Court dismisses appeal against administrative fine for failure to display commercial transport license card.

NORAKSTS

Lieta Nr.130020514

104AA-0115-15/21

SPRIEDUMS

Rīgā, 2015.gada 27.februārī

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese S.Gļazere

tiesneses Ž.Vēvere un B.Būmeistere

rakstveida procesā apelācijas kārtībā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu, sakarā ar SIA /Nosaukums A/, reģistrācijas Nr. /reģistrācijas numurs/,

pārstāvja /pers. B/ iesniegto apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2014.gada 7.oktobra spriedumu.

Iepazinusies ar apelācijas sūdzības motīviem un administratīvās lietas materiāliem, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija

k o n s t a t ē j a,

Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas pārvaldes Satiksmes uzraudzības biroja (turpmāk - VP GKPP PP SUB)

Autopārvadājumu uzraudzības nodaļas vecākais speciālists /pers. C/ 2013.gada 5.septembrī SIA/Nosaukums A/ (turpmāk - Sabiedrība) sastādīja

administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PA973754 par to, ka 2013.gada 5.septembrī plkst.12.10 autoceļa P4 18km virzienā no Rīgas autovadītājs

/pers. D/ vadīja transportlīdzekli Renault Magnum, ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/, ar puspiekabi ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/, ar

kravu - pavadzīmi Nr.2013-239. Krava - bērzu kluči nav nostiprināta atbilstoši noteikumiem un nav licences kartītes kravu komercpārvadājumiem.

Norādīts, ka ir pārkāpts 21.02.2012 Ministru kabineta noteikumu Nr.121 “Kārtība, kādā izsniedz, uz laiku aptur vai anulē speciālās atļaujas (licences) un

licences kartītes komercpārvadājumu veikšanai ar autotransportu un izsniedz autopārvadājumu vadītāja profesionālās kompetences sertifikātus” (turpmāk

- MK noteikumi Nr.121) 21.2.punkts un izdarīts Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - Latvijas APK) 149. 36 panta piektajā daļā

paredzētais administratīvais pārkāpums. (lietas 10.lapa).

Ar VP Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Satiksmes administratīvo pārkāpumu izskatīšanas biroja (turpmāk - VP RRP KPP

SAPIB) Administratīvas nodaļas priekšnieces /pers. G/ 2013.gada 23.oktobra lēmumu Nr.PA973754 Sabiedrība saukta pie administratīvās atbildības

pēc Latvijas APK 149.36panta sestās daļas, uzliekot naudas sodu 160 latu apmērā.

Sabiedrība VP RRP KPP SAPIB Administratīvas nodaļas priekšnieces /pers. G/ 2013.gada 23.oktobra lēmumu Nr.PA973754 apstrīdēja VP

GKPP Satiksmes drošības pārvaldē (turpmāk –VP GKPP SDP).

Ar VP GKPP SDP 2013.gada 11.decembra lēmumu Nr.57 nolemts VP RRP KPP SAPIB Administratīvās nodaļas priekšnieces /pers. G/

2013.gada 23.oktobra lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr.PA973754 atstāt negrozītu, bet Sabiedrības pilnvarotā pārstāvja /pers. B/ sūdzību

noraidīt.

Par minēto lēmumu Sabiedrības pilnvarotā persona /pers. B/ iesniedza sūdzību Vidzemes priekšpilsētas tiesā, lūdzot lēmumu atcelt.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2014.gada 7.oktobra spriedumu SIA /Nosaukums A/ pilnvarotās personas /pers. B/ sūdzība

noraidīta, bet VP GKPP SDP 2013.gada 11.decembra lēmums Nr.57 atstāts negrozīts.

Pirmās instances tiesas tiesnese pievienojās iestādes lēmumā ietvertajai motivācijai un uzskatīja, ka tajā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā

pietiekams.

Secināja, ka lietā nepastāv strīds par to, ka 2013.gada 5.septembrī plkst.12.10 autoceļa P4 18km virzienā no Rīgas autovadītājs /pers. D/ vadīja

Sabiedrības turējumā esošo transportlīdzekli Renault Magnum, ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/, ar puspiekabi ar valsts reģistrācijas numuru

/TL numurs/, ar kravu (bērza kluči) - pavadzīme Nr.2013-239. Nav arī strīda, ka Sabiedrība 2013.gada 5.septembrī veica kravas komercpārvadājumu.

