Supreme Court reverses lower court ruling on journalist's access to ministry travel and bonus data.
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court of Latvia overturned the Administrative Court's decision ordering the Ministry of Foreign Affairs to disclose information regarding ministerial travel and staff bonuses. The petitioner, a journalist, argued that the lower court failed to properly assess the difficulty of gathering this specific data, while the Ministry claimed the request was unreasonable and potentially harmful. The Court held that while general public interest does not require detailed justification, a journalist requesting sensitive information must still substantiate their legitimate interest and purpose to ensure proper balancing of competing public interests.
Legislator headnote
AI generatedInformācijas atklātības likums; Administratīvā procesa likums: When a journalist requests sensitive information, they must precisely justify their legitimate interest and purpose, as the state may not have sufficient information to evaluate competing interests without such substantiation.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2019:1219.A420302617.5.S
Lieta Nr. A420302617, SKA-579/2019
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
SPRIEDUMS
Rīgā 2019.gada 19.decembrī
Tiesa šādā sastāvā: senatores Dace Mita, Jautrīte Briede, Līvija Slica
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Ārlietu ministrijas faktiskās rīcības atzīšanu
par prettiesisku, pienākuma uzlikšanu sniegt pieprasīto informāciju un morālā kaitējuma atlīdzināšanu – atvainošanos –, sakarā ar Ārlietu ministrijas
kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2018.gada 30.janvāra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Pieteicējs /pers. A/ 2017.gada 2.septembrī vērsās Ārlietu ministrijā, lūdzot sniegt informāciju par ārlietu ministra un atsevišķu ministrijas
darbinieku komandējumiem 2017.gada augustā. Tāpat pieteicējs lūdza sniegt informāciju, kas saistīta ar Ārlietu ministrijas amatpersonām un darbiniekiem
izmaksātajām prēmijām, naudas balvām un piemaksām. Pieteicējs norādījis, ka informācija nepieciešama, lai veicinātu tiesiskumu un labu pārvaldību
valsts pārvaldē.
Ministrija 2017.gada 18.septembrī sniedza atbildi, atsakot izsniegt pieprasīto informāciju, pamatojoties uz pieteicēja negodprātīgu tiesību
izmantošanu. Tāpat ministrija norādījusi, ka informācija par prēmijām, piemaksām un naudas balvām ir ierobežotas pieejamības informācija, jo tās
atklāšana var radīt kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm.
Uzskatot, ka ministrija prettiesiski atteikusies izsniegt pieprasīto informāciju, pieteicējs vērsās tiesā, lūdzot uzlikt pienākumu izsniegt pieprasīto
informāciju, kā arī piešķirt atlīdzinājumu.
[2] Administratīvā rajona tiesa ar 2018.gada 30.janvāra spriedumu pieteikumu apmierināja. Tiesas spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem
argumentiem.
[2.1] Ministrijas atteikums izsniegt pieteicējam informāciju pamatots ar to, ka pieteicējs 2016. un 2017.gadā kopumā iesniedzis 42 informācijas
pieprasījumus. Ministrija sniegusi pieprasīto informāciju. Tādējādi ministrijā jau apmēram divus gadus pastāv iestrādāts informācijas sniegšanas
mehānisms, turklāt iepriekš ministrija nav norādījusi, ka pieteicēja informācijas pieprasījums vai tā izpildes nosacījumi bijuši apgrūtinoši. Jāņem vērā, ka
pieteicējs nodarbojas ar žurnālistisko darbību, kas var ietvert regulārus un biežus informācijas pieprasījumus valsts iestādēm. Lēmumā nav pamatots,
kādēļ šajā lietā nav bijusi iespējama Informācijas atklātības likuma 11. 2panta ceturtās daļas piemērošana, uzaicinot personu uz iestādi iepazīties ar to
interesējošo informāciju. Ņemot vērā šādus apstākļus, informācijas apkopošana un sniegšana par viena mēneša laika posmu nav atzīstama par
apgrūtinošu.
