Court dismissed compensation claim for property sale loss and moral harm due to permit suspension.

Lietas Nr. A420277914

Lietas arhīva Nr. A42-02779-14/21

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2014.gada 2.oktobrī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese I.Petrovska,

lietā ar pieteicēju /pers. A/ un atbildētāja Rīgas pilsētas pašvaldības pusē pieaicināto iestādi Rīgas domi,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu /pers. A/ pieteikumā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru Rīgas dome pieteicējam

atlīdzinātu mantiskos zaudējumus un morālo kaitējumu 5768,62 euro apmērā.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējam /pers. A/ 2006.gada 30.oktobrī izsniegta būvatļauja dzīvojamās mājas rekonstrukcijai Rīgā.

Rīgas pilsētas būvvalde 2008.gada 25.jūlijā pieņēma lēmumu, ar kuru apturēja izsniegtās būvatļaujas darbību. Rīgas domes Pilsētas attīstības

departaments (turpmāk - Departaments) ar 2008.gada 2.oktobra lēmumu Nr.1-DA-08-3834-ap minēto lēmumu par būvatļaujas darbības apturēšanu

atstāja negrozītu.

Ar Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2013.gada 3.oktobra spriedumu SKA-687/2013 administratīvajā lietā Nr.A42728108

atstāts negrozīts Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 9.aprīļa spriedums, ar kuru Departamenta 2008.gada 2.oktobra lēmums Nr.1-DA-08-38343-

ap (turpmāk - Departamenta lēmums) tika atzīts par prettiesisku un atcelts no tā pieņemšanas dienas.

Pieteicējs vērsās Rīgas pilsētas pašvaldībā pieprasot atlīdzināt nodarītos zaudējumus 4500 latu apmērā, kas pieteicējam radušies ar prettiesisko

Departamenta lēmumu.

Ar Rīgas domes 2014.gada 1.aprīļa lēmumu Nr.952 (prot. Nr.27, 7§) (turpmāk - Lēmums) pieteicēja iesniegums par pašvaldības iestādes

nodarīto zaudējumu 6402,92 euro atlīdzināšanu noraidīts.

[2] Nepiekrīt Lēmumam pieteicējs vērsās ar pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā.

Pieteicējs nepiekrīt Rīgas domes Lēmumā norādītajam, ka būvatļaujas apturēšana nebija šķērslis iesniedzējam nekustamo īpašumu pārdot

trešajām personām. Pieņemot Lēmumu, nav novērtēti konkrētie apstākļi, ka ar potenciālo mājas pircēju jau tika noslēgts rokasnaudas līgums, kas tieši

paredz mājas rekonstrukcijas pabeigšanu un mājas nodošanu ekspluatācijā. Tādējādi tieši pašvaldības vainas dēļ, kas prettiesiski apturēja iespēju pabeigt

mājas rekonstrukciju un nodošanu ekspluatācijā, pieteicējs nevarēja to izdevīgi pārdot un bija spiest pārkāpt rokasnaudas līguma noteikumus, kas radīja

materiālo kaitējumu 3000 latu vai 4268,62 euro apmērā.

Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, pieteicējs uzskata, ka viņam ar Departamenta prettiesisko lēmumu tika nodarīts morālais

kaitējums, jo tika ierobežotas pieteicēja tiesības uz brīvu rīcību ar savu nekustamo īpašumu, proti, pārdošanu par izdevīgu cenu konkrētajam pieteicēja

izvēlētajam pircējam.

[3] Administratīvajā rajona tiesā 2014.gada 13.jūnijā saņemtajā rakstveida paskaidrojumā Rīgas dome pieteikumu neatzīst un uzskata to par

noraidāmu, pamatojoties uz Lēmumā minētajiem argumentiem.