Lietā ir strīds par to, vai pamatoti konstatēts administratīvais pārkāpums Sabiedrības darbībās, un vai Sabiedrība ir pamatoti saukta pie

administratīvās atbildības pēc Latvijas APK 149.36 panta piektās daļas.

Attiecībā par sūdzībā norādīto, ka Lēmumā ignorēts fakts, ka 2013.gada 23.oktobra lēmumā norādīts, ka Sabiedrība pārkāpa Latvijas APK

149.36panta sesto daļu, nepārliecinoties par to, ka Protokols ir sastādīts par Latvijas APK 149. 36panta piektās daļas pārkāpumu, pirmās instances tiesa

secināja, ka tiesu praksē ir atzīts, ka ne katra kļūda, kura pieļauta administratīvā pārkāpuma lietas lietvedībā, ir pamats lēmuma atcelšanai un

administratīvās pārkāpuma lietas izbeigšanai. Ja kļūda ir nebūtiska un nevarēja novest pie nepareiza lēmuma pieņemšanas, tās dēļ lēmuma par personas

saukšanu pie administratīvās atbildības nav atceļams (sk. Augstākās tiesas senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 5.novembra spriedumu

lietā SKA- 317).

Pirmās instances tiesas tiesnese secināja, ka 2013.gada 23.oktobra lēmumā tika pieļauta pārrakstīšanās kļūda, norādot, ka izdarīts 149.36panta

sestajā daļā paredzētais administratīvais pārkāpums. Tiesnese, vērtējot lietā esošos pierādījumus to kopsakarā, konstatēja, ka Sabiedrība ir saucama pie

administratīvās atbildības pēc Latvijas APK 149.36panta piektās daļas, jo arī 2013.gada 23.oktobra lēmumā norādītās Sabiedrības darbības un noteiktā

soda sankcija atbilst Latvijas APK 149.36panta piektajā daļā paredzētajam administratīvajam pārkāpumam, līdz ar ko, pieļauto pārrakstīšanās kļūdu nav

pamata uzskatīt par tik būtisku procesuālu pārkāpumu, kura dēļ lēmums būtu atceļams.

Pirmās instances tiesas tiesnese atzina par nepamatotu sūdzībā norādīto viedokli, ka MK noteikumu 21.2. apakšpunkts neuzliek par pienākumu

Sabiedrībai saņemt licenci vai licences kartīti komercpārvadājumiem, bet uzliek par pienākumu kompetentai iestādei izsniegt licences kartīti katram

autotransporta līdzeklim, kas tiek izmantots komercpārvadājumu veikšanai, līdz ar ko, VP nedz Protokolā, nedz arī 2013.gada 23.oktobra /pers. G/

lēmumā, nav norādījusi pareizo atsauci uz speciālo tiesību normu, kura pēc iestādes viedokļa tika pārkāpta no Sabiedrības puses, līdz ar to /pers. G/

lēmums ir prettiesisks.

Šādu secinājumu tiesnese pamatoja ar Autopārvadājumu likuma 1.panta pirmās daļas 26.punkta, 6.panta pirmās daļas, 6.panta otrās daļas,

6.panta trešās daļas un 1.panta pirmās daļas 18.1 punkta normām.

Pirmās instances tiesas tiesnese norādīja, ka lietas materiālos esošā Eiropas Kopienas atļauja Nr.EK-004584, dod tiesības Sabiedrībai veikt

starptautiskos komercpārvadājumus, nevis tiesības komercpārvadājumus veikt ar attiecīgo transportlīdzekli. Ņemot vērā to, ka attiecībā uz minēto

transportlīdzekli un puspiekabi noteiktajā kārtībā nav izsniegta licences kartīte kravu komercpārvadājumiem un to, ka Latvijas APK 149. 36panta piektā

daļa paredz saukšanu pie atbildības par pasažieru vai kravas komercpārvadājuma veikšanu bez noteiktā kārtībā izsniegtas licences kartītes vai Eiropas

Kopienas atļaujas kopijas, ir pamatoti konstatēts MK noteikumu Nr.121 21.2.punkta, kas nosaka licences kartītes izsniegšanas kārtību, pārkāpums.

