Court dismisses request for taxpayer data citing confidentiality and resource constraints under tax law.

Lietas Nr. A420159825

A42-00341-26/8

ECLI:LV:ADRJRIT:2026:0619.A420159825.2.S

Administratīvā rajona tiesa

Rīgas tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2026.gada 19.jūnijā

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese Dace Grabovska,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Nosaukums A/ pieteikumu par

labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru Valsts ieņēmumu dienestam tiktu uzlikts pienākums sniegt

pieteicējai informāciju par /Persona A/ deklarācijās par kapitāla pieaugumu par periodu no 2021.gada trešā

ceturkšņa līdz 2024.gada ceturtajam ceturksnim norādīto darījuma ar /Nosaukums A/ kopējo darījuma summu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja /Nosaukums A/ 2025.gada 11.februārīvērsās ar iesniegumu Valsts ieņēmumu dienestā (turpmāk –

Dienests), lūdzot sniegt informāciju par /Persona A/ deklarācijās par kapitāla pieaugumu par periodu no

2021.gada trešā ceturkšņa līdz 2024.gada ceturtajam ceturksnim norādīto darījuma ar /Nosaukums A/ kopējo

darījuma summu.

Ar Dienesta 2025.gada 4.marta lēmumu Nr.VID.4.1/8.16.5/11644 (turpmāk –sākotnējais lēmums) pieteicējai

atteikts sniegt pieprasīto informāciju.

Izskatot pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu, ar Dienesta 2025.gada 7.aprīļa lēmumu Nr.30.1/22.11/1090

(turpmāk – Lēmums) sākotnējais lēmums atstāts negrozīts.

Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[1.1] Jebkāda informācija par nodokļu maksātāju, izņemot publiski pieejamo informāciju, saskaņā ar likuma

„Par nodokļiem un nodevām” 22.panta pirmo daļu ir konfidenciāla informācija, bet Informācijas atklātības

likuma 5.panta pirmās daļas un otrās daļas 1.punkta izpratnē – ierobežotas pieejamības informācija. Arī

informācija par fiziskās personas privāto dzīvi (tajā skaitā, fiziskās personas ienākumiem, kas konkrētajā

gadījumā ir ienākumi no sev piederošo uzņēmumu kapitāldaļu pārdošanas), ir ierobežotas pieejamības

informācija, kas tiek aizsargāta ar likumu.

Ministru kabineta 2018.gada 30.oktobra noteikumu Nr.662 „Noteikumi par iedzīvotāju ienākuma nodokļa

deklarācijām un to aizpildīšanas kārtību” 54.punkts noteic, kā tiek aizpildīta deklarācija par ienākumu no

kapitāla pieauguma.

Izvērtējot minētajos Ministru kabineta noteikumos noteikto deklarācijas par ienākumu no kapitāla pieauguma

aizpildīšanas kartību kopsakarā ar iesniegtajās /Persona A/ deklarācijās ietverto informāciju, secināms, ka

deklarācijā par ienākumu no kapitāla pieauguma netiek uzrādīti dati par darījuma partneri, kā arī, iesniedzot

deklarāciju par ienākumu no kapitāla pieauguma, nodokļu maksātājam normatīvajos aktos nav noteikts

pienākums tai pievienot darījumu apliecinošus dokumentus.

Apstāklis, ka vēstule par informācijas sniegšanu nesatur pieteicējas vēlamo informāciju vai pieteicējai ir cits

uzskats par deklarācijas par ienākumu no kapitāla pieauguma informācijas saturu, nemaina tās aizpildīšanas

kārtību un nedod Dienesta ierēdnim un darbiniekam tiesības izsniegt (izpaust) pieprasīto informāciju, kas tam

kļuvis zināms, pildot dienesta pienākumus.

[1.2] Ja pieteicējai ir šaubas par kādas personas negodprātīgu attieksmi nodokļu

deklarēšanas/aprēķināšanas/nomaksas jomā, pieteicēja aicināta sniegt informāciju par notikušo darījumu un

Dienests savas kompetences ietvaros veiks nepieciešamos kontroles pasākumus.

[1.3] Pieteicējai informācija par konkrēto darījuma vērtību ir gūstama no starp pieteicēju un /Persona A/

noslēgtā uzņēmuma pirkuma līguma, kas ir pieteicējas rīcībā, savukārt par darījuma summām, kuras konkrētā

fiziskā persona ir saņēmusi no pieteicējas, ir gūstama no pieteicējas grāmatvedības datus saturošiem

dokumentiem un/vai no kontu izdrukām par veiktajiem maksājumiem, kas ir pieteicējas rīcībā.

[1.4] Ne vienmēr informācija, kas attiecas uz personas datiem (privāto dzīvi) automātiski ir atzīstama par

neizsniedzamu, – arī šāda informācija var tikt izsniegta, ja tam ir atrodams pietiekams pamats.

Izvērtējot pieteicējas informācijas pieprasīšanas mērķi – savu likumisko tiesību aizsardzība, proti, būt

nodrošinātai ar pierādījumu attiecībā uz saistību neizpildi no /Persona A/ puses par konkrēto darījumu, Dienests

nekonstatē, kādas tieši pieteicējas leģitīmās intereses konkrētā informācija potenciāli varētu ievērot/aizsargāt.

Par aizsargāto interesi ir atzīstama nodokļu administrācijas rīcībā esošās informācijas neizpaušana

(aizsargāšana) par nodokļu maksātāju – fizisku personu /Persona A/ un viņa iesniegtajās deklarācijās norādīto

informāciju par sava kapitāla aktīvu atsavināšanas darījumiem, kas ietver tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību un personas datu aizsardzību no pretlikumīgas izmantošanas.

Pieteicējas bažas par /Persona A/ iespējamu izvairīšanos no nodokļu samaksas nav pamats informācijas

izpaušanai.

Fakts, ka pieteicēja atsaucas uz ierosināto civillietu Nr.C771102722, nerada tiesisku pamatu Dienestam izsniegt

informāciju, kuras izsniegšanu regulē speciālās tiesību normas – likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu”

21.pants un likuma „Par nodokļiem un nodevām” 22.pants. Savukārt, ja tiesai radīsies šaubas par abu pušu

noslēgtā darījuma kopējās summas apmēru, tā pati vērsīsies Dienestā ar lūgumu sniegt nepieciešamo

informāciju. Tiesa ir iekļauta likuma „Par nodokļiem un nodevām” 22.panta otrajā daļā noteikto subjektu lokā,

kuram Dienestam ir tiesības izsniegt (sniegt) informāciju par nodokļu maksātāju bez viņa piekrišanas.

Pieteicējai ir iespēja vērsties tiesā ar lūgumu uzlikt pienākumu Dienestam izsniegt pieprasīto informāciju par

citu nodokļu maksātāju.

[2] Nepiekrītot Lēmumam, pieteicēja vērsās ar pieteikumu tiesā. Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem

argumentiem.

[2.1] Informācijas pieprasījumā nepārprotami norādīts, ka pieteicējai ir nepieciešama informācija tikai par to, ko

pārdevējs, pieteicējas darījumu partneris, ir deklarējis/norādījis iestādei saistībā ar darījumu, kas noslēgts ar

pieteicēju. Minētajai informācijai ir būtiska nozīme pieteicējas likumisko interešu aizsardzībai, it īpaši

gadījumā, ja pārdevēja deklarētie dati neatbilst viņa citur, īpaši civillietās, paustajai nostājai.

