Legislator Case Law & Legislation
C29341217 / CA-1445-18 ECLI:LV:RAT:2018:0608.C29341217.5.S AI generated

Court extends 1994 lease to 2024 and dismisses eviction claim based on implied renewal and prior rejection.

Case Number C29341217 / CA-1445-18
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The appellate court fully granted the tenant's request to extend the 1994 lease agreement until September 2024 while dismissing the landlord's counterclaim for eviction. The tenant argued that the lease was renewed by conduct after the initial term expired, citing a prior first-instance rejection of the eviction claim as evidence of mutual intent to continue the tenancy. The court upheld this reasoning, finding that the parties' behavior established an implied renewal despite the landlord's subsequent attempts to raise rent without legal basis.

Legislator headnote

AI generated

Civilprocesa likums 164. panta 2. punkts; Civilprocesa likums 165. panta 1. punkts: Where a lease term expires and parties continue cohabitation without objection, the lease is deemed renewed until the expiration of the term of the previous lease or until the parties agree otherwise.

Keywords

AI generated
implied renewal of lease tenancy by conduct eviction counterclaim lease term extension civil procedure costs

Cited Legislation

AI generated
Civilprocesa likums 430. pants
Civilprocesa likums 432. pants
Civilprocesa likums 433. pants
Civilprocesa likums 434. pants
Civilprocesa likums 41. pants
Civilprocesa likums 39. pants
Civilprocesa likums 204.1 pants

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas arhīva Nr. CA-1445-18/37

ECLI:LV:RAT:2018:0608.C29341217.5.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2018.gada 8.jūnijā

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Olita Blūmfelde

tiesnese Inese Strelča

tiesnese Ligita Gavare

ar tiesas sēžu sekretāri Sintiju Kazaini,

piedaloties prasītājai /pers. E/, /pers. E/ pilnvarotajam pārstāvim /pers. F/ un atbildētājas /pers. G/ pilnvarotajam pārstāvim /pers. H/, 2018.gada

2.maijā atklātā tiesas sēdē Rīgā, Brīvības bulvārī 34, izskatīja civillietu /pers. E/ prasībā pret /pers. G/ par īres termiņa pagarināšanu un /pers. G/

pretprasībā pret /pers. E/ par personas izlikšanu no dzīvojamās telpas, sakarā ar /pers. G/ apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas

tiesas 2017.gada 6.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā 2017.gada 27.janvārī /pers. E/ (turpmāk tekstā arī - prasītāja) iesniegusi prasības pieteikumu pret

/pers. G/ (turpmāk tekstā arī - atbildētāja) par 1994.gada 1.jūlijā noslēgtā dzīvojamo telpu īres līguma atzīšanu par pagarinātu līdz 2024.gada

30.septembrim.

Prasības pieteikums pamatots ar šādiem argumentiem.

[1.1] Starp prasītāju un /pers. I/ (agrākās īpašnieces) pilnvaroto personu /pers. J/ 1994.gada 1.jūnijā tika noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums

(turpmāk tekstā arī - īres līgums), saskaņā ar kuru prasītājai tika nodota lietošanā dzīvojamā telpa /adrese/ (turpmāk tekstā arī - dzīvoklis).

Pēc īres līgumā noteiktā termiņa notecējuma 2002.gadā neviena no pusēm pārtraukt īres attiecības nevēlējās un tās turpinājās līdz 2004.gada

augustam, kad prasītājai tapa zināms, ka /pers. I/ savu īpašuma daļu pārdos un turpmāk rēķinus piestādīs jaunais īpašnieks.

Prasītāja 2005.gada decembrī saņēma pirmo maksājuma aprēķinu no SIA “Lepinga nami”, kas pārstāvēja jaunu īpašnieku - atbildētāju. Aprēķinā

bija norādīta paaugstināta īres maksa – 0,60 LVL par vienu kvadrātmetru iepriekšējās īres maksas 0,14 LVL vietā. Līdz 2008.gadam prasītāja

apmaksāja visus piestādītos rēķinus.

[1.2] Ar 2008.gada janvāri SIA “Lepinga nami” bez iepriekšēja brīdinājuma un ekonomiska pamatojuma, sāka piestādīt rēķinus, kuros īres maksa

tika norādīta 6,75 LVL par vienu kvadrātmetru. Savukārt prasītāja šos rēķinus apmaksāja 0,72 LVL apmērā par vienu kvadrātmetru, tādā apmērā,

kādā bija piekritusi, jo SIA “Lepinga nami” nebija tiesīga paaugstināt īres maksu.

