret sevi neatzīst un

lūdz tiesu to noraidīt.

Atbildētāja paskaidro, ka no Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījuma Nr./numurs B/izriet, ka /pers. B/ īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu

/adrese/, ieguva 2007.gada 26.septembrī saskaņā ar 2007.gada 14.septembra pirkuma līgumu. Īpašuma tiesības uz minēto īpašumu zaudēja tikai

2010.gada 2.novembrī, kad īpašuma tiesības ieguva AS ”Parex banka”, saskaņā ar 2010.gada 22.aprīļa Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas lēmumu

lietā Nr.PAC-1013 2010. Civillikuma 994.pants nosaka, ka „Par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts

zemesgrāmatās.” Līdz ierakstīšanai zemesgrāmatās nekustamā īpašuma ieguvējam pret trešajām personām nav nekādu tiesību: viņš nevar izlietot nevienu

no priekšrocībām, kas saistītas ar īpašumu, un viņam jāatzīst par spēkā esošu visa uz šo nekustamo īpašumu attiecošās tās personas darbība, kura pēc

zemesgrāmatām apzīmēta par šā īpašuma īpašnieku. Izmantojot savas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu /adrese/, /pers. B/ 2008.gada 15.aprīlī

noslēdza dzīvojamās telpas īres līgumu ar /pers. C/ un izīrēja dzīvokli, /adrese/, /pers. C/. Saskaņā ar Civillikuma 1403.pantu, tiesisks darījums ir atļautā

kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai. Sakarā ar ko vērš uzmanību, ka atbildētājai /pers. B/ kā nekustamā

īpašuma tiesiskai īpašniecei, bija šāda tiesība, konkrēti tiesība izīrēt vai iznomāt sev piederošo nekustamo īpašumu. Īres attiecības, kas nodibinātas starp

/pers. B/ un /pers. C/, ir tiesiskas un tās regulē likums „Par dzīvojamo telpu īri”, kā arī Civillikuma normas. Neskatoties uz to, ka nekustamā īpašuma

īpašnieks šobrīd ir mainījies, saskaņā ar likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 8.pantu, ja dzīvojamā māja vai dzīvoklis pāriet citas juridiskās vai fiziskās

personas īpašumā, jaunajam īpašniekam ir saistoši iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi, līgumus var grozīt tikai šajā likumā

noteiktajā kārtībā. Pamatojoties uz minēto tiesību normu, kā arī saskaņā ar īres līguma 1.2.punktu, īres līgums, kas noslēgts starp /pers. B/ un /pers. C/ ir

spēkā esošs un jaunajiem nekustamā īpašuma īpašniekiem, kas ir ierakstīti zemesgrāmatā, AS ”Parex banka”, tas ir saistošs. Saskaņā ar minētā līguma

2.1.punktu īres līgums noslēgts līdz 2018.gada 17.aprīlim.

Atbildētāja savos paskaidrojumos norāda, ka nav ne mazāko šaubu, ka 2008.gada 15.aprīlī noslēgtais līgums ir dzīvojamās telpas īres līgums, jo

/pers. C/ kopā ar 2 bērniem dzīvo dzīvoklī /adrese/, uz rakstveidā noslēgta līguma pamata. /pers. C/ un bērnu dzīvesvieta ir deklarēta /adrese/. Pirms

īres līguma noslēgšanas /pers. C/ iemaksāja AS „??r?? banka” par /adrese/ dzīvokļa īres maksājumus un īres līguma laikā ir veikusi nepieciešamo

dzīvokļa uzturēšanu un uzlabojumus.

2013.gada 22.martā tiesā saņemta prasītājas atsauksme par atbildētāju 2013.gada 15.februāra paskaidrojumiem, no kuras redzams, ka prasītāja

ir iepazinusies ar atbildētāju iesniegtajiem paskaidrojumiem un paziņo, ka tie ir nepamatoti, nepierādīti un lielā daļā uz izskatāmo lietu vispār nav

attiecināmi. Prasītājas celtā prasība ir par nomas līguma atzīšanu par spēkā neesošu un zaudējumu piedziņu, taču atbildētājas savos paskaidrojumos

vērtējušas īres līguma saistošo spēku attiecībā uz nekustamā īpašuma jauno īpašnieku un nekustamā īpašuma atbrīvošanas apstākļiem. Līdz ar to