Pieteicēja nebija lūgusi izsniegt informāciju par darījuma apstākļiem, tostarp par līgumā noteiktu atlīdzību, jo

minētie apstākļi pieteicējai acīmredzami ir zināmi, jo tā ir viena no darījuma pusēm.

[2.2] Pieteicēja atsaucas uz Administratīvās rajona tiesas 2017.gada 14.decembra spriedumu lietā

Nr.A420175217 un uzskata, ka, ja reiz Senāts, tā arī iestāde atzīst nodokļa maksātāja tiesības saņemt

informāciju, ko viņa darījuma partneri par viņu ir norādījuši pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās, tad nav

atrodams pamatojums vai attaisnojums iestādes diametrāli pretējai pieejai attiecībā uz deklarācijām par

ienākumu no kapitāla pieauguma. Pat fizisko personu datu aizsardzība nav arguments, jo pievienotās vērtības

nodokļu maksātāju lokā ir daudz fizisko personu.

[2.3] Pieteicējas rīcībā nav un nevar būt no Dienesta pieprasītā informācija.

Iestādes rīcībā ir vismaz piecas deklarācijas, turklāt pārdevējam jānorāda visi ieņēmumi no darījuma kā

ienākumi atbilstoši Ministru kabineta 2010.gada 21.septembra noteikumu Nr.899 „Likuma „Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” normu piemērošanas kārtība” 97.4 punktu.

[2.4] Pieteicēja kā nepamatotu uzskata Dienesta norādīto, ka deklarācijā par ienākumu no kapitāla pieauguma

netiek uzrādīti dati par darījuma partneri, jo nav iespējams gūt loģisku izskaidrojumu par to, kā tad Dienests

veica darījuma un pārdevēja sniegto datu pārbaudi, ja Dienestam „nav zināms” darījuma partneris (pieteicēja).

Pieteicēja atkārtoti uzsver, ka tā nelūdz sniegt jebkādu citu informāciju par pārdevēju, bet vien informāciju par

šo pašu darījumu, kura dalībnieks ir pati pieteicēja.

[2.5] Pieteicējai pastāv pamatotas šaubas, ka pirmšķietami pieteicējas darījumu partneris mēģina izvairīties no

nodokļu samaksas, kā arī no komunikācijas ar iestādi. Informācija, kas ir pieteicējas rīcībā, un informācija, ko

pieteicējas darījumu partneris sniedza iestādei, var būtiski atšķirties, kas, savukārt, var būtiski ietekmēt

pieteicējas spējas aizstāvēt savas likumiskās intereses.

Konkrētajā gadījumā ir konstatējama pieteicējas leģitīma interese attiecīgas informācijas sniegšanai, jo tā ir

nepieciešama pieteicējai savu likumisko interešu aizsardzībai, proti, nolūkā nodrošināt pierādījumu esamību

attiecībā uz saistību, kas izriet no tiesiskām attiecībām ar pārdevēju, pienācīgu (ne)izpildi.

Attiecīgā informācija nodrošinās arī pieteicējas likumisko interešu aizsardzību strīdā par pārdevēja kā

komersanta valdes locekļa prettiesisku rīcību, kas noveda līdz zaudējumu nodarīšanai, kas šobrīd tiek skatīts

lietā Nr.C69589724.

Pieteicējas leģitīmā interese ir ar lielāku aizsardzību nekā pārdevēja personas datu aizsardzības interese.

[2.6] Dienests nepamatoti atsaucas uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” 22.pantu. Pieteicēja vērš uzmanību

uz Senāta 2021.gada 21.oktobra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-1038/2021 3. un 4.punktā paustām atziņām,

ka situācijā, kad informācija tiek pieprasīta Dienestam, Dienests rīkojas kā institūcija, nevis kā konkrēts ierēdnis

vai darbinieks individuāli. Likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” 21.panta pirmā daļa un likuma „Par

nodokļiem un nodevām” 22.panta normas pamatā vispār nebūtu attiecināmas uz gadījumiem, kad Dienestam

tiek pieprasīts izsniegt tā rīcībā esošo informāciju.

[3] Dienests rakstveida paskaidrojumos pieteikumu neatzīst, pamatojoties uz Lēmumā norādītajiem

argumentiem. Norāda, ka Dienestam šobrīd nav tiesiska pamata izsniegt pieteicējai konfidenciālu informāciju

par nodokļu maksātāju – fizisku personu, kuru aizsargā normatīvie akti, jo tas nebūtu samērīgi ar personas datu

aizsardzības interesēm.

[4] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112.1 panta pirmo daļu administratīvās lietas izskatīšana notiek

rakstveida procesā bez tiesas sēdes, ja likumā nav noteikts citādi. Minētā panta ceturtā daļa cita starpā noteic,

ka tiesa lietu mutvārdu procesā tiesas sēdē izskata, ja pirmās instances tiesai to lūdzis pieteicējs.

Ņemot vērā, ka pieteicēja nav lūgusi lietas izskatīšanu mutvārdu procesā, kā arī to, ka lietā esošie pierādījumi ir

pietiekami, tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 112.1 panta pirmajai un ceturtajai daļai lietu izskata

rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[5] Sākotnēji tiesa atzīst, ka ir nepieciešams precizēt pieteikuma priekšmetu.

Tā kā atteikums sniegt informāciju ir iestādes faktiskā rīcībā, pieteicējas interesēm atbilstošs pieteikuma

priekšmets būtu Dienesta faktiskās rīcības, atsakoties izsniegt pieteicējas iesniegumā pieprasīto informāciju par

/Persona A/ deklarācijās par kapitāla pieaugumu par periodu no 2021.gada trešā ceturkšņa līdz 2024.gada

ceturtajam ceturksnim norādīto darījuma ar /Nosaukums A/ kopējo darījuma summu, atzīšana par prettiesisku

un pienākuma uzlikšana Dienestam izsniegt pieteicējas pieprasīto informāciju.

[6] Lietā ir strīds par to, vai pieteicējai ir tiesības saņemt informāciju par /Persona A/ Dienestā deklarēto kopējo

summu par darījumu, kas noslēgts starp pieteicēju un /Persona A/.