[1.3] Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2013.gada 29.janvāra spriedumu atbildētājas prasība par prasītājas izlikšanu no dzīvojamām

telpām tika noraidīta, bet prasītājas pretprasība apmierināta daļēji. Tiesa atzina par pagarinātu līdz 2017.gada 28.februārim 1994.gadā 1.jūnijā noslēgto

dzīvojamo telpas īres līgumu.

Sakarā ar to, ka 1994.gada 1.jūnijā noslēgtais dzīvojamo telpu īres līguma termiņš beidzās 2017.gada 28.februārī, prasītāja mēģināja vienoties ar

atbildētāju par īres līguma pagarināšanu, bet atbildētāja sastādīja savu īres līgumu, kuru prasītāja nepiekrita parakstīt, jo tajā bija ietverti būtiski līguma

nosacījumi, ar kuriem tika pasliktināts prasītājas, kā īrnieces tiesiskais stāvoklis.

[2] Atbildētāja rakstveida paskaidrojumos pirmās instances tiesai norādījusi, ka prasību neatzīst. Tāpat norādījusi, ka atbildētāja ir spiesta iesniegt

tiesā pretprasību par ekonomiski pamatotas īres maksas noteikšanu nekustamajam īpašumam. Atbildētāja piekrīt strīda atrisināšanai bez tiesas

starpniecības - noslēdzot īres līgumu starp pusēm, kas atbilst atbildētājas ekonomiskajām interesēm.

[3] 2017.gada 19.septembrī pirmās instances tiesā atbildētāja iesniegusi pretprasību par īres līguma izbeigšanu un izlikšanu no telpām.

Pretprasība pamatota ar šādiem argumentiem.

[3.1] Starp pusēm nav strīda par to, ka 1994.gada 1.jūnijā starp /pers. I/ un prasītāju tika noslēgts īres līgums par dzīvojamo telpu /adrese/

izīrēšanu.

[3.2] 2017.gada 22.jūnijā sertificēts nekustamo īpašumu vērtētājs SIA “Latio” ir veicis nekustamā īpašuma novērtējumu ar mērķi noteikt

nekustamā īpašuma īres maksu. Minētais nekustamā īpašuma vērtējums noteic, ka īres maksa mēnesī sastāda 130 EUR jeb 4,80 EUR par vienu

kvadrātmetru.

Nosakot īres maksu tikai 1,02 EUR par vienu kvadrātmetru, tā ir atzīstama par spēkā neesošu, jo minētā īres maksa vairāk kā četras reizes ir

mazāka par vērtējumā noteikto, kas savukārt paredz īres līgumu atzīt par spēkā neesošu, no kā savukārt izriet, ka īres līguma termiņš nav pagarināms.

[3.3] Īres līguma 5.1.2.punkts noteic, ka īrnieks apņemas uzturēt kārtībā dzīvojamo telpu un veikt par saviem līdzekļiem tās kārtējo remontu -

griestu balsināšanu, sienu tapsēšanu vai krāsošanu, logu rāmju un durvju krāsošanu, iestiklošanu, grīdu, radiatoru, cauruļvadu krāsošanu dzīvojamās

telpas iekšpusē, kā arī dzīvokļa iekšējās elektroinstalācijas, krānu un ūdens sajaucēju, dušas, izlietnes, vannas remontu un nomaiņu.

Saskaņā ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 6.panta trešo daļu izīrētajam ir tiesības atteikt īres līguma termiņa pagarināšanu, ja īrnieks nepilda

pienākumus, kas noteikti īres līgumā vai dzīvojamā telpā jāveic kapitālais remonts. Minētais pienākums jānodrošina ne retāk kā reizi četros gados.

Ņemot vērā, ka atbildētājas rīcībā nav informācijas, ka tiktu izsniegta būvatļauja prasītājai par minēto remontdarbu veikšanu, tad secināms, ka nav

ievēroti īres līguma noteikumi un atbildētājai ir tiesības atteikt īres līguma atjaunošanu. Tāpat prasītāja nenodrošina dzīvojamo telpu apsekošanu, lai

pārliecinātos par tā tehnisko un vizuālo stāvokli.

[3.4] Īres līguma 3.1.1.punkts noteic, ka pēc īres līguma termiņa izbeigšanās, īrniekam ir tiesības to atjaunot. Tāpat īres līguma 3.1.2.punkts noteic,

ka pēc īres līguma termiņa izbeigšanās, īrniekam ir tiesības to atjaunot, tad īres līguma atjaunošanu noformē ar rakstisku papildus vienošanos.

Īres līguma termiņš jau vienreiz ir ticis atjaunots ar 2013.gada 29.janvāra Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas spriedumu līdz 2017.gada

28.februārim. Turpmāka vienošanās par īres līguma pagarināšanu nav panākta. Tāpat pēc termiņa notecējuma atbildētāja nav pieņēmusi prasītājas

veiktos maksājumus, tāpēc arī nav secināms, ka līgums būtu pagarināms pēc noklusējuma un nav pamata tā termiņa pagarināšanai.

