Legislator Case Law & Legislation
A420188821 / SKA-0765-22 ECLI:LV:AT:2022:0523.A420188821.6.L AI generated

Court partially allows appeal, quashing lower court dismissal of request for substantive response to meeting request.

Case Number A420188821 / SKA-0765-22
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The Supreme Court partially overturned the Regional Administrative Court's decision to dismiss the case, ruling that the lower court erred in treating the request as inadmissible. The applicant sought a substantive response to the Ministry's failure to answer a request for a meeting, arguing the lower court incorrectly applied procedural bars. The court held that while the request for a meeting is not subject to judicial review, the underlying duty to provide a substantive written response remains actionable and reviewable.

Legislator headnote

AI generated

Administratīvā procesa likums 3. p. 3. da., 5. p. 3. da.; Iesniegumu likums 3. p. 3. da., 5. p. 3. da., 8. p. 2. da., 3. da., 10. p. 5. da.: A request for a meeting with a specific official is an alternative communication method; refusal does not deprive the applicant of the right to a substantive written response, which remains subject to judicial review.

Keywords

AI generated
administrative procedure substantive response meeting request inadmissible dismissal supreme court review

Cited Legislation

AI generated
Administratīvā procesa likums 3. p. 3. da.
Administratīvā procesa likums 5. p. 3. da.
Iesniegumu likums 3. p. 3. da.
Iesniegumu likums 5. p. 3. da.
Iesniegumu likums 8. p. 2. da.
Iesniegumu likums 8. p. 3. da.
Iesniegumu likums 10. p. 5. da.

Cited Case Law

AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ECLI:LV:AT:2022:0523.A420188821.6.L

Lieta Nr. A420188821, SKA-765/2022

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2022.gada 23.maijā

Tiesa šādā sastāvā: senatores Ieva Višķere, Dzintra Amerika, Anita Kovaļevska

rakstveida procesā izskatīja Latvijas Medicīnas inženierzinātnes un fizikas biedrības blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2022.gada

21.marta lēmumu, ar kuru izbeigta tiesvedība administratīvajā lietā, kas ierosināta, pamatojoties uz Latvijas Medicīnas inženierzinātnes un fizikas biedrības

pieteikumu par Veselības ministrijas faktiskās rīcības, nesniedzot atbildes uz iesniegumiem, atzīšanu par prettiesisku, pienākuma uzlikšanu Veselības

ministrijai izskatīt Latvijas Medicīnas inženierzinātnes un fizikas biedrības iesniegumus pēc būtības un sniegt atbildi, kā arī atlīdzinājumu.

Aprakstošā daļa

[1] Veselības ministrija 2021.gadā strādāja pie Ministru kabineta noteikumu „Medicīnisko ierīču reģistrācijas, atbilstības novērtēšanas, izplatīšanas,

ekspluatācijas un tehniskās uzraudzības kārtība” (turpmāk – Medicīnisko ierīču noteikumi) projekta izstrādes.

Pieteicēja Latvijas Medicīnas inženierzinātnes un fizikas biedrība 2021.gada 16.martā, 1.aprīlī un 14.maijā vērsās Veselības ministrijā ar

iesniegumiem (turpmāk – strīdus iesniegumi), kuros norādīja uz ministrijas sagatavotā regulējuma trūkumiem un izteica savus priekšlikumus noteikumu

projekta saturam, un vaicāja, kādas korekcijas, ministrijas ieskatā, būtu veicamas jau izteiktajos priekšlikumos un noteikumu projektā, kādas darbības

ministrija plāno veikt saistībā ar noteikumu projektu, kā arī izteica lūgumu veselības ministram tikties ar pieteicējas pārstāvjiem.

[2] Ņemot vērā, ka ministrija nesniedza atbildi uz minētajiem iesniegumiem, pieteicēja vērsās tiesā. Tiesā tika ierosināta administratīvā lieta par

Veselības ministrijas rīcības, neatbildot uz iesniegumiem, atzīšanu par prettiesisku, pienākuma uzlikšanu ministrijai sniegt atbildi pēc būtības, kā arī

atlīdzinājumu.

[3] Administratīvā rajona tiesa ar 2022.gada 21.marta lēmumu minētajā lietā izbeidza tiesvedību, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma

282.panta 1.punktu (lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā).

Tiesas lēmums pamatots ar turpmāk norādītajiem apsvērumiem.