[7] Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 96.pantu ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un

korespondences neaizskaramību. Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietvertas arī Eiropas Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un

8.pantā. Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver personas tiesības uz jebkuru savu datu aizsardzību

(sk. Senāta 2015.gada 26.marta sprieduma lietā Nr.SKA-383/2015 9.punktu, 2015.gada 25.jūnija sprieduma

lietā Nr.SKA-864/2015 6.punktu), ar personas privāto dzīvi saistīto vai personas fizisko un sociālo identitāti

raksturojošo datu apstrāde (vākšana, uzglabāšana, izpaušana) ietilpst personas tiesību uz privātās dzīves

neaizskaramību tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2016.gada 12.maija sprieduma lietā Nr.2015-14-0103

15.1.punktu). Saskaņā ar Fizisko personu datu apstrādes likuma 25.panta pirmo daļu datu apstrāde ir atļauta, ja

ir vismaz viens no Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 27.aprīļa Regulas (ES) 2016/679 par fizisku

personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu

95/46/EK (turpmāk – Datu aizsardzības regula) 6.panta 1.punktā noteiktajiem pamatiem. Datu aizsardzības

regulas 7.panta f) apakšpunktā ir paredzēti trīs kumulatīvi nosacījumi, kam jābūt izpildītiem, lai personas datu

apstrāde būtu likumīga, proti, pirmkārt, datu pārziņa vai trešo personu, kurām dati tiek atklāti, likumīgu interešu

esība, otrkārt, vajadzība apstrādāt personas datus likumīgo interešu ievērošanai un, treškārt, nosacījums, ka

neprevalē tās personas pamattiesības un brīvības, uz kuru attiecas datu aizsardzība (Senāta 2017.gada 30.jūnija

spriedums lietā Nr.SKA-5/2017 ar atsauci uz Eiropas Savienības tiesas 2017.gada 4.maija sprieduma lietā

Nr.C-13/16 28.punktu).

Datu aizsardzības regulā ietverti fizisko personu datu aizsardzības principi. Informācijas atklātības likums

noteic kārtību, kādā sabiedrībai ir tiesības prasīt un iestādei pienākums sniegt iestādes rīcībā esošo informāciju,

kā arī kārtību attiecībā uz iestādes rīcībā esošas ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu. Informācijas

atklātības likuma 2.panta trešā daļa noteic, ka informācija ir pieejama sabiedrībai visos gadījumos, kad likumā

nav noteikts citādi. Savukārt atbilstoši minētā likuma 3.pantā noteiktajam izšķir vispārpieejamu informāciju un

ierobežotas pieejamības informāciju.

Tiesiskais regulējums attiecībā uz ierobežotas pieejamības informāciju ietverts Informācijas atklātības likuma

5.pantā. Saskaņā ar panta pirmo daļu ierobežotas pieejamības informācija ir tāda informācija, kura ir paredzēta

ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai

nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var

nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm.

Atbilstoši minētā likuma 11.panta ceturtajai daļai ierobežotas pieejamības informāciju pieprasa rakstveidā.

Pieprasot ierobežotas pieejamības informāciju, persona pamato savu pieprasījumu un norāda mērķi, kādam tā

tiks izmantota.

[8] Atbilstoši stabilai Senāta praksei iestādei (un līdz ar to arī tiesai), izlemjot personas informācijas

pieprasījumu, sākotnēji jāpārbauda, vai pieprasītā informācija vispār ir tāda, uz kuru attiecas Informācijas

atklātības likums. Proti, vai pieprasītā informācija ir iestādes rīcībā esoša dokumentēta informācija, un, ja nav,

tad, vai atbilstoši tiesību normu prasībām iestādei šo informāciju būtu vajadzējis dokumentēt jeb – citiem

vārdiem sakot – vai iestādei atbilstoši tās kompetencei šo informāciju ir pienākums radīt. Ja konstatējams, ka

pieprasītā informācija dokumentētā veidā nav iestādes rīcībā un tā arī nav informācija, ko iestādei būtu

vajadzējis dokumentēt, iestādei jāatsaka pieteicējam pieprasītās informācijas sniegšana sakarā ar to, ka iestādes

rīcībā šādas dokumentētas informācijas nav. Tas, protams, neizslēdz iestādei iespēju papildus sniegt atbildi

Iesniegumu likuma kārtībā (Senāta 2019.gada 18.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-482/2019 7.punkts).

[9] Tālāk tiesa vērtēs, vai pieteicējas pieprasītā informācija ir ierobežotas pieejamības informācija.

[9.1] Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmo daļu un otrās daļas 1. un 4.punktu ierobežotas

pieejamības informācija ir tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai

dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ

apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm.

Par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija, kurai šāds statuss noteikts ar likumu, par

ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija par fiziskās personas privāto dzīvi. Savukārt

Informācijas atklātības likuma 8.pantā noteikts, ka informācija par fiziskās personas privāto dzīvi tiek aizsargāta

ar likumu.

[9.2] Saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 1.pantu šā likuma mērķis ir aizsargāt fizisko personu

pamattiesības un brīvības, it īpaši privātās dzīves neaizskaramību, attiecībā uz fiziskās personas datu (turpmāk –

personas dati) apstrādi. Fizisko personu datu aizsardzības likuma izpratnē saskaņā ar šā likuma 2.panta 3.punktu

fiziskas personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu.

Personas vārds, uzvārds, adrese, tālruņa numurs attiecas uz identificētu fizisko personu, proti, ļauj identificēt

personu. Fizisko personu datu aizsardzības likuma 6.pants noteic, ka ikvienai fiziskajai personai ir tiesības uz

savu personas datu aizsardzību. Personas datu aizsardzība tostarp izriet no Latvijas Republikas Satversmes

96.panta, kas noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

Personas datu apstrāde, tostarp izņēmuma kārtā bez datu subjekta piekrišanas, ir stingri noteikta Fizisko personu

datu aizsardzības likuma 7.pantā.

Senāta Administratīvo lietu departaments lietā atzina, ka informācija par konkrētām personām un tām

izmaksātajām atlīdzībām ir šo personu dati un ietilpst tiesību uz privāto dzīvi tvērumā (sk. Senāta 2019.gada

14.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-776/2019, 10.punktu).

Respektīvi, no minētā var secināt, ka par personas datiem var uzskatīt tādu informāciju par personu, kurā

norādīti to identificējoši personas dati, slēgtie darījumi un iegūtā atlīdzība, attiecīgi tā ir informācija par

personas privāto dzīvi un ietilpst personas datu tvērumā.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8.panta 2.punktā noteikts, ka šādi dati ir jāapstrādā godprātīgi,

noteiktiem mērķiem un ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību

aktos. Ikvienam ir pieejas tiesības datiem, kas par viņu savākti, un tiesības ieviest labojumus šajos datos.

No personas privātās dzīves neaizskaramības principa atvasināms personas datu aizsardzības princips un

attiecīgi arī valsts pienākums garantēt personai tiesības uz datu aizsardzību no pretlikumīgas izmantošanas gan

valsts pārvaldes, gan privāttiesību jomā.

[9.3] Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtajā daļā noteikta kārtība, kādā pieprasāma ierobežotas

pieejamības informācija. Proti, pieprasot ierobežotas pieejamības informāciju, persona pamato savu

pieprasījumu un norāda mērķi, kādam tā tiks izmantota. Ja ierobežotas pieejamības informācija tiek izsniegta,

tās saņēmējs uzņemas saistības šo informāciju izmantot tikai tiem mērķiem, kuriem tā pieprasīta. Pamatojumam

un mērķim jābūt norādītam tā, lai tas sniegtu ticamu priekšstatu par informācijas nepieciešamību un

izmantošanas veidu (sk. Senāta 2015.gada 26.marta sprieduma lietā Nr.SKA-383/2015 8.punktu).

