Court convicts defendant for traffic offense causing minor injury and imposes community service sentence.

Kriminālprocess Nr. 11520052015

Lieta K31-478-15/4

SPRIEDUMS

LATVIJAS REPUBLIKAS VĀRDĀ

Rīgā 2015. gada 17. decembrī

Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese D. Treija,

piedaloties prokuroram M. Garjānim,

iztiesāja atklātā tiesas sēdē krimināllietu, kurā

/pers. D/, personas kods /personas kods/,

apsūdzēts Krimināllikuma 260. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā.

Tiesa

k o ns t a t ē ja

/pers. D/, vadot transportlīdzekli, pārkāpa Ceļu satiksmes noteikumus, kā rezultātā nodarīja cietušajai vieglu miesas bojājumu šādos

apstākļos:

2015. gada 29. jūnijā ap plkst.12.37 /pers. D/ vadīja transportlīdzekli Mitsubishi Galant, valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/, ar kuru brauca pa

Krūzes ielu no Ozolnieku ielas puses Liepājas ielas virzienā Rīgā, un neregulējamā nevienādības nozīmes ceļu krustojumā, nogriežoties pa kreisi uz

Liepājas ielu, pārkāpa Ceļu satiksmes noteikumu 4. punkta, 10. punkta, 38.4. punkta, 70. punkta, 86. punkta, 146. punkta un 281.4. punkta prasības –

nerīkojās saskaņā ar tiem un nedarīja visu iespējamo, lai netiktu apdraudēti citi ceļu satiksmes dalībnieki, it sevišķi mazāk aizsargātie, tostarp, velosipēdu

vadītāji; nerīkojas tā, lai neradītu satiksmei bīstamas vai satiksmi traucējošas situācijas un neradītu zaudējumus; nepārliecinājās par ceļu satiksmes drošību

un par to, vai netiks traucēti citi ceļu satiksmes dalībnieki. Uzsākot krustojuma šķērsošanu, neizpildīja ceļu zīmes Nr. 206 “Dodiet ceļu” prasības un

izbrauca no brauktuvju krustošanās vietas, iebraucot pretējā braukšanas virziena pusē, un nedeva ceļu velosipēda vadītājai /pers. E/, kurai bija

braukšanas priekšroka, un kura krustojumam tuvojās pa Liepājas ielu no kreisās uz labo pusi attiecībā pret transportlīdzekļa Mitsubishi Galant

braukšanas virzienu, kā rezultātā /pers. D/ vadītais transportlīdzeklis Mitsubishi Galant ar transportlīdzekļa priekšējās daļas vidusdaļu ietriecās /pers. E/

vadītā velosipēda Turist priekšējā ritenī.

Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu rezultātā velosipēda Turist vadītājai pers. Etika nodarīts viegls miesas bojājumus, kas izraidīja īslaicīgus

veselības traucējumus uz laiku no 7 līdz 21 dienai, proti, sista brūce uzacs apvidū, zemādas asinsizplūdums zem labās acs.

Ar šādām darbībām /pers. D/ izdarīja Krimināllikuma 260. panta pirmajā daļā paredzētu noziedzīgu nodarījumu.

Iztiesāšanas laikā apsūdzētais savu vainu visā viņam izvirzītajā un tiesas sēdē uzturētajā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 260. panta pirmās daļas

atzina pilnībā un izdarīto nožēloja. Lūdza lietā neveikt pierādījumu pārbaudi, norādot, ka viņam pilnībā saprotama pierādījumu pārbaudes neizdarīšanas

procesuālā būtība un sekas.

Prokurors uzturēja apsūdzētā lūgumu – neizdarīt lietā pierādījumu pārbaudi.

Tiesa, izskaidrojot procesā iesaistītajām personām pierādījumu pārbaudes neizdarīšanas procesuālo būtību un sekas, atbilstoši Kriminālprocesa

likuma 499. pantam, nolēma neveikt lietā pierādījuma pārbaudi, jo apsūdzētais atzīst savu vainu visā viņam izvirzītajā apsūdzībā pēc Krimināllikuma

260. panta pirmās daļas, pieteica lūgumu par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu un piekrita šādas pārbaudes neizdarīšanai, turklāt tiesai pēc

krimināllietas materiālu pārbaudes nav šaubu par apsūdzētā vainīgumu viņam izvirzītajā un uzturētajā apsūdzībā.

Tiesa atzīst, ka apsūdzētā darbības ir kvalificētas pareizi, un viņa vainīgums ir pierādīts pilnībā, līdz ar to apsūdzētais atzīstams par vainīgu un

sodāms Krimināllikuma 260. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 527. panta trešās daļas nosacījumiem, pierādījumu analīze un to uzskaitījums spriedumā nav nepieciešams.