Papildus Rīgas dome norāda, ka pieteicējs netika noslēdzis līgumu par nekustamā īpašuma atsavināšanu, bet ir noslēdzis rokasnaudas līgumu, kas

uzskatāms par saistību pastiprinājumu un nav uzskatāms par patstāvīgu darījumu. Tiesu praksē atzīts, ka rokasnaudas līguma noslēgšana ir personas brīvi

izvēlēts darījumu slēgšanas modelis, kura īstenošanās objektīvi nevar būt atkarīga vienīgi no iestādes rīcības. Slēdzot šo līgumu, persona pati ir uzņēmusies

riskus īpašuma atsavināšanā, turklāt ievērojot gan savas, gan iespējamo pircēju subjektīvās intereses slēgt galīgo atsavināšanas līgumu. Ņemot vēra

iepriekš minēto, apstāklis, ka pieteicējs nav izpildījis rokasnaudas līguma nosacījumus, nav atzīstams par pietiekamu pierādījumu mantisko zaudējumu

esamībai un nepierāda faktu, ka pieteicējam nodarīti mantiskie zaudējumi 4268,62 euro apmērā.

[4] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112. 1panta pirmo daļu administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez tiesas

sēdes, ja likumā nav noteikts citādi.

Pārbaudījusi lietas materiālus, tiesa konstatē, ka procesa dalībnieki nav lūguši lietas izskatīšanu mutvārdu procesā un nepastāv citi šķēršļi lietas

izskatīšanai rakstveida procesā, tādējādi tiesa lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[5] Tiesa, rakstveida procesā izvērtējot procesa dalībnieku lietā iesniegtos rakstveida paskaidrojumus kopsakarā ar lietas apstākļiem un lietā

esošajiem pierādījumiem, secina, ka pieteikums ir noraidāms turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

[6] Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešais teikums paredz, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu

atlīdzinājumu.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 92.pantam ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko

kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 93.panta trešo daļu iesniegumu par atlīdzinājumu var iesniegt iestādei, kas nodarījusi zaudējumus vai

kaitējumu. Atlīdzinājumu iestādei var prasīt, ja ir pabeigta attiecīgās administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības (ir stājies spēkā tiesas spriedums).

Tiesa konstatē, ka ir stājies spēkā Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2013.gada 3.oktobra spriedums, ar kuru Departamenta

lēmums tika atzīts par prettiesisku un atcelts no tā pieņemšanas dienas.

Tādējādi, tiesa atzīst, ka pieteicējam ir tiesisks pamats prasīt tiesā zaudējumu un kaitējuma atlīdzinājumu par prettiesisku iestādes atteikumu izdot

administratīvo aktu.

[7] Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta pirmā daļa noteic, ka mantiskais zaudējums šā likuma izpratnē ir katrs mantiski novērtējams

pametums, kas cietušajam radies ar iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās rīcības dēļ.

Minētā panta otrā daļa noteic, ka, aprēķinot mantisko zaudējumu, ņem vērā arī neiegūto peļņu, ja cietušais spēj pierādīt, ka notikumu parastās

attīstības gaitā peļņa tiktu gūta.

Atbilstoši šā likuma 6.panta pirmajai daļai tiesības uz zaudējuma atlīdzību rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto

zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība – objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti,

minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas.

No minētajām tiesību normām izriet, lai būtu pamats lemt jautājumu par zaudējumu atlīdzināšanu, ir jāpastāv vairākiem elementiem. Proti,

zaudējumiem, kas radušies personai, iestādes prettiesiskam administratīvajam aktam vai prettiesiskai faktiskajai rīcībai un šo abu elementu (zaudējumu un

akta vai rīcības) tiešai saiknei jeb cēloņsakarībai.

Ar jēdzienu zaudējums tiek saprasts jebkāds mantas samazinājums, zudums vai bojājums, kā arī peļņas atrāvums, papildu izdevumi un citas

mantiski novērtējamas tiesību aizskāruma sekas (sk. K.Torgāns. Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006,

237., 238.lpp).

Tādēļ administratīvajā procesā, kā tas izriet gan no civiltiesību principiem, gan ir tieši noteikts Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.pantā,

atlīdzināmos zaudējumus var veidot gan esošās mantas pametums, gan neiegūtā peļņa.