Informācijas atklātības likums neprasa pamatot vispārpieejamas informācijas izmantošanas mērķus. Apstāklis, ka pieteicējs interpretē saņemto
informāciju ministrijas darbiniekiem nepieņemamā veidā, nav pamats atteikties izsniegt informāciju.
[2.2] Ministrija norādījusi, ka pieprasītā informācija par izmaksātajām prēmijām, naudas balvām un piemaksām uzskatāma par ierobežotas
pieejamības informāciju. Ministrijas kārtībā Nr. 14 ?Ārlietu dienesta ierobežotas pieejamības informācijas aprites kārtība” (turpmāk – kārtība Nr. 14),
kas pieņemta, pamatojoties uz Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 1.punktu un Arhīvu likuma 13.panta otras daļas 3.punktu, ietverts
noteiktu dokumentu veidu uzskaitījums, attiecībā uz kuriem ir piemērojams ierobežotas pieejamības informācijas statuss, tomēr informācija par prēmiju
naudas balvu vai piemaksu piešķiršanu tajā nav iekļauta.
Savukārt, sistēmiski interpretējot Diplomātiskā un konsulārā dienesta likuma 26.panta otro daļu un kārtības Nr. 14 punktu par ierobežotas
pieejamības informācijas statusu, secināms, ka ministrijai paredzētās tiesības ierobežot pieejamību informācijai uz 30 gadiem attiecināmas tikai uz valsts
informācijas sistēmas datiem, proti, Konsulāro reģistru.
[2.3] No Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3.panta devītās daļas un Ministru kabineta 2016.gada
12.aprīļa noteikumu Nr. 225 ?Kārtība, kādā tiek publiskota informācija par amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanas kritērijiem un darba
samaksas apmēru sadalījumā pa amatu grupām” 3.punkta izriet, ka likumdevējs nav vēlējies piešķirt informācijai par valsts amatpersonu un darbinieku
atalgojumu, tostarp piemaksām, prēmijām, naudas balvām un sociālajām garantijām, to veidiem, apmēru un piešķiršanas pamatojumu vai kritērijiem
ierobežotu pieejamību. Tieši pretēji, tas ir uzlicis iestādei pienākumu šādu informāciju publiskot, izņemot karavīru un valsts drošības iestāžu amatpersonu
(darbinieku) atalgojumu.
[2.4] Pat ja pieteicēja pieprasītā informācija būtu uzskatām par ierobežotas pieejamības informāciju, pieteicējs ir pamatojis tās saņemšanas
nepieciešamību un izmantošanas mērķus, iesniegumā norādot, ka pieprasītā informācija nepieciešama tiesiskuma un labas pārvaldības principu
veicināšanai valsts pārvaldē. Turklāt ministrijai ir zināms, ka pieteicējs ir žurnālists, kurš pēta valsts līdzekļu izmantošanas efektivitāti un regulāri publicē
savus secinājumus šajā jomā portālā www.pietiek.com.
Lūgumā izsniegt ierobežotas pieejamības informāciju nav nepieciešams izvērsts un detalizēts ierobežotas pieejamības informācijas saņemšanas
nepieciešamības un tās izmantošanas mērķu apraksts, ja no konkrētās lietas konteksta un faktiskajiem apstākļiem ir iespējams izvērtēt, vai personas
informācijas pieprasījuma pamatā ir likumisku interešu aizsardzības nepieciešamība, kas prevalē pār interesēm, kuru aizsardzībai attiecīgā informācija ir
atzīta par ierobežotas pieejamības informāciju.
[2.5] Pieteicējam atbildēs norādītajās Ārlietu ministrijas mājaslapās atrodama informācija par iepriekšējā mēnesī izmaksāto atalgojumu konkrētām
amatpersonām un darbiniekiem, vispārēja informācija par piemaksām, prēmijām, naudas balvām, sociālajām garantijām un to noteikšanas kritērijiem, kā
arī vispārējā informācija par amatpersonu un darbinieku mēnešalgas apmēru sadalījumā pa amatu grupām. Tādējādi ministrijas norādītajās mājaslapās
nav pieejama pieteicēja pieprasītā informācija.