secināms, ka paskaidrojumi pēc būtības nesatur atsauksmi uz pašu prasības pieteikumu, bet gan uz citiem apstākļiem. Prasītāja vērš tiesas uzmanību uz

to, ka īpašuma atbrīvošanas apstākļi neattiecas uz prasītājas celto prasības pieteikumu un celtās prasības ietvaros nav jāvērtē. Prasītājas iesniegtā

civilprasība un atbildētājas Nr.2 sūdzība, kas tiek izskatīta kriminālprocesa ietvaros, satur dažādus prasījumus, kas ir savstarpēji nošķirami, tāpēc

noraidāms atbildētājas Nr.2 paskaidrojumos paustais lūgums par tiesvedības apturēšanu līdz izšķirta lieta, kas izskatāma kriminālā kārtībā.

Atbildētāju paskaidrojumos paustais apgalvojums, ka noslēgtais nomas līgums patiesībā ir bijis īres līgums, jāvērtē ļoti kritiski. Prasītāja jau savā

prasības pieteikumā ir norādījusi uz faktiem, kas apliecina, ka noslēgtais darījums vispār ir spēkā neesošs, tāpēc atkārtoti šajā atsauksmē tos nevērtē, bet

vērš tiesas uzmanību uz to, ka pēc īpašuma kaimiņu liecībām atbildētāja Nr.2 lietoja nekustamo īpašumu ne tikai dzīvošanai, bet arī peļņas gūšanai, veicot

saimniecisko darbību, kas ir nomas, nevis īres līguma priekšmets.

Tiesas sēdē prasītājas pārstāve /pers. A/ uzturēja prasību, uzturēja prasību, pamatojoties uz tajā norādītajiem pamatiem un motīviem.

Tiesas sēdē atbildētājas /pers. B/ pārstāvis /pers. D/ prasību neatzina, lūdza to noraidīt.

Atbildētāja /pers. C/ uz tiesas sēdi nav ieradusies. Atbildētājai par tiesas sēdi ir paziņots saskaņā ar Civilprocesa likuma 56.pantu, nosūtot tiesas

pavēsti uz atbildētājas deklarēto dzīvesvietu. Atbildētāja /pers. C/, iesniedzot rakstveida paskaidrojumus, nav informējusi tiesu par citu dzīvesvietu.

Pie šādiem apstākļiem tiesa uzskata, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 156.panta pirmo daļu iespējams izskatīt lietu bez atbildētājas klātbūtnes,

jo atbildētāja tika informēta par tiesas sēdes laiku un vietu un nepastāv Civilprocesa likuma 209.pantā paredzētie obligātie lietas atlikšanas pamati.

Tiesa, pārbaudījusi un izvērtējusi lietas materiālus, uzklausījusi prasītājas pārstāves un atbildētājas /pers. B/ pārstāvja paskaidrojumus, atzīst, ka

prasība ir apmierināma daļēji.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus.

Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

Lietā konstatēts, ka prasītāja kā ķīlas ņēmējs ar atbildētāju /pers. B/ kā ķīlas devēju bija noslēgusi 2007.gada 14.septembrī ieķīlājuma līgumu

Nr.2.1.2.6.-07/83-IE1, ar kuru atbildētāja /pers. B/ ieķīlāja par labu prasītājai tai piederošo nekustamo īpašumu, kas sastāv no dzīvokļa īpašuma Nr.11

ar kopējo platību 119,8 kv.m. un pie dzīvokļa īpašuma piederošajām 11980/128560 kopīpašuma domājamām daļām no daudzdzīvokļu mājas un zemes

gabala un visām citām tā sastāvdaļām un piederumiem, kas atrodas /adrese/, kadastra Nr./numurs B/.

Saskaņā ar minētā līguma 1.2.punktu hipotēka uz ieķīlāto īpašumu tiek nodibināta kā nodrošinājums ķīlas ņēmēja prasījumiem, kuri tam var

rasties pret /pers. B/ kā parādnieku, saskaņā ar 2007.gada 14.septembrī starp ķīlas ņēmēju un parādnieku noslēgto kredīta līgumu Nr.21.2.6.-07/83.

Saskaņā ar minētā līguma 2.2.punktu ķīlas devējs apņemas šī līguma darbības laikā bez ķīlas ņēmēja iepriekšējas rakstveida piekrišanas ieķīlāto

īpašumu neatsavināt, nedāvināt, atkārtoti neieķīlāt trešajām personām un citādi neapgrūtināt, neaprobežot, nedalīt un neapbūvēt, neiznomāt (neizīrēt) un

citādi nedodot trešo personu lietošanā, kā arī neierakstīt zemesgrāmatā nekādus ieķīlātā īpašuma apgrūtinājumus, tajā skaitā, trešo personu nomas vai

īres tiesības.