Vērtējot lietas materiālus, tiesa konstatē, kapieteicēja prasījusi informāciju, kā pamatojumu norādot, ka tā ir

nepieciešama pieteicējai savu likumisko interešu aizsardzībai, proti, nolūkā nodrošināt pierādījumu esamību

attiecībā uz saistību neizpildi no /Persona A/ puses. Tāpat pieteicēja uzskata, ka lūgumā precīzi definējusi

identificējamo informāciju, konkrētu personu, darījumu veidu, laika periodu. Pieteicēja kā pamatojumu

informācijas saņemšanai papildus norādījusi, ka pieteicējai pastāv pamatotas šaubas, kapirmšķietami /Persona

A/ mēģina izvairīties no nodokļu samaksas un varētu sniegtatšķirīgu informācijas saturu attiecībā uz vienu un to

pašu darījumu, un, tieši, attiecībā uz ienākumu no minētā darījuma. Turklāt pieteicēja uzskata, ka pieprasītā

informācija par konkrēto darījumu ir faktiski informācija par pašu pieteicēju, ko iestādei ir sniegusi cita persona,

un Dienesta atteikums sniegt informāciju pieteicējai ir nepamatots un nākotnē var būtiski negatīvi ietekmēt

pieteicējas spējas aizstāvēt savas likumiskās intereses.

Dienests atteica sniegt pieprasīto informāciju, pamatojot ar to, ka tā skar fiziskas personas privāto dzīvi, ka

iepriekš, sākotnējā lēmumā, izklāstīta deklarācijas no kapitāla pieauguma aizpildīšanas kārtība, detalizēti par

katru aili norādīts, ka deklarācijā netiek uzrādīti dati par darījuma partneri, kā arī, iesniedzot deklarāciju,

nodokļu maksātājam normatīvajos aktos nav noteikts pienākums tai pievienot darījumu apliecinošus

dokumentus.

Tāpēc pieteicējas uzmanība vērsta uz to, ka informācija par konkrēto darījuma vērtību ir gūstama no noslēgtā

līguma starp pieteicēju un pieprasījumā minēto fizisko personu, kas jau ir pieteicējas rīcībā, savukārt par

darījuma summām, kuras fiziskā persona ir saņēmusi no pieteicējas, ir gūstama no pieteicējas grāmatvedības

datus saturošiem dokumentiem un/vai no kontu izdrukām par veiktajiem maksājumiem, kas arī ir pieteicējas

rīcībā.

Lietā nav strīda par to, ka pieteicējas rīcībā ir visa Dienesta norādītā dokumentācija, kas konstatējams kā no

pieteicējas apstrīdēšanas iesnieguma, tā no pārsūdzētā Lēmuma. Vienlaicīgi pieteicēja nelūdz Dienestu izsniegt

informāciju, kas jau atrodas pieteicējas rīcībā, pieteicēja prasa izsniegt informāciju par to, ko tieši /Persona A/ ir

deklarējis/norādījis Dienestam par ar pieteicēju noslēgto darījumu, konkrēti, par 2021.gada 8.jūlijā noslēgto

uzņēmuma pirkuma līgumu Nr.1A958 par biznesa telekomunikāciju nozarē iegādi (iegādātas /Nosaukums B/

(reģistrācijas Nr./Numurs/) un /Nosaukums C/ (reģistrācijas Nr./Numurs/) kapitāldaļas). Minētā darījuma

noslēgšana ir radījusi strīdu starp abām pusēm, kas tiek risināts civiltiesiskā kārtībā tiesā (ierosināta civillieta

Nr.C771102722), kā arī uz civillietuNr.C69589724 /Nosaukums A/ prasībā pret /Persona A/, /Persona B/ un

/Persona C/ par pārkāpuma atzīšanu, zaudējumu piedziņu un piedziņas vēršanu uz atdāvinātu mantu.

[9.4] Tiesa, vērtējot pieteicējas prasīto informāciju, secina, ka konkrētā informācija nav pieejama pieteicējai, kā

to pamatoti norāda pieteicēja, turklāt tā ir ierobežotas pieejamības informācija atbilstoši Informācijas atklātības

likuma 5.panta otrās daļas 4.punktam. Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 4.punktu

par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija par fiziskās personas privāto dzīvi. Informācijas

atklātības likuma 8.pants nosaka, ka informācija par fiziskās personas privāto dzīvi tiek aizsargāta ar likumu.

Tiesa norāda, ka Dienests pareizi ir atzinis, ka pieteicēja nav pieprasījusi informāciju par sevi. Pieteicēja ir

prasījusi informāciju, vai cita fiziska persona deklarējusi konkrētu ar pieteicēju veikto darījumu konkrētā laika

periodā, tātad informācija prasīta par citu nodokļu maksātāju, kā arī lūgusi norādīt konkrētās personas un

pieteicējas kopējo darījuma summu. Tāpēc tiesa nevar piekrist pieteicējas argumentam, ka patiesībā pieteicēja

prasa informāciju par sevi, jo tieši Dienesta norādītā informācija, kas jau ir pieteicējas rīcībā, ko pieteicēja

nelūdz izprasīt, attiecas uz pašu pieteicēju. Savukārt pieteicējas prasītā informācija skar trešo personu,

pieteicējas darījumu partneri, tātad satur informāciju ir par cita nodokļu maksātāja veiktajiem darījumiem un

ienākumiem. Dienests sākotnējā lēmumā pieteicējai detalizēti izskaidrojis, kas ir jānorāda deklarācijā par

kapitāla pieaugumu, atsaucoties uz Ministru kabineta 2018.gada 30.oktobra noteikumu Nr.662 ,,Noteikumi par

iedzīvotāju ienākuma nodokļa deklarācijām un to aizpildīšanas kārtību” 54. punktā noteiktajām prasībām,

tostarp, ka deklarācijā netiek uzrādīti dati par darījuma partneri, bet gan apkopota informācija par veiktajiem

darījumiem attiecīgajā periodā, kas ietverti fiziskas personas deklarācijās, un ka šos datus aizsargā likuma ,,Par

nodokļiem un nodevām” 22.pants, Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmā daļa un otrās daļas 1., 4. un

8.punkts, kā arī Datu aizsardzības regula.

Tiesa norāda, ka pieteicējas pieprasītā informācija par fiziskas personas deklarētajiem darījumiem, trešās

personas pārdoto komercsabiedrību kapitāldaļu pārdošanas cenu, kā arī saistībā ar šiem darījumiem deklarētie

kapitāla pieaugumi skar fiziskas personas privāto dzīvi un atzīstama par ierobežotas pieejamības informāciju.

Tostarp informācija par personas ienākumiem, to avotiem un amatiem, ienākumu gūšanas periodu ir informācija

par personas privāto dzīvi un ietilpst personas datu tvērumā.

No personas privātās dzīves neaizskaramības principa atvasināms personas datu aizsardzības princips un

attiecīgi arī valsts pienākums garantēt personai tiesības uz datu aizsardzību.

Vienlaicīgi tiesa norāda, ka atbilstoši stabilai administratīvo tiesu praksei ierobežotas pieejamības informācijas

apstrāde ir pieļaujama, ievērojot Fizisko personu datu aizsardzības likumā noteikto regulējumu, un šāds

arguments par personas datu aizsardzību pats par sevi nav pamats informācijas nesniegšanai.