[2.6] Pieteicējam ir nodarīts morāls kaitējums, jo pieteicējam prettiesiski ir liegta Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā noteikto pamattiesību
īstenošana, tādējādi ir noticis būtisks personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums. Gadījumā, ja privātpersonas tiesību vai ar
likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, morālā kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska
atvainošanās. Tādēļ pieteicēja prasījums par morālā kaitējuma atlīdzinājumu – atvainošanos, ir pamatots.
[3] Ārlietu ministrija iesniedza kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas spriedumu. Kasācijas sūdzība pamatota ar turpmāk minētajiem
argumentiem.
[3.1] Persona savas tiesības drīkst izmantot atbilstoši to būtībai, kas nozīmē arī godprātīgu to izmantošanu. Ministrija sākotnēji sniedza pieteicēja
pieprasīto informāciju, tomēr, saprotot, ka informācijas pieprasījumi būs regulāri, ministrija, apzinoties savu ierobežoto cilvēkresursu noslodzi, atzina
atbilžu sniegšanu uz šādiem sistemātiskiem informācijas pieprasījumiem par nesamērīgu attiecībā uz ministrijas pamatfunkciju netraucētu veikšanu un
pretēju tiesu praksē noteiktajam. Pieteicēja pieprasītās informācijas sagatavošana traucētu ministrijas darbu, informācijas sagatavošanas laikā ministrijai
nespējot veltīt pienācīgu uzmanību citu informācijas pieprasījumu izskatīšanai, tādējādi ierobežojot citu personu tiesības saņemt informāciju. Tiesas
izdarītie secinājumi liecina, ka iestādei jāspēj apmierināt neierobežotu skaitu informācijas pieprasījumu.
Ministrijā strādā 488 ierēdņi, no kuriem 377 ir diplomāti, kuri saņem pastāvīgu piemaksu par diplomātisko rangu. Tāpat ministrijā strādā 92 ar
darba līgumu nodarbināti darbinieki. Tādējādi ministrijas resursu vadības sistēmā ir dažādi ieraksti par atalgojumu un papildu atalgojumu par 580
personām. Manuāla sarakstu par visiem darbiniekiem, kas mēneša vai gada laikā saņēmuši kādu no papildu atalgojumiem, sagatavošana atbildīgajam
ministrijas darbiniekam prasītu ievērojamu laika resursu patēriņu. Proti, lai atbildētu uz pieteicēja pieprasīto pamatojumu konkrētajai piemaksai, papildus
jāpārbauda katra darbinieka personas lietas, meklējot konkrēto rīkojumu, kas prasa būtiskus laika resursus no atbildīgā darbinieka un kavē šī darbinieka
tiešo darba pienākumu veikšanu, kas secīgi var būtiski negatīvi ietekmēt ministrijas pamatfunkciju īstenošanu.
[3.2] Tiesas secinājumi par pieteicēja žurnālistisko darbību, liecina, ka pieteicējam ir tiesības neievērot normatīvajos aktos noteikto pienākumu
pamatot ierobežotas pieejamības informācijas pieprasījumu. Tiesas ieskatā ministrijai bija jāņem vērā, ka pieteicējs mēdz publicēt savus informācijas
pieprasījumus un izteikt savu subjektīvo viedokli par saņemtajām atbildēm. Ministrija uzskata, ka tai nav pienākuma meklēt informācijas pieprasījuma
pamatojumu privātpersonas publikācijās. Turklāt pieteicējs visos savos iesniegumos sevi identificējis kā fizisku personu, nevis kā www.pietiek.com
pārstāvi vai žurnālistu.
Vietne www.pietiek.com ir reģistrēta Islandē, kas liecina, ka tā nav likuma ?Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” subjekts. Darbība
apzināti reģistrēta ārvalstīs, lai nebūtu saistoši Latvijas Republikas normatīvie akti, tostarp žurnālistu apvienības ētikas kodekss un citi saistošie un rakstītie
un nerakstītie vispārpieņemtie žurnālistu darbības principi. Līdz ar to ministrijai nav pamata uzskatīt, ka visi informācijas pieprasījumi vai atbildes uz tiem
tiks izmantotas žurnālistikas darbībai un sabiedrības informēšanai.