No Rīgas pilsētas Zemesgrāmatu nodaļas Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījuma Nr./numurs B/izdrukas redzams, ka /pers. B/ 2007.gada

5.oktobrī nostiprinātas īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu /adrese/, kadastra Nr./numurs A/, savukārt 2010.gada 2.novembrī īpašumtiesības

nostiprinātas AS „Parex banka”, pamatojoties uz 2009.gada 12.oktobra Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas lēmumu C04317309 C-3173-09/5,

2010.gada 22.aprīļa Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas lēmumu lietā Nr.PAC-1013, un izbeigtas /pers. B/ īpašuma tiesības izbeigtas.

No minētās izdrukas redzams, ka ir bijis noteikts aizliegums bez AS „Parex banka” rakstiskas piekrišanas nekustamu īpašumu atsavināt, dāvināt,

sadalīt un apgrūtināt ar lietu tiesībām, pamats 2007.gada 14.septembra ieķīlājuma līgums Nr.2.1.2.6.-07/83-IE1. Tāpat par labu AS „Parex banka” uz

minēto nekustamo īpašumu nostiprināta hipotēka, pamatojoties uz 2007.gada 14.septembra kredīta līgumu Nr.2.1.2.6.-07/83, 2007.gada 14.septembra

ieķīlājuma līgumu Nr.2.1.2.6.-07/83-IE1.

Uzņēmumu reģistra 2012.gada 10.maija lēmums Nr.6-12/65776 apstiprina to, ka prasītājai ir bijusi mainīta firma no Akciju sabiedrība „Parex

banka” uz Akciju sabiedrība „Reverta”.

No Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas tiesneša 2009.gada 12.oktobra lēmuma, kas stājies spēkā 2010.gada 22.aprīlī, izriet, ka

apstiprināts Rīgas apgabaltiesas 53.iecirkņa zvērinātas tiesu izpildītājas Kristīnes Jansones 2009.gada 22.jūlijā sastādītais akts Nr.342, ar kuru /pers. B/

piederošā nekustamā īpašuma – dzīvokļa īpašuma Nr.11 un 11980/128560 kopīpašuma domājamo daļu no daudzdzīvokļu mājas un zemes gabala, kas

atrodas /adrese/, ar kadastra Nr./numurs A/, izsole atzīta par nenotikušu un nostiprināts minētais nekustamais īpašums uz AS „Parex banka” vārda. Ar

minēto lēmumu AS „Parex banka” ievesta minētā nekustamā īpašuma valdījumā.

No zvērinātas tiesu izpildītājas Kristīnes Jansones 2010.gada 30.septembrī sastādītā akta Nr.311 izriet, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma

620.7panta pirmo daļu ievešana nekustamā īpašuma /adrese/, valdījumā atlikta. Veicot ievešanu valdījumā, zvērināta tiesu izpildītāja konstatēja, ka šajā

adresē sastapta /pers. C/, kura atsakās ielaist minētajā dzīvoklī un paskaidroja, ka viņai ir noslēgts īres līgums ar /pers. B/.

No zvērināta tiesu izpildītāja Jāņa Strižko 2012.gada 13.jūnijā sastādītā akta par nekustamā īpašuma nodošanu ieguvējam Nr.170 izriet, ka

nekustamajā īpašuma atrodas /pers. C/, kura paskaidro, ka ir nekustamā īpašuma īrniece, uzrāda 2008.gada 15.aprīļa dzīvokļa nomas līguma oriģinālu.

Parādnieks pats atbrīvo nekustamo īpašumu kopā ar visām viņam piederošajām mantām.

No prasītājas pieteikumā par atteikšanos no prasības civillietā Nr.C32295612 norādītajiem apstākļiem izriet, ka atbildētāja /pers. C/ ir labprātīgi

atbrīvojusi nekustamo īpašumu /adrese/, 2012.gada 28.jūlijā. Šajā pieteikumā norādītie apstākļi nav apstrīdēti.