[3.1] Veselības ministrija nav atbildējusi uz strīdus iesniegumiem. Tiesai jāizšķir, vai konkrētajā gadījumā neatbildēšanu uz iesniegumiem var

pārbaudīt administratīvā procesa kārtībā.

[3.2] Attīstības plānošanas sistēmas likuma 11.panta piektā daļa noteic, ka Ministru kabinets, ciktāl likumā nav paredzēts citādi, nosaka visu

līmeņu, veidu un termiņu attīstības plānošanas dokumentus, tajos ietveramo saturu, to izstrādāšanas, apstiprināšanas, aktualizācijas, spēka zaudēšanas

kārtību un darbības termiņu, kā arī attiecīgo pārskatu sniegšanas un sabiedrības līdzdalības kārtību. Uz šīs normas pamata izdoti Ministru kabineta

2009.gada 25.augusta noteikumi Nr. 970 „Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā” (turpmāk – Sabiedrības līdzdalības noteikumi).

Šo noteikumu 8.1.apakšpunkts noteic kārtību, kādā sabiedrības locekļi iesaistāmi darba grupās un konsultatīvajās padomēs, savukārt šo noteikumu

9.punkts noteic, kā organizējama sabiedriskā apspriede un kā atspoguļojami sabiedrības pārstāvju izteiktie iebildumi.

Pieteicēja jau kopš 2020.gada ir izrādījusi interesi par Medicīnisko ierīču noteikumu projekta izstrādi, tostarp lūdzot pieteicējas pārstāvjus iekļaut

noteikumu projekta izstrādes darba grupā, kā arī piedaloties ministrijas rīkotās sanāksmēs par jautājumiem saistībā ar noteikumu projektu.

[3.3] Iesniegumu likuma 1.pants noteic, ka likuma mērķis ir veicināt privātpersonas līdzdalību valsts pārvaldē.

Strīdus iesniegumos pieteicēja paudusi neapmierinātību ar ministrijas izstrādāto projektu un izteikusi savus priekšlikumus projekta saturam, kā arī

paudusi viedokli, ka ministrija nav pienācīgi izvērtējusi pieteicējas priekšlikumus, un lūgusi skaidrot ministrijas pozīciju saistībā ar konkrētiem pieteicējas

norādītiem projekta trūkumiem. Šādu iesniegumu saturs attiecas uz normatīvā akta izstrādi un pieņemšanu, kas ir likumdošanas, nevis valsts pārvaldes

funkcijas izpausme. Darbības, kas saistītas ar ārējo normatīvo aktu izstrādi, nav pārbaudāmas administratīvā procesa kārtībā.

[3.4] 2021.gada 1.aprīļa un 14.maija iesniegumos pieteicēja arī lūgusi iespēju tikties ar veselības ministru. Iesniegumu likuma normas nepiešķir

personām subjektīvās tiesības prasīt, lai apmeklētāju pieņem konkrēta iestādes amatpersona. Tādējādi, lai arī tiesību normas neliedz privātpersonām

vērsties pie konkrētām amatpersonām ar lūgumu tikties, tās nedod tiesības personām šādu tikšanos pieprasīt. Turklāt Iesnieguma likuma 10.panta piektā

daļa noteic, ka tiesas kontrolei nav pakļauti jautājumi par to, kā iestāde nodrošina privātpersonu pieņemšanu pie amatpersonām. Tādējādi likumdevējs šo

jautājumu ir atstājis tikai iestādes ziņā. Turklāt ministrs ir politiska amatpersona, līdz ar to ministra izvēle tikties un uzklausīt kādu personu izriet no viņa

politiskās darbības, savukārt politiskas amatpersonas politiskā darbība nav pakļauta administratīvās tiesas kontrolei.

[4] Par minēto tiesas lēmumu pieteicēja iesniedza blakus sūdzību, kas pamatota ar turpmāk norādītajiem apsvērumiem.

[4.1] Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 104.pants garantē ikvienam tiesības vērsties ar iesniegumiem valsts iestādēs un

saņemt atbildi pēc būtības. Tas, ka iesniegums ir saistīts ar normatīvā akta izstrādi, nenozīmē, ka nevar piemērot Iesniegumu likumu. Šā likuma 2.pants

noteic, ka likums neattiecas uz tādiem iesniegumiem, kuriem saskaņā ar likumu noteikta cita izskatīšanas kārtība. Tomēr normatīvie akti, tostarp arī

Attīstības plānošanas sistēmas likums un Sabiedrības līdzdalības noteikumi, nenoteic, ka strīdus iesniegumi izskatāmi kādā citā kārtībā, nevis Iesniegumu

likuma kārtībā.

