Court dismisses appeal on medical compensation, ruling death falls under health damage rules.

ECLI:LV:AT:2022:0308.A420310717.23.L

Lieta Nr. A420310717, SKA-354/2022

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2022.gada 8.martā

[1] Senātā saņemta pieteicēja /pers. A/ kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 21.decembra spriedumu, ar kuru noraisīts

pieteikums par labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu pārskatīts pieteicējam nosakāmais atlīdzības apmērs par /pers. B/ veselībai nodarīto

kaitējumu, un par tiesāšanās izdevumu 500 euro apmērā atlīdzināšanu.

Apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, atzina, ka, izvērtējot pierādījumus lietā, nav iespējams secināt, ka tieši

savlaicīgi neizvērtēta sepses pievienošanās un secīgi tās izraisītās komplikācijas ir bijis iemesls /pers. B/ (turpmāk – paciente) nāvei. Apgabaltiesa atzina,

ka pacientes veselībai nodarītā kaitējuma veids neatbilst Ministru kabineta 2013.gada 5.novembra noteikumu Nr. 1268 ,,Ārstniecības riska fonda

noteikumi” (turpmāk – noteikumi Nr. 1268) (redakcijā, kas bija spēkā iestādes lēmuma pieņemšanas brīdī) 2.pielikuma 3.1.punktam „Ārstniecības

procesā laikus nediagnosticētas un/vai neārstētas pamatslimības komplikācijas”, bet gan 3.2.punktam „Ārstniecības procesā laikus nediagnosticētas

un/vai neārstētas pievienojušās blakus saslimšanas”. Konkrētajā gadījumā ir konstatējama cēloņsakarība starp ārstniecības personu darbību/bezdarbību

un kaitējuma esību pacientes veselības aprūpē. Apgabaltiesa atzina, ka kaitējuma apmērs aprēķināts, balstoties uz vispusīgu un detalizētu pacientes

veselības stāvokļa, slimības rakstura un smaguma ārstniecības uzsākšanas brīdī, paredzamās slimības gaitas, cēloņsakarības starp ārstniecības personas

rīcību un pacientes veselībai nodarītā kaitējuma izvērtējumu. Pamatoti ņemts vērā, ka septiskiem slimniekiem ar multiorgānu bojājumiem mirstība ir virs

50 % un ka pacientei jau bijušas vairākas hroniskas saslimšanas. Minētais ir ņemts vērā, nosakot kaitējuma atlīdzinājuma apmēru, nav pamata noteikt

lielāku atlīdzināmā kaitējuma apmēru.

[2] Pieteicējs kasācijas sūdzībā norāda, ka administratīvais akts ir pamatots ar noteikumu Nr. 1268 2.pielikuma 3.1.punktu, taču pieteicējs

uzskata, ka faktiskie apstākļi rada pamatu tiesību normu piemērošanai tieši par pacientes dzīvībai, nevis veselībai nodarīto kaitējumu, proti, 2.pielikuma

1.1.punkta „Nav laikus diagnosticēta saslimšana un/vai nav nodrošināta adekvāta ārstēšana, un tas izraisīja pacienta nāvi” piemērošanai. Pieteicējs

norāda, ka lietas materiālos ir ziņas par pacientes nāvi, kas iestājās ārstniecības iestādē, līdz ar to būtu izvērtējams jautājums, vai šī nāve var būt

cēloņsakarībā ar ārstniecības personu kļūdainu darbību vai bezdarbību.

Apgabaltiesa ir vērtējusi minēto pieteicēja argumentu par noteikumu Nr. 126 2.pielikuma 1.1.punkta piemērošanu kopsakarā ar pierādījumiem lietā

un atzinusi, ka nav pamata secināt, ka tieši savlaicīgi neizvērtēta sepses pievienošanās un secīgi tās izraisītas komplikācijas ir bijušas par iemeslu pacientes

nāvei. Pieteicējs kasācijas sūdzībā nav norādījis uz kādu pierādījumu, kas liecinātu par pretējo.