No 2008.gada 15.aprīļa dzīvokļa nomas līguma, kas noslēgts starp /pers. B/ kā iznomātāju un /pers. C/ kā nomnieku izriet, ka iznomātājs nodod

nomniekam un nomnieks pieņem lietošanā telpas /adrese/. Atbilstoši minētā līguma 1.2.punktam telpas tiek nodotas lietošanā nomniekam no 2008.gada

17.aprīļa, nomniekam ir tiesības izmantot telpas līdz 2018.gada 17.aprīlim. Savukārt atbilstoši minētā līguma 2.1. un 2.1.1.punktam nomnieks maksā

iznomātājam mēnesī nomas maksu un nomas maksa kopā ar komunālajiem maksājumiem par telpu lietošanu gadā sastāda LVL 30.

No SIA „INTERBALTIJA” un SIA “RENT IN RIGA” sniegtās izziņas par dzīvokļa īpašuma Nr.11, kas atrodas /adrese/, īres maksu, izriet, ka

apkopojot informāciju par īres maksām līdzīgiem dzīvokļu īpašumiem, var secināt, ka dzīvokļa īpašuma Nr.11, kas atrodas /adrese/, īres maksas periodā

no 2010.gada 22.aprīļa līdz 2012.gada 28.jūlijam varētu būt sekojošas: 1. laika periodā no 2010.gada aprīļa līdz 2010.gada decembrim 300 līdz 350

latu mēnesī; 2. laika periodā no 2011.gada janvāra līdz 2011.gada jūnijam 350 līdz 400 latu mēnesī; 3. laika periodā no 2011.gada jūlija līdz 2011.gada

decembrim 400 līdz 450 latu mēnesī; 4. laika periodā no 2012.gada janvāra līdz 2012.gada jūlijam 450 līdz 500 latu mēnesī.

No prasītājas sastādītā zaudējumu aprēķina par komunālo un apsaimniekošanas pakalpojumu un nekustamā īpašuma nodokļa maksājumiem laika

periodā no 2010.gada novembra līdz 2012.gada augustam izriet, ka prasītāja pēc apsaimniekotāja izrakstītajiem rēķiniem, pašvaldības nosūtītajiem

paziņojumiem ir veikusi samaksu par apsaimniekošanu un komunālajiem pakalpojumiem un nekustamā īpašuma nodokli kopsummā Ls 5077,13.

No prasītājas sastādītā zaudējumu aprēķina par atrauto peļņu, kas aprēķināta par pamatu ņemot SIA „INTERBALTIJA” un SIA „RENT IN

RIGA” izziņā norādīto vidējo īres maksu, redzams, ka atrautā peļņa kopsummā veido Ls 10917,36.

Prasītāja norāda, ka pretēji līgumu nosacījumiem, nav tikusi dota piekrišana strīdus nekustamā īpašuma nodošanai lietošanai citai personai.

Pretējais prasītājas norādītajam nav pierādīts.

Civillikuma 1415.pants paredz, ka neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura

vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā.

/pers. B/ un /pers. C/ rīcība, noslēdzot 2008.gada 15.aprīlī dzīvokļa nomas līgumu, ir neatļauta darbība, kas ir pretēja likumam un vērsta uz

prasītājas likumīgo tiesību aizskārumu. Tiesa ņem vērā to, ka, noslēdzot dzīvokļa nomas līgumu, atbildētājām nevarēja būt nezināms ar ieķīlājuma līgumu

noteiktais aizliegums nodot lietošanā ķīlas priekšmetu citai personai bez prasītājas piekrišanas. Šāds aizliegums bija paredzēts ne tikai ieķīlājuma līgumā,

kuru parakstījusi /pers. B/, līdz ar to apliecinājusi, ka viņai ir saprotams un zināms līguma saturs, bet arī ierakstīts zemes grāmatās, kur atbilstoši publiskās

ticamības principam jebkura trešā persona var pārliecināties par uz nekustamo īpašumu nostiprināto aizliegumu esamību.

Saskaņā ar Civillikuma 2124.pantu nomas līgums uzskatāms par noslēgtu tiklīdz abas puses vienojas par nomas līguma būtiskām sastāvdaļām, t.i.

par priekšmetu un maksu, līgums uzskatāms par noslēgtu. Savukārt Civillikuma 2120.pants nosaka, ka nomas maksai jābūt patiesai atlīdzībai par lietas

lietošanu, un tādēļ to nedrīkst nolikt tikai izskata pēc. Darījums, kas noslēgts pretēji šim noteikumam, ar nolūku apiet likumu vai pievilt trešo personu, nav

spēkā.