Atbildētāja lūgusi izlikt prasītāju un visas ar to saistītās personas ar visām tām piederošajām mantām no dzīvojamām telpām /adrese/, bez citas

dzīvesvietas ierādīšanas.

[4] Prasītāja rakstveida paskaidrojumos norādījusi, ka pretprasību neatzīst.

[5] Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas 2017.gada 6.decembra spriedumu prasība apmierināt pilnībā, bet pretprasību noraidīta.

Atzīts par pagarinātu līdz 2024.gada 28.septembrim 1994.gada 1.jūnijā noslēgtais dzīvojamās telpas īres līgums par dzīvojamās telpas /adrese/ īri,

starp /pers. G/, kā izīrētāju un /pers. E/ kā īrnieci.

No /pers. G/ par labu /pers. E/ piedzīti tiesāšanās izdevumus 75,84 EUR apmērā.

Noraidīta /pers. G/ pretprasība pret /pers. E/ par īres līguma izbeigšanu un izlikšanu no telpām.

[5.1] Pirmās instances tiesa konstatējusi, ka atbildētāja nostiprinājusi savas īpašuma tiesības zemesgrāmatā uz 1681/2036 domājamām daļām no

nekustamā īpašuma /adrese A/, 2004.gada 20.augustā (lietas 57.lapa). Atbildētājas lietošanā ir dzīvoklis Nr./numurs/.

Atsaucoties uz Civillikuma 927., 928., 1039. pantu, pirmās instances tiesa secinājusi, ka atbildētājas griba liegt prasītājai izmantot atbildētājas

īpašumā esošo dzīvojamo platību, nav īstenojama tikai tad, ja tiek konstatēts kāds ierobežojums, kas var būt gan likumā noteikts, gan pušu savstarpēji

noslēgtajā līgumā noteikts.

Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā Satversmes tiesas spriedumu kurā minēts, ka veicot likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 8.panta

konstitucionalitātes pārbaudi, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka dzīvojamo telpu īres tiesiskās attiecības ir sociāli nozīmīga joma. Valsts nevar nodrošināt

īpašuma tiesības uz mājokli visām personām, taču valstij jānodrošina tiesības uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību. Tas nozīmē, ka indivīdam ir

tiesības uz savu privāto telpu, tiesības dzīvot pēc sava prāta, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Norma uzliek skaidru

pienākumu, kas zināms arī nākamajiem īpašniekiem, proti, pienākumu ņemt vērā un atzīt par saistošiem iepriekšējā īpašnieka noslēgtos dzīvojamās telpas

īres līgumus. Tādējādi apstrīdētā norma pati par sevi jau norāda personām uz to, ka iegūtās īpašuma tiesības var tikt ierobežotas ar iepriekšējā īpašnieka

noslēgtu dzīvojamās telpas īres līgumu (skat. Satversmes tiesas 2014.gada 7.jūlija sprieduma lietā Nr.2013-17-01 29.1.punkts).

[5.2] Pirmās instances tiesa atzinusi, ka atbilstoši Būvniecības likuma normām, īres līguma 5.1.2. punktā uzskaitītajiem remontdarbiem nav

nepieciešama būvatļauja. Tāpat arī apstāklis par neiekļūšanu izīrētajā dzīvoklī ne 2017.gada 12.septembrī, ne 21.septembrī, nav uzskatāms par tādu īres

līguma nepildīšanu no prasītāja puses, lai secinātu, ka ir pamats īres tiesisko attiecību izbeigšanai.

[5.3] Pirmās instances tiesa norādījusi, ka no likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 6.panta noteikumiem un pārejas noteikumu 1.punkta nav

konstatējams, ka īres līguma darbības termiņš ir atjaunojams tikai vienreiz. Šāds arguments negūst apstiprinājumu arī tiesu praksē.

Atbildētāja nav cēlusi tiesā pretprasību par Īres līguma izbeigšanu, bet personas izlikšana no dzīvojamās telpas, līdz ar to pirmās instances tiesa

atzinusi, ka atbildētājas pretprasība, par prasītājas izlikšanu no dzīvokļa nav pamatota un ir noraidāma.

Ņemot vērā spriedumā nodibinātos apstākļus, pirmās instances tiesa atzinusi, ka prasītājas prasība par īres līguma darbības termiņa atjaunošanu ir

apmierināma un īres līgums atzīstams par pagarinātu līdz 2024.gada 28.septembrim, bet pretprasība par prasītājas izlikšanu no dzīvokļa ir noraidāma.

