Supreme Court dismisses appeal as lower court correctly applied civil law on unjust enrichment and insurance recovery rules.
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court of Latvia refused to initiate cassation proceedings against a lower court's dismissal of an insurance company's claim for recovery of overpaid benefits. The appellant argued that the lower court erred in evaluating expert testimony and misinterpreted statutes regarding unjust enrichment and insurance recovery rights. The court held that the lower court correctly applied civil law principles, noting that the facts did not meet the statutory requirements for unjust enrichment or allow for insurance recovery under the relevant laws.
Legislator headnote
AI generatedCivil Procedure Law Art. 464.1(2)2; Civil Law Art. 2369, 2391; The court established that an unjust enrichment claim requires proof of a benefit without legal basis at the time of the claim, and insurance companies cannot recover benefits paid to a victim based on a valid legal act or court decision.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2018:0807.C29598016.3.L
Lieta Nr. C29598016
SKC-1356/2018
Civillietu departaments
Latvijas Republikas Augstākā tiesa
RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS
Rīgā 2018.gada 7.augustā
Augstākā tiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente Mārīte Zāģere,
tiesnesis Intars Bisters,
tiesnese Anda Briede
rīcības sēdē izskatīja prasītājas apdrošināšanas AS „Balta” pārstāves zvērinātas advokātes Jeļenas Jaskovas kasācijas sūdzību par Zemgales
apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018.gada 5.aprīļa spriedumu apdrošināšanas AS „Balta” prasībā pret /pers. C/ par nepamatoti pārskaitītās
apdrošināšanas atlīdzības daļas samaksu.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018.gada 5.aprīļa spriedumu prasība noraidīta.
[2] Kasācijas sūdzību par minēto apelācijas instances tiesas spriedumu iesniegusi prasītājas pārstāve zvērināta advokāte Jeļena Jaskova, lūgdama
to atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Motīvu daļa
[3] Izvērtējot kasācijas sūdzībā minētos argumentus, tiesnešu kolēģijai nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais
lietas iznākums ir nepariez un ka izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā. Tādējādi konstatējams
Civilprocesa likuma 464.1panta otrās daļas 2.punktā paredzētais pamats attiekumam ierosināt kasācijas tiesvedību lietā.
[4] Tiesnešu kolēģija papildus norāda turpmāk minēto.
[4.1] Jāpiekrīt kasācijas sūdzības iesniedzējai, ka tiesas argumenti par pierādījumu neesību atbildētāja līdzatbildības ceļu satiksmes negadījuma
izraisīšanā konstatēšanai, par Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja ekspertu komisijas 2010.gada 28.decembra lēmumā izdarītajiem
secinājumiem un par administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas gala iznākuma ietekmi uz prasītājas rosinātā civiltiesiskā strīda iztiesāšanu ir kļūdaini, jo
tie nebalstās uz tiesību normām, kurās pamatojums šādiem apgalvojumiem nav rodams. Piemēram, ja lietā iesniegts un ir ticis pieņemts speciālistu
atzinums par ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā iesaistītajām personām un viņu atbildības pakāpi, tad tiesai ir pienākums minēto pierādījumu izvērtēt,
kā to prasa Civilprocesa likuma 97.pants un 193.panta piektā daļa, nevis paust neizpratni par šāda atzinuma tapšanas iemesliem.
[4.2] Norādītās nepilnības sprieduma pamatošanā tomēr nevar tikt atzītas par tādām, kas atstājušas negatīvu iespaidu uz lietas iznākumu šādu
motīvu dēļ.
[4.2.1] Apdrošināšanas AS „Balta” cēlusi atprasījuma prasību, kas pamatota ar Civillikuma 2369., 2391.pantā norādītajiem apstākļiem.
Tiesa konstatējusi un šis fakts kasācijas sūdzībā netiek apstrīdēts, ka apdrošināšanas atlīdzība atbildētājam izmaksāta, izpildot tiesisku darījumu –
sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (turpmāk – OCTA) līgumu – un OCTA likumu.