[9.5] Senāta judikatūrā atzīts, ka sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem ir vispāratzīts Eiropas

Savienības princips. Vienlaicīgi tiesības piekļūt informācijai ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem, kas

pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem (Senāta 2011.gada 21.marta sprieduma lietā Nr.SKA-

254/2011 (A420574710) 6. un 8.punkts).

Informācijas atklātības likuma 10.panta ceturtā daļa un 11.panta ceturtā daļa pieļauj, ka arī ierobežotas

pieejamības informācija var tikt izsniegta, ja pieprasītājs pamato, kāpēc viņam attiecīgā informācija ir

nepieciešama, un pieprasītāja norādītā interese atsver to tiesisko interesi, kuras aizsardzībai konkrētajai

informācijai noteikta ierobežota pieejamība, tādēļ, ja iestāde atzīst, ka ierobežotas pieejamības informācija nav

izsniedzama, iestādei jāargumentē, kāpēc (Senāta 2017.gada 10.maija sprieduma lietā Nr.SKA-106/2017

(A420412414) 18.punkts).

Atteikuma izsniegt pieprasīto informāciju pamatā nevar būt vispārīgs konstatējums, ka pieprasītā informācija ir

ierobežotas pieejamības. Šāda atteikuma pamats var būt secinājums, ka konkrētajos apstākļos, izvērtējot

informācijas pieprasīšanas mērķi, priekšroka ir dodama tām interesēm, kuru aizsardzībai attiecīgajai

informācijai noteikts ierobežotas pieejamības statuss (Senāta 2018.gada 23.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-

244/2018 ( ECLI:LV:AT:2018:0423.A420156016.2.S) 8.punkts). Tādējādi, izvērtējot personas tiesības saņemt

ierobežotas pieejamības informāciju, jāpārbauda, vai pastāv konkrētas tiesiskās intereses, kuras aizsargājot

pieprasītā informācija nebūtu izsniedzama. Ja atbilde ir apstiprinoša, tālāk noskaidrojams, vai iespēja iepazīties

ar pieprasīto informāciju konkrētajā gadījumā var faktiski apdraudēt šīs aizsargātās intereses. Tāpēc

nepieciešams izvērtēt, vai nepastāv pietiekami aizsargājama tiesiska interese, kas tomēr pamato informācijas

pilnīgu vai daļēju izpaušanu (Senāta 2011.gada 21.marta sprieduma lietā Nr.SKA-254/2011 (A420574710)

7.-9.punkts, 2017.gada 22.marta sprieduma lietā Nr.SKA-296/2017 (A420297015) 17.punkts).

[10] Tālāk tiesa vērtēs, vai pieteicējas pieprasītā informācija viņai būtu izsniedzama, kā arī, vai Dienesta

atteikums izsniegt pieteicējai tās prasīto informāciju ir atzīstams par tiesisku un pamatotu.

[10.1] Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtā daļa noteic, ka, pieprasot ierobežotas pieejamības

informāciju, persona pamato savu pieprasījumu un norāda mērķi, kādam tā tiks izmantota.

Pieteicēja tiesai kā ierobežotas informācijas pieprasīšanas pamatojumu un izmantošanas mērķi norādījusi, ka

/Persona A/ it kā mēģina izvairīties no nodokļu samaksas, iespējams, nav deklarējis darījumu ar pieteicēju,

norādot nepareizu darījuma summu. Tāpat pieteicēja norādījusi, ka informācija tai nepieciešama jau uzsāktā

civilprocesā Nr.C771102722, kurā norisinās tiesvedība starp pieteicēju un /Persona A/, konkrēti, civillieta

ierosināta /Persona A/ prasībā pret /Nosaukums A/ par kapitāldaļu pirkuma maksas un līgumsoda piedziņu un

/Nosaukums A/ pretprasībā pret /Persona A/ par pirkuma maksas samazināšanu un parāda piedziņu. No Tiesu

informācijas sistēmas konstatējams, ka pirmās instances tiesas spriedums pasludināts 2026.gada 14.maijā. Tāpat

pieteicēja atsaukusies uz civillietu Nr.C69589724 /Nosaukums A/ prasībā pret /Persona A/, /Persona B/ un

/Persona C/ par pārkāpuma atzīšanu, zaudējumu piedziņu un piedziņas vēršanu uz atdāvinātu mantu.

[10.2] Ministru kabineta 2018.gada 30.oktobra noteikumu Nr.662 „Noteikumi par iedzīvotāju ienākuma nodokļa

deklarācijām un to aizpildīšanas kārtību” 54.punkts noteic, kā tiek aizpildīta deklarācija par ienākumu no

kapitāla pieauguma.

Izvērtējot minētajos Ministru kabineta noteikumos noteikto deklarācijas par ienākumu no kapitāla pieauguma

aizpildīšanas kartību kopsakarā ar iesniegtajās /Persona A/ deklarācijās ietverto informāciju, secināms, ka

deklarācijā par ienākumu no kapitāla pieauguma netiek uzrādīti dati par darījuma partneri, kā arī, iesniedzot

deklarāciju par ienākumu no kapitāla pieauguma, nodokļu maksātājam normatīvajos aktos nav noteikts

pienākums tai pievienot darījumu apliecinošus dokumentus.

No minētā secināms, ka daļa informācijas, ko pieteicēja sagaidīja, saņemot /Persona A/ Dienestam iesniegtās

deklarācijas par ienākumiem no kapitāla pieauguma, nesatur to informāciju, ko pieteicēja sagaidīja. Tātad daļa

no informācijas, ko pieteicēja prasīja, lai Dienests izsniegtu, nav Dienesta rīcībā, jo tiesību normas šādu

informāciju privātpersonai, aizpildot deklarāciju, neuzliek iesniegt Dienestam.

Kā to pamatoti norādījis Dienests, apstāklis, ka vēstule par informācijas sniegšanu nesatur pieteicējas vēlamo

informāciju vai pieteicējai ir cits uzskats par deklarācijas par ienākumu no kapitāla pieauguma informācijas

saturu, nemaina tās aizpildīšanas kārtību.

Līdz ar to iestāde nevar izsniegt tādu informāciju, kas nav tās rīcībā un ko iestādei nav pamata prasīt no

personas, iesniedzot deklarāciju par pieaugumu no kapitāla, izņemot gadījumus, ja Dienests ir uzsācis konkrētu

pārbaudi.

[10.3] Senāta praksē ir atzīts, ka Informācijas atklātības likuma kārtībā personas var brīvi pieprasīt izsniegt arī

tādu informāciju, kas tām nepieciešama savu tiesību aizsardzībai, tostarp tiesas procesos. Proti, administratīvā

procesa dalībnieka statuss kādā lietā nevar liegt personai tiesības uz informāciju Informācijas atklātības likuma

ietvaros. Ja procesa dalībnieks vēlas iegūt papildu ziņas – iespējams, arī jaunus pierādījumus, kas neatrodas jau

ierosinātās administratīvās lietas materiālos –, bet iestāde liedz tiem pieeju, procesa dalībnieks ir tiesīgs vērsties

tiesā ar atsevišķu pieteikumu, aizstāvot Latvijas Republikas Satversmē un Informācijas atklātības likumā

paredzētās tiesības uz informāciju (Senāta 2017.gada 20.janvāra lēmuma lietā Nr.SKA-172/2017, 670015715,

8.punkts).