[5.4] Atsaucoties uz Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu, pirmās instances tiesa atzinusi, ka no atbildētājas par labu prasītājai ir piedzenama

valsts nodeva 71,14 EUR un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 4,70 EUR, savukārt atbilstoši Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktam

no atbildētājas par labu valstij piedzenami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 1,05 EUR apmērā.

[6] Apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu iesniedzis /pers. G/ pilnvarotais pārstāvis /pers. H/, pārsūdzot to pilnā apjomā un

lūdzot pilnībā noraidīt prasītājas prasību, izliekot prasītāju un saistītās personas no dzīvokļa īpašuma, bez citas dzīves vietas ierādīšanas. Tāpat prasītāja

lūgusi piedzīt visus tiesāšanās izdevumus.

[6.1] Apelācijas sūdzībā norādīts, ka atbildētāja negrasās izbeigt īres līgumu pirms termiņa, nostādot īrnieku iespējams neizdevīgākā situācijā, bet

gan atsakās pagarināt īres līguma darbības tēmiņu, proti, precīzi ievērojot īres līgumā un normatīvajos aktos nostiprinātās tiesības.

Tāpat atbildētāja ir iesniegusi visus tās rīcībā esošos pierādījumu, kas apliecina, ka tās dzīvokļa īpašumā nav veikts remonts atbilstoši īres līguma

noteikumiem. Turpretī prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas apliecinātu pretējo.

Atbildētājas ieskatā, pirmās instances tiesa atsaucoties uz Satversmes tiesas 2014.gada 7.jūlija spriedumu Nr.2013-17-01, kļūdaini

izvērtējusi abu pušu tiesības un pienākumus. Šajā konkrētajā gadījumā atbildētāja nav vēlējusies pirms termiņa izbeigt īres attiecības starp pusēm, bet gan

izmanto likumā nostiprinātās tiesības nepagarināt īres līguma termiņu.

[7] 2018.gada 26.februārī saņemti prasītājas paskaidrojumi par atbildētajās apelācijas sūdzību, kurā norādīts, ka iesniegto

apelācijas sūdzību neatzīst un lūdz to noraidīt.

[7.1] Atsaucoties uz likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 8.pantu un Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas spriedums lietā

Nr.C295709/09 prasītāja norādījusi, ka 1994.gada 1.jūnijā noslēgtais dzīvojamo telpu īres līgums paredz, ka īrniekam ir tiesības prasīt līguma termiņa

pagarināšanu. Dzīvojamās telpas īres līguma pagarināšana nenozīmē, ka tiek slēgts jauns līgums, vienīgi tam tiek noteikts jauns termiņš.

Bez tam 2004.gada 30.jūlijā atbildētāja slēdzot pirkuma līgumu par nekustamā īpašuma iegādi, bija informēta, ka dzīvoklis ir izīrēts

prasītājai, bija iepazinusies ar īres līgumu un pieņemot šo faktu. Personām, iegādājoties dzīvojamo telpu, ir iespēja pievērst uzmanību tam, vai par

attiecīgās dzīvojamās telpas lietošanu nav noslēgts īres līgums.

[7.2] Atsaucoties uz Satversmes tiesas 2014.gada 7.jūlija spriedumu lietā Nr.2013-17-01 prasītāja norādījusi, ka jaunajam īpašniekam ir

jārēķinās ar to, ka īpašums var būt apgrūtināts ar īres tiesībām, kuras nevarēs vienpusēji izbeigt. Tāpat norādījusi, ka Satversmes tiesas spriedumos ir

nostiprināta atziņa, ka tiesības uz īpašumu demokrātiskā un tiesiskā valstī nav absolūtas un tās var ierobežot (sk., Satversmes tiesas 2006.gada 8.marta

sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 12. punktu).

Arī tiesu praksē likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 8.panta tiesību norma tiek piemērota tādējādi, ka jaunajam īpašniekam ir saistoši

iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi (sk., piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

2007. gada 23. maija spriedumu lietā Nr. SKC - 441).

Prasītāja uzskata, ka nepastāv neviens no apstākļiem, kas atbilstoši likuma “Par dzīvojamās telpas īri” 6.pantam, dotu tiesības izīrētājam

atteikt īres līguma pagarināšanu.

[7.3] Attiecībā uz nekustamā īpašuma vērtējumu prasītājs norādījusi, ka vērtējums tika veikts salīdzinot nekustamo īpašumu ar līdzvērtīgu

nekustamo īpašumu, kurš nav apgrūtināts ar īres tiesībām, līdz ar to ir redzams, ka īres maksa atšķiras ar iepriekš maksājamo summu.