[4.2] Pieteicēja 2021.gada 9.martā piedalījās Veselības ministrijas sabiedriskajā apspriedē par Medicīnisko ierīču noteikumu projektu un atbildi uz

apspriedes laikā izteiktajiem iebildumiem saņēma, iepazīstoties ar ministrijas sagatavoto izziņu par sabiedriskajā apspriedē diskutētajiem jautājumiem.

Tomēr šajā izziņā netika sniegta atbilde uz jautājumiem, kurus pieteicēja uzdeva strīdus iesniegumos, kas ministrijai iesniegti pēc minētās sabiedriskās

apspriedes.

[4.3] Pieteicēja, iesniedzot pieteikumu tiesā, nav centusies apstrīdēt ministrijas sagatavotā normatīvā akta projekta saturu un neprasa, lai tiesa

uzdod ministrijai sagatavot normatīvā akta projektu ar konkrētu saturu. Pieteicēja tikai vēlas atbilstoši Iesniegumu likumam saņemt atbildes uz strīdus

iesniegumiem.

[4.4] Pieteicēja nav arī lūgusi, lai tiesa uzdotu veselības ministram tikties ar pieteicēju. Pieteicēja tikai lūgusi, lai ministrija sniedz atbildi uz pieteicējas

izteikto lūgumu.

Motīvu daļa

I

[5] Satversmes 104.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem par to

kompetencē esošiem jautājumiem un saņemt atbildi pēc būtības.

Kā atzīts Senāta judikatūrā, iekļaujot šādu normu pamattiesību katalogā, mūsu valsts ir izšķīrusies atzīt, ka gadījumā, ja privātpersona vēršas

iestādē ar iesniegumu, tā var sagaidīt, ka iestāde uz šo iesniegumu kaut kā reaģēs (atbildēs), ja vien iesniegums nav tāds, kas acīmredzami neprasa

nekādu atbildi. Tas būtībā ir cieņpilnas izturēšanās pret privātpersonu jautājums, kas balstās cilvēka cieņā kā mūsu valsts pamatvērtībā un labas

pārvaldības principā, kas citstarp paredz, ka valsts pārvaldes attieksme attiecībās ar privātpersonu ir pieklājīga, atsaucīga un cieņpilna. Šāda attieksme

veicina arī cilvēku cieņu pret savu valsti un uzticēšanos tai.

Iesniegums Satversmes 104.panta izpratnē var būt gan sūdzība, gan priekšlikums, gan lūgums, un tas var attiekties gan uz personiskajām, gan uz

sabiedrības interesēm. Ņemot vērā, ka iesniegumi var būt ļoti dažādi, to izskatīšanas kārtība atkarībā no konkrētā iesnieguma būtības un iesniedzēja

mērķa, kuru tas vēlējies sasniegt, iesniedzot iesniegumu, ir regulēta dažādos likumos. Piemēram, tādu iesniegumu izskatīšanu, kuru mērķis ir panākt, ka

iestāde valsts pārvaldes jomā iesniedzējam rada konkrētas tiesiskās sekas, regulē Administratīvā procesa likums. Informācijas atklātības likums savukārt

regulē iesniegumu, kuru mērķis ir saņemt iestādes rīcībā esošu dokumentētu informāciju, izskatīšanu. Savukārt Iesniegumu likums nosaka kārtību, kādā

privātpersona vēršas un iestāde izskata iesniegumus, kuros ietverts iestādes kompetencē esošs lūgums, sūdzība, priekšlikums vai jautājums, un atbild uz

tiem (likuma 2.panta pirmā daļa). Vienlaikus šis likums neattiecas uz informācijas pieprasījumiem, kas izskatāmi saskaņā ar Informācijas atklātības likumu,

kā arī uz iesniegumiem, kuriem saskaņā ar likumu noteikta cita izskatīšanas kārtība.

Tādējādi Iesniegumu likums ir attiecināms uz visiem tiem gadījumiem, kad privātpersona vēršas iestādē ar lūgumu, sūdzību, priekšlikumu vai

jautājumu, kas ietilpst attiecīgās iestādes kompetences jomā, un iesnieguma izskatīšanu neregulē kāds cits likums (Senāta 2021.gada 21.maija lēmuma

lietā Nr. SKA-932/2021 (ECLI:LV:AT:2021:0521.SKA093221.3.L) 12.punkts).