Turklāt, tā kā zaudējumiem pašiem par sevi ir mantisks raksturs (atšķirībā, piemēram, no morālā kaitējuma), to esība un apmērs ir konkrēti

pamatojams un pierādāms. Zaudējumu atlīdzības uzdevums ir atjaunot (aizpildīt) to mantas stāvokli, kāds būtu bijis tad, ja mantas samazinājums

(aizskāruma dēļ) nebūtu radies. Tādēļ zaudējumu atlīdzinājums nevar balstīties uz vispārīgiem pieņēmumiem par iespējamu notikumu attīstības gaitu, ja

prettiesiskais lēmums nebūtu pieņemts. Tādēļ, it īpaši, runājot par neiegūto peļņu, pietiekami skaidri ir jākonstatē, ka attiecīgu ieguvumu persona tiešām

pamatoti un reāli varēja sagaidīt. Turklāt, kā to paredz Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 6.panta pirmā daļa, atlīdzināmi ir tādi zaudējumi, kuri ir tiešā

cēloņsakarībā ar iestādes prettiesisko rīcību.

[8] Pieteicējs norāda, ka materiālais kaitējums radies Rīgas domes iestāžu lēmumu pieņemšanas rezultātā, jo pēc būtības prettiesiski liedza iespēju

izpildīt rokasnaudas līguma noteikumus, proti, pabeigt uzsākto mājas rekonstrukciju, nodot māju ekspluatācijā un pēc tam pārdot savu īpašumu par

izdevīgu cenu, īpaši ņemot vērā nekustamo īpašumu cenas attiecīgajā laika periodā.

No lietas arī redzams, ka pieteicējs savu zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu pamato tieši ar noslēgto rokasnaudas līgumu.

Civillikuma 2004.pants noteic, ka pirkuma līgums uzskatāms par noslēgtu, kad abas puses vienojušās par pirkuma priekšmetu un maksu.

2005.pants noteic, ka par pirkuma līguma priekšmetu var būt visas lietas, ko atļauts un iespējams atsavināt, saprotot ar to ne vien ķermeniskas

lietas, bet arī lietu un saistību tiesības.

2007.pants noteic, ka pirkuma līguma priekšmetam vajag patiesi pastāvēt un būt tik sīki noteiktam, lai par to nevarētu rasties nekādas pamatotas

šaubas; pretējā gadījumā pirkums uzskatāms par nenoslēgtu.

2009.pants noteic, ka izņēmums no 2007.panta noteikuma ir tā saucamais cerības pirkums, kura priekšmets vēl nav zināms un kuru var noslēgt

divējādi: 1) tādā kārtā, ka pircējs paliek saistīts, kaut arī pirkuma priekšmets pavisam nerastos vai nenāktu pārdevēja mantā; 2) tādā kārtā, ka pirkuma

priekšmeta pastāvēšana ir nepieciešams nosacījums pirkuma spēkā esībai.

Cerību pirkuma līguma un rokasnaudas līguma noslēgšana ir pieteicēja brīvi izvēlēts darījumu slēgšanas modelis, kura īstenošanās objektīvi nevar

būt atkarīga vienīgi no iestādes rīcības. Slēdzot šos līgumus, pieteicējs pats ir uzņēmies riskus īpašuma atsavināšanā, turklāt ievērojot gan savas, gan

iespējamo pircēju subjektīvās intereses galīgo atsavināšanas darījumu slēgt. Turklāt šie līgumi arī tālāk minēto apsvērumu dēļ nevar pietiekami pierādīt

apstākli, ka īpašuma atsavināšana atbilstoši pietiecējas norādītajam tiešām būtu notikusi.

Pietiecēja cerību pirkuma līgums pirmšķietami un vispārīgi var norādīt uz pietiekami nopietnu saistību nodibināšanu. Tomēr no minētā regulējuma

ir secināms, ka cerības pirkuma līguma noslēgšana ir saistāma vienīgi ar pirkuma priekšmeta esību un piederību pārdevējam. Faktiski nav strīda, ka

nekustamais īpašums pieteicēja cerību pirkuma līguma noslēgšanas laikā pastāvēja un piederēja pieteicējam. Būvatļaujas esība nav objektīvs

priekšnosacījums pirkuma līguma noslēgšanai, kā arī tā neesība neliedz to noslēgt.