Atsaucoties uz Civillikuma 928., 1036.pantu, paskaidrojumos norādīts, ka atbildētājas griba liegt prasītājai izmantot atbildētājas īpašumā

esošo dzīvojamo platību, nav īstenojama tikai tad, ja tiek konstatēts kāds ierobežojums, kas var būt gan likumā noteikts, gan pušu savstarpēji noslēgtajā

līgumā noteikts.

Arī norādītais apstāklis, proti, atbildētājas nespēja iekļūt izīrētajā dzīvoklī ne 2017.gada 12.septembrī, ne 21.septembrī, nevar tikt uzskatīts

par tādu īres līguma nepildīšanu no prasītāja puses, lai secinātu, ka ir pamats īres tiesisko attiecību izbeigšanai.

[8] Tiesas sēdē atbildētājas pilnvarotais pārstāvis prasību neatzina, pretprasību un apelācijas sūdzību uzturēja.

[8.1] Tiesas sēdē prasītājas pilnvarotais pārstāvis prasību uzturēja, apelācijas sūdzību un pretprasību uzskatīja par nepamatotu.

Motīvu daļa

[9] Civillietu tiesas kolēģija, noklausījusies pušu pārstāvju paskaidrojumus tiesas sēdē un novērtējusi tos kopsakarā ar lietā esošajiem rakstveida

pierādījumiem, atzīst, ka atbildētājas apelācijas sūdzība nav pamatota un pretprasība apelācijas instances tiesā uzturētajā apjomā ir noraidāma, bet

prasība ir apmierināma.

[10] Civilprocesa likuma 426.panta pirmā daļa noteic, ka apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību un

pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās. Turklāt saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta otro daļu apelācijas instances tiesa izskata

tikai tos prasījumus, kas izskatīti pirmās instances tiesā. Prasības priekšmeta un pamata grozījumi nav pieļaujami.

Apelatore ir pārsūdzējusi pirmās instances tiesas spriedumu pilnībā, tādējādi Civillietu tiesas kolēģija izskata lietu pēc būtības.

[11] Civilprocesa likuma 432.panta piektajā daļā noteikts, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākas instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā

gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus spriedumā motīvu daļā var nenorādīt.

[11.1] Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa ir izvērtējusi lietā iesniegtos pierādījumus, pušu argumentus un iebildumus, tiesas

konstatētie faktiskie un tiesiskie apstākļi un uz tiem balstītie secinājumi ir pietiekami un pamatoti, līdz ar to apelācijas instances tiesa pievienojas

pārsūdzētā Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2017.gada 6.decembra sprieduma motīviem, un atkārtoti tos pašus apsvērumus nenorāda,

savukārt apelācijas sūdzībā norādītie argumenti apstiprinājumu nav guvuši.

[12] Civilprocesa likuma 430.panta trešā daļa noteic, ka fakti, kas konstatēti pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā nav jāpārbauda, ja

tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

[12.1] Lietas faktiskie apstākļi, par kuriem strīda nav.

[12.2] Pušu tiesiskās attiecības izriet no 1994.gada 1.jūlijā noslēgtā dzīvojamās telpas īres līguma, kas noslēgts uz noteiktu laiku līdz 2002.gadam ar

nosacījumiem, ka prasītājai kā īrniecei pēc līguma termiņa izbeigšanās jāatbrīvo dzīvojamā telpa, bet pēc pušu vienošanās īres līgums var tikt pagarināts

(3.1.1., 3.1.2.punkts).

[12.3] Puses nav noslēgušas jaunu īres līgumu ar visiem jauna līguma rekvizītiem. Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2013.gada

29.janvāra spriedumu likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 6.panta kārtībā /pers. E/ atjaunots dzīvojamās telpas īres līgums par strīdus dzīvokli ar 1994.gada

1.jūnija īres līguma noteikumiem. Ar spriedumu nav nodibinātas jaunas īres attiecības, bet turpināts iepriekšējais dzīvojamās telpas īres līgums un tam bija

noteikts jauns termiņš - 2017.gada 28.februāris.

[13] Izvērtējot apelācijas sūdzībā norādīto, Civillietu tiesas kolēģija konstatējusi, ka strīda priekšmets starp pusēm ir tās tiesiskās attiecības, kas

pastāvēja starp prasītāju un atbildētāju, kas šajā gadījumā ir prasība pret atbildētāju par īres līguma pagarināšanu un atbildētājas pretprasība par

prasītājas izlikšanu no dzīvokļa.

[14] Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā nav pamatots apelācijas sūdzības arguments, ka pirmās instances tiesa nav pareizi izvērtējusi lietas apstākļus

un atsevišķas tiesību normas (tā apelācijas sūdzībā).