[6] Izskatāmajā gadījumā tiesa ir konstatējusi, ka pieteicēja bija vērsusies Veselības ministrijā ar iesniegumiem, izsakot priekšlikumus un uzdodot

jautājumus saistībā ar Medicīnisko ierīču noteikumu projekta izstrādi. Vienlaikus tiesa uzskatījusi, ka Iesniegumu likums neparedz tiesības saņemt atbildi

pēc būtības uz šāda veida iesniegumiem, jo šā likuma mērķis atbilstoši likuma 1.pantam ir veicināt privātpersonas līdzdalību valsts pārvaldē, bet

pieteicējas iesniegumi esot vērsti uz likumdošanas, nevis valsts pārvaldes jomu. Šā iemesla dēļ tiesa atzinusi, ka ministrijas rīcība, neatbildot uz pieteicējas

iesniegumiem, nav pakļauta kontrolei administratīvā procesa kārtībā.

Senāts šos tiesas secinājumus atzīst par kļūdainiem.

[7] Vispirms norādāms, ka tiesa ir nepamatoti šauri aplūkojusi Iesniegumu likuma 1.pantā lietoto jēdzienu „valsts pārvalde”, uzskatot, ka jautājumi,

kas kaut kādā veidā saistīti ar normatīvā akta projekta izstrādi, automātiski ir ārpus Iesniegumu likuma tvēruma.

Kā jau minēts, Iesniegumu likuma regulējums konkretizē Satversmes 104.pantā paredzētās tiesības vērsties iestādēs ar jautājumiem par to

kompetencē esošiem jautājumiem. Minētās Satversmes normas un attiecīgi arī Iesniegumu likuma mērķis ir nodrošināt iespēju ikvienam sabiedrības

loceklim līdzdarboties valsts darbībā ar saviem priekšlikumiem vai noskaidrot sevi interesējošus jautājumus par valsts darbību jeb to, kā valsts darbojas,

kā īsteno savu varu, kā valsts tiek pārvaldīta. Turklāt šis likums attiecas uz visiem iesniegumiem, kas satur iestādes kompetencē esošu jautājumu, ja vien

citā likumā attiecīga veida iesniegumu izskatīšanai nav noteikta cita kārtība. Tādējādi tieši Iesniegumu likumā paredzētie instrumenti ir tie, kas paredz

iespēju uzdot jautājumus par valsts darbību apstākļos, ja citas tiesību normas nenoteic alternatīvus līdzdarbošanās instrumentus.

Ir pašsaprotami, ka sabiedrībai var būt leģitīma interese ne tikai par to, kā tiek īstenota izpildvara (valsts pārvalde šaurākā nozīmē), bet arī, kā tiek

īstenota likumdevējvara. Nav pamata uzskatīt, ka sabiedrības locekļi šo leģitīmo interesi var īstenot tikai, piemēram, Satversmes 100.panta kontekstā

pieprasot iestādes rīcībā esošu informāciju. Tāpēc tas, ka iesniegums ir saistīts ar jautājumu par normatīvo aktu izstrādi, pats par sevi nevar būt iemesls

nepiemērot Iesniegumu likumu. Arī tiesību doktrīnā, analizējot Satversmes 104.panta saturu, uzsvērts, ka tiesības vērsties iestādēs ar iesniegumiem ir

būtiskas arī tādēļ, ka tādā veidā iestādes var iegūt informāciju, tostarp – par nepilnībām normatīvajos aktos un nepieciešamību tos labot (Briede J.

104.panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Sagatavojis autoru kolektīvs

prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 43.iedaļa, 451.lpp.).

Turklāt jāņem vērā, ka tas, ka ministrija nodarbojas ar normatīvā akta projekta sagatavošanu, nenozīmē, ka ministrija tādējādi īsteno likumdevēja

varu. Normatīvā akta projekta sagatavošana nav normatīvā akta pieņemšana. Normatīvo aktu projektu sagatavošana ir viens no valsts pārvaldes iestāžu

– ministriju – kompetencē tipiski esošiem uzdevumiem. Turklāt izskatāmajā gadījumā ir runa par Ministru kabineta noteikumu projektu, un atbilstoši

Satversmes tiesas atziņām Ministru kabineta noteikumu izdošana (tātad – ne tikai šādu noteikumu projekta sagatavošana) ir viena no valsts pārvaldes

darbībām (Satversmes tiesas 2007.gada 9.oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 13., 14. un 16. punkts).