Pirmās instances tiesas tiesnese, vērtējot Sabiedrības argumentu, ka licence kravu pārvadājumiem un licences kartīte ir divi atšķirīgi jēdzieni

Autotransporta likuma izpratnē norādīja, ka /pers. M/ pārbaudes laikā nevarēja uzrādīt kravu pārvadātāja licenci, bet MK noteikumu Nr. 121 31 .punkts

nosaka, ka licences kartītei jābūt transportlīdzeklī, ar ko tiek veikts autotransporta komercpārvadājums, secināja, ka protokolā norādītajam

transportlīdzeklim licences kartīte ir izsniegta 2013.gada 12.septembrī, tas ir, pēc pārkāpuma konstatēšanas, tādējādi, kravas komercpārvadājums tika

veikts bez noteiktā kārtībā izsniegtas licences kartītes.

Pirmās instances tiesas tiesnese norādīja, ka Sabiedrībai 2013.gada 6.septembrī adresēts paziņojums Nr.20/10/5/2-41914 par ierašanos uz

administratīvās lietas izskatīšanu, norādot, ka Sabiedrības pilnvarotai personai jāierodas uz administratīvās lietas izskatīšanu un lēmuma pieņemšanu

2013.gada 24.septembri paziņojuma norādītajā laikā un vietā, kā arī lietas materiālos atrodas RRP KPP SAPIB Meklēšanas nodaļas galvenā inspektora

Valsts amatpersona 2013.gada 3.decembra ziņojums, kurā norādīts, ka 2013.gada 24.septembrī tika izskatīta Sabiedrības administratīvā pārkāpuma

lieta un uz lietas izskatīšanu ieradās Sabiedrības valdes loceklis /pers. O/. Lietas izskatīšanas laikā Sabiedrības valdes loceklis /pers. O/ iesniedza

rakstisku paskaidrojumu par lietas būtību, kā arī lūgumu atlikt lietas izskatīšanu līdz 2013.gada 17.oktobrim, jo firmas pārstāvis /pers. B/ ir atvaļinājumā.

Vienojās, ka pārstāvis /pers. B/ uz lietas izskatīšanu ieradīsies 2013.gada 22.oktobrī. Minētā persona uz lietas izskatīšanu 2013.gada 22.oktobrī

neieradās, līdz ar to, lieta tika izskatīta bez pārstāvja klātbūtnes 2013 .gada 23 .oktobrī.

Pirmās instances tiesas tiesnese norādīja, ka tiesu praksē ir nostiprinājusies atziņa, ka amatpersonu, tostarp arī policijas darbinieku liecības un

paskaidrojumi nav absolūti ticami un neapstrīdami, tomēr tiem ir augsta ticamības pakāpe. Lai konstatētu, ka policijas darbinieks sniedzis nepatiesas

liecības, ir nepieciešami pārliecinoši pierādījumi.

Vērtējot policijas darbinieka /pers. P/ ziņojumā aprakstītos apstākļus, pirmās instances tiesas tiesnese secināja, ka lietā nav nekādu ziņu, ka

policijas darbinieks /pers. P/ būtu nekompetents vai jebkādu iemeslu dēļ ieinteresēts nepatiesu apstākļu izklāstā. Sabiedrība nav iesniegusi nekādas ziņas

un pierādījumus, kas liecinātu, ka policijas darbinieks /pers. P/ jebkādu iemeslu dēļ būtu ieinteresēts šādai nelikumīgai rīcībai.

Turklāt Sabiedrība nenoliedz, ka bija saņēmusi 2013.gada 6.septembra paziņojumu Nr.20/10/5/2- 41914 un, ka tās valdes loceklis bija ieradies

uz lietas izskatīšanu 2013.gada 24.septembrī.