[14.1] Civilprocesa likuma 432.panta otrā daļa paredz, ka apelācijas instances tiesa spriedumu taisa un sastāda šā likuma 189.-198.pantā

noteiktajā kārtībā, ievērojot šajā pantā norādītās īpatnības. Atbilstoši Civilprocesa likuma 192.pantam tiesa taisa spriedumu par prasībā noteikto prasības

priekšmetu un uz prasībā norādītā pamata, nepārsniedzot prasījuma robežas. Arī Civilprocesa likuma 426.panta otrā daļa, nosakot, ka apelācijas

instances tiesa izskata tikai tos prasījumus, kas izskatīti pirmās instances tiesā, un ka prasības priekšmeta un pamata grozījumi nav pieļaujami, nostiprina

pienākumu izskatīt prasību tādu, kāda tā ir celta.

Savukārt Civilprocesa likuma 10.panta pirmā daļa paredz, ka puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā.

[14.2] Dzīvojamās telpas īres līgums ar atbildētāju noslēgts 1994.gada 1.jūnijā, tātad pušu tiesiskās attiecības jautājumā par līguma termiņu regulē

likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 6.pants redakcijā, kas bija spēkā līdz 2002.gada 1.janvārim (pārejas noteikumu 1.punkts). Šī norma piešķir tiesības

īrniekam atjaunot dzīvojamās telpas īres līgumu, ja līgums noslēgts uz noteiktu laiku. Šādos apstākļos īrniekam līguma pagarināšana ir jāpieprasa, jo

automātiska līguma pagarināšana likumā nav paredzēta.

Atbilstoši likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 6.panta ceturtajai daļai (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2002.gada 1.janvārim) izīrētāja atteikumu

atjaunot dzīvojamās telpas īres līgumu īrnieks var apstrīdēt tikai tiesā.

[14.3] Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2001.gada 5.jūlija likumu un kas stājās spēkā 2002.gada 1.janvārī, likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 6.panta

redakcija grozīta. Šī panta otrā daļa noteic, ka, ja dzīvojamās telpas īres līgums noslēgts uz noteiktu laiku, līguma termiņam izbeidzoties, īrnieka

pienākums ir atbrīvot dzīvojamo telpu, izņemot gadījumu, kad līgumā ietverta saistība, kas paredz īrnieka tiesības prasīt līguma pagarināšanu. Gadījumā,

kad līgumā ietverta saistība, kas paredz īrnieka tiesības prasīt līguma pagarināšanu, izīrētājam ir tiesības atteikt īres līguma pagarināšanu, ja:

1) īrnieks nepilda pienākumus, kas noteikti īres līgumā;

2) dzīvojamā telpa nepieciešama īpašnieka vai viņa ģimenes locekļu personiskai lietošanai;

3) dzīvojamā māja ir nojaucama vai arī dzīvojamā mājā (dzīvojamā telpā) jāveic kapitālais remonts saskaņā ar šā likuma 28.3 panta pirmo daļu un

28. panta pirmo un otro daļu.

Saskaņā ar 6.panta trešo daļu izīrētāja atteikumu pagarināt dzīvojamās telpas īres līgumu īrnieks var pārsūdzēt tiesā.

[14.4] Civillikuma 3.pants noteic, ka katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies,

pārgrozījusies vai izbeigusies. Neskartas paliek jau iegūtās tiesības.

Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 6.panta Pārejas noteikumu 1.punktā precizēts, ka grozījumi likuma 6.panta otrajā daļā par īrnieka pienākumu

atbrīvot dzīvojamo telpu, līguma termiņam izbeidzoties, neattiecas uz tiem īres līgumiem, kuri noslēgti laikā līdz 2001.gada 31.decembrim. Līdz 2001.gada

31.decembrim noslēgto dzīvojamās telpas īres līgumu atjaunošanas jautājumi regulējami pēc tiem noteikumiem, kādi bija spēkā tad, kad tika noslēgts

attiecīgais līgums.

Minētā likuma norma nosaka arī gadījumus, kad izīrētājs ir tiesīgs atteikt dzīvojamās telpas īres līguma pagarināšanu, vienlaikus paredzot, ka

izīrētāja atteikumu īrnieks var pārsūdzēt tiesā.

[15] Atbildētāja iesniegusi pretprasību par prasītājas izlikšanu no dzīvojamās telpas un pamatojusi ar to, ka prasītāja nepilda īres līguma

noteikumus.

[15.1] Apelācijas sūdzībā atbildētāja norādīja, ka prasītāja nepilda īrnieka pienākumu veikt dzīvoklī kārtējo remontu, kā arī liedz īpašniekam veikt

dzīvokļa tehnisko apsekošanu.