Senatoru kolēģija vērš pieteicēja uzmanību, ka iestāde administratīvo aktu ir pamatojusi ar noteikumu Nr. 1268 2.pielikuma 3.1.punktu, bet

apgabaltiesa ir atzinusi, ka ir piemērojams 2.pielikuma 3.2.punkts.

[3] Pieteicējs norāda, ka, vadoties pēc Senāta 2019.gada 23.oktobra spriedumā lietā Nr. SKA-534/2019 noteiktajiem kritērijiem, jāizvērtē, kāda

situācija būtu, ja pacientes ārstējošie ārsti būtu savlaicīgi novērsuši sepses iestāšanos, veicot savlaicīgu amputāciju kājas pirkstam, kur atradās infekcijas

iekļūšana vārti, un uzsākot antibakteriālo terapiju. Tad pacientei nebūtu jāpavada turpmākie trīs mēneši fiziskās ciešanās, atrodoties vairākos stacionāros.

Iestādes lēmums ir nepilnīgs un nav savienojams ar Komisijas tiesu ekspertu atzinumu (visdrīzāk šeit pieteicējs ir domājis Valsts tiesu ekspertīzes

centra 2019.gada 16.septembra eksperta atzinumu (mirušā komisijas tiesu medicīniskā ekspertīze) Nr. 25-K). Tik ievērojams fiziskais kaitējums –

funkcionālo traucējumu nesavlaicīga novēršana un nāves iestāšanās – ir būtisks aizskārums gan pašai pacientei, kurai ir liegtas tiesības uz dzīvību un

veselības aprūpi, gan pacientes tuviniekiem. Kaitējuma atlīdzinājums 5 % apmērā ir nesamērīgs un nav salīdzināms ar pacientei un viņas tuviniekiem

nodarītajām ciešanām vairāku mēnešu garumā.

Pieteicējs norāda, ka, lai noteiktu atbilstošāku kaitējuma atlīdzības apmēru, ir jāsalīdzina pastāvošā tiesu prakse ar konkrētajiem faktiskajiem

apstākļiem. Piemēram, Senāts 2019.gada 23.oktobra spriedumā lietā Nr. SKA-534/2019 par pieteicēja tēvam nodarīto kaitējumu ārstniecības iestādē

(nepareizas diagnozes noteikšana, ārstu bezdarbība, neievietojot pacientu stacionārā un ārstējot), kā rezultātā iestājās pacienta nāve, atlīdzības apmērs ir

noteikts 106 717,50 euro (75 % no maksimālā apmēra). Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā lietā S. B. v. Romania cietusī saņēma nekvalitatīvus

zobārsta pakalpojumus zobu tiltu pielāgošanas procedūras laikā. Pietiekoši nelielā un ar veselības apdraudējumiem nesaistītā, bet vienlaicīgi nekvalitatīvā

zobārsta pakalpojuma dēļ iekaisa cietušās S. B. smaganas. Komplikācijas bija saistītas ar lielu sāpju ciešanu, bija apgrūtināta mutes aizvēršana. Tiesa

lēma, ka cietušajai šajā gadījumā izmaksājama kompensācija 25 000 euro, kas ir trīs reizes lielāka par pieteicējam piešķirto personas nāves iestāšanās

gadījumā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Lopes de Sousa Fernandes v. Portugal ar līdzīgiem faktiskajiem apstākļiem nosprieda ārstu kļūdas izraisīto

komplikāciju dēļ mirušā vīrieša laulātajai piešķirt 39 000 euro kompensāciju. Minētajā lietā ārsti laicīgi nekonstatēja sepses diagnozi, kā rezultātā iestājās

vīrieša nāve.