Vērtējot minētos apstākļus pirmās instances tiesas tiesnese secināja, ka nav pamatots apgalvojums, ka Sabiedrībai nebija zināms par lietas

izskatīšanas laiku un vietu.

Attiecībā par sūdzībā norādīto, ka VP nebija tiesiska pamata sastādīt Protokolu bez Sabiedrības pārstāvja klātbūtnes, pirmās instances tiesas

tiesnese norādīja, ka atbilstoši Latvijas APK 248.1panta nosacījumiem un konkrētās lietas apstākļiem, ievērojot administratīvā pārkāpuma izdarīšanas un

konstatēšanas apstākļus, konkrētajā situācijā pastāvēja objektīvi iemesli protokola sastādīšanai bez juridiskās personas - sūdzības iesniedzējas pārstāvja

klātbūtnes, jo tās pārstāvis nebija klāt pārkāpuma konstatēšanas brīdī. No lietas materiāliem izriet, ka atbilstoši minētajai tiesību normai, administratīvā

pārkāpuma protokola eksemplārs nosūtīts Sabiedrībai ierakstītā sūtījumā, tādējādi ar tā saturu Sabiedrība iepazinusies un lietā esošais protokola

eksemplārs nevar saturēt pie administratīvās atbildības sauktās personas parakstu.

Ņemot vērā minēto, pirmās instances tiesas tiesnese uzskatīja, ka pārsūdzētais lēmums pēc būtības ir tiesisks un pamatots, sods ir piemērots

pamatoti, ir pārkāpumam atbilstošs, samērīgs un atstājams spēkā. Savukārt, pārējos sūdzības iesniedzēja argumentus nevērtēja, atsaucoties uz Eiropas

Cilvēktiesību tiesas atziņām, jo, tie nevar ietekmēt pieņemto nolēmumu.

Par pirmās instances tiesas spriedumu SIA /Nosaukums A/ pilnvarotais pārstāvis /pers. B/ iesniedza apelācijas sūdzību, kurā lūdz atcelt Rīgas

pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2014.gada 7.oktobra spriedumu.

Sūdzībā norādīts, ka tiesa ignorēja Latvijas APK 274.panta otrās daļas 6.punkta nosacījumus, nav norādījusi pierādījumus, uz kuriem pamatoti

secinājumi, un argumenti, uz kuru pamata pierādījumi noraidīti, kas Sabiedrības ieskatā ir būtisks procesuāls pārkāpums.

Norāda, ka saskaņā ar tiesu praksē paustajām judikatūras atziņām, normas, kas attiecas uz administratīvā akta pamatojumu, tiek atzītas par

būtiskām procesuālām normām. Pamatojuma neiekļaušana administratīvā akta saturā ir atzīstama par procesuālo pārkāpumu, jo nav ievērots pamatojuma

princips, ar ko saprot faktisko un tiesisko apstākļu, kā arī lietderības apsvērumu norādi administratīvajā aktā. Administratīvā akta pamatojums ir

nepieciešams, lai adresāts pārliecinātos par tā pareizību, gan arī lai kalpotu kontrolei, ko veic tiesa (sk. J. Briede. Administratīvā akta forma un

sastāvdaļas // Latvijas Vēstnesis. Jurista Vārds, 2004. gada 17. februāris, Nr. 6).

Nepiekrīt spriedumā norādītajam, ka 2013.gada 23.oktobra lēmumā tika pieļauta pārrakstīšanas kļūda, uzskatot, ka /pers. V/ lēmumā apzināti

ignorēja to faktu, ka /pers. G/ savā 2013.gada 23.oktobra lēmumā norādīja, ka Sabiedrība pārkāpa Latvijas APK 149. 36panta sesto daļu, pat

nepārliecinoties par to, ka 2013.gada 5.septembra administratīvo pārkāpumu protokols PA973754 ir sastādīts par Latvijas APK 149. 36panta piektās

daļas pārkāpumu. Savukārt lēmuma 2.lapaspusē /pers. V/ norādīja, ka Sabiedrība pārkāpa Latvijas APK 149. 36panta piekto daļu, kas ir pretrunā ar

2013.gada 23.oktobra /pers. G/ lēmumu.