[3.3] Tiesa ignorējusi, ka Latvijas Republikas Satversmē noteiktās tiesības uz informācijas iegūšanu ierobežo speciālās tiesību normas, tādējādi
neveicot samērīguma pārbaudi un nepamatoti atzīstot privātpersonas tiesības uz informācijas iegūšanu no valsts pārvaldes iestādes par prevalējošām
attiecībā pret valsts drošības un aizsardzības interesēm.
[3.4] Pieteicēja patvaļīga ministrijas sniegtās informācijas interpretēšana, tostarp sniedzot neprecīzu un tendenciozi interpretētu informāciju par
ministrijas amatpersonām, neliecina par tiesiskuma ievērošanu. Informācijas patvaļīga interpretēšana nav attaisnojama ar sabiedrības tiesībām zināt, jo
šāda interpretācija rada maldīgu priekšstatu par institūciju, kas nav atzīstams par sabiedrības tiesībām atbilstošu.
[3.5] Ministrija savos paskaidrojumos tiesai bija norādījusi, ka darbiniekiem izmaksājamo prēmiju un piemaksu pamatojums ir ierobežotas
pieejamības informācija, jo ietver norādes par darbinieku dienesta pienākumiem. Savukārt informācija par ministrijas darbiniekiem izmaksātajām
prēmijām, piemaksām un naudas balvām tiek regulāri publiskota ministrijas mājaslapā.
Apstāklis, ka informācija par prēmiju piešķiršanas pamatojumu nav tiešā veidā pieminēta ministrijas iekšējos noteikumos par ierobežotas
pieejamības informācijas statusa noteikšanu, nenozīmē, ka tā nav ierobežotas pieejamības informācija. Šādas informācijas izpaušana var radīt kaitējumu
ne tikai ministrijas un valsts interesēm, bet arī radīt korupcijas risku un būtisku apdraudējumu konkrētā darbinieka un, iespējams, to ģimenes locekļu
profesionālajām un privātajām interesēm.
[3.6] Nosakot morālo kaitējumu pieteicējam, tiesa nav sniegusi vērtējumu un pamatojusi, kā tā nonāca pie secinājuma par morālā kaitējuma
atlīdzinājuma noteikšanas pamatu un konkrēto atlīdzinājuma veidu.
Motīvu daļa
[4] Lietā ir strīds par to, vai iestādes atteikums izsniegt pieprasīto informāciju, pamatojoties uz informācijas pieprasījuma apgrūtinošo raksturu, ir
tiesisks.
[5] Senāts jau iepriekš savā praksē (arī izskatot lietas, kas ierosinātas sakarā ar pieteicēja pieteikumiem) ir apsvēris jautājumu par tiesību
godprātīgu izmantošanu tiesību iegūt informāciju sakarā un iestāžu argumentu par tām radīto apgrūtinājumu liela apjoma informācijas izsniegšanā. Tāpat
kā iepriekš Senāts uzsver, ka fundamentāls princips ir tāds, ka persona savas tiesības drīkst izmantot atbilstoši to būtībai, kas nozīmē arī godprātīgu to
izmantošanu, neatkarīgi no tā, vai persona rīkojas kā fiziska persona, persona ar žurnālistisku interesi vai kā žurnālists. Proti, cilvēktiesības nevar tikt
izmantotas, lai būtībā vērstos pret cilvēktiesības sargājošām demokrātiskas valsts vērtībām. Ja persona ar saviem informācijas pieprasījumiem prasa
pārmērīgus resursus no valsts puses, tas līdz ar to nepamatoti ierobežo citu personu tiesības saņemt informāciju vai atbildi pēc būtības, jo valsts nespēj
pienācīgi tos izskatīt (Senāta 2007.gada 8.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-194/2007 (A42158404) 15.punkts, 2013.gada 20.novembra rīcības
sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-933/2013 (A420444612) 6.punkts), kā arī tas var traucēt iestādes pamatfunkciju veikšanu, līdz ar to kaitējot arī visas
sabiedrības interesēm (Senāta 2019.gada 26.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-476/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0926.A420187717.4.S)
13.punkts). Gadījumā, ja iestāde ir izvirzījusi argumentu par godprātīgu tiesību izmantošanu, tiesai ir pienākums to izvērtēt un, atkarībā no lietas
apstākļiem, apmierināt vai noraidīt (S e n ā t a 2019.gada 30.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-505/2019
(ECLI:LV:AT:2019:0930.A420234917.4.S), 7.punkts).