Tādējādi nav nekāda pamata jautājumus, kas saistās ar normatīvo aktu projektu izstrādi, izslēgt no jomas, par kuru sabiedrības locekļiem atbilstoši

Iesniegumu likumam ir tiesības izteikt priekšlikumus vai uzdot jautājumus.

[8] Tiesa izskatāmajā gadījumā arī nepamatoti atsaukusies uz Senāta 2012.gada 21.jūnija lēmumā lietā Nr. SKA-646/2012 norādīto, ka darbības,

kas saistītas ar ārējo normatīvo aktu izstrādi, nav pārbaudāmas administratīvā procesa kārtībā, jo tiesību normu izdošana ir politisks likumdošanas

process, kas nav vērsts uz individuālu tiesisko attiecību konkrētu noregulējumu.

Minētajā lēmumā norādīto nevar aplūkot atrauti no tā, kādā kontekstā tas tika teikts. Proti, attiecīgajā lietā tika izskatīts jautājums par tāda

pieteikuma pieļaujamību, ar kuru pieteicējs prasīja uzdot iestādei veikt konkrētus grozījumus normatīvajā aktā.

Atšķirībā no minētās situācijas izskatāmajā gadījumā pieteicēja, vēršoties tiesā, nav lūgusi, lai tiesa uzdotu iestādei normatīvā akta projektā ietvert

konkrēta satura normas, bet gan ir tikai lūgusi, lai iestādei tiktu uzdots sniegt pieteicējai atbildi uz tās iesniegumiem Iesniegumu likuma izpratnē. Tas vien,

ka pieteicēja, vēršoties ar iesniegumiem ministrijā, citstarp ir izteikusi savus priekšlikumus par normatīvā akta projekta iespējamo redakciju un attiecīgi,

domājams, atzinīgi novērtētu, ja priekšlikumi tiktu ņemti vērā, nenozīmē, ka pieteicēja ir pieprasījusi, lai iestāde izdara attiecīgas korekcijas noteikumu

projektā, vai tagad tiesai prasa, lai tā uzdod iestādei izstrādāt konkrēta satura normatīvā akta projektu. Gan pieteikumā tiesai, gan blakus sūdzībā

pieteicēja skaidri uzsvērusi, ka tā vērsusies tiesā tāpēc, ka vēlas saņemt atbildes uz saviem iesniegumiem Iesniegumu likuma izpratnē. Tas vien, ka

persona ir iestādei izteikusi priekšlikumus par normatīvā akta projektu, nav pamats uzskatīt, ka tātad personas mērķis, vēršoties tiesā, nevar būt atbildes

saņemšana uz iesniegumu pēc būtības.

[9] Tiesa lēmumā ir atreferējusi Attīstības plānošanas sistēmas likuma 11.panta piekto daļu un Sabiedrības līdzdalības noteikumu 8. un 9.punkta

normas par to, kā sabiedrības locekļi attīstības plānošanas procesa ietvaros iesaistāmi darba grupās un konsultatīvajās padomēs, kā organizējama

sabiedriskā apspriede un kā atspoguļojami sabiedrības pārstāvju izteiktie iebildumi. Pēc tam tiesa norādījusi, ka pieteicēja ir aktīvi izrādījusi interesi par

Medicīnisko ierīču noteikumu projekta izstrādi un tostarp izteikusi savus priekšlikumus. Tomēr tālākus secinājumus par to, kāda ir minēto tiesību normu

un konstatēto faktu nozīme pieteicējas pieteikuma pieļaujamības jautājumā, tiesa nav norādījusi, līdz ar to nav saprotams, kādā kontekstā tiesa šo

informāciju lēmumā iekļāva.

Šajā sakarā Senāts vispirms norāda, ka atbilstoši Attīstības plānošanas sistēmas likuma normām šis likums attiecas uz attīstības plānošanu

Saeimā, Ministru kabinetā, tiešās valsts pārvaldes iestādēs, plānošanas reģionos, pašvaldībās un citās valsts pārvaldes iestādēs un attīstības plānošana ir

principu, mērķu un to sasniegšanai nepieciešamās rīcības izstrāde nolūkā īstenot politiski noteiktas prioritātes un nodrošināt sabiedrības un teritorijas

attīstību; attīstības plānošanas sistēma aptver politikas un teritorijas attīstības plānošanu (likuma 2. un 3.pants). Tādējādi šis likums un attiecīgi uz tā

pamata izdotie Sabiedrības līdzdalības noteikumi primāri attiecināmi uz politikas un teritorijas attīstības plānošanas dokumentu izstrādi, bet nevis uz

jebkura normatīvā akta (Ministru kabineta noteikumu) izstrādi.