Spriedumā izdarītais secinājums, ka šādi lietas iztiesāšanas gaitā nodibinātie faktiskie apstākļi neveido Civillikuma 2369. un 2391.panta sastāvu
atbilst kasācijas instances tiesas judikatūrā izteiktajām atziņām par minēto normu iztulkošanas tiesiskajiem aspektiem. Proti, Augstākā tiesa vairākkārt
norādījusi: „Civillikuma 2391.panta izpratnē vispārējais atprasījums iedzīvošanās dēļ ir pieļaujams tikai tad, ja prasītājs nevar pret atbildētāju izlietot citus
tiesiskus līdzekļus atbildētāja mantā ieplūdušo materiālo vērtību atprasīšanai. Tas nozīmē, ka prasījums no netaisnas iedzīvošanās pastāv vienīgi gadījumā,
ja iedzīvošanās ir tiesiski nepamatota. Savukārt, ja mantiskās vērtības nonākušas atbildētāja mantā, pamatojoties uz likumu, tiesisku darījumu vai tiesas
nolēmumu, tad nevar runāt par atprasījumu iedzīvošanās dēļ. Tādējādi [..] priekšnoteikums uz šā pamata celtās prasības apmierināšanai ir konstatējums,
ka atbildētājam nav nekāda tiesiska pamata no prasītājas saņemto naudas līdzekļu paturēšanai.
Atbilstoši Civillikuma 2369.panta pirmajai daļai, kas bez tiesiska pamata un tikai maldīgi uzskatīdams to par savu pienākumu kaut ko izdara vai
apsola izdarīt otram par labu, tas var prasīt, vai nu lai atdod izpildījumu, vai lai atsvabina viņu no dotā apsolījuma. Šā panta otrā daļa noteic, ka ir
vienalga, vai maldīgi samaksātam parādam no paša sākuma nav bijis tiesiska pamata, jeb vai tas zaudējis spēku tikai vēlāk.”
„[..] neesoša parāda atprasījumam ir trīs priekšnoteikumi: 1) viena persona veic kādu mantiski novērtējamu darbību (apsola izdarīt) par labu citai,
proti, nepamatotu izpildījumu; 2) šai darbībai nav tiesiska pamata uz prasījuma pieteikšanas brīdi [..] vai darbībai nav nekāda juridiska pamata arī ārpus
līgumiskajām attiecībām; 3) darbības veicējs ir maldīgi pieņēmis, ka viņam jāizpilda saistība” (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2011.gada 26.janvāra
sprieduma lietā Nr.SKC-53/2011 (C04365006) 9.1.punktu, 2015.gada 29.jūnija sprieduma lietā Nr.SKC-89/2015 (C26135911) 8.punktu,
2015.gada 30.oktobrs sprieduma lietā Nr.SKC-132/2015 (C29550710) 10.punktu, 2016.gada 30.novembra sprieduma lietā Nr.SKC-356/2016
(C28527713) 7.1.punktu).
Līdz ar to nedz Civillikuma 2369.pants, nedz 2391.pants strīda tiesiskās attiecības neregulē, kas deva patstāvīgu pamatu atprasījuma prasības
noraidīšanai.
[4.2.2] Nevar būt iemesls kasācijas tiesvedības ierosināšanai prasītājas atsaukšanās uz OCTA likuma 31.panta pirmās daļas, 39.panta piektās
daļas, 44.panta otrās daļas 15.punkta nepareizu iztulkošanu, jo neviena no minētajām normām (redakcijā, kāda bija spēkā 2007.gada 24.aprīlī, kad
notika ceļu satiksmes negadījums) neparedzēja apdrošinātājam tiesības regresa kārtībā atprasīt apdrošināšanas atlīdzību (vai tās daļu), kas, pamatojoties
uz apdrošinātāja pieņemto lēmumu, izmaksāta cietušajam.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 464.panta trešo daļu, 464.1panta otrās daļas 2.punktu, tiesnešu kolēģija
nolēma
atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar prasītājas apdrošināšanas AS „Balta” pārstāves zvērinātas advokātes Jeļenas Jaskovas kasācijas
sūdzību par Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018.gada 5.aprīļa spriedumu.
Lēmums nav pārsūdzams.
Tiesnese M.Zāģere
Tiesnesis I.Bisters
Tiesnese A.Briede