Par to, vai persona savas tiesības izmanto godprātīgi, var liecināt vairāku apstākļu kopums. Pirmkārt, iestādē saņemto un izskatīto
iesniegumu daudzums, biežums un saturs, pieprasāmās informācijas apjoms un detalizācijas pakāpe, iestādes patērētais laiks un resursi atbilžu
sagatavošanai un citi apstākļi. Iestādei ir pienākums iesniegt attiecīgos pierādījumus, un vienkārša atsauce uz iesniegumu skaitu parasti nav pietiekama.
Otrkārt, tiesā saņemto vienas personas pieteikumu skaits un saturs, kā arī pamatotība, sniedzot priekšstatu par personas vēlmēm un rīcības veidiem, kā
panākt savu vēlmju īstenošanu. Tiesai ir jāredz apstākļu kopējais konteksts. Citādi argumentu par tiesību negodprātīgu izmantošanu var nebūt iespējams
pilnvērtīgi novērtēt (Senāta 2019.gada 26.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-476/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0926.A420187717.4.S) 13.punkts,
Senāta 2019.gada 30.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-505/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0930.A420234917.4.S) 7.punkts).
Īstenojot konstitucionālās tiesības iegūt informāciju un piemērojot Informācijas atklātības likumu, var ņemt vērā arī citu valstu praksi attiecīgu
situāciju risināšanā (ciktāl tā nenonāk pretrunā ar Latvijas tiesību normām), tā kā arī citas valstis saskaras ar līdzīga rakstura situācijām. Piemēram,
Apvienotajā Karalistē, nodrošinot tiesības iegūt informāciju, ir izstrādātas vadlīnijas attiecībā uz informāciju, kas pieprasītā apjoma dēļ no iestādes prasa
lielākus resursus. Proti, vērtējot iestādei radīto apgrūtinājumu informācijas sagatavošanā, no vienas puses, un pieprasījuma mērķi un sabiedrisko vērtību,
no otras puses, iestāde var secināt, ka personas iesniegtais informācijas pieprasījums ir apgrūtinošs un traucējošs. Šāds vērtējums ir personas neitrāls,
proti, tiek vērtēts nevis iesnieguma iesniedzējs, bet gan iesniegtā pieprasījuma raksturs, saturs un mērķis.
Nosakot ar informācijas pieprasījumu radīto apgrūtinājumu iestādei, jāņem vērā pieprasītās informācijas apjoms, laiks un citi resursi, kas
nepieciešami atbildes sagatavošanai. Šajā procesā svarīgi izvērtēt, vai pastāv citi alternatīvi risinājumi informācijas sniegšanai, kas pēc iespējas mazākā
mērā skartu personas tiesības uz informāciju, piemēram, informācija pieejama iestādes mājaslapā (sal. skat. Informācijas atklātības likuma 12.panta trešā
daļa), personu var uzaicināt uz iestādi, lai iepazītos ar sevi interesējošo informāciju (sal. skat. Informācijas atklātības likuma 11. 2panta ceturtā daļa),
persona piekrīt precizēt informācijas pieprasījumu (sal. skat. Informācijas atklātības likuma 11.panta trešā un piektā daļa).
Savukārt uz konkrētā pieprasījuma mērķi un sabiedrisko vērtību norāda informācijas pieprasījumā minētais pamatojums informācijas
nepieciešamībai. Attiecībā uz ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu to ir vieglāk konstatēt, nekā uz vispārpieejamas informācijas sniegšanu,
kas īpašu pamatojumu neprasa. Tomēr arī vispārpieejamas informācijas pieprasīšanas gadījumā iestāde var ņemt vērā personas publiski paustos
viedokļus un publikācijas, ja tādas ir (Apvienotās Karalistes Informācijas komisāra birojs. Vadlīnijas traucējošu pieprasījumu izskatīšanai. 2015,
22.-56.punkts, https://ico.org.uk/media/for-organisations/documents/1198/dealing-with-vexatious-requests.pdf).