Pieteicējs nepiekrīt Valsts tiesu ekspertīzes centra 2019.gada 16.septembra eksperta atzinumā (mirušā komisijas tiesu medicīniskā ekspertīze)

Nr. 25-K secinātajam, ka, lai gan labās kājas I pirksta čūla bija infekcijas perēklis, precīzi noteikt sepses cēloni nav iespējams. Pieteicējs akcentē, ka

minētājā atzinumā ir norādīts uz ķirurga konsultācijas nepieciešamību, kas administratīvajā aktā neesot ņemts vērā.

Senatoru kolēģija atzīst, ka minētie argumenti nav pamatoti.

No kasācijas sūdzības argumentiem senatoru kolēģija secina, ka pieteicējs uzskata, ka izskatāmajā gadījumā laikus nediagnosticēta saslimšana un

laikus nenodrošināta adekvāta ārstēšana ir izraisījusi gan ilgstošu ārstēšanu, gan pacientes nāvi. Kā jau tika minēts iepriekšējā punktā, lietā nav

pierādījumu par to, ka ir konstatējama cēloņsakarība starp ārstniecības personu darbību/bezdarbību un pacientes nāvi. Līdz ar to pieteicēja apsvērumi,

tostarp, atsaucoties uz tiesu prakses piemēriem par to, ka nav noteikts samērīgs atlīdzinājums par pacientes nāvi, nav pamatoti.

Pieteicējs pauž viedokli, ka viņš nepiekrīt Valsts tiesu ekspertīzes centra 2019.gada 16.septembra eksperta atzinumā (mirušā komisijas tiesu

medicīniskā ekspertīze) Nr. 25-K norādītajam, ka nav iespējams noteikt sepses cēloni, taču neņem vērā pamatojumu, kāpēc to nav iespējams noteikt.

Proti, eksperti ir atzinuši, ka, ņemot vērā anamnēzes datus – iepriekš diagnosticētas un pārslimotas akūtas infekcijas slimības, kā arī stacionārā pēkšņa un

strauja vispārējā stāvokļa pasliktināšanās, kas liecina par imūndepresiju, nav neizslēdzama iespēja, ka tas varētu būt arī kāds cits hronisks infekcijas

perēklis organismā. To būtu iespējams noteikt, veicot pacientes patanatomisko izmeklēšanu, kas atbilstoši pacientes piederīgo lūgumam netika veikta.

[4] Pieteicējs kasācijas sūdzībā citē Administratīvā procesa likuma 2. un 5.pantu un norāda, ka ir noticis cilvēktiesību aizskārums, Latvijas valsts ir

ignorējusi pacienta tiesības un tiesiskās paļāvības principu uz ārstniecības personu profesionālu, zinošu, situācijai atbilstošu ārstniecību. No Latvijas

Republikas Satversmes izriet valsts pozitīvais pienākums nodrošināt sistēmu, kas novērš dzīvības apdraudējumu un paaugstinātu bīstamības avotu

kontroli, kā arī to, ka valsts šādu tiesību normu regulāciju nav nodrošinājusi. Latvijas Republikas Satversmes 93.pantā tiek lietota norāde gan uz cilvēku

kā aizsargājamo tiesību subjektu, gan arī tiek deklarēts, ka ikvienam ir tiesības uz dzīvību un dzīvības aizsardzību ar likumu.

Pieteicējs norāda, ka saskaņā ar Civillikuma 1635.pantu katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā

nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. Pieteicējs

skaidro, kas ir jāsaprot ar morālo kaitējumu, kā arī to, kas ir civiltiesiskā atbildība. Valsts civilās atbildības pienākums ir atbildēt par ārstniecības personu

deliktu. Pieteicējs atsaucas uz Augstākās tiesas prakses apkopojumu „Morālā kaitējuma atlīdzināšana civillietās”. Pieteicējs norāda, ka 1975.gada