Saskaņā ar Krimināllikuma 46. panta otrās daļas prasībām, nosakot apsūdzētajam soda veidu, tiesa ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma

raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību.

Saskaņā ar Krimināllikuma 7. panta trešo daļu apsūdzētā 2015. gada 29. jūnijā izdarītais noziedzīgais nodarījums pēc Krimināllikuma 260. panta

pirmās daļas klasificējams kā mazāk smags noziegums, kas izdarīts aiz neuzmanības.

No apsūdzības faktisko apstākļu izklāsta izriet, ka /pers. D/ ir apdraudējis sabiedriskās drošības intereses mehānisko transportlīdzekļu kustības un

ekspluatācijas jomā, papildus apdraudot sabiedrības locekļu veselību, kā rezultātā aiz neuzmanības ir nodarījis vieglu miesas bojājumu cietušajai /pers. E/

- sista brūce uzacs apvidū, zemādas asinsizplūdums zem labās acs.

Iztiesāšanas laikā, pārbaudot apsūdzētā /pers. D/ personību raksturojošos datus, noskaidrots: dzimis /datums/– Rīgā, Latvijas Republikas

nepilsonis, ir deklarēta dzīvesvieta [lietas 26. lapa], precējies, apgādībā trīs nepilngadīgi bērni; līdz 2016. gada 31. augustam piešķirts daudzbērnu

ģimenes statuss [lietas 71. lapa]; strādā algotu darbu SIA “Karats Auto”, taču kopš 2015. gada jūnija atrodas bērnu kopšanas atvaļinājumā; ar vidējo

izglītību [lietas 56.-57. lapa]; ir reģistrēti administratīvie pārkāpumi [lietas 27. lapa]; iepriekš nesodīts [lietas 28. lapa].

Tiesas sēdē apsūdzētais paskaidroja, ka noziedzīgo nodarījumu izdarīja neuzmanīgas rīcības rezultātā, turpmāk labosies un nepieļaus šādas

situācijas atkārtošanos.

Krimināllikuma 5. panta pirmā daļa paredz, ka nodarījuma (darbības vai bezdarbības) noziedzīgumu un sodāmību nosaka likums, kas bijis spēkā šā

nodarījuma izdarīšanas laikā.

Spēkā esošajā likuma redakcijā noteikts, ka par Krimināllikuma 260. panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu soda ar brīvības

atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Saskaņā ar Krimināllikuma 46. panta ceturtās daļas noteikumiem – brīvības atņemšanas sodu par kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziegumu

piemēro, ja soda mērķis nav sasniedzams, nosakot kādu no attiecīgā panta sankcijā paredzētajiem vieglāka soda veidiem.

Tiesa, nosakot apsūdzētajam soda veidu, ievērojot Krimināllikuma 46. panta otrajā daļā norādītos soda veidu ietekmējošos apstākļus, atzīst, ka

Krimināllikuma 35. panta definētos preventīvos soda mērķus ir iespējams panākt apsūdzētajam par izdarīto noziegumu, nosakot Krimināllikuma

260. panta pirmajā daļā brīvības atņemšanai paredzēto alternatīvo soda veidu – piespiedu darbs.

Izvērtējot izvēlētā soda veida lietderības aspektu, tiesa ņem vērā apsūdzētā personību relatīvi pozitīvi raksturojošos faktorus – uz lietas izskatīšanas

brīdi nesodīts un jaunus likumpārkāpumus nav izdarījis; lietas materiālos nav informācijas par kādām apsūdzētā sociālām novirzēm vai negatīvām

parādībām (alkoholisms, narkomānija), kas nelabvēlīgi iespaidotu viņa tiesisko un sabiedrisko apziņu; apsūdzētajam piemīt paškritiska attieksme pret

izdarīto un gribas diktēts lēmums turpmāk pieņemt savā dzīvē racionālākus, saprātīgākus un ilgtermiņā adekvātākus lēmumus, lai atturētos no jaunu

likumpārkāpumu izdarīšanas; ar lietas materiāliem apsūdzētajam nav konstatēti kādi veselības traucējumi, kas liegtu izciest tiesas noteikto sodu, tādēļ tiesa

secina, ka tieši piespiedu darbs sabiedrības labā sasniegts tā piemērošanas mērķi, jo veiks ne tikai apsūdzētā audzinošo un preventīvo funkciju, bet /pers.

D/ šo sodu izjutīs reāli, kas ir būtisks apstāklis, lai kriminālsods spētu efektīvi nodrošināt personas resocializāciju un tiesisko uzvedību arī pēc soda

izciešanas.

Saskaņā ar Krimināllikuma 46. panta trešās daļas prasībām, nosakot apsūdzētajam soda mēru, tiesa ņem vērā atbildību mīkstinošos un

pastiprinošos apstākļus.