[6] Vērtējot personas publiski paustos viedokļus, jāņem vērā, ka tiesības uz vārda brīvību ir viens no būtiskiem demokrātiskas sabiedrības
pamatiem un nosacījumiem tās progresam un katra indivīda uzplauksmei. Tas attiecas ne tikai uz „informāciju” vai „idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai
uzskatītas par nevainīgām vai vienaldzīgām, bet arī uz tādām, kas aizskar, šokē vai satrauc kādu personu vai iedzīvotāju daļu (Eiropas Cilvēktiesību
tiesas 2007.gada 12.jūlija sprieduma lietā „A/S Diena un Ozoliņš pret Latviju”, iesniegums Nr. 16657/03, 76.punkts). Kritikas robežas attiecībā
uz valsts un pašvaldību institūcijās nodarbinātajām personām ir plašākas, nekā attiecībā uz privātpersonām (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003.gada
11.decembra sprieduma lietā „Jankovs pret Bulgāriju”, iesniegums Nr. 39084/97, 129.punkts). Tādēļ iestāde nevar attiekties izsniegt informāciju,
tikai pamatojoties uz to, ka tā tiek izmantota kritisku publikāciju sagatavošanai.
Tomēr iepriekš izsniegtās informācijas izmantošanas veids var būt viens no apstākļiem, ko iestāde vērtē, nosakot pieprasījuma mērķi un
sabiedrisko vērtību. Ja iepriekš izsniegtā informācija izmantota augsti kvalitatīvu pētnieciskās žurnālistikas publikāciju sagatavošanai vai ja citi plašsaziņas
līdzekļi izmanto publikācijā paustās atziņas, tas var norādīt uz konkrētā pieprasījuma augsto sabiedrisko vērtību. Savukārt, ja iepriekš izsniegtā
informācija izmantota tādu publikāciju sagatavošanai, kas vērsta tikai uz sabiedrības ziņkāres apmierināšanu, tas var būt viens no apstākļiem, kas norāda,
ka pieprasījuma sabiedriskā vērtība nav ļoti augsta.
Senāts atkārto, ka vērtēšanas process primāri ir jāveic iestādē, apkopojot pierādījumus, kas pamato izvirzīto argumentu par negodprātīgu
tiesību izmantošanu un apgrūtinošiem informācijas pieprasījumiem. Savukārt tiesai jāredz apstākļu kopējais konteksts, ņemot vērā tiesā saņemto
pieteikumu skaitu, kas var radīt priekšstatu par konkrētās personas mērķiem un rīcības veidiem, kā konkrētos mērķus sasniegt (Senāta 2019.gada
26.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-476/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0926.A420187717.4.S) 13.punkts Senāta 2019.gada 30.septembra
sprieduma lietā Nr. SKA-505/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0930.A420234917.4.S) 7.punkts).
[7] Izskatāmajā lietā vērtējot pieteicēja informācijas pieprasījumu apgrūtinošo raksturu, rajona tiesa konstatējusi, ka pieteicējs regulāri un
sistemātiski vēršas Ārlietu ministrijā ar saturiski ļoti līdzīgiem informācijas pieprasījumiem. Pieteicējs laikā no 2017.gada janvāra līdz augustam katru
mēnesi pieprasījis informāciju par atsevišķu ministrijas amatpersonu un darbinieku komandējumiem. Tiesa secinājusi, ka ministrija iepriekš sniegusi
atbildes uz pieteicēja informācijas pieprasījumiem, tādējādi ir izveidots atbilžu sniegšanas mehānisms, kas ir izmantojams arī šoreiz. Turklāt tiesa ņēmusi
vērā, ka ministrija iepriekš nav atteikusies sniegt atbildes uz pieteicēja informācijas pieprasījumiem, pamatojoties uz to apgrūtinošo raksturu.