Ņemot vērā iepriekšminēto, nesaprot pēc kādas tiesību normas Sabiedrība tiek saukta pie administratīvās atbildības.

Atsaucas uz Satversmes tiesas 2002.gada 20.jūnija spriedumā lietā Nr.2001-17-0106 secinājumu daļas 2.punkta 2.rindkopā paustajiem

secinājumiem.

Sabiedrība uzskata par nepamatotu un prettiesisku sprieduma motīvu daļas 8.un 9.lapaspusē norādīto /pers. G/ pieņemtā lēmuma papildus

motivāciju ar speciālajām tiesību normām, norādot atsauces uz Autopārvadājumu likumu.

Uzskata, ka tiesa pārsniedza savas pilnvaras, izskatot lietu, jo faktiski ar sprieduma motivāciju mainīja /pers. G/ pieņemto lēmumu pēc būtības.

Autopārvadājumu likuma tiesību normu pārkāpums netika iekļauts nedz administratīvā pārkāpuma protokolā, nedz arī /pers. G/ pieņemtajā lēmumā, līdz

ar to tiesai nebija tiesiska pamata ignorēt sabiedrības Sūdzībā minētos argumentus, ka Latvijas APK 149. 36panta piektā daļa ir blanketa tiesību norma,

kura noteic atbildību par pārkāpumu, kas izriet no citu tiesību normu pārkāpuma, un piemērojama tikai tad, ja citā normatīvajā aktā ir precīzi noteikts

tiesiskais pienākums un tā izpildes kārtība, bet persona to nav ievērojusi.

Norāda, ka 2012.gada 21.februāra MK noteikumu 21.2. apakšpunkts nav imperatīvā tiesību norma attiecībā pret Sabiedrības darbību vai

bezdarbību, šī tiesību norma neuzliek par pienākumu Sabiedrībai saņemt licenci vai licences kartīti komercpārvadājumiem, bet uzliek par pienākumu

kompetentai iestādei izsniegt licences kartīti katram autotransporta līdzeklim, kas tiek izmantots komercpārvadājumu veikšanai.

Sūdzības iesniedzējs secina, ka Valsts policija nedz Protokolā, nedz arī 2013.gada 23.oktobra /pers. G/ lēmumā, nav norādījusi pareizo atsauci

uz speciālo tiesību normu, kura pēc iestādes viedokļa tika pārkāpta līdz ar to /pers. G/ lēmums ir prettiesisks.

Vērš uzmanību, ka Valsts policija kā iestāde administratīvā pārkāpuma lietā Nr.520/PD525045, 2013.gada 11.novembra lēmumā Nr.16, pie

līdzīgiem apstākļiem, kad administratīvā pārkāpuma protokolā netika norādītā speciālā tiesību norma, uzskatīja šo procesuālo pārkāpumu par būtisku un

par pietiekamu, lai izbeigtu administratīvo lietvedību.

Norāda ka lēmumā konstatēts, ka: “Administratīvā pārkāpuma protokolā nav atspoguļots, ka būtu pārkāpts kāds šo noteikumu nosacījums.

Minētā rezultātā pie atbildības sauktajai personai nav bijusi skaidra pārkāpuma būtība. Tādējādi, atzīstams, ka lietā pieļauts procesuāls pārkāpums - nav

norādītas pārkāptas tiesību normas, kas ietekmē lēmuma rezultātu un pastāv pamats lietvedības izbeigšanai...”

Uzskata, ka tiesa ignorēja Sabiedrības argumentu, ka lēmumā /pers. V/ ignorēja, ka lietā esošie pierādījumi ir savstarpēji pretrunīgi, un lai

novērstu šis pretrunas Valsts policijas inspektoram bija nepieciešams kaut vai uzrakstīt ziņojumu par lietas apstākļiem, kas netika uzskatīts par

nepieciešamo no iestādes puses.

Vērš uzmanību, ka licence kravu pārvadājumiem un licences kartīte ir divi atšķirīgi jēdzieni Autopārvadājuma likuma izpratnē. Licencei kravu

komercpārvadājumiem un licences kartītei ir paredzēti pavisam atšķirīgi izsniegšanas nosacījumi un kārtība.