[9] Civillikuma 1725.pants noteic, ka ar rokasnaudu jāsaprot tas, ko, līgumu noslēdzot, viena puse dod otrai ne vien par galīgi noslēgta līguma

pierādījumu, bet līdz ar to arī par tā izpildījuma nodrošinājumu.

Secināms, ka rokasnauda ir saistību pastiprinājums. Tās došana nav patstāvīgs darījums, bet palīglīgums (blakuslīgums kādam galvenajam

līgumam), tai ir akcesors raksturs (sk. K.Torgāns. Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 135., 136.lpp.).

Tādējādi secināms, ka pieteicēja 2008.gada 21.maija rokasnaudas līgums un 2008.gada 22.decembra apstiprinājums par naudas saņemšanu

(lietas 33. un 34.lapa) nav uzskatāms par pietiekamu pierādījumu apstāklim, ka nekustamā īpašuma atsavināšana būtu notikusi. Apstāklis, ka pieteicējs

nav izpildījis rokasnaudas līguma nosacījumus, nav atzīstams par pietiekamu pierādījumu mantisko zaudējumu esamībai un pats par sevi nepierāda faktu,

ka pieteicējam nodarīti mantiskie zaudējumi 4268,62 euro apmērā.

Apstāklis, ka pieteicējs ir saņēmis būvatļauju, vēl nenozīmē, ka būvniecība tiks veikta atbilstošā kvalitātē. Slēdzot līgumu pirms būves nodošanas

ekspluatācijā, pārdevējs uzņemas risku, ka objekts var tikt nenodots ekspluatācijā atbilstošā termiņā un kvalitātē. Fakts, ka ar Departamenta lēmumu

nebija iespējams ēku nodot ekspluatācijā, nav uzskatāms par šķērsli līguma izpildei.

Tiesas ieskatā pieteicējs, noslēdzot 2008.gada 21.maija rokasnaudas līgumu un saņemot no nekustamā īpašuma potenciālā pircēja rokasnaudu

4268,62 euro (3000 latu) apmērā, ir uzņēmies risku izpildīt rokasnaudas līguma nosacījumus pilnā apmērā, tajā skaitā nodrošināt, ka uz nekustamā

īpašuma esošā dzīvojamā māja pēc būvniecības procesa beigām tiks nodota ekspluatācijā. Tas vien, ka pieteicējam tika izsniegta būvatļauja, neliecina, ka

būvniecības darbi tiks veikti un pabeigti atbilstošā kvalitātē un ēka tiks nodota ekspluatācijā rokasnaudas līgumā noteiktajos termiņos un atbilstoši

rokasnaudas līgumā ietvertajiem nosacījumiem. Tādējādi tiesa atzīst, ka pieteicējs, labprātīgi uzņemoties rokasnaudas līgumā noteiktās saistības, pats ir

veicinājis viņam nodarītā zaudējuma 4268,62 euro apmērā rašanos.

Ievērojot minēto tiesa atzīst, ka Rīgas dome pamatoti nekonstatēja tiesisko pamatu mantisko zaudējumu 4268,62 euro apmērā atlīdzināšanai.

[10] Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.panta pirmajā daļā noteikts, ka personiskais kaitējums šī likuma izpratnē

ir kaitējums, kas ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas dzīvībai, fiziskajai integritātei,

veselībai, brīvībai, godam un cieņai, personiskam un ģimenes noslēpumam vai komercnoslēpumam, autortiesībām vai citām nemantiskajām tiesībām vai ar

likumu aizsargātajām interesēm.

Savukārt minētā likuma 9.pants noteic, ka morālais kaitējums šī likuma izpratnē ir personiskais kaitējums, kas izpaužas kā fiziskās personas

ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums.