Informācijas atklātības likuma 11. 2panta trešā daļa paredz, ka iestāde var atteikties izpildīt informācijas pieprasījumu, ja tā izpildes rezultātā
ir apdraudēts iestādes darbs vai citu personu tiesības. Konkrētā panta mērķis ir pasargāt iestādes resursus (plašākā nozīmē) no izšķērdēšanas, kas rodas,
nesamērīgi izmantojot tiesības uz informāciju, tādējādi radot kaitējumu plašākas sabiedrības interesēm.
Apstāklis, ka iestāde jau iepriekš sniegusi atbildi uz personas informācijas pieprasījumiem, ir tikai viens no kritērijiem, ko var ņemt vērā,
vērtējot pieprasījuma apgrūtinošo raksturu. Proti, tas var liecināt par iestādē izveidotu sistēmu ātrākai informācijas sagatavošanai. Tomēr Senāts uzskata,
ka arguments par apgrūtinošu informācijas pieprasījumu aptver plašāku apstākļu kopumu. Kā norādīts iepriekš, nepieciešams vērtēt saņemto un izskatīto
iesniegumu daudzumu, biežumu, saturu un citus apstākļus. Noraidot argumentu par informācijas pieprasījuma apgrūtinošo raksturu, pamatojoties uz šauru
lietas apstākļu izvērtējumu, tiek aizskarta Informācijas atklātības likuma 11.2panta otrajā daļā ietvertās normas jēga.
Tiesas norāde, ka ministrija iepriekš nav atteikusies izpildīt pieteicēja informācijas pieprasījumu, pamatojoties uz tā apgrūtinošo raksturu, ir
nepamatota un pretrunā ar iepriekš norādīto Informācijas atklātības likuma 11.2panta trešās daļas mērķi. Iestādes saziņas ar konkrēto personu vēsture un
konteksts ir nozīmīgs faktors, nosakot, vai saņemtais personas informācijas pieprasījums ir apgrūtinošs. Personas atsevišķs pieprasījums pats par sevi
pirmšķietami var nebūt apgrūtinošs. Tomēr kopsakarā ar personas iepriekš iesniegtiem informācijas pieprasījumiem papildus iesniegtais pieprasījums var
radīt būtisku apgrūtinājumu iestādes darbam.
[8] Ministrija norādījusi, ka arī informācijas pieprasījums par tās amatpersonām un darbiniekiem izmaksātajām prēmijām, piemaksām un
naudas balvām, ir apgrūtinošs, tomēr tiesa šo apstākli nav vērtējusi.
Ministrija kasācijas sūdzībā norādījusi, ka ministrijā kopumā strādā 580 personas, no kurām 377 katru mēnesi saņem pastāvīgu piemaksu
par diplomātisko rangu. Lai sagatavotu pieteicēja pieprasīto informāciju, iestādei būtu nepieciešams manuāli apkopot pieprasīto informāciju, kas prasītu
ievērojamu laika patēriņu.
Saņemot personas iesniegumu, iestādei jābūt iespējai pārliecināties, ka personas norādītie mērķi attaisno iestādes ieguldītos resursus
pieprasītās informācijas sagatavošanā, un priekšroka ir dodama sabiedrības tiesībām saņemt informāciju. Šajā kontekstā tiesai ir svarīgi vērtēt, kāda
veida informācija tiek pieprasīta, proti, vispārpieejama vai ierobežotas pieejamības informācija, kā arī iestādes izmantotie alternatīvie informācijas
sniegšanas veidi.
[9] Vērtējot informācijas pieprasījuma mērķi, jāņem vērā, vai informācijas pieprasītājs ir fiziska persona, persona ar žurnālistisku interesi,
plašsaziņas līdzeklis, kas ir reģistrēts masu informācijas līdzekļu reģistrā, vai žurnālists likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 23.panta
izpratnē.