[15.2] Saskaņā ar Īres līguma 5.1.2.punktu prasītājas kā īrnieces pienākums ir uzturēt kārtībā dzīvojamo telpu un veikt par saviem līdzekļiem tās

kārtējo remontu, griestu balsināšanu, sienu tapsēšanu vai krāsošanu, logu rāmju un durvju krāsošanu, iestiklošanu, grīdu, cauruļvadu krāsošanu

dzīvojamās telpas iekšpusē, kā arī dzīvokļa iekšējās elektroinstalācijas, krānu un ūdens sajaucēju, dušas, izlietnes, vannas un sēdpoda remontu un

nomaiņu. Kārtējais remonts jāveic ne retāk kā reizi četros gados.

[15.2.1] Atbildētāja pretprasībā norādījusi, ka pierādījums tam, ka remontdarbi nav veikti, ir apstāklis, ka darbu veikšanai nav izsniegta būvatļauja.

Pirmās instances tiesa pamatoti iebildusi šim argumentam, jo atbilstoši Būvniecības likuma normām, īres līguma 5.1.2.punktā uzskaitītajiem

remontdarbiem nav nepieciešama būvatļauja.

[15.2.2] Savukārt 2017.gada 22.jūnija nekustamā īpašuma /adrese/, tirgus īres novērtējums neatspoguļo dzīvokļa tehnisko stāvokli, jo vērtētājs

iekštelpu tehnisko stāvokli ir pieņēmis pēc atbildētājas sniegtās informācijas, bet novērtējuma mērķis bija noteikt īres maksas apmēru (lietas 48.-

56.lapa).

[15.3] Saskaņā ar Īres līguma 6.2.1.punktu atbildētājai kā izīrētājai ir tiesības veikt īres objektā visu telpu apskati, pārbaudīt labierīcību un ierīču

funkcionēšanu.

Lai gan norādītajā laikā atbildētājai nebija iespēja iekļūt izīrētajās telpās (lietas 86.-88.lapa), Civillietu tiesas kolēģija pievienojas pirmās

instances tiesas argumentam, ka nespēja iekļūt izīrētajā dzīvoklī 2017.gada 12.septembrī un 21.septembrī nav uzskatāms par tādu īres līguma nepildīšanu

no prasītāja puses, lai secinātu, ka ir pamats īres tiesisko attiecību izbeigšanai.

[15.4] Turklāt, kā tas izriet no pretprasības un atbildētājas pārstāvja abu instanču tiesā sniegtajiem paskaidrojumiem, tad galvenais iemels, kādēļ

atbildētāja iebilst īres tiesisko attiecību turpināšanai ar prasītāju ir dzīvokļa īres maksas apmērs.

Saskaņā ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 13.pantu dzīvojamās telpas īres līguma nosacījumus var grozīt, īrniekam un izīrētājam rakstveidā

vienojoties. Ja dzīvojamās telpas īres līgumā ir paredzēta iespēja līguma darbības laikā paaugstināt dzīvojamās telpas īres maksu, izīrētājs vismaz sešus

mēnešus iepriekš rakstveidā brīdina īrnieku par tās paaugstināšanu, ja vien īres līgumā nav noteikts citādi. Brīdinājumā norādāms īres maksas

paaugstināšanas iemesls un finansiālais pamatojums. Strīdus, kas rodas sakarā ar dzīvojamās telpas īres līguma grozīšanu, izšķir tiesa.

Arī Augstākā tiesa ir paudusi atziņu, ja ir spēkā dzīvojamās telpas īres līgums, kurā nav noteikts īres maksas apmērs, vai ir pamats īres maksas

apmēru paaugstināt, īres maksu nosaka, pusēm rakstveidā vienojoties. Ja nav panākta vienošanās, strīdu izšķir tiesa (sk. Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 25.janvāra sprieduma lietā Nr.SKC27/2012 7.3.punkts).

Likumdevējs ir noteicis kārtību, kādā īres līguma noteikumi ir grozāmi. Vienlaikus īrnieka atteikšanās grozīt īres līgumu nav likuma “Par

dzīvojamo telpu īri” 6.panta otrajā daļā (redakcijā uz Īres līguma noslēgšanas brīdi) noteiktais pamats pēc īres līguma termiņa izbeigšanās atteikt

īrniekam īres līguma atjaunošanu.

Pirmās instances tiesa konstatējusi, ka ar lietas materiāliem nav nodibināts, ka strīdus dzīvoklī ir jāveic kapitālais remonts, vai tas nepieciešams

īpašnieces vai tās ģimenes locekļu personiskai lietošanai.

[16] Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā nav pamatots atbildētājas arguments, ka īres līgums atzīstams par izbeigtu ar Rīgas pilsētas Latgales

priekšpilsētas tiesas 2013.gada 29.janvāra spriedumā noteiktā termiņa notecējumu 2017.gada 28.februārī.

No likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 6.panta noteikumiem un pārejas noteikumu 1.punkta nav secināms, ka īres līguma darbības termiņš ir

atjaunojams tikai vienreiz. Šāds arguments negūst apstiprinājumu arī tiesu praksē.

Likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 6.pants paredz īrnieka tiesības prasīt līguma atjaunošanu jeb pagarināšanu un izīrētāja tiesības konkrētos

gadījumos atteikt līguma atjaunošanu jeb pagarināšanu.

Prasītāja ir vērsusies tiesā pret izīrētāju ar prasījumu pagarināt īres līgumu.

Šādos apstākļos apelācijas instances tiesa pievienojas pirmās instances tiesas viedoklim, ka pamats īrnieka izlikšanai no dzīvojamās telpas

ir apstāklis, ka īres līgums tiek izbeigts un izīrētājs neatbrīvo dzīvojamo telpu.

Tiesu praksē ir nostiprinājusies atziņa, ka īres līguma izbeigšanas pamati ir noteikti likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 28.1 un turpmākajos pantos, kas

uzskatāmas par imperatīvām tiesību normām un jebkāda pretēja vienošanās tām, nav saistoša. Tāpat nevar pastāvēt citi tiesisko attiecību izbeigšanas

pamati, kādi nav uzskaitīti likumā.

[16.1] Ievērojot minēto prasītājas prasība par īres līguma darbības termiņa atjaunošanu ir apmierināma un īres līgums atzīstams par pagarinātu līdz

2024.gada 28.septembrim, bet pretprasība par prasītājas izlikšanu no dzīvokļa ir noraidāma.

[17] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos

tiesas izdevumus.

No lietas materiāliem redzams, ka prasītāja iesniedzot prasību ir samaksājusi valsts nodevu 71,14 EUR (lietas 9.lapa) un ar lietas izskatīšanu

saistītos izdevumus 4,70 EUR (lietas 10.lapa). Līdz ar to no atbildētājas par labu prasītājai piedzenami tiesas izdevumi 75,84 EUR.

[18] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktu, ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi ir ar tiesas pavēstu un citu tiesas

dokumentu piegādāšanu saistītie izdevumi.

No lietas materiāliem (lietas 3.lapa) pirmās instances tiesa konstatējusi, ka lietā ir radušies ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 5,75 EUR, ceļot

prasību ir samaksāti ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 4,70 EUR. Saskaņā ar Tiesu informatīvās sistēmas pavēstu uzziņu apelācijas instancē ir radušies

ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 1,12 EUR. Līdz ar to no atbildētājas par labu valstij piedzenami nesamaksātie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi

2,17 EUR (5,75 EUR - 4,70 EUR + 1,12 EUR).

[19] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1 pantu ir nosakāms termiņš sprieduma labprātīgai izpildei daļā par naudas summu piedziņu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 430., 432.-434.pantu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda

apmierināt prasību pilnībā, bet pretprasību noraidīt.

Atzīt par pagarinātu līdz 2024.gada 28.septembrim 1994.gada 1.jūnijā noslēgto dzīvojamās telpas īres līgumu par dzīvojamās telpas /adrese/ īri,

starp /pers. G/, personas kods /personas kods/, kā izīrētāju un /pers. E/, personas kods /personas kods/, kā īrnieci.

Piedzīt no /pers. G/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. E/,?personas kods /personas kods/, tiesāšanās izdevumus 75,84 EUR

(septiņdesmit pieci euro, 84 centi).

Noraidīt /pers. G/, personas kods /personas kods/, pretprasību pret /pers. E/, personas kods /personas kods/, par izlikšanu no telpām.

Piedzīt no /pers. G/, personas kods /personas kods/, par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 2,17 EUR (divi euro, 17 centi).

Ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi maksājami:

Konta Nr.LV51TREL2190458019000, saņēmējs: Tiesu administrācija, NMR 90001672316, saņēmēja banka: Valsts kase, kods

TRELLV22, iemaksas mērķī norādot civillietas identificējošu informāciju.

Maksājuma dokuments par ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksu iesniedzams Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas kancelejā

sprieduma labprātīgas izpildes termiņā.

Noteikt /pers. G/, personas kods /personas kods/, termiņu sprieduma labprātīgai izpildei, daļā par tiesāšanās izdevumiem, - 10 dienas no

sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā Augstākās tiesas Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā.

Pilns sprieduma teksts sagatavots 2018.gada 8.jūnijā.

Tiesnese Olita Blūmfelde

Tiesnese Inese Strelča

Tiesnese Ligita Gavare