Minētais gan neliedz valsts pārvaldes iestādei attīstības plānošanai paredzēto sabiedrības iesaistīšanas mehānismu izmantot arī jebkuru Ministra

kabineta noteikumu projekta izstrādei. Tomēr tas, ka ministrija ir izvēlējusies noteikumu projekta izstrādes darba grupā iekļaut arī sabiedrības pārstāvjus

un rīkot sabiedrisko apspriedi, nenozīmē, ka personas, kas šā procesa ietvaros iesaistījušās projekta izstrādē, zaudē tiesības uzdot jautājumus par

projekta izstrādi Iesniegumu likuma kārtībā. Arī Attīstības plānošanas sistēmas likuma un Sabiedrības līdzdalības noteikumu normas nenoteic, ka tad, ja

sabiedrība tiek iesaistīta attīstības plānošanā atbilstoši šo normatīvo aktu regulējumam, jebkuri ar attiecīgo dokumentu izstrādi saistītie iesniegumi ir

izskatāmi šo normatīvo aktu un nevis Iesniegumu likuma kārtībā.

Tādējādi tas, ka persona jau iepriekš ir iesaistījusies normatīvā akta projekta apspriedē, nevar būt pamats atzīt, ka šādas personas iesniegums ar

jautājumiem, kas skar attiecīgo projektu, nav pakļauts Iesniegumu likuma regulējumam.

Protams, ja persona ir vērsusies iestādē ar jautājumiem, uz kuriem atbildes jau ir saņēmusi sabiedriskās apspriedes ietvaros, piemēram, ministrijas

sagatavotā izziņā par normatīvā akta projekta sabiedriskajā apspriedē izteiktajiem iebildumiem un priekšlikumiem, tas var būt pamats secinājumam, ka

atbilde uz iesniegumu jau ir sniegta. Tomēr, ja šādā situācijā radies strīds, minētie apstākļi attiecas uz to, vai personas pieteikums par iestādes

neatbildēšanu uz iesniegumu ir pamatots pēc būtības, nevis uz to, vai uz šādu iesniegumu attiecināms Iesniegumu likums un vai neatbildēšana ir pakļauta

kontrolei administratīvā procesa kārtībā.

Tādējādi, lai arī kādā kontekstā tiesa minētos apstākļus norādīja lēmumā, tie nevar būt pamats secinājumam, ka lieta nav izskatāma administratīvā

procesa kārtībā.

[10] Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka tiesa nepareizi secinājusi, ka strīds par ministrijas neatbildēšanu uz strīdus iesniegumos ietvertajiem

jautājumiem nav pakļauts izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā.

Vienlaikus Senāts uzsver, ka, izskatot lietu pēc būtības un vērtējot ministrijas neatbildēšanas uz strīdus iesniegumiem tiesiskumu, tiesai jāpievērš

uzmanība tam, ka atbilstoši Iesniegumu likuma 5.panta pirmajai un ceturtajai daļai iestāde iesniegumu izskata, vadoties pēc tā satura, un, ja iesnieguma

saturs neprasa atbildi pēc būtības, iestāde attiecīgo iesniegumu pieņem zināšanai. Tas nozīmē, ka atbilde uz iesniegumu jāsniedz tajos gadījumos, kad

iesniegumā pēc būtības ietverts jautājums (kas var būt noformulēts arī, piemēram, kā lūgums, sūdzība vai kā citādi). Ir iespējams, ka iesniegumā ietverts

priekšlikums bez konkrēta jautājuma nemaz nav tāds, uz kuru nepieciešama atbilde pēc būtības. Strīdus gadījumā tas tiesai jāpārbauda.