Lēmumā analizējot pierādījumus, /pers. V/ nekonstatēja, ka akta ailē “Konstatētie pārkāpumi”, Valsts policijas inspektors Valsts amatpersona

norādīja, ka SIA nav licences kravu komercpārvadājumiem.

2013.gada 5.septembra /pers. M/ paskaidrojumā arī tika norādīts, ka viņš nevarēja uzrādīt licenci kravu komercpārvadājumiem, kas ir pretrunā

ar lietā esošiem materiāliem, jo Sabiedrībai ir derīgas licences kravu komercpārvadājumiem. Savukārt, protokolā Valsts policijas inspektors Valsts

amatpersona jau norāda pavisam citu fakta konstatāciju, ka Sabiedrībai tomēr nav licences kartītes kravu komercpārvadājumiem.

Sabiedrība uzskata, ka tiesa nepamatoti sprieduma 9.lapaspusē norādīja, ka pievienojas iestādes Lēmumā minētam argumentam, un ka iestādei

bija tiesības sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu, pat neaicinot Sabiedrības pārstāvi piedalīties administratīvā protokola sastādīšanā, sniegt

paskaidrojumus un citādi izlietot savas likumā paredzētās tiesības.

Sabiedrība norāda, ka iestāde pieņemot lēmumus pārkāpa Latvijas APK 260.panta noteiktās tiesības piedalīties lietas izskatīšanā, pārkāpa

Latvijas APK 268.1panta pirmās daļas nosacījumus, jo nav nosūtījusi paziņojumu par lietas izskatīšanas vietu un laiku.

2013.gada 24.septembri Sabiedrības pārstāvis bija ieradies uz administratīvas lietas izskatīšanu, iesniedza lūgumu par lietas izskatīšanas atlikšanu,

kā rezultātā galvenais inspektors Valsts amatpersona pieņēma lēmumu par lietas izskatīšanas atlikšanu.

/pers. V/ lēmumā nepamatoti un nepatiesi norādīja, ka /pers. P/ mutiski vienojas ar Sabiedrības pārstāvi /pers. O/ par lietas izskatīšanas laiku

2013.gada 22.oktobrī, jo tādas vienošanās nebija, /pers. P/ ir paziņojis /pers. O/, ka nosūtīs uz sabiedrības juridisko adresi paziņojumu par lietas

izskatīšanas nozīmēšanas vietu un laiku. Pat ja pieļautu iespēju, ka /pers. P/ tomēr vienojās ar /pers. O/ par lietas izskatīšanas laiku, tad tas lietā būtu

noformēts rakstveidā, par tādu vienošanās lietā jābūt /pers. O/ paraksts, kas no lietā esošajiem materiāliem nav konstatējams. Arī Lēmuma 6. lapaspuse

norādītais apstāklis, ka lietas materiāliem ir pievienots 2013.gada 3.decembra /pers. P/ ziņojums, norāda uz to, ka ziņojums bija uzrakstīts tikai pēc

2013.gada 30.oktobra sūdzības iesniegšanas, nevis tad, kad tika pieņemts lēmums par lietas izskatīšanas atlikšanu un iespējamo mutisko vienošanās starp

/pers. P/ un /pers. O/. Iepriekšminētais ļauj pamatoti secināt, ka /pers. P/, pēc sūdzības saņemšanas, ar savu ziņojumu mēģināja izvairīties no disciplinārās

atbildības, kā rezultātā pievienoja savu nepatieso ziņojumu pie lietas materiāliem.

Vērš uzmanību, ka tiesa spriedumā ignorēja sūdzībā minētos argumentus, ka /pers. G/, pieņemot lēmumu, nav konstatējusi, ka, sastādot

protokolu, tika pārkāpta Latvijas APK 248.panta 3., 4. un 5. daļa.

Valsts policijai nebija tiesiska pamata sastādīt protokolu bez sabiedrības pārstāvja klātbūtnes, tādējādi pārstāvim prettiesiski tika liegts piedalīties

protokola sastādīšanā, uzreiz sniegt paskaidrojumus Lietā, Sabiedrības pārstāvim netika izskaidrotas Latvijas APK 260.panta tiesības, par ko arī nav

paraksta protokolā.