14.marta Eiropas Padomes Ministru komitejas rezolūcija Nr. (75) 7 par zaudējumu atlīdzību gadījumos, kad nodarīti miesas bojājumi, un nāves gadījumā

ir pieņemta, lai „samazinātu dažādību, kas pastāv Dalībvalstu likumdošanā un tiesu praksē šajā jautājumā”, šīs rezolūcijas pielikumā ir izklāstīti zaudējumu

atlīdzības principi. Konkrētā lietā spriedumā kompensācijas apmēra noteikšanas „metodikai” izvēlēta vien norāde, ka pirms atlīdzības noteikšanas ir

izdarīts aprēķins, pamatojoties uz medicīniskās dokumentācijas izvērtējumu. Kur atrodams tiesas norādītais aprēķins, nav skaidrs, jo šāds aprēķins un

procentuālās atlīdzības lieluma un apmēra noteikšanas kritēriji lēmumā neeksistē. Administratīvajam aktam ir jābūt skaidram un saprotamam. Atlīdzības

apmēra aplēses, kalkulācija, izskaitļošana, metodika, argumentācija, motivācija, citu gadījumu salīdzinājums utt. joprojām nav sniegts un pieteicējam ir

nezināms. Tātad lēmumam ir likumā noteiktās patvaļas aizlieguma pazīmes.

Pieteicējs norāda, ka atlīdzības apmērs par morālo kaitējumu nosakāms katrā konkrētā gadījumā pēc tiesas ieskata, vadoties pēc taisnības apziņas

un vispārīgiem tiesību principiem. Tiesām jāpiemēro Civillikuma 5.pants. Lemjot par taisnīgas atlīdzības noteikšanu, jāņem vērā, ka atbildētājas

nodarījums civiltiesiski ir vērtējams kā rupja neuzmanība. Saskaņā ar Civillikuma 1645.pantā noteikto civiltiesisko seku ziņā rupja neuzmanība pilnīgi

pielīdzināma ļaunam nolūkam. Tātad ārstu kļūda, nepiemērojot pacientei antibakteriālo terapiju, neuzaicinot ķirurgu utt. tiesisko seku ziņā ir definējama kā

ļauns nolūks. Sekojoši tam jāatrod attiecīgs un taisnīgs kompensācijas apjoms, kas konkrētā gadījumā nav noticis.

[5] Senatoru kolēģija atzīst, ka minētie argumenti nav pamatoti.

No kasācijas sūdzības izriet, ka daļa pārmetumu par pamatojuma trūkumu attiecas uz iestādes lēmuma pamatojumu, daļu varētu attiecināt uz

pārsūdzēto apgabaltiesas spriedumu. Nav saprotams, kāpēc pieteicējs kasācijas sūdzībā skaidro, kas ir civiltiesiskā atbildība.

Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmā daļa (redakcijā līdz 2013.gada 29.oktobrim) noteica, ka pacientam ir tiesības uz atlīdzību par viņa

dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī par morālo kaitējumu, kuru ar savu darbību vai bezdarbību nodarījušas ārstniecības iestādē strādājošās

ārstniecības personas ārstniecības laikā. Ārstniecības riska fonds Latvijā tika ieviests ar 2013.gada 17.oktobra likumu „Grozījumi Pacientu tiesību

likumā”, kas savukārt tika pieņemts, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/24/ES (2011.gada 9.marts) par pacientu tiesību

piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē prasības. Izstrādājot minētos grozījumus, likumdevējs secināja, ka atbilstoši Civillikuma 1635.pantam ar terminu

„kaitējums” tiek saprasts arī morālais kaitējums, tāpēc likumā ir nepieciešams veikt grozījumus, norādot, ka atlīdzība uz dzīvībai vai veselībai nodarīto

kaitējumu ietver sevī arī atlīdzību uz morālo kaitējumu. Tas nozīmē, ka personai, iesniedzot iesniegumu par atlīdzību par dzīvībai vai veselībai nodarīto

kaitējumu, būs iespēja pieprasīt atlīdzību ne tikai par, piemēram, redzes orgānu bojājumu, bet arī par morālo kaitējumu. Tādējādi norma izteikta citā