Izvērtējot noslēgtā 2008.gada 15.aprīļa dzīvokļa nomas līguma noteikumus, tiesa atzīst par pamatotu prasītājas argumentu, ka pie apstākļiem,

kad nomas maksa kopā ar komunālajiem maksājumiem noteikta LVL 30 apmērā gadā, minētajā līgumā paredzētā nomas maksa ir bijusi paredzēta tikai

izskata pēc.

To, ka nomas maksa LVL 30 apmērā gadā, nevar būt atzīta par pa tiesu atlīdzību par īpašuma lietošanu, pierāda prasītājas iesniegtā izziņa par to,

ka laika periodā no 2010.gada 22.aprīļa līdz 2012.gada 28.jūlija nomas maksa ir bijusi LVL 300-350 mēnesī perioda sākumā (2010.gada aprīlis-

decembris) līdz LVL 450-500 mēnesī perioda beigās (2012.gada janvāris-jūlijs).

Tiesa atzīst par pamatotu prasītājas argumentu to, ka noma ir atlīdzības darījums, kas pats par sevi prezumē labuma gūšanu ne tikai nomniekam,

lietu lietojot un gūstot no tās augļus, bet arī iznomātajām, saņemot patiesu atlīdzību par lietas lietošanu. Minēto apstiprina Civillikuma 2112.pants, no kura

izriet, ka noma vai īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai pusei par zināmu nomas vai īres maksu kādas lietas lietošanu.

Turklāt prasītājai kā jaunajam īpašniekam nevar būt saistošs starp atbildētājām noslēgtais īres līgums un atbildētājas nepamatoti atsaucas uz

likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 8.pantu.

Civillikuma 2126.pants nosaka, ka, ierakstot nomas vai īres līgumu zemes grāmatās, nomnieks vai īrnieks iegūst lietu tiesību, kas ir spēkā arī pret

trešajām personām. Dzīvokļa nomas līgums zemesgrāmatā nav ticis reģistrēts.

Savukārt Civillikuma 2174.pants nosaka, kad iznomātājs vai izīrētājs nomas vai īres priekšmetu atsavina, ieguvējam jāievēro nomas vai īres

līgums tikai tad, ja tas ierakstīts zemes grāmatās (2126.p.).

Ievērojot minētos apstākļus, tiesai ir pamats secināt, ka atbildētājas, slēdzot 2008.gada 15.aprīļa dzīvokļa nomas līgumu, nav vēlējušās ar šādu

darījumu radīt tiesiskās sekas, bet gan apiet likumu un pievilt trešo personu – traucēt prasītājai brīvi valdīt tai piederošo īpašumu, iegūt no tā augļus,

izlietot to pēc sava ieskata atbilstoši Civillikuma 1038.pantam. Atbildētājas savu gribu izteikušas tikai izskata pēc. Saskaņā ar Civillikuma 1438.pantu, ja

griba izteikta tikai izskata pēc, tai nav nekādu tiesisku seku.

Līdz ar to 2008.gada 15.aprīļa dzīvokļa nomas līgums, kas noslēgts starp atbildētājiem, ir atzīstams par spēkā neesošu no noslēgšanas dienas.

Civillikuma 927.pants paredz, ka īpašums ir pilnīgas varas tiesības par lietu, t.i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus,

ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.

Civillikuma 1039.pants paredz, ka īpašnieks var aizliegt visiem citiem ietekmēt viņa lietu, kā arī to lietot vai izmantot, kaut arī viņam pašam no tam

nerastos nekāds zaudējums. Atzīstot par spēkā neesošu un nesaistošu prasītājai 2008.gada 15.aprīļa dzīvokļa nomas līgumu, tiesa secina, ka atbildētājam

nav nekādu tiesību uz prasītājai piederošā nekustamā īpašuma lietošanu.

Prasītājas iesniegtie pierādījumi apliecina to, ka sakarā ar atbildētāju rīcību, kas izpaudusies, noslēdzot pretēju likumam un izskata pēc dzīvokļa

nomas līgumu, prasītāja nav varējusi izlietot pilntiesīgi savas īpašuma tiesības uz dzīvokļa īpašumu.

Atbilstoši ierakstam Rīgas pilsētas Zemesgrāmatu nodaļas Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs B/ prasītājas īpašuma tiesības uz

strīdus nekustamo īpašumu nostiprinātas 2010.gada 2.novembrī.