Vispārīgi tieši šāda situācija pastāv arī šajā gadījumā – pieteicēja vēlas iegūt pierādījumus, kas tam ļautu

pamatot civilo prasību pret /Persona A/ par starp pusēm noslēgto darījumu, bet iestādes atteikuma dēļ pieteicēja

uzskata, ka nevar to iesniegt civilprocesā.

Tomēr tiesa šo pieteicējas argumentu vērtē kritiski, pamatojoties uz turpmāko.

[10.4] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka pieteicēja nav iesniegusi tiesai pierādījumus par to, ka

civilprocesa Nr.C771102722 un Nr.C69589724 ietvaros būtu realizējusi Civilprocesa likuma 98.panta pirmās

daļas priekšnoteikumu, kas paredz pierādījumu nodrošināšanas tiesības konkrētajā civillietā. Turklāt tiesvedība

pirmās instances tiesā lietā Nr.C771102722 jau ir noslēgusies 2026.gada 14.maijā ar spriedumu, ko pieteicēja

var pārsūdzēt apelācijas kārtībā. Līdz ar to nav saprotams, kāpēc pieteicēja nav rīkojusies konkrēto

civilprocesu ietvaros, izmantojot pierādījumu nodrošināšanas institūtu jau laika periodā no 2022.gada rudens,

piemēram, lietā Nr.C771102722. Tā kā civillietā ir strīds /Persona A/ prasībā pret /Nosaukums A/ par

kapitāldaļu pirkuma maksas un līgumsoda piedziņu un /Nosaukums A/ pretprasībā pret /Persona A/ par pirkuma

maksas samazināšanu un parāda piedziņu, pieteicēja nav sniegusi skaidrojumu par to, kā /Persona A/ iesniegtās

nodokļu deklarācijas un tās saturošā informācija, izņemot, ka, iespējams, neveikti nodokļu maksājumi no

/Persona A/ puses, tiks izmantota un kādam mērķim, tikai atsaucoties uz šo informāciju kā uz iespējamiem

pierādījumiem civilprocesā. Tiesas ieskatā pieteicējas norādītais informācijas izmantošanas mērķis vērtējams kā

hipotētisks.

[10.5] Atbilstoši Senāta praksei informācijas pieprasīšanas izsniegšanai lietās tiesai ir jāvērtē gan informācijas

aizsardzības un līdz ar to ierobežojumu iepazīties mērķis un aizsardzības robežas, gan to personu intereses,

kuras vēlas ar informāciju iepazīties un to izmantot, atsaucoties uz savu tiesību aizsardzības nepieciešamību.

Atteikums izsniegt pieteicējai informāciju par/Persona A/ deklarācijās par kapitāla pieaugumu par periodu no

2021.gada trešā ceturkšņa līdz 2024.gada ceturtajam ceturksnim norādīto darījuma ar /Nosaukums A/ kopējo

darījuma summu no Dienesta puses tika pamatots ar Informācijas atklātības likuma 5.panta otro daļu, kas cita

starpā noteic, ka par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija par fiziskās personas privāto

dzīvi, kā arī ar nodokļu administrācijas funkcijām, tostarp, publiski tiesisko pienākumu neizpaust informāciju

par nodokļu maksātāju, lai izvairītos no pārmērīgas un iespējami nelikumīgas tālākas datu apstrādes procesa.

Dienests papildus pieteicējai skaidrojis atteikuma pamatu, norādot, ka pieteicējas pieprasītās informācijas

nonākšana citu personu rīcībā var radīt /Persona A/ nelabvēlīgas sekas, proti, var kļūt zināma informācija par

/Persona A/ mantisko stāvokli (ienākumiem) un šādas informācijas izpaušana eventuāli var radīt pašas fiziskās

personas apdraudējuma risku, kas, Dienesta ieskatā, konkrētajos lietas apstākļos nav pieļaujama.

Vērtējot minēto, tiesa skaidro, ka atbilstoši stabilai administratīvo tiesu praksei pirms ierobežotas pieejamības

informācijas izsniegšanas apsverams, vai pastāv nodokļu maksātāja, par kuru tiek prasīta informācija, tiesiska

interese, kuru aizsargājot ir pamats pieprasīto informāciju neizsniegt. Ja atbilde ir apstiprinoša, tad jānoskaidro,

vai iespēja iepazīties ar pieprasīto informāciju var konkrēti un faktiski apdraudēt nodokļu maksātāja aizsargāto

interesi. Turklāt riskam, ka tiks apdraudētas aizsargātās intereses, ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai

hipotētiskam (sk. Senāta 2018.gada 31.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-394/2018 7.punktu).

Konkrētajā gadījumā no lietas materiāliem konstatējams, ka Dienests par aizsargāto interesi ir atzinis nodokļu

administrācijas rīcībā esošās informācijas neizpaušanu (aizsargāšanu) par nodokļu maksātāju – fizisku personu

/Persona A/ un viņa iesniegtajās deklarācijās par periodu no 2021.gada trešā ceturkšņa līdz 2024.gada

ceturtajam ceturksnim norādīto informāciju par sava kapitāla aktīvu atsavināšanas darījumiem, kas ietver

tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību no pretlikumīgas izmantošanas.

Tātad, pirms informācijas izsniegšanas, Dienestam bija jāizvērtē nodokļu maksātāja – fiziskas personas /Persona

A/ tiesisko interešu aizsardzība un jāsamēro ar pieteicējas tiesībām uz informāciju savu tiesisko interešu

aizsardzībai.

[10.6] No Dienesta atteikuma konstatējams skaidrojums pieteicējai, ka persona var brīvi izvēlēties nodarbošanos

un gūt ienākumus. Šāda rakstura informācijas nesniegšanai ir preventīvs mērķis – neveikt pārmērīgu personas

datu apstrādi un aizsargāt personas privāto dzīvi, kas ietver arī personas datus, tai skaitā informāciju par

personas ekonomisko aktivitāti, gūtajiem un deklarētajiem ienākumiem, nesniegt informāciju par nodokļiem,

tādā veidā tiek nodrošināta arī personas privātās dzīves neaizskaramība.

No lietas materiāliem tiesa negūst pārliecību, kādas tieši savas intereses ar iegūto informāciju privāttiesiskā

strīdā starp pieteicēju un /Persona A/ pieteicēja vēlas aizsargāt, kāds ir pieprasītās informācijas izmantošanas

mērķis. Pie apstākļa, ka, pieteicējas ieskatā, /Persona A/, iespējams, neveic pilnvērtīgu nodokļu nomaksu,

norādāms, ka tas ir tikai hipotētisks apgalvojums, turklāt Dienesta, nevis pieteicējas vai vispārējās jurisdikcijas

tiesas kompetencē ir pēc iestādes iniciatīvas vērtēt, vai /Persona A/ veicis pienācīgu nodokļu nomaksu, tostarp,

no darījumiem ar pieteicēju. Lai veiktu minētās darbības, nodokļu administrācijai nav nepieciešams izsniegt

privātpersonai konkrēto ierobežotas pieejamības informāciju. Līdz ar to konkrētajā tiesiskajā situācijā

pieteicējas arguments par to, ka /Persona A/, iespējams, neveic pilnvērtīgu nodokļu nomaksu, nav pamats

informācijas izsniegšanai pieteicējai no Dienesta puses.