Saskaņā ar Krimināllikuma 47. panta otro daļu tiesa par apsūdzētā atbildību mīkstinošu apstākli atzīst savas vainas vaļsirdīgu atzīšanu un izdarītā

nožēlošanu.

Tāpat, nosakot apsūdzētajam sodu, tiesa ņem vērā, ka /pers. D/ ir izmantojis Kriminālprocesa likuma 21. pantā paredzētās tiesības uz sadarbību ar

kriminālprocesa veikšanai pilnvaroto personu, kas izpaudusies vienkāršāka procesa veida izvēlē, tādā veidā nodrošinot efektīvāku krimināltiesisko

attiecību taisnīgu noregulējumu, taču tas nav atzīstams par patstāvīgu atbildību mīkstinošu apstākli Krimināllikuma 47. panta izpratnē, bet tiek ņemts vērā

pie soda noteikšanas, jo atbilstoši Kriminālprocesa likuma 499. pantam, viens no kritērijiem, lai krimināllietu varētu izskatīt bez pierādījumu pārbaudes, ir

apsūdzētā vainas atzīšana un izdarītā nožēlošana.

Saskaņā ar Krimināllikuma 48. panta nosacījumiem, tiesa apsūdzētajam atbildību pastiprinošus apstākļus nekonstatē.

Nosakot apsūdzētajam soda mēru, tiesa ņem vērā, ka /pers. D/ ir atzīts viens atbildību mīkstinošs apstāklis un nav konstatēti atbildību pastiprinoši

apstākļi, noziedzīgais nodarījums ir izdarīts aiz neuzmanības, nelielo kaitējumu cietušās veselībai, tādēļ secina, ka par izdarīto noziegumu ir nosakāms

Krimināllikuma 260. panta pirmajā daļā noteiktais sods – piespiedu darbs, kas pietuvināts Krimināllikuma 40. panta pirmajā daļā noteiktajam zemākajam

soda apmēram, lai veicinātu apsūdzētā atbildību resocializācijas pasākumu īstenošanā un soda efektivitātes kritēriju sasniegšanā.

Izskatāmā kriminālprocesa ietvaros apsūdzētais Kriminālprocesa likuma 263. panta kārtībā aizturēts netika, kā arī neatradās apcietinājumā

Kriminālprocesa likuma 271. panta kārtībā.

Ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Satiksmes noziegumu izmeklēšanas biroja inspektora M. Laiviņa

2015. gada 19. oktobra lēmumu /pers. D/ piemērots drošības līdzeklis – uzturēšanās noteiktā vietā [lietas 38., 39. lapa].

Kriminālprocesa likuma 249. panta pirmā daļa noteic – ja procesuālā piespiedu līdzekļa piemērošanas laikā ir zudis vai mainījies tā piemērošanas

pamats, mainījušies piemērošanas nosacījumi, personas uzvedība vai ir noskaidroti citi apstākļi, kas noteica piespiedu līdzekļa izvēli, procesa virzītājs

pieņem lēmumu par tā grozīšanu vai atcelšanu.

Ievērojot to, ka uz lietas izskatīšanas brīdi nav iestājušies Kriminālprocesa likuma 249. panta pirmās daļas nosacījumi, tad sprieduma izpildes

nolūkā līdz sprieduma stāšanās spēkā, apsūdzētajam piemērotais drošības līdzeklis atstājams negrozīts.

Kriminālprocesā par cietušo atzīta /pers. E/, kura Kriminālprocesa likuma 351. panta pirmās daļas noteiktajā kārtībā kaitējuma kompensāciju par

apsūdzētā prettiesisko darbību rezultātā nodarīto kaitējumu – morālo aizskārumu, fiziskām ciešanām vai mantisko zaudējumu, nepieteica [lietas 30., 31.-

32. lapa].

Lietā nav uzlikts arests mantai, nav radušies procesuālie izdevumi, kā arī nav lietisko pierādījumu un dokumentu, par kuriem būtu pieņemams

lēmums, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 352., 366., 368., 240. pantam.

Pamatojoties uz iepriekš minēto un saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 511., 512., 520.pantu, tiesa

n o s p r i e d a

/pers. D/ atzīt par vainīgu Krimināllikuma 260. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, un noteikt sodu – piespiedu darbs

40 (četrdesmit) stundu apmērā.

/pers. D/ piemēroto drošības līdzekli – uzturēšanās noteiktā vietā, – atstāt negrozītu līdz sprieduma stāšanās spēkā.

Spriedumu var pārsūdzēt desmit dienu laikā no pilna sprieduma pieejamības dienas apelācijas kārtībā Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu

kolēģijā, sūdzību vai protestu iesniedzot Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā.

Pilns spriedums pieejams no 2015. gada 22. decembra.

Tiesnese D. Treija