No šajā spriedumā izklāstītajiem pierādījumiem redzams, ka prasītāja netika ievesta valdījumā 2010.gada 30.septembrī (zvērinātās tiesu

izpildītājas 2010.gada 30.septembra akts Nr.311) un atbildētāja /pers. C/ dzīvokli atbrīvojusi tikai pēc tam, kad 2012.gada 13.jūnijā tika sastādīts akts

par nekustamā īpašuma nodošanu ieguvējam Nr.170.

Civillikuma 1770.pants nosaka, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Kā to atzinis Augstākās tiesas Senāta Civillietu

departaments, minētās tiesību normas izpratnē ar jēdzienu „zaudējums” saprot jebkādu mantas samazinājumu, zudumu vai bojājumu, kā arī citas mantiski

novērtējamas tiesību aizskāruma sekas (Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008.gada 2.aprīļa spriedums lietā Nr.SKC-143).

Saskaņā ar Civillikuma 1775.pantu katrs zaudējums, kas nav nejaušs, ir jāatlīdzina. Savukārt Civillikuma 1779.pants paredz, ka katram ir

pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Atbilstoši Civillikuma 1772.pantam jau cēlies zaudējums var būt vai nu

cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai arī viņa sagaidāmās peļņas atrāvums.

Tiesību teorijā atzīts, ka zaudējumu atlīdzības prasības apmierināšanai ir nepieciešams konstatēt šādu pamata nosacījumu esamību: 1) personas

prettiesiska rīcība (darbība vai bezdarbība), kas attiecīgos gadījumos ietver arī novērtējumu no vainojamības viedokļa; 2) zaudējumu esamība; 3)

cēloniskais sakars starp prettiesisko rīcību (neatļauto darbību) un zaudējumiem ( Torgāns K. Saistību tiesības. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra,

2006, 209.lpp.).

Kā jau tiesa konstatēja, atbildētāju rīcība, noslēdzot līgumu pretēju likumiem un tikai izskata pēc, ir kavējusi prasītājas tiesību realizāciju uz savu

īpašumu, aizskarot tās no Civillikuma 1038.panta izrietošās īpašnieka tiesības piederošo lietu valdīt, iegūt tās augļus, izlietot to pēc sava ieskata savas

mantas pavairošanai un vispār lietot to visādā kārtā.

Saskaņā ar Civillikuma 1635.pantu katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums, dod

tiesības cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. Turklāt Civillikuma 1649.pants nosaka, ka prasījumos, kas

izriet vienīgi no tiesību aizskārumiem un neskar jau pastāvošas saistību attiecības, tiesību aizskārējs atbild par katru, pat vieglu neuzmanību.

To, ka prasītājai radušies zaudējumi LVL 5077,13 apmērā, apliecina zaudējumu aprēķins, kuru pamato lietas materiālos esošie nekustamā

īpašuma apsaimniekotāja SIA „Vestabalt” izrakstītie rēķini par sniegto apsaimniekošanas un komunālo pakalpojumu apmaksu par laika periodu no

2010.gada novembra līdz 2012.gada augustam, pašvaldības paziņojumi par nekustamā īpašuma nodokli un maksājuma uzdevumi par šo rēķinu un

nekustamā īpašuma nodokļa apmaksu pilnā apmērā. Minētie prasītājas izdevumi ir vērtējami kā tās tagadējās mantas samazinājums.

Tāpat prasītāja lūdz piedzīt no atbildētājām negūto peļņu sakarā ar to, ka atbildētāju prettiesiskas rīcības dēļ nav varējusi pilntiesīgi izmantot savas

īpašnieka tiesības, jo prasītāja būtu varējusi nekustamo īpašumu izīrēt vai iznomāt.

Juridiskajā literatūrā atzīst, ka sagaidāmās peļņas atrāvuma apmēra noteikšana balstās galvenokārt uz ekonomiskiem aprēķiniem, ņemot vērā

dažādus tirgus faktorus, kas var palielināt vai samazināt peļņu konkrētos apstākļos (Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Ceturtā daļa,

Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans īpašuma, 2000, 268.lpp.).

Pamatojot negūtās peļņas apmēru, prasītāja iesniegusi SIA „Interbaltija” un SIA „RENT IN RIGA” izziņu par īpašuma vidējo īres maksu mēnesī

laika periodā no 2010.gada aprīļa līdz 2012.gada jūlijam. Prasītāja norāda, ka, rēķinot vidējo īres maksu, tās sagaidāmās peļņas atrāvums par visu

periodu ir LVL 10917,36.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 97.panta pirmo daļu tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē

vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem

novērojumiem.