Savukārt pieteicējai jārēķinās, ka tiesības saņemt atbildi pēc būtības nenozīmē tiesības saņemt tieši tādu atbildi (tik izvērstu vai ar tādu

pamatojumu), kā persona iecerējusi. Kā atzīts Senāta judikatūrā, atbilde pēc būtības Satversmes 104.panta pirmā teikuma izpratnē nozīmē atbildi, kurā

izvērtēti un motivēti atbildēti uzdotie jautājumi. Taču minētā norma neparedz tiesības prasīt konkrēta satura atbildi. Proti, lai atzītu, ka uz iesniegumu ir

atbildēts pēc būtības, jākonstatē, ka iestāde ir motivēti atbildējusi uz iesniedzēja uzdotajiem jautājumiem. Tomēr nav nepieciešams, lai iesniedzēju

apmierinātu atbildes saturs un iestādes apsvērumi (piemēram, Senāta 2010.gada 26.novembra lēmuma lietā Nr. SKA-785/2010 (A42602908)

6.punkts, 2012.gada 18.aprīļa lēmuma lietā Nr. SKA-397/2012 (A420681610) 7.punkts, 2012.gada 3.decembra lēmuma lietā Nr. SKA-

742/2012 (A420655111) 6.punkts).

II

[11] Tiesa konstatējusi, ka 2021.gada 1.aprīļa un 14.maija iesniegumā pieteicēja bija izteikusi arī lūgumu tikties ar veselības ministru. Saistībā ar

pieteicējas iebildumiem, ka tā nav saņēmusi atbildi uz šo lūgumu, tiesa norādījusi, ka tiesiskais regulējums nepiešķir personām tiesības pieprasīt tikšanos

ar konkrētu amatpersonu un likumdevējs jautājumus, kas saistīti ar personu iespējām tikties ar iestāžu amatpersonām, ir izņēmis no tiesas kontroles.

Turklāt ministra izvēle tikties vai netikties ar kādu personu jebkurā gadījumā ir politiska darbība, kas nav pakļauta administratīvo tiesu kontrolei.

Pieteicēja blakus sūdzībā argumentē, ka tā neprasa, lai tiesa uzdod ministram tikties ar pieteicēju vai lai tiesa atzīst par prettiesisku to, ka ministrs

nav ticies ar pieteicēju. Pieteicēja norāda, ka tikai vēlas saņemt atbildi uz savu lūgumu tikties.

[12] Šajā sakarā Senāts vispirms norāda, ka gadījumā, ja iestādē saņemts personas lūgums par tikšanos ar kādu amatpersonu, būtu tikai korekti,

ja iestāde uz šādu iesniegumu kaut kādā veidā atbildētu, kaut vai tikai informējot iesniedzēju, ka lūgums tomēr netiks apmierināts. Šāda rīcība būtu

sagaidāma, jo iestādei saskarsmē ar privātpersonām ir jārīkojas cieņpilni.

Vienlaikus Senāts piekrīt pirmās instances tiesai, ka iestādes rīcība, atbildi un šādu lūgumu tomēr nesniedzot, nav pakļauta administratīvo tiesu

kontrolei. Minētais pamatojams ar turpmāk norādīto.

[13] Atbilstoši Iesniegumu likuma 8.pantam iestāde, ievērojot normatīvajos aktos tai noteiktās kompetences specifiku, nodrošina, ka tā ir pieejama

apmeklētājiem (panta pirmā daļa). Papildus minētajam amatpersona, ja privātpersona ir iepriekš pieteikusies un norādījusi risināmo jautājumu, šo

privātpersonu pieņem atbilstoši iestādes un savai kompetencei. Iestāde nodrošina, ka apmeklētāji šādā kārtībā tiek pieņemti periodiski, taču ne retāk kā

reizi mēnesī (panta otrā daļa). Apmeklētāju pieņemšanas laiku un kārtību nosaka iestādes vadītājs, nodrošinot, lai apmeklētāji tiek pieņemti pēc iespējas

viņiem izdevīgā laikā (panta trešā daļa). Informācija par apmeklētāju pieņemšanas laiku un kārtību ir pieejama iestādē (telpā, kas ir pieejama ikvienam

iestādes apmeklētājam) un publicēta iestādes mājaslapā internetā vai vietējā laikrakstā (panta ceturtā daļa).

No minētajām tiesību normām izriet gan vispārīgs iestādes pienākums nodrošināt, ka iestādē var ierasties apmeklētāji (piemēram, lai personīgi

atnestu iestādei adresētu iesniegumu vai lai mutiski iesniegtu iesniegumu, kuru iestādes darbinieks noformē rakstveidā), gan iespēja apmeklētājiem

periodiski pieteikties uz tikšanos ar kādu iestādes amatpersonu klātienē, lai pārrunātu iepriekš norādītus jautājumus, gan iestādes pienākums darīt

sabiedrībai zināmu to, kādā kārtībā konkrētā iestādē apmeklētāji tiek pieņemti.