[10.7] Tālāk izvērtējams, kam piešķirama augstāka aizsardzības pakāpe: nodokļu maksātāja /Persona A/

interesei uz privātās dzīves neaizskaramību vai pieteicējas interesei saņemt informāciju.

Datu aizsardzības regulas 6.pantā paredzēts pamats, kas pieļauj fiziskās personas datu apstrādi. Datu

aizsardzības regulas 6.panta 1.punkts noteic, ka personas datu apstrāde ir likumīga, ja tā ir nepieciešama, lai

aizsargātu citas fiziskās personas vitālas intereses, kā arī tad, ja apstrāde nepieciešama trešās personas leģitīmo

interešu ievērošanai, izņemot, ja datu subjekta intereses vai pamattiesības un pamatbrīvības, kurām

nepieciešama personas datu aizsardzība, ir svarīgākas par šādām interesēm („d” un „f” apakšpunkts). Tādējādi

Datu aizsardzības regula paredz, ka datu apstrāde ir pieļaujama, ja tas nepieciešams leģitīmu interešu

nodrošināšanai.

Dienests ir pamatoti atteikumā izsniegt informāciju norādījis, ka Dienestam ir uzlikts publiski tiesisks

pienākums neizpaust informāciju par nodokļu maksātāju, lai izvairītos no pārmērīgas un iespējami nelikumīgas

tālākas datu apstrādes, jo šādas informācijas nonākšana citu personu rīcībā var radīt personai nelabvēlīgas sekas,

izskatāmajā lietā tas būtu /Persona A/, tāpēc konkrētajā gadījumā ir piešķirama augstāka aizsardzības pakāpe, jo

pieteicēja nav konkrēti pamatojusi savu tiesisko interesi konkrētās informācijas izmantošanai, kā arī līdz šim

brīdim nav civilprocesa ietvaros realizējusi tiesību lūgt tiesu nodrošināt pierādījumus.

Tādējādi atbilstoši normatīvo aktu regulējumam Dienests savas kompetences ietvaros pārbauda nodokļu

maksātāja nodokļu vai nodevu un citu valsts noteikto maksājumu aprēķināšanas un maksāšanas pareizību un

gadījumos, ja tiek konstatētas nesakritības, Dienests savu uzdevumu izpildei veic attiecīgos kontroles

pasākumus.

Šādos apstākļos ir secināms, ka priekšroka viennozīmīgi ir dodama konkrētās personas /Persona A/, par kuru

pieprasīta informācija, kas satur personas datus, tiesībām uz personas datu un privātās dzīves neaizskaramību,

kuras, bez šaubām, izsniedzot pieprasīto informāciju, tiktu ierobežotas. Tāpēc priekšroka nav dodama

pieteicējas interesēm, kas nav pat pietiekami skaidri norādītas, tādā veidā nav līdz galam identificējamas, bet

atzīstamas kā hipotētiski apgalvojumi. Turklāt pieteicējas šaubas par to, vai privātpersona ir veikusi nodokļu

nomaksu, nav pamats informācijas izsniegšanai. Līdz ar to pēc būtības nav iespējams abu tiesību salīdzinājuma

izvērtējums.

Līdz ar to tiesa konstatē, ka atbildētājas pusē pieaicinātā iestāde ir vērtējusi un samērojusi pieteicējas tiesības uz

informāciju un /Persona A/ tiesisko interesi uz privātās dzīves neaizskaramību.

Ņemot vērā minēto, nav konstatējamas tādas primāras pieteicējas intereses, kas attaisnotu ierobežotas

pieejamības informācijas izsniegšanu par nodokļu maksātāju /Persona A/ pieteicējai, kā arī nav konstatējams

tiesisks pamats pieteicējas pieprasītās informācijas izsniegšanai, jo nepastāv Datu aizsardzības regulas 6.pantā

noteiktie personas datu apstrādes pamati. Tiesa atzīst, ka Dienests pamatoti atteicis izsniegt pieteicējai cita

nodokļu maksātāja datus, izvairoties no fizisko personu interešu aizskāruma, īpaši pie apstākļa, ka pieteicēja

savu tiesisko interesi ir pamatojusi hipotētiski. Līdz ar to Dienesta rīcībā esošās informācijas un personas datu

izpaušana būtu pārmērīga.

Turklāt, kā tas iepriekš skaidrots spriedumā, Civilprocesa likumā ir ietverts sacīkstes un dispozivitātes princips.

Tas arī nozīmē, ka tieši tiesa, kas izskata pamatlietu (šajā gadījumā – civillietu) pieteicējas prasījumā pret

/Persona A/, vienīgā ir tajā situācijā, kas var patiesi šīs intereses novērtēt un samērot, jo vienīgā redz visu lietas

kontekstu un katra pierādījuma un informācijas nozīmi, tieši tiesas kompetencē ir pierādījumu novērtēšana,

izskatot konkrēto lietu, konkrētajā situācijā tiesa vērtēs iesniegtos pierādījumus, nodrošinās pierādījumu

pārbaudi un lietas objektīvu izskatīšanu laikā, ja radīsies šaubas par abu pušu noslēgtā darījuma kopējās summas

apmēru. Vienlaicīgi tiesvedība pirmās instances tiesā lietā Nr.C771102722 jau ir noslēgusies.

[11] Rezumējot iepriekš konstatēto un secināto, tiesa atzīst, ka pieteicējas pieteikums par Dienesta faktiskās

rīcības, atsakoties izsniegt pieteicējas iesniegumā pieprasīto informāciju par /Persona A/ deklarācijās par

kapitāla pieaugumu par periodu no 2021.gada trešā ceturkšņa līdz 2024.gada ceturtajam ceturksnim norādīto

darījuma ar /Nosaukums A/ kopējo darījuma summu, atzīšanu par prettiesisku un pienākuma uzlikšanu

Dienestam izsniegt pieteicējas pieprasīto informāciju, ir nepamatots un noraidāms. Savukārt Dienesta atteikums

izsniegt pieteicējai tās prasīto informāciju ir atzīstams par tiesisku un pamatotu.

[12] Pieteicējas ieskatā, Dienests atteicies sniegt informāciju, pamatojoties uz likuma „Par Valsts ieņēmumu

dienestu” 21.panta pirmo daļu, kas nav pamatota un attiecināma uz konkrēto informācijas pieprasījuma būtību.

Vērtējot minēto argumentu, tiesa norāda turpmāko.