Tiesai nav pamata apšaubīt šajā izziņā aprēķināto īres maksu, par kādu varēja būt izīrēts nekustamais īpašums. Tiesa ņem vērā izziņā norādīto, ka

izziņas sastādītāju viedoklis balstās uz zināšanām par nekustamā īpašuma tirgu, pieejamo informāciju par objektu un prasmi analizēt nekustamā īpašuma

tirgus notikumus. Tāpat no izziņas izriet, ka dzīvokļa īpašums Nr.11, kas atrodas /adrese/, ir 5-istabu dzīvoklis, ar kopējo platību 119,80 m2, izvietots

Pirmskara projekta daudzdzīvokļu ēkas 1.stāvā Rīgas pilsētas Centra rajonā.

Tā kā atbildētāju prettiesiskās rīcības dēļ prasītāja nav varējusi pilntiesīgi izlietot savas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu, tai ir tiesisks

pamats prasīt no atbildētājām arī peļņu, kuru tā nav varējusi iegūt, iznomājot vai izīrējot nekustamo īpašumu pie apstākļiem, kad prasītājas

komercdarbība ietver arī īpašumu pārdošanu un pārvaldīšanu, tostarp izīrēšanu un iznomāšanu.

Pārbaudot negūtās peļņas aprēķinu, tiesa ņem vērā to, ka saskaņā ar Civillikuma 994.pantu par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas,

kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatās. Šajā sakarā tiesa konstatē, ka prasītāja lūdz piedzīt no atbildētājām negūto peļņu par laika periodu no 2010.gada

aprīļa līdz 2010.gada oktobrim, lai gan prasītājas īpašuma tiesības nostiprinātas tikai 2010.gada 2.novembrī.

Ievērojot Civillikuma 994.pantu, prasītājai nav tiesiska pamata prasīt negūtās peļņas piedziņu par iepriekš minēto laika periodu, līdz ar to tās

prasība šajā daļā nav pamatota.

Aprēķinot piedzenamās negūtās peļņas apmēru, kuru prasītājai ir tiesības prasīt, tiesa ņem vērā to, ka aprēķinātais negūtās peļņas apmērs par

2010.gada aprīli ir Ls 238,33, bet laika periodā no 2010.gada maija līdz oktobrim ir Ls 1950, savukārt par vienu dienu 2010.gada novembrī, proti,

1.novembri ir Ls 10,83 (Ls 325: 30 dienas novembrī).

Izvērtējot cēloņsakarību, tiesa ņem vērā to, ka saskaņā ar Civillikuma 1773.pantu zaudējums ir tiešs, kad tas ir prettiesīgas darbības vai

bezdarbības dabiskās un nepieciešamās sekas.

Tāpat tiesa ņem vērā to, ka ar Civillikuma 1635.panta vārdiem “(..) ciktāl viņu par šo darbību vai vainot” saprotama objektīvi konstatējama

personas prettiesiskas rīcības un cēloņsakarības rezultātā radītā kaitējuma seku attiecināšana uz pārkāpēju, t.i., ka persona atbild par to kaitējumu, kas

radies sakarā ar viņas prettiesisko rīcību vai tās sekām, ciktāl tās attiecas uz tiesību aizskārēja prettiesiskās rīcības rezultātā radušos kaitējumu (Kārkliņš

J. Vainas nozīme, nosakot civiltiesisko atbildību. Jurista Vārds. 26.04.2005., Nr.15 (370)).

Ievērojot minēto, tiesa secina, ka prasītājas zaudējumi ir tiešas atbildētāju prettiesiskās darbības sekas. Ja nebūtu atbildētāju prettiesiskās

darbības, prasītājai nebūtu radušies zaudējumi tagadējās mantas samazinājuma un negūtās peļņas veidā.

Nosakot atbildētāju solidāru atbildību, tiesa ņem vērā, ka prasītājas zaudējumi ir abu atbildētāju kopīgas rīcības rezultāts. Civillikuma 1672.pants

nosaka, ka solidāras saistības nodibina ar līgumu, testamentu vai likumu. Savukārt saskaņā ar Civillikuma 1674.pantu pēc likuma solidāra saistība

nodibinās, kad izpildījuma priekšmets ir nedalāms, un proti, kad tas ir vai nu kāda darbība, vai bezdarbība, tāpat arī kad kāda lieta vairākām personām

kopīgi uzticēta glabājumā, patapināta, izīrēta vai ieķīlāta.