Uzskata, ka lietā nav objektīvu iemeslu kādēļ protokolu nebija iespējas sastādīt Sabiedrības pārstāvja klātbūtnē, līdz ar to rupji tika pārkāptas

Uzskata, ka lietā nav objektīvu iemeslu kādēļ protokolu nebija iespējas sastādīt Sabiedrības pārstāvja klātbūtnē, līdz ar to rupji tika pārkāptas

Latvijas APK 1.panta un 7.panta 2.daļas nosacījumi.

Sabiedrība pilnīgi nepiekrīt tiesas sprieduma 9.lapaspusē minētajam argumentam, ka pie lietā norādītiem apstākļiem, pastāvēja objektīvi iemesli,

lai sastādītu administratīvā pārkāpuma protokolu bez Sabiedrības pārstāvja klātbūtnes, jo nav neviena pierādījuma tam, ka no iestādes puses tika veikts

kaut vai mēģinājums aicināt Sabiedrības pārstāvi uz administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanu.

Valsts policijas darbiniekiem notikuma vietā bija iespēja no transportlīdzekļa vadītāja noskaidrot Sabiedrības pārstāvja telefonu, sazināties un kaut

vai telefoniski aicināt piedalīties protokola sastādīšanā, ko policijas darbinieki nav izdarījuši.

Norāda, ka šajā gadījumā Latvijas APK tiesību normas neparedz obligāti sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu uz vietas, līdz ar to Valsts

policijai bija visas iespējas, lai aicinātu Sabiedrības pārstāvi piedalīties protokola sastādīšanā vēlāk pēc lietas materiālu izvērtēšanas.

Izvērtējot apelācijas sūdzībā norādītos argumentus un ievērojot Latvijas APK 289. 20 panta pirmās daļas nosacījumus, tiesu kolēģija secina, ka

apelācijas sūdzības iesniegšanas kārtība ir ievērota un saskaņā ar Latvijas APK 289. 21 panta nosacījumiem apelācijas sūdzība apgabaltiesā ir izskatāma

rakstveida procesā.

Tiesu kolēģija, izvērtējusi apelācijas sūdzības motīvus, pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi lietā esošos pierādījumus, atzīst, ka iesniegtā

apelācijas sūdzība ir noraidāma, bet Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2014.gada 7.oktobra spriedums atstājams negrozīts.

Saskaņa ar Latvijas APK 289. 21panta un 289.22panta nosacījumiem apelācijas instances tiesa ievēro šī kodeksa divdesmit trešajā ,,a” nodaļā

noteikto tiesvedības kārtību un taisa nolēmumu administratīvā pārkāpuma lietā atbilstoši minētās nodaļas prasībām.

Tiesu kolēģija, izvērtējot apelācijas sūdzībā izvirzītos argumentus, secina, ka tajā nav norādītas kādas jaunas ziņas par faktiem, kas nebūtu

zināmas un izvērtētas pirmās instances tiesā, un būtu par pamatu pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanai.

Ņemot vērā iepriekš norādīto, tiesu kolēģija secina, ka apelācijas sūdzībā norādītie argumenti par faktiskajiem pārkāpuma apstākļiem, to

juridiskais pamatojums, kopumā ir jau izvērtēti Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2014.gada 7.oktobra spriedumā un tiesu kolēģija atzīst, ka

tajā norādītais pamatojums ir pareizs un pietiekams, tam pievienojas, līdz ar to atbilstoši LAPK 289.13panta trešajai daļai izvērstāks argumentu izklāsts

nav nepieciešams.

Par sūdzībā norādīto, ka ar VP GKPP Satiksmes drošības pārvaldes 2013.gada 11.novembra lēmumu Nr.16, kurā līdzīgā lietā jau iestādē

administratīvā lietvedība izbeigta, jo administratīvā pārkāpuma protokolā nav atspoguļots, kādu speciālo tiesību normu iesniedzējs ir pārkāpis, tiesu

kolēģija norāda, ka tas nevar būt par pamatu lietvedības izbeigšanai šajā lietā.