Pieteicējs norāda, ka Rīgas domes prettiesisku darbību rezultātā pieteicējam tika nodarīts smags morālais kaitējums, kurš izpaudies tādējādi, ka

nepamatotu sākotnējo0 lēmumu pieņemšana un to apstrīdēšana un pārsūdzēšana, kā arī lēnā administratīvās lietas tiesvedības gaita, tostarp arī

nepamatotas apelācijas un kasācijas sūdzības iesniegšana, radīja pārmērīgi ilgu lietas izskatīšanu, kas radīja pieteicējam morālu kaitējumu, turklāt Rīgas

domes prettiesiska administratīvā akta rezultātā tika nepamatoti ierobežotas pieteicēja tiesības uz brīvu rīcību ar savu nekustamo īpašumu, proti, tā

pārdošanu par izdevīgu cenu.

Attiecībā uz pieteicēja norādītajiem faktiem, kas pamato morālā kaitējuma esamību, tiesu praksē atzīts, ka neērtības, kas rodas tādēļ, ka

prettiesisks lēmums jāapstrīd augstākā iestādē vai jāpārsūdz tiesā, pašas par sevi nerada morālu kaitējumu. Tādi apstākļi kā nepieciešamība ar

iesniegumiem vērsties institūcijās un tiesā nav uzskatāmi par morālās ciešanas radošiem, jo administratīvā akta vai faktiskās rīcības apstrīdēšana un

pārsūdzēšana ir tiesību normās paredzēts privātpersonu tiesību aizsardzības mehānisms, kas pats par sevi nav uzskatāms par pazemojošu un morālas

ciešanas izraisošu (sk. Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 3.marta spriedumu lietā Nr.AA43-1419-08/2, 14.punkts, Administratīvās

apgabaltiesas 2011.gada 14.janvāra spriedumu lietā Nr.AA43-0061-l 1/13, 24.punkts).

Savukārt attiecībā uz argumentu, ka prettiesiska administratīvā akta rezultātā tika nepamatoti ierobežotas pieteicēja tiesības uz brīvu rīcību ar savu

nekustamo īpašumu, proti, tā pārdošanu par izdevīgu cenu, tiesa pievienojas Rīgas domes Lēmumā secinātajam, ka būvatļaujas apturēšana nebija tiesisks

šķērslis nekustamā īpašuma atsavināšanai, tātad pieteicējam netika ierobežota rīcības brīvība rīkoties ar savu nekustamo īpašumu, tostarp arī to atsavināt.

[11] Savukārt par zaudējumiem neiegūtās peļņas formā, iespējams, varētu runāt tad, ja pieteicējs īpašumu būtu pārdevis par cenu, kas

salīdzinājumā ar tā tirgus vērtību iepriekš, būtu mazāka, kā arī varētu minētos apstākļus pierādīt. Turklāt tādā gadījumā būtu vērtējama ne tikai tirgus

vērtības un noteiktās cenas savstarpējā saistība, bet arī citi faktori, kas būtu varējuši ietekmēt īpašuma vērtības izmaiņas.

Situācijā, kad īpašums joprojām atrodas personas īpašumā, tā tirgus vērtību starpības atlīdzināšana var veicināt personas iedzīvošanos uz

atbildētājas rēķina, jo, neraugoties uz apstākli, ka tiktu atlīdzināta pieteicējas norādītā neiegūtā peļņa, personai joprojām ir tiesības brīvi rīkoties ar

īpašumu, tostarp atsavināt to nākotnē par cenu, kas var arī pārsniegt iepriekš noteikto tirgus vērtību (sk. Augstākās tiesas 2012.gada 26.septembra

sprieduma lietā SKA-481/2012 9.punktu).

Tādējādi, zaudējuma atlīdzināšanas pamatojums ar nenotikušu īpašuma atsavināšanas darījumu nav uzskatāms par morālo kaitējumu saskaņā ar

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 9.pantu.

[12] Ņemot vērā iepriekš konstatēto, tiesa nekonstatē priekšnoteikumus labvēlīga administratīvā akta – par zaudējumu un morālā kaitējuma

atlīdzināšanu – izdošanai, tādējādi atzīst, ka Rīgas domes Lēmums par atteikumu izmaksāt pieteicējam zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzinājumu ir

tiesisks, bet pieteikums noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda:

noraidīt /pers. A/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru Rīgas dome pieteicējam atlīdzinātu mantiskos zaudējumus un

morālo kaitējumu 5768,62 euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese I.Petrovska