[12.1] Saskaņā ar likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” 21.panta pirmo daļu Dienesta ierēdnim un

darbiniekam aizliegts, izņemot likumā „Par nodokļiem un nodevām” paredzētos gadījumus, izpaust par nodokļu

maksātāju jebkādu informāciju, kas ierēdnim vai darbiniekam kļuvusi zināma, pildot dienesta pienākumus. Par

informācijas izpaušanu vainīgo ierēdni vai darbinieku sauc pie likumā noteiktās atbildības. Arī likuma „Par

nodokļiem un nodevām” 22.panta pirmā daļa paredz, ka nodokļu administrācijas ierēdnim (darbiniekam), ja šā

panta otrajā daļā nav noteikts citādi, aizliegts izpaust par nodokļu maksātāju bez viņa piekrišanas jebkādu

informāciju, kas šim ierēdnim (darbiniekam) kļuvusi zināma, pildot dienesta (darba) pienākumus. Savukārt

minētā panta otrā daļa noteic, ka nodokļu administrācijas ierēdnis (darbinieks) drīkst sniegt informāciju par

nodokļu maksātāju bez viņa piekrišanas Finanšu ministrijai, citai nodokļu administrācijai, Eiropas Savienības

dalībvalstu kompetentajām iestādēm un saskaņā ar starptautisko līgumu noteikumiem ārvalstu kompetentajām

iestādēm, pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm, kā arī zvērinātiem tiesu izpildītājiem, tiesai, prokuratūrai un citām

tiesībaizsardzības iestādēm, kā arī kredītinformācijas birojam.

[12.2] Vērtējot minētās tiesību normas, secināms, tās regulē nodokļu administrācijas ierēdņu un darbinieku

individuālo pienākumu ievērot konfidencialitāti attiecībā uz informāciju, ko tie uzzinājuši, pildot savus darba

(dienesta) pienākumus, un to, kā jārīkojas konkrētam ierēdnim vai darbiniekiem, ja tieši viņam individuāli tiek

prasīta informācija. Situācijā, kad informācija tiek pieprasīta Dienestam, Dienests rīkojas kā institūcija, nevis kā

konkrēts ierēdnis vai darbinieks individuāli. Tādējādi likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” 21.panta pirmā

daļa un likuma par „Par nodokļiem un nodevām” 22.panta normas pamatā vispār nebūtu attiecināmas uz

gadījumiem, kad Dienestam tiek pieprasīts izsniegt tā rīcībā esošo informāciju.

Arī Senāta judikatūrā jau vairākkārt atzīts, ka minētās tiesību normas nevar būt pamats Dienestam atteikties

izsniegt pieprasīto informāciju. Senāta judikatūrā arī izskaidrots, kā Dienestam jārīkojas, ja saņemts

informācijas pieprasījums. Proti, lemjot par to, vai izsniedzama Dienesta rīcībā esoša informācija, apsverams,

vai pastāv nodokļu maksātāja, par kuru tiek prasīta informācija, tiesiska interese, kuru aizsargājot ir pamats

pieprasīto informāciju neizsniegt. Ja atbilde ir apstiprinoša, tālāk noskaidrojams, vai iespēja iepazīties ar

pieprasīto informāciju var konkrēti un faktiski apdraudēt šā nodokļu maksātāja aizsargātās intereses. Jāvērtē arī

tas, vai nepastāv pietiekami aizsargājama tiesiska interese, kas tomēr pamato informācijas pilnīgu vai daļēju

izpaušanu. Ja secināms, ka informācijas pieprasītājam pastāv pietiekami pamatota interese informācijas

saņemšanai, bet citu nodokļu maksātāju, par kuriem informācija ir pieprasīta, tiesības vai tiesiskās intereses

nevar tikt nopietni aizskartas, pieprasītā informācija ir izsniedzama. Tādējādi atteikuma pamats var būt tikai

izsvērts secinājums, ka konkrētajā gadījumā priekšroka dodama nevis informācijas pieprasītāja interesei

informāciju saņemt, bet gan tām interesēm, kuru dēļ informācijai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas

statuss (Senāta 2011.gada 21.marta sprieduma lietā Nr.SKA-254/2011 (A420574710) 6.-9.punkts, 2018.gada

31.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-394/2018 ( ECLI:LV:AT:2018:1031.A420261416.2.S) 7.punkts).

[12.3] Vērtējot pieteicējas argumentu, tiesa to atzīst par pamatotu tiktāl, ka iestāde atteikumā sniegt informāciju

nevar atsaukties uz likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” 21.panta pirmo daļu un likuma par „Par nodokļiem

un nodevām” 22.pantu, šīs normas pamatā vispār nebūtu attiecināmas uz gadījumiem, kad Dienestam tiek

pieprasīts izsniegt tā rīcībā esošo informāciju.

Vienlaicīgi, kā jau sprieduma [10] punktā secināts, no lietas materiāliem izriet, ka atteikums sniegt informāciju

pamatots ar tādiem apsvērumiem kā /Persona A/ interešu aizsardzība un personas datu apstrāde, kā arī

pieteicējas hipotētiskais pamatojums mērķim, kādam pieprasītā informācija tiks izmantota.

Tādējādi, pretēji pieteicējas izteiktajam iebildumam, Dienesta Lēmumā ietvertā atsauce uz likuma ,,Par

nodokļiem un nodevām” 22.panta pirmo un otro daļu, kas ierobežo tādas informācijas izsniegšanu par nodokļu

maksātāju trešajām personām, kas nav publiski pieejama, liecina par to, ka iestāde var atteikties izpildīt

informācijas pieprasījumu vai tā izpildes nosacījumus, ja informācijas pieprasījums vai tā izpildes nosacījumi

nav samērojami ar iestādes rīcībā esošajiem resursiem, proti, informācijas pieprasījuma vai tā izpildes

nosacījumu izpildes rezultātā ir apdraudēts iestādes darbs vai citu personu tiesības.

Vienlaikus no lietas materiāliem konstatējams, ka Dienests par informācijas sniegšanu pamatoti informējis

pieteicēju, ka informācija tieši par darījuma vērtību starp pieteicēju un /Persona A/ ir gūstama no starp pieteicēju

un /Persona A/ noslēgtā uzņēmuma pirkuma līguma, kas ir pašas pieteicējas rīcībā, savukārt par darījuma

summām, kuras konkrētā fiziskā persona ir saņēmusi no pieteicējas, ir gūstama no pieteicējas grāmatvedības

datus saturošiem dokumentiem un/vai no kontu izdrukām par veiktajiem maksājumiem, kas arī ir pieteicējas

rīcībā. Tāpēc privātpersonas nodokļu deklarācijas pieteicējai nav izsniegtas, lai aizsargātu /Persona A/ tiesības

uz nepamatotu datu apstrādi.

[13] Tiesa papildus norāda, tiesai nav pienākuma atbildēt uz pilnīgi visiem procesa dalībnieku izteiktajiem

argumentiem, vien tiem, kuriem ir būtiska nozīme lietā (Senāta 2019.gada 5.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-

978/2019, A420204717, 10.punkts). Tiesa ir atbildējusi uz būtiskajiem pieteicējas argumentiem lietā, bet uz

pārējiem, kam nav nozīmes no tiesību viedokļa, procesuālās ekonomijas nolūkā atbildes nesniegs.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-291.pantu, Informācijas atklātības

likuma 15.panta otro daļu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt /Nosaukums A/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta faktiskās rīcības, atsakoties izsniegt

pieteicējas iesniegumā pieprasīto informāciju par /Persona A/ deklarācijās par kapitāla pieaugumu par periodu

no 2021.gada trešā ceturkšņa līdz 2024.gada ceturtajam ceturksnim norādīto darījuma ar /Nosaukums A/ kopējo

darījuma summu, atzīšanu par prettiesisku un pienākuma uzlikšanu Valsts ieņēmumu dienestam izsniegt

pieteicējas pieprasīto informāciju.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no tā

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese D.Grabovska