Tomēr vienlaikus Iesniegumu likuma 10.panta piektā daļa noteic, ka tiesas kontrolei nav pakļauts pieteikums par iesniegumu, kas saistīts ar

jautājumiem, kas izriet no šā likuma 8.panta otrās un trešās daļas.

Kā jau minēts, likuma 8.panta otrā un trešā daļa regulē iespēju privātpersonām pieteikties uz tikšanos ar konkrētu amatpersonu un to, kādā kārtībā

šādas tikšanās tiek organizētas. Senātam nav šaubu, ka iesniegums, kurā ietverts lūgums tikties ar konkrētu iestādes amatpersonu, ir uzskatāms par

iesniegumu, kas saistīts ar jautājumu, kas izriet no minētā likuma 8.panta otrās un trešās daļas. Tāpēc, kā to pamatoti norādījusi pirmās instances tiesa,

strīds par to, kā un vai iestāde izskata personas iesniegumu ar lūgumu tikties ar iestādes amatpersonām, nav pakļauts tiesas kontrolei.

Šāda likumdevēja izvēle ir saprotama, jo Iesniegumu likums jau paredz tiesības rakstveidā vērsties iestādē (tostarp, iesniedzot iesniegumu

mutvārdos, kuru iestādes darbinieks noformē rakstveidā), un iestādei ir pienākums uz iesniegumu sniegt atbildi pēc būtības (Iesniegumu likuma 3.panta

trešā daļa un 5.panta trešā daļa). Tādējādi iespēja tikties ar konkrētu iestādes amatpersonu būtībā ir tikai alternatīvs veids, kādā privātpersona var

komunicēt ar iestādi, un, ja tikšanās nenotiek, šai personai jebkurā gadījumā ir iespējas sevi interesējošos jautājumus risināt rakstveidā. Līdz ar to

iestādes rīcība saistībā ar personas lūgumu tikties ar kādu amatpersonu ietekmē tikai to, kādā veidā personai ir iespējams komunicēt ar iestādi, neatņemot

personai tiesības saņemt atbildi pēc būtības rakstveidā. Šā iemesla dēļ situācija, kurā tiek atteikts personas lūgums tikties ar konkrētu amatpersonu vai arī

uz šādu lūgumu vispār netiek atbildēts, nevar radīt tik būtisku personas tiesību aizskārumu, ka ir nepieciešama tiesas aizsardzība.

[14] Pretēji blakus sūdzībā norādītajam šajā ziņā nav nozīmes tam, ka Iesniegumu likuma 10.panta piektā daļa neietver atsauci uz 8.panta pirmo

daļu, kas paredz iestādes pienākumu nodrošināt, ka tā ir pieejama apmeklētājiem. Iesniegums, ar kuru persona lūgusi iespēju tikties ar konkrētu

amatpersonu, acīmredzami nav iesniegums, kas saistīts ar vispārīgu iestādes pieejamību. Kā jau minēts, šāds iesniegums likuma 10.panta piektās daļas

izpratnē ir iesniegums par jautājumu, kas izriet no 8.panta otrās un trešās daļas.

III

[15] Rezumējot minēto, Senāts atzīst, ka pārsūdzētais tiesneša lēmums ir atstājams negrozīts daļā, kurā tiesvedība izbeigta lietas daļā, kas attiecas

uz iestādes rīcību, neatbildot uz pieteicējas lūgumu tikties ar veselības ministru. Pārējā daļā tiesas lēmums atceļams, un lieta nododama izskatīšanai

Administratīvajā rajona tiesā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 1.punktu, 323.panta pirmās daļas 2.punktu un 324.panta pirmo daļu,

Senāts

nolēma

atstāt negrozītu Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 21.marta lēmumu daļā, kurā izbeigta tiesvedība lietas daļā par Latvijas Medicīnas

inženierzinātnes un fizikas biedrības prasījumu atzīt par prettiesisku Veselības ministrijas rīcību, nesniedzot atbildi uz lūgumu par tikšanos, un uzlikt

pienākumu sniegt atbildi uz minēto lūgumu;

atcelt Administratīvās rajona tiesas 2022.gada 21.marta lēmumu pārējā daļā un šajā daļā nodot lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai rajona

tiesai;

atmaksāt Latvijas Medicīnas inženierzinātnes un fizikas biedrībai drošības naudu 15 euro.

Lēmums nav pārsūdzams.

I. Višķere Dz. Amerika A. Kovaļevska