Izskatāmajā lietā Sabiedrība ir saukta pie administratīvās atbildības par Latvijas APK 149. 36panta piektās daļas, bet no VP GKPP Satiksmes

drošības pārvaldes 2013.gada 11.novembra lēmuma Nr.16 izriet, ka administratīvā pārkāpuma protokols sastādīts par Latvijas APK 149. 33panta

trešajā daļā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu. Tādējādi nevar atzīt ka šajās lietās būtu vienādi apstākļi. Turklāt tiesu kolēģijas rīcībā nav ziņu vai VP

GKPP Satiksmes drošības pārvaldes 2013.gada 11.novembra lēmums Nr.16 nav pārsūdzēts un ir stājies spēkā.

Tiesu kolēģija neiekrīt sūdzībā paustajam viedoklim, ka administratīvā pārkāpuma protokolā nav norādīta pareiza atsauce uz speciālo tiesību

normu, kuru Sabiedrība būtu pārkāpusi.

MK noteikumu Nr.121 „Kārtība, kādā izsniedz, uz laiku aptur vai anulē speciālās atļaujas (licences) un licences kartītes komercpārvadājumu

veikšanai ar autotransportu un izsniedz autopārvadājumu vadītāja profesionālās kompetences sertifikātus” 21.punkta 21.2. apakšpunkts nosaka -

kompetentā iestāde, pamatojoties uz lēmumu par licences izsniegšanu, izsniedz licences kartīti katram autotransporta līdzeklim, kas tiek izmantots

komercpārvadājumu veikšanai. Licences kartīti izsniedz uz laiku, kas nepārsniedz 12 mēnešus, šādu veidu autotransporta komercpārvadājumiem kravas

komercpārvadājumiem ar kravas automobiļiem Latvijas teritorijā: kravas komercpārvadājumiem ar kravas automobiļiem Latvijas teritorijā [..].

Lai gan MK noteikumi Nr.121 paredz kārtību, kādā izsniedz, uz laiku aptur vai anulē speciālās atļaujas (licences) un licences kartītes

komercpārvadājumu veikšanai, no minētās tiesību normas satura nepārprotami saprotams, ka katram transportlīdzeklim, kas tiek izmantots

komercpārvadājumu veikšanai ir jābūt izsniegtai licences kartītei.

Tiesu kolēģija uzskata, ka ar lietas materiālos esošajiem pierādījumiem ir pilnībā pierādīta pārkāpēja vaina Latvijas APK 149. 36panta piektajā

daļā paredzētā pārkāpuma izdarīšanā.

Ņemot vērā minēto, tiesu kolēģija atzīst, ka izskatāmajā lietā pārkāpējam administratīvais sods piemērots pamatoti un tiesiski, līdz ar to, ņemot

vērā administratīvā soda preventīvo raksturu, tiesu kolēģija uzskata, ka ar to ir iespējams sasniegt Latvijas APK 22. pantā noteikto mērķi –

administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un

sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī lai tiesību pārkāpējs un citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus.

Pārējos sūdzībā norādītos argumentus tiesu kolēģija nevērtē, jo tie jau ir izvērtēti pirmās instances tiesas spriedumā.

Ievērojot iepriekš izklāstīto, tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums ir likumīgs un atstājams negrozīts, bet apelācijas sūdzība ir

noraidāma kā nepamatota.

Pamatojoties uz Latvijas APK 289.12panta otrās daļas 1.punktu, 289.21pantu, 289.22pantu, Krimināllietu tiesu kolēģija

no s pri e da

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2014.gada 7.oktobra spriedumu atstāt negrozītu, bet SIA /Nosaukums A/ pārstāvja /pers. B/ iesniegto

apelācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesnese /personiskais paraksts/ S.Gļazere

Tiesnese /personiskais paraksts/ Ž.Vēvere

Tiesnese /personiskais paraksts/ B.Būmeistere

NORAKSTS PAREIZS.

Rīgas apgabaltiesas

Krimināllietu tiesu kolēģijas tiesnese S.Gļazere

Rīgā, 2015.gada 27.februārī