Senāta praksē jau vairākkārt atzīts, ka, iegūstot un analizējot informāciju par publiskās pārvaldes darbinieku atlīdzību, prese pilda savu
demokrātiskas sabiedrības „sargsuņa” funkciju. Savukārt nodokļu maksātāju finanšu līdzekļu izlietojums demokrātiskā sabiedrībā neapšaubāmi ir
sabiedrību interesējoša tēma. Līdz ar to šādā gadījumā, preses pārstāvjiem pieprasot attiecīgo informāciju, tiek īstenotas visas sabiedrības tiesības
iepazīties ar informāciju par valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu izlietojumu (Senāta 2010.gada 1.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-347/2010
(A42404707) 17.punkts, Senāta 2019.gada 18.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-917/2019 ( ECLI:LV:AT:2019:0418.A420169118.5.S) 12. un
13.punkts, Senāta 2019.gada 26.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-476/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0926.A420187717.4.S) 11.punkts).
Šādos gadījumos ne vienmēr būs pamats prasīt, lai preses pārstāvji detalizēti pamato savu interesi saņemt informāciju, kā to ir pamats darīt
gadījumos, kad informāciju pieprasa kāds sabiedrības loceklis tikai savām vajadzībām. Kā atzinis Senāts, nav atbalstāms, ka iestāde (un attiecīgi arī
tiesa), lemjot par informācijas izsniegšanu, pieprasītu žurnālistam sniegt papildu informāciju par topošo publikāciju saturu. Tas nepamatoti liktu atklāt
detaļas par topošo pētījumu un nepamatoti pakļautu iestādes vērtējumam to, vai un kāda informācija konkrētos apstākļos nepieciešama žurnālistikas
vajadzībām, tādējādi radot preses brīvības apdraudējumu (Senāt a 2019.gada 26.septembra sprieduma lietā Nr. SKA-476/2019
(ECLI:LV:AT:2019:0926.A420187717.4.S) 11.punkts).
Vienlaikus jāņem vērā, ka mūsdienu digitālajā laikmetā ikviens var kļūt par personu ar žurnālistisku interesi, cenšoties pievērst sabiedrības uzmanību
atsevišķiem nozīmīgiem jautājumiem. Arī šādas personas var pildīt demokrātiskas sabiedrības „sargsuņa” lomu (Eiropas Cilvēktiesību tiesas
2016.gada 8.novembra sprieduma lietā Magyar Helsinki Bizott S?G pret Ungāriju, iesnieguma Nr. 18030/11, 168.punkts). Taču šādos
gadījumos iestādei ir grūtāk pārliecināties par informācijas pieprasītāja leģitīmajiem mērķiem, nekā tas ir gadījumā, ja informāciju pieprasa plašsaziņas
līdzeklis, kas ir reģistrēts masu informācijas līdzekļu reģistrā, vai žurnālists. Proti, šādos gadījumos nav iespējams tikpat lielā mērā paļauties, ka šī persona
rīkosies labā ticībā ar mērķi sniegt sabiedrībai precīzu un uzticamu informāciju atbilstoši žurnālistu ētikas standartiem (Eiropas Cilvēktiesību tiesas
2017.gada 27.jūnija sprieduma lietā „Satakunnan Markkinapörssi OY un Satamedia OY pret Somiju”, iesnieguma Nr. 931/13, 183.punkts).
Tādēļ gadījumā, ja nevis preses pārstāvis, bet persona ar žurnālistisku interesi pieprasa apjomīgu informāciju, kas ietver arī ierobežotas pieejamības
informāciju, šai personai būtu precīzāk jāpamato sava leģitīmā interese un informācijas pieprasīšanas mērķis. Pretējā gadījumā iestādei var nebūt
pietiekami daudz informācijas, lai izvērtētu, kurai no interesēm konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka (Senāta 2019.gada 26.septembra
sprieduma lietā Nr. SKA-476/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0926.A420187717.4.S) 11.punkts).
[10] Ņemot vērā iepriekš teikto, Senāts atzīst, ka rajona tiesas spriedums ir atceļams.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 1.punktu, 348.panta pirmās daļas 2.punktu un 351.pantu, Senāts
nosprieda
Atcelt Administratīvās rajona tiesas 2018.gada 30.janvāra spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai rajona tiesai.
Atmaksāt Ārlietu ministrijai drošības naudu 70 euro.
Spriedums nav pārsūdzams.
D. Mita J. Briede L. Slica