redakcijā, paredzot pacientam tiesības iesniegt prasījumu par veselībai un dzīvībai nodarīto kaitējumu ārstniecības laikā, ar to saprotot arī morālo

kaitējumu, kuru ar savu darbību vai bezdarbību ir nodarījušas ārstniecības iestādē strādājošās ārstniecības personas (2013.gada 17.oktobra

likumprojekta „Grozījumi Pacientu tiesību likumā” sākotnējās (ex-ante) ietekmes novērtējuma ziņojums,

pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/0/3D79353E2F730131C2257BDE00426F87?OpenDocument). Tādējādi pēc

minētajiem grozījumiem Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmā daļa paredz, ka pacientam ir tiesības uz atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto

kaitējumu (arī morālo kaitējumu), kuru ar savu darbību vai bezdarbību nodarījušas ārstniecības iestādē strādājošās ārstniecības personas vai radījuši

apstākļi ārstniecības laikā, kā arī tiesības uz atlīdzību par izdevumiem, kas saistīti ar ārstniecību, ja ārstniecība ir bijusi nepieciešama, lai novērstu vai

mazinātu ārstniecības personas vai apstākļu ārstniecības laikā nodarītā kaitējuma nelabvēlīgās sekas.

Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmo daļu likumdevējs veidojis tā, ka atlīdzība par dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu ietver arī atlīdzību par

morālo kaitējumu. Arī no noteikumu Nr. 1268 9.punkta un 2.pielikuma izriet, ka likumdevējs ir paredzējis vienotus kritērijus kaitējuma (arī morālā

kaitējuma) smaguma pakāpes noteikšanai (S e n ā t a 2021.gada 19.novembra sprieduma lietā Nr. SKA-681/2021

(ECLI:LV:AT:2021:1109.A420273317.14.S) 12.punkts). Tātad tiesai nebija pamata atsevišķi vērtēt tieši morālo kaitējumu.

Ikviens gadījums ir individuāls, un noteikumu Nr. 1268 mērķis ir atlīdzinājumu noteikt atbilstoši visu noteikumu Nr. 1268 9.punktā un 2.pielikuma

piezīmēs noteikto kritēriju kompleksam novērtējumam. Atlīdzinājuma noteikšana notiek, visus apstākļus, kas minēti noteikumu Nr. 1268 9.punktā un

2.pielikumā, novērtējot vienlaikus un kopsakarā, novērtējot katra ietekmējošā apstākļa esību, būtiskumu citu apstākļu vidū un cēlonisko sakaru ar

kaitējumu. Kaitējuma smagums ir jānosaka tā, lai būtu saprotams, tieši kādi apstākļi ir ņemti vērā kaitējuma smaguma noteikšanā, vai un cik būtiski tie

ietekmējuši kaitējuma smaguma noteikšanu, to palielinot vai samazinot (sal. Senāta 2020.gada 24.marta sprieduma lietā Nr. SKA-790/2020

(ECLI:LV:AT:2020:0324.A420172018.13.S) 8.punkts).

Apgabaltiesa pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam ir vērtējusi noteikumu Nr. 1268 9.punktā minētos apstākļus un atzinusi, ka nav pamata noteikt

lielāku atlīdzināmā kaitējuma apmēru, kā to noteikusi iestāde. Līdz ar to nav pamatots arguments, ka nav saprotama metode, kā tika aprēķināts kaitējuma

smaguma apmērs, un ka apgabaltiesas spriedumā tam nav pamatojuma.

[6] Ņemot vērā minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzības argumenti nerada šaubas par apgabaltiesas sprieduma tiesiskumu. Lietā nav

arī risināmi sarežģīti tiesību jautājumi, kuru dēļ kasācijas tiesvedībai būtu nozīme judikatūras veidošanā. Ievērojot minēto, kasācijas tiesvedības

ierosināšana ir atsakāma.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu, senatoru kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /pers. A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2020.gada 21.decembra spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore L. Slica Senatore D. Makarova Senators V. Poķis