Ievērojot minēto, tiesa uzskata prasītājas prasība ir apmierināma daļēji, noraidot prasību daļā par zaudējumu negūtās peļņas veidā piedziņu par

laika periodu no 2010.gada aprīļa līdz 2010.gada oktobrim.

Civilprocesa likuma 41.panta pirmā daļa paredz, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas

izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram. Līdz ar

to prasītājas labā ir piedzenama valsts nodeva, kas aprēķināma proporcionāli apmierināto prasījumu apmēram. Tāpat, nosakot piedzenamos tiesāšanās

izdevumus, jāņem vērā, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktam ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi ir ar tiesas pavēstu un

citu tiesas dokumentu piegādāšanu, izsniegšanu saistītie izdevumi. Prasītāja ir samaksājusi ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 7,83 EUR apmērā, kas

arī ir piedzenami no atbildētājām.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 195.pantu prasītājam nosakāmas tiesības saņemt no atbildētājiem likumiskos 6% gadā par naudas parāda

samaksas nokavējumu līdz sprieduma izpildei.

Saskaņā ar Civillikuma 1756.pantu pienākums maksāt procentus pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu. Savukārt Civillikuma

1759.panta 1.punkts nosaka, ka procenti jāmaksā arī bez noteiktas norunas uz likuma pamata, par katru parāda samaksas nokavējumu (nokavējuma

procentus), kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs. Civillikuma 1765.pants paredz, ka, ja darījumā nav noteikts procentu apmērs, tad tas

nolikts pa seši no simta gadā.

Saskaņā ar Euro ieviešanas kārtības likuma 4.panta otro daļu, sākot ar euro ieviešanas dienu, latos izteiktu iesākto, bet nepabeigto (neizpildīto)

tiesisko instrumentu kopsummu konvertē euro, ievērojot Padomes noteikto maiņas kursu un šā likuma 6.pantā noteiktos noapaļošanas principus.

Atbilstoši minētā likuma 6.panta pirmajai daļai latu konvertācijā uz euro izmanto Padomes noteikto maiņas kursu no latiem uz euro.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1pantu atbildētājām nosakāms termiņš 10 dienas sprieduma labprātīgai izpildei no sprieduma likumīgā spēkā

stāšanās dienas.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto un Civilprocesa likuma 8., 41.panta pirmo daļu., 190., 193., 195., 204.¹ pantu, tiesa

no s pri e da

Prasību apmierināt daļēji.

Atzīt par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža starp /pers. B/, personas kods /personas kods/, un /pers. C/ (/pers. C/), personas kods

/personas kods/, 2008.gada 15.aprīlī noslēgto dzīvokļa /adrese/, nomas līgumu.

Piedzīt solidāri no /pers. B/, personas kods /personas kods/, un /pers. C/ (/pers. C/), personas kods /personas kods/, par labu AS „Reverta”,

reģistrācijas Nr.40003074590, zaudējumus EUR 22280,12 (divdesmit divi tūkstoši divi simti astoņdesmit euro 12 centi), tiesāšanās izdevumus – valsts

nodevu EUR 598,37 (pieci simti deviņdesmit astoņi euro 37 centi) un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus EUR 7,83 (septiņi euro 83 centi), kopā

piedzenot EUR 22886,32 (divdesmit divi tūkstoši astoņi simti astoņdesmit astoņi euro 32 centi) un nosakot, ka minētā summa pārskaitāma uz kontu

Nr.LV17PARX0012953570001 AS „Citadele banka”.

Noraidīt prasību daļā par zaudējumu piedziņu EUR 477,99 apmērā.

Noteikt AS „Reverta”, reģistrācijas Nr.40003074590, tiesības saņemt likumiskos procentus 6 % gadā no parāda pamatsummas EUR 22280,12

(divdesmit divi tūkstoši divi simti astoņdesmit euro 12 centi).

Noteikt /pers. B/, personas kods /personas kods/, un /pers. C/ (/pers. C/), personas kods /personas kods/, 10 (desmit) dienu termiņu sprieduma

labprātīgai izpildei no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā apelācijas kārtībā Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijā, sūdzību iesniedzot Rīgas pilsētas Ziemeļu

rajona tiesā.

Pilns spriedums sastādīts un pieejams 2015.gada 20.februārī.

Tiesnesis A